ELGAVĀ
Kāpēc lai bakstu atmiņas tikai pār māksliniekiem' un rakstniekiem? Maii prātā citas Dieva dār-sa puķes, un i es šoreiz stāstīšu par savas skolas biedrenes kāzām viņa pati jau sen guļ garo ziemas miegu smilšu gultā. r:
• -,iFaniiai kāzas! i Fanija Ķrūsko-pa prepas ar Rūdolfu Celmu," Meitene stāsta meitenei —-tā runā visa Jelgava. Fanija ir mūsu klases biedrene, viņa atstās skolu un -būs precēta sieviete. Ručus — ārsts, nupat konservatoriju beidzis, baritons un Jelgavas pulka leitnants. Viņam ir jauka balss, viņš bieži dzirdēts dziedam gan sarīkojumos, gan inājās, uķ patīk visām meitenēm, gandrīz vaļ apskaust Faniju! Nu jā, t/at Faiiija ir skaista un jauka meitene, lai viņai tiek interC'. santais Ručs. Kāzas būs greznas, plašas tas ir notikums.
Kādā augusta vakarā, kad jau rudens skatās logos, pie manis sēd Benita, Lida, Zip un Valija- Fa-. mja^niūs izvēlējusi par savām māsām i— līgavas i māsām, un mums dauds; kas jāp^itspriež.
„Mūzikanti liūs; isti džesbendisti no Rigas, ielūgt^ ļviesu simttrisdes-mit,"vkāda zi^a'ļstāstīt. Mēs aši sarēķinām, .jo apmēram var jaust kas tie tādi būisv kas ne, v
iau krietni nobrāztas. Jānes pie kurpnieka pielikt pazoles. Bet kas tās par lepnu svinību kurpēm^ kam jau pieskāries kurpnieka piķa melnais pirksts!
„Brūtgāna brāļi — virsnieki." Tumšmatainā Valija kaķīgi lokās zvilni. Viņai patīk virsnieki. Mums visām viņi sapņu prinči. Laba stāja, jauki dejo,' skaisti runā, paši spīd un laistās — brīnišķīgi zēni! . ■ ••.
„Nē, būšot arī studenti. Seši virsnieki, * seši studenti. Ducis," Benita saskaita kā blūzei pogas.
„Ak, jā," nopūzdamās mēs ru-
nājām ilgi un daudz. „Mums arī jāprecasi jārīko skaistas kāzas ^ bet nav neviena, kas precētu."
Ir Vēla stunda, draudzenes atvar dās. Visām mājās stingras, mātes, īpaši Lidai. \\ .
Ārā līst, kastaņu kokos melnas ēnas; No Amatnieku Biedrības dārza garām vaļējām logam plūst stīgu skaņas. Pēdējais koncerts šovasar. ■ '
Es stāvu pie lielā sienas spoguļa, kas mums vēl palicis no tēva laikiem. „Es gribu patikt kādam virsniekam," saku spogulim, bet varbūt arī savam tēvam viņš debe-
sīs var visu izkārtot tā, kā viņa AageJilsa C&aiES© bērns zemes priekos vēlas. Man mugurā baltā iesvētību kleita, pie^ durknēs noārdītas, sāni ap gurnu vietu palaisti platāki šajā vasarā esmu ļoti tfl-iedusi. , Vainīgi gjg gads ir atceres gads vairāŗ Mirdzas āboli, plūmes. Un es ku mūsu dzejnieku dzīvē. Pie smaidu, saUecu rok, el^^^^^^^^
si, un soļoju pa istabu ar iedomāto j gura^^ imsd^^^ ^.^^^ līgavaiņa brāli sev blakus, es pat g g; jūnijā bija^40 gadu. Šie skait-redzu uz g^dsegas lokāmies Fani-; ļļ ļzsaka daudz. Tie rāda, ka dzej-ias garā tērpa asti un pāri šķidr-ļ nieka dzīves laiks ir ildzis tikai
autu kā dūmaku. Ak kāzas, kāzas 39 gadus .^r, J^^' "^^^^^ t j ,- tra^c vin§ tiem vel jadzes gaji gadi, Kaa
- kad man bus kazas? Kads viņš ^^^^^^ ^^^.^^^ ^-j^^g^
izskatīsies— liels, stiprs, skaists grima'tumšā naktī un tikai ne-
0
— mazs, resns, paceļams un nobu- Ujaudzos atklāsmes biīzos ^e]a čojams? Un kur viņš pašreiz ir, radīt Ar visu to mantojums, ko ķo daraT .a, jocīgi, un - iedonja-ļ vi,š^«u«^^^^^^^^ 3u arī savu medicīnas studentu; „;;i r^i^nnTYļ Qf>1āti die-gaiša istgba, zāļu smaržas ...
(Turpmāk beigas)
Irma Liepsala
Māmulīt, nu jau kurš gads? .. .| Šodien ir atkal Tava vārda diena un 'atkal ķāi senāk zied jasmīni dārzā mūsu mazajā mājā Dubultos, šajā dienā es vienmēr ieliku vāzē Tavus mīļos, baltos ziedus. Pie' Tevis ieradās daži viesi, un Tu mūs vienmēr cienāji ar pēdējām zemenēm no mūsu dārza un putukrējumu.- ■
f
bērnus? Dievs vēlēja Tev būt uzticīgai līdz nāve j visam tam, ko Tu mīlēji, arī Tavai dzimtenei. :
Man dzimtenes vairs nava un na,v arī vairs prieka. Pasaules klai-: doniš — tas es esmu kļuvis. Tā ir sveša zeme, ko manas kājas min, un sveša valoda, ko runā. mana mute. Un sveši ļaudis, tikai sveši ļaudis apkārt. Dīvaina zeme mā*-
,Izriāk ^septiņpadsmit meiteņu, četrdesmit kungu. Pārējie precēti eksen^plāri". --ļ'Jpu, precētie mūs pavisam neintere'^ē.
„Jā, bet kā !būs ar kleitām?" Jautā-salmu gaišo matu Ziga, kam ļoti: pļatīk pie spčguļa uzlaikot savus un mātes tērpus.
„Visām jābūt tialtām/ nija vēlas," atbflļd Bepta, š ■ im trausla meitene. /Viņas māte šuvēja. . .
•„Pe, tad nekādu bēdu, mums visām mājās vēl: iesvētību kleitas," priecājas kāda cita.^
,,Manējo ni^te ai^esa pie Danci-gera iztīrīt, saiāvās, vairs nekādā skatā. Man Sbjas cita — krepžor-žeta," ziņo Zii|a, viķai tēvs ir Jelgavas apriņķa vecākais. „Un Sil-vānai, kas nui)aļ atgriezās no Bu-. dapeštas, bū^ot pavisam ^Ikstrā kleita," viņa i '^ēl piebilst.
Lida un~ es saskatāifiies. Lida ir skaista, slaiļāa, ar|veczelta spīdumu matos,^ vienmēr gaumīga un pil-; na smieklu. ' Bet *viņai nav tēva, man arī ne*un mēs nevaram domāt par jauniem, tērpiem. Bez tam Lidaar^ savu iesvētību kleitu ojau no pirmās dienas nav apmie-rii^āta, būs jāpārtaisa. Manējā baltā arī jau šovasar pāris reizes bijusi mugura, Laukos, Mirdzas iesvētībās, pat krietni cietusi lietū. Un, t^ipa pusei, mana sirds kādā Va^saras vakarā iepukstējusies ' jaunam 1 medicīnas studentam, un 'es glabāju kleitu skapī ar visām mēnesnīcā sasēdēto puķu smaržām. Taču neko darīt, būs jāliek vien ziepju putu ūdenī, jo Danci-gers manas mātes kabatai, par dārgu. Nav arī ko sapņot par jaunām kurpēm. Tās, ko man iesvētī-
tā Fa-šaura
ļaudīm, un tie to dara. Un pavalgu, ko vienmēr mēs ar sātu un taupīdami esam ēduši, viņi vienkārši- izlej ārā.
Man neklājas še slikti, māmulīt, un tā varbūt ir Tava svētība, ko mirdama Tu man devi, bet sirds ir tukša; Es dažreiz šos ļaudis te apskaužu viņu tukšā prieka un sīko kļūmju pēc, kas dažreiz viņus uzmodina no viņu truluma un nau-daskāres, bet arī ta? viss potiek pilnīgi ačgārni.
Es nekad savā mūžā nevarēšu tā smieties, nekad ēs vairs nevarēšu sevi tā atsaistīt priekam, jo tās sāpju un grūtuma atmiņas, ko esmu paņēmusi no dzimtenes un bēgļu barakām drupu pilsētās līdz, nespēj vairs izdzēst visspožākais prieks. Un tāpēc starp viņiem es esmu kā svešinieks. Es uzvelku viņu drānas un runāju viņu mēlē, lai tos; kas dod man maizi un pa
gurni vēl nav pilnam atklāti die nas gaismai. Tādēļ mūsu jaunākai paaudzei viņš ir palicis neizprasts. Vainīga nepareizā uztvere, kas daudziem lika Porur kā saskatīt tikai dzīvei nepiemēroto sapņotāju, „bālo zēnu" autoru, bieži nepilnīgu forņiālā .izteiksmē.
' Un tomēr ikviens, kas pieiet Poriika darbiem bez aizspriedu^ miem, tanīs izjūt īstu dzeju — dziļu pārdzīvojumu nemākslotā izpausmē, kā viņš pats izlprot dzejnieku: „Ja ' sāpēs esi mācījies smaidīt un klusu ciest, tad varu tev kā dzejjiiekam .it karsti roku spiest." Nav Porukam
(1871. g. 13. oki-1911 g, 25, jūn,)
skaļuma, nedz skaistinātu W ^^..^ du, jo viņš zma, „ka 5:oze "poj^s ir celm^ ^^^inu-plaukst" un.„kā tā vīst: kļtjsi, glasu ^^^^^ klusi". Poruks ir dziļi smalkju- ^^j:^_^".<i' >adu
tīgs, viņa izjūtas ir niansētas, un viņš ilgojas tādas pašas izpratnes: „Tā ir mīlestība — —
kas kā rozes dvaša,--ka? ka
debess gaisma ataust, spīd un dziest.'' ' '
: Poruks neKad nemitas ilgoties pēc pilnības, kas viņam identificējas ar skaidrību.' Jau bērnu ar māti tēlodams Ziemassvētku vakarā viņš saka: «Ai, māmiņa,
tūrā. šī gadsimteņa sākuma ^7- -toi^Eglītis._patsnerSgJik.
letajs, savā nelielā mn« «Poniks' teica ia„Sl?''!5^§ ,jPoruks ir celmi hiūsu rakstaiecī.^. ^^„„ ^ simtā šis celms ir dz^^B gas atvases mūsu raSs S izaugusi no viena saknes I-' savu iedvesmotāju. Porukaii Ji? nākas atzinība ne vieYi mrV ko viņš atstāji^ kā savu dvēsJ'
KzSbTtS^ garot^u^^
J. Poruhs
„Lūdz, lai es skaidrājk^ topu, lai mierīga top mana siifds." Viņam šķiet ka arī mīlēV'viņš .drīkst tad, * kad sasniegt^ ' skaidrība: „Līdz tumsību es izbridis, pie skaidrības reiz kļūšu, • un kad viņš fspēs sevi veltīt '„debessgais-
10. janvāris Annai Brigāde.
mai" šai lielākaļai jSkaidrībai. ?ei ir neiikaid«mšaiias diena, b^^ No bērnu dienām^ augot b^ā- arī ciSādi bijis nozīmīgs viņas mfi lu draudzes gaisotnē, P()riiks,_iz-žā, 1922. gada 10. janvāri vi^ jutis un izpratis ĶriBtus mile- gvinēia sava^ lii^i-aliT V stību, viņš mātei,dziļi pateicīgs, ^^^^^ff^^.f.^^^^^^^^ „par to nogūrušq/balsi, kas 25 ^adu jubileju. Kā latviešu^t^^^^ teica Kristus viesti." Viņš at- iās balvu viņai^ piešķīra tore« zīst par augstāko daiļuma māj- Sprīdīšu māias^ kur radās v5na.
Skaidrības alkas viņš'tēlo arī mira* 35s^^^^
m^^.. r.'r,TT,^irAQ ^ecajā Krišjānī (Baltas; drānas) aikal svinēja 10. janveri 1935.ga-NETICĪGA TOMA DllhbMAb u^i^^o nesavtību, visu aptvē- dā, visas tautas atzīta un slavina-
reju mīlestību Kukažiņā. Dāvā- , ta. A.lBrigaderes prēmiju fonda tāja,mīlestība viņa^si^ļ:nevļ^ ^
1
'Mūžīgi augstā kalm Ecmgās cilvēki acs; Mūžīgi dziļā lejā Nogrimst cilvēks pais. Pretējs iznākums draud Cenlām, ideāliem; -Mirst zeme, un debess raud Aiz dmviiem 'padebešiem'
jumti, pārāk netraucētu, jo es zi- /{
Un tās rM^tās rozes,
pret savam abām
im, bet
janvāri
pret visu dzīvo un nddzīvo ra- P^ēmiļii piešķiršanas dienu, dību, jo' ^„Kukažiņa vēl visiem Pwmo reizi Annas Brigaderes U-labu — labu druv.^m un pļavām; terātūras prēmija piešķirta 1937
slSd^^l^ī»^^ ^^^^t^.'"^
šņu tēvs ir īstas kristīgais mīlestī- "™
bas personificējums. Šļie ir arī 0*"e« 1340. g. dzejniekam Alek-
formālā ziņā Poruka labākie pro- ear./ļram r-atn^ i.,*...-.».. zas darbi, it īpaši pilnīgs kā valodā, tā tēlojumā ir īCukažiņa.
Bet Ponjks bija ne tijiai Kristus, mācībasTiesējs, līdzīgi Apsīšu Jē-'
kā sirds sarkaim
Kalamazū koUedžas kapellā, š. g. sepļtembra pēdējā svētdienā, .notika prof. Voldemāra Rušēvica 25 gadu vijolnieka ēarbības jubileja? koncerts, piedaloties Melei Pulciņai-Karpai («©pr^) un prof. Ādolfam Ābelēm (ērg:eles un, klavieru pavadījumi). Pēc koncerta gavil-nieku apsveica Kalamazu Iļjatviešu Biedrības pārstāvis P. Ducunanis, prāvests J. Ozols, Grand Rapidu latviešu draudzes inž. L. Ro-zentāls, Kalamazū latviešu draudzes ■— S. Gailis un citi. Arnolda Kalnāja Dziesmu Vairogs sveica ar īpaš^ dziestmii; Jubilārs saņēma daudz ziedu im velšu. ~ Uzņēmumā --- prof. V. Rušēvics, Ijŗpf.
, Ā. Ābele un: A.,Piilciņa-Karpa. ■ • k. PŪRIŅĀ UZŅĒMUMS
Māmulīt, Tev droši vien tagad ir labāk tur nekā šeit. Varbūt pa kādām slepenām kāpnēm Tu dažreiz nokāpi pasērst savā dārzā. Kas gan tur tagad rūpējas par puķu dobēm, ogulājiem, jaunām ābeli tēm un egļu eju? Egles tagad būs izaugušas jau garu garās. Tu varbūt aizej i arī uz mūsu veco dzī-
vokli, uz musu veco māju netālu bām uzdāvāja krustmāte, ir iztu- no ^t^rīziņkalna, tur, kur Tu augi rigas, sļā'rtas ādas kurpes, vasarā pati im kur Tu izaudzināji savus
mulīt, kā Tu brīnītos līdz ar mani, ja sēdētu man še blakus, še ļaudis. nepazīst mūsu sāpes un priekus, viņi nezina, kas tas ir sava zeme un sava māja, viņi ne-zina^ kas' tas ir — savs cilvēks. Viņi nekad nepacels zemē nokritušu maizes gabaliņu un to nenoskūpstīs, kā Tu man to bērnībā mācīji, bet iekož vienā rikā, iekož otrā un pēc iemet atkritumu spainī. Es esmu bagātā mājā un pie bagātiem
nu, viņi mani tā kā tā nesapratīs. Un es viņiem to piedodu.
Es dzīvoju ārpus lielajānT drūmajām pilsētām, pie jūras, un viss te ir tik glīts un skaists un bagāts. Apkārt ir neredzēti koki, puķes. un zvēri, bet nevienu vietu es te negribētu mūsu mazās mājas un dārza vietā- Dufcjultos, nevienu mūsu jūrmalas priedi es nemainītu ar krāšņo tulpju koku. Ir jau mēneši" pagājuši šai tālajā malā, bet es nespēju un nespēju pierast, šīs gleznās ainavas, ko katru brīvu brīdi skata manas acis, es laižu kā bilžainas pastkartītes sev garām.
Man kādā grāmatā no mājām līdz ir noziests sīkrozīšu zieds no Annas Brigaderes Sprīdīšu puķu dārzā, kad es pēdējo reizi turp Es ciMms tevi mllet mācījos; biju izbraukuši. Stundām ilgi es Nu tev pie aukstām krūtīm, no-
a asiņu karstīma līgavas, Tās nav nekas cits, Kā ziedos pārvērstas zemes -
slāpes.
Bet velti tās dzesēt grib rnsa^
" pērles,
Velti tās dzirdiņn debess vēsais
zilUTilA,
Ms sirds sarkanās slāpes. Šīs sārtās, ērkšķainās rozes,: : Tās izteic manas dvēseles jūtas. Un tās rozes, tās rozes. Kas zied baltas kā svētdienas
puķes,
Uz. mūžīgo skaidnbu cen-šas, — Tās samin cilvēces dublai7iās
hājas.
i „ kabam. Poruka izglītība, saskar-as slapēs, ^^^^^ filozofiskiem vir-
zieniem un viua paša meklētāja gars viņā radīja duālismu lin lielu iekšēju cīņu. Studēdams iDrēz-denē ne vien mūziķu,i arī lite-■rātūru un filozofiju, viņš iedzi-ļinājās Ģoetes Pausta problēmās, viņš aizrāvās ar Riclīardu Vāgneru uh ar FrīdricM NTcšes filozofiju. Viņa dvēsele kļuva ne vien par cīnās arēnli pēc personiskas pilnības, vinu pārņēma pasaules sāpes, viņš^ cieta īpar cilvēka riepilnī^umiiļ par vina pretrunīgām tieksmēm; vinš meklēja "pasaules uil'cilvēka es-mes attaisnojumu. Dažbrīd viriš izjuta "harmoniju, kur ļ.,viss (Saskanoši mirdz un mh".
to aiz plakani saspiestā kātiņa varu grozīt pirkstos un priecāties lūk, tas no mājām, no Latvijas.
Bet, varbūt arī, kanekā vairs tur nava;.. Un varbūt ir labi, ka Tu esi tur augšā, pie mīļā Dieva, un es še. Tu nekad neesi no tām bijuši, kas gari runā. Kad lietas ir gājušas savu gaitu, Tu vienmēr esi pacietīgi klusējusi. Tu klusē arī tagad... Vai visam tā vajag būt? i Māmulīt, nu jau kurš gads?... šodien ir atkal Tava vārda diena.
liecos:
Bodmanim kapa vietu,.
Man sirds priekš tevis sadega Par upuri u^ altāra; Kur lai bez sirds es ietu?
Kas savu sirdi atdevis,
Ta.s vientulis ir palicis;
Tam mv n-eviena drauga. ■■'
Es arī draugu n-evēlos, — Pie tavām krūtīm noliecos: Dod manim kapa vietu. ,
sandram cakām par latviešu srēl. niekiem veltītu poēmu^ krājumu Mūžības skartie un,trešo reizi 1943. g. 10. janv. divi autoriem: Kārlim Skalbēm par dzeju krājumu Klusuma meldijas un Zina-idai Lazdai, par dzeju krājumu Staru viesulis. A- Br. fonda li-dzekļi palika LaiviJ?
Tbronlo Latviešu- Biedrības Jaunatnes kursi paredzējuši š. g. 28. oki. sarīkot Annas Brigaderes vakaru air pļašākii referātu par rakstnieces dzī^i un darbiem.
Margarita Kovaļe^^skai kas ia-gad dzīvo Takomā, ASVi turpina savu Vācijā pasākto romānu Posta puķe, un cer to pabeigt vel šajā rudenī.
^Tēvijas . dubulikvartets .uzsāk savu koncerti\irneju ASV un Ka-
citreiz
vmš sāpēs atzina: ,i|īdžīgi augstā kalnā rauiŗās pļilvēka acs; mūžīgi dziļā lejā nōsMmst cilvēks pats." Uri tikai neironu'salā ir miers: ..Biķerī kziļi jo dzi-
U nogrimst cilvēces fe^s, mirušo gari pēc nāves lai v^ilrs riēiii-' "^dā.
^tu sāpes." Tāpēc viņš arī biez? I i. konc. Hamiltoiā 20 okt« 2.
ilgojas nāves: ,,Krūtis Ifelibā sāpēs cilā! Kaut iel drīzi tiktu ?alā!" Un no tēvii^s,' ko viris ciezdams mīlēt mācīi|iesL'liļdz tikai vienu: „Dod manim kapa'vietu!" I !i
Poruks — jaunu -celļi meklp-tāTs dzīvē un dzejā stāivpla
kdhc. Toronto 21. pkt,, 3.: konc. Loiidōsiā (Olit.) 22 okt,
ļ. konc. Diiroitā 23 okt. un 2, konc, JGsaind Rapidos 24 okt.
Dubultkvartets • iestuflejis šiem
....... . ^ , . koncertiem .jaunu .programmu,
savrup no toreiz valdīt^ia 're^H^l , , „ ^ .
ma un nozitīvisma virziena. Vinš ' ? ^'"^ f' i-" v ^ r!{ dziļi pārdzīvoia s«vu vien+ulī- zvaigzne, A. Kalniņa Vecie tevi, bn. 10 biijļ aizsteifižies laiV?.nļ J. Vītola Uguns milna, K. Kažoci-nriek^ā Vinš ~ niļrmais, izgl-' na Nāk sīvi vēji, J. Cīruļa Ave
W. l.tvieea tēlotai.^ raksfni^cT- -Mairia, L. Vīgnera Strauja upe.
ienesa i^imiTc. p^rdzīvo^umps, \ ,t \ . 1.v. i^i^T^ii psīdholoģiju mūsu nterā-^ f ^^^^^a Pu»?. pu^^ u. c.
Alda Niedra
PIRMĀ REPUBLIKA*^^
IZVILKUMS NO ROMĀNA * (Turpinājums)
Viņš aiz?meķēia cis^areti, pastūma kārbinii arī Giil-' bērim, het šis nepieņēma im, atgāzies sēdeklī un šūpo^ (lams Ivāļas, apskalilja Cepļa kabinetu. fi:aišoi un -vienkāršo telpu, kur bez grāmatu )laukta,"rakstāmpļ(la, zvilņa un dažiem sēdekļiem (fitu lietu nebija. ^ : ■ „Lūk, cik gludens, kā zutis ir tāds advokāt?." no-. domā'*a Gulbēris, „pānicis un paēdis." Vn viņš -sacīja:
.,Afana sieva 2;rib šķirties no manis..."^^
.,Tā?^* Aucfusts Ceplis ātri iesaucās .,ep to nezināju
...Tūs melojat!" Gulbēris atteic^a, ,Jūs pat^ vinu epat pamacīiis un paskubinājis!" ,
„Nē, Gulbēr!" nobeidza advokāts, „es neesmu ievadījis .šo prāvu!"
.,Xeticu," iekaitināts apsralvoja klients. ..kaut jran es nesaprotu, kāds Jums tiek labums no mūsu šķiršanās!"'
„Nekāda l{\puma," 'ī^i ^.^^^ Ceplis, „pilnī<ri nekāda! Bet varbū| Jūs. varat izlīgt ar savu sievu ? Varbūt Jūs apsolīs|tieS|nedzert?'^
Jānis Gulb ris nopētīja advokātu ar savām neskaidrajām, un tukša|ām^acīm.-
.,Jūj5 esat (ļckalinīirs, Cepļa kungs,*' viņš teica zob-galī^i^s,, „katram| cikēkam ir savas vājības un dei^vīna glāze vēl nav purāL liels ļaunums, jo ir citi lielāki, par piemēru, nokautlīga'tiekšanās pēc mantas!"
Advokāts n|atbfidēia un novaldījās. ' ,,Lelde *ir Mstriiusi tukšu dzīvokli," mierīgs turpi-• nāja Gulbēris, |at nezinu, kurp viņa ir devusies, jo šī darba'vietā |iav^atrodama. Kā lai viņu meklēju?''
„Leldes kundze ^pie manis nav bijusi,'' advokāts strupi atbildēja; „eļ viņas mājokli nezinu. Bet ko Jūs no manis vēlaties?*" ļ '
,,Vēlos,- lai JuiSiman iedotu sievas adresi un lai Jūs atsauk-tu ievadīto šĶršanās prāni,*' teica Gulbēris. . „Es Jums latkartoju, ka neesmu Mdes kundzes padomnieks un nezinu viņas adresi. Es nevaru Jums pa-
līdzēt,", ta teicis Augusts Ceplis piecēlās un meklēja^savu portfeli. . • • '." Arī Jānis Gulbēris piecēlās. ^ " . ^ Zobus sakodis un uztraukumā piesārtis, viņš noliecās pār galdu, un viņa balss skanēja plāna un dzēlīga j ;,Es Jūs pazinu, kad bijāt tikaiiieslietu student?^. ...'^ Bet Augusts Ceplis ^iņu pārtrauca:
„Un toreiz Jūs bijāt varonīo-s nn..viņš vilcinādamies meklēja vārdus, ,,lepns latviešu virsnieks, kas bija aizstāvējis savu zemi un arī paša dzīvē nebija nodarījis nevienam pārestību. Jūs bijāt kalna galā. .bet es vēl biju tikai kāpējs."
..Jā, jā." olrs izsmēja, ,,tomēr neesiet pārāk stina-rs — soģis," viņš brīdināja, „un neaizmirstiet, ka kalnup var doties vairākreiz dzīvē." ^ ' ' -
•,,Var gan," atzina Ausiists Ceplis,"„bet ne Jūs!"
Leldes vīrs ātri paskatījās uz advokātu, un viņa skats ietvēra ir advokāta rāmo seju, ir viņa skaisto un ērto
• kabinotu. ^uH brīdī, iedams un atpakaļ neskatīdamies vinš teica" . • ■
„Jūs man negribat palīdzēt. 'Kū labi, tad palīdzēšos sev pats!'".
Uzsmaidāmajā telpā apkalpotāja jau tīrīja grīdu. Vis^ bij tukšs.
Kad aiz Jāņa Gulbēra bija" aizvērušās šūnakmena nama di^rvis. uz ietves steidzīgs iznāca arī x4ugusts Ceplis, iemetās kādā neaizņemtā taksometrā un Leldes vīrs noskatījās, kā mašīna aizjoņoja Brīvības pieminekļa virzienā. ^ "
Pilsēta bija kļuvusi smacīga ^inī karstajā pievakarē. Tramvajos vagoni bija stāvgrūdām pilni' ļaudīm kas atgriezās mājup no darba fabrikās,..birojos im dažādos, uzņēmumos: visi bija apkrāvušies saiņiem; svētdienai nolemtiem pirkumiem, ziedu pušķiem ."'no Centrālā tir-va puķu galdienio " ' '
Jāiiis Gulbēris. brauca uz savu 'mājokli Tallin-^s ielā. Vasarā šis apvidus šķitu pliks, fiabadzīas, putekļiem .apsūbējis un skumjš. >■ . "
Iepretim namam, kurā atradām' Gulbēra dzīvokli, ceļa jaunu, augstu māju. Ietves bijipiedrāztas skaidām;
• ķieģeļu šķembām un olaiņu javas granti. Visapkārt putēja .smiltie, ■ . i > .
Vi
Gausi,.kāpdams pa šauraiam betona kānnēm uz trešo «tāvū, Jānis Gulbēris beidzot apstājās p'ie dunīm ar metolla plāksnīti, uz. kuras bija ie.irravēti vārdi: Jānis Gulbēris, iekšlietu ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdnis.
Brīdi ļ^ldeš vīrs noraudzījās pārdomās uz šo plāksnīti un pamazām viņa pierē izlīdzinājās dziļās^ grumbas.
„Hm, kalnā kāpējs...," viņš murmināja.
Stāvēdams īsā mirklī viņš joņaini atcerējās, ka pa-' tiešām bi-ia sevišķu uzdevumu ierēdnis, godīgs un centīgs, kas darbi nekad neieradās .reibumā.
Bāls izsūkts līdz pēdējam pilienam, ar lielu piepūli valdīdams savu nespēkā grīļīgo soli, vinš pēc savām nakšu >uzdzīvēm rītos devās uz ministriju'un strādāja Viņš bij nerunīgs un dienas gaitā izcīnīja grūtu cīnu . arvien iegūdams darba spējīgā uzvaru. Smadzene.s un rokas viņam vel neatsacījās kalnot, un vina sieva Lelde gardiem ilgi vēroja šo trako-dzīvi.
Stāvēdams durvju priekšā un pārbaudīdams Šīs savas atziņas, Jānis Gulbēris apmācās no jauna Vinš iz> rava .io_ strauji no kabata, atslēgu, kad pēkšņi pamani-na pievērtas, vaļīgās durvis.
Vai tiešām Mde bij ato-riezusies^
J-elde!" jjlde!"' - ' - .
'' Bet neatsaufcās. neviens.
' n.. '^t^'T^ P"^^'*^'^^^ Wj jūta-
ma Lokies mjii'eta .ļasminu sniaržūrlena dvesma
DzīvokMl)ija tukšs.
^^^^^m~&7\s^^]ū'm sēdekļi.Bij parauti vidū im trūka I*ldes klavieru. Tās bija izvilktL un aiz;"-stas un jarketā bija iegrauzušās sliedes. Guļamistabā un e'lamtelpa nekas nebija aizskai-ts.
Aiz muguras gaiteni atskanēja soļi, un Jānis Gul-bens apgnezas. „Māte !•'
• . ,,Ubdien, dēls!" sveicināja drukna un pētl-a sievie-lienr' ''^''kartupc-. -Viņa bij ieradušies negaiflīta-
Līze Gulbēre dzīvoja uz laukiem, savā Ēglienee pa-^^"^ ''^■'"'"'^ - ''ti apmek-
... P«l«k? ™šu brunči un' zilā, mīkstā spendzele
bija izsuti no pašaustas, smalkas vilnas drānas. Ap gtlt
gūlās iesirriio inatpīņu kupls vainags, un gludenajā vaigā nebija ģruņibu.
„Vēlāk sakopšu,*' viņa pameta ar roku uz tukšo ka!ŗ tu, no "kura bij 'izvilktas klavieres un^ iedama rirtuve.ji-ņa ^ piemetināja: „Kunāsim vēlāk..."
, Uz galda atradās vakara laikraksti. Nomā"is FJītrnn-kumu un apkopies, Jānis Gulbēris ar laikrabta '>'rfra ēdamtelpā un'atlaidās uz zvilņa. • • '
Caidīdams m.Ēti. viņš slinks un nevēr-īirs sk'i^^'^ļ avizi. Paskatījās ziņās par armijas garnizonu dzīvi Ri?'» un citās pilsētās im'izlasīja, ka ar ļ)ri;^kšbisījumit->ni tnrp dodas profesorŗ Tentelis, Auškāps un Bleso: ka Nar-ior.'V 1ais Teātris linVZemnieku Drāma sniedz izrādes garnizoniem ari tālajā Lat-ialē.
Un laikrakstā bij ziņas pai Hitleru un Oērin?" par tābj'ām demokrātu zemēm.
Viņš žāvāiās un <\aļuta, ka bi'a noguris. nami no vibp-lās snaudas viņš ielaidām cietā mie-^a pamodās, kad, saule rietēdama. apstaroja telpu un r:ate ?auca: „Celips, es |aii'gaidu!"
^ Uz apklātā gllda bij nolikts ēdiens: Ceļ.tas šķiņķa Šķēles, sau,Ji novārīti kartupeli,lapu salāti kre]"-ma mērcē un groziņā, plūmes. ^ Viņi sētlēja' vļeņš otram iepretim un ē'la no pil^ļ' Jiem šķīvjiemJ ĻīzelGulbēre darījās veikla im žigla-ņa slaidiem vēzieniem atgrieza maizi, koda sulīgi n, izmeklēja dēlam labākos kumosus.
jau atradīsi eitrsiehi!"
I^audzīdam|is u^ tukšo kaktu, vina .piebilda: ^ ,iteklē citiļi mājokli!'' ' i.
^ _ Jānis Gulbļēris ļparaudzījās uz savu māti un n(Ki ļHaja, kā viņa ļ)atiekm bij mierīga un pašlepna te, kas daudz nebēdāja par otru cilvēku, vai tas bija ņas virs,*dēls, vii ari;pavisam sveŠs piestātnis.
(^beigums-;Sek©s)' ''