Trešdien, 1952. gada 27. februāri
LATVIJ
Antonijs īdens un britu
(Nobeigums) īdena valstība — Lielbritānijas Ārlietu ministrija — pēdējos laikmetos ir mainījusies, bet ne tik daudz kā ārpasaule. Tradicionālais britu diplomāts: diskrēts, uzticams un neuzbudināms, bija dzimis aristokrātiskā ģimenē, valkāja veco ītonas. Harovas vai Regbijas kakla : saiti un tam piemita Oksfordas vai Kembridžas spīdums. Diplomāta darbības kandidātam vajadzēja būt personīgiem ienākumiem, ne zemā-kiem kā $20.000 gadā. Ūn radās, V maza priekšrocība, ja viņš 4 Va| 5 gadus bija nodzīvojis kontinentā, pārvaldīja franču un vācu vai itāliešu un spāņu valodu. Vel līdz 1943. g/viņam vajadzēja divus ier teicējus, parasti hercogus,; un tad vēl bija jlāstājas veco komisijas priekšā, kas nesaudzīgi novērtēja kandidātu tērpus un izturēšanos.
Šodien ān citu britu universitāšu graduētie pielaisti par kandidātiem, tikai tiem jābūt nobeigušiem universitāti vismaz ar oto igradu. Parbāudes'eksāmeni parasti izslēdz pusi no dažiem simtiem pieteikušos. Pārpalikušie Londonas Če sam Pleisā, kādreizējā caru Krievijas sūtniecībā, tiek divi dienas sijāti.? Tur grupa pa seši, kandidātiem jādemonstrē savas spējās kādam valdības pārstāvim, tad psī-chologam un■ iespējams arī kādam universitātes mācību spēkam. Ek-sāminātpri vairs neraugās uz kandidāta tērpu vai manierēm _ tik stingri kā agrāk, bet... ja kāds ienāk telpas ar rokām kabatās, vai bez atļaujas izprasīšanas aizsmēķē cigareti, viņš atstāj sliktu iespaidu, Katraniino kandidātiem jāteic runa, jāuzraksta memorands un jāvada sapulce. Pēdējā pārTjaudē katram kandidātam jāuzraksta divi se^ vis raksturojumi: — ķo par to dd-rnā viņa stingrākais kritizētājs un ko tā labākais draugs. Tad vēl; tam jānovērtē savi kursa biedri, kādi tie pēc viņa domām būtu kā valsts ierēdņi un kādi kā brīvdienu kompanjoni. Katru gadu 25 labākie tiek pieņemti kā trešie sekretāri britu ārlietu ministrijā.
Kādā ministrijas nodājā, sūtnie-' čībā vai speciālā valodu skolā jaunie trešie sekretāri iegūst savu diplomātisko izglītību. Starp citu tie iemācās, ka formāli tērpi ir ļoti svarīgi. Tāpat palīdz bagāta sievā. ATalantīgakie apgūst ari izcilāko britu diplomātu spēju:- ]aUt otrām runāt un radīt iļlūziju ka tam ir labvēlīgi atbildēts, v Tad yēl nāk daudz sīkāku, .iiētu; par piem.: sēidot pie pusdienu galda nemanot iesaistīt kādu: no kaimiņiem valodās, vai neaizmirst ne--viena tiešām ievērojama svešzemju vīra apbedīšanas ceremoniju, jo loti daudzi labi līgumi ir sākušies līdzjūtīgi paspiežot ; roku kādam svešasi valsts galvām kādā bēru ceremonijā- utt. utt.
Bet ne mazrunība un mazsoliša-na ir britu diplomātiju padarījušas tik iespaidīgu. Kādā runā Harolds Nikolsons, vecs ārlietu speciālists, lieliski visu izskaidroja: „Kontinen-ta kritiķi un apbrinotāji ir vienojušies atziņā, ka mūsu lietpratīgā, neatlaidīgā un lokanā diplomātija manifestē, izmantojot savā labā citu zemju kaislības. Mazāk piedzīvojušie āpzīn!ē mūsu vajadzības manevrus par velnišķīgas viltības maskarādi, 'piedzīvōjušākie atzīst, ka mums ir vislielākās spējas mainīt spēku samērus. Frīdri-cham Lielam reiz jautāja: — Kāda ir angļu sistēma? — Angļiem, viņš atrūca, nav sistēmas, l|n šī „nāvsistēmās'Mr sistēma pati par sevi; Britu ārpolitika nav izplā nota kustība .(piem.: vācu ,.Drāng nachOsten"), nostāšanās pret atsevišķu ienaidnieku (piem.: franču^ vācu nerimstošais naids), vai bieža gala mērķu nospraušana (piem/. ASV). Britu interesēs ir bijis turēt atvērtus jūras ceļus uh atvērtas tirdzniecības, durvis ,un balansēt pasaules spēkus, atskaldot jebkuru valsti vai valstu grupu, kas draud iejaukties mūsu interesēs.- Britu diplomātiskā taktika liek izvairīties ho ilglaicīgām saistībām, nodarboties ar problēmām tikai to sakur mā? piedāvāt nevis ^,,solījumūs,*• bet ,jnokārtojumus,'v kas var ieilgt varbūt līdz desmit gadiem."
Un kāds šociālistsļ kas ieņem augstu posteni Ārlietu ministrijā, kādam amerikāņu žurnālistam izteicās: „Mēs reiz bijām tādi, kā jūs tagad; Kad lietas kļūst patīr kamas, jūs pasakāt: 0—b! simts miljoni dolāru to ripķārtos. Mūsu laikos tie bija kreiseri. Dažkārt mes pielaidām pavisam nejēdzīgas kļūdas, bet tad mes aizsūtījām pāris kreiseru.''
Ne laivu ķekši, ne kreiseri, ne lietpratīgi diplomāti vairs nevar pasargāt Leilbritanijū no .bailēm par sadursmi. Viņu negodīgi izspēra ņo Irānas, pamatoti nosēdināja Ēģiptē, tai uzglūn Malajā, pat Argentīnā to apcērp. Burma pameta britu paspārni, Ceilona taisās aiziet. Sešas lielās aizjūras doriii-nijas ir tikpat suverēnas kā pali Lielbritānija, un tikai skata pēc piesaistītas mātes salas ķēniņkro-nim. Bet Indija vairs neatzīst pat šo kroni. Atskaitot dažus sīkus periodus, Lielbritānija nav bijusi spējīga rīkoties : savā iepriekšējā veidā jau kopš 1918. gada. Un trauksmaini ātrā laika sprīdī tās reiz bagātie īpašumi aizjūrā. ir aizgājuši. ; '
Bet viss nerādās mēlhā krāsā. Lielbritānija vēl joprojām kontrolē kādas 50 stratēģiskais kolonijas, territorijas un protektorātus 7.068-170 kv jūdžu kopplatībā, ķo apdzī-r vp 83 miljoni laužu, no HongĶon-gas līdz. Basutolendai un Trinida-dai. ĀrrDbminiju nostāja nav kra-
sa: Lielbritānijā var rēķināties ar to palīdzību kara gadījumā un aizsardzību pret bankrotu. Impērija, kas tik daudz jau pazaudējusi un tomēr vēl tik daudz pārvalda, jo* projām, balstās uz savu sīksto un izturigo diplomātiju.
Apziņā, ka viņu Lielbritānija vairs nevalda vēstures straumes, Uinstons Čerčils un Antonijs īdens 1951, gada decembrī šķērsoja Atlantiju^ ;lai meklētu pie^ Sav. Val-stīrii glābiņu. „Lielbritanija ; un Sav. Valstis,'proklamēja Cerčils, „strādā kopīgi un strādā vienai lietai.-' Personīgi viņam nācās atzīt, ka" tomēr radušās, plaisas. Savienotās; Valstis: tagad Lielbritāniju ieskata tikai kā ļ vienu tīkia daļu staip to Eiropas sabiedrotiem; ār Čerčilu nelīga kā ar līdzvērtīgu. ASV valstsvīri atzina, ka īdens un Cerčils, būdami: seši- gadi ārpus atbildīga valsts vadības darba, vairs nav starptautiskās dzīves ķui-sa. šajā laikā ;ASV ir^nocietinājušas savas pozīcijas un varbūt arī sirdi, 'īdens ieradās ASV pilns konvencionālās diplomātijas: Vai sprauga
starp Austrumiem un Rietumiem ir pārāk plata? Lai paliek s^kās nesaprašanās ar Pad. Savienību, bet pāri tām jāceļ sadarbība. Austru-miem un Rietumiem vajag .sadzīvot mierā, kaut arī ne saskaņā.. Tā bijā vecā britu formula: nokārtojumus, ne solījumus..
Un amerikāņi atzina britu diplomātiju ieskrējušu strupceļā, no kura aizmiedzat acis pret visās malās uugōšo nacionālismu vairs nevar izkļūt. ASV instinktīvi un pēc izcelsmes un ļpieŗedzes emocionāli atbild koloniju- apdzīvotāju saucienam pēc brīvības, kamēr viņu labākais draugs vaļīgi turpina koloniālus veikalus.
1S52. g., februāri britu parlamentā, Uinstons čei-čils un Antonijs īdens, viens otru pabalstot, mēģināja apgalvot ka ASV ir impulsīva draugs, bet ļoti vēlams. Un Antonijs īdens līdz galam aizstāvēja čerčila nostāju. Ar čerčiļū un zem Čerčila viņš fr nokļuvis līdz tagadējām paraūģdiplomātā stāvoklim: Bet ASV ieskaņās jautājošas balsis: — kas notiks, ja^ Antonijs īdens paliks bez veca ozola ^ čerčila paēnas?
asasta vēstures meti
Lādzerniekiem bija vislabākās zemes un visiem varenas mūra ēkas; viņi lielījās ar varenām pūru un bastarda sēklu ražām, audzēja pa pilnam laukam miežu un nepielaida, ka kāds viņu saimnieks gadā izbrūvētu mazāk par 50 mēru miestiņa. Sārceniekiem Vandzenes pagastā zemīte bijā visvājākā, un, ja viņUs gribēja kaitināt, citi tos saukāja par Sārcenes nabāglenīTTTad bija kā uguns pakulās! Atzinās, ka viņiem visvājākā zeme, bet pierādīja, ka ir vislabākie saimnieki, kam tikdaUdz naudas; ka spēj samaksāt pāt citu apvienoto pagastu parādus. ./.'v';
Raksturojis visas Vandzenes ..savienotās valstis," kā dažkārt dēvēts lielais Vandzenes pagasts, es pats, kas veselus, 12 gadus bijis sār-cēriietis, gribu šp to pastāstīt taisni par Sārceni un sārceniešiem.
Sārceneš pagasts bijis pats pēdējais, kas piespiests iekļauties Vandzenes pagasta kopībā, Tas panākts pag. gadsimta priekšpēdējā gadā. šinī brīdī Sārceneš paga-
E L
. • Kad kāds' ir iztaisīji.^ labu veikalu, tas berzē rokas un iedzer kādu šņabi, r '
; Tas, par ko es gribu - stāstltj bija smalks, kungs un bija iztaisījis sevišķi smalku veikalu^ Tāpēc viņš neberzēja vis rokas, bet gan iegāja vīnūžī. un aplaistīja darījumu, ar klusu, vientuļu pudeli.
Tas bija ļoti smalks lokāls. To varēja tūdaļ manīt. Telpa bija tīta smalkā puskrēslā,, viesmīļi garlaikodamies stāvēja gar sienām, un viņu bija Vairāk nekā viesu, un visi runāja klusinātos čukstos.
■ Smalkais; kungs trokšņaini atsēdās pie galdiņa uii sāka pētīt vīnu kai:ti. Tā nebija nekāda karte, bet bieza. grāmata zeltītām malām un popētos ādas vākos: šķērsgriezums; cauri visu zemju vīnu kultūrai.
Smalkais kungs bija izšķērdīgā omā. Bez tam viņam bija jā steidzas, un viņš gribēja iedzert kaut ko tiešām labu. /Tāpēc. viņš sāka lasīt; karti no oim gala un izvēlējās pēdējo, dārgāko vīnu, Nr. 144. Starp citu, nebija nemaz tik bīstami, divpadsmit markas piecdesmit ta lieta jau arī bija vērta.
Nr, 144? Viesmīlis nozūd. Tad ierodas virsviesmīļa kungs personīgi. „Ko es . drīkstu kungam
atnest?" Smalkais kungs mazliet sapīkst. un rā^a ar pirkstu: v;Es jau reiz sacīju; es vēlos Nr. 144". komplicēto franču vārdu viņš diplomātiski noklusē. :
Paiet, labs laiciņš. No bufetes puses atskan niurmināšanā un čuksti, Tad ierodas pudele, maigi ieguldīta^ groža šūpuli. Līdz ar pudeli ierodas viesmīlis, virsviesmīļa kungs, pagi-aba pārzinis uņ pār valdnieks. Viesmīlis servē, virsviesmīlis : ielej, pagraba pāļrzinis nogaršo pirmo malku, un pārvaldnieks saka iztapīgus vārdus un smaida, ; ;
Smalka] am ku rigam šis šviņi-mums liekas mazliet pārspīlēts. Bet kā riekā par divpadsmit mar-kā.m piecdesmit jau arī var kaut ko prasīt, Vliņš pasūtina vēl už-. kožamo. Vīns ir tīri labi dzerams. Viņš aplūko etiķeti, kas tur, gan viss nestāv virsū. Ļoti sarežģīts vīns, Ārī zirnekļu tīkli ir ap pudeli. Nu jā, par divpadsmit markām piecdesihit jau arī var kaut ko prasīt, r
ViesmīliSj-^irsviēsmīļa kungs, pagraba pārzinis un pārvaldnieks vēl vienmēr;stāv turpat.: Tie ir gan .mazliet aizrāvušies; bet smalkais kungs mana, ka viņi to nemitīgi, novēro. Čukstošās. ; sarunas pie: pārējiem galdiņiem ir apkusušas. Visus pārņēmis svinīgums.. Smalkajam kungam ir ļoti neveikla sajūta. Viņš labāk
gribētu savu mieru un ka; viņu neviens neievērotu. Par divpadsmit markām piecdesmit jau arī var kaut ko prasīt.
Tagad pārvaldnieks, iedrošinās viņam tuvoties. Viņš klanās jau pa gabalu.
i,Atļaujos, kungs— kā; kun-gam vīns iet pie sirds?"
Aha, doniā' smalkais ' kungs. Vīni virs desmit markām negaršo, bet iet, pie sirds; bez tam tu kļūsti trešā persona. ,,Nu, tā," viņš sakā skaļi un vienaldzīgi. „Drusku vairāk rases tam varēja būt. Bet smādē]anis ■ tas riāv. Par divpadsmit markām i)iecdesmit jau arī var kaut ko prasīt. ■ ';.
„Lūdzu, kā kungs teica?''; /
„Es teicu — divpadsmit markas piecdesmit ir jau ari nau-: da." ^ .;.
Pārvaldnieks ... tver aiz savas kakla saites. ,IDivpādsmit markas piecdesmitt Kungs. maldās." Šis vīns, Nr. 144, maksā 1Ž5 markai plus 12,50 dzērienu nodokļa.*'
Smalkais \ kungs bija tiešājm smalks kungs,;Vai vismaz tāds izlikās. Viņš samaksāja: un aizgāja. Atlikušo vīnu viņš atstāja turpat, tas viņam vairs negar-šoja.; ;■■;•;-■;
. Šis nav tikai patiess stāsts, bet arī patiess notikums.
stā bijis ne vairāk un ne mazāk kā taisni divpadsmit brīvu zemnieku māju. Jā, brīvu, to ļoti uzsvēra katrs sārcenietis, jo saimnieki varēja uzrādīt tādus savu māju pirkšanas kontraktus, kādus nevarēja sameklēt visā pārējā Latvijā...
Senajā Kursā Sārceneš pagasts bijis itin prāvs — apkārt.visam trīs kilometrus garajam Sārceneš ezeram un iekļāvies tālu tagadējā Laidzes pagastā. Jau esot pagājuši stipri pāri par simts gadiem, kamēr Sārceneš pagasts palicis un noturējies ar savām divpadsmit mājām. Pārējo pamazām nolaupījuši vācu iekarotāji, radot Laidzes un Sārceneš muižas.
Atlikušās divpadsmit zemnieku mājas, kas atradušās aiz ezera un staigna purva, muižām pievienot nav bijis iespējama. Visi divpadsmit šo māju saimnieki: desmit kurši, viens senais prūsis un viens zviedru izcelsmes uzsākuši ar Sārceneš muižas vācieti sarunas par savas brīvības atpirkšanu par naudu. Pēc ilgām pūlēm viņu nodoms īstenojies, varbūt tikai tāpēc, ka Sārceneš muižas vācietim vairākārt nodegušās muižas ēkas, reiz pat milzīgs rudzu lauks, un viņam ļoti vajadzējis naudas. '
Cits citu balstīdami, tad nu visi divpadsmit sārcenieki vācietim piedāvājuši naudu un skaidri nodeklarējuši savus pārdošanas noteikumus. Beidzot vācietis piekāpies. Un visu divpadsmit sārcenieku māju pirkšanas līgumos bijis rak^ stīts vācu valodā, tas, ko latviski diktējuši sārcenieki.
Divpadsmit Sārceneš pagasta saimnieki bija no muižnieka izspieduši līgumus, tos apstiprinājuši un norakstus no tiem un savu māju zemes plānus katrs rūpīgi glabāja cieši aizvāztos misiņa cilindros. „Mēs visi esam pilni kungiy brīvi, ļaudis, mēs visi esam, ja gribam to sacīt, muižnieki!'- sārcenier ki lielījās kopš paaudzēm." Un tiešām, neviens viņiem šo godu nevarēja un nedomāja atņemt. Tikai pēc Krievijas cara valsts sabrukšanas, kad varu sagrāba komunisti, kāds no Vandzenes pagasta sarkanajiem varas• vīriem bija pasteidzies izdot savu „dekrētu," ar ku-rii visiem divpadsmit sārceniekiem tāpat kā citiem muižniekiem, atņēma viņu tiesības,, šis ,;biedrs," Vandzenē bija palicis arī pēc neatkarīgās Latvijas izcīnīšanas un pat ieticis pagasta zemes ierīcības komitejā. Viņš centies panākt, ka sārcenieku ,,muižniekiem" viņii „muižas" ar agrārreformas likumu ir atsavināmas un sadalāmas jaunsaimniecībās. Taču gala iznākums bijis kuriozs: šo ..biedri" uzpircis Sārceneš muižas toreizējais īpašnieks, kas nebija vairs barons fon Osten Sakens, bet kāds polis, un tad abi braukājuši uz Rīgu pie partiju līderiem un zemes dalīšanas
kungiem, damājams. ne ar tukšu padusi, un rezultāts bijis, ka visa vairāku tūkstošu pūravietu liela Sārceneš muiža palikusi nesadalīta tās īpašnieka rokās! Tikai formāli tā sadalīta sīkākās hipotekārās vienībās un tās nokoroboŗētas uz dažādiem vārdiem.
Pēc tāda negaidīta iznākuma "biedrs" sārcenieku divpadsmitu licis pilnā mierā. Gan pats nodrošinājis savai ģimenei veselas trīs jaunsaimniecības Vandzenes Kŗep-liņniekos un ar sārceniekiem salīdzis mieru. Tikai 19^0. gada rudeni komunisti likvidēja visas "muižas", pievācot arī savu seno biedri ar visām viņa jaunsaimniecībām. .
Taču savā vērtējumā^ esmu aizsteidzies par tālu uz priekšu. --Ieguvuši no barona mājas pilnā īpašumā, sārcenieki bijuši tik lepni, ka muižu no sava pagasta izskaitījuši laukā. Sārceneš pagastā palikuši tikai pieminētie 12 saimnieki ar savām un algoto kalpu ģi-menām.
Sarāju un Sniķeru mājas piederējušas diviem brāļiem Kalniņiem, kās bijuši ļoti apdāvināti un uzņēmīgi. Viņi ieteikuši saviem kaimiņiem» audzēt kartupeļus cik vien varot, jo viņiem būšot spirta dedzinātava un tie par kartupeļiem viņiem maksāšot labu naudu.
Brāļi taisījuši parādus un viņiem rudenī bijusi gatava rāceņu ma-. lamā „fabrika," gan ne spirta, bet lai ražotu jēlstērķeli, kas no Sār-ceniem vesta uz Dundangu, Ārla° vu un citur, kur-pārdota sīrupa gatavošanai. Kā par kartupeļiem, tā par jēlstērķeles vešanu visiem ienācis brangi naudas, bet mizas un gremzdi bijuši laba lopbarība.
Kvieši sārcenieku skābajā smilts zemītē nepadevušies, bet rudzi, vasarājs un kartupeļi auguši labi. Cūkas toreiz nebijušas nekādā la^ bā cenā un tāpēc tās audzējuši tikai pašu vajadzīb^ām. Bet barotus jaunlopus, it īpaši aitas,, ļoti labprāt pirkuši Talsu žīdi. Tps tad ari audzējuši papilnam, pārdevuši un ēduši paši.
Nekādu pagasta ēku viņiem nav bijis. Kad vajadzējis par kaut- ko aprunāties, visi divpadsmit saimnieki sanākuši kopā pie tā, kas tobrīd bijis pašu izvēlēts pagasta vecākais. Ne kalpiem, ne sievām tur nebijusi nekāda līdzi runāšana. Tāda tikai pilntiesīgiem saimniekien?. Arī nekādus protokolus nav rakstījuši; Lēmumus katrs iegaumējis, un katrs, kas ziņojams, tos pavēstījis savu māju saimei. Pagasta nodevas un pagasta klaušas aplēsuši katram pēc viņa zemes platībaSj zemes labuma un arī darba spējīgu vīru skaita. Taču tās visas bijušas jānomaksā un jāveic katram māju saimniekam pašam.
Alfrēds Ābers (Turpinājums sekos).
la 0 M Ā N s
9. turpinājums
.i^eķione. pati iedomādama, bija. atnesusi l)ērniem Grāmatu (irāmatu.— bībeli. Tik nīkulīoās bezdarl)a \m ļaunu vārdu dienās Yajad'/<^ja bērniņos klīdināt tumšās domas. Tikai Putnu mamma iiedrikstēja, zināt, nedrīkstēja ieraudzīt ^vēto.^ rakstus — ta.^ pŗandrīz visiem bija zilriāms, ka reiz viņa bija Zoķiene^j bīboloi ieplēsusi lapas. Un jui lielā, smagā grāmata slēpās otrā.istabā, mātes gultā zem spilvena.
Pusdienas bija vareni izšķērdīgi garšīgas. Kartupeļi gandriz peldēja taukos, starp sīpolu ripām un speķa šķēlēm.
,,Ēdiet, ēdiet.piimis vēderus/"' vēlīgi mudināja Putnu mamma. • '
IzbrīViētas acis pablenza uz au^u, dakšas atslīga atpakaļ bļodās.
jā, ēdiet, kaķim, tam sprāgoņam, par godu.'^
„Ko tad?" Zcķiene .mcsadzirdēja.
,A'isu nakti briaījos ~ ņaud vienā laidā. Šodien labprāt nosnaustu kādu lieku rīta stundu, aizvefu acis. klausos — ņaud atkal. Ņaud riebīgu balsi kā auru laikā." - •
,,Laikam Ivadiķi izdzinuši runcīti laukā. Lūdzas saimniocīti apžēloties." •
■ \ ..Izdzinuši laukā:?: Eunciītis? Bmaļkāks joks pastrādāts. Izeju uz lieveņa, skatos, redzu v kliederos. kā: dzīvs svaidās lielais kartupeļu grozs.; Tljn ņo turienes tie ņaudi.: Iebāzuši sŗ)ēka pilnu runci gŗŗbzā, taisiii ie-: pretī manas gultas sieimi.Bi^^^ ; sirdī. ī)omājii^pm — Putnu mamma
^ pavilka, vienu liīpu kaktii uz augšu — ,,kas gan manā • mājā nepazīst ganu Jož^ veco praķi. ' Gik reižu' nav redzēts vasara gaiļ uz Kadiķu sola, gan durvju priekšā . mātrās.: ©rošumā pēc pieliku degunam. ; Kā tād, izmirkuši kūts smaka, pilns mitruma kukaiņu."^ . ,,Mēs-e, es nevaru norīt kartupelīti/- negaidot aizrīdamies sāka. rMāt Leksis.; .; : ;
; ,,Ar taukiem viss smakrs. tev spiež ēst!
L'n to mošķi šodien pat likšu noslīcināt. Kā pacēlu grozu, gandrīz ielēca acīs, vaira nemaz pēc kaķa, pēc slapjas nelaimes izskatījās. Vai tikai nav ^^s^^^ ;'
Leksis raudāja vēl žēlāk. : ' .
: ,,-^eķien, vāciet 3)ost ēdamo — pārēdies. Kas palicis pāri ; bū^ ritam.^ Maņ tūlīt ejams .Kadiķu galā lietas kārtot. Biīšu tur kfietnu stundu, ņemšu visu priekšā līdz serdei. Tā nebūs, man uz galvas neuztups.'V
Izcilājusi un sašķirojusi savus papīrus, viņa izvilka no gultas slapjo ganu Joža kamzoli un staltu soli aizgāja pie Kadiķiem.
,,Glāb Spricīti!" Leksis ar galvu iegāzās Zeķienes klēpī. „Glāb! Es biju vainīgs., ieliku groziņā, gribēju sev līdzi vest.'^ , ' • .
..Kurp tad, bēiliiiņ?"
..Līdzi ņemt -uz plosta."
,,Tev vajadzētu, Zeķien, vSprici noķert un aiznest uz ērbērģi. Slīcināt nevajadzētu." Kaut Balds bija vārdos pastrups un vienmēr kā sevī ievilcies, viņa sirds žēloja ir Leksij ir kaķi,
,,Nu labi, labi — gan jau. Tā. mi nomazgājiet rociņas, izskalojiet austiņas un eita pie Mārītes palasītie? labos vārdos."
Bet Leksis vēl gribēja runāt par nabaga Sprici, gribēja z^nāķ kā Zeķiene to glābs un abi zēni vēl labu laiku kiivējā's viņas tuvumā.
Pa to' starpu Marija jau bija ierīkojusies mātes <:ul-tā ar bīix'li klēpī. Pirkstu galiem viegli - tirpstot, viņa pārtaustījās vāku svinīgam melinumam un.ieklausījās Kadiķu gala balsīs. Tās bija rāmas balsis, gandrīz-pat ne-sadiiirdamas. Ja tik saticīgi tur minās par kaķi un ^rožu, tad bībeli-var lasīt bez kādas liekas steigas.'
Marija ļāva tai atšķirties kā pašai tīk — ar plakanu dzīvības koka zaru laj)u starpā, pašā vidū. Te lai-
kanr savā laikā Zeķienei bija iebiris arī pa asaru pilei, vietu vietām vīdēja samtairias pelējumā piiķes.'-
Marija lasīja W- ,.,Kaut viņš atiešu nestu' staiļV"^ :Uh Bievu uii. starp cilvēka bērnu ufņ viņa draugu, jo tie. noliktie gadi ies gaļā, un.; es aiziešu ceļu, kur atpakaļ
negriezās.
Tā^ rakstīja ījābs savā grāmatā, /sešpadsmitā nodaļā, pirmā im otrā pantā, un viss kopā tas skanēja neat-vairīgi un biedlgi, jo tālāk -pavisam skaidri un saprota-■nii bija .lasāms: «Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt." • ! ;
' Nabaga vecā, ļ^ glabājas viņas muguras kūkumā astoņdesmit divi gadi tur jau saguluši, cik vēl virsū uzgulsies? ,
Melnais vāks: nbslepunia.ini aizvērās, .Gandrīz^^t^ kā aukstas skudras izskrēja, cauri pirkstiem, līdz pat sirdij.
Bet ļad tā; bija izzinātas Ž^eķienes appelējušās;vecuma asaras, gribējās zināt tālāk Putnu mammas dusriias, kādēļ viņa reiz plēsus^^ bībeli ? Marija pālķirstīja^^l^ ieskatījās šur un tur, līdz tās pašas no sevis -atvērās uli rādīja. Putnu maiiimas dusmu vietu.' Tas bija rūsainas lapas ar vasaras s .ētrīta saules staru dželtē3uniu,m raiļ)inātām malām, un tā bija ifālamana Augstā dziesma, kurai pāri greizā takā locījās plīsuma svītra.' Zeķie-iie vietām bija to salipinājusi maizes piciņām un plānām zīdpapīra strēmelēm. Marija uzlika lapai pirkstu un lasīja: ,,Es esmu ro^ > Zāroi\^ lilje ielejā/"
Aizsegdamās a./ zīdpapīra, Zālamana dziesma dzie-dājās tālāk — ,,Celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc. Jo redzi,.ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost. Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atmācis un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē. Vīģes koks (laļ)ūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu. Celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!"
Marija atvilka pirkstu. Kādēļ Putnu mamma plēsusi pušu putnu: dziesmas, vasaru un puķes? s
,,ĪJn vīna koki plaukst un dod smaržu, celies, nāc. mana draudzene, mana skaistā
Mana skaistā?, Putnu mamma nav skaista, nekad nav bijusi skaista. Viņai zili dzīslainas rokas, garš deguns, acis vidjnmēr kaut ko medī un ķer, Bet ja lasa tik skaistus dziesmas vārdus, aizmirstas nelabi rēgi,ļa-gai*=t plūdu draudi.
Marija pameta ātru skatu logā. Nē, nepāgaist. Pavisam plāns loga.stikls ir tikai starpā bailes liedējās >'īnstīgu režģī, gaida nakti. Marija bezcerīgi aizlika acīm. .priekšā biezo grāmatu un gaidīja brāļus. Un tad viņi nāca.
„Zeķiene aizgāja^ nosnausties. Lai tu lasot uzmanīgi, plūdu stāsti esot sākumā, pirmās lapās"
Marija atšķīra- bībeli un uzsāka klusinātā balsi:
Izeju. 6
; ra gaismu no tumsas." ■ . ,,Dieviņš ir labs kungs."
,,Atkal tu! Lasi, Marija, par plūdiem, nc tumsu. Es visu dienu gudroju uli nevaru izgudrot, kā īsti tai-' sīt plostu."
,,Kad lasu balsī, pati neziinu, -kādēļ, bet es trīcu. Tu.
, Bald, labāk stāvi pie durvīm un šad tad ieskaties atslēgas caurumā, ko var zināt."
I. , „...Uņ notikās, ka cilvēki .sāka. vairoties virs zemes un tiem meitas piedzima. Tad Bieva bērni redzēja cilvēku meitas, ka tās bija skaistas, un ņēma sev sievas, kādas tiem patika."
,,Tu, Marijiņ, gan neesi skaista meita."
- ^ ^ ,,Un tas Kubgs sacīja: manam garam nebūs valdīt iekš cilvēkiem mūžīgi, maldīdamies tie ir miesa, un —" Kadiķu galā sāka Idaigāties balsis, tās traucēja domāt līdzi lasāmiem vārdiem, un Marija, pati nejauzda-ma, cēla arī savu balsi augstāk. Smalka un bailīga ta tinās ap brāļu ausīm, līdz svinīgā drosmē skanēja kā no tāliem mākoņiem. Tā Marija stāstīja par cilvēku ļaunumu, k'as augtin aug virs zemes, par Dievu, lielo Kungu, kam palicis žēl, ka virs zemes ir radījis tādus nelabus cihēkus, ub^ pakratīdama pirkstu, vina īstā Dieva bardzībā vēstīja: „Es izdeldēšu no zpmes visus tos cilvēkus, ko esmu radījis, cilvēkus līdz af lopiem, tārpiem un putniem apakš debess." Un brāļi, kas domās vēl nevārē» ja visam lasītam līdzi izsekot, skatījās Marijā kā Dieva bargā vēstnesī, un viņu acīs pamazām viesās šausmas» ^Bezgode!" Kadiķu galā lēkāja nikni vārdi. ,Parādiet man godu, kur viņš ir, kāds vinž -jums izskatās.-^ \isa jūsu'māja ir pagasta negods, pati'jūs
^ ^ Marijas balss brīdi pamira gaisā, kā starp gaismu un tumsu. „Jo redzi, es vedīšu ūdens plūdus virs zemes, lai nomaitā apakš debess ikvienu miesu, iekš kā ir dvaša, visienr, kas virs zemes, būs mirt."
Un kamēr viņas smalkā balss cīnījās ar Kadiķu oa, la svepigam un aizsmakušajām, aiz loga dobji dunēdamas saka atkal gāzt lietus aumaļas, tādas kā naktī - ar Šļupstiem, izmirkušiem un glumiem miroņu Šļūcieniem pari jumtam. Tās gāzās tepat virs galvas no zemās debess, biedēdamas un draudēdamas Doplul^ušaiai ēkai'-skataiti_es, tūlīt izmi^kšķēšu pamatus, aizraušu visu ūdens straumes, tā Dieva soda diena nu ir klāt ar visu spēku un dusmu! Gar rūtīm drāzās piena balta, strūklas paauda koki, klēts .jumts, nekas vairs nebija redzams tikai vmstigu lapotne. (Turpinājums seko?)/