\
4f-
2i A T ^ 2 ^
Trešdien, 1952. gada 8. oktobri
/
BIJUŠAIS PAH BiJUSiE
LATVIEŠU VIRSNIEKA ATMI?JAS PAB 1945. G. TRAĢISKAJIEM NOTIKUMIEM BSIMTlENĒ
virsnieki, pārvarot neiedomājamas griitības, kājām šķērsojot LieluvM, Poliju un Austrumpru-s-flju, lk5, g, vēlā rudenā mo "komunistu okupētās Latvijas nonāk Ibrīvajā pasaule.
Vai par to, ka jau priekš 25 gadiem savas zemes atbrīvošanai upurējis savas asinis un tagad otrreiz uzdrošinājies pretim stāties tam pašam latviešu vecajam ienaidriie-feam — krievu komunismam? ^ Jā, draugs Alfrēd, tikai pār to, jo vel šodien lielo tautu izpratnē mazās tautās piederīgais nedrīkst aizstāvēt savas tiesībās,, nekāda gādiju-i mā pret krievu bolševismu. Nemiera pilns, uzņēinīgs iin izturīgs vīrs ir Alfrēds-Ja vēlāk tālu prom no Latvijas bada nespēka nomāktiem mums kādreiz tomēr pietrūka zagju — iebrucēju dūšas, tad Alfrēds bija tas, kās vadīja mūs šajās gaftās; bet bez tām mēs nevarējām iztikt, mums bija jānomirst nadā. Alfrēds šonakt ir mūsu ciemiņš, viņam, nav katliņa līdzi, Un vārīšanā viņš nepiedalās. Par visu vairāk viņš grib tagad ēst, tikai neizrāda.
Man pretim sēž Žoržs, vidēja auguma tumšmātis brillēs. Architek-tūras students, viņš ii- jaunākais no mums visiem. Augstākā mērā simpātisks, kluss un nopietns cilvēks. Viņa tēvs; dzīvo jūrmalā, bet sieva ar mazu bērniņu (to viņš nav redzējis un nezina; zēns vai meitene) tagad Vācijā. Pret^ mums pārējiem, muzikāls un agrākajās kopīgās gaitās vienmēr mūs iepriecināja ar strausa; valšiem, kad tik vien varēja tikt klāt pie klavierēm. Visvairāk es apbrīnoju viņa ātro spēju labāk, ērtāk ierīkoties. Kamēr es taustos un apskatos, Žoržs jau ir ierīkojies, pie tam tā, ka es to ilgi domājot neizdomātu; koka sakne, mazs zemes uzkumpums, dažas noplūktas papardītes, attiecīgi un īstā vietā izstiepta kāda lupata, un skaties, mahs žoržs ir apškaur žami ērtāk ieŗlkojieļs par mani. Es tiešām viņu .apskaudu, sevišķi vēlāk rudehī, kad mūsu pieveikšanā sacentās bads ar salu^ Nelaimīgākais, bet reižā, varbūt, arī laimīgākais Ro mums visiem bija'ŽOržs. Visvairāk likstu atgadījās ar viņu, bet ar visām viņš tika galā, sākot ar briļļu sasišanu un teidzot ar krievu gūstā krišanu. Jā, mani draugi veikli ūn izveicīgi ^eilvēlci. Parasti, kamēr mēs citi tikai sākam vārīšanu, Žanis ir jau pabeidzis ēst, kamēr mēs apskatāmies pēc midzeņiem, Žoržs savējo jau ir ierīkojis, bet līdz| es beidzu savu, Alfrēds jau it ķā izgulējies; viņš vispār tikpat kā negulēja nekad,
TĒVZEMEI UN TAUTAI VIŅI UPURĒJA VISU
Tādi Ir šie trīs karavīri. . Ja ■ es Jūs ar viņiem iepazīstinu, tad ne tādēli ka viņu likteņi bija cieši savijusies ar manējo. Nē, ne tā-
dēļ. Pazīstot viņus, jūs pazīsit.visus mūsu karavīrus un Kurzemes cīnītājus, īstus vīrus, pašaizliedzīgus un varonīgus, kas savai Tēvzemei un tautai upurēja visu, bet ieguva beztiesību. Visu'kuŗzemnie^ ku sejas, domas, raksturi Un pēc-kapitulācijas laikā likteņi ir vienādi. Dažādi ir tikai viņu vārdi un viņu gaitu noslēgums ..;
Mūsu ugunskurs ir izdzisis; un pēdējās mazās oglītes beidz izplie-nēt. Ēdot neapmainījāmies ne ar vārdu un savu maltīti pabeidzām pilnīgā tumsāv tad cauri nakts rasas mitrinātiem krūmiem spiežamies uz savu gūlanivietu. Tā' ir mūsu Jāņu nakts. Tā ir Jāņu nakts ..lāiniīgajā'* Padomju Latvijā. v
Garas; jo garas ir dienas cietumā, sēžotj kaut arī tas butu mežā cietums. Katru otro nedēļu ap pusnakti dodamies ceļā uz mūsu otrā trijnieka midzeni. Basām kājām, pāri rasas pilnajām |>ļayām, cauri sSapjajiem Serumiem purvos, ējani taisnāko ceļu, Pilnīgs klusums,; nekur neķā.-
bēgļus no citiem Latvijas apgabaliem, kas bija paglābušies Kurzemē. Tos riabadziņus jau veselu mēnesi purina; un pratiha: kāpēi^ bēdzi? Bēgt no ienaidnier ka, sevišķi nō boļševistiskā., šos laikos- ļielg pārkāpums, par ko dažam lafeam sava dzīvība jaat-:dod'čekai.-;
IVfusu kaimiņu; trijniekam; ir ļoti bēdīgi ar iztiku, viņi jau ;dzīvo badā; vāŗnulēnus noķert nav tik vienkārša lieta, bet šaut, nedrīkst; jo šāvieni ir parasta lieta tikai uz ceļiem ■ un ārpus miežiem; bčt> ne biezokņos. Tomēr viņi riskētu ai" šāvienu kādas stirnas nomefiīšaņai, bet visas viņu pūles līdz šim nav va-
rējušas tds" ipievest pietiektoi tjuvu . medījumam. Nokvemējuši pie viņiem dienu, nākošajā naktī brienam savu ceļu atpakaļ, ^un pēc nedēļas viņus gaidām. No viņu ļ)uses cītīgākais nācējs ir gan vienīgi Alfrēds.
Jūlija sākumā pančka, kas apgādāja mūs ar ūdeni, bija galā ar saviem krājumiem. Tā ķā nevarējām nekur tuvumā atrast citu ūdens tvertni, bij^ jāmēģina rakt ;;„aku". Mēģinājumam izvēlējāniieš klajumiņu istabas lielumā* savā mežiņā> to sedz gara zāl6, un mēs spriedām; ka slapjās Vasarās, šeit ūdens; hebī ja dziļi; meklējams; Darb^ veltījām vienu dienuy iaii aka bija gatava/ Tas bija šaurs caurums rokas: gaŗurnā tlziļumā^ pa ^ kuru varēja iebāzt roku ar pudeli. Rokot caurumu ūn izrakto zemī aizgādājot; prom, feija jaūznvaņās, lai zāle netiktu nomīdīta vai iemīta taciņa.
inajuma CIETUMĀ.
LATV IEŠU NODEVĒJ
Bojševisms ir tautu tenrors visaugstākā pakāpē. Kur tautas ap^ spiež un verdzina ar totālu terro-ru, tur ir nebeidzamas rindas mocekļu.  Bet tur ir arī slepkavas, mocītāji un nodevēji. Latvijā nav nogalināti vai izsūtīti tik daudz cilvēku un nekad Latvijas zemi nav minuši tik daudz slepkavu, varmāku un nodevēju, kā boļševiku okupācijas jūgā. Mūsu tautas mor cītāji un slepkavas ir 99.5~proc. nelatvieši, naidā audzināti un nežēlībā skoloti sveši cilvēki, kam patīk mocīt un slepkavot. Tas "ir arī viņu amats ūn maize. ; Esam bieži rakstījuši par Staļina, pblītbiroja, komisāru, poļitru-ku, čekistu un sarkanarmiešu no-ziegumiemi.  Viņu vidū ir bijuši arī vairāku latviešu vārdi. Bet nodevēju •— Kangaru skaits pašu latviešu vidū ii" jau lielāks ^ un tie blakus svešiniekiem atrodami jau
EDOM
PĒK
Ārsts izmeklēja kāciu pacienti un nekā ļauna nevarēja konstatēt. „Es nesaprotu, par ko jūs īsti sūdzaties," viņš teica, „jūs esat pilnīgi normāla miesīgi un garīgi „Bet mari ļoti patīk pankūkas, paciente teica. Ārsts iesmējās un paskaidroja, ka tanī apstāklī nekā ļauna neesot, jo arī viņam pašam patīkot pankūkās. Pacientes acis iemirdzējās^ iesaucoties: „Tad
(i
da^ kustības, ne t,rokšņu, vtiķāi jums drīzi mani jāapmeklē mājās
šur tur ugunskuri, ap kuriem satupušies krievu V karavīri -— zirgu gani. Tos mēs netraucējam, ejam garām ar līkumu un klusu, bet viņi ii- modri, un bieži vien saucienu: ,,Kas tur iet?" pavada' šāviens. Ne saucieni, rie šāvieni mūs nebiedē, tos mēs ik mirkli gaidām un tiem esam sagatavojušies; rnēs vairāk satrūk-stamies, nejauši saskrienoties ar meža cūku, kas no biezokņiem izgājusi naktis pastaigai. Tuvojoties savu draugu migai, jau laikus ir klusu Jāizsvelpj „Kur tu teci, Kiur tu teci" meldija, j6 viņi arī ii* modri un, droši vien, jau nojautusi; kaut ko tuvojar mies; kad mums pretini atlido knapi sadzirdama tā pati meldija, mēs zinām, ka esam ciemos pie savējiem. Paliekam pie vi^ ņiem visu dienu, jo nav murhs kur steigties... Gribam apmai-nīt|ies ar viņiem ziņām, bet nav to nevieniem, rie otriem. LaūkU sētu iedzīvotāji, kas atgriezušies ņo ,yreģistrēšanās" pagasta valdē un kas nav pēc tam aizsaukti klaušu ;darbos,; savas mājas vairs' neatstāj, nekur neiziet un ne ar vienu nesatiekas, lai nerastos nekādas aizdomas. Runā, ka pie Tukuma esot, iežogots liels.
man pankūku ir piecepts kaudzēm."
Ārstam bija pilnīga taisnība, sakot, ka nav nekā ļauna tanī apstāklī, ka kādam kaut kas ļoti patīk. Bet nav vairs normāli, ja kāds patikas pēc vien krāj ^kaudzēm" kādu mantu bāz vajadzības un mēŗļ^a to prātīgi izlietot /
Starpība starp patieso interesi uz kaut ķo uu: neurot^sko iedomu būš šāda: veselīgā interese dzīvi padara bagātāku, bet rieurotiskā to izkropļo un aizvirza sānis.
Žanete, ap 30 gadus veca meitene, strādā birojā, ir neprecēju-, sies, nav ; piederīgo, nav arī nekādu spīdošu izredžu nākotnei. Viņā iesakņojusies idejā — var^būt dvesta, ka viņai vajadzīgs kā.ds 'ietaupījums nebaltām dienām. Tas "ļoti labi. Viņa šīm nebaltām dienām sāk krāt. Viņa' izstrādā sevišķu krāšanas projektu, spiež krājkasītē centu pie centa, nekur pa vaikariem neiedama. Viņa atsakās no iemīļotiem laika kavēkļiem, ja tie maksā, par daudz, atvaļinājumus pavada mājā ūn ģērbjas ar mazas meitenes vienkāršību;
Vināi gan tas sāk dažreiz jau izrādīties par slogu, bet nevar atrast ceļa atpakaļ uz ņopmālākii dzīvi. Viņa aiz taupības jaii nedaudz kā bija atteikusies, tā ka vairs nemaz nevarēja sev ticēt, ka to būtu varējuši atļauties. Tas ir iedomu vai apsēstības spēks. ; Džēna ir pavisam pretēja Žanetei. Viņai liekas: ja naudā ilgāku laiku glabāsies viņas maciņā,
klajš laukums, kurā vācot kopā tā līdzīgi olām drīz var samaitā-
ties. Katrā algas dienā viņa deg aiz nepacietības ātrāk izdot naudu. Viņa sapērk cepures^ lai sevi iepriecinātu, bet nevar tās valkāt, jo riepiestāv viņas tērpām. Viņa nopērk katru nieciņu, kas liekas acīm .patīkams. Pirkšanā nav nekā nopietna un mērķtiecīga. Džēnai nav nekad bijis konta, par apdrošināšanos viņa smejas. Bet ja kāds grib tikt uz;priekšu, tad taču labi jāģērbjas, viņa domā. Tā Džēnu moka viņas iedoma.
Kāds jauns laulāts pāris labprāt grib izbraukt un viesoties pie saviem daudzajiem paziņām. Ja viļfi nevar iziet abī kopā, tad viens dienas vai vakarus pavada pie savām skolas draudzenēm, bet otrs braukā apkārt un grib apciemot vecos zēnus. Tie uzskata par pilnīgi zaudētu to vakaru, ja kādreiz jānosēž mājā pie grāmatas un radio. Viņi ļoti vēlas ciemoties, bet hekādā ziņā nevar iedomāties pieņemt viesus pie sevis, Kā to lai nosauktu? Katrā ziņā tā ir atkal sava veida apsēstība;
Kā viens, no labākiem jājamzirdziņiem varbūt ir priekšmetu vākšana. Ņemsim par piemēru Hu-bertu, kas krāj grāmatas. ViņŠ savā vecpuiša dzīvoklī jau kaudzēm sakrāvis grāmatas.Bet viņš sapņo par laiku; kad pats savu māju varēs piepildīt ar grāmatām, pie tam ar labām, klasiskām, glīti iesietām; illustrētām;' Bet tagad viņš ir tikai mazs grāmatvedis, un viņš pērk, ko var atļauties. Tāpēc viņa plauktos ir ,25 centu kriminālromāni, un - tikai tie; Ja Huberts drusku ļ)akalkulētu, tad redzētu, ka ;t>ar prastiem kriminālromāniem viņš gadā izdod 30 dolārus. Gada laikā tas nav daudz, bet daUdz sanāk tad, ja zina, ka šāda krāšana jau^ turpinās vairākus gadus Vai tur ir vairs jēga?
Henrieta ir apsēsta ar veselī-iibas problēmu. Pēdēio desmit gadu laikā ārsti ir piilējušies atrast kādas slimībās pazīmes, bet nākuši pie atzinuma, ka meitene ir vesela kā rutks. Bet Henrieta pati zina labāk. Ja viņai nebūtu stip-
katrā pilsētā, miestā un pagastā. Gar katra latvieša mājas logu un durvīm ložņā spiegs un nodevējs, kas meklē asinskārajai čekai jaunus upurus un vergu darba nometnēm vergus.
Mums ir reta izdevība ziņot latviešu sabiedrībai veselu virkni Latvijas mazo kapraču un nodevēju vārdus tajās Latvijas mazpilsētās un pagastos, kur partizāņu darbības dēļ notikušas lielas latviešu deportācijas. Te daudzi atradīs savā; pagastā pazīstamas sejas. Diemžēl, arī sievietes, pat mātes.
JĒKABPILS .PILSĒTA
Jūlijs Ļeļis, MDV virsnieks, 26 g. V., dzimis Latgalē,: partizānu nošauts.
Kārlis, Ozoliņš, pēdējā laikā saucās Uzuliņš.MVD virsnieks, laukstrādnieka dēls, 25 g. V., tunišma-tis, vidēja auguma, ļoti piesardzīgs.
Jāzeps Zučenko, milicijas priekšnieks, dzimis Daugavpilī, 40 g. v., nežēlīgs un atriebīgs. Nēsā ķīļ-bārdiņu, vidēja auguma.
Lilija Fzeross, dzim, Kokina, dzimusi Jēkabpilī, 36 g. v., šuvēja; vidēja auguma, tumšmate, 2 bērnu māte, MVD slepenā ziņotāja, bieži uzturas Krustpilī. Sevišķi smagi noziegumi pret izsūtītiem.
Emma Krastiņa, apm. 23 g. v., rentnieka meita, labi pārvalda krievu un vācu valodas; mēdz uzdoties par kantoristi. MVD ziņotāja. Bijusi klāt pie deportējamo jēkab^-piliešu ievietošanas vilcienā.
Jāzeps Zeps, 40 g. v., gaišmatis, maza auguma, dzimis Latgalē. Latviski runā ar stipru krievu akcen-
par to bijušiem sakariem ar aizsargiem un vāciešiem. Nošauta.
J. Zeļcevs-Zaļcevs, sedlinieks, Izpildu komitejas priekšsēdis, komunists, 50 g. V., iesirms, alkoholiķis. Galvenais deportējamo sarakstu sastādītājs.   :     ;        ' ^
SĒEENES PAGASTS
ra.-gribās speķa, tad., viņas -dzīve jau būtu beigusies. Viņa ietur pareiza dietu. Vitamīnus viņa aprij kaudzēm, sevišķi lētākos. Mazākā acs asarošana viņai jau ir stipra saaukstēšanās, bet šķaudas jau influence. Tad zūd katra interese par pārējo dzīvi, līdz tiek atkal ar veselību uz pekām. Viņa ir plānojusi arī/vairākas it kā vajadzīgas operācijas, bet neviens ārsts
nav atradiestik nodevīgs, lai tā- tū7" Milicijas' sevišķu 'uzdevumu Te-
das nevajadzīgi izdarītu. Viņa gan vēl nav sasniegusi pilnīgu hipo-chondrijas stāvokli, jo pati apgalvo, ka nav neārstējami slima. Bet piesardzība un bailes no slimībām apēd viņas dzīvi un sabojā meiteni pašu.
Ja šie cilvēki tikai sāktu drusku kontrolēt saVas iedomas un pārvarēt sevi, tie drīz atklātu, ka viņu rīcība nav riekam vērta. Pretējā gadījumā tiešām var notikt, ka jāiejaucas' praktizējošam psī-chiatram.
Ikvienam sev būtu jājautā, vai viņa jājamais zirdziņš pieļaujams kā veselīga nodarbība, vai arī tās ir kā sāls dzirnaviņas pasakā, kad dzirnaviņas vairs nevar apturēt no sāls malšanas un ar sāli piepilda jūru. Ja jūs jūtat, ka kāda interese jau pārspēj veselo gribu, tad jautājiet sev šā:
a) Vai zināma interese, kam jūs nododaties, atver jūsu dzīvē jaunus apvāršņus un tuvina jūsu dzīves mērķiem, par ko jūs ^sapņojat? .
b) Vai šī interese ir saskanīga ar citu cilvēku tieksmēm vai arī tā liekas dīvaiņa jums pašiem?
c) Vai šī interese ir paškontrolē vai arī tā pastāvīgi pieaug un kļūst karstāka? Ja tā arvien pieaug, tad kādas robežas tā var sasniegt? Kas var notikt, ja tai ļaus attīstīties pēc patikas? Vai tad sasniegtie rezultāti- jūs apmierinās?
Tā ir patiesā pārbaude, jo mērķis un pakāpē nosaka intereses, iedomu vai jājamā zirdziņa vērtību cilvēka dzīvē un atšķir no neuro-
rēdnis. Vairākkārtīgi piedalījies deportācijās.
M. širone, rezerves skolotāja meita, 32 g. v. Tēvs strādājis 1940. -41. g. par skolas pārzini Lielzal-vē, vecs^ partijas biedrs. Tumšmate, slaida, MVD ierēdne.
Kārlis Zariņš, bij. Jēkabpils apriņķa Šosejas un zemesceļu dep. darbu uzraugs, tumšmātis, slaids, MVD pratināšanas ierēdnis, brutāls, 36 g. V.
J. Leitlands, jaunsaimnieks, 1940. -41. g. milicijas pr-ks Sērenes pagastā. Dzimis Latgalē, 44 g. V., MVD virsnieks, vidēja auguma, rēta kreisā vaigā.
SECES PAGASTS
tisma.
Emīlija Bruženko, vidēja auguma, apm. 19 g. v, partijas biedrene, komjaunatnes vadītāja, MVD ziņotāja.
Vera Vanags, dzim. Šiliņš, dzim. Jaunjelgavas apkārtnē, gaišmate, skolotāja, 1940.-41. g. kopā ar vīru strādājusi Viesītes pamatskolā, MVD spiedze.
Ernests Opincāns, 45 g. v., nēsā ūsas, komunists, piederējis Oš-kalna sarkano partizānu grupai, 1944. g. sadursmi ar aizsargiem Daudzevas mežā ievainots. Personīgi vadījis aizsargu un viņu ģimenes locekļu apšaušanu Seces pagastā; Arī 1948. g. strādā Rīgā pie MVD,* vidēja auguma, kailu galvas vidu.
Milda Bukšs, dzimusi Zemgalē, apm. 24 g. v, komuniste, nodevu-
E. Auškāpa, dzim. Avote, 40 g. V. komunistē, vīrs, ievērojams komunists, apcietināts 1944. g. pavasarī, ievietots Jelgavas ciet. Pienotavas vadītāja, tumšmate. Piedalījusies aizsargu apcietināšanās, pašrocīgi nošāvusi 7 cilvēkus, starp tiem 3 mazus bērnus Sērenes Dzeņos. Pati smagi sašauta, b«et izveseļojusies un pārcēlusies uz Rīgu.
A. Grišulis, dzimis Latgalē, 40 g. V., kalējs, komunists. Nošauts.
■ J. Lejiņš, 55 g.v., lauksaimnieks, komunists, labā roka paralizēta, sirms, vidēja auguma, dzīves viela Lipšānu krogu, izpildu komitejas priekšsēdis; DepoVtējamo sarakstu sastādītājs.
J. Peipiņš, apm. 19 g. v., maza auguma^ plāniem, gaišiem matiem, tēvs bijis 1940.-41. g. izpildu kom. pr-dis, apcietināts par līdzdalību deportācijās, 1943/ g. miris Jelgavas cietumā. Komjaunatnes vadītājs, atriebīgs..
A. , Smolenskis, apm. 30 g. v., tumšmātis, sadists, pārtikuša lauksaimnieka dēls, MVD izmeklēšanas ierēdnis. Tēvs apcietināts 1941. g. rudenī par komunistisku darbību, miris Jelgavas cietumā.
Zenens černovļtki?, 50 g. v., dz. Asūnē, vidēja auguma, kailu galvas vidu, bij. Sērenes pamatskolas apkopējs, komunists.   Piedalīj i^s ^ visās apcietināšanās.
Jūzis Anžans, 28 g. v., vidēja auguma, iet ļodzīgā gaitā, gaišmatis, mūrnieks, Latvijas laikā 2 reizes sodīts par ielaušanās zādzībām, dezertējis 1943. g. no leģiona. Milicis. .
J. Kopāns, 60 g. V., gadījuma darbu strādnieku, MVD ziņotājs. Nošauts. /
V. Kopāns, apm. 25 g, v., bērnībā slimojis ar bērnu trieku, ķrop-liSi laukstrādnieks. Nodevis MVD vairākas ģimenes, apgalvodams, ka tās atbalstījušas partizānus. Ļoti piesardzīgs.
Jāzeps Jarešenko, apm. 45 g. v., vidēja auguma, dzimis Latgalē, Ko-pāna tuvs radinieks. Pats un sieva pārliecināti komunisti. Piedalījies apcietināšanās, un kā milicis arī partizānu gūstīšanā Taurkalnes mežos.
J. un K Otto, J. Otto bijis lauksaimnieks Sērenes Mežsētās. Ķ. Otto šuvēja. Komunisti niedalījušies apcietināšanās. Slēpuši un apgādājuši ar pārtiku sarkanos partizānus līdz 1944. g.
-is. sl vairākas ģimenes, liecinādama
VIESĪTE
E. Korlovska, dzim. Bēniņa, apm. 40 g. V., dzimusi Zemgalē, komuniste, komjaunatnes vadītāja, pamatskolas skolotāja, aktīviste, piedalījusies deportējamo sakrakstu sastādīšanā.
E. Korlovskis, Viesītē ienācis no Jelgavas, pamatskolas, skolotājs, komunists jau pirms 1940; g. E. K. — B. vīrs, MVD darbinieks.
Lidijā Valdmane, 30 g. v.^. slaida auguma, gaišmate, mežsarga meita, komuniste un ziņotāja..
. v; Šnukins, apm. 30 g. V;, mūr-. nieks, milicis. Nošauts cīņā ar partizāniem.        V. Lambei'gs
(Turpinājums sekos).
siem; projām no frontes, no sviešiinia,iio piepūlei un briedinām, ■■
Pāvils Klans
BBia
. 9. turpinājums ^
j^Man ieteica to neuzrādīt kontrolei;" / ^
„Bet Varbūt tas tomēr būs jādara. Katram gadījumam ja; niaņ plīst riepa vai es 'citādi aizkavējos -r-negaidi mani ilgāk par stundu. Ieej restorānā, pasūti kausu aulu>o Bet neslaisties apkārt. Ja neierpdos, pulksten trijos; ej uz manu dzīvokli un prasi pēe Žanīrias. }^odod viņai sveicienus no manis un kaseti. Jā, arī to. •Un te ir adrese/"^ ;^
Viņi sadevās rokām. Viņi mēģināja^ šo brīdi padarīt pēe iespējas ^ķu. Tad Mikus devas pāri pagalmam un pēc mirkļa nozuda vārtu Telvēo  ^ ^
■ •• ■.;;. *; ■ ■ ■  • ■;■ - /•;•;/' ''
„Uz redzēšanos- domāja Mikus, otrā rītā gar Eo-mas viesnīcas portālu staigādams. Viņu saistīja viss šīs nop^ietnās, kalsnās sejas, kurās bija. ierakstīts nogu-"rums, sasprindzinājums un rūpes. Šīs pelēkās uniformas, ar dažādu pakāpju zīmotnēm, kurās slēpās §o cilvēku vāciskās sirdis, vāciskās miesas, vāciskie nervi — viss, kas šajā brīdī tiecās nz viņu dzimteni 4- pāri gaisu gai-
uii koleŗieni; rokās.  Uar oper auto. Pilsētā viss izskatījās mierīgi, Daži^^fo^^ gāja garām, militāri sveicinādami^ ;
,„Vai:gaisa satiksme ir drošakāds: jautāja, Mikus neldansījās. Viņam bija dīvaini gaisīga, tīksma, sajūta. Viņš. bija tikko sķuviesmi dzēris stipru, saldu kafiju. : Svaigais krekls deva tīrības' un spodruma ļabsajū-; tu. Piebrauca omnibuss. Virsnieki gausi un pārāk pieklājīgi vieus otru pa priekšu laizdami, sakāpa. tajā. debija neviena civilista, atskaitot viņu — Miku. Viņš uz-: reiz sajutās mazliet trauciēts. Bet tas tūliņ pārgāja, tikko omnibuss sāka. kustēties. TJn kad viņi jau bija Pār-; daugavā un iegriezās šosētajā ielā uz .Spilves pļavām, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka visus šos cilvēkus mājās kādjj gaida.: Visus ? - Varbūt kādu arī. ne. Viņš dzirdēja'; sirmu majoru sūdzamies par pēdējo bumbu; uzbrukumu Berlīnei —ŗ viss tur bija aizgājis postai ^ sieva^ radi^ bēr-iii,.manta; ;.■■ ^;. .;-,;:     ^r:' \ \ -. ■-V-^'■
lidlaukā -viSs noritēja ļoti drīzi■ un bez- kavēšanās. Ierēdnis vēl pēdējo reizi pārbaudīja dokumentus, propelleri Jau dzina spirgtu un jautru vēju; raustīdami pasažieru gurni joto§ formas niēteļņs un sparīgi plosīdami sig-; nālkarodziņus zemē,motori - clūca, un saiņus pievedušais apkalpes vīrs kaut ko kliedza vausī: lidlaukā komandantam:- uri plātījās rokām. Mikus Peniķis ieņēma pēdējo vietu- Mmašīnas labajā pusē,: <tplūkoja papīra maisiņu,:; kas bija piestiprināts, priekšējā sēdekļa atzveltiiim, aizlika sev. priekšā drošības jostu, kuŗaftjuiķeļa āķis ar Siiu-: su inetallisku skaņu iekrita'gredzena pie roktura, tad izstiepa kājas un atlaidās — viņa dēļ lidojui^s varēja sākties;:".-'
■   , Daži jirsniekiaļsktījas uz viņu -—viņš vēf Teiz sajutās traucēts, šai uniformētajā sabiedrībā —- kā baltais .zvirbulis, ko citi^ likās, labprāt būtu noknābājuši: civī-;Msts militārās satiksmes lidmašīnār Šajā- laikā, ain vie-tā, kad .steidzīgiem dienesta- lidojumiem bija tik maz brīvu vietu pašiem vācu; bruņotiem spēkiem!;  : ;
lidmašīna .sakustējās un skrēja pa-^a^^ ceļu: viegli lirilīgaiii, kādā nenosakāmā brīdi tā jau bija at-: dalījusies n6;zemes un - tad atkal atsitās pret^ skrejceļu ui . uzreiz tās gaita kļuva līdzeiia, vīrs ar siģnālkarodziņii rokās pēkšņi bija redzams jau no augŠaSj aizmugurē lidlauka ēkas pavīdēja kā no kalna skatoties — un tad uzreiz viņi bija virs Ilīgas, un Mikus sev par lieki prieku redzēja namu, kiŗā dzīvoja, un ielu, bulvāra kokus un rītii saules apspīdēto^s, vēl neizklīdušās nakts dūmakas
itiii kā nomāktos namu jumtus,;kas vīdēja polēki kā cauri pienaiuainiigļjti, dažus baznīcu torņus un Daugaviis .ūdeņus, kas. vienu ;brīdi iemirdzi žilbinoši balti — un tad lejā zilgani pelēka, reizēm zaļgana parādījās jūra ar zaļu, pudurainu krastu un sīkām mājelēm, vilcienu un 'ļaudīm, tik sīkienr kā^Š^^^^ Kaut kur pa labr tā-
• lu jūrā, redzēja dažus kaŗa^^^^t^^^^ — varbūt tie bija tie paši, kas nesen apšaudīja līdz Ķemerēm izlauzušos ienaidnieku. Pēe nedaudz minūtēm lidmašīna mainīja, augstumu, rionākdama gandrīz, vai līdz koku galiem, — acīm redzot to prasīja piesardzība no boļševiku aviācijas, bet jo tālāk viņi devās Kurzemē, jo augstums pieauga,
•un kaut kur ap Saldu..lidmašīna jau turējās ierastajā pa-sažieļii; satiksmes līmenī — piecisimts metrus virs 'lau-; kiem, ēkām, ceļiem, kapsētām ūn baznīcām, kas tur apakša aizritēja kā grdīsegas raibs, saules apspīdēts raksts. .Fn meži!; Mikus sajuta vēlēšanos izliekties pa kabīnes logu un pamāt tiem ar roku. Cauri tumšajām zaļumam šur un tur lauzās nidenīg\s rūsganums luī lapu koku apdzel tējušās galotnes; meža pļavās saule ,meta garas, iezi 1 -ganās ēnas, un spožajā gaismā bija saskatāms ik koka at-; .sevišķais ;stāvs,:izG4rtumi^ avenāju un celmu pie-
bārstīti pret sauli kā plaši atvāztas darba vīra krūtis, un tad apaļīgi un gludeni^ aizslīdēju Kurzemes pakalni, da-žuviei veidodamies: gareni kā gurni,: dažbrīd no]:)lak:da-mi līdzeni kā pavērtas delnas lēzenie izciļņi. Vēja dzir- ; navas ar aizlauztu spārnu vēdināja paplukušām, saplē-buŗām^ bars lopu, brūns un raibs kā mārīšu pulks, aizslīdēja zem Jidmašinas, un nevarēja saprast, vai tas višpār;ķustas, — tik mierīgs tas likās pļavas zaļumā, un dūmi, kas cēlās no zemnieku mājas, likās stāvam gaisā — tik rāma im š^^^^^^^^ zeme un gaiss tur Ic-
: jā. Karš bija. kaut ;kur citur; tas vispār bija jēdziens, kam ar,šīm ainavām nav nekā kopēja — te savā nodabā rīta saulē gozējās mierīga z^^^^^ dzīve, kam pats Dievs deva .savu svētību — tas tik skaidri bija nomanāms kla-. , juma krāšņajā, krāsu un gaismas noklātajā plašumā, Eietūmū; pusē, zemei pieplacis, vilkās gauss, violeti pelēks lietus mākonis, un zem tā, līdzīgi balsta arkai; lejup liecas .var avīksnas košais loks, bet augstāk balti un pūkaini gāja nnizispalvu^.to^ debess šķita gaiša un dīvaini zeltaina^ uņMikuni^      nekad nebija daudz do-
• mājis par .glezniecību,' ienāca prātā, ka nevieni no zemes perspektīvām nevar dot tik daudz gaismas un krā-su, ;kā šī lidojošā, šī p^itna perspektīva, kurā skatiens ietvēra visu — uri; līdz sīkumiem. Būt Dievam, doināja Miku^, — tam vajag būt lieliski.
Bet tad uz lielā un taisnā ceja lejā parādījās gara ^ kolonna — tās bija karaspēka vienības, teica virsnieki, sejas stikliem piespieduši, un kaut kur tālāk vīdēja lau-
rami
cinieku pajūgu nekārtīgās gru[)as — bēuļi, domāja Plikus. Kurp? 'Cik ļālu? Kāpēc? .,Zemē ļ)osts ir liels/' viņam atkal ienāca ļ)rātā šie vārdi. Jā, būt Dievam ~ tam.vajadzēja būt lieliski. Dievs vār sabojāt vienu riteni ienaidnieka kara mašīnā un apturēt tās velšanos uz i'ic-tumiem. Dievs var noslaucīt ar vienu plaukstas vēzieiiii visus svešos kara pulkus no Zemgales laukiem un pil-, sētām, Dievs var radīt negaisu un zemes trīcēšanu, kns iznīcinātu ļauna varu — rtevs, kas redz laipno, mierīgo zemi lejā tādām pat acīm kā viņi tagad, nedaudzie» cilvēki lidmašīnā. Bet Dievs to nedara. Dievs ļauj notikt postam — arī šai skaistajā, zeltainajā dienā. Arī šai brīdī kāds mii-st. arī Šai saulainajā stundā nodeg kāda veca latviešu māja, arī šai mirklī kāds Vidzemes zemnieks uzmet pēdējo skatienu saviein laukiem. Kāpēc?
. Mikus Peniķis domāja par to lielisko sajūtu, kāda ir lidotājam, kas lejup mezdamies var pavērst savas nui-Šīnas stobrus.un likt izspļaut ugunļi pret ienaidnieku. Vēlreiz un vēlreiz.^ Dažreiz, Volehovas purva grāvī giilol. viņš bija sajutis gandrīz fizisku baudījumu, kad bija varējis nospiest savas mašīnpistoles mēlīti un izlaist garu jo garu kārtu starplaukā, kur kūņādamies nāca ienaidnieks. Tagad viņš lidoja gaisos ar ījaba vēsti krūšu kabatā, kas prasīja drusku vairāk kārtības cluiosā, vairāk tiesības nelaime, i\'airāk rūpju par tiem; kas cieta bez vainas. . '
Virs Kuršu jomas, šīs pēdējās joslas, kur ļaudis vēl runāja' un -saprata latviski, viņi iekļuva miglā.; Skatu" , uz abām pusēm aizklāja- balta, gaiša siena, kurā nekas vairs nebija saskatāms, tāpat lejup un augšup lidmašīnai. Plikus nekad nebija redzējis tik daudz konkrēta un tomēr netaustāma, neaizkarama, nesa'jūt<ima baltuma, tik daudz blīvas un necaurredzamas vielas, kas apņēma viņus Uo visām pusēm kā ūdenī ienirušus, ~ tas likās reizē gro-teski. absurdi un baismīgi, viņi it kā beidza eksitēt pasaulē, pāriedami netveramā, rēgainā nerealitātē, lidmašīnas ātrums vairs nebija jūtams, nebija arī vairs nekādu perspektīvu, nekādas priekšmetiskas pieturas, kaš liktu salīdzinājumā apjaust savu eksistenci, — viņi vienkāi'ši kaut kur bija, kaut kur karājāk — tā varēja būt tikpat labi mūžība un-bezgalība kā baltiem tvaikiem līd/', griestiem juepildīta šaura telpa — tas. bija kāds liels nekas, k-as Miku gluži samulsināja. Šis pieturas trūkum>^, šī nespēja redzēt sevi uz citu lietu fona, šī nespēja salīdzināt sevi ar pārējo pasauli — tā darīja tramīgu, likdama sagaidīt it kā kādu triecienu, kādu-atģišanos, kas paglābj no instinktīvām bailēm t4kai uz to vienīgo mirkli, kas ļauj atšķirt maldus no tūlītējās iegāšanās bojā ejā.  Bet neka^ nenotika. Vienā brīdī tas bija pāri.
jums sekos)