Sestdien, 1952. gada 13t septembņ
6
p'ifi f^lil'TIM iMffT
. phfl. M. Zeberiņš
Jāņa
MārtipŠ Stauvers
0
aunsudra
FiegīMes par Jāņa Ja«asudrabiņa
(Turpinājums)
Līdz. ar to izritinās otrs sarkans pavediens, kuru vērpjam cauri visiem Jaunsudrabiņa darbiem: dzīves daimonijas ieslēgšana mākslā. Tā Uzplaukst, sakuplo Krasta mīlestībā uz Man-ļ gu, sarkanmataino skaistuli, kas mīļāko vilina purvā ar dzērves Miedzienu, sievieti, kas draudzībā ar siinakli, mežu, ezeruļ kaš uz pilsētas akmeņiem nemaz nav '-domājama.'
Līdz ar to mēs vienā skatījimiā jau spējam ietvert romānu ,,Nā-ves deja". Pirmkārt: kā veidols laikmeta notikumiem tēlainā veidā mums saglabāts pirmais pasaulēs; karš, toreizējie latviešu bē^ m viņu pulcēšanās centrs Baku. Saglabāts ļ)ats karš savā •izpausmē aizmugures pilsētās: tā ka mums, otru karu piedzīvo jušiem, pie stāstījuma nav lie ko. pielikt, ne ko atņemt. • : žilbinošas ainas: badšj sērgas, ugunsgrēki; ielu cīņas, sļepkavī^ ba;s, laupīšanas — atklāj daimo-nisķo diņanaiku, reizē pauzdami ļaikmētUi It kā pārdabīgas varas cilvēkus itlīdinā, tramda — taču citi dainioni: dzīves dziņas, kaislības, ar: ārprātu robežojoša mīlestība tos pašus . triektos un klaidētos atkal sagriež kopā kā viesuļa virpulī, un visam ,,pa priekšu, pelēkā putekļu stabā, dejoja nāve, kā anibals Ali, asiņainu kinžalu mugurā",
Laikmeta veidolus un dzīves daimoniju tāpat redzam romānā jjiN'auda". Varonis, jaunais glez-iiotājs, ir :,,jaunsaimnieks*' māk: slas laukā. Viņa gaitas un panākumu cīņa tipiskaļ visai tai pasaulei, par kuru individualizēti stāsta Jaunsudrabiņā m|kslinie-ku leģendas: : !
Daimonija, dzīves pretmets paUžas bagātībā, jaunas skaistas sievas būtē iemiesota. Naudā un mietpilsonība ir he mazāk va-^ reni daimoni kā nāves dejā notēlotie. 1
Taču viskrasāko veidu Jaunsudrabiņā tipiskā mākslas ievirze gūst romānā „Neskaties saulē" Augustā izveidots primitīvi ņaīvs sievišķīgs postītājs ļaunums, un tomēr Viņa nenoliedzami ' ir roiiiānaļ varone,. ķēnišķīgi dominējoša persona. ^ "
Viņa ir tik pilriasinīgs, pārliecinošs sievietes tēlSj ka kādreiz populārā Augusta Strindbergā grāmata ,,Nelgas atzīšanās", blakus;: pieliekot, ' pilnīgi nobāl. Zviedra šizofrēnais tēlošanas ; greizums Un" dvēļseliskaiģ bankrots tad rādās pilnīgi nepanesams un savukārt liek pienācīgi novērtēt Jaunsudrabiņā . darba spirgtās vērtības, kuru priekšā drīz aizmirsīsies aizspriedumi ,par„$ievietes apvainošanu". Kas
pārskaSa Jaunsudrabiņā sievietes visā viņu krāsainībā^ atradīs gan dvēselisku mirdzumu^ gari pirmatnības baigumU — no Rasmas līdz Mangai,, no' Ievas līdz Auģustei.iJn Aijas t^^ ir kaut
kur vidū: ar mākslinieciska sievietes veidola negrozāmu; ķlā^ sisku pārliecināšanās spēku.
l^eai^tāsim nepiemfinfc otru svarīgo aspektu: „Nauda" un „Negkaties saule" ir arī tipiski Rīgas pilsonības tēlojumii. Rīgu mēs līdz šini^isumā pārāk idealizējām kā :,ipilsētu'^; ka tikai tagad sākām izprast viņas īpatnējos vaibstus, liecina atjaunotā interese^ piemērām, par: Vesela Dienas krustu.. .Tāpat ar! Jaunsudrabiņā. „Naudā" un; „Neska-ties saulē" pamazām arvien vairāk atklāsim Rīgai r4sturīģo«, mums tuvo un dārgo.
Daimonija .apzīmē spēkus, kas ir neizskaidrojamā pretrunā .ar dievišķīgo pasaules lietu kārtību; Tikai caUr to izprotams sve šumā, ekisotisma alcējas meičas, tēls Jaunsudrabiņā romānos „Nāves deja" un „Ķapri"v
Sievietei/ pē\c Jaunsudrabiņā mākslinieciskās pārliecības, tieša saskare ar daimonisko. šādas gāju putna ilgas (neaizmirsīsim Mangas dzērves kliedzienu!) it kā neliekas „latviskās" no zemnieku sētas, ņp «zvaigžņu likuma", no ,^bal,tās dvēseles" ētiskā viedokļa — taču ievērojot latviskuma slēpto, dipnīzisko pusi (to, mūsu literatūrā izceļ Virza, Aīda Niedra, Aleksandrs Grīns, Jānis Veselis, Jānis; Medenis^; Jānis Jaunsudrabiņš — piemēru vairāk
vēlēties būtiskos elementus. Bērns top par viedu vadoni pasaulē: dzimtajā, „mājīgaj.ā" iesētas", ^.mūsmāju" pasaulē,; kur bērna acis pirmbūtīgi ieskatās, viņu soļi paši; no sevis iekļaujas tai ritmā un rakstā, kādā kopš neminamiem laikiem iegājusieš mūsmāju saime. Mūsmājas.
Gik izšķirīgas ir . «mūsmājās" cilvēka esmes jēgas izpratnē, to pasaulēs lielajiem domātājiem tikai pēdējie dVdesmit pieci gadi rādās atklājuši. Mākslā šī atklāsme ir sena: tā mums skaidri atmirdz jau no Homēra laikiem.
Nekādas jēgas problēmas nav atrisināmas bez ^mūsmājām" Pasaulē ieaugdami, caur savu roku veikumu un rūpi, saskarsmē^ ar saimi, cilvēki veido sev pasauli. „Mūsmāju" sakarībās atmetot, mēs seizbēgami aizmal--dāmies.-
Lūkj bērns klasiskaj ās Jaunsudrabiņā grāmatās vēl nepazīst lAaldu! .
Ugimīs iemirāzas acH§, , Negantos dbeņos laisks, Brūngani skaistās.
Satraukti savilktas iMPas, Mutuļo neteikti vārdi, / • Pērkona dāffēi.
fiivojas;■■negaisa; vētra,; Nesdama ēraumgu / .'Nicinot, gaisranfl. — , .
Izdzenā debešiis ņielmiaš, ApMusē pērkona ; Skaudrajos vārdus,
PLAVM LATVIM UPZ AMERIKAS METROPOLEI
.'1
Baltā, Zaļā grāmata rāda, kā top bērna apziņā mūsniājju pasaule. Tā pasaule,* pēc kuras mēs šodien taujājam, kuru baidāmies pavisam pazaudēt, jo esam ņo tās tālu, bieži esam aizmaldījusies arī'-ģarā.' Kādas ir mūsmājas? ,,Kaut gan zemnieku mājas ir visas gandrīz vienādas, tad tomēr liekas, ka otru tādu visā Aug^-kurzemē nav, kā mūsmājas. Aizvien pār- viņām debesis visaugstāk velvējas.. ."
(Turpinājums sekos).
(Turpinājums)
Kad Nac. operā par baletmeistaru kļuva A. Sergejevs, viņš atvēta baleta studiju. Uz Birutas SkUjeniēces ieteikumu sāku mācīties arī šinī studijā, kur man patika tīri labi. šis laiks man palicis atmiņā ka lielas piepūles laiks: dienā darbs: laiikā,; vakarā mācības kursos un studijā, mēģinājumi izrādēm un pašas izrādes, tā savā dzīvpklī reti kad varēju atgriezties pirms' pusnakts.
Biju mācījies S'ergējēva baleta studijā dažUs mēnešus, kad ierastai ikdienai pārvilka svītru mana iesaukšana obligātā karadienestā, kuru nokalpoju 6. Rīgas kājnieku puikā Un Rīgas komandantūrā:
Dramatiskos, kursos mācījos 5 gadus, un pēc to beigšanas sāku strādāt par aktieri īntima teātrī un šai laikā" privāti papildinājos teātra, mākslā pie režisora J- Ju-rovskā. īntimā teātrī tēloju dažādas, tomēr lielāko daJu rakstur^' lomas, kā: Mežaini Nogrimušā zvanā, Viljamu Ratklifā, prinei Belizaru Māsa Beatričē u. c. Publika un kritika uzņēma manus tēlojumus atsaucīgi. Tomēr pamazām mana interese sāka arvien vairāk svērties uz baleta pusi,kur
nekā ,,šķīstsirdībai") —■ tā pilnīgi attaisnojama. Daimonijai jābūt pretmetā dzimtās sētas kārtībai: tāpēc tieši sievietei Jaun -sudrabiņš iedves gāju putna ilgas, jo sieviete daimonijai tuvā!?: nekā vīrietis."
. ,,Kapri" iŗ daudzējādā ziņā ,,Nāves dejas" pretstats. Orienta raibumu aizstāj antīkās pasaules drupas; Kaukāza naftas pilsētas pūļa jūkļay karstuma, ķvepU un smilšu vētru vietā : dabas krāšņums un apburts rāmums; kara postam pretmetā..; klusums, vientulības izmisums un brīvības! ilgas.;:
Jaunsudrabiņā mākslas klasiskie principi tomēr vēl neatklājas pilnībā bez Bŗaltās. grāmatas^, bez Zaļās grāmatas. ' ^ Kā „ir" dzīve? No dzimtās sētas izstarojošā pasaules skatījumā^ pēc tēvu tikumiem un kopības normām. ,
Baltā un Zaļā grāmata šādu dzīvi tēlo ar neatdarināmu, neatkārtojamu vienkāršību un vienreizību.
Atmests nost viss liekais: meistarīgs izlases princips licis iz-
Mirdza Tillaka uiii Osvalds Lēma nJs klasiskā dii'dejā
zināma ietekme bija izcilu dejotāju sarīkotiem baleta vakariem operā. Tā^ kaut gan Biruta Sku-jeniece enerģiski mēģināja uzturēt manī interesi -teātrim, toņier pamazām tas nogāja otrā plānā, un> manī nobri^'da apņemšanās iekļūt operas baletā. ' Ķad operā pār baletmeistari nāca FjodorPva. un izsludināja^ konkursu jaunu dejotāju uzņemšanai, pieteicos es arī- Kad ēs konkursā izkritu i,in: redzēju sabrūkam manu cerību pili, tad manas' bēdas bija tik lielas, ka es nemaz nevārēju tās noslēpt, tās bija tik skaidri lasāmas mianā sejā, ka Fjodo-rova izšķīrās mani kompensēt par izgāšanu konkursā iar mācīšanu par brīvu viņas baleta skolā, ko es ar pateicību, pieņēmu-
No Fjodorovas baleta skolās ātri tiku uz operas skatuves, kura man par IīģIu prieku, nebūt neatgādināja Kauliņa; ģluņiP parketu; Te bija stabils pamats zem kājām, un drīz varēju justies tur droši Un saņemt pirmo angažementu.
Tūlīt pārtraucu maizes darbu ārpus' operas un centos ziedot visas savas spējas baleta mākslas apgūšanai visa pilnībā, kas man arī padevās ar labām sekmēm, diezgan straujā gaitā avansējot, līdz baleta premjeram.
Ēsmu dejojis daudz un dažādās lomās, cenzdamies katrai dot labāko, ko spēju, un visas tās'man ir bijušas vienlīdz mīļas, bet ļ nekad neesmu ilgojies pēc princU lomām/tieši pretēji — tās ir vienīgās lomas, kuras riian nav pa.-tikušas.Šai sakarā vēl atņiiņā gadījums ar prinča lomu baletā Apburtā princese- šo lomu dejoja operas baleta^ premjers Fjpdpro vas dēls Ļvovs. Pēdējam izceļojp uz Ameriku, lomu piešķīra man ļjet mari min. baletā jau bija sava iemīļota loma un to es negribēju mainīt. Kad sarunās ar baletmeistari ;neko nepanācu, griezos pie toreizējā operas direktora. Pran-des un lūdzu mani atstāt manā lomā. Piekāpos tikai, kad Prande maii piedraudēja manu atteikšanos: kvalificēt kā līguma laušariu. Ņeesinu. mēģinājis izanalizēt; šīs izjūtas cēlpņus, bet varbūt tas tādēļ, ka manā uztverē katra loma bija ne tikai dejojama, bet arī •tēlojama un neturēju par iespēja-niu labi tēlot manam raksturam gluži svešo prinča lomU^
: Varbūt dramatiskās skolas ietekmē, bet baletā man toreiz nepatika trafaretās formasV,koņven-cionālā mimika un žesti. GrilDējas arī baletā uz skatuves redzēt dzļi-Vus cilvēkus, ne . lelles. Bet ola taču nevarēja; mācīt, resp. būt gudrāka par vistu. Tādēļ gi?ibējās redzēt, kāds izskatās balets Rie- ■ tumeirppā. Pirmā iespēja radās 1928- g: Devos uz Parīzi,^kur daudz mācījos, noskatoties Diā-giļeva un Fokiha ■ baleta Uzvedumos. 1929. g- vēl reiz apmeklēju Parīzi^ ļin Londonu. Arī turpmāk ik vasaras brīvlaiku izmah-tpju ārzemju; apmeklējumiem, lai kaut ko mācītos klāt tām, ko jau - biju ajpguvis. Redzētais- io-mēr māni neapmieriMja. — visur par daudz mašinērijas, kaut arī dažbrīd: ļoti virtuozas, par maz dzīva: cilvēka.; —
1931;: g. grupa Nac. operas baleta māķsliriiēku bijām angažēti Berlīnes Kurfirstendama teātri, kur Makša Reirihardta režijā dejojām Skaista Helēnā. Tad ari tuvāk iepazinos ar šo," slaveno
skatuves mākslinieku. Tad pat dejojām arī Ufas filmā, Kongress dejo, kur tēlotājos piedalījās pasaules -slavenības, Lil Da-ģovere, V ViUJs Fričs, Konrāds Veidts U.C.Š kā arī vācu teātra publikā tikpat iemīļotā luī popu-'lārā; kā/ la.tviešiem jBerta Rūm niece, jau sirmā aktrise. Adele SandrPka. Filmā: ietilpstošām po-ovciešu dejām mums bija sevišķi krāšņi mirdzoši ornamentēti bstīmi- Ornamentu; raksts bija ik sīks, ka to varēja pāriiestu^ "ķioistīmiem (tikai samitrinot ta virsmu ar lipīgu šķidrumu, uz pēdējp uzkaisot attiecīgās krāsas sīkas niir-ošas maisias daļiņas, kuras kostīmam piekalta. Izskatījās tiešām skaisti. Nelainie bija tā, ķa dejas straujā tempā visa šī mirdzošā „godība" no mūsu kostīmiem atdalījās nost un filmas kameras priekšā izveidoja zaigojošu putekļu mākoni, kurā dejotājiem, virpuļegot dējas mežo-^ nīgā, ātrumā un, kā tās filmu uzr ņemot parasts; deju neskaitāmas reizes atkārtojot, bija ļoti grūti elpot. Kādā pārtraulaimā,, kad ēs pēc tikko pabeigtas dejas blakus telpā kāri riju svaigu gaisu, man, uz sava spieķīša ātspiezdā-mās, pienāca Saridroka un ap= jautājās, kas es esot un kas man esot. Izdzirdusi,. ka esmu dejotājs—^tēlotājs filmā uņ patlaban
esmu par daiidz safijies mirdzo-šo putekļu, Sandroka noteica: „Taš; nekas/: Labam aktierim jāspīd ne tikai no ārpuses, bet an iekšpusē-"
1934..'g. pavasarī atkal biju Parīzē. Tur sastapu Maksi Rein-liiardtu, kas mani Uzaicināja par baletmeistaru šoreiz Venēcijā^ starptautiskā ^ brīvdabas māk- ; slas festivālā, viņa režijā uzveldama Venēcijas tirgotājā- : Piedāvājumu pieņēmu, un, spriežot pēc presēs atsauksmēm, ' savU uzdevumu biju veicis labi. Veselu mēnesi turpinājās šīs' izrādes, kurās es pats arī dejoju līdz-
Ķad atgriezos Rīgā operām tur uzzināju, •; ka' 15. maija pārgrozības arī operai devušas jaunu direktoru N: Vanadziņu, kiu^s tad man sagādāja pārsteigumu, pār ziņodams, ka man / jāuzņemas operas galvenā baletmeistara pienākumi. Es Ipaskaidroju, ka " nejūtos diezgan drošs min. pienākumus uzņemties un šaubījos / vai tas man būs pa spēkam. Izrādījās, ka; Vanadziņš; bija jau iepazinies ar ārzemju preses atsauksmēm par manu baletmeistara debiju Vācijā un manu atrunāšanos noraidīja, uzsvērdams:, ja es esot varējis; godam pastāvēt starptautiskā mākslas forumā, tad nevarot būt šaubu, ka es to varēšot arī pašu mājās.
(Turpinājums sekos)
Somersets Mums 78 gadu v©-sarakstījis jaunu grāmatu, esejas pār angļu Masiķieiņ im spāņu gleznotājiem. Grāmata (Sauksies «The Vagrant Mood'V
ii
Pāvils Klans
CDCB
'y'' '-2.; turpinājums.'-
Divain^, šai.mirklī gandrīz netīkamā cildenumā p^^^^^ .bēgļu galvām slēja .savas rokas Latvijas tēls Btīvlķas piemineklī — j ax trim spožām zvaigznēm, kam dažs Piebal-gas puisēns imBūjienas māmuļa a.izbrauca garām pirmo uņ pēdējo reizi, pret viņu savas- liogurušāSj izmocītās ;aeis :paceluši.^:..^;'; :-.'■■;: v;.\ ^
„Es'nevaru iedomāties šādas ainas Londonā vai Pa-Tizē/' sacīja Eriks^ „ļJas man Jādara?" , Viņš strauji apgriežas, ūn nāca atpakaļ pie galda.
;„^ums jāsaņem un jānogādā tālāk viss^ ko ēs jums sūtu," sacīja balss na stingās maskas mutes, ,,ļJn kad būs tik takr — jāmēģina uzturēt saites ar šejieni, arī^^^^^^ bežām un frontei pārceļoties užrietm
; Viņš izņēma iio krūšu kabatas jau sagatavotu karti matiodja to Ērika priekšā. . \;
„Centieties iegaumēt vietas im vārdus/' viņš sausi teica.
Bija redzams, ka gar karti bija strādājušavS liipīgas rokas. Virzienā lio Elgas uz rietumiem cauri visai ^em- ; gālei uri Kurzemei bija atzīmētas atsevišķas mājas, ciemi un pilsētiņās^ izveidojot it kā etapus, ^k^ bija pieskaņoti gaidāmajam frontes. stāvoklim paredzamā nākotnē. Ēriks saņēma arī vārdu un adrešu sarakstu par cilvēkiem, no biŗiem dabūjama informācija.
;„Vidzeme, diemžēl^ :Ms' drīz zāiidēta,^^.^u^ kas noticis uji notiek Valkā un Daugavpilīy te kai tad, kad fronte pārvēlsies Rīgai/' ekselence runāja tālāk vienmuļā, drusku nogurušā balsī. :„Māns, ko jūs nupat saņēmāt, stāsies spēkā ar to brīdi, kad būsjt viņā, es šai pusē frontei. ; Kur ir- robežas un frontes, tur ir arī pāri gājēji. ; JUiris, no viņas; puses raugoties, tas nesagādās nekādā' riska, gluži otrādi, jūs varat cerēt, ka vā-; cieši jūsu pūles pat atbalstīs, kaut gan taš nav nepieciešams. Risks sāksies ar tp brīdi, kad cīņas norisināsies Vācijas ~ territorijā nn mums svešā zemē, kur nav savu ļaužu, un sakari būs jāmeklē pa citiem ceļiem. Ideja izskatās optimistiska, bet"tai tādai jābūt — ciN^ un vietu- vārdu ir daudz, ;bet būs labi, ja tikai desmitā daļa" no iecerētā piepildās.': Mums atlicis pavisam maz laika.^' : ;;/ ; Ēriks domīgi savāca pasniegtos materiālus.
„Jūsu uzdevums sākas jau tūliņ ar; šīm lietām/' mājastēvs nolika ^iz pulētā galda melnu kaseti, kas, pret koku atsizdamās, klusi noklaudzēja. Ekselence paturēja SOT lielo plaukstu pār to, nn šai žestā Ēriks pirmo reizi pa visu sarunas laiku likās atklājam kāda slēpta sa-' viļņojuma; pazīmes līdz. nepazīšanai pārvērstajā/ uzvilktas, nejūtīgam niēchanismam līdzīgajā cilvēkā; ' ;,Te sakopotas sīkas un precīzas • ziņas par visu, kas līdz' šim da^ •; rīts, pretojoties vācu okupācijas varai, ieskaitot vārdus,. dokumentu fotokopijas, nelegālo izdevumu kopijas, plānus, rīkojumus, pavēles — vārdu sakot, viss, ko bija iespē-;■ jams savākt. .Fo mūsu nākotnes viedokļa tiem ir; ārkārtīga nozīme. Iespējams, ka ļoti dnz tās jau būs tikai vēsture. Bet mUmiS jādomā uz priekšu. TĶ kas nāk bēgļiem un vācu karaspēkam pa peļam, ir mūsu nākotne. Varbiit Uz ilgu laiku.'* r
Viņš pacēla kādas nevērīgi noliktas grāmatas vāku un izņēma nelielu, uz laba papīra iespiestu brošūru ar zi-■ Iii. aploksni, kam pāri baltiem buriiem stiepās uzraksts ; Pourquoi je suis collabofateur?
Ēriks to ļpasina —; vācu neveiklā propaganda centās iestāstīt frančiem, ka sadarbība ar Hitleru ir vienīgais viņu, lepnās nācijas glāb^^^ tiikstošgadu miera val-sti. ■'■"■V. V
, V „Mēs nedrikstam būt kollaboranti; brīvprātīgi," ekselence piebilda." Vēsture un apstākļi mūs vienīgi spiež pildrt stiprākā pavēles. IJņ tas mums : jāpierāda -—^^ ; faktiem m dokumentiem./ Kā,d& nieks no tiem sakopots 'šajā etvi;ā." \ ^
; Vienu īsu miifii Ēriks likās; kā skolnieks gudras, riiācītas autoritātes priekšā. Viņš mēģināja šo sajiitu iz-. dzēst/ slepeni vēlēdamies pasmaidīt par šo nopietnību, ar ,;.kādu ekselence runāja. Bet viņam neizdevās.' Iedzimtā latviskā skepse, kas tik labprāt arī svarīgas un; nozīmī-: gasliētas: cenšas :\%stnalvit^^ Uzvarēta viņš nespēja atvairīt iespaidu, ko uz viņu atstāja šī:Jzīvā imi- . , mija ar savu lietišķo neatlaidību, šīs stīvās, cietās un sīkstās personībās aukstā loģika. :. : V ; s /
;„Tas Imtu maigi teikts,"'viņš' nolaida skatienu, tajā pašā laikā saceldams uzacis augstu pierē,^^ ja es atzītos, ka jūtos drusku dīvaini, būdams; divu tik dažādu uzdevumu veicējs. Mēs cīnāmies iiz. abām pusēm/' > Ekselence - brīdi, klusēja, raugoties, kā Ēriks izdzēsa gavu cigareti miniatūra porcelāna pelnu trauciņa. ;;. „Bet Ivatviju turpina pastāvēt "viņš gausi teica. j,Mēs ; pašreiz piedzīvojam vienīgi okupāciju maiņu." v
; Tas bija gandriz dīvaini šais krievu un vā-; cu okupācijas gados, kuros brīvības zaudējuma apziņa at-šķaidījās un bieži parādījās vairs tikai jūtu izpaudumos, apmeklējot Brāļu kapus un; dziedot patriotiskas dziesmas Brīvības pieminekļa; pakājē — šai laikā ekselence bija gandrīz vai vienīgais Ēriļva sastaptais latvietis, kas redziē-ja pāri notikumiem/ nebūdams: ne nogrimis gluži cilvēcisko rūpju -dziļajos akačos, ne domās aizklīzdams pa ceļiem. Uz kuriem maldiiiādamas vedināja kara, norises da^;
': žādās .fazēsi-/;:...^ ■'..///.'/;'■.■"■■ ■
„Latvija turpina pastāvēt," Ēriks dzirdami atkār-
; tQJa. Viņš pacēla skatienu iiz pretimsēdētāju un brīdi pētīja viņa' stingā .baigumā sasalušo, rētaino vaigu. ' Bū-
• dams pieradis ik mirkli: kontrolēt sevi :unsituācij rās atradās, Eriķs nevarēja n^ šai brīdī spilgtāk
kā jebkad agrāk kopš daudziem gadiem apzinājās, ka ir ne tikai žurnālists vien. Tās bija jūtas, kas cēlās aiigšā no ārzemēs pavadīto gadu un .starptautiskas sabiedrības nobružātās viņa nacionālās zemapziņas. Tas: bija^tīkams pārdzīvojums. Ēī piederības sajūta., šī spēji stiprinātā pienākuma apziņa darīja viņu it kā bagātāku;, un briesmas un risks, ko viņš tādēļ uzņeinās, tīkami kairināja viņa pašapziņu. _
„Kad jūs braueai?" mājastēvs ne brīdi neatlaidās.
„Rīt pēcpusdienā. Rēķinot 1^ stundas ceļā, es/jau
; ^ „Es esmu pāriiecināts, ka nevienam citam tik labi neveiksies kā jums," • /;/
, Ēis kompliments bija labi mērķēts. -Ēriks, kas jau ,a piecelies,un gatajvGjās a1^^ parasto pieklājības vietā pasacīja pavisam ko neparastu. /
„Es: jūs apbrīnojļi," viņš bez aplinkiem^^t
tieši acīs raudzīdamies. Tagad ļ)iecēlās arī mājas-. , taču viņa nekustīgajā sejā nebija izprotams, kā viņš uz to reaģē. Atbildi nesagaidījis, Ēriks tikpat tieši jautāja: „Man tas būtu milzīgs gandarījums, ja es. drīk-, stētu uzzināt, kādēļ; jūs; atsakāties no vienīgās glābšanās iespējas, un kas jūs turklāt panuidinardoiies tik/bīstamās^ ar dzīvības briesmām saistītās dēkās. Piedodiet,. ka es lietoju šo vārdu." r
„Man ir lielas priekšix)cības/l bez vilcināšanās atteir ca ekselence, un Ērikam likās/kavina izķēmotos^ acu kak-; tinos saskatāmas viegla, .smaida pazīmes.' \ ,,Vispirms — es; esmu; miris —L gan krieviem, gan vāciešiem, gan latviešiem. Trīs ;gadUs. es ņeesmiP i^ājis: no šīm telpām, nu neviens; nenojauš, kas esmu. Arī jūs par to klusēsit es jums nebūtu atMājies, ja mūsu nodomS; neprasītu uzticību. Kādēļ es pa liku dzīvs ? ISTejautājiet to/es ne-y gribu atcelrētieš.^;.p^^ paraugieties. uz mani — kuram bruņošanās rūpniecības uzņēmumam Vācijā es derU? Mo-; tīvi, kas dzen mani bīstam^ās dēkās? Es meloju, ja teiķ^ tu, ka daru to aiz pārliecīgi nacionālām jūtām; Dona kungs, atcerieties to u;2 visiem laikiem, kuros mums vēl būs jāsastopas ar briesmām;^ TJlmanis mūs.reiz nosauca par lirisku tautu, un viņam daudz taisnības. Mēs nepazīstam fanātismu^ un tādēļ nekad" nebūsim labi konspiratori. : Mēs esam labi. patrioti, bet slikti pagrīdnieki. Mums nekad nebūs organizētas pretestības kustības šī vārda labākajā nozīmē.; Jo mums nav arī piedzīvojumu. Sargieties no pasākumiem, kas balstās vienīgi uz jūtām. Ar sišanu pie krūts vien nepietiek. Jūs jautājat par mani. Es esmu dzīvs, un tomēr esmu miris. Tādi kā es kļūst sabiedrībai par nastu, un viņu miesas kroplība ar laiku deformē arī garu — un tomēr tas, kas man ir
aiztaupīts, tas vien ja^i ir laime: es neesmu nonācis uz ielas ar ubaga cepuri rokā,. Ēs neesmu nonācis arī nespējnieku patversmē vai vājprātīgo naimā. Es esmu vēlīgs, cik tas manā stāvoklī iespējams, un tomēr es •
■ neesiinL;;;: ;;/^^ , ? './,^.^' ■ ^ ;-/'' ■'
(Turpinājums sekos)