btnieka [draugu
īgā 24.
katoļu ids no-
Fonda pt trim-ļtnļekus ilārizēt apzi^ ļbus un ļļmtenē, linekli.
ļkatoļu intelli-dar-likla iz-katoļu ! Vācijā, ivākā Sprū. īgā.
tšnieku Ipar viltu; 3i Ru-ļ J. Klī-pčs, Dr. lovska,
?prasā-[\. Rai-Blvd., [vai arī lim. -gn-
tTOTI
Eiropas Ņujor-5 bēr-Jvas val-;• Jānis Veltas lā, 4; idre js, iora un ievietoti kas at-res vie-
pilsētā |m. No orga-»iedrī-lin dau-lāds ir ļtirībai? citiem linīties reizes Itbiedri-'m esi )Qt Tu ļkā ne-
īsti ir. ir dot?
X, kas lešu un ir tik, li be*z-I biedru īgi vai ri paši
tie rī-^, |ču arī biedri ļ,izrīkot )adzie-
vai lomājis
pe me-
■ -■ ■
Jiedrī-par to nodi-lednie-feršanas
as par lomiem lūs var; )adzie-ļto pri-rāt at^ droši ļņi. kā-lu vari dabūt liatvie-3s jau ilgas ļpaliek. ļa var i:s. Td-tnmuļo laiņām
B-BA
Sestdien, 1952. gada 8. marta
ALDĪ BN PATIESAI
var
aprūpi. ---Bēdeļu
maisi saldu cepuitnuo—^
Katrs šodien jūtas aicināts nodarboties aŗ aprūpi, šb vārdu savā karogā ierakstījušas visas neskaitāmās biedrības katrā mazākajā ASV: pilsētiņā. Devībā ir lieliskā lieta, bet tikai no Vienās puses jāsargās, lai aprūpe ne^ kļūtu par zvaniņu ūz nerra cepures, kam Jāpievelk publikas uzmanība, un no otras puses, lai labdarība nenozīmētu atdot otram to, kas pašam neder./
Api^pe ir dienas sauklis. Jā, patiesi, ari dienas vajadzība. Vācijā palikuši ap 12.000 tautiešu, no kuriem 60 proc. jāiztiek ar ie-nākurniem, kaš viņiem neļauj dzīvot gadsinvtam un cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Deviņas reizes lielāks latviešu skaits dzīvo daudzkārt labākot apstākļos. Tiesa" -r- šīs deviņas desmitdaļas strādā ļoti smagi un pelna ar sviedriem vaigā. Bet — tai pašā laiki — arī šī Viena Vācijas desmitdaļa labprāt tāpat strādātu, tāpat pelnītu un tāpat saviem sviedriem veldzi atrastu ledus skapī vai auto braucienā. Bet ar vienu roku, vienu kā.ju vai vienu veselu i>iaušu pie tā nevar tikt. Ari tad ne, ja pašaih gan ir abas Tokas, abas kājas ūn abas veselas plaušas, bet tā trūkst dzīves biedram vai bērnam. "Un tālab šī viena desmitdaļa gaide palīdzību. Šī viena desmitdaļa nav aizmirsusi tos solījumu vārdtis atcerēties, neaizmirst, palīdzēt ^ ko asarām acīs teica Vācijas barakās atvadu mielastos vai pie IRO izceļotāju automašīnas. Šī desmitdaļa raugās pāri okeānam un
Zviedrijas savā.ktās summas. To vēl var šeit manīt. Viss pārējais - visi tie saiņi un sainīši ir ielā^ pi uz pārāk izvalkāta uzvalka. Uzvalks mums jāšuj jauns un
Viens no ļoti iernīļotajieni j.per-sonīgās un liesās'' aprūpes sludinātāju ieganstiem ir, ka lūk, Vācijā tautas kopība bijusi kaut' kas šausmīgs un par to vairs neviens negribot nekā. dzirdēt. Nemeklēsim tagad, vai šos pašiis tautas kopības apvainotājus mēs neatradīsim atmiņu albumos to rindās, kas paši šo tautas kopību iespējami jauca un sabiedrības uzticību iztirgoja privātos veikaliņos, nemeklēsim vainīgos, bet konstatēsim^ tikai> vienu:' šī nicinātā . tautas kopībā veica vienu
— viiia spēja gandrīz visus latviešu trimdiniekus saistīt kopējā pienākumā ziedot savu ienākumu zināmu daļu Vispārībai. To nevar ne Tenesijas dziedāšanas biedrība, ne slavenais aprūpes organizētājs reklāmas mērķiem
— laikraksts Laiks. To nevar panākt reizē nonicinot šo pašu labprātīgi uzņemto dišciplīriu. Un lai mūsu aprūpe reiz izkāptu no bērna ratiņiem un izbeigtu zīst dažādu ziedojumu akciju šķidro viru, tai jākļūst iķ dienas lielākai, stiprākai un visu atbalstītai.
Ja mēs te. Nācijā, dzirdam par tām pūlēm ^ar kUŗām Amerikā Daugavas Vanagiem tautieši jāpierunā ziedot vienas stunda^ algu mēnesī Vācijas aprūpēja-mieni, ziedot naudu, par ko rēķinās publiski laikrakstos un
no kuras pat pasta izdevumiem sarakstei aprūpes jautājumos neatņem centu, tad niums rūgti jā-'pasmaida un jādomā, ka Vācijā teiktie svinīgie atvadu vārdi piederējuši lieko vārdu šķirai un atcerēšanām solījumiem bijusi vēstuļu beigu frāzes „ar patiesu cieņu'' vērtību..
Laikraksts Laiks kādā savā ievadrakstā minēja lielisku salīdzinājumu pret Daugavas Vana^ gu centieniem noorganizēt centralizētu, pārskatāmu un kontrolējamu aprūpi: nevarot taču, -laikraksts rakstīja — pieņemt, ka cilvēkam, kas redz kādu, slīkstam,
IELĀPI. NEKAUNĪBA VW< ¥ECAS VESTES
Kāda tad ir aprūpe šodieii, kad visas pasaules latviešu biedrības un laikraksti tik ļoti daudz runā par šo lietu? Liekas, pienācis pē-dējais laiks pateikt arī nepatīkamo patiesību iih aizrādīt uz patīkamajiem maldiem, kaut ari tai valodai jāskan paskarbi.
\ šodien aprūpe vēl ir smieklīgi maza, un ja par tādu Vācijā vis-par var runāt, tad tās ir latviešu sardžu un darba vienību paūga^ , vas Variagiem ziedotās summas — lasiet un atcerieties — 4 (četri) procenti algas, par ko var nopirkt 3 Kdz 4 reizes mažā,k nekā par tādu pašu algu ASV— kuras vēl aizvien sastāda vismaz pusi aprūpei izmaksāto līdzekļu Vācijā Uri mūsu Daugavas Vanagu, sevišķi ASV pārstāvības un
Elza Heine
būtu jāskrien pēc glābšanas iestādes ar attiecīgiem instruktoriem, bet viņš nedrīkstētu pats mesties ūdenī, lai sHcēju:glābtu. „Laika" ievadnieku varam gratulēt par izdevušos šalīdzināju-kaut kur deg, tad ugunsdzēšanas darbā laikā brandmajors liek vispirms ziņkārīgos un privātos palīdzētājus novākties sānis, lai organizētu, tāpēc efektīgāku darbu netraucētu, , ļ « '
Bet nekritīsim sālīdzinājuiiios, tie var mūs novest uz maldu ceļiem. Konstatēsim pavisam godīgi un mierigij ka aprūpes darbā vajadzīgs ir katrs palīgs, bet šim darbam, lai tas patiesi varētu kļūt iespaidīgs un iekārtoties kaut cik izlīdzināti, jābūt organizētam vienā centralizētā punktā.' -BJUnis
' (Nobeigums sekos)
PĒDĒJIE. ROKAS SPIEDIENI
18. novembra rīts ataust saulains un dzidrs. Pulcējamies visi braucēji hallē, j.kurapeļi" atnākuši izvadīt. ; Fotografējamies, un seko pēdējie rokas spiedieni un laimes vēlējumi, šķiroties tā~ kā asaras grib spiesties acīs, bet nav laika nodoties skumjām, jo sākas gājiens caur ballēm, aiz manis joļo Č. Izgājis cauri hallei, redzu, ka C.
vairs nav. Viņš piesteidzas man kāpjot autobusā, *uh asarainām
Tur piebraucot, nosēžas liela 4 ļ motoru lidmašīna un izrādās ka tā domāta tieši mums. Vēl visus sadzirda ar kakao, uii vācu ierēdņi pārbauda rokas bagāžu. Mani izlaiž godam cauri uri koferi aiznes un novieto^ lidmašīnas astē speciālā nodalījumā, Pie izejas salīdzina dokumentus Un ģīmetni ar pašu emigrantu, ūn, tad boļoju pie lielās mašīnas, kur apkalp? pēc sarakstiem lin ārsta ņorādīļumiem ir sadalījusi vietas, sēžu vienā no' labākām vietām taisni starp mo-
acīm saka, ka esot svītrots no tran-j ļ-oŗiem; tur vism ma-
' ' šinas šūpošanās. ^ ^
SĀK RIŅĶOf; PROPELLERS '
sporta. Tā esmu palicis viens, lai gan bijām iekārtojušies, lai iztiktu ar kopējiem smēķiem un mazgājamiem piederumiem. Tie nu paliek Groņā, bet mēs dodamies už Brē-meries lidlauku.
Dižkareivja Drosmiņa gadskārtējais Miera karnevāls, ko rīkoja DV Toronto nodaļa 29. februārī, izdevās tikpat labi mākslinieciskās noskaņās kā atraisītā karne-valiskā gara ziņā.
Asprātīgus sienu gleznojumus šim sarīkojumam bija darinājis Latvijas Mākslas Akadēmijas absolvents Augusts Kopmanis, pie kam ņe arvien Varēja pateikt, pār ko vairāk: priecāties, vai par tekstu, vai attēlu.
Karnevālu atklāja DV Toronto nodaļas sarīkoj urna daļas vadītājs Arnolds Kvēps, stādīdams viesiem priekšā pašu atvavlināto dižkareivi Vilibaldu Drosmiņu — Jāni Tauri —,. kuram no seņa-no- -ļ jiem slavas laikiem bija palicis vairs tikai viens stulmu zābaks, ©kamēr viņš citādi bij a ietēries
kā brūtgāns rīta dības cilindri gal
laulībās ar go-
Viēsūs piemērotā — uņ karnevāla apstākļos tas allaž nozīmē — runā daudzinājis, leģendārais dižkareivis aicināja dāmas un kungus, marķīzes un čigānietes.
nai, ko izpelnījās ugunīga hava-jietē (Maiga Kirše), spāņu brāvo (Arvīds Memenis) un lielākā sirds, kāda jebkad redzēta (Zentā Apin6).
Karnevāla laikā neredzīgajiem par labu izlozēja' latviešu neredzīgo darinājumus, kas ieriesa 45 dolāru.
; Sarīkojums bija labi apmeklēts — ap 600 personu, un deva prāvu atlikumu 600 dolāru.
Ar tencināmu laipnību un parasto uzupurēšanos par galda klājamo bija rūpējusies DV Dāmu komiteja.
Dižkareivim Drosmiņam nebija jānolaiž acis sava Latīņu Kvartāla brāļa priekšā.Atliek tikai velēties, lai šie divi sarīkojumi „ie-ietos*' tikpat negrozāmās, cik gaidāmās paražās.
Sāk lēnām riņķot propellers, pieķeras klāt mazs vilcējs, traktors un ātrā gaitā uzvelk mūs uz skrejceļa. Motori sāk gaudot, mašīna trīs un sajūta tāda, it kā kāds to turētu aiz astes un nelaistu vaļā. Pēkšņi mašīna drāžas uz priekšu. Ripojam; vēl pāris pēdējos metrus pa veco Eiropas zemi, aizmirsta*^ ir visas šķiršanās sāpes no draugiem, sirds pilna savāda nemiera un neziņu gaidu. Sirds gandrīz priecīga uri grib sākt lielīties: ko tu darīsi Grīnvalda kungam, viņš brauc ar lidmašīnu par brīvu uz Ameriku kā princese Elizabete. Esam piesprādzējušies pie sēdeķ-Jiem m vēl nedrīkstam sriiēķēt. Brēmene paliek zem mums māza un niecīga, pārlidojām Holandes daļu un drīz esam virs jūras virzienā uz Īriju. Lidojums gluds, tikai retumis gadās tā saucamās gaisa bedres. Tas ir tā, ja ar auto brauc pa Latvijas lauku ceļu un pēkšņi gadās kāda bedrite. Varam attaisīt sēdel^a sprādzes un uztaisīt pirmo dūmu, bet visi lielā^ ko tiesu iebāzuši savus degunus logos un apbrīno pasauli. ®--—-
Mūsu ricībā ir kāda. pusmūža amerikāņu māsa un. stj[uartese, gfi-ta ap 20 gadu veca meitenē, glītā formas tērpās Acīs duras viņu abu ārkārtīgā laipnība un piedevām spilgtais lūpu un nagu krāsojums. Viņu galvenās rūpes ir par mazajiem. Tā viņās bez pārtraukuma tekāja 24 stundās, bet laipnais smaids no viņu sejām nenozuda nē mirkli, lai ar kādu Antonu arī tām būtu darīšana. Pārlidojām Īriju. Redzainība kļūst labāka, uri driz esam virs okeāna, Redzot šo vareno plašumu, iedomājoSj cik gan cilvēks ir niecīgs. Pamanām kā-du kuxi. Es nekavējoties steidzos uz lidmašīnas astes galUj jo mani saista kāda noruna. Nezinu tiksi vai mani sveicieni mērķi sasniedza, jo neredzēju nevienu augšup vērstu dūri.
Grupā .Aavajiete
«Lielā sirds"
«JapānieSe' un viņas pielūdzējs
spāņu grandus un „zilos lakatiņus**, istabenes un: mušmires raitajai polonēzei, ko 8 vīru poļu orķestris nospēlēja ar degsmi un pienācīgu uzticību poļu nacionālajām tradīcijām. .
Attiecīgai stundai sitot, Dros-ŗniņš izvadīja kostiņiētos un maskotos viesus godalgu piešķirša-
lipini..................
Divas daiļas maskas
Vilibalds Drosmiņš
BRĪNIŠĶĪGS SAULES RIETS
Lidojam virs mākoņiem un piedzīvojam brinišķīgu saules ri^tū: zem mUŗns mākoņi mirdz kā visbaltākais sniegs, bet tālāk pret rie-tošō sauli mirdz visdažādākās krāsās. Uz otru pusi tie kļūst par melnu bezveidīgu masu un liekas, ka tur ir pasaules gals. Satumst un iedegas ugunis Un tad klausos; kā lielas tautas pārstāvji savām laulenēm stāsta par nākošo nolaišanās vietu. Te nu Iviens par otru gudrāks uri īstas skaidribas tomēr trūkst. Drīz pamaņāiri zerii sevis • lemes ugunis. Mašīnā parādās uzraksts nesmēķēt, piesprādzēties, un iedegas sarkanas lāmpiijās, kas ņb-^ zīmē, ka sākas nosēšanās. Katra sēdekļa aizmugurē ir apmēram litra lieluma papes "bundža zināiņām vajadzībām. Mašīna sāk slīdei lejup, un vairākas sievās ar vienu m-ku ķeŗ pakrūte un otru pēc bundžas..^;/
Esam Islandē. Ārā pūš ledaini stindzinošs ziemas vējš, un zem kājām vietām ledus. Ejam uzgaidāmās telpās, kur amerikāņu meitenes klāj mums galdus; jo pa ra-ceļā pieteikts, ka iebrauks ievērojamas personas. Pasniedz ari gaļu, kas pārlieta ar saldu mērci. Dažs jau viebj seju uri saka, ka viņš ņugan gaļu ar zafti nevarot ēst, Es, turpretim, kā vecs kanaks, situ pa bunkuri un apetīte ir laba. Starplaikā no Minchenes nolaižas otra lidmašīna ar dīpīšiem un mēs atbrīvojarii vietas. Sākas atkal ļi-dojums tālāk.-
PeK^I gāžos ^ AUGŠUļPĒPUS :
Esmu nogrimis dzijās pārdomās, jo šovakar taču iŗ 18. novembra vakars, kad pēkšņi gāžos augšpēdus, domāju; nu manā pēdējā stundiņa klāt, bet ķā par brīnumu palieku ar visu sēdekli pusguļus.
(Nobeigums sekos).; ': ;
z ī E
: Kas bija tas burvis, kas spēja kādreiz pārvērst ritiirdzošas visas tekas, —-mirdzošas kā skaistākos kalna kristallus! : Kas lika gavilēt un skanēt saules pilnajierii rītiem un; norieta vakariem toreiz Vidzemes birztalās mala! ,:
Vai tā bija tikai tava jaunā sirds, tu, rriazo ganiņ, ziedu smaržas, saules ūn vēju izauklē-
Pelēks, rasains un miglains rudens rītS.Tumšā seģenē paslēpies dzidrais. debesu ziluriis, ^un baltie mākoņi izkusuši šūpojošo vēju
/skavās\.'.;■, ;■
Saule : vēl gan mēģiiia stiept savās siltās, zeltainās rokas cauri miglas uri lietu smākoņiem, gribēdama sasildīt vismaz savu labāko draugu V ^ ganiņu — no-i salušos deguntiņus. Bet velti! Uri ' šinī rītā ganot, man Salst.ne tikai degimtiņš, bet ari pastaliņās apautās, izmirkušās kājeles. Kad nptupstos zemēv cieši saiinos lielajā lakatā un pabāžu kājas . Krancim zem vēdera, tad uz brīdi kļūst sijti ūn patīkami. Bet ;;.šis prieks ir īss un drīz vien jāatstāj iesildītā, vietiņa.: Lauki ir; tukši un govis vairs nevar at-rast zāli. kas labi garšotu un ko varētu plūkt pilnā.rn mutēm. Tāpēc tās nevaldāmi..skrien tik ūz ■ priekšu tālāk un tālāk; it kā kaut .kur viņas gaidītu nezinšmi gar-dumi. —
-Bet psr spīti visām, blm gānu likstām, sirds man pilna skanoša • prieka. Šodien' ir pēdējā , ganu ,. diena šini vEisarā,. un rītā es- jau iešu skolā. Ak, kās gan var vār-. dos izteikt to "lielo prieku! — Šī būs mana pēdējā ziema pamatskolā, un tad es varēšu iet tālāk.
-— tāpat kā tencītis un Vikiņš -r papriekšu liz Cēsīm, tad Rīgu. .• Aiļz ļsajūsmai? paķeru Kranci aiz priekškājām, uņ sākam abi dancot. Krančuk, Krančuk, Vai tu ar saproti, ķo viss - tas nozīmē I Tu, muļķa šuneli Tu domā, ka es visu mūžu ganīšu kopā ar tevi govis. Ai, Krančuk, cik tev gan maz prāta!
T- Vau, vau, — apstiprina Krancis manus vārdus, un žēli smilkkēdams raugās acīs.
— Nu, pavisam jau es tevi nepametīšu. Mēs Vēl daudz ganīsim govis. Žiemāj Krančuk, tad es būšu projām. Apciemošu tevi Ziemassvētkos^. Lieldienās, un šad tadjVarbūty arī svētdienās. Bet pavasarī es būšu atkal mājās. Un tad mēs atkal ganīsim govis, — Ak, bet ko es tev te stāstu. Tu taču tā kā tā nekā nesa-porti. . . ■ 0
Kamēr mēs ar Kranci apspriedām lielās nākotnes problēmas, govis paspējušas aizskriet gandrīz līdz Zaķenēm. Ņu tik skrier šus metamies pakaļ, lai nesaiet nenorāktajā kartupeļu laukā.
Pie Zaķenēm pirmajos rudzos iesētajā jaunajā āboliņā, ganāmpulks beidzot atradis kaut cik gardu kumosu, un mierīgi ēd, izklīdis pa visu tīrumu..
Ari man skrienot ir kļuvis silti, un drēgnais rudens rīts vairs neliekas tik nepatīkams.
ļVisu laiku es nemierīgi raugos apkārt un nevaru sagaidīt, kad parādīsies kaimiņu govis. Ar ganu. zēnu Andžu mums norunāts šodien gānīt kopā, jo āri viņš rīt brauks uz Rīgu, un riā-košāv vasarā šurp vairs nebrauks;
Andžs ir mūsu kaimiņa attāls radinieks, un jau trīs vasaras no vietas gana pie viņa govis. Par
to kaimiņš viņām palīdzēs .iet vidusskolā^ jo Andžā tēvs ir miris, un mātē maz nopelna. Ar Andžu mēs no pašas pirmās dienas esam labi draugi.
Viņš ir: pabāls zēns, izstīdzējis, gaišiem linu matiem. Kad viņš runā vai smejas,:tad abos vaigos tam iesitas. dziļas bedrītes, un viņš tad atgādina vairāk meiteni kā zēnu. — — ^ Mēs ganīdami abi esam izlasījuši, ļoti daudz grāmatu, gandrīz visu pagasta ^bibliotēku, un pēc tam kopīgi pārsprieduši un pārrunājuši labākās vietas!. It sevišķi tās vie^ tas, kur divi cilvēki zvēr viens otram miižīgu uzticību, Andžs labprāt gribēja man vēlreiz priekšā lasīt. Bet man tad sametas tik jocīgi ,kā kauns, kā pati neziņu kas, un es skrēju bieži atgriezt govis, pat bez kādas va-jadzības . . .-
Kopīgās spēlēs Andžs vienmēr tēloja virsnieku lin es skolotāju. Dažreiz mēs bijām tik ļoti iedzīvojušies un iejutušies savās jaiļļnajās . lomās, kā aizriiirsām pavisam govis un. atjēdzāmies tikai tad, kad no vienas vai otras puses atskanēja kliedzieni, nelaist lopus: labībā.—
Andža saimniece bija paskopa, un. bieži Vien viņa gaņu tārbiņā nebija nekā vairāk kā maizīte, apsmērēta ar biezpienu, kam mazliet klāt piejaukts sviests.
Man māte tārbiņā bez parastā ēdiena vienmēr ielika kādu garšīgu kumosu, kā viņa pati mēdza teikt, „ķo sirdi piesiet'*.
Ja Andžs gaņīja tuvumā, es viņam gandrīz vienmēr atdevu visus savus „gardumus'\: teikdama, ka. man pašai nemaz negaršo vai ka esmu jau pāriieku pa-. ēdusi. Arī šodien mana tārbiņā ir pilna garšīgām lietām: ^ieru^ olām, āboliem, Un cibiņā piestampāta ar sviestu un kaņepēm.
īsajās rudens dienās lopus pusdienas laikā mājā nedzina, un mēs ar Andžu vakar norunājām šodien sakurt ugunskuru un iz-
cept pelnos kartupeļus. Ar sviestu, un kaņepēm, tās lieliski garšo! ■ \[ y '
Garlaikodamās, sāku pa krūmiem lasīt kopā sausos žagarus, kad dzirdu aiz muguras skaņu
— Mierā! Stāti
— Andž, tu! Nemaz vēl tevi negaidīju — apgirezdamās meloju, jb nezinu, kāpēc negribējās šoreiz teikt, ka esmu viņu jau ilgi gaidījusi. — r
i—^ Es šoreiz novēlojos, bet ar nodomu. Palaidu govīs jaunajā āboliņa attālā.Taģad ir krietni ieēdušās, būs mierīgas un nebizos vienmēr projām. Mēs varēsim cept kartupeļus un parunāties. —
Mēs salasījām Vēl daudz sauso žagaru, un paņēmām aiļ pāris šķilās malkas, kas kaltējas mežā sazāģēta un saliktā grēdās.
— Jā.
Par laimi, kartupeļi ir mīksti, un mēs sākām vilkt tos no pelniem laukā. Šī nodarbošanās pārtrauca mūsu grūto sarunu, un ēdot mūsu omā atkal stipri uz-
Ugunkurs dega sprakšķēdams, visapkārt izplatīdams. patīkamu siltumu. Mēs ar Andžu apskrē-jām apkārt savām govīm., un sa-dzmām tās ugunskura tuvuma. Govis krietni ieēdušas, sāka drīz viena pēc otras gulēt un gremot rīta guvumu. :.
Mierīgi bez naida viens otram blakus nogūlās arī mūsu suņi, — mans Krancis un Andža Pakāns.
Ugunskurs dega labi ,un drīz vien apakšā sakrājās krietni daudz pelnu un Ogļu. Mēs ierušinājām tur kartupeļus un gaidījām, kamēr tie būs mīksti. . Bet rūnas mums šodien nevedās. — ^-■>:--.\ - ^
—^ Kad es bušu virsnieks spožā forma tērpā, ar zelta zvaigznēm uz pleciem, ta des atbraiik-šu^ tevi apciemot, pēc ilgas klusēšanas ierunājās Andžs. : — Jā, es atbildu, domādama pavisam ko citu. ' ^
— Vai tad tu manivgciidīsi ar, prasa Andžs tālāk. :
— Nezinu, varbūt . . . jā,— stomos un nezinu, ko īsti teikt.
— Man būs zobens pie sāniem, un kad es ieiešu tavā istabā, es sasitīšu tā piešus, ka noskanēs ...
Kad ari Krancis un Paķāņs ir ieturējuši pusdienasr mēs visi sākām skraidīt un trakot. Sviežam suņiem kociņus, ņemam atkal nost, uņ visādi mēinam aizdzīt drūmās šķiršanās dom-as.
Pēkšņi Andžs paķer mani pie rokas, un mēs • sākam lēkāt apkārt ugunskuram. Andža parasti bālie Vaigi ir kļuvuši sārii, acis mirdz, uri skaļā balsī viņš uzsauc man:
— Kristel, dziedāsim mūsu ganu dziesmu! — ,
— Dziedāsim! >— •
Un mēs abi lēcam apkārt; ugunskuram kā divi sienāži un dziedam dziesmu, ko~ mana māte mums bijā iemācījusi.
El^m gan var vēl jaukāk iet, Un kās dabū tik daudz diet Kā es, mazais Jancītis, Un mans mīļais Krancītis.
Kad beidzam šo dziesmu, mēs dziedam vēl citas, un mūsu jaunās balsis skan tālu pāri tukšajiem rudens turumiem.. /
Pēc tam mēs stipri bez. jēgas klaigādami izšķīrāmies, un ātri triecām govis katrs uz savu pusi, lai. nebūtu jāredz vienām otra sasarkušās acis . . >;
: Dzīve ir kā milzu upe, kas katru dieriu mums nes ko jaunu garām.';-':^
Arī mani ta viegli un šūpojoši pacēla savos lielajos viļņos. Un kādreizējā mazā ļaUku ganu meitene, ar pastaliņām kājās un tar-biņu plecos, tikpat labi prata dejot pa Rīgas gludajiem parke-tiem kā kādreiz pa sava tēva pļavām un tīrumiem.
— Jā, tā. bija cita dzīve šai trokšņainajā pilsētā. Te bija citi ļaudis, te valdīja citas paražas.
Gandrīz uz katra soļa bija jādomā, ko drīkst ,ko ne; vai tas ir pieklājīgi vai ne ^ ——
Ko gan teiktu mani, draugi, ja. ēs skrietu kādu dienu pa bulvāri ar basām kājām un; dziedātu! Un: kaut gan !sākuma bija grūti sevi noturēt jaunās dzīves grožos, ar gadiem es pieradu, ka pierod pie visa ŗ- gan laba, gan slikta.
Un kad vasarā es pa vecam paradumanŗi ganīju; govis kādu cēlienu sava tēva tīrumā, — es vairs nedziedāju. Man bija. jādomā par to, kā tas izklausīsies. Ko teiks un domās pār to ļaudis. Un kad es tad dzirdēju tuvumā dziedam kaimiņu ganu, man krūtīs ieskanējās sena, žēla stīga . Es atcerējos Andžu -r-r mūsu kopējās ganu gaitas, sapņus, dziesmas, Kopš pēdējās šķiršanās toreiz rudenī pife ugunskura, es nekā par viņu nezināju. Savu solījumu mani apmeklēt spožā virsnieka ^ tērpā, — viņš nebija turējis. ■ , .
Lielā trauksmē un steigā pagāja vairāki gadi. — Kādā jautrā virsnieku.ballē, kad daudz bija dejots uri trakots, Aiz rīta pusi zālē ieradās daži jauni viesi. £s nebiju tos vēl nemaz labi apskatījusi, kad sēv blakus izdzirdu kādu komandējam:
; —Kristel! Mierā! Stāt!-..
— Vai tas būtu domāts man? Ak, Dievs Kurš tad te vēl zina, kā mani bērnība sauca? -r-
Spēji apgriežos, un manā priekšā stāv jauns virsnieks nn smaida. No • bedrītēm abos . vaigos .es to pazīstu.
-— Andž!, Tas' tāk esi tu! Beidzot mēs tomēr satikāmies. --
Mūzika sāka spēlēt valsi,, un mēs ar Andžu ielidojām pārējo pulkā- — — — '.;.■■.
Man bija tik līksms prāts un viegla sajūta, ka likās es nemaz nedejoju, bet lidoju kaut kur pāri ziedošām pļavām iun zeltai-iiiēm.;. tīrumieriif ka' it. kur; tur.
kur apkārt Ugunskuram laukā divi gani dzied:
Kam gan var vēl jaukāk iet, Un kas dabū tik daudz diet .
— Dziedāsim, Kristel. Dziedā-, sim vēlreiz mūsu gaņu: dziesmluC Tu tak to arī vēl atceries, — kā manas domas atminēdams, iebilst Andžs.
-— Atceros, dziedāsim! — .;^Un mēs dejojām un dziedājām.-; ;',;'''r;.
— Tā ir skaistākā valša melodija, Kristel, Tādu es hēķur ci-; tur neesmu dzirdējis, —r klusi. pie sevis jūsmo Andžs, • ^ ^
Kad beidzām, tad sapratām, ka lielu laiku mēs tik divi vien bijām dejojuši. Dejojuši un dziedājuši. Pārējie stāVeja, gar zāles malām un mūs vēroja. ^
— Laikam jau atkal nebūsim kaut ko pareizi izdarijuši, -f vērodama apkārtstāVošo sejas, es klusu teicu Andžam. ■
Pareizi gaņ^ Kristel, šoreizpa^ visam pareizi, — jo neviens, nē--viens taču no šieņi. ļaudīm šeit apkārt nesaprot, ko nozīmēja! mūsu dejai mūsu ganu dziesma, mūsu ganu dienu sapnis . : . Es esmu atkal'nomodā . . . Tik īsu, īsu brīdi biju mājās., ^ klaiņāju pa senajām bērnu dienu tekam, vaigu vaigā skatīju mīļos draugus ūn tuviniekus,..
Bet brīnums! Cik gaišs viss kļuvis tagad apkārt! Tik dzidra debess, tik viegli elpot, tik daudz spēka, — nekas vaira man. ner sāp! Es varētu celties uņ iet. Iet vēlreiz pretim dzīvei. 4- nbslau-cīt lūžņus un uzcelt jaunās mājas ,■:';■. /':..-■;,;''.'':'■■. ; Un es redzu atkal krāšņas pļavas; tīrumus — - briestošu zelta vārpu pilnus.— Es redzu zāļainus, aplokus: Pie ; brūna ganāmpulka stāv maza meitiņa, tum-šārii bizēm,: garu kārkla Vicu rokās. Viņa dzied:;
Kam gan var vēl jaukāk iet, Un kas dabū tik daudz diet, . . ; Bet tā neesmu es.--- — ^ ^
0, ,•
0 ■