i.
[g'^" 10- novembri
Sieviešu Mjas izciaa ļn vieaKdžib^
[.gados, kopš in. Jti lemj savu likts,
ļdaudzas ■reformas, ŗcia^o stāvokli Pār!
matos. Tā ir revo» sijusas sieviešu or> s cenšas indieti at^ Mzibas^ažām, lai līdzvērtīga un l^z. fes blakus vīrietim
bietes ir policistes J pat ārstes, ta.pat ŗ Anierikā, Dažas Vlocekles un dipb. ŗāves ārzemēs. Ar-Mtenes parādās Iri-ķolas, vidus- un U kam to visu pa-' lešu organizācijas, pm, ķa Indijas 20 N rakstīt pratēju Mr tikai 4 proc, rast, kādu kolosālu taisnību un vien-idijas sieviešu or-
panāea organizā-lumsjkas aizliedz Vēl 1928. g. bērnu bija pati par se-lieta. Tēvs savu apsolīja jau pir^: gadā, un 8-10 tiem bija jādodas p. praktiski ari ta-^sur nomērots.
neatlaidīgās sie-^cijas panāca t. s.
kl^•ā noteikts, ka [dotiffi meitenes ne [14 im zēni par 18 [ats likums nosaka, virs miris, drīkst ļlaupbā, kas pirms s. Indiešu uztverē stīrs radījimis, kam ir sods par grē-izpelnījusies kādā kļuvusi sieviete. l^ēL sev. brādhma-ju meiteni -- bēr-ar 30-)40 g. vecu laulību dienā tā ļvecāka par 5 ga-ļi^da sieva, kā tas pieremšanai, vīru, to pieņēma ļivā dzimtā, kur tai la un jāgaida atpestīs no atrait-
la likums sie-1/ažāro atbrīvo, bet vēl nav panāku-Indijas mazpilsē-tumšā tauta fana-vecajām paražām ķa sļevietes vērtība, tiesības, maziņo-
)rganizācijas cīņu lād jau ierosināti kuŗcs paredzēts tiem vienādas tie-ļuKbas Iķirsanu, no-hobēžas; ka sievas fmtā manta pieder mantošanas lietās līdztiesīgi u.tt.
ļm Indijas sieviete ļo senās verdzības. _ ciņa pret reliģis-tedumiem, cīņa par ļilvēka, cienīgu stājā im, valstī.
.7
idiem agrāk varēja rndās. Asās cīņas pasi, ko spēj latviešu > savai lietai, kas ap-Isto mīlestību uz sa-ļdojot-savas dzivibas
L Viņi cīnījās un mi-zīvotu, lai tauta butu
Ji viņu lielais varoņu [iskāi pūlēs, noturēja
idras 0ņ5S. cīnītāju -1 uz savu zemi, ap-laronību, sabiedrot^ lalīgi pieveikt ienaid-[dienu jau varēja _sa- • L skaņas, kas naca Ļ puses: angļu kara fa Daugavgrīvas cie-
Lējās, sirds! Nu vi-, l uzvara n^^"" ļsākums bija ledains ■ , 'z sniega. Cīņas, ŗuk-i vēl arvienu turpin^ dzirdēja arvienu ^
pklusa tm tad k^;^
baznīcām atskane^^^ ^ u zvani, un visiem gala viegli. Uzvara
klīda ^ laul^f?" Ļ un visi raidua ^
ļnas Visuvarenam, tauta neaizmirsa tā nīktu verdzība
, varējusi pa^^,, h dotumus pasa falitai garantē pa
sestdien, 1951. gada 10. novembri
mriTniniiiMiiiiii nimi
LATVIJA
SKANDĀLS VĒSTNIECĪBĀ
(Nobeigums)
Viltīgais Padomju diplomāts . saprata ironiju, kas izskanēja prezidenta teiktajos vārdos biedrs" un ,.draugiem . . " Kad vēstnieka pavadībā prezidents iegāja viesību zālē,klāteso-lit sveiea to skaļiem aplausiem. Pretēji ministriem dotai pavēlei, prezidents nebija ieradies ielas uzvalkā-, bet gan frakā, cilindri
~ un baltos cimdos - elegants im impozants kā pretenciozs kavalieris! Balalaiku orķestris atskaņoja Turcijas 'Iļimņu.
' Pirms divpadsmit gadiem viņš, Turcijas prezidents Atatuŗks,
' jau bija reiz Padomju vēstniecībā. Tc^reiz Ankara vēl nebija lielpilsēta, un Maskavas vēstniecība atradās netīrajā vecpilsētā kā-
. dā nolaistā mājā.. Mustafs Kemal "Pašā, kā Turcijas brīvības cīnītāju vadonis, kas nostājies pret
• angļu atbalstīto Grieķijas invā.-ziju Mazāzijā, toreiz vēst-- niecībā teica runu par ..brālīgo Padomju S-bu, kas ar zeltu un ieročiem atbalstīja turku neatkarības aizstāvjus pret Rietumu imperiālistiem''. Toreiz viņš korespondēja ar Ļeņinu un personīgi pieņēma maršalu Varošilo-. vu un Maksimu Goŗkiju, kad viņi viesojās Turcijā.
Bet vēlāk gadu no gada Atatuŗks arvien vairāk pārliecinājā.s, ka aiz draudzības maskas Staļins slēpj ļaunus nodomus, kas vērsti pret Turcijas neatkarību. Arī apiešanās ar 40 tūkstoš turkiem, kās bija kļuvuši Padomju S-bas pilsoni, to nepārprotami apstip-rināia. Un 1935. g. Oktobra revolūcijas gada dienas pHekš-vakarā Maskavā teiktajā runā, kuras saīsinātii saturu Ataturks tai pašā dienā saņēma no' sava Maskavas sūtņa, Staļins bija ne-; uzmanīgi izteicies, ka Tuvie
; Austrumi esot krievu sfairā. Šī Staļina'nekaunība Ataturku tā nokaitināja, ka viņš nolēma dot tam revanšu.
„Sakait maii, lūdzu, Karadhan, kas īsti Padomju S-bā valda?" Ataturks jautāja vēstniekanji.
..Kas Krievijā valda?" atkārtoja Karachans.„Jūs taču zināt, ka
. Padomju S-bā ir proletariāta diktatūra!"
„Nestāstiet man muļķības!. Labākā gadījumā prpletāriāta diktatūra ir farss! Turcijas šefs esmu es, un es arī Valdu. Kas valda Krievijā?"
..Republikas prezidents ir biedrs Kaļinins," sapīcis atteica Karachans.
«Nepieminiet man šo salmu vīru, šo marioneti^" iekaisa Ataturks. Sakait labāk, ko dara jūsu biedrs Staļins?"
.3iedrs Staļins ir Padomju S-bas komunistu partijas Polit-
biroja sekretārs," norūca Kara-dhans, bikli raugoties GPU pie-komandētajā krievu tulkā, kas tulkoja Ataturka apvainojošos izteicienus. Karachans mēģināja sarunu novirzīt no nepatīkamās tēmas un tāpēc Ataturku aicināja pie bufetes iebaudīt atspirdzina^ jumu.
„Vai drīkstu ekselencei piedāvāt glāzi šampanieša?" jautāja Karachans.
„Nē!"
„Varbūt vodku?"
„Krievu dziras neciešu. Esmu turks un dzeru tikai rakiju!"
„Rakija, diemžēl, mums nav, ekselence," ' rokas noplātīja Karachans.
„To jau iepriekš zināju, ka saviem tnrku viesiem turku dzērienus j3tepasniegsit, un tāpēs pa-ņēmji/rakiju līdz." Ataturks de-v^adjutantiem mājienu, un tie drīzumā ienesa veselu kasti tur-
ku degvīna. Tūliņ arī piepildīto giazi pats Karachans. pasniedza prezidentam.
^Vēstnieka kungs,'-' glāzi pa-cehs, Ataturks teica: ,,Tas ir ra-Ki]s! Pasakait tiem vīriem Maskava vai tas būtu Kaļinins, Sta-hns vai cits kāds mņžiks, ka inēs, turki, gadw simtiem ilgi esam dzēruši rakiju Krievijas sirdī. Jā tam tā jābiīt, to dzersim tur arī turpmāk. Ēs tukšoju savu glāzi uz turku tautas veselību un neatkarīgo Turciju, kās krievu sfairā nenonāks nekad!!" \
^ Vienā rāvienā Ataturks iztukšoja glāzi, pēc kam vēl sekoja Padomju S-bai; un Staļinam veltīti pazembjūmi. No karadianā i:^turēšan:ās prezidents noprata, ka viņa vārdi netiek pareizi pār:-tulkoti, tāpēc padzina krievu tulku, kura vietā stājās Viens no viņa adjutantiem, kam vājadzē-^ ja visu pateikto vārdu pa vār-
dam tieši pārtulkot. Tad, apsau-cis krievu balalaiku orķestri Ataturks lika savai kapellai spēlēt andalūziešu tautas deju Ceibeku. Un prezidents ar saviem draugiem dejoja veco tautas deju tik kaisli, ka Padomju S-bas vēstniecības viesību zālē Oktobra revb^ lūcijas gada svētkos sacēla' īsti tuŗcisku jandālu.
Nākošajā dienā, kad uz Staļ pavēli Kāradhans iesniedza protesta notu, Turcijas ārlietu^mi-histrs Teofiks Risdti Aros- piezīmēja, ka prezidents tikai joko-jis.v-.^,.
Staļins Karadhanu atsauca. V ,,Līķa bālumā^ Karachans stā-
Vējamanpr^tī, kad :es viņu pieņēmu atvadīšanās audiencē," vēlāk; draugiem st|3tījā: Ataturks! „Ēs ^gaidīju liķteinīgos vārdus: „Es nebraukšu!" Pats negribēju teikt, ka .esmu gatays piešķirt viņam patvēruma tiesības Turcijā. Viņš neteica uz redzēšanos, bet gan — ardievu. Tā i
Padomju spiegi Kietumvacijā
v^fc^Jl S;.y:..Poi^ žurnālists, vumiem sagatavotas sievietes un Kas tolaik strādājis Sarkanās Po- - • — ,t- , . \, ._ ..... viriesi. Vārds «diplomātija" jasa-
mies.
rHMl^]l,mFII«lll»ļ|||iļ|„,ļŗ|^„
dievmātes
(VĒSTULE. LATVIJAI AMERIKA-NO ARGENTĪNAS)'
Lujana atrodas apmēram 65 km no Buenosairesas. Pilsētai apm. 40.000 iedzīvotāju. V^isā Argentīnā tā slavena ar savu skaisto lielo baznīcu. Ikviens ticīgs argentīnietis atzīst par savu pienākumu mazākais reizi gadā doties ekskursijā uz Lujanu un apmeklēt baznīcu. Priekā ļaudis nes pateicības dāvanas Visubrīnum-darītājai, bēdās — lūdz palīdzību. Baznīca ir ļoti liela un var uzņemt vairāk tūkstošus dievlūdzēju. Sevišķi svētdienās Lujanā sabrauc ļaužu tik daudz, ka mazā pilsētiņa piln5[gi pārpildītai Gar pilsētu tek upīte. Pēc dievkalpojuma nabadzīgākā ekskursantu daļa apmetas uz upes 1^-sta, peldas, dejo pie patafoiia mūzikas, uzcep gaļas gabalu (asa-do) un katrā ziņā piedzer klāt .vīnu (vino tinto) un tēju (matē), kas ēdiena neatņemama daļa. Turīgākā ekskursantu dala savas vietas atrod restorānos pie bagātīgi klātiem galdiem. Giti apmeklē tuvumā 'eso§o vēsturisko muzeju, kiiŗā sakopoti bagātīgi pa-gātnē hetotie darba rīki, rati uti Tikai vēlā vakarā, kad saule iet uz rieta pusi, kad pilsētas apmeklētājs labi izdzīvojies, labi paēdis, padzēris un dažreiz arī iz^ plūcies, brauc mājās. Daļa ceļo-
tāju paliek uz vakara dievkalpojumu. Baznīcas sienas visgarām noklātas^ aŗ pateicības dāvanārh, un tā pārvērtusies par lielu muzeju, kurā. sakopotas tautas prieku un ciešanu hiateriālās piemi-^ ņas zīmes. Šeit var redžēf zīdaiņa autiņus un ģenerāla spīdošās nozīmes, līgavas balto tērpu uri vecmāmiņas nonēsāto kleitiņu, sportista kurpes un kropla atstātos kruķus, vārpu kušķi utt. Sevišķi svētdienās un svinamās dienās baznīca pārpildīta dievlūdzējiem. Citās dienās ta ir tukša, klusa ar retiem ekskursantu pulciņiem. Tas pats sakāms'par visu dzīvi pilsētā, tā ir kā pamirusi līdz nākošai svētdienai.
- GReKA: IZPmKšANA^;^ Karsta oktobra darba diena. Pusdienas laiks. Starp pīkst. 12-15 visi veikali, izņemot restorānus un ēdienu veikalus, slēgti. Ielās klusums, dzīve pamirusi. Tauta gul — atpūšas. Strādnieki atlaidusies turpat uz ietves. Ieeju baznīcā. Tā tumša. Nosēžos tuvu ieejai pretim altārim- Patīkams vēss gaiss, miers un klusums apņem mani. Dīpītis atpūšas sveŠā zemē, svešā, katoļu bazr nīcā... Ir tikai viens Dievs, vajadzēja būt arī vienai ticībai.. .
Kar iagaid atrodas Kompjēaias imera
Kas noticis ar dzelzceļa vagonu, kurā Francijas un Vācijas pārstāvji parakstīja pamiera noteikumus 1918. un atkal 1940. gadā?
. Pēc pamiera noteikumu parakstīšanas 1940. gadā Hitlers pavēlējis slaveno Kompjēnas vagonu pārvest uz Vāciju — Berlīni. Tur to novietoja kādā izstādē Lust-gartenā. 1943. gadā zviedru laikrakstos parādījās īsa ziņa, ka
Kompjēnas vagons gājis bojā kādā smagā amerikāņu uzlidojumā Berlīnei. Bija pieminēts, ka ziņu atstāstījuši notikuma liecinieki.
Naci virsnieki 1945. gadā, atstādami Kompjēnas mežiņu, apstiprinājusi šo zviedru laikrakr stu zi^iu par Kompjēnas vagona beigām. No 1926, līdz 1940. gadam vagons atradās kādās krustcelēs kom'pjēnas tuvumā kā piemineklis.
Manas domas iztraucē cilvēku čukstošas balsis. Redzu kādu jaunu. sievieti nometušos ceļos, tai blakus maziņa meitenīte ar aizdedzinātu svecīti labā rokā. Sieviete sāk šļūkt uz altāra' pusi. Meitenīte redzami apjukusi par savu neparasto uzdevumu — pavadīt: ihāti.. i Sieviete ģērb''sies labās melnās drānās, kājās mo-densas. kurpes augstiem papēžiem, seja bala. slimīgs izskats, krāsotas lūpas. Meitenītei vaidziņi sārtie veselīgs izskats, skaista. Ceļi sievietei trīc, šļūkšana neveicas, tā sasprindzina savus muskuļus, saņemas, pieturas pie meitenītes brīvās roka's un šļūc tālāk ar lielāku veiklību pretim altārim. Drīz tas sasniegts. Ar apbrīnojamu veiklību pie altāra sieviete pieceļas, paklanās svētajiem un ar meitiņu pie rokas atgriežas pie izejas. Tās sagaida vēcāks vīrs tēvs, ko tā kā pirmo noskūpsta uz vaiga, tad māti, -pēdīgi savu vīru un tad sarokojas ar diivi jauniem vīriešiem — lieciniekiem. Vecā vīra drūmā sejās izteiksmē nekas nemainījās, turpretim vacā māmuļa jutās loti apmierināta un viņa savu meitu noskūpstīja otrreiz. Sievietēs vīrs arī jutās brr-' vāks, it kā atbrīvots no smagas ■nastas.:'^
Mani loti pārsteidza šī gadījuma piedzīvojums, xka Argentīnā ģimenes. konfliktus' nokārto sakrālā veidā. Tas raksturo veco argentīniešu lauku intelliģences uzskatus par ģimeni, kuru tradici-jās katoļu baznīcas ietekmē uzglabājušās no viduslaikiem. Parastais konfliktu nokārtošanas veids šeit ir dūre, duncis un revolveris, reti — tiesas autoritāte, jo Argentīnā ģimenes konfliktu kārtošana tiesās ilgst gadiem un izmaksā dārgi. Tiesu nn policijas darbinieku algas ir smieklīgi zemas un blakus ienākumi nav par ļaunu darbiniekiem, bet visai arģentiniešutāu-
lijas ārlietu ministrijā Vāreavā, pirms divi gadiem komandēts darbā uz Polijas konsulātu Frankfurtē pie Mainas. Jaunajā darba
vieta viņš formāli bija atzīmēts kā ..redaktors" konsulāta nclbā. īstenībā tā bijusi tikai maskēšanās.
viņš īstenībā arī bijis, un pārliecināts jas izspiegošana. Pēc divu gadu darba ,.dipļomāts" pēkšņi atzīts par dumpinieku pret komūhisniu, kas viņš īstenībā arī bijis, un aicināts par savu tālāko likteni, viņš nav
devies mājup, bet lūdzis, patvēru-
y mU pie amerikāņu iestādēm. To arī ieguvis un tagad gatavojas izceļot uz Dienvidameriku. Sniedzam viņa atmiņas par spiega gaitām ■ Rietumvācijā. ^
Ierodoties Frankfurtē, mani sagaidīja pats poļu konsuls Josefs Gora, kas komunistu diplomātu (ļarba metodes inācījies Maskavā, (viņam gan bija maz zināšanu tiešajā ķonsulāi^ajā darbā), vienlaicīgi sagatavojoties arī spiega dienestam. No pirmās tikšanās vēroju, cik viņam lielas zināšanas abu šo nozaru --diplomātijas un spiegošanas --^ apvienošanā, šai ziņā Maskavas skola devusi ļoti daudz.
Rīkojumus spiegošanas darbam deva krievu instancēs, bet atsevišķo spiegu darbību pārraudzīja pats konsuls Gora, kura vadītais konsulāts tagad slēgts. Kā atklājās, spiegošana arī bija visa konsulāta' īstenais darbs, šai ziņā konsulātam bija trīs galvenie uzdevumi:
Radīt komunistu piekto kolonnu Rietumvācijā, izspiegot tur novietotās amerikāņu kāfaspēka vienības un ar propagandās uzbrukumiem vājināt Rietumvācijas valdības un Rietumu sabiedroto Stāvokli.
Diplomātiskie kurjeri mūsu ziņojumus nogādāja no konsulāta uz poļu militāro misiju Berlīne. Tur ziņojumi nokļuva / krievu sakaru virsnieku rokās. Viņi piegādātos materiālus sakārtoja un sūtīja tālāk už Maskavu.
Tāda paša veida komunistu diplomātiskās misijas visās citās Rietumu pasaules valstīs iepludina cilvēks, ko oficiāli uzdod par diplo-mā,tiskā dienesta darbiniekiem, bet kas faktiski ir spiegošanas uzde-
prot vienīgi kā „spiegošana.*
Visās valstīs, kur krievi nevar brīvi pārvietoties un darboties — kā tas bija arī JRietumvācijā — Maskava šo pašu uzdevumu veikšanai izmanto savu satelītu „diplo-mātus."
Pilnīgi neformulējot manu amatu konsulātā, kļuvu Frankfurtē ^izdodamā poļu laikraksta „Wiado-mosci Polskie" redkators.^ šo avīzi Polijas ārlietu ministrijas visciešākā un tiešā uzraudzībā izdeva Poļu Sarkanais Krusts. Ko laikraksts īstenībā rakstīja, nezinu pateikt, jo tā redakcijā neesmu darbojies ne stundas, nedz arī devis kādus rakstus. Tā bija tikai laba izkārtne, lai mans darbs Frankfurtē šķistu reālāks.
Konsula Gorās augsto kvalifikāciju- noteica ne zināšanas konsulārā dienestā, bet gan viņa pilnīga uzticamība partija. Viņa štābā bija 15 personas, no kurām tikai eēt-, ras kādreiz bija veikušas konsulārus darbus, kontrolējot vīzas un skaidrojot pavalstniecības jautājumus. .
Visi pārējie bija līdzīgi man, kas darbā mācrjās sagatavot slepenus ziņojumus poļu militārai misijai Berlīnē.
Es runāju angliski, franciski, un vāciski, kālab konsulāts mani izmantoja „kontakta uzņemšanai-' ar visdažādākām personā«n, vācu žurnālistiem ūn rūpniekiem, bijušiem vācu karavīriem, ar vācieši^, kas strādā] a amerikāņu okupācij as ie^ stāžu, dienestā, kā arī kur vien iespējams ar amerikāņu virsniekiem un karavīriem.
Man bija jācenšas iegūt vēlamu informāciju visdažādākiem līdzekļiem. Vārds „informācija" ir pārāk pieklājīgs vārds. Man vajadzēja lūgt ,pirkt, zagt vai ar viltus mīlu iegūt noslēpumus, kas, pēc mana prāta, būtu noderīgi mūsu militārai misijai.
Es biju arī saites loceklis starp konsulātu un Helmūtu fon Ger-ļacha Poļu un Vācu Draugu Bied-
suņu
Tā apgalvo Rietumvācijā izdotais žurnāls Weltbild. Tas izskaidro, piem., ja jļōsu suns ir dzimis laikā ho 2i. janv. līdz 20; febr., tad viņam raksturigas divi lietas: viņš ir augstākā mērā ziņkārīgs, visu viņš pārbauda pilnīgi, piem., lietussargu, vecas "kurpēs un taml.; otra rakstura iēzīine tam ir miera mīlestība. Viņš neļaujas ne cilvēkam, liedz citam sunim to izprovocēt.
Suņi, kas' dzimuši laikā ņo 21. jūnija līdz 20. jiilijam, tātad vēža zīrnē, esot tādi, ar ko jāapietas
^^i- ' G. OzoUņš 1 draudzīgi. Viņi esot allaž sē-
lizIalā bumba
P A S AKA
(Nobeigums)
"^iņš prasīja pirmām pretim nācējam pilsētiņā:
»Kur apmeties cirkus?" /
„Cirkus?" svešais pabrīnījās, tad pasmējās, „tu, puisīt, ieradies par Vēlu, ja gribēji redzēt izrādes. Cirkus jau vakar nojauca telti un aizbrauca tālāk," ^
Lauris palika uz ceļa stāvot. Viņs jutās izmisis, noguris un apnicis staigāt. Nupat vēl cerējis tikt vaļā.no bumbas, viņš Parhecmājās, ka gājieis vēl nav gala. Tai brīdī viņš ieraudzīja pazīstamu Vīru braucam pa ceļu.
kaimiņš pieturēja un sauca:'
aizvedīšu mājās!"
Lauris juta savas noberztās kā-jss, saules apcepināto kaklu, nogurušos locekļus, un viņam .tik ^^^^^ gnbejās atgriezties mājās.
tāVl ^ ^ēl grū-
tāk panesams, kā bumba,>' viņš
r ^i^^ atminējās ūbe-
Lr '''' «^ka^nējās. Kā lai nevar-'T^''^'- ^^'^ ^^^^ja, ka
Tā Lauris
^^teicas kaimiņam par laipnību, un gaja savu ceļu.
stiPn^'\i^arsēja. un cels
Sm '^'^ ^'^-^"^^ te kal-
VeilTi^?'''"'- ^^^^^^ ~ l f f ^«^iā die-3^ kabatā bumba vairs ne-
likās tik smaga, un viņa kājas cilājās daudz raitāk. Beidzot, meža malā. iznira klajums, im tur gulēja atkal maza pilsētiņa; Jau no pakalna lūkojoties lejā, Lauris varēja saskatīt apaļo cirkus telti pilsētiņas vidū. Palēkdamies vien, viņš rikŠĢJa lejā taisni uz cirku.
Aplokā aiz telts stāvēja cirkus rati. Viņš tos pazina, jo tur lepojās tās pašas bildes, ko Lauris bija apbrīnojis neskaitāmas reizes. Ratu tuvumā grozījās klauns. Lauris saņēma drosmi un apprasījās viņam, kur varētu satikt meiteni ar melnajiem, čaig-rajiem matiem, kas rotaļājās ar bumbām.
„Tā meitene vairs nav mūsu pulkā. Saimnieks viņu atlaida."
„Kādēļ?'' Lauris prasīja izbijies.
„Kādā pilsētiņā, viņai pazuda bumba, un kopš tā laika meitenei vairs neveicās. Viņas bumbas vairs nelido ne lokā, ne ķekarā, jo vienas trūkst. Gan meitene nopirka citu, bet tā drīzāk jauca, kā palīdzēja. Tā izrādes laikā bumbas tik bieži krita zemē un sasitās gaisā kopā, ka ļaudis sāka svilpt un saukt, ka meitene nekā neprot. Tad arī pats saimnieks tā teica, un meitenei vajadzēja atstāt mūsu cirku. Viņa gan gauži raudāja,, bet mēs viņai nevarējām palīdzēt, jo tads Cirkus:- artists,kaālabi Ji«
savu mākslu, nevar cirku strādāt!" Tā klauns stāstīja;
Lauris juta, ka viņš; nosarkst pār abām ausīm, un uztraukti kodīja lūpas.
,jKur meitene palika?" viņš tad iejautājās. ;
„Laikam aizgāja kādā mājā par kalponi,*' klauns teica, „ko gan citu viņa varēja, darīt."
Lauris ļoti kaunējās, ka viņa vainas dēļ meitenei bija jāzaudē darbs. ^I^iņš vairs nedomāja ne par karstumu, ne noberztām kājām, he arī par to, cik labi būtii vēsā upmalā, kad saule sēdēja pašā debesu vidū un lēja savu gaismu kā krāsns svelmi pāri ceļam. Lauri nodarbināja tik viena doma: kā ātrāk atrast meiteni, un atdot viņai zilzaļo bumbu, lai viņa varētu atkal ļaiit bumbām lidot un mīties lokos un ķekaros.
Lauris gāja no mājas mājā, taujādams pēc meitenes. Viņš nemitējās, līdz nebija apstaigā-jis visās pilsētiņas mājas, bet nekur viņš neatrada riiekļēto. Dažā vietā gan viņam zināja teikt, ka meitene te. bijusi dažas dienas darbā, bet tā kā viņa bija sīka un smalka un nfeprata izdarīt saimniecei pa prātam, viņu atlaida. Kur viņa tālāk gājusi, to neviens nezināja. ;
Diena gāja aiz dienas, bet Lauris vēl arvien staigāja mek% dams meiteni: Viņš bija nodedzis brūni sarkans kā jauns kapara santīms. Zābaku zoļu caurumos asi eeļā akmentiņi. Mai-sen apēsta^: un Laurim
vajadzēja pašam nopelnīt savu iztiku, piepalīdzot vienās, otras mājās, kur viņš apstājās atpūsties. Tomēr Lauris bija noņēmies neatlaisties, : kamēr, nepabeigs, ko sāCis. Jau sen vairs.
bumba nespieda viņa kabatu. Ta kļuva viegla, tik viegla, ka brīžam Lauris viņu izņēma, lai pa. rotaļātos, ejot pa ceļu. Tad bum-' - - un Laurim
šķita, kā tās vieglie •lēcieni atņem paša soļiem sniagumu. ;
Lauris bija. apgājis plašu apgabalu; un velti izmeklējies; visās zemnieku mājās. Pats nezinādams, viņš bija apgājis pla-, šu loku un tuvojās savai pilsētiņai no otras puses.
Tik tad, kad viņš pienācsi pie vecā koka tilta, Lauris; pazina savu dzimto vietu. Viņš nepriecājās par atgriešanos ņfiājās. Vēl arvien viņa kabatā gulēja zilzaļā bumba, un viņaņi nebija: izdevies «satikt meitēni.
Lauris gribēja griesties prom pa citu ceļu, lai turpinātu gaitu, bet tad viņš iesraudzīja Arni sēžam, uz 'tilta margām. Arnis māja tŗn sauca,; un gluži aizmirsis senās, nesaskaņas, Lauris metās pretim agrākajam draugam.
„Lauri, kur tu biji aizstaigājis?''Arnis prasīja. | / y „Gribēju nokārtot kādu lietu, bet nenokārtoju!" Lauris atzinās. ,jKaš par lietu?" Arnis prasīja. „Tev, kā savam draugam, es to"āstāstīšu ja tu apsoli to citiem neizpaust;" Lauris teica. Draugi sadevās rokas. -„Gribu atdot šo bumbu īpašniekam!"
,,Tā ir labi, Lauri, es jau visu; laiku domāju, ka tii esi krietns zēns, un tagad es atkal būšn lepns, kā tu; esi mans draugs,^' Arnis noteica. .
Pasveicini citus zēnus!" Lauris' taisījās nogriezties pa ceļu, kas veda projām no pilsētiņas, bet; Arnis viņu aizturēja.
Es tev gribu kaut ķo parādīt. Nāc man līdz!"
Lauris vispirms gribēja atrunāties, ka viņam nav laika ar niekiem noņemties. Droši vien, viņš to būtu teicis toreiz, kad devās ceļā.. Tagad Laurim ienāca prātā, ka tā rikodamies viņš. apvainotu Arni, ūn tādēļ viņš sekoja draugam, pie sevis domādams: „Varbūt tās k
rīgi. Viņus varot uzjautrināt ar mūziku, it īpaši ar Richarda Vāgnera, ja ie]()riecināms' esot vācu suns.
Esat ļoti uzmanīgi ar jīlsu kaklasaites izvēli," brīdina Weltbild, „ja suns ir dzimis laikā no 21. nov. līdz 20. dec. šos suņus aizvaino gaišas krāsas kakla saites, kālab viņi kļūst agresīvi, rej. pat kož."
strautā, vai putnu ligzda kokā, ko Lauris man grib parādīt. Viņam par prieku es to apskatīšu"
Arnis viņu neveda ne uz upmalu ne mežā. Viņš devās uz tuvējām mājām, un ienācis pagalmā jautajā:
,,Krustmāt, kur tava jaunā kalpone?'*
„Es viņu atlaidu, jo viņa neprot; govis slaukt. Tāda man neder. Viņa istabā saiņo savas liē--tas," krustmāte atsaucās/
„Man šķiet, mēs ziiiām kam viņa der!" Arnis pamāja pārsteigtam Laurim.; Viņi devās ūz istabu. Tur Lauris ieraudzīja cirkus meiteni ar čaigrajiem mātiem. Viņa" sēja nastiņu un. slaucīja asaras.;
,Tu esi cirkus meitene, vai nē?'• Lauris jautāja. . ; Meitene palocīja galvu. „Es reiz biju cirkus meitene, toreiz, kad man vēl bija visas manas bumbas ■ Tagad es nekad Vairs nevarēšu cirku uzstāties," viņa teica, ūn saņēmusi nastiņu, taisījās'iet pa durvīm ārā.
; „Tu varēsi gan!'' Lauris sauca un izvilcis no kabatas zili zaļo bumbu, viņš tp pasniedza mei-teiiei.
,,Manay pazudusī bumba!'' meitene iesaucās. ; ■ : „Kaimiņu pilsētā pie Upes es redzēju cirkus telti," Lauris teir ca un iesaucās: „Lūk, tur brauc mans Icrusttēvs. Vļinš tevi paņems līdz uz pilsētu!" '
Meitene iesēdās ratos,-un zēni nolūkojās, ka viņa priekā staro-' dama aizbrauca, spiezdama rokās atgūto, bumbu.
Zēni palūkojās viens otrā, ^m Arnis pārsteigts iesaucās: ^
„Tu ,esi izaudzis par pusgalvu" garāks par mani. Tagad tu esi garākais zēns miisu pulkā."
Lauris juta gaviļainu prieku, bija piepildījusies viņa; karstākā vēlēšanās: viņš bija izaudzis; liels. .
DOMU GRAUDI
Kā sevi iepazīt? To nevar panākt meditācijā, bet tikai darbībā.
Goete
Ikdiena valdība Jāvērtē ne vieai pēc tā, ko tā darījm, bet an pēc iā, ko tā ;a!zkavējiisi darīt. . -
šarls de GoUs Man labāk idatik svētais ar kļūl-
dām, nekā neitrālais bez kļūdām.
Sežansons
rībii, kas īstenībā bija komunistisko organizāciju virknes daļa. šīs biedrības uzdevums bija iegūt vāciešu uzticību, stāstot viņiem par. poļii mūziku un kultūru un to radniecību ar vācu j gara pasauli» Vē» lāk ar šiem ļaudīm varēja uzsākt ziņu vākšanas darbu, jo savu uzticību viņi jau bija apliecinājuši, iestādamies komū|iistu partijā.
PIEKTĀ EOLONKA
Nauda nāca no poļu militārās misijas. Minētai ogariizācijai bija jākļūst p€ir 5. kolonnu im jāstājas konsulāta, kā spiegošanas centra, vietā tad, kad pats konsulāts jau būs slēgts.
Fon Gerlacha biedrība pastāv vēl šodien, kaut gan tās darbību uzrauga sabiedroto okupācijas iestādes.
Ar šo pirmo uzticamo palīdzību un ar daudzu vācu komunistu atbalstu mēs rekrūtējām aģrentus un ziņotājus.
Rietumvācijas izspiegošana, guvu pārliecību, no amerikāņu joslas krievi allaž, piegādāja daudz ziņu — par rūpniecības produkciju, par strādnieku neapmierinātību, par v^cu politiķu nespēku, par strīdiem viņu starpā, par ASV karaspēka vienību kustībām;
Ļoti daudz ziņojumu saņēmām ar komunistiskās vācu jaunatnes organizācijas „F. D. J." starpnier čību.
Pag. g. janvārī Rietumu sabiedrotie beidzot bija pārliecinājušies, ka konsulāts nodarbojas tikai ar spiegošanu, kādēļ to slēdza. Poļu militārā misij a aizsauca Goru atpakaļ uz Berlīni. Bet arī vēl tagad viņam pastāv agrāk uzņemtās saites ar Rietumvācijas iedzīvotājiem, un viņš turpina vākt ziņas, kaut ari mazākā mērā.
Mani atstāja Frankfiurtē, lai rediģētu laikrakstu, kas vēl pastāvēja un kas bija tiešā ārlietu ministrijas pārziņā. .
ILGS PRETINIEKS
Ilgus laikus biju bijis komunisma pretinieks, kaut arī ne atklāts, m tagad nu man pašam vajadzēja izšķirties: turpināt vēl tālāk divkosīgo spēli vai arī tūdaļ pilnīgi atgriezties Rietumu pasaulē.
Vēl vairāk mēnešu biju sūtījis telefoniskus slepenus ziņojumus misijai.
Tad kādu dienu pēkšņi mani sauca uz Berlīni, īstenībā aicināja tur ierasties. Sapratu, ka mana patiesā nostāja — piesliešanās Rietumiem — bija atklāta.
Līdz ar to bija klāt lakis galīgi izšķirties.
Mana māte, sieva un trīs gadus vecais dēls Michails vēl arvien bija Foznaņā, Polijā, viņi bdja droši ķīlnieki komunistu rokās, ja es neatgrieztos.
Bet es izvēlējos neatgrieaties Polijā, uzmeklēju amerikāņu miUtā-tārās iestādes \Frankfurtē un lūdzu viņu aizsardzību un patvēruma tiesības.
{Nākamajā mumuzā: IzomūaisSta valdības voTvē un apmēea aģenites splegoSanai.)
J. Cielava
varonīga un pašaizliedzīga cīna
(Nobeigums) Pie viena, nododat manai cievai šo zīmīti! — Z. izplēš no nobružātā blociņa lapu un uzraksta tur dažus, nenozīmīgus vārdus. Viņa kundze labi pazīst viņa rokrakstu uņ lapas uzdevums ir tikai tas, ka tai jānovērš kundzes aizdomas par ļaunprātīgu provokāciju no NKVD puses.
— Vai Jūs zināt, kur atrodas L. pļavas siena šķūnītis?
— Jā, zinu. —
— Labi, tad pasakait manai sievai, ka es vēlos viņu tur satikt 28. aprīlī, trijos pēcpusdienā. Lai viņa precīzi ievēro ^laiku un paņem līdzi to, ko atrod par vaja^ dzīgāko.
Līdz . norādītajam pļavas šķūnītim no pēdējās mežmalas mājas ir apmēram četrpadsmit kilometri. Ar nolūku Z. šo vietu izvēlējies kundzes satikšanai. 28. aprīlī jau rīta krēslā viņš ir> ierīkojies mežmalā, labā slēpnī un vēro vienīgo ceļu, pa kuru viņa kumu, Z. tiek atkal apcietināts kundze varētu nākt uz satikšanās un ievietots Ventspils. S.D. cie-vietu. Viņa nāk viena --. tātad ; tumā. Vīnam piespriež nāves so-viss /kārtībā un vecītis tiešām ir du, oficiāli tas arī skaitās izpil-; pratis klusēt. ļdīts, tačuZ. tomēr dzīvam atkal
Pēc šīs satikšanas kundze vairs laimējies izkļūt bri.vībā., .
vācienj; Z. uz to atbild, ka latvieši ir „tālu atpalikuši"' vācu kultūrai, jo Latvijā tikai pēc viņu ienākšanas at<lrērti Parka ielas un citi j,kultūras" nami. Bez tam latviešu smagnējība nekad tiem nepieļaušot dejot: baletu, jeb lēkt no jumta uz ecēšām, kā to darot Miķeli saviem gauleiteriem par prieku un patikšanu.
Vācu majors pārskaistas un grīļodamies meimuro pie vadzLvUz-kārtā kabura. Taču pistole izlido viņam no rokām un pats majors ar izmežģītu plecu ir apgūlies m grīdas. Z. tiek apcietināts, līdz savas lietas iztiesāšanai pavada Rīgas centrālcietumā astoņus mēnešus un pēdīgi tiek attaisnots. Augusta sākumā viņš ir atkal brīvs cilvēks. Pienākošās mobilizācijas pavēles viņš vienkārši ignorē un maina tik bieži dzīves vietas, ka to nevar nekur atrast. Par asu izrēķināšanos ar S.D., sakarā ar kureliešu grupas aplen-
neatgriežas Alūksnē, bet atrod sev jaunu mājvietu.
Krieviem okupējot Kurzemi, viņš ir Gulbenes—Alūksnes me-
lenākot vāciem^ Z. kļūst Alūk- žos, līdz kopā ar kapteini Janso-
snes pilsētas komendants. Pie tik- nu un leitn. Ceriņu—Cīlenbergu,
šanās ar kapteini Marvē viņš sa- pateicoties nodevībai, tiek aplenk-
tiek arī abus savus draugus, kas ti un izmisīgā cīņā krīt. reiz viņu slēpusi. 1942. gadā Z. Leitnanta Zņutēna vairs nava.
ir jau frontē. Kādā biedriskā vakarā viņam izceļas ass incidents ar vācu majoru B. von G. Majors ir sti|)ri ieskurbis un starp cit^i pasaka, ka: visa latviešu kultūra ir viens vienīgs patapinājums nō
Viņš ir atradis mājvietu dzimtenes silā malā. Bet savu leģendārā cīnītāja slavu un dzimtenes mīlestību mūsu brivības cīnu vēstures lapās viņš ir ierakstījis ar savām asinīm.