LATVIJA
Pirmdien, 1951.^ gada 24. decembri
In^ida Vīksna
vīni palika
ATMIŅAS PAR JĀNI mEDENI UN VILI CEDRIŅU
Kad Ventspilī bēgļus pārāk sāk tramdīt žandarmērijas patruļas^ Gedriņš ar dēlu un arī Medenis ar savu dzimtu pārceļas uz lau-kiemi tuvāk krastam, tuvāk pestītājai jūrai, kas var paivērt ceļu uz brīvību, ja cerību zeme Kurzeme vairs nedotu patvērumu.
Kopā ar desmitiem citu bēgļu Gedriņš nonāk kādā tuvējā Ventspils pagastā, Baložu mājās, un mazais Gundars, palēnām atkopda mies no pārciestās operācijas, čāpo pa lielo bēgļu istabu, kā varens vīrs ar tēva nopietnību sejā, vērīgi Musīdamies lielo ļaužu runās Gundars kļiist visu mīlulis, bet Gedriņam nu rūpju diezgan, lai apgādātu visu nepieciešamo. Un tā .jau ar pirmo gaismu, kamēr citi vēl krāc uz kūtsaugšas salmos, Gedriņš ik ī|ārrītus klusu pazūd, un kad klāt brokastlaiks, viņš pārrodas mājās vai nu ar svaigas maizes klaipu, biezpiena cibiņuvai piena lāsi. Tur, kur neveicas citiem, bieži veicas Gedriņam, un visskopākā saimniece nespēj» atteikt Gedriņa lēnīgajam smaidam. Un citireiz, kad nav jādodas sirojumā pa apkārtni, Gedriņš jau agri, kamēr visi vēl guļ, izsteidzies sacirst
» šķūnītī žagarus vai nokapājis ap ledojušo celiņu uz aku. Viņš paspējis ari izpētīt vai visus kaimiņu pagastus, kur varētu sameklēt labāku n^ājvietu, un dažreiz grūti saprast, pa kuru'laiku Vilis izstaigājis visus garos ceļus, paveicis visus mājas darbus.
Bet vakaros, nīkstot visiem kopā pašlietas tauku sveces gaismā, Gedriņš sameklē pabiezu papīru žūksni un labprāt lasa priekšā, ko uzrakstījis pēdējā laikā. Un gandrīz visas viņa Kurzemē rakstītās dzejas ir kādas dīvainas nāves no-
. jautas apdvestas, liktenīgas paredzēšanas pilnas — tur ir skaistais ,,Nāve ezera salā," tur kareivīgis „Pirms kaujas", kas nobeidzas ar zīmīgajām rindām: Ņem, tēvzeme, mani, es kareivis
'■■ tavs: • ■.
Mēs mirsim,-tu dzltvosi mūžam!
Un kad diezgan lasītas dzejas, Gedriņš labprāt stāsta par saviem zēna gadiem, allaž ar dziļu bijību pieminēdams savu tēvu namdari, kas staigājis no mājas uz māju, sizdams jumtus, un tēva cirvja priecīgie klaudzieni^ līdz ar sveķaino skaidu svaigo smaržu atkal un atkal atgriežas Gedriņa atmiņu lokā, šai laikā Gedriņš ir kļuvis vēl kalsnāks, vēl trauslāks un biklāks, un viņā raugoties, brīžiem likās, ka Gedriņš staigā kādas tālas gaismas apstarots. ,,Ar Vilīti nav labi,..", mēs mēdzām kādreiz teikt viens otram, viņa Baložu istabas draugi, un patiesi izrādījās, ka Gedriņš jau toreiz gaišredzīgi no-jautis savu likteni.
Tuvojoties Ziemassvētkiem m Kurzemes pelēcīgajām dienām sa-raujoties, aizvien īsākām, Gedriņš, kāda iekšēja nemiera dzīts, vairs nevarēja rimties Baložos un sameklēja sev citu mājvietu tās bija bagātākas mājas, saimnieks
laipnāks, mājas bija arī tuvāk jūrai un r— kas zina...
Tā kādu dienu Gedriņš ar saviem diviem apgādājamiem šķīrās no Baložiem, un šis solis vēlāk izrādījās liktenīgs: pārējiem laimējās ar kādu laivu nokļūt Zviedrijā, bet, tā kā Gedriņš aizklīdis pārāk tālu, tam vairs nepagūst aizlaist ziņu. Un tikai vēlāk Zviedri jā pienāk vēsts, ka Gedriņš ar dēlu
Kad Medenis bija klīdis kādu laiku pa. Ventspili un nespēja vairs atgaiņāties no žandarmiem, kas visus bēgļus dzenāja, gan lidlauka darbos, gan ku^os uz Vāciju, Ed» mundsPuksis, kas toreiz ir Kurzemes skolu inspektors, Medenim izgādāja pārziņa vietu Tērandes muižas skolā, un tur nu Medeņa ģimene ir pasargāta no vietējo varas vīru pārāk patvarīgās izrīkošanās.
Tā kā Tērauda nav tālu no mūsu apmešanās vietas, ejam kādu dienu ar dzejnieci Liju Kronb?rgu Medeni apciemot.
Skaistā Tērandes muiža beidzot klāt, un. pelēko akmeņu ēku ap-
Jānis Medenis
Miervaldim ■ Ādamsonani
Nu ciešus diženus, galds, allcal vindā rēdi! Cik šodien vim hūsf -Starp dzīvajiem nav daudz,, „ Bet nāk ir mirušie iiz sava pulka sēdi, Un nāks ir pieviltie, ko gūsta vazās žņaudz!
Lai laukā veļu laiks, — glauž maija dedu vedi, Vn zmes smarža līsi, kur kauls pie kaula klaudz. Liec:godā atkal, pulks, ko dzēri un ko ēdi, Cn dzīra dziesmā šai vēl lielāks slavā audz!
Tev līdzi aujos, pulks; ir mana diena klāfu, Jo mani liktens sauc ~ par Dievu augsiākais, Un. beidzot pildīt liek tas manis paša prātu.
No miesas graustu hrm, cs — levis paceltais — Tev celšu piemiņu, kas nedeg namu liesmā, Ko lode nepanāk, nedz naidnieks viltīgais,
tielais Ziemssvētku notikums devis vielu un ierosinājumu daudziem skaņražiem visos gadu simteņos, bet it sevišķi. klasiskā periodā. Komponisti slavinājuši Ziemsvētku brīnumu gan plašāka, gan šaurāka apmēra dai-bos, izmantodami Ziemsvētku leģendu tiešā vai simbolizētā veidā, tādējādi rādīdami vairāk vai mazāk . programmatiska satura darbus, vai ari Ziemsvētku meditāciju pārdzīvodami gluži -formālā atklāsmē.
, Vieni no pirmajiem Ziemsvētku mūzikas darbiem vistālākā pagātnē bija gregoriāņu kompozīcijas baznīcas mūzikas sākuma periodā un tālāk lielie itāliešu polifonisti Palestrina, Vitoria un citi, kas daudzos augsti vērtējamos kora darbos meistarīgā rakstības technikā izmantojuši Kristus piedzimšanas liturģisko stā-s^jumu. Bet īstie • Ziemsvētku mūzikas radītāji ir itāliešu vec-klasiķi. No šī perioda nozīmīgākiem darbiem jāmin Alesandro Skarlati ,,Kantāta' Kristus pie-
Tālivaldis Ķēniņš
ZIEMSVĒTKU MUZĪKA
dzimšanai'', rakstīta šoprānam, stīgu kvartetam un klavesīnam.
Nozīmīgākais no šī laikmeta un rakstura skaņdarbiem ir Arkan" džello Korelli ^Ziemassvētku koncerts" (ConcertoGrosšo Nr. 8) 2 vijolēm, čellam un stīgu orķestrim, rakstīts „Ziemsvētku naktij", Saka, ka Korelli iedvesmojusi Bo-tičelli glezna ..Kristus piedzim-šana'V^ un var sajus't, ka viņš šl darba risinājumā vēlējies rādīt ne tikai ganus un eņģeļus, bet arī pasaulīgo, dievišķo un mūžīgo, šis darbs ir itāliešu baroka mūzikas koncertējošā stila gandrīz^ visteicamākais paraugs un tālākais izveidojums. Tur valda līdzsvars, perfekcija un harmoniska simmetrija. Jāsaka pat, ka vidējās daļas„Pastorale", ar spilgti izteikto sicilisko ritmu ir vistālāk! sasniegtais punkts ve^ sela gadsimta mūzikas attīstībā.
šis Korelli „Ziemsvētku koncerts" būtu, varbūt, ari patiesi izteiksmīgākais darbs Ziemsvētku mūzikas jomā visā klasiskā laikmetā, ja pēc viņa nebūtu nācis J. S. Bachs ar savu nesalīdzināmo „Ziemsvētku ,Orātoriju"- Gan jau pirms Baeha viņa priekšteči izmantojuši Ziemsvētku momentu nozīmi dažādos ērģeļmūzikas oriģināldarbos vai korāļu apstrādājumoš (Pachelbels), tomēr Bachs ar savu ģēnij u ir ne tikai apzīmogojis! visu mūzikas attīstību vispār, bet tieši Ziemsvētku leģendas izteikšanā viņam mūzikā pieder .nozīmīgākā vieta.
Visupirms jāmin kāds desmits korāļu priekšspēļu vai variāciju Ziemisvētku periodam; no tiem korālim „No debesīm es atnesu", vien ir vismaz 3 varianti. Liela nozīme Ziemsvētku mūzikā ir Ba-dh,a Kantātēm, rakstītām visām
JĀŅA SABĒRTA 40 GADU DARBA ATCEREI
Dzīvs jūsu vidū es, jūs — dzīvi manā dziesmā! Tčrande, lOĻj, g, )^0, aprīlī
un veco radinieci bijuši uz nelaimīgās Rotas, ko jūrā panāca krievu ātrlaivas un atgrieza atpakaļ uz Latviju. Pēc kāda laika Gedriņš apcietināts un miris, mazais Gundars palicis radinieces gādībā, un varbūt visi labie gari pasargās puiiēnu, lai tas izaugtu- sava lielā tēva piemiņas cienīgs.
Arī Gedriņa drauga un meistara Jāņa Medeņa varenā balss ir aiz-lūzusi Kurzemes stūrī. Ja varam vēl iedomāties vienu vai otru, savu brīvību un dzīvību glābjot, ar kaunā saliektu muguru maksājot meslus komunisma stabules pūtējiemj tad ir pārāk saprotams, ka ne Medeņa varenais gars, ne viņa dzejas metri spētu locīties svešas varas priekšā.
Un tādēļ ir arī tik skaidrs, kādēļ Medeņa vārds nav dzirdēts nekur, ne radiofonā, ne Gīņā, ne kādā citā komunistu izdevumā. Medeņa naVi viņa vārds ir apklusis un izdzēsts, un Dievs vien zina, vai apklususi nav arī viņa lepnā sirds.
staigājot, atrodam arī īstās kāpnes. Pa garu gaiteni nokļūstam skolotāju istabā, b3t blakus aiz sienas, kādā klasē čalo bērni, un dzirdams Medeņa sulīgais bass, kas pašreiz lasa priekšā kādu gabalu no lasāmās grāmatas. Viņa balss te paceļas^vte nolaižas, un izteiksme ir tā pati varenā, kas' skandējot savus pantus. Bet skolas bērnus, kā liekas, lasītais maz interesē, tie smej un čalo, līdz nodārd bargs „Klusu, mierālļ* un, logu irūtīm sadrebot, mes 4tl6cam no durvīm — dzejnieks nļoskaities!
Tad kā atpeitītājs atskan zvans, un drīz Medenis, sabozies un nor liecis galvu, ķipj pār slieksni.
„Kādas man viešņas!" viņš iesaucas, mūs ieraudzījis, un ieplētis rokas kā vējdzirnavu spārnus nāk raums pretī, vienā vēzienā mūs abas divas kā skaidas piespiezdams pie savām platajām krūtīm, un mūsu kauliņi nokrakšķ, kā cālēniem vanaga ķetnās.
(Nobeigums sekos) /
Mūsu skatuves meistars Jānis šāberts šogad var atskatīties uz 40 gadu ilgu posmu, skatuves darbā, šeit, svešniecībā, mēs nevaram viņu godināt ar tādu spožumu, kā tas būtu iespējams dzimtenē uz Nacionālā; teātra skatuves, bet lai mākslinieks ieklausās vērīgāk tais nedzirdāmos aplausos, ko tautieši tam veltī no dažādām pasaules malām, atceroties Šābertu viņa jubilejas brīdī. Tā ir plaša publika, kas savāņi gara acīm skatīs gaviļnieku, atceroties tēlus, ko=viņš radījis uz Nacionālā teātra skatuves vai trimdā Mērbekas teātrī, vai beidzot Amerikā. Viņa radītie tēli, kā: Roplaiņa tēvs, Pi-kurgs, Kronvalda Atis, Konrāds, Krišs Laksts un daudzi citi, kaut arī sen redzēti, vēl ir dzīvi skatītāju atmiņā. ■ ,
, Šāberta impozantā personība ir latviešu teātra neatņemama sastāvdaļa, ja apskata Latvijas neatkarības laika teātra posmu, īsts Zemgales dēls būdams, viņš nāk ar savu zemes spēku, patriar-chālo lepnumu, zemniecisko vien-.kāršību, un kā tāds ir neaizstājams latviešiem raksturīgo tēlu veidošanām Viņš ir vīrs, kas pēc sava rakstura ir ļoti tuvs daudziem Blaumaņa, Raiņa, Vulfa^ Brigaderes, Saulieša, Zīverta varoņiem. Viņa tēli aptver plašu galeriju^ kurā sastopam kā cēlus un ideālus, tā ari lišķīgus un zemiskus tipus.
šāberta tēlotie tipi ir dzīvi,' tie pārliecina, šāberta spēcīgajā stāvā iemājo latviska sirdsdedze un temperaments. Kas apmeklējis viņa māju Ņujorkā, varēs pāa'liecināties par mājastēva. sir-
snību un viesmīlību. Siltumu viņa mājā vēl pavairo viņa dzīvesbiedres laipnība un mazā dēla bezbēdība.
Jānis šāberts dzimis 1892. gadā Elejas pagasta Briņķos lauksaimnieka ģimenē, kurā bija 9 bērni. Jau viņa agrā bērnībā ģi(?, mene pārcēlās uz Rīgu. Par teātri šāberts sācis interesēties no
griežas Latvijā un atkal paraksta līgumu Liepājas teātrī. 1923./24; g. sesonā viesojas Rīgā Nacionālā
teātrī, kur uzstājas Edgara lomā Blaumaņa „Ugunī", pēc kam viņu angažē Nacionālā teātrī. No šī laika viņš nepārtraukti darjjo-. jas Nacionālā teātrī līdz pat krievu okupācijai, kad viņu atlaiž. Komunistu varai izbeidzoties, šāberts atkal atgriežas Nacionālā teli" ātri, līdz kamēr komunistu at-i griešanās viņu spiež atstāt dzimteni.
Kā Kultūras Fonda stipendiāts, šāberts 1925. gadā un 1938. ģ. studiju nolūkā apceļoja Vāciju,
adventes svētdienām, līdz pat Zvaigznes dienai. It sevišķi jāatzīmē 40. Kantāte „Jo tādēļ Dievs savu vfenpiedzimušo dēlu ir devis'V tāpat Kantāte trešās *adv. svētdienai .«Raugiet, kāda mīlestība" af vareni, iespaidīgo ievada fūgu 4 solo balsīm un sevišķi laimīgām soprāna (Si^miri.) un alta (sol-maž.) ārijām. Kantāte «Svētīgs ir cilvēks'" ir dialogs starp Jēzu un dvēseli (bass un soprāns) un beidzas ar diženi ♦harmonizēto korāli „Teici to Kungu". Vienreizēja Bacha kantāšu- skaitā ir Kantāte svētdienai pēc Ziemsvētkiem, kas veidota 2 solo balsīm bez kora un atjautīgu solo instrumentu grupējuma.
. Tomēr visu laiku Ziemsvētku mūzikā lielākais darbs ir un paliek Bacha„Ziemsvētku Orātori-ja" (1734, g.), iecerēta 6 dajās un domāta atskaņošanai sešas Ziem- ' svētku perioda svētdienās (tagad gan koncertā tiek atskaņota vien-gabalaini). Tā komponēta solo-balsīm, korim, ērģelēm un or-ķestrim; koka pūšamo instrumentu solistu predominancē, oriģinālā industrumentācijāLielākā loma tenoram (evaņģēlists), kamēr citas balsis dzied pārējās personas, kas darbojas Ziemsvētku notikuma stāstījumā, kurā Bachs cieši respektējis bīdelēs tekstus- Visā šai darbā, protams, nav nevērtīgu vietu, bet, ja vēlētos atzīmēt visskaistāk, vismeistarlgāķ, izveidotās, būtu jāmin alta ārija ' «Gatavojies, Ciāna", 4 solo balsu dziedājums „N6 debesīm es atnesu" orķestra bagātīgā kontra-punktiski — imitātīvā pavadījumā. Viens no cēlākiem momentiem visā darbā, man šķiet, 11 daļas «Simfonija'*, lirisma un garīguma caurstrāvota ar ārkārtīgi noteikti ieturētu formālu līniju, tāpat 4 solistu ,»Nāc un pateicies". Tenoram visatbildīgākais un tech-
Franciju un Itāliju. Līdztekus . , . ^ . ,.
nīski grūtākais; ir ritmiski sprie-
Jānis šāberts
Foto L Princis
mazotnes, tāpēc nekādam citam arodam nav gatavojies. 1911. gadā viņš piedalās teātra izrādē „Uļejā",. A. Freimaņa režijā. Ar šo gadu ari atzīmējams viņa teātra gaitu sākums. 1913. gadā" šāberts beidz Dubura dramatiskos kursus un paraksta līgumu par aktieri Liepājas teātri. Tad seko kara gaitas^ kur tas izpelnās Jura krustu. 1922. gadā at-
teātŗa darbam strādājis arī pai dagoģiskā laukā un rakstījis periodikā. Vairākus gadus viņš vadīja Tautas Augstskolas dramatiskos kursus un, kā Latviešu aktieru arodbiedrības pārstāvis, izveidoja Latviešu teātra skolu pie Konservatorijas un bija šīs skolas direktors.
Trimdas gaitas šāberts sākumā pavadīja Jenā un darbojās Latviešu leģiona koncertu trupā, ko vadīja Jānis Kalniņš. Vēlāk pārcēlās uz Mērbeku, kur piedalījās Latviešu teātra dibināšanā. Ar Mērbekas teātri, viņš apceļoja visas lielākāB latviešu nometnes, 1950, g. ieradās Ņujorkā. Blakus maizes darbam daudz no savas enerģijas Šāberts veltī sabiedriskai dzīvei. Viņš ir ALA^s Kultūras biroja Mākslas sekcijas vadī-tā.js im ar savu ierosmi veicinājis daudzus pasākumus Anierikas latviešu mākslas dzīvē.
Gribētos novēlēt, lai nākošo jubileju gaviļnieks varētu atzīmēt uz Nacionālā teātra skatuves, kiir ir viņa īstā vieta. ^
gā ārija „Es Tevi slavēšu", šos Bacha sasniegtos kalngalus, laikam, nevienam mūziķim vair.s nesasniegt.
Romantiskā laikmetā jāatzīmē nepabeigtā Mendelsona oratori ja -«Kristus", kuras ievada daļa ir veltīta Ziemsvētku notikumam. Visos-periodos ir, protams, komponēti mazāka apmēra darbi, kas dažkārt sākumā nemaz Ziemsvētkiem nav bijuši domāti,,. .tikai vēlāk' attiecīgi piemēroti (Bēl'ii^vena «Svētā Nakts" 'no Fa-min. Klavieru sonātas ,>Aiipa-sionāta*' — lēnas daļas korāļa, Bizē'«Arlēzietes" prelūdijas trīskāršais kanons kā „TrIs ķēniņu dziesma" u.t.t.), Vācu pēcroman-tisma laikmetā radušies daudzi ērģeļdarbi ar «Ziemsvētku"' nosaukumu vai motīva izmantošanu, bet bez sevišķas nozīnies. Vislaikmetīgākā mūzikā, laikam,
Stravinskim un Mesianam ir visinteresantākie darbi šai jomā. (,,La nativitē du Seigneur").
(Nobeigums 6. Ipp.)
JURĢIS'JANKUS
ceroij, it kā šodien tas būtu noticis, jutu viņa muguru zom savām delnām. Pat krūtīs silti kļuva. Eūiu tīri labi, ļ)adomāju, ja neviens zirga uemejdētu. Tas tik bija
zirgs.
Tulkoji'i VAIjDIS SKUDlļA ■ STĀSTS (Turpinājums)
— Paņem vismaz manu .sļ)icķi, — ])iedāvāju.
Tas man bija kārtīgs spieķis, tian tikai labas ezera niedres resnumā, bet no tīras dzelzs. Kādreiz, man ejot caur muižu, bija palaisti Komara suņiTie mani apgūla kā velni nekristītu dvēseli. Es gaiņājos gan, bet redzu, ka nekāda laba gala nebūs — šie mani jau grasās stiept gar zemi. V^iens, tāds melns milzenis man jau ieķēries stilbā, es, kā cirtīšu atmugnriskā vēzienā, no-žļakstēja. vien, domāju, ka nu spieķis pagalam, bet suns kā nostiepās, tā ir nepakustējās vairs. Kā biju trāpī-r jis pa žokļiem, tā galvas virsļmse nost gan. Pēcāk bija jāiet pie tiesas, par to suni kungs grasījās no mājām izdzīt, bet tā kā .es savu! spieķi ņelaid'U no rokām ārā, tad arī tiesa mani Inesodīja. Suņi no tās reizes, kā pamanīja manu spieķi, tā nerādījās ne tuvumā. Bet tavam tēvam toreiz taisni|caur muižu bija jāiet. Tāpēc es ar! teicu: Paņem vismaz manu spieķi. Tas nebija nekāds joks, ja no muižas gāzās ārā vesels suņu bars, kādi piec-padsmitj tad ari stiprāko vīru tie gāza gar zemi. Eče ku Gcrbeņu Jurķis no tā ir nomira. Kā sakoda, tā cilvēks no brūcēm, vairs ir necēlās...
¥iņš atgi'iezās un spieķi paņēma. Pacilāja, kādus salus pagāja, bet tad pagriezām atpakaļ nn teica:
— Laid tu viņu vaļā. Arī zirgam ir savs prāts— lai skrien. Gan tas savas mājas atradīs. Pie tevis kāds ievēros, vai ne ...
Viņš aizgāja. Es brīdi stāvēju'un pārdomāju. Zirgs kārpīja kājām zemi un sprausloja. Es jutu, kā viņam dreb nāsis un raustās paslēpenes. Tad tas bubinādams ar purnu pabakstīja man pie krūtīm, kā lūgdamies, lai es to pievācu. Un tad, atceros kā šodien, man ienāca prātā: Un ja tu kāda zagļa rokās tiksi? Pēc dienām divi vai trim, jau prūšu vezumu vilksi. Nē, brālīt, tad jau paliec labāk pie manis kādu laiku. Svētdien prāvests paziņos no kanceles. • Ja tavs saimnieks būs lāga vīrs, vismaz pusstops būs dzerams,
dribēju kāpt mugurā, bet zirgs bija kāju'iecēlis pavadā. Noliecos lai izceltu, bet viņš pats pacēla kāju, gandrīz tā kā apsveicināties gribēdams. Pēc tam, at-
Uzķāpu mugurā un paskubināju iet. ^irgs paspēra kādus soļus, tad pamazām, sāka rikšot un beidzot, stiepās lēkšos. I'ievilku pavadas, bet šis tikai kā pastieps kaklu, izstiepās visā garumā, man sirds tīri vai pamira. Nu, saku, velns manus kaulus izkaisīs. Un redzu, skaidri, kā gaišā dienas vidū, tavs tēvs iet pa ceļu un spieķi griež ap galvu, bet zirgs metas viņam taisni virsū. Es gribu to pagriezt sāņš, bet šis kā. no tērauda būtu kalts: tik krāc un putas gāžas no purna. — Griez ceļu, — es kliedzu.
Bet tavs tēvs'ir nepaskatās — it kā es kliegtu no viņam. ^
iVu, un tā cs arī uzjāju viņam virsū. Man likās zirgs to sagrāba savām priekšējām kājām un pacēlās gaisā. Gribēju krist nost, bet kājas pie zirga sāniem bija kā pienaglotas. Bet zirgs cēlās aizvien augstāk. Ku es skaidri sapratu, ka tas nav .zirgs, bet pats velns. Mēs sasniedzām mākoņus. Bet tie mākoņi bija kā tāds mežs: slapji un skrāpēja seju. Beidzot mākoņi kļuva retāki un zirgs izauļoja tiem virspusē. Augšā • spīdēja lielas, sarkanas zvagznes un arī mākoņi ai)akšā bija sarkani, kā nokarsēta dzelzs. Tagad es skaidri .redzēju, ka zirgs bija melns, pinkainām krētīm, kas kā pātaga kapāja man seju. Es domāju, ka maiii nes taisni uz elli. Daudz reizes izskaitīju visus pātarus no viena gala līdz otram un domās metu krustus pār .zirga galvu, bet tas tikai auļoja un krāca. Ar roku pārkrustīt es nevarēju, bija bail atrauties no zirga spranda, pie kura turējos lai no tāda augstuma nenogāztos zemē. Tad man ienāca prātā tavs tēvs. „Anupr, Ānupr,^'' — es kliedzu, — Yai tu vēl esi dzī\;s? Viņš neatbildēja. Tad uzmanīgi, briesmīgās bai-
bet ka pa, labi grantētu ceļu. Es pat varēju dzirdēt pakavu dipoņu,
— Lai vieglas smiltis tev, Āmīpr, — es čukstēju. Lai tava dvēsele, kaut velna nesta, tiktu elles vārtiem gāŗām. '
Ar šo manu nopūtu melnis kā metīsies taisni zemē, man pat mati saslējās stāvus: Cauri mākoņiem, ūdens šļakatas vien šķīda uz abi. pusēm, nez kas' atkal sāpīgi kapāja seju, bet priekšā jau redzami rēgojās elles vārti, dzirdamas pazudināto' dvēseļu nebeidzamās vaimanas. Nu es visiem spēkiem sāku raut pavadas atpakaļ un kliegt:
— Tprrrū, sātan, stājies. Eņģeli sargātāj, kāpēc tu mani atstāji? Ptrū, ptrū. — Te uzreiz man tuvu blakus tapa, gaišs, it'kā saule būtu uzlēkusi. • Skatos :'l{au-. doņu Baltramicjs un Miķelis Svendris stāv man blakus un ar sērkociņiem rāda gaismu. Abi smejas un grozās ap mani, bet man apakšā melna, melna dzelme.
— Ak tad jū.^ arī, nabadziņi, nokļuvuši tepat. Es tad es... Ks zagu zirgu, eče ku, šo pašu, sātanu. Bet jūs? Kas jūs te atnesa"? — Es jautāju.
Bet šie abi smejas vēl vairāk. Un saka; — Nudien, vai pats velns te tevi purva vidū iejājis.
— l\āda purva? esi brīnos.
— Vai nu no pāris kausiņiem tā nodzēries, ka pa ceļam Velni apstāja. Kāpēc tagad to nabaga bērzu tu tā aiz zariem rausti? -
Pie šiem vārdiem man uzi'eizes tā kā acis atvērās. Skatos: sēdu jāteniski uz līkā bērza, rokām zaros ieķeriet^, kājām })a ūdeni plunčādamies, šie abi arī ūdenī līdz padusēm iebridusi.
Pamodos kā no miega, tikai galva no trakā skrējiena vēl reiba: likās, ka ir purvs, ir mežs, ir šie abi-divi tikai riņķī vien griežas.
— Kur Āiiuprs? — es-jautāju.
— .Vai tad jūs izšķīrāties? ' ■ Es viņu atstāju vēl aiz .muižas, pie^Tvoreļu cic-- sacīju.. — Aizdevu savu spieķi lai.. Lai būtu
ar ko atkauties no suņiem. -
Un es viņiem visu izstāstīju, kā bija noticis.
Švcndris pasmējās un teica:."— Viņš jau sen pie sievas sāniem sildās, tikai tu te pa purvu ar velniem dauzies.
^lan kļuva salti. Sālva kratīt drebuļi. Tikko pār-vilkos mājās. Un pārgājis, kā likos gultā, tā trīs nedēļas nogulēju. Laiku pa laikam pie manis atskrēja skaists melns zirgs, nozviedzies viņš mani brīdināja klusēt, ci. tādi dzīvu uz elli aiznesīšot. Es klusēju- arī. Sacīju, ka velns neļauj runāt un klusēju. Tikai tagad sāku runāt. Esmu dzirdējis, ka tu taisoties par mācītāju, varbūt kādreiz pieminēsi un aizlūgsi par mani' arī.
Tad viņš.apklusa. Klusēju arī es. Atcerējos, ka Švendris bija stāstījis, ka viņi ar Baltramieju nogTiezu-šies pa taisnāko ceļu, cauri mežam un velna purvā iz-.dzirduši kādu bļaustāmies. Gājuši skatīties'un atraduši uz bērza'jāteniski sēžam un kājām pa ūdeni .plnuča-jamies ..Smaili, Sākumā nevarējuši sarunāties, domājuši, ka šis sajucis prātā, bet beidzot izvākuši no meža un palaiduši mājup. Tovakar viņš visu laiku runājis par kāda melna zirga zagšanu, un tas bijis pats >;elns. Ku-nājis par slapjiem mākoņiem uii trīcējis. Pēc tam sa-
ma.
slnnis -un murgodams gaiņājies ng zirga un sūdzējies,-ka mans tēvs ar savu melni šo uz elli aizgrūdis. Kad kļuva vesels, apklusa un neviens vairs ne vārda no viņa nevarēja izdabūt.' '
^ Tagad es skatījos viņā; bet viņš .saviem raupjajiem pn-kstiem berza sūnas. Es tai laikā, pārdzīvoju dīvainas pārvērtības un neticēju nekādiem spokiem, ne velniem. J\aut gan bija ļoti grūti neticēt stāstam, ko ar tadu pārliecību stāstīja vecais vīrs, tomēr es raušu vien-konus vi«n soT'iv -.-.TK. i • i. y[\\\
-^^ Lihai Viņa iedomu• auglis. Viens pierā-
di,iuins man jau bija. Bevudā viņi bija iegriezušies Bc-reia krogu, tur tie bija palikusi lidz tumsai, tā izdzelto kausiņu skaits varēja biīt ])ietiekami liels, lai ^āktii rādīties visadi ķēmi. To pārdomājot, man ienāca })rātā ļ^ei k-ads cits apstāklis. Vecais teica, ka jau Šoduvā tanī bijis drēgni un auksti. Jau tad viņš varēja būt slinKs a ceļam uz maju, varēja strauji celties temperatūra uii, ta_i sasniedzot zināmu pakāpi, varēja sākties mui-i.
tevs_.^ Kur varēja palikt tēvs? Is^ zinas, ne minas. J ai varētu but, ka slimo ceļa biedru tas tīši būiu iov-dis purva un.pats aizgājis savu ceļu?
. -Bet kā bija ar tēvu? Vai tev nebija kāda nojausma .-^ ~ es jautāju.
_ Vecais ļilusēdams j)apurināja galvu. Pēc brīža si-cija:
--Varbūt sātans viņu nometa kaut kur mākoņos un velak paņēma. Varbūt, ka vēl tagad kaut kur 'pa mākoņiem klejo. . . ^
Es pasmaidīju.
— Ko vaiksties, — vecais nikni noprasīja, kunga varenībK, puikiņ, vēl neesi izmērojis.
Tā
Es
rž
km mugurā, tēvs biju
Tad man, kā zibens, galvā atplaiksnīja doma jutos atradis-vājo vietu un sacīju:
. Bet. mans tēvs ir bijis ļdti ātrs gājējs 3lana balsī ieskanējās msvar Vecais iepleta- acis.
— tā? — viņš jautāja. —■ Kamēr jūs uzkāpāt zir^
aizgājis labu gabalu.
Ķas tev to teica?
— Jūs pats. Kad? . .
~ Nupat. Meļņa. mugurā auļojot, panāci viņu tikai pēc laba brīža, kad tēvam vajadzēja būt vismaz jau pie lielā grāvja,
(Turpinājums sekos»o.