liii
1951
Pgte uzvalka, cb^, <«>I>oa^
N ka M ē^^'^' te ,0 sk," recētas sievas .
.aubes', ar ^ ^..^^Ži-
h otram i^i^ , / N) var tikt atotanJ^ *
Uzpirkti mn^f te ,^ .
,*om slepena t'** I Nešana u. pa^^^^V .
Nanas prāvās kaTi
K Pajaikraksti:?'^*f-Pie Amerikas ipa,^X
Katrai aņ^ Denip^,-,.
rii^pec norunas var samCa^. d^lam. Centros, kur
Ka pa īdzība), mazturīgie^ dabūt ari par ferīvu. Bet^ ^o^ts nekā nevara ^ asibas ievadītajam aebūs ļj?
rezidences ilguma vakti (sL: r '''^ ^' 3a vi^ laulības Sd> ļnas pamatus nepazīs vietējie'ij. »imL Ja prasītāja ir sieva, nram/ ■ to pieprasa, jāpamaksā visi p», sa izdevumi, Izdarot iemaksas |u iĢpriekš/ Lldagulārt-bum^ "atvlja nepazinām, bet tāda bija Vācijā. Sieva var prasīt tie.: ., lai šķirot laiiiību, viņai aMo-tās pirmslaulības levārdu.
Kādi ir reddencilgumi atse^ Ziemeļamerikas valstīs im li-aos paredzētie pamati lanlibō
**** • ■■ ■
(Nobeigums sekos) ^
dus pusrakstus, Im-ŗ^aistu raksta joslas un pamata I^ienojumu, 7. att G.
•liai padarītu šauras rakstu jos-i greznākas, senie latvieši ļoti ži lietojuši greznu, platu raibu apgriešanu. Lai šo paņēmienu labāk izpra-' tu, apskatīsim sdīēmatisku rals-ta joslu. 8. att. Šeit parasta; taigznīte komponēta kvadrātos ķūrī. Attēlos a un b arprfem ļttelotas raksta daļas, kas mēdz ut apgrieztas, lai iegūtu šaura-
m
, 2. attēls
LjsirTakstu3os«sw^,^ Lms. Rakstu joslas Lēdz būt' savieno^, dzaš katra atsevis^-
Cii «a sievietSn» ^.
Uiinas, ka»
6
sestdien, 1951. gada M.
I- j.
SKATES AMERIKĀ
Aviācija — mūsdieiiu techni-w brīnumbērns, ar uzviju piepildījusi qilvēces ilgu; sapni atrauties no nīcīgās zeines ar bŗi-ļ vi' līdzīgi putnam, lidot debesuļ tāiēs^Jā^Pat vēlvakāk—seni^ļ sapni ir pārspēti. Cilvēks sen Pārsniedzis putna un :fantastisktļ Pūķu lidotspējas kā ātrumā, tl}) augstuniā/uri ■ viņa fāntazi^ dojums jau tiecas; uz.ļcitāmpl^-1 nētām. Vai gan kādfe brīnums,' ja arī šim sapnim seko piepildi-' ums, jo stratosfēra ir iekarota, un cilvēks savā lidojumā pār-, spējis skaņas ātrumu. ' i
Amerikas Savienotās Yaļstīs, sākot ar 1920. gadu, ik gadus kādā no lielākām pilsētām sŗīķo valsts mēroga aviācijas sacensības. Vienīgi II pasaules kara laikā šīs sacensības nenotika., Sacensību rīkošanu pārmaiņus* uzņemas viena no lielākām liilsē-tām, kur piemērotāki lidlauki. Visiecienītākā vieta līdz, šiiņ bijusi Elīvlande, kur vienpaclsifiit reizes risinājušās interesantās sacensības, bet šogad, otro ,gadu p§c kārtas, šīs gods piekrita! Dit-roitai. Ari 1952. ^dā Ditroitai atļauts sacensības WaJiizēt> ar piezīmi: ja neuzlabos satļksini, resp. nepaplašinās ceļu tīklu uz lidlauku, tad citu gadu sacensību rīkošanas tigsības do? citai
pilsētai. .
Sacensības notika Veinas' galvenā lidlaukā. 'īstenībā tur bija apvienotas vienā Jaikā sacensības un izstāde.' Lielajā aviācija? skate apmeklētājs varēja vērOt modernas un pat vismpderhāķās lidmašīnas lidojuma ; ' ,
Lidlaukā publikas apskatei bija izstādītas visu tipu lidmašīnas ar uzrakstiem: nosaukums, tips un techniskie dati. Bez lidmašīnām laukumā bija izlikti un demonstrēti āri modernākie' tanki, lielgabali, karaspēka: transporta līdzekļi un citi bruņošanās piederumi. Kādā no daudzajiem angāriem skātesi rīkotāji ar diagrammām, t schērnām, zīmējumiem, kinofilmas ,un speciāli sagatavotu modeļu palīdzību rādīja aviācijas attīstību kopš tās dzimšanas. Tur varēja redzēt pirmos lidaparātus; motorus un pirmos gaisa ieročus, bet šiem veterāniem blakus noliktie niodēiļ-nie tmŗbomotori, raķetes; Navigācijas instrumenti lUn bimības deva jo spilgtu ainu par ārkāi^īgo progresu, r (-V
Eiropietim lielu pārsteigumu sagādā moderno i ieroču atklātā demonstrēšana, jo esaih paraduši, ka valstis tās glabā, kā noslēpu-rmi, lai tie neldiitu zirlāmi var-būtējani ienaidniekam. Tāpat mūs pārsteidz m^^^^ daudzi citu militāru un ārpolitisku jautājumu atklātā iztirzāšana presē, šai parādībai izskaidrojumu varam minēt, bet liefes,ķa: pamatā ir atziņa, fea lielās demokrātijas s^^^^ jābalsta iiz visas tautas
ļin labprātīgu līdzdalību valsts dzīvē, kādēļ tai nekaš nav jā-blēpj, kaut arī neizpaužami no^ felēplraii kļūtu zināmi ienaidnie-isām.;;,;-'; ^ ^'v-';'■■
ļ Lidojuma progrānunas^eikša-hā piedalījās civilās, sporta lid-toļašīnas iin modernie kara lid-ļ^parāfi. Lai vairāk saistītu skatītāju interesi, mazāk^^^i^^^ tās lidotāju sacensības mainījās ar dažāda veida demonstrējumiem. Sporta lidotājiem sacensības savā grupā, kara lidotājiem atsevišķi.
1935,/37. gadā Rīgā konstruētai un paša būvētai cminiatūrlidmaši-nai.
Visu sacensību nagla">- tur-bpiznīčiņātāja ātruma sacensība; 100 jūdžu slēgtā kursā beidzās ar pulkv. F. ī, Ascani 'uzvaru, uzstādot jaunu pasaules rekordu — 635^4 jūdzes stundā. Uzvarētājs lidoja ar ^ - 86 Ē Sabre iž-meinātājUj kas apgādāts ar Ge>-neral-Ēlectric turbo motoru, pilnā kaujas apbruņojumā un 1200 pēdas maksimālo augstumu, Tā paša tipa lidaparāta
Lidotāju apmācību līmeni palaikam raksturo to sniegumi grupu un. figūrlidojumos. Par grupu lidojumiem Ditroitas skatē nav sevišķi ko piebilst; tie bija labi veikti; Tas. pats arī sakāms par visiem iridividuāliem figūrlidoju-, miem.^ Sevišķi viei^ boizriīcinātājti ČĢtriņieķu figūrli-dojunu- slēgtā grupā,; kas bija klasē par sevi.''Precīzi ķo minētais četŗiīrip savasgrupās 'gaŗen matu neinaiiiot stārpeš, bija dījunis un skaidrākais pierādījums lidoņu, apmācības augstai pakāpei.;-^V'/v;:";::/.:^
Svētkos ^ar demonstrē juŗnienipied^^^ das lidotāji ār britu {ražotiem tur-boiznīčinātājiem. ^ _
levērojamLais Sarīkojums pēdē dieilā bija pulcinājis lidlaukā im tā tuvātkā;• apkārtnē tuvu pie 200.000 skatītāu.-
spirāles, rieza ap 1. ne par uņ at-pārbau-
MTMEM KLŪSĪ DETEKUVI
PMAULEŠ DIVAIMOS CEĻOS
Visos laikos ir dzīvojuši cilvēki, kas kaislīgi ir nodevusies dažādu retumu un kollekdju vākšanai. Vizpazīstamākā un ižplai-tītākā vājība šai virzienā ir marku krāšana, ievērojamu t^ersonu autogramu inedīšanā, bet ir arī savādnieki, kās' ar lepnumu un mīlestību rāda savas sērkociņu ķārbiņtf, korķu, pudeļu etiķešu .vai cigāru bandroļu ķollekčyas.
Ne mazāk kaislīgi ir veca sudraba, kristāllu, porcelāna un re^ tu grāniatu izdevumu vācēji, bet lai piekļūtu šīm vērtībām, vajaga jau daudz vairāk līdzekļu un arī attiecīgas zināšanas. Tomēr krietnu bibliofīlu netrūkst nevienai tautai, un pat tagad, trimdas āpr stākļos, arī daža laba latviešu bēgļa grāmatu plauktā var at-. rast retus, ar naudu nesamaksā-janius sējunius, kās rūpīgi vākti lidzipari jūrām un ziemēni no Latvijas, vai arī iegūti svešu pilsētu antikvariātu plauktos.
Tomēr šī cilyēķa gara dīvainā, neremdināmā kaislība r— iegūt vienreizīgo, reto, īsto ir pamudinājusi ari dažu labu viltot šīs rāritātes, lai nb bagātajiem koUekcionārieiņ izkrāptu krietnas naudas summas. Amerikā, bet iio Eiropas zemēm' Anglijā, kur cenas 'par retiem manuskriptiem un oriģināliždevumiēm ir visaugstākās, viltoto grāmatu un dokumentu tirgus izrādījies visizdevīgākais un pār «literāro noziedznieku'' medīšanu sarakstītas grāmatās, kas droši var sacensties ar visaizraujošāķiem kriminālromāniem. Dažus īpatnējus gadījumus apraksta ari nesen iz-nākušaiā grāmatā Richard D. Al-tick „T1^ Soholar Adventures".
Tā 1932. gadā divus cienījamus Londonas grāmatu antikvariātu tirgotājus —^ John Carter'u im Grabam Polard'u-— sākušas mocīt aizdomas, ka tiek ražoti dārgi privātiespiedumi, viltojot slave-
28, sepiembrī Bftlemes baznīcā, Ņujorkā mācītājs R. Zariņš salaulāja būvuzņēmēju Jāni Bisberģu ar Gaidu Žve^i^^ Risberga kundze ir siudējusi filoloģiju Liaivijas Um<7ersiiāiē un Žuŗpinājusi studijas Heidelbergā, kur arī iepazinusies ar savu nākošo dzīves biedru. Jaunais pāris pas saVu dzīves vietu izraudzījis Pdŗt-Vašingtonu, Longaiļenda. Lai Iaim@ un svētība i? Jaunās ģim(S;ii®§ uzticamākie
No demonstrējumiem skatītājiem aviācijas progresu labi parādīja 1910. ļgadā būvētā divplākšņa im modernā turboizhīcinātā-ja lidojums. Kamēr pirmais skatītāju priekšā j,plivinājās" ar 45 Jūdz^ni stundā, pēdējais tam garām noauroja ar 700 Jūdzēm,
Sporta lidotājf, kā ari viņu lidaparāti nekādu Jaunu pārsteigumu nesagādāja. Šinī nozarē lielāks progress naV vērojams, un mazie vienvietņi, kas piedalījās ātruma sacensībās, kā pēc ārējās formas, tā arī apmēriem un spējam ļoti līdzīgi kritušā aviācijas entuziasta vltn. Imanta Šleiterā
maksimālais ātrums uz 3 Jūižu bāzes ir 670 J. stundā.
Ievērību pelņā niiodemo kara lidmašīnu ātrumi līmeiiļsžā lidojumā un arī milzīgā ķāptspējā. Ar speciālu raķešu palīdzību modernais turboiznīcinātājs gandrīz vertikāli, milzīgār ātrumā paceļas gaisā un dažu sekundu laikā pazūd vērotāja skatam debesu zilg-mē, Raķetes lietā ari pārējo tipu lidmašīnas, īpaši transporta lidaparāti, lai atvieglotu startu, kās dod iļsspēju tās izmantot zemes karaspēka apgādei kauju rajonos, kur nav speciāli taisītu lidlauku.
Leikēmija (Mta^^ loti nopietna asigū Slimība, kad sa-slimst Visi tie audi, kas ražo baltos asiiis ķermehīšuS (leikocitus). šie audi,. kās atrodas kaulu sma^ dzenēs uhliinfoidos orgānos, sāk gan straujāki, igatf gausāki augt un pienenities apmērOs, līdzīgi ļaundabīgiem; audzējiem, kādēļ āri. to pieskaita vēža un sarkomas grupai. Tā: ievērojami palielinās linofas dziedzeri, liesa un aknas. Palielinātie bŗģani, kā ari tie audi, kās ņorinālos apstākļos neražo baltos asisis ķermenīšus, pavairo savu produkciju, kādā ceļā balto ķ^rnienīšu skaits pavairojas .dažreiz tā, ka asinis top pienam līdzīgas. Ja normālos apstākļos vienā kub. milim. ir 8000 balto ķermeņīšu, tad pie leikēmijas viņu skaits pieaug līdz 30,000 -- 400.000; Leikēmijai ir arī periodi, kuros balto ķerm. skaits ir normāls vai zem tā." Tai pašā. laikā sarkano ķenņ. skaits pazeminās, līdz ar to krītas hemoglobīnā daudzums. Pie leikēmijas ražotie baltie ķermenīši ievērojami atšķiras no. normāla asiņu ķer-menīša veida kā lieluma, tā formas ūn jgātavības ziņā. Normālo ķermēnīšu aizstāšana ar siimī-gi pārveidotām,- funkcionāli ne-ļietojam&rri. asiņu Šūniņām ir par cēlonr tam, ķa ķermeņa aizsardzības intensitāte ātri mazinās un tās viegli padodas infekcijai.
Leikēmijas cēlonība, nav zināma. Slimības attīstībā liela nozīme tiem pašiem kairinātājiem faktoriem ķā vēža cēlonībā, proti, bieži atkārtotā; rentgenā un radioaktīvo staru iedarbība^ ķīmiskas vielas kā arsens, ahilins, benzīns, darva. Klīniskā • leikēmijas airiā: stipri - līdzīga ļaundabīgam audzeiam, kādēļ daudzi pētnieki apzīmē leikēmiju tās fatālās gaitas dēļ par „asiņu vēzi".
Izšķir divas leikēmijas formas, akūto ūn chronisko. Akūtā forma piemetas it īpaši bērniem un jaunatnei W ar augsto temperatūru un loti grūta vispārēlo sli-mīljas raksturu atgādina asins saindēšanos; vai • loti akūtu infekcijās slimību. Pēc īsa noffuruma ar nelielu drudzi un apātiju sli--mībās parādības top ļoti grūtas,
rodoties 'asiņošanai no deguna, ādā, zobu smaganās iin no iekšējiem orgāniem, kā arī mutes gļotādas iekaisumam ar čūlām mutes gļotādā, zobu smaganās-un mandelēs. No mutes agri nāk nepatīkama smaka. Liesas un dziedzeru pampumi vājāk izteikti kā chro-niskā form.ā Gaita ļaunāka nekā chroniSkā formā, JO vēl nesen slimība visos gadījiunos beidzās ar nāvi nedaudzās nedēļas vai pat dienās. Pēdējā laikā sasniegti ievērojami uzlabojumi un pat pilnīga izārstēšana.' Charoniskās leikēmijas iedala divās grupās ~ mielocitiskā (mey-lose) un limfatiskā leikēmija (lymph;adenose). Mielocitiskā leikēmija ir viļsbiežākā no visām formām. Tā sākas neManot un slepeni. Slimnbas sākuniā nogurums un bālums; svīšanā, ēstgribas trūkums, brīžiem asiņošana no deguna, pilnuma un spiediena sajūta pakrūtē, kas ceļas no liesas palielinājuma. Liesas; pampums var būt tik liels, ka aizņem dalu iegur-na telpas. Arī aknas ievērojami palielinās. Balto asins ķermeņīšu skaits stipri, liels, (Vairāki simti tūkstoši), bez tiem ir liels skaits rienobriēdušū kaula smadzeņu šūniņu (mielociti). Limfas dziedzeri palielināsvēlākās stadijās .pie kakla, padusēs: un cirkšņos. Temperatūra bieži .ir paaugstināta. Vēlākās Stadijās rodas asiņošana no deguna, vairākās vietās ādā uh nierēs. Slimības gaitā var ie-stāties ari ievērojami uzlabojumi, tomēr miesas izdilums uņ maza-sinība pēc. vairākiem gadiem, caurmērā 3 un pus gadiem, noved nāvē. Ar ārstēšanu var slimnieka, mūžu pagarināt par 8 — 15 gadiem un ilgāk. ; -
Liinfātisko leikēmiju raksturo satūkumi visos limfātisko audu dr^ganos — liesā, limfas dziedzeros, aizkrūšu dziedzerī, mandelēs. Aina līdzīga iepriekšējai formai, tikai te vispirms satūkst limfas dziedzeri pie kakla, padusēs un cirkšņos, tad liesa, bet ne tādā mērā kā pie mielocitiskās. Sevišķi palielināts ir limfocitu skaits asinīs. Dažos gadīTumos ādā rodas mezglveidīgi infiītrāti, visvairāk sejā, kas stipri izķēmo to. Sli-
mības gaitā tāda pati kā pie mie-locitiskāš formas. ,
Ikkatrā aizdomīga gadījumā, jāizdara asiņu izmeklēšana un pēc .... . , iespējas agri Jāiestājas slimnīcā, i ^^inaji^ saviem ^^draugiem. kur ar pēdējā laikā atrastiemj ārstniecības līdzekļiem im sta-'
nus viktoriāniešus. Speciālistiessi, starp icitu, sācis* likties' dīvaini, ka pēkšņi parādījušies ļoti daudzi jaļuni Ēlīžābetes Bniuningas sonetu sēJuriii,.drul^tilB47. gadā kāda privātā izdevumā Rī-dingā.1 Tie sākuši uzMīst itieši pēc tam, kad pazīstamais literatūras vēsturnieks; Edmunds Gosse kādā esejā 1894. gadā pastāstījis, ka šai laikā Jaunlaulātā Elizabetes kundze slepeni bāzusi sava vīra kabatā šonetus, kurus tas vēlāk ar sievas ātļāūJū nodrukājis. Tomēr pēc rūpīgākiem pētījumiem atklājies, ka šī romantiskā scēna notikusi nevis 1847., bet gan 1848.
gadā! ;;; V ; v..
Kji; nu dārgais, retais un daudz pieprasītais sonetu sējumiņš varēja būt iznācis 1847. gadā?
Viens no Anglijas Ievērojamā-kiļem ibibliografiem un pētniekiem J. Wise tomēr apstiprināja, ka sējumi ir īsti, un mācēja pat ■pierādīt, kādā kārtā katrs no tiem ; pēc abu Brauningu nāves nokļu-, vūši tirgū.
iBet abi antīko grāmatu tirgotāji ar to nav ■ samierinājušies.; Tie izdarīja ļoti pianiatīgu ķīmiska iņi technisku grāmatas papi^ ra, burtu tipa un drukas krāsas āibaliziļ un rezultātā pierādīJāSj ka grāmatas ļpāpīrs ir no 1800.-to gadu beigām. Burtu tipi izrādījās pilnīgi analoģiski tiem, ar kā-dļi^m bibliogrāfs J. Wise licis is-spiest kādu slavenu poēmu, ko
un
riem sasniegti ievērojami panākumi.
No 2600 bērniem līdz 15 gadu veciem, kas šinī zemē ik gadus mirst ar vēzi, 45 proc. mirst ar leikēmiju, pārsvarā ar akūtu leikēmiju. Ar jaunajiem ķīmiskiem līdziek-ļiem (aminopterinu, A-methOpte-rīnu, aihino-anfolu), AGTH un cortisonu leikēmijas ārstēšanas rezultāti ievērojami uzlabojušies. Uzlabojumi (ŗemisijas) iestājas ātrāk, pietu1:as ilgāk un daudzos gadījumos rada pilnīgi normālu veselības stāvokli. Jebšu tas arī būtu pārejošas dabas. Uzlabojumi pie akūtas leikēmijas bija no--vēroti ari agrāk, bet tie bija spontāni, neatkarīgi no ārstēšanās uni tie bija reti un nožēlojami īslaicīgi. Ir daudzi brīnišķīgi gadījumi starp Bostonas bērnu slimnīcas izārstētiem bērniem. Tā 7 gadus Vļecais Roberts, kas bija pelēki bāls un apātisks, ar ļoti augstu temperatūru, kad iestājās slimnīcā 1949. g. aprīlī, sāka ļoti ātri atpļāuķtmo ■ amiņopterina. Mēneša laikā visi slimie baltie asiņu ķermenīši no asinīm pazuda un vairs neparādījās. 1950. g. maijā stipri palielinājās viņa liesa, kuru izoperēja. Citādi Ror bērts ir gluži vesels un kārtīgi* iet skolā. Viņš pats nenojauš savas fatālās slimības raksturu, kurās dīgļi, cik domājams, vēl kaut kur noslēpušies * vina ķermenī.
.Arsti-speciālisti citās slimnīcās nākuši pie līdzīgiem rezultātiem. Tiei arī novērojuši, ka tanīs gadījunios, kur aminopterins vairs neiedarbojas, labus rezultātus var sasniegt pā.rslēdzoties no viena ķīmiskā līdzekļa uz citu, uz AGTH vai cortisonu. Loti laba iēteknie arī apstarošanai ar Rentsena stariem. : Visi šie pēdējo gadu atradumi un piedzīvojumi liek domāt un cerēt, ka Jaunu spēcīgu kīmisktļ līdzekļu atrašana nav vairs aiz kalniem un ir laika Jautājums.
,|Carters urt Pollards nu bija z īstām Pēdām. Tie; sarakstīja ^OPīgu (^arbu, atklājot tur augš-I minēto bibliofilu par vienu no visui laiku veiklāko un nekļūdīgāko grāmatu viltotāju, kas savas plašās zināšanas šait nozarē izļietpjai lai iegūtu milzu bagā-|ību. Viens no viņa labākām kundēni bijis kāds i^iljonārs, kas par dažādiem «literāriem i^tumiem'* samaksājis tam mii-zkaS.. summas Krāpnieks no-ninj^ trīs gadus pēc šī atklā-iūma, heatzīdams šāvu vainu. VUna eventuālie līdzzinātāji un īpalīgi nav atklāti līdz šai die-
I 1800-to gadu vidū bija pazl-staņis kāds veikls Šekspira viltotājs, arī loti nopietns literatūras zinājtņieks, J; P. Gollier*s, kas bija izdevis vairākus viltotus Šeķšpira darbus Uņ krietnu tiesu ļŌOOļ^to gadu baiādes. piparotas ār personīgi piedzejotām pi-kantērijām. Ta viņš loti izdevīffā,, ķā arī ienesīgā veidā apmierināja ifeiēļprasijumu pēc pornogrāfiskas literatūras.: ; ' .
pīvain^i figijra bliusi āri šel-lija viltotais un viņa labās slavas y,gIāl)ējs'Vmaibrs Georps Gor-dons Bvŗons, kaut patiesībā tas ņav 'biiis ne ,.maiors*», nedz ari ^.Byrpns", bet dēvējies šādā vār-dāž Viņa viltoluniam ir liela li-terātūrvēstuŗiska nozīme, jo tas lielā niērā ietekmējis strīdus par šelliia personību, -'"
; Kā zināms, Selliis psrnets savu rtirjno sievu Harietu Wpctbrūku Marijas Giidvinas del. Bezpalīdzīgā Harjete nokļuva TiMps'kau-^āmā Stāvoklī, līdz ealī?i papri-?ma uii beidzot nosHmnSins. Vi-n^ dzīves laikā ŠPlMis izturējās pret savu bijušo sievu loti cietsirdīgi un nesniedza tai ne mazāko p?il'dzību.Vina cēlumu m ?iufstširdībiv tomēr it Vā pi<^rn''"-iiiRjļj? vēstul'^š, ko Šelliis r?>VstTiis sakari ar Harjetas nāvi. §īs vē-
(Nobeigums 8. Ipp.)
P A^ A KA,
^ Augstu kalnos, kur sākās snļ gi. savu māju bij uzcēlis vecs Vientulis, Viņš pelnījās, nb koka izgrebdams dažādās sīkas Heti-Oas. Reizi pa reizei pie vientuļa uzkāpa puisis no ielejas, iztukšoja uz sirmgalvja galdā savu Pto pārtikas somu un piēpildī-la to^^r kokā: griezumiem. ^Tad puisis kāpa lejā, un vecais pali-: ka būda viens.! ■ : . ^ f Ļaudis stāstīja, ka viņš tur mītot pavisam vientuļš,: Bet ļaudīm ^Dija taisnība. Vientulim pie kā-jam gulēja suns, krāsnī sprēgāja uguns, un no plaukta uz "Viņu no-ļukojģ^-pabeigtie koka griezumi, vientulis saprata, ko suns rūca, sprēgāja ugunsu un ko pļāpāja s^wīši uz plauktā. Ja viņš bija labā omā, tad viņš ar tiem Sā-"unājās -
J^ēdu vakaru, vpaņēnds rokā ^oka gabalu, vientulis Jautāja: "Saki, kas tevī slēpjas?'' J^rasti koka gabali atbildēja: , "Paris koka tupelīšu," ,,Kausiņš'*, I'''šķīvītis,» ,3:arotīte.*' [ I
Vientulis paņēma darbā nazi, J»n ļāra:tam sridēfpār,koku, lai «si^zmeklētu apslēpto Uetiņu. Skaidas lēca, koks; kļiva gluds un spīdīgs un tapa par; Jaunu slpvīti, karptiti vai tupplīšu pāri.
Šai vakarā ko^asciMoiAOj 1im par pārsteigumu, atbildēja:
„Es būšu koka lelle:''
,,Vai tiešām?" Vientulis brīnījās, un negāja parastā laikā gulēt, bet ļāva nazim grebt, lai redzētu, vai koks teicis taisnību.
„EJ gulēt!" sauca uguns, „es esmu nogurusi tēvi sildīt."
«Liecies vien pelnos, uguntiņ, es vēl brītiņu pastrādāšu.''
Uguns apdzisa, bet vientulis pievirzījās tuvāk svecei im strādāja. Jo viņam gribējās redzēt, kāda izskatīsies koka lellē.
„EJ gulēt,'' rūca suns, „naķti nevajag pārvērst dienā. Dienu strādā, nakti guli."
„Tik vēl mazu britiņu," vientulis mierināja suni,'iiii suns ņurdēdams aizvēra āpis.
Koka šķīvīši plauktā paliecās cik spēja ūz priekšu, lai redzētu, kā tapa: Jauna lellē. Jo nekad vēl vientulis nebija grebis lelli.
Pelēka rīta gaisma, iesniedzās logā un skatījās, ko vientulis Ba-ra. Brīnēdamās par beparastp darbu, rita gaisma aizmirsa doties tālāk, un atģidās tik tad, kad sarkanā purpurā un zelta debesīs uzkāpa pati saule, pieturēdamās pie kalnu šķautnēm. Saule bridi
atsēdās kalnu galotnēs, tāS apsegdama savu svārku sārtajām krokām.- ieraudzījusi rīta gaismu pie vientuļa loga, arī saule aizgāja palūkoties, kas istabā ņo-.tiekf ;■; •
Garš stai-s iespīdēja lellei sejā, kad viņa atvēra ^cis. Nu viņa vairs nebija koks, bet mazā koka lelle, kas izbrīnījusies lūkojās ap sevi. Krāsnī pamodās uguns, suns pacēla galvu, uņ no plaukta uz viņu nolūkojās šķīvīši.
Kalnu būdas iemītnieki domāja, kā visā pasaulē nav otra tik: skaista kokgriezuma kā Jauna lelle. Pats vientulis to labpatikā* grozīja rokās, attālinādams un tuvinādams skatam. Apmierināts viņš uzsmaidīja sunim, ugunij un šķīvīšiem. Tad viņš piegāja pie plauktiņa un uzsauca:
„Saspiedieties ciešāk, lai tiek vieta lellei.". .V
Šķīvīši to labprāt darija, un tā lellē tika pašā plaukta vidū, goda . vietā; Vientulis labpatikā kremšķināja un uzlika vārīties kafijas katliņu, ko viņš darīja ti:-kai svētdienās.
Šuns ižbrinījies ostīja gaisu un vērās saimniekā: :: / ,;^ēl nav svētdiena," viņš rūca
bet Vientulis noglauda: suņa^liz palodzes t* tuVu_plaukt,ņam,
saSpurušo spalvu.
„šī diena, sunīt, ari ir svētījama, jo šodien pabeigts dari>s, kās iepriecēja sirdi."
Kad saul^ kvēloja debesu loka vidū, pie būdas durvīm kāds piedauzīja. Ienāca pusis no ielejās ar pārtikas somu un izbrīnījās::- '■•,;...:•":■■..■' ■ v"" ■ „Kas tā P^ skaistu lelli!"
„Hm — skaista,'' vientuUs rūca, bet viņa bārdā slēpās
Puisis pastiepa rokuj lai lelli kopā" ar citiem grebumiem ieguldītu iztukšotajā somā. .
„isrāv pārdošanai;'* vientulis m-teica; :
„Par to tu dabūsi labu naudu," puisis solīja, bet vecais nedeva
iem.\/: ■
-Tālelle palika ūz plaukta vientuļa būdā. Šķīvīši ap viņu nāca un gāja. Jauni nomainīja vecos, tik viņa vien nekad nekāpa ielejās
.pūisā-^ōmā.';
^.^Ēļi'-viņi dod^ :rēife vēijam, kad tas bija' iesēdies M(^sCskUrstenī ^ābulēt. ' ; ,,LēJā;uz ieleju.'' ' ,,ielejū?'' lelle brīnījās. j,Kas tā ir par vi
;,iŠeit: ir sniegs, bet tur ii' Jau ziedi.' Šeit nav neviena cita, kā vepāiš vientulis, tur ir daudz ļāu|u. Tur ir niazas meitenes, tik dāiļāskā lelles, un leli^^ tik lielās kā meitenes. Tur brīnumi Sēž katras takas malā — to nevar izstāstīt, tās Jāredz."
Vējš stabulēja,; uņ mazās koka lelles: acis pielija ilgām pēc šīs ielejas, kas šūpdjās viņas kcu priekšā M pats brīnumu brīnums. Citu reiz, kad vļecais vientulis bija idfemidzis uri vējš a
kā lellē varēja dzirdēt viņu aukstām, viņa; atkāl%dza:^^ „Pastāsti man par ieleju." : y U"n vējš stāstīja par mājām, kās daudzkārt - pārsņied?:; būdas apjomus, par gaišiem lieliem lo-gienij par vizuļojošām gridām, ko sed2^ izmargoti paklāji, un par šo .māju līksmajien^ jiēm iedzīvotājiem.
,,Ķa^ī>ar Jauku dzīvi ir ielejā,'' koka Ml^nopūtp, Ain ilgas salija
:pēC; šīs
krāšņās, laimīgās dzīves. Būdas sienas viņai šķitās nākam arvien tuvāk kopā, to pelēcīgums drūmāks ik dienas, un stundu gausā gaita arvien,gausāka.
Kad uzkāpa puisis no ielejas, lelles skati vērsās uz'šo somu, kur viņai nebija cerību iekļūt. Reiz vientulis pamanīja lelles skatu. Kad puisis bija aizgājis, viņš ilgi domāja, pa reizei ievilkdams dūmu no kaļķīša, pa reizei ižpūz-,dams baltu dūmu strūkliņu gaisā. Beidzot -viņš ierunājās:
„Vai tev ļoti gribās doties pasaulē?" Viņa balss skanēja drti-māk kā vēja elsas aiz loga.
Lellei vajadzēja saukt: „Jā, Jā, es tā ilgojos redzēt ieleju''^ bet viņa to nespēja pateikt, jo šai brīdī vecais vientulis izskatīj ās tik noskuniis^ ka lellei ^uva viņa žēl, tik sāpīgi žēl, ka viņa aizmirsa pati sevi, un sauca:
„Nē, :nē, es gribu palikt pie tevis." ■ ..v^-:^'■■■;...■
Vientulis atkal vilka dūmu un laida tam vīties ka tītenmi ap ūsām un matiem. Viņa sejā at-maiga, ūņ viņš uzsmaidīja lellei kā parasti, kad bija laba omā.;
Ne uguns, ne suns ^1 nepJiata veco vīru ielīksmot, ka koka lelle ar savu plato smaidu, — tādēļ viņš lelli tā nūlēja.
kādā naktī sagriezās negaidīts sniegputenis. Vientulis taisījās uz guļu, kad viņam vējš atnesa tālus saucienus. Vecais vīrs pavēra durvis un klausījās. Žu-žēja sniegs) kauca vējš, cita trokšņa nedzirdēja. Tomēr vientulis negāja gulēt. Viņš uzvilka kažociņu, apjoza virvi, un aizdedzināja lākturi.
„Vai tu tiešām gribi atstāt silto būdu un doties lauka n
ņurdēja suns, j,kas; zin, vai tm^ maz kāds sauca. Varbūt tik vējs niekojās," bet saimnieks' pat ne^' atbildēja, un suns, vēl ņurdēdanis^ cēlās no iesildītās vietas. : |
Viņi bija ilgi prom.'Lelle''^a^ēJa saklausīt tik smega biršanu pāri; būdai, iin viņu pārņēma bailes, ļ
„Kad tik vientulim nav atgadījusies kāda klizma!'' viņa bē*-dājās. Beidzot atskanēja soļi. Vientulis pavēra durvis un iebīdīja pa tām vīru, kurš saļinia uz sola. Vecais :ieguldūja viņu savā gultā, deva viņam karstu dzērienu, ūn pats likās uz segas, blakus sunim pie pavarda.
Otrā rītā svešais uzmodās spirgts ūn vesels. Viņš sauca vientuli par dzīvības glābēju, runāja par pateicību un izvilka pilnu naudas maku bet vientulis nobīdīja pateicības algu sāņus.
Tad svešajam ienā-ca prātā nopirkt šķīvīšus plauktiņā, lai glābējam atlīdzinātu. Viņš gribēja visus, cik vien tur bija, lai sanāktu vairāk naudas.'" Vientulis pārdeva šķīvīšus lin kausiņus, tupelītes ūn karotītes, bet kad svešais gribēja pirkt arī lelli, to nedeva, sacīdams: V
„Pirm6reiz tādu griezu kokā, tai cenu; nezinu."
Tad svešais iedomājās, ķa ši lelle viņam jānop^, lai atlīdzinātu, un viņš pārmaiņus slavēja skaisto griezumu un mēģināja pārliecināt vientuli šo darbu viņam pārdot.
Koka lelli pārņēma tādas ilgas pēc ielejas, kā vēl nekad: *
„Šis svešnieks, droši vien, dzīvoja vienā no tām skaistajām mājām, āp Sp-ām zied rozes un pūtai dzi^d. Kaut viņa tur varētu
nokļūt !jKa$ tā būtu par laimi,'"' viņa domāja, un žēlabās gandrīz salūza inazā koka sirds.
Laikam lelles acis .viņu nodeva, jp pēkšņi vientulis paņēma lelli no plauktiņa un pasniedza to svērājam;; : ■
Leli^ gulēja tumšajā somā un klausjjāSj kā čirkstēja sniegs zem gājējā kajām. Tad to nomainīja oļļli^ņpoŠana ūn šņirkstēšana, tad ^^f a/m akmentiņi v|iasūn arvien raitāki kļu-T^a ļ^oļi.LeUe manīja, k viņi bi-. Ja sasnieguši ieleju, jo gājēja soļiem pievienojās citi. Tie nāca t^\|āķ/ ijlņ; attāHhāJās, tos «pavadīja baļisis, smalkas im rupjas, sjķanosi jsmiekli, im savādi, trokšņi, jko: lelle nepazina. Kā viņa ie-ida^uiišo: somu, kās neļsA^a redzat iisieju. Bet lellē sevi mieri-^x^ājā: ■(/ ■ •
,ljDrīz mēs sasniegsim : Jauno, skaisto, lielo māju, kur es turp-Mķ dzīvošu. Pa tās gaišajiem, plašafiem logiem es: vārēšu aplūkot ieleju, cik vien man tiksies. Tūlīt, tūlīt Sāksies tā skaistā dzīve, par ko stabulēja vējš.'*
■^ārti nočīkstēja. Dipoja viegli
solīši.
„Tēt, ko tu man atnesi no kalniem'?" vaicāja tik smalka, dzidra /^aistiņa, kādu lelle vēl nebija ļdzirdējtisi, : ^
«Skaties, Astrīd!" svešais teica, un lelli apžilbināja gaismas šalts, kas gāzās atvāztā somā. Viņa 'juta, ka roka viņu paceļ
_ isā, uh no šīs lielās rokas viņa iel^uvāi divās mazās.
,,Vai kāda savāda Itlle!" Astrīda iesaucās, lelli grozīdama. „I>atiesi, no koka. Vai tādas aug
/(Nobeigums sekos)
.-"'^ .;;f
«Ml
i • f
3-
"Mii
: 'ats;^
■iiisi.
ia,;>
'iti
' ifi..fs
. ':f......
•ai
;vi.r
\ :.n,; %:
•ā ^
■' -i::
i;- m ^ le;
r-sj" 1 'j
1 f.
'■■ i:"' ij!
• v'fP ^ '
I', i^-
;:»ii l'lr
-mm
mm
i li
m
mm
0
i i
Mi; ■
; 11 1
1 -i.
1 ^ ' I