6
LATV IJA
Sestdien, 1952. gada 8. marta
Margarita Koveļev^ka
PTI
VOLFGANGA :DĀ11ZIŅA. KONCEETĀ
Viens otrs Takomas parka koks, dārza ceriņu krūms jau pošas pavasarim. Kaut februāris — zaros pumpuru cietās podziņas, kas sevī kā pasakā glabā vasaras prieku — ža]umu. Gulbji — un mēs, Takomas . latvieši, gaidām Volfganga Dārziņa koncertu. Volfgangs būšot debess 2ilā frakā, pavisam jaunā, spēlēs šopēnu, un tas viss kopā labi saderas. Agrs pavasaris, gulbji, debess zilais Dārziņš.
Debess, zilu, gaišiem skatiem es atminu Volfgangu vasarīgu tērpu un spilgtu .krāsu peldkostīmu raibajā Rīgas pludmalē.
Un līdzi Volfgangam braukšot arī^ viņa Anete, gleznotāja Anna Dārziņa, Jā — akadēmijas laiku melnmatainā Annele, kas senā pa-pavasarī pie Ķīšezera zilajiem ūdeņiem lēja man galvā mākslas vēstures otro un trešo kursu..
Un tā kādā marta mēneša sākuma vakarā mēs takomieši, rātni sēdam kādas baznīcas zālē un gaidām parādāmies Volfgangu, lasām koncerta programmu.
Pirmā da]ā Skarlti un Bēthovena gavātas.
Aplausu sveikts, parādās koncer-tants, taču viņš nav debess zilā frakā, bet svinīgi melnā, kā baznīcā klājks. Kaut man patīk mūzika, mīlu dziesmas, es apskatu un pētu Volfgangu pašu. Viņa augumu matus, rokas. Jā, īpaši pirkstus kā tie skraida un izdarās. Brieduma gadu liels un plats viņš sēd pie flīģeja. Uri spēka viņā ir tik daudsi, ka Bēthovena Sonātas prestissimo daļā.pārtrūkstinsturmenta stīga.
Starpbrīdī tiekos ar svešu dāmu ar senās Anneles acīm un to pašu labo un rūgteno smaidu. Nu tu, Dieviņ, — vai tad starpā neplēšas gafi svešuma gadi? Annele! čiepa! Bet mums gandrīz nekā nav ko runāt ^ mēs tikai tā smaidām un izmetam pa ikdienišķam vārdam.  Jār dažreiz tā ir.
Starpbrīdis ātri pagaist, mēs sēdam atkal katrs savā vietā. Tā ne-būs pareizi teikts, mēs nesēdam, mēs kopā ar Volfgangu un Šopēnu ejam pastaigāties. E- mollā Koktime mūs ieved pelēkā dienā, mēs ejam pilni rezignācijas, pilni pārdomu, atmiņu — neziņu, kurp ' Volfgangs ar Šopēnu aizved pārējos klausītājus —-bet mani viņš ieved vecās klavieru skolotājas istabā, kuras logā grabinājās lietus pi^ Ies un strinkšķ nodzeltējuši taustiņi. Bet katram ceļam ir kaut kur. gals. Volfganga pirkstos iekūko-jas tālās dzeguzes atbalss un skaņas izdziest apvārsnī...
Aplausi atšķir citu skaņu pasaku, as- dūra Impromtu/ Pāri turii-
šu skaņu viļņiem stikla kāpnes, sudraba zirņi skrien augšā un lejā. Un tā kā es neprotu spriest un runāt par mūziku, tad es varu tikai jauki un ērti ieburties skaņu brīnumā. .
šopēna Polonēzē atveras durvis svētku zālei. Vai kāds aizmugures sēdētājs redz, cik es uzposusies smaga un grezna, lieliem soļiem 'dodos tai cauri? Man blakus sēd profesors Kundziņš sudraba galvu. Bet vpbūt- tas kāds princis, vis caur sudrabā. Piedevām Volfgangs mumļ vēl uzdāvina dažu Šopēna miniatūru, un tad mēs, atkal Amerikas latvieši, slīdam laukā no pavisam parastas baznīcas zāles un dodamies mājup.
Vēlāk, pie vakariņu galda, man vēl ir izdevība būt kopā ar Annu un Voli. Nu jau viņi ir daudz ikdienišķāki cilvēki, un viņi stāsta par savu dzīvi aiz kalniem, šīs pašas Vašingtonas valsts Spokānas pilsētā. -
Tā mēs uzzinām, ka Anna Dār-r ziņa ir profesore mākslas nodaļā „Holy Name's" kolledžā un mājās māca grupu privātskolnieku.
Nupat Annai Dārziņai Spokānā bijušas divas gleznu izstādes, kuru rīkošanā daudz palīdzējuši pilsētas rosīgie dāmu klubi.
Volfgangs Dārziņš ir profesors Spokānas konservatorijā. Nākamie koncerti notiks Salemā, Pott-landē, Parklandē, tāpat arī Spokānā vairākās kolledžās. Kopā ar Spokānas mūziķu grupu Dārziņš nodibinājis Jaunās mūzikas draugu biedrību (Friends of New Music).
.,No svešuma atbraukušam māk-sliniekarii Amerikā dzīve un sasniegumi viegli iedalāmi pa gadiem: pirmajā gadā tevi visi aspkata, vēro un laipni aicina koncertēt malu malās, jo tu esi jaunums. Otrā gadā tevi pamet pilnīgi tavam liktenim. Tu vari grimt vai celties. Divas nedēļas bijām pilnīgi bez līdzekļiem, ēdām tikai kukurūzu. Ķā zivs es slāpdama ar galvu klau^ Gzināju pie ledus segas, Jīdz tagad ir izcirsts caurums svaigam gaisam un nu varu.droši elpot. Vārda pēc un sasniegumu ziņā veco mūziķu vidū man pat kavēkļus sāka likt nezināma roka, jauca koncertu rīkošanu, bet nu arī tas ir garām. Aprīlī man koncerts lielākajā Spokānas zālē. Tur spēlēšu savu Londonas dziesmu svētkos atskaņoto koncertu.
Jā, es varu dot latviešu māksliniekiem Amerikā kādu padomu, saka Dārziņš, tad tas būtu -— ne-domātvpar neko citu, kā tikai par nopietnu darbu,' Lai gleznotājs glezno,    komponists komponē,
rakstnieks raksta— tas laiks nāks, kad darbi būs vajadzīgi un sacīs savu vārdu. Es esmu nelokāms optimists."
Volfganga Dārziņa koncerts Ta-komā izpelnījies lielu ievērību vietējā presē. Laikraksti ievietojuši visai labvēlīgus apcerējumus līdz ar mākslinieka ģīmetni, raksturojot starp citu V. Dārziņu, kā Austrum-Vašingtonas valsts mūzikas dzīves vadītāju personu, Spokānas pilsētas Mūzikas Konservatorijas mācības spēku, kompozicijas klasē un Laikmetīgās Mūzikas Draugu Biedrības dibinātāju mi-^ nētā pilsētā. T. Ķ,
Videvuds Kļava
MANA ZEME
Tā zeme pieder man. Es viņu neatdošu — . Zem saviem pīakstieniem Es linu nesu līdzi, Jk acis aizverot, Es sav-u zemi redzu Gaismā starojam^
Tā zeme pieder man. Es. viņu neatdošu.    • • Zem- ķōkstieniem tās simlts. Man acis lēnām grauž. Es viņu paturu Kā sicaudru sūrstēšanu, Kā savu mūža sāpi.
Tā zeme pieder mam, Es viņu- neatdošu. . Kad stāsies gaita mam Un māna diena dzisīs, . Ar pīakstieniem es segšos — Segs mani zeme mana Un paturēs uz mūžiem.
ars wz ezera
Traģiski nelaimīgākā grupa latviešu bēgļu vidū ir leģionāri, bet. reizē varonīgākā, kas līdz pēdējam aktīvi cīnījās pret varmākām, kamēr pārējie varēja tikai pasīvi glābt savas dzīvības.; Leģionāri arī bija tā grupa, ko ar pilnu tiesību varēja dēvēt tie ir ar varu aizvesti no savas dzimtenes, jb kā militārām personām tiem bija jādodas turp, kurp pavēlēja doties. Lai atminamies tikai, ka UNRRA's, ir IRO pārbaudēs ļoti svarīgs jautājums bi° ja: vai esi piespiedu kārtā evakuēts. No tā bieži bija atkarīgs pārvietotās personas statuss. Diemžēl,^ leģionāriem- īstajiem
R, BLAUMAMA UGUNĪ IZRĀDE LATVIEŠU TEĀTRĪ MONTREĀLĀ
ar varu aizvestajiem, šis pants netika piemērots ilgu laiku.
Leģionāru traģika ir vēl lielāka nekā vecajiem strēlniekiem pirmajā pasaules karāu Ne vien viņu cīņa bija velta, bet arī viņi paši tika vajāti, kad karš jau sen bija beidzies.. Leģionā latvieši atkal, deva savas nesavtīgās, ideālās cīņas piemēru. Jau sākumā, vāciešu izdarītās mobilizācijas ner tika dots ne mazākais solījums, ka Latvija tiks atjaunota agrākā brīvībā, ka mūsu zēni cīnīsies par savu zemi, par savu dzimteni. Propagandā bijā tikai miglainas fražes par rietumu kultūras cīņu pret   boļševistisko zemcilvēku, par jauno Eiropu. Izvēlēties varēja starp diviem, ļaunumiem mazāko. Ka mūsu karotāji juta citādi, ka viņus spārnoja citas domas, tas atkal ir jautājums par to, ka latvietis vienmēr cīnās tikai par ideālām vērtībāmj nevis savtīgiem labumiem. Leģionāri sāka ir beidza to cīņu, par kuras nepieciešamību Rietumi vēl tagad nav pārliecināti; Jo iznīcinā.t aunumu, varmācību,tautu ar apspiešanu nevar, gatavojoties pasīvai aizsardzībai, to var tikai ar uzbrukumu. Kāpēc aizstāvēt Eiropas nelielo brīvo atlikumu, ja pārējā daļa smok verdzībā?
Montreālas   lietuviešu   laik-1 da par sevi. Gauri pieciem cēlie
raksts Nepriklausoma Lietuva par lugas Ugunī uzvedumu Montreālas Latviešu teātrī raksta:
16. februārī latvieši uzveda sava iemīļotā un izcilā rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa 5 cēlienu lugu Ugunī.
Notikumi risinās 19. g.s. beigās, kad Latvijas muižnieki ar maz izņēmumiem bija vācieši. Daži skatītāji tādēļ lugā varēja gaidīt konfliktu starp muižniekiem un latviešiem, bet par izbrīnu uguns starp viņiem neie-kvēlojās. Lugas sižets psīcholo-ģisks. Muižnieka istabene Kristīne (Irma Graudiņa) mīl muižas zirgu puisi, spējīgu, bet nesavaldīgas dabas jaunekli, kās nevai-
niem Kristīne nevar izšķirties, vai precēties ar viņu vai ar turīgo krietno saimnieku. Beidzot viņš ar savu mīlestību pārliecina jaunavu piedot, ka viņš'savu doto vārdu — vairs nedzert — ļaunu draugu ietekmē nav. turējis.-Uzvar mīlas uguns.
Režiju vadīja un galveno lomu tēloja izcilā latviešu aktrise Irma Graudiņa—Klinklā.va. Viņas uzdevums nebija viegls, jo atskaitot pāris no 12 aktieriem, tie bija vai nu amatieri vai arī pavisam pirmorezii uz skatuves. Arī mazā skatuve apgrūtināja spēli. Un tomēr bija mānāma visu aktieru liela apņēmība, sirsnība un, par spīti minētiem apstākļiem iznākums bija labs.;
Ja ņemtu proporcionāli iedzīvotāju skaitam, tad mums kaunā būtu acis jānolaiž. Mūsu izrādes notiek daudz lielākās telpās, mūsu izrāžu dekoratīvais ietārps ir izteiksmīgāks un tieši māksliniecisks; mēs uzvedam plaša vēriena drāmas un komēdijas, mums ir spēcīgāks profesionālo aktieru sastāvs (!! Tulk.) Tikai mums nav tik daudz mīlestības teātrim, atskaitot patiešām nelielo skaitu pastāvīgo sirsnīgo mākslas un kultūras cienītāju plaš i jā lietuviešu sabiedrībā.
Tulk. I. St.
P. S. Pēc šī laikraksta zinām, Montreālā esot pāri par 10.000 lietuviešu. Sitarp tiem 7.000 veco iece'btāju.
Mūsu karaspēka gaitas vēl maz ietvertas atmiņās, nedz zinātniski vēsturiskos pētījumos. Tāpat daiļā, literatūra nav tām daudz pieskārusies. Viens no nedau^ dziem rakstniekiem, kas mēģinājis tēlot leģionu, ir Alfrēds Dziļums, kas pats ir pārdzīvojis daļu no lielā epa- sevišķi pēdējā smagajā posmā. Saskaņā ar savu rakstnieka iedabu, viņ^ neizseko tos-, dziļākos pamatus, kas lika leģionam cīnīties, nerāda: latviskā cilvēka ideālus, kas pamatos visām mūsu rīcībām, kā savā valstī, - tā attieksmēs ar citām tautām. Ja Dziļumu reizēm stāda par pamatu mūsu idejiskajiem dzejniekiem, ja viņa naturālo dzīves aprakstīšanu uzskata par vērtīgāku nekā darbus, kās atver ieskatus tautas pirmparau-gos un arī individuālos dvēseles pārdzīvojumos, tad tā ir pilnīga-mākslas vērtības nesaprašana.
Dziļums, protams, pats tur nav vainojams. Viņš ir izaudzis no saviem individuālajiem dotumiem, nav centies nedz iepazīties, nedz pakļauties kādai mākslas strāvai. Viņš skatījies notikumos, nemeklēdams tajos dziļāku jēgu. Bet viņa skats ir bijis diezgan redzīgs, lai ar interesi
izlasītu viņa reportāžu par kādu latviešu kara slimnīcu Otra Pa^ ^ saules kara nobeigumā. Ir loti ' žēl, ka šai grāmatā Vakars uz ezera nav minēta vieta, kur slimnīca atrodas, ķa vispār ar traģismu piesātinātie notikumi ir drus- ■ ku beletrizēti. No dažām pazī. mēm spriežams, ka tā varētu būt Šyerīna   Meklenburgā:   tur ir ezers, papriekš ienāk amerikām tad angļi, pēdīgi krievi. Viss tas saskan ar šo pilsētu, kas palika austrumu joslā.
Slimnīcā ievietoto salm)pļoto latviešu karavīru liktenis rada lielo traģismu, kas pārvalda so grāmatu. Autoram nav bijis pārāk jāp^ūlas, jo notikumi paši sa-tricina, aizgrābj. Kā sargkarei» vis viņš stāv pie vārtiem, redzē-danis visu, kas notiek pagalmā, blokos, vērodams kareivjus, kas lec uz kruķiem, inūžīgo optimistu virsseržantu .Rumpi, mūžīgo^" pesimistu kaprāli Gaigalu- apsvērto dziednieku Akmeni, sting-ro, bet kareivjiem visu ziedojošo-māsu Ēriku, ņipro kopēju Birutu. Bailes no krieviem pārņēmušas visus. Kad ienāk amerikāņi, ■ viņi jūtas atpestīti,: bet ne ilgi' .jo drīz izplatās .ziņa, ka pilsētu ■ atdos krieviem, bet slimnīcu ne-izvāķs. Vēlāk gan sabrauc pagalmā angļu sanitārmašīnaš, zaldāti steidzas tās piekraut, bet viņiem tās atkal jāizkrauj;^ aizbrauc, atstādamas viņus klusā izmisumā. Kas paši daudz maz var kustēt, bēg slepus, lai mēģinātu aizkulties drošībā. Bet amputē-, tie nekur nevar tikt. Atbrīvotāji ir vienaldzīgi pret saujiņu latviešu. Viņi nesaprot, kāpēc tie negrib palikt zem ...sabiedrotā'! krieva. Vienīgi, Dr. Akmens ar pūlēm panāk,, ka stiprākos pārskaita par gūstekņiem, kuri t.ad kā. tādi tiek aizvākti. Bet kropļiem, protams, jāpaliek. Viņi zi-, na, kas viņus sagaida.
Dziļums ' šeit raksta ļoti koncentrēti. Notikumi aptver apmēram laiku no pamiera dienas 8. maija līdz 1. jūlijam., kad pilsētas ;ielās sāk dārdēt svešs kā-purķēžu troksnis''. Kas notikās ar tiem, kam bija jāpaliek, nav zināms, bet viegli iedomājams. „yakars uz ezera" ir figurāls teiciens, kas izpauž visu cerību zu--šanu, pēdējo dienas rietu. Autors gana klausījies kareivju valodu, lieto to izteiksmīgi, tā ka viņa vēstījums dod pilnīgu īstenības iespaidu. Kā. īstenības attēlojumam šim darbam nozīme, kā mazai ainai no;mūsu tautas traģiskās pieredzes..
zu novietoja pie loga Pufeu mammas gultas gah\Ŗ'al!. Tas ^^^^^^^^^^ ^ ^^^^P^^ lai Tuīiājā
bija itin ērts uii kazas Vajadzībām piemērots stūris, kuru: Igni sūdzējās — vai tik vien ta prieka. Vai šī niekā norobežoja no pārējās tdpās ar. krēsliem un lādi. trača dēļ, izniekot Hziju, likt adīt zeķes?  Vai kāds no
^^^^^ m 3ēga putniem un J^azu mājā Wja ienākusi ari drošibas -se^.^ņ^ varēja ci-
^.Marija, kam-no belziena pret^^
*" - -      ar ko nepieminami tuksikak^
.bāž slepenos caļiTumus, ar ko piejpildā sirds podu, kādu vāku .uzlikt virsū 1 Kurš mēnesis ka nav izspei-ts solis; tālāk par ābeļu dārzu? Gandrīz ar naidu: viņa .iegkatī- . jās bērnu, miegainās sejās. Miers uņ Jclusums ir aiziešana ņo dzīves, miers,, pilns vēders un siltums ir vecuma šūpulis, priekšlaicīga sapūšana virs zemes.. : Tāds ķlusimis ir nāves zāļu lēna iesūkšanās asinīs. Mk, apstājieS'pulkstenis, jau kura stitiidii nekūko vairs dzeguze.
ija, pakāpies uz krēsla, pavelc pendeli uz aug-
vairāk aiztūka viena acs, ar otru skaidri cauri spraugām un; peļu g:aŗajām alāni redzēja, šurpu lienam mājības gariņus — mazus, mitruma kukaiņu pelamā,: sirinām: pelu\ūšām.. Tie uztupa -lādēm, skapju augšas, vācelēm,: šūpojās miermīlība uz Putnu mammas kurpes purngala, un — lūk, jau pannā Sūrkstinājās piriņie miltu pjācēniši. Np tējkanmas deguna līkumoja garaiņos : ietinies aizgājušās vasaras liepu ziedu laiks. .     ^ ;
iVIarija^
sāpīgo aci, un ar veselo skatījās tējkanim        ^ Aiz ;:    ; ffik'^uTk^
ābelēni au']:stueaisā liepu zaros šūpojas veji iiTi sikL^^i^^^^^ -^^-.^r^.^^- • «i -n-i. ^ j , .. ./ J i- i:li.„^ v.5^,»5^;o Nebūtu Kadiķiene sākusi skaidīt asaras, svaidīt atdus dzelteni ziedmi, ļo redzi, stiprais lietus pārgājis, i • ■ i ^ -^ s■ ■ m. • i • , , .\ 1 „• j . 1 -1 „+„s.; w ^o; slecasun traukus, tad vel butu varēts atvilt dienai kriet-pukos. radās lauka, dziesmu laiks atnācis, un niate: gai- ^ , _ • i ■-v. „ T , . T, n • . is« ^ nas vakara.stundas, teikt vārdus, aukstus un aizdomīgus, ša tērpa ar Leksi un Baldu.iet dārza, un Marija pirma ..i - . v - ''i-- . TT -i 1 x: \r, 1 -..1 w„-,r.„ r,^k \r,,^ reclzet, ka tie otra kakta tizliesmo sašutuma ugunis, ka vapias zaros. Un ūbeles balss dzirdama musu zeme, kur ,     -    ,   ^        . \ r^i     •            j -
'.         1        ■  V 1 • i - vvis+V         ,^vn^r>voo dusmu dzirksteles sprakst 1 īdz griestiem. Redzēt, ka no-
paveries     pļavas mi lauki ka izklāti Putnu mammas _ ,   ..   ,. v-i-    i    • t-iXl -r. ^   • j -'
■ ry 1 ■    ; 1 r .•   TT   1 's          .-"nno-is. ^rnivōo ,,T, ^^'^-^ sojas, ka'platas rokas, jo ļiizbete Putns ir dzīva — vi-
iin ^ekienes lakati.   Un. leja. ābeļu vecajas galvas nn, 1-         .         /;   .    « i^.       . -   , -\
r      '             -1                       'n,^^; A      \A n^i riuiaun vmai atbīd. Atbild ar zulti un asinim,
liepas zaros, nu vel augstāku, tuvāku saulei,, debess zi- ' ».         .    .., ^,           „ .   v ,
. V   -    X    j •    •     -^r „ '                 ' ņakas.. runājot ar dzmi cilvēku, kam vel teikšana un val-
luma putnu dziesmas.   V asara... ^ ,.   ,       . ^
^ :■           ;      ,   .        V   1    ,        ,-. flisana, ne nīkšana aizkrāsni. Bet nekas vairs nenāk liels
Bet ka. Kadiķu, galā^ te ^j,^^-^^
; .■^12. turpiimjurns.. ■ ,.Tas:iu;: paliek manā; ziņā, Wt tēja      derētu.-,Tur
U
starpām'Mārtiņam un Kadiķieiici apsiiļcj .MiirijuS:/uz-.
tur li;līt kas balts
,  , , ^. , ļneskarais kā zāļu pudelei. J^osma
,pie, sītniaz^u ^l^amairaudo lakstīgala. ;dziesm^^^^
Vai patiesi uz laiku laikiem visam' tā, jāpaliek, jā-
mūžam!  Tā amās ims — ^^ēņotā ja
nē, hē. Vai .blodiiias neva-'
• -  aiz šeriVi po:^'                           , .... ..    , „.
■reiroj^^^^            re^lzat. labi kā.:man tialva uz ploeiHii..- .• ■   -Ao: jūs visi .klu-at:,ka nden?; pardzerusies;':: Paiļa^   J^eķiene pārjaufāja. :     .. .
^'^                                                l^utnn 'niammaļiarā^^ 1^-,
-;k\imā/paskatīiā>:. visapkārt. Ivļon/a bēri tos^-lvā nokauts (:āli^^^^^^             pāri krēs-' ' \ ,,^u kā, tad ēdīsim cipatiņas, tāpat, pirkstiņus laizī-
kas'M-ina vēl piebilda ;žāvājās.,:Ba.lds.. Mar^
[    auna; stulhuni ,juerēm. 'ū          šlanjāš .(li-ēte^^:^^ no. s(4a?.': Jā     aiz lojjiem klusuma. 'I^eta pile no-.   ;  , ^Laiziet .;kā.;g                                 jau galdā r
^ ' biet'sausus■ki^ekhisl^'^/'^/'^      ■ .        : • ' ■ ' ^ ^ krīt;_tum.«s klātajos ūdeņos.; ■Varbūt..-Marijas; ļūgum.:-^^M               dunkas tiem diviem beigtajiem, lai^ izbeiž
: '//■PU^^^                               bē^a: atpakaļ istabā. ,l^i^^^^^^^^ "ndāžas dienas dā- /acis un ;nāk;«^
v. ■ - :Apslāpē^^               pa-ale? laukā!  ■l^ni'plej^^^ pudele -^ātā^.-skir^ta^                           iebrist dārza .ūde-ns;
aiz ļādes. -' Tā nav īstāv tiir jāņogu >ula.; Vēderainajā.; .. ;. ■   ;; ;.   .. /;               "   /■ /.;; • . '
5;, ar-papīravī^ķi ;aizbāzto             ;; .' • ;:;,,Biērniem. jānoada pāvvs siltii/zeķu,; pavisam kopā ^
; /Zeķiene atrada prtrolejasp       \u\ dvīz'i: vien ļ)līti- sanāk sešas zeķes./ Izies 'daudz/dzijas, Baidām, un Māri-;
V  vņašmivdēdan-ui un sīkdama dega zilu liesmuBērni ,sa- jai;garasv kājas, bet nupat noskatījos —r kailiem stilbiem
: / stāja/;tai apkārt. Zeķiene/uzlika vārīt tēju. unkamēr va- par vēsu ņn slapju/  Adīsit no pelēkās^ dzijas.: cietām tā
debesīs.  Bet te?  Bērni šņakstinās vien tālāk, bāž pilnus vaigus gremokļa, acu miega plēvēm pārvilkusies pāvi spīdīga kānima kārta. Kā ubagiem, kā klaidoņu suņiem,  Tāda Put'nu mamma viņiem bijusi, nebijusi ka tikai dod siltumu un ēsmu. '
vVistām padēklis jānoliek jūsu mātes tukšajā gultā. Tā tikai aizņem istabā vietu, labuma nekāda. Māte jūs pametusi."
■   Atkal nekādas atbildeSj tikai bēdu ēnas sejās. ,,Kas tur ko bēdāt par tādu māti, kas pamet savus bērnus — hi." .
, ■ Putnu ■ mammas nemiers skrēja līdzi acīm pa visu istabu, no vienas skapja ēnas otrā un pēkšņi piesala dārza, durvju kloķim. Vai tas tikko nesakustējās? Jā, pagrozījās. Kristaps? Viņa izslējās, skats otrreiz apskrēja istabas jūkli un atkal' pielipa kloķim. Kloķis uzmanīgi pacēlās, tad noplaka uz leju. Nē, tiis nav un nebūs Kristaps. Tas ir kāds cits ar nabadzības pazemī<?i^ roku. Viņa uzminēdama zinīgi pasmīnēja, tikko jaušama, nepatikā paraustīja muti. ^Bet nu arī bērni bija ļ)a-niainījuši kloķa grozīšanos.
,,Kāds ciemiņš nāk,'-' Marija vienaldzīgi vēroja durvis,   šovakar nekā vairs negribējās — ne svešas sejas, kas atnes svaigus stāstus, ne šausmu, tikai gulēt.   ' ' ,;Kāds eieniiņš?" Putnu mamma nolika dakšu ar VHu plāceni. „Viesi naktīs nenāk."
Ko ta?" Zeķiene aiī pagriezās uz durvju pusi.
negrozās ar drošumu rīv-... būtu labi. ja tu. iVfa-
rij, noliktu sveci zem galda.  Kas var zināt."
Ļodzīdamās un istabas ēnās bēguļodama, sveces gais; nia ieslīdēja pagaldē, vēl tikai krāsns kaktā spīdēja tējkannas deguns.
..Ja Kadiķu pāris ir .sagudrojis jaunus kokus, tad viņus šoreiz noplucināšu ar karstu tēju.   Ko domāļat kalendārs atrasts> zirga bumbuļos.  Vai kaš nekauiiīnāiiH dzirdēts?"  • ' '
_ Rokturis pagrozījās ātrāki, kāds nogramstījām garam durvīm.  Bērni pusžāvās ])astiepās liz priekšu.;
...Tas tur aiz durvīm ari klausās. (Judro,, ko darīt klaudzināt, neklaudzināt —' meklēt citu slepenāku ^ap-niiviu. kā iekšā tikt."-:
;. Visi sasēda ap vaķariņiv galdu. Piitiiu mamma piv māiēdūra/.dakšu plāceņu kārtai ■
\,Tauki tomēr jātaupa, pil aiz labuma." /     Heviens nekā neiebilda. ^Bet kādreiz katrs viņa?^ vārds rie?a smieklus visu mutēs — muižās, Putnu mājās,   lielais Putnu mutes alā rēcināja lāci. Kristapa
/ŗa kannā sila ūdens, ierīkoja vistānv pagaidu Jlaktu,;Ka-  gan :k.o2u saēsta, bet .baltp vedīšu uz Jelgavu krāsot/'     /' sniaids vilkās līdz ausim, J'uŗa/smiekli kā rati brauca
meklēt citu; slepenāku
^^arijas gurdenais skats uzdūrām-tējkanna.^ dci^^uan--Ta.k^ ari sumpurņa zelta j,oda izrakņājies-šņukurs.
..Bald, ej uzkar rokturim traukVdvieli, ko t.v: 7.i-nāt. varbūt glūn atslē-as caurumā, lapsas aeīm vērtē mū fcu iraŗos zo^u kaklus."
.;Ko nu, ko niK •^aimnieeīte, bērniņus baida."
ājums sekos).
Sestdien, 1952, gada 8. mal
. hisž. P. Dreimanis
(Nobeigums)
Pulkvedis Oskars Kalpaks s£ ma no galvenā štāba kaujas paļ li, pēc kuras 3. martā. va]ad2 sākties vispārējam uzbrukuma Saskaņā ar šo pavēli Atsevišt bataljons 3. martā ritā pār§ Ventu augšpus Lēnes. muižas, vērsās kaujas kārtībā un devās brukumā Jaunās muižas virzit Studentu rota, kas uzbruka lāl spārnā, pēc Lauku māju ieņei nas sastapa stipru ienaidnieka testib^u. Vērodams, ka frontāls brukums Jaunajai muižai ir gan grūti reālizējahis, pulkv€ Oskars Kalpaks pavēlēja Cēsu tai, kas uzbruka pa kreisi no dentu rotas, apiet Jauno muižu | ziemeļiem, šī manevra dēliem nieka uguns drīz palika vājāka, Studentu rota ar strauju triecie ieņēma Jauno muižu, saņemot ļ žādas trofejas. Pēc tam rotas ņēma pozīcijas ziemeļaustrumos austrumos no Jaunās muižas, ševiki vairākkārt pārgāja pretļ brukumos, bet Studentu rota viļ tos sekmīgi atsita, pie kam iena) nieks cieta prāvus zaudējumusj
šīs kaujas deva bataljonam spēju pavirzīties uz priekšu, ied] sa latviešu karavīram pārlieci •par; uzvaru, pajāvību saviem s| kiem un tautas atbalstam.
5. marta vakarā pulkvedis kars Kalpaks saņēma pavēli visj rējā uzbrukuma turpināšanai; vākais mērķis bija Nuškes stacij ieņemšana, lai pēc tam pie Skuc mājām savienotos ar dzelzsdivīzij 1  Borcha bataljonu. Tuvojot savam mērķim — Skudru mājāļ Cēsu rota virzījās gar dzelzcļ stigu, bet Studentu rota — gar liļ ceju, kas stiepās līdztekus dzelzj Jam, Baterija sekoja Studentu tai, pie kuras atradās pulkvet Oskars Kalpaks. ar savu stāt Abās pusēs lielceļam un dzelzc ļam bija liels mežs. Pašas SkudI mājas atradās uzkalniņā ārpus ža. „Tiklīdz jātnieki sasniedza ža austrumu malu, uz tiem Skudru mājām atklāja intensiļ uguni. Pulkvedis Oskars Kalpal : domādams, ka šeit atrados bolš , viku spēki, deva pavēli uzbri Studentu: rotai gar lielceļu, Ceļ " rotai gar dzelzceļu, bet.pata ar saļ stabu steidzās pa dielceļu uz prie šu, lai sasniegtu kādu uzkalni^ kas bija izdevīgs novērošanai.
,,īesākās nikna kauja. Abās ses atklāja spēcīgu automātisko i! roču uguni un artilērijas uguļ Cēsu rota, virzīdamās dienvidos dzelzceļa, pa mežu, > jau gatayoj| apiet ienaidnieka kreiso spāi kad abi pretinieki ieraudzīja, ienaidniekam taču ir tādas pašļ bruņu cepures, kā pašiem, Kaujļ saprotams, tūliņ pārtrauca. Bil notikusi kļūmīga pārskatīšanās/;uļ «aktā kauja ar Borcha bataljoni kas jau bija iznācis pie SkudrāJ un no meža iznākušos Oskara Kj paka bataljona spēkus noturējj par ienaidnieku; Starp latviešu vācu spēkiem atradās boļševiki,: kļ dēļ sakaru uzturēšana bija stipļ apgrūtināta. Latviešu un vācu viļ nibas vajāja pretinieku no-diļ pretējām pusēm. Tas izslīdēja s| ņus ziemeļaustrumu virzienā, abi bataljoni uz īsu laiku rās."  Sīs sadursmes laikā pulkv^ dis Oskars, Kalpaks ar savu stāl devās uz kalniņu, ko jau bija iļ ņēmuši latviešu jātnieki. Vācieļ pret to vērsa stipru ložmetēju ugi ni. Jātnieki ieteica pulkvedim karam Kalpakam doties no užkž niņa mežā, jo tur esot bīstai Pulkvedis tam piekrita un pārlec lielceļa grāvi, lai nokļūtu mežā, kaļ piepeši, pagājis dažus soļus, saļj ma un iesaucās — ,iEs laikam ei mu ievainots," Viņa pavadoņi kai 'teinis Ķīselis un kapteinis Koci? satvēra ievainoto pulkvedi un steļ dzās ar viņu uz aizmuguri kur stē vēja pajūgs ar ložm. lenšu kastei Ievainoto pulkvedi novietoja ragi vās;  Kapteinis Ķīselis veda zirgi pa lielceļu uz leju. Nezinādami kur Oskars Kalpaks ievainots uļ baidīdamies no ienaidnieka lodēi Ķīselis saņēma zirgu aiz pavadž un sāka skriet. Tad ievainotais ie :. saucās — ,.Ķīsel, lēnāk! Ķīsel. lē nāk!" Pienāca Dr. Vanags ar s£ : nitāriem. Jātnieki norāva no sei ■ 1iem dažas segas un izklāja tās uļ lielceļa, kur noguldīja pulkvedi Osļ karu Kalpaku.  Kad attaisīja viņf drēbes, tad ieraudzīja vēderā mazi] ievainojumu, kas neasiņoja. Pulki vedis Oskars Kalpaks ar savu lab( roku turēja Ķīseļa kreiso un ņeļ teica ne vārda. Dr. Vanags, pagrieļ zies pret Ķīseli, teica: „Nekas,;ioļ de kampusi tikai ādu," bet pašat bira asaras pa vaigiem, jo nebiji ^aubu,, ka ievainojums bīstams, tāļ «c ka asinis izplūda uz iekšu. Ta-ļ lī brīdī kapteinis Balodis ar savi i"^eatkarības rotu, pēc uzdevum? veikšanas, steidzās pievienoties pā-ļ rejām latviešu vienībām, Oskarar "Calpa^am  no ievainojuma si plūst '^asinis uz āru. Tad viņš Ķī-