Sest%n, 1951. gada 10. nowmbri
LATVIJA
iiiiiiiiif""""
Margarita Koveļevska
(Turpinājums)
Nilsa Holgerspna gudrā zoss Akka neticīgi pašūpo galvu,; «Čiepa no Higas,ta izdarās tikai sv^ nīgās sanāksmēs, kad visur plīvo karogi, kad žv^na baznīcās, un parādes laukumos ķaŗa vīri godam sveicot tver ieročus.'' :
„Tici vai ņehci, Akka,ļtādi mēs bijām un tā mēs dziedājām Dieva, tautas un valsts dziesmas. Mēs bijām nesakropļoti, pašu zemē izaudzēti bērni,. mēs nemaz, citādi nemācējām būt!" ^
—„tJz redzēšanos pēc brīvlaika, labi krietni atpūtieties, dzeriet pienuj brieniet sniegu!" Baņ-ders smiedamies atvadījās, ūn mēs visi: aizripinājāmies kur kurais rr- gan vilcienā uz Liepāju, Jelgavu, kamanās Vidzem^es mežos. Svētku pīrāgi gaidīja visu .mājās.
Un es atminu^ vēl kādu reizi: Akadēmijā, īpaši uz pavasara pusi bija tik daudz dart)a—- jāzīmē, jāklausās lekcijas, jāmācās eksāmeniem, nemaz nesanāca laika pusidienām. Mēs aŗ Banderu skaistās, saules pilnās dienās steidzām Daugavmalā paelpoties svaigu gaisu, atpūtināt acis. No kokiem bira sarma, ielu notekās tecēja ūdeņi, paugajVā uz jūras pusi slīdēja ledus gabali, bet pa vidu Upei stenēja mazi kuģīši. Ban-ders atbīdīj a cepuri pakauša galā un smaidīja. Mēs iegriezāmies zivju tirgū, visapkārt klaigājāš sievu balsis: jjŠvaigas reņģes,'kūpinātās reņģes, sanāk, sanāk,, ku-ūpinātas reņģes!" ļ^ums gri-bēj ās ēst, bet mums bija ļoti maz naudās, jāatzīstas, Bānderām nemaz. Mēs. nopirkām kāļu reņģu, trīs lielus, sāls graudiem apbārstītus kriņģeļus, apsēdāmies Daugavas mala uz stabiem, ķam palaikam lielo kuģu ļaudis pārmeta tauvu cilpas, un spīdīgi taukainām mutēm ieturējām pusdienas laika maltīti. Reņģu galvas aizpeldēja Daugavas ūdeņos līdzi ledus gabaliem.
„Banderi, vai ne, brīnišķīgā diena, drīz šurpu no siltām zemēm laidīsies zosis uņ dzērves."
„Pasaule vienmēr brīnišķa un skaista, un tādēļ es nesaprotu cilvēkus, kam tā nepatīk." :_Mēs nmājām an par to, ka vasarā vajadzētu liellaivās ceļot uz Staburagu. Bahders pats bija no Pļaviņām, pavišani tuvu Koknesei. Kad mēs atgriezāmies Akadēmijā, viss gaiss oda pēc reņr-ģēm, bet mēs sasaucām kursa biedrus un vēlreiz pārspriedām braucienu skatīt Daugavas krastus- Staburagu:
Banders aizbrauca uz Pļaviņām jau pirms eksāmeniem, viņam jākaļot akmeņi. Klīda valodas, ka viņš kaļot arī detaļas tēlnieka Zāles Brīvības piemi-- neklimi. Atnāca Bandera vēstule, jūsmīga, gavilīga, tāda kā viņš pats: „Sūtu jums pirmos pava-
sara sveicienus no krāšņajiem Daugavas krastiem, mežiem, saules, krācēm, no visa skaistā.' Esmu viens, Klejoju dabā un jūsmoju par viņu. Smeļos no Daugavas: sevim sipēku, lai tas neizzustu manī tiecoties pēc mērķa, šodien, biju Kokneses parkā, pie Pērses ūdens krituma. Duļķainie pavasara" ūdeņi ar neizsakāmu spēku brāzās pāri klintīm., tur mana dzīvība, tur es pats." No rokas rokā; iizstāigāja vēstule mūs pavisam sakārdināja, braukt un pašiem savām acīm skatīt pavasara brīnumus, redzēt ādēns kritumu, padzerties spēka avotui
Kādā. novakarē mēs tur arī ieradāmies.' Kas par brīnumainu maija nakti! Bija lakstīgalas,
cīga kā skudra, kas man blakus, ragus kustinādama, apbrīnoja Dieva pla?o pasauli, ^ur t ur klints spraugās lāsoja ūdens piles, lēca lejā Daugavā, pāri glumajām, zaļi sūnainajām radzes Sienāfe burbuļoja strautiņš, un mēs- skalojām sejas, plaukstām dzērām auksto zemes ūdeni. Lejā krasts bija oļu un akmeņu; bagāts, pati Daugava, plata, cienīgi grozīgiem • viļņiem, ķā iznākusi pastaigāties starp Vidzemes un Kurzemes krastiem.. Es jutos nedroša, staigājot augšā un lejā pa mitrajām tekam, bieži vajadzēja pieliekties, lienot cauri ceriņu krūmiem, unI gaiss bija tik pārpilns smaržu, ka es plātīju muti, un šķita, ijevis elpoju, bet ēdu tās; Netālu Liep-
Eha Ķezbere
■ LāčplM,: mūžīgo Loivijas sargu, : ■ /l^^^^^^^ Te mirUi tik stājm.
JMzcērt ceļš- vēl- Eļtii m Mājām. Nameja vaimgs mtms. athal skries .pāri!
smaržoja ceriņi, pāri oļiem uri akmeņiem šņāca Pērses ūdens kritupis. Banders mūs sagaidīja Kokneses stacijā. Mēs iekūrām ugunskuru, liesmas kā vilku mēles laizīj a žagarus, sīvi raganu katla dūmi ēdās acīs, bet mēs sasēdām lokā un dziedājām „Alz upītes dūmi kūp, kas tos dūmus kūpināja?" Un gaidījām rītu,
Rīts atausa viegli pelēks, ne īsti gaismas uzvarēts, ne tumsas pieveikts. Otrā krastā ūdenī bradāja baltas meitenes. Mēs sa-klaigājāmies jā, viņas esot no vakara vidusskolas Un jūs? Mēs no Akadēmijas. Kaut kur tālāk kā koku zaros ieķērusies skandinājās smalku smieklu zvani,. šūpojās kora dziesmas. Tur aļīgšā,, parkā staigājot studentes. Nevar labi saskatīt ^ varbūt gundegas, > varbūt imēr rietēs.
MēsJ arī devāmies augšā, krastā, apstājāmies uzkalniņā. Lēca saule, liela sarkana ripa ar agro putnu dziesmām visapkārt. Pēkšņi pļavām pārslīdēja košs zaļums, zalē iemirdzēja puķu taurītes — dzeltenas, zilas. Ban-dera smagās akmeņkaļa rokas apskāvās mazajam draugu pulciņam, un viņa acis bija mazliet piemiegtas, lai saules gaisma neredzētu jūsmu vājuma brīdī.
Plosts mūs pārcēla Daugavai Kurzemes krastā. Mēs gājām līkumainu ceļu, garu gabalu līdz Staburagam. Tļas bija taš pats augstais krasts, Varbūt vēl augstāks, ar Daugavai pārkārušos radzi. Skatoties lejā upē, man •eiba galva, es jutos tikpat nie-
avotain mēs apmetāmies saulainā pļavā, es labi v^s neatminu, vai tādēļ, ka Liepavotam tā4s liepu vārds, vai āri patiesi te visapkārt: kņploja liepas, bet acīs vēl aizvien jūtas zaļganā gaisma, un mēs paši kā viņā ieaustas spilgtas puķes, māla krūzi laizdami no -rokas rokā^ ūdens pilītēm uz vaigiem un smakra. (Nobeigums sekos)
Latvijas neatkarības laikā autors , bija' pazīstams vairāk kā tulkotājs, bet patstāvīgam daiļliteratūras darbam Valdemārs Karkliņs pievēršas trimdas laikā. 1946. g. iznāk viņa noveļu krājums „Koka karote," bet īpatnējākās un ar lielāku māksliniecisku spēku ir noveles, kas parādās tā laika periodikā. Viņš saraksta arī lugu Sarkanvīns, ko izrāda daudzi trimdas teātri Vācijā^ gari Zviedrijā; : Nule autors parādās atklātībā: ar savu pirmo romāriū „Vietulības kalns" . kā pUnīgi nobriedis rakstnieks, kaš zina, ko viņš grib un kā viņš : grib; teikt Valdemārs KārkliņšŠaī grāmatā cenšas risināt grūtu uzdevumu, bet — gods, kam gods nākas — veicis^^o teicami,' ' .■'^' ;
Ja vienā teikumā būtu jāraksturo šis darbs, gribētos teikt: ,.Vientulības kalns" ir dēku romāns ar
dziļu filizofisku pamattoni. Jāatzīst — diezgan neparasts apvienojums un tomēr — labi izdevies mākslas darbs, pēkainibu; nosaka jau pati izvēlētā viela — zelta meklētājs Oregonā. tādēļ arī stāstī-stījums un; situācijas veidotas 'brīžiem milzīgā spriegumā un darbs lasās ar neatslābstošu interesi. Bet kādiem līdzekļiem rakstnieks ir panācis, ka šis dpku romāns nav tikai tīkama lasāmā viela laika kavēklim, feet tam ir arī dziļa mākslinieciskā ķā arī ētiska vērtība? Tas panākts ar divi savdabīgiem kom-pozicijas paņēmiemem, labo va^ lodu, īpatnējiem, zīmīgiem, nedzir-' dētiem salīdzinājumiem, piemēram, ,,.. .tā bija cita laikmeta valoda... Un tā Rūtu maigi skurbināja kā svaigas maizes smarža lauku^mā-. jās." (22. ļi)p.) .,Ārā aiz loga pilns mēness sēdēja vecas ābeles zaru žuburā kā sudraba putns" (&&. Ipp.) .. .skatījos : melnajā nakts kažo-.." (65: Ipp.) „... iepretī pie
jgo manam
Earda Bāle
māra
Vientulibas kalB
GRĀMATU DRAUaS, 1951.
sienas, resna' un silta kā krodznie-ka vēders, dižojās dzelzs krāsns..." (98. Ipp.) u. c. psicholoģiski dziļi tvertiem un rūpīgi zīmētiem raksturiem/kā arī ar veselu riekšavu atziņu, ar ko autors kā ar riekstiem piebārstījis visu
jais labprāt lieto šo paņēmienu. Otrkārt, romāns it kā veido piramīdu (vai kalnu ar smaili). Romāna filizofiskā jēga, galvenā doma ir iekomponēta apmēram vidu (10; un 11. nodaļā, viss romāns ir iedalīts 22 nodaļās), kur tad ari
Rakstnieks VaMeimārs Kārkliņš Monterejā,
gātne ar tagadni, pirmā nosaka tagadnes notikumus un cilvēku likteņus, un viss tas kopā ietiecas nākotnē. Līdz'^ar to ir panākts ievērojams dziļums, viss darbs it kā pacelts augstākā plāksnē, pārlaicī-gā skatījumā.
Nezinu, vai Valdemārs Ķārkliņš ir ko mācījies no Viljema Foknera (William Faulkner), bet ari pēdē-
Tas- bija tālās, senās dienās, kad rosīgie Latvijas izdevēji centās savaņģot "^demto Kārkli-ņu, ja vajadzēja }aba, veikla uii
SATIKŠANAS PĀRI ROBEžAi
,,Pivos Amerikā pavadītos gados esmu ticis pāri pirmā laika
ātra tulkotāja kādai grāmatai. J^^ī^ām,un sākumā nepierastos
Tagad, šķiet, Kārkliņam vailrs neatliks laika šādam darbam diezgan viņš ir mūsu grāmatu plauktos pārcēlis citu zemj^V rakstnieku dižākos darbus. Bet dzļVē viss mainās, un nu Viņš pats kļuvis par radītāju, uri viņa piimais romāns --Vientulības kalns — ir jau ceļā pie lasītāja angļu mēlē.
Valdemārs Ķārkliņš pēkšņi nostājies lasītāju priekšā ar savu romānu kā nobriedis mākslinieks, kas droši var pretendēt uz vietu starp mūsu pirmajiem stāstnieku vārdiem. ^ "
Par to, kā viņam klājies šai laikā, stāsta vēstules, kas šad uri tad lido pāri robežām, un, šķirstot šīs vēstuļu lapas, liekas, ka Valdemāra KārkUņa klusais smaids pazibēja tikpat tuvu, kā reiz pie Zelta Ābeles grāmatu
dzīves apstākļus šai zemē vairs nejutu kā traucējiunu,*' stāsta vēstule, ^,Mūsu nemiera un nedrošības laikos šī zeme ir viena no retajānļ= pasaulē,kur vēl valda literāram darbam nepieciešamā miera un drošībās sajūta,bež kuras lielākus darbus tikpat kā neiespējams veikt. Kaut ari šeit maizes darbs paņem daudz laika, uzrakstīt var vairāk nekā nometnēs puslīdz dīkā dzīvojot.. Ir raksturīgi, kā nometņu gados vairāk rādās īsi darbi, stāsti uri noveles, bet nu gandrīz visi rakst-^ nieki, kas dzīvo šai krastā, vai nu beiguši romānus, vai gar tiem
zisku darbu, kādu neesmu strādājis kopš tām jaunības vasarām, kad palīdzēju tēvam mūsu mājās Iecavā; un tomēr, kad tumsai metoties, nogurušām rokām, traktora rūkoņā aizkritušām ausīm pārbraucu vecajā klusajā, līdunmie-
ku mājiņā, kur mums bija ierādīts miteklis, un noskaloju biezo putekļu kārtUj nogurums aizmirsās un sēdos pie saviem papīriem lielā nepacietībā. Rakstīt veicās tā, ka trijos mēnešos Vakaros un brīvdienās vien uzrak-^ stiju labu tiesu „Vientulības M-
Pārmāiņu jutu jau gandrīz ar pirmajiem soļiem šai krastā. Pirmajos mēnešos, tuksnešainās un kalnainās AustrumoregOņas far-mā dabūju strādāt tik grūtu fi-
na".
Nu jau pusotra gada strādāju valsts slimnīcā Sēlemā par nakts dežurantu, un te darbs ir viegls, četras naktis nedēļā dežurēju, pārējais laiks ir brivs"
Anšlavs Eglītis, kas dzīvo Kārkliņam tuvos kaimiņos, savukārt zina stāstīt, ka Ķārkliņš arī sava „kroņa" darba laiku mācējis iekārtot rakstīšanai. (Nobeigums 8. Ipp.)
Romānā laika ziņā ir saslēgta pa- attaisnojas grāmatas nosaukums
un līdz ar to galvenais varonis, kas īstenībā šeit ir pats vientulības kalns uņ ^p to savijusies cilvēku likteņi, šis kalns ir reizē simbols-un realitāte. Kā kalnā dažbrīd slēpjas avots, tā aiz visiem notikumiem romānā ir jaužams; apslēpts dziļas liktenības strāvojums.
* brīnišķs ir kalnu varenības ap^ fraksts 169;^ 170 Ipp. Tur lasām: „.. .Toms ar- meiteni pēkšņi sajuta šīs vietas lielo, dzidro klusumu. Varbūt viņi šo bridi pārdzīvoja katrs savādi, bet kaut kas šai pārdzīvojumā viņiem bija kopīgs un jauns, un tā bija vientulības atklāsme," (pāsv. Rec.): Un tālāk: .....te metās kauns par visu sīkumaino rotaļīgo un melīgo, kas lejā bija dzīves daļa... varēja pastāvēt tikai patiesai? un īstais; tikai tas,; kas nebaidījās nāves..."
Rakstnieks šeit ir ieskatījis dzīvības mūžīgo ritēšanu, šeit ļSasai-stita nāvē un dzimšanā. Loks ir noslēdzies.
ļKā jau miriēts, kalns, ar kuru Toms Kalniņš aliasMr. Hillman iiz-ņēnias cīņu, meklējot zeltu^ kļūst nevien par viņa bet arī viņa sievās un bērnu — tātad divu paaudžu — likteni. Ari Rūta Silakalna, latviešu „dlplte" at kuras gaitām sākas un beidzas romāna darbība, ļ nonākot kalna tuvumā, iekļūst šai likteriib^s lokā. ;
Visrūpigāki noraksturotie tipi romānā ir Toms un viņā sieva Džo-jāi it īpaši Džoja, kas, kaUt mirusi, šķiet dažbrlb dzīvāka par dzl-vaj iem savas dziļās ticības savam sapnim un savas nesavtīgās mīlestības dēļ. Viņa vēl dzīva būda-
ma, nedzīvo sevī, bet mīļotā cilvēkā; .viņa upurē sevi visu mīļotam cilvēkam bez atlikuma, viņa pie» ņem sāpes, jo viņ^ zina, ka vieni» gais siltums ir sirds siltums; viņas pils ir tur, kur ir mīļotais cilvēks. Nebūdama latviete, Džoja ar savu mīlestības cēlumu un ziedošanos ir tomēr gara līdziniece gan Bri-gaderes Marei. gan Raiņa Vizbulītei. Bet Džoja nav tikai mīlētāja un sapņotāja, viņa ir arī sieviete domātāja, kas ar^savu garu tiecas atminēt mūžības mīklas (13. nodaļa). Ar Džojas tēlu Valdemārs -Ķārkliņš ir radījis jaunu šķīstas sievietes tipu latviešu literatūrā.
Ja Džoj a īstenībā ir sievišķības ideāltips, tad cienīgs pretspēlētājs šai ziņā viņai ir Toms savā skaudrā vīrišķībā. „...un tomēr žēlums netika uz augšu, tas ikreiz atdūrās pret cietu spītu un nežēlību, kādu var just tikai pret ļoU tuviem cilvēkierilļ māti vai sievu, tāpēc, ka tos uzskata par savu mie^, kas nedrīkst sacelties pret gribu.. ."Jaunības straujumā viņš' ir cīņas kāres apmāts un par vēlu saskata, ka savai apmātībai ir ziedojis to vistuvāko. Tikai pēc Džojas nāves viņš atdzimst garīgi; viņā ienāk pazemība un miers. Tikai tad viņš nonāk pie atziņas, ka„...mirst jau tikai tā mazvērtīgākā daļa, ko cilr vēks glabājis sev; viss, ko tas at--devis citiem, dzīvo tālāk.." Tādēļ ari viņa raksta testamentā saviem dēliem „... mūžīgā dzīvība ir mīlestībā... vienīgā bagātība, ko vērts krāt, ir siltums citu cilvēku sirdis/ vienīgā brīvība ir kalpošana savai tautai..." (362. Ipp..
šais divos tēlos, kas abi caur caurim ir viengabalaini savā dvēselē nesašķelti -raksturi, ne tikai tipi, bet individualitātes, autors gandrīz sāpīgi spilgtā gaismā parāda arī to dramatisko spriegumu, kas vispār ii- tik dziļi būtisks vīrieša un sievietes — kā divu pret-polu^— attieksmēs.
Labi noraksturots ari zeltracis Klifs, tāpat arī pārējie strādnieki un amerikāņu sabiedriba: krustmāte Merilina, Hjūzs Mortimers, bet it īpaši Melvina Sesilija. Vājāki jau padevies Bils Deitons; kaut kā nepārliecina, ka viņš nemēģina Tomam atspēlēties. Tāpat Beizturēts ir Selvina raksturs. Ja tas vēl ir diezgan uzskatāms savās izdarībās ar Rūtu pirmajā vakarā, kā arī inē-^ot ar viņas palīdzību izvilināt tēva noslēpumu, tad pēc šī iepriekšējā raksturojuma nemaz nepārliecina viņa izturēšanās zelta sadales brīdī. (367. Ipp.). ^Viņš šeit ir par daudz rāms.
Tāpat romāna darbība ir dažas vājākas vietas, piem., kādēļ ārsts,. kas, pārvarēdams sniega vētru, ieradies pie slimnieces nekā nesaka, nekā nedara?
Diezgan labi ir zīmēta Rūta Silakalna un Rejs, bet, ne tik izteiksmīgi kā Toms un Džoja, tak tas. šķiet tā paša autora gribēts.
Beigās jāliecina: latviešu literatūra Amerikas'trimdā ir kļuvusi bagātāka ar tiešām vērtīgu un labu grāmatu, kas iepriecinās ņe vienu vien lasītāju.
yAWEM0S K0KLIŅŠ ■
(No Jcrājum-ū ar to pašu virsrakstu)
Pa nodokļu departamenta, durvīm ielā iznācas, Nebārs ātri nomierinājās Viņš paņēnra apdilušo; portfeli padusē un apdomājās, vai nebraukt ar tramvaju uz auto ostu Bet diena vērās pretī ekaidra un ļoti silta; nebija ari pārlieku jāsteidzas. Viņš gāja kājām cauri ieks-
: Inspektors; sadja ,,Eš runāšu; vaļsirdīgi.) lidz šim esmu uz jums skatījies citur pirkstiem. Ziņu, ka esat vecs ierēdnis. Nebar. Pusmūža esat nostrādājis cara lai-kā.: Vai'būt jums nav viegli pierast pie jaunas; kārtības. Toi^iz jau ierēdņieni par valsts dienestu bi^ ieskaiti. Bet liiums darbs jāpadara laikā, citādi noslīfeiiii papīros. Un nodokļi jāiekasē termiņos, jo valstij vajag naudas". ;.::;;■■.;, ' ■
Pamaza auguma: vīrs kailu galvas vidu, sirmām, kup.-; 1ām ūsām^ stāvēja rakstāmgalda priekšā uri bāli spīdīgām, it kā sapnī kūstošām acīm skatījās priekšniekā. Plāiiās, sirmās, cirtas veidoja tādu kā nerātnu vainagu ap pakauši un nemaz nepiešķīra sejai vecuma cieņu'; tā bija- gluda, pacietīga veca zaldāta^ sejā glītiemj itin- kā uniforniētiem vaibstiem; un sīkās grunibas ap acīm satecē ja gandrīz smīnā; kāpēc lāgā nevarēja; ticēt godbijībai, kādā viņš uzlūkoja inspektora.
„Mēs nevaram: darba laikā gulēt. Es taču neesmu akls,. Nebar; zinu, ka jūs.,. lietājat alkoholu, pēdēja laikā pat vairāk, nekā varat turēt. ; Nedomājiet departamentā izgulēt paģim! Klausaitiēs, "es runāju nopietni/^' Nebārs: klausījās- gan, bet varbiit neuzņēma priekšnieka «vārdus gluži nopietni tāpēc, ka savā laikā ilgajā ierēdņa mūžā bija pieradis rājienus ieskaitīt pirmdienas darba: kārtībā ,,Ljai šī būtu beidzamā reize. Ja tas atkārtosies, mums būs jāšķiras. Es citādi nevaru. Esmu atbildīgs par iestādi." . - [
Nopircis, Andrejs Nebārs pagriežas liz du^ju pusi. liikās, ka viņš, par spīti brīdinājumāni, jutās atvieglināts,: dienas grūtākā daļa bija pāri. • "
^Pagaidiet. Kur jūs iesit, atkal gulēt ? Strādātājs šodien n^būsiiLabā^ jums..inspektors pa-' šķirstīja akŠu kaudzi, ko bija izskatījis. ^Nu, varbūt ņemiet šo. Aizbrauciet un pa&kataities, kas tur pār lie^ tu. - Natālija Ķunicsova, Bieriņos. ^, Jau vairāk gadu nav maksājusi. ne .šaņtimā. Ja; nemaksā, ievadiet piedziņu.'^ ITn viņš pasniedza Nebārām plān^^ zilus vākus ai ■^idažiem: |)apīriem.;
Taču drīz metās karsti, un sāka mocīt slāpes.: Netāli! no Melngalvju nama Nebārs iegriezās lētā krodziņā un pasauca pudeli alus. Galu galā inspektors varbūt tik ļauns nemaz nebija. Pudeli izdzēris^ Nebārs jau gandrīz ticējā, ka priekšnieks viņu tīšām: izlaidis salāpīt paģiras. • Nesteigdamies viņš samaksāja un izgāja 'tiltagall pagaidīt autobusu. -
Nebārs domāja, ķa labi pazina Rīgas ārpilsētas, pat Ciekurkalnu un Sarkandaugavu; bet, cik savādi, Bieri-ņos viņš nekad nebija bijis. Kad striipais, dzeltenais autobuss apturēja, viņš ^1 Ga-; balu soļbjis;pa nebruģētu^ ar zāli ^tpa^ ie-'
lu, kur pastaigājās baltas vistas uri raibi kaķi, viņš par skatījās namu"Tiumuros un neziņā apstājās. Mājeles un dārzi beidzās; ielas galā izplētās pļava vai ganības, un aiz.tārii vīdēja tikai tālu koku pudM pilsētas robeža; tālāk sākās lauki; meklējamā numura nekur nebija. Nebārs pamanīja vecu vīru līkņājam tuvākā dārzā; un jau otrreiz vaicāja ceļu. ■
: Vecis atlieca muguru uņ lēnām pienāca pie sētas. ■:■;■;;',,Re' kā jūs..tut?"; .
: • •. Natālijas Kurnošovas," Nebārs teica, ai-. cerējies /vārdu..- ■ ■, ■
Vecais vīrs piemiegtām acīm brītiņu pētīja svešinieku.: Tad klnsēdaans izstiepa kaulainu, smiltīm aplipušu rokii un parādīja pāri pļavai uz tālajiem kokiem. Nebārs pateicās uri; gāja tālāk; bet kaut kas veča vaibstos likās neparasts, un pēc dažiem soļiem viņš atskaitījās. Vecais
vīrs stāvēja pie sētas "un at kā izbrīnījies noraudzīiās viņam pakaļ.
Tiņš gāja labu Mi, bet pļava bija platāka, nekā no malas skatoties likās. Dm cietais ceļš pazuda pavisam: atlika tikai ar āboliņu un grīsli; aizaudi teka. Pi^ko-damies Nebārs brida pa zāli un smiltīm, šad tad paklup-,: dams bedrēs. . ' •°- ;':;:■■;:,.;; ■
:;■ Tikai koMem tuvojoties, viņš- ievēroja, cik savādā vieta bija nokļuvis. Pamazām teka laidās lejup un zeme kļiiva purvaina;; Nebārs apstājās pie plata'kanāla kas apjoza koku puduru, Slaip la>kiem viņš ieraudz^^ ;ja_ji«^^
; ekam. Jā si. bija muiža, tā atradās tiešam:^ n^^^^
vietā: pa daļai dabiskā, pa daļai ar kanāliem mākslīgi radītē salā. Zināms, kanāli bijižl rakti, lai aizvadītu lieko mitrumu; bet ēkas salas vidū nevilšus atgādiiāja cietoksni vai viduslaiku pili.
Grāvji, kas salu ielenca no trim pusēm— gar ce-turto tecēja šaura upīte vai strauts — likās kādreiz bijusi dziļi un plati; tagad tie bija pieslīguši un aizauguši, tā ka grīšļa un krūmu starpās tikai vietām varēja manīt rāvainu, brūnu, purva akaciem līdzīgu ūdeni, kas izgaroja pūstošu zāļu un slapjas kūdras skābo smaku. ; Šī smaka Nebāru pavadīja,' kamēr vien viņš palika muižas robežās. Tā cēlās ne tikvien no ūdens'kanālos, bet arī no mitrās zemes, ko augsto, veco koku ēnā klāja bieza neaiztiktu pērno un aizpērno lapu un triidu kārta. Teka nobeidzās pie veca, pussagruvušā tilta pāri grāvim: augsts un plats, bet izlūzušām margām un satrūdējušierii; ar zaļu sūnu apaugušiem dēļiem, tās izskatījās tik nedrošs' ka Nebārs tikko drīkstēja uz tā kāju spert. '
■^^^^^^^ ^ ^i-īzāk atgādināja mežk biezokni, viņš iegāja itin kā vakara krēslā: likās, tā veco koku biezajā ena valdīja augu dienu, mainīdamās tikai ar tumsu Kājas grima triidcs, im Nebārs nevilšus steidzināja solus lauzdamies caur krūmiem, ar ko celiņš bija gandriz pilnīgi aizaudzis, it kā te jau gadiem neviens nebūtu staigājis. ; .Ar katru mirkli vairāk Nebārām uzmācās neomu-; līga sajūta, ko varēja saukt ari par bailēm. Tarbūt reibonis nebija vēl gluži izsvīdis; varbūt locekļi drebēja nespēka, ko viņš parasti juta pirmdienās; un tomēr likā^ ka iemesls bija cits. Mirklī, kad viņš izlauzās mazā klajuma un, cepuri noņēmis, noslaucīja pieri, viņam uzbruka lapsenes. Tās bija niknas un indīgi dzeltenas Tik helu spārnotu kukaiņu Nebārs nebija redzējis, un daudz netrūka, ka būtu meties' bēgt. Lapeņu bija tik daudz ka kad VISS sutīgi siltais un mitrais dārza biezoknis būtu; pilns to perēkļiem. Bailes viņu ielenca arvien ciešāka loka reizē ar lapseņu pulku, kas vienmulīgi spindza dārza klusuma un- ēnā, te parādīdamās tui-pat pie sejas, te atkal nozuzdamas zaru biezoknī; reizē ar mitro zaļo krēslu, kas līda no* visām pazarēm; reizē ar W cīgd, trūdaino klusumu, ko lapseņu sīkšana darīia\ēl dziļāku. Likās neticami, ka šādā vietā varētu dzīvot cilvēki, ' •
^»^»ārs tuvojās dzīvojamās ēkas lievenim kas uz priekšu nokāries, balstījās uz saplaisājušiem, sīkām pie ; pem apaugušiem stabiem. Kāpņu dēļi bija satrunējuši un ieslīguši zemē, to starpās auga zāle un brijnās sēnes-nebija gmti raninēt, ka pa durvīm, kas izskatījās itin
kā, bakurētainas, sakaltušu un visnotaļ atlobījušos krāsu, sen vairs nestaigāja. Viņam zem kājām bez trokšņu ielūza lieveņa grīdas dēlis pilnīgi satruiiējiB, tas uzminot saplaka kā pūpēdis. Nebārs nospieda rokturi. Sīki, asi iečirkstējās dzelzs. Durvis bija slēgtai
Pulsam deniņos sitot, Nebārs gāja mājai ^apkārt meklēt otru ieeju, i Viņš te -bija pirmo reiz un šī vieta iam bija gluži sveša; un tomēr viņam likās, ka būtu māju kaut kur redzējis. Tā atgādināja uzņēmumus,^ko redz krievu rakstnieku un valstsvīru biogrāfijās: tikai si vairāk līdzinājās kokgrebumam nekā fotogrāfijai, ph vaina tā izskatījās ne tik, daudz vecuma, cik pilnīgās ' pamestības dēļ. ^ Māja likās pasaules aizmirsta, tā piederēja citam laikmetam tik pilnīgi, ka tās tuvumā^, it īpaši tukšajā pēcpusdienas stundā, radās šaubas par īstenību, zuda laika jēgiims: Nebārām likās, ka^ p_ats būtu at^iezies pagātnē, pazaudējis tagadni, kā, dažkārt mēdz gadīties, atmostoties no ļoti dzīva un skaidra sapņa, kad pirmajos mirkļos grūti ticēt īstenībai
Jaunībā, strādājot Krievijā, Nebārs nomaļās laidm muižās bija redzējis'tādas ēkas. Krimas kara pulkveži tādās pavadīja mūža vakaru, lasot vai rakstot kara atmiņas un ar retajiem draugiem spēlējot skatu; vai ari resnas, runātnīgas, atmiņām un tenkām bagātas bijušas sabiedribas dāmas dzēra tēju, lika pasjansu un zileja sapņus. Tagad tos visus jau sen bija aizslaudjusi revolūcija. ' ■
.Virtuves dunds bija vaļā, un Nebārs pārkāpa dadžus pakāpienus. Te tomēr kāds dzīvoja. No lielas, patumšas virtuves, kur gar sienām varēja saskatīt plaiik--tus, skapi ar atlūzušām durvīm,. netīra galdu nu platu, traukiem apkrautu, aprūsējuša pavardu, pretī sitās sķe-ba vecu ēdienu, sībolu, iepelējušas maizes smaka. ^lar - apsūbējušām, zirnekļu tīkliem aizviktām loga rūtīm gurdeni dūca pulks mušu un atkal dažas lapsenes, no tam pašām', kas viņu bija vajājušas dārzā. Necik tālu ieņurdējās suns, het Nebārs nevarēja saskatīt, kur tas siepas.
Tad viņš virtuves dibenā ati*ada otras durvis un pieklauvēja. Acumirklī suns aiz tām sāka neganti Jiet, īrn Nebārām sarāvās ikru muskuļi, it kā zobus jutot. Varēja dzirdēt, kā sims leca durvīs un plēsa tās_ Pēkšņi durvis pašas atvērās, un suns drāzās pān slieK-snim, bet mazliet dziļāk, taču ne visai tālu, padobja, slfa-nīga, patīkamk, bet uztraukta sievietes balss krievu valodā sauca: i v i „Kas tur ir? Ko jūs meklējat? Ejiet projārii i^^Jiet Kis^(Turpinājums sekosi