MAS LATVUAS IZNtCINiSANU VADUS HAĻIKOVI
1940. Ģ. UZ LATVIJU NOSŪTĪTĀ ČEKAS VIISNIEKA
' Iļjas Moļlm aikli|uml Elfopag pr@s§
XIV
Pa to laiku atsŗMēja spoža gaismā, un ložas durvis atvērās. Sulainis ienesa šampanieša pudeļu pilnu kurvi un glāzes, kā arī šķīvi ar eleganti garnētām kaviāra maizītēm.
„Nu," Maļenkovs teica, kamēr sulainis paņēma galdiņu," kas stāvēja ložas stūrī un uz tā uzklāja Dam.askas galdautu» „uz šo ordeni, Serov. kas j ums un biedram. Moļinam nu. ir piesprausts: uz Ļeņina ordeni!"
Serovs staroja priekā, gluži kā atpestīts^ taču vēl īsti neticēdams savam priekam, ka bries^ mas nedraud.'
' ,,Ļeņina ordeni?" viņš nedroši jautāja, arvien vēl sagaidīdams jaunu Maļenkova cirtienu.
,,Jā," Maļenkovs ļteica, liedams glāzē šampanieti.
„Man vēl nav neviena ordeņa, nekādas atzinības zīmes."
„Tiešām?" Serovs jautāja, liekuļodams pārsteigumu,
„Uz- Ļeņina ordeni!" Maļenkovs uzdzer^.
MAĻENKOVS TEĀTRI
Mēs pieskandinājām. Tad dzērām šampanieti. .Teātra zālē atkal kļuva tumšs. Priekškars atvērās.
Slavenais tenors : Kozlovskis dziedāja dažas balādes, krievu tautas dziesmas un dejas: mūzikas tekstus. .
^ Kad pēc tam Serovs vēlreiz aicināja mūs apsēsties, mēs visi bijām ļoti pārsteigti.
Pateikdams, ka biedra Maļenkova uzdevumā viņam ir kas svarīgs . pasakāmļS,. viņš mums atklāja it kā lielu noslēpumu, ka Staļins grib mūs redzēt un ar mums tuvāk . iepazīties.
Maļenkovs bija ļoti apmierināts, un vispār man likās, ka viņam ir īpašas simpātijas pret šo kādreizējo ,,popu", k'uŗam komunisti viņa tiešām jaukās balss dēļ bija devuši padomu mest nost priestera tērpu un tā vietā izvēlēties skatuvi. Tas bija baznīcas vajp^anas 'sākumā.
Vēl^k, kad 1943. gadā ieradās amerikāņu Lendi-Lease komisija, es dabūju pārliecināties, ka Kozlovskim'i ir jau senāki sakari ar Maļenkovu; un ka šie sakari dibinājās uz savstarpējas noderības pamata. •
Abi bija labi sapratuši, kā kritiskos brīžos viņi. viens .otram vislabāk varētu palīdzēt, un tā-
vismaz desmit reizes iznākdams publikas priekšā.
Publikas apbrīnošana, ko tā parādīja dziedātājam, bija īsta, sirsnīga un dziļa.
Pēc tam priekškars atkal pacēlās un tika ŗlejots jaunā, apdāvinātā, temperamentīgā un aizrautīgā komponista. Kačaturjana balets; kur ritmiski spēcīgas inspirācijas pilnie improvizē jumi bija izkārtoti ar lielu veiksmi, gādājot arī par to, lai balets patiktu lielajai publikai, kādēļ blakus Staļina iemīļotajiem komponistiem — čaikovskim un Gļinkam, ļoti bieži Kremlī aicināja arī viņu personīgi mūzi^ eēt., ■
Kad pēc otrā starpbrīža priekškars atkal nolaidās un Lielā Teātra zāle kļuva spilgti gaiša, Maļenkovs mums teica:
„Vienmēr no jauna mani savaldzina mākslinieki, kas teātrī var- sniegt tādu pilnību. Šī pilnība, formu skaid?|:;ba mani atmodina kāda . savāda nemierā dziņas, proti: vai nevar izšķirties par drosnji šīs formas, pro tams,- savā attiecīgā izveidojumā, pārnest arī uz cilvēku sabiedrības organizāciju?" :
Brīdi viņš vēi*ās lejā^ skatītāju telpā, kur drūzmējās ļaudis tad turpināja:
„Es ļoti daudz lasu. Vienmēr esmu centies paplašināt, manas zināšanas. Arī ļums, biedri, nevajadzētu laist garām nevienu iespēju, savās smadzenēs dabū iekšā vienmēr vairāk. Nesen lasīju kādā Anfantēna darbā, ka reiz atnāks taš laiks, kad māksla vadīt, un iekustināt tautas masas kļūs tik pilnīga, ka gleznotāji, dzejnieki, komponisti, un lielie tautu vadoņi, ģeniālie politiķi, kādreiz iegūs varu pār cilvēkiem, pār šo masu tur lejā, šb miesas virpuli, un varēs šo masu ar tādu pašu noteiktu drošību sakustināt un sajūsmināt, kā piemēram kāds matemātiķis atrisina ^ kādu svarīgu uzdevumu.'" Zālē nodzisa gaisma. '
ULĀNOVA DEJO
Padomju^ Savienības, vairbūt^ arī visas pasaules lielākā;'dejotāja Ulānova dejoja Gulbja^ ezera ainu, par ko Miaļenkovs bijā ļoti sajūsmināts; un pat nopūtās. Es biju ārkārtēji pā-rsteigts, pamanīdams viņā cilvēciskas vājības, kādas viņš arī nebūt neslēpa, tās pats skaidri saredzēdams:   Maļenkovs^ šķietami
pā.rspēts, lai Maļenkovs politikā lietotu kādas metodes lietodams.
Kad atkal atspīdēja gaisma.un Ulānova vētraini aplaudējošai publikai palocījās ar dejisku smalkumu, nesalīdzināmu, pilnību un klusu atturību, Maļenkovs kaut ko nomurmināja, acis' no dejotājas nenovērsdams:
„Brīnišķīga māksliniece, vienreizēja dejotāja; Gandrīz nav iespējams pat ticēt, ka tāda formas tīrība iespējama cilvēkā, kam visa dzīve ir! pilna nemorāliskas uzvešanās, kā tas ir ar šo sie vieti."
2i AI*? rS Ā
„Ak, jā—"Maļenkovs beidzot teica, atcerēdamies, kādēļ viņš man un Serovam bij a licis ierasties no valsts drošības dienesta virsniekiem ierīkotās nor vietnes, kas bija noslēgta no visas pasaules, -T~ „Kas jums ziņojams JCaļiņina lietā, biedri Moļin?"
Es ziņĢJu par Kaļiņina pēdējām nerātnībām.
Kaļiņins vienai no savām mī-ākām, kuras viņš tik bieži mainīja, šoreiz vienai jaunai Maskavas aktrisei, kas kopā, ar dejotāju Ulānovu bija pastāvīga Kuz-ņetskij Most „Foto ateljē"* apmeklētāja un, neraugoties uz. savu eņģelisko skaistumu, bija pavisam „nemorāls radījums", bija nodevis brīvā lietošanā savu čeku grāmatiņu.
(Turpinājums sekos),
TreŠdiea, 1953. gada 24. Jūmjā
mm
V
SVEŠNIEKU IEPLŪŠANA LATVIJĀ
Okupantu  prese un radiofons neslēpj faktu par svešnieku ieplūšanu Latvijā, Pašu komunistu informācija atklāj^    ka šie svešnieki ir ne vien augstākos okupācijas varas posteņos, ' bet arī vienkārši strādnieki, 4. jūnijā Rīgas radiofons ziņoja, ka pirms 7 gadiem Rīgā sākusi strādāt ļeņingradiete Anna Chraponova, kas pašlaik strādā tekstilrūpnīcā „Rekord". 5. jūnijā Rīgas" radiofons minēja, ka 19 g. v. Alberts Sem-jenjuga ieradies Rīgā pirms divi gadiem no kāda Baltkrievijas cie^ ma. 9. jūnijā Rīgas radiofons atzīmēja, ka inženiere Jeļēna Mak-simova strādā Rēzeknē jau trīs gadus, arī viņa iebraukusi no Krievijas. Maija beigās okupētās Latvijas presē bija lasāmi civilā aviācijā apbalvoto personu vārdi, kas ar vienu izņēmumu visi bija krie viski.  Krievu   ieplūšana skārusi lielā skaitā Alūksnes un Cēsu apvidus, kas agrāk bija vieni no latviskākajiem anvidietn mfisu zemē. Sov. Latvija 29. maijā atklāi, Ica pēo kara Alūksnes Dilsētas ipds'ī-votfliu sk?its Tii*>ckārsoiies H). Rak sturīt^a arī vpI šāda informācija; 5. jūnijā     Alūksnes un Cēs'i raio-riiem i-'brauknRr speniāla komi.sii-in, kurā piodalās ^^rī maskavie^e Ter^ntieva, kas D.ētīs „kolo'hoznie-kii kultūras līmeni' un viņu nacionālo sastāvu".,
dēļ abi bija stipri iecietīgi pret i atminās, kn viņa tīrības fanātis-
otra vājībām.
Kad Kozlovskis beidza savu priekšnesiļmu un, palocījies publikas priekšā, pazuda aiz_ priekškara, /publika viņam izteica savu atzinību ļoti spēcīgiem aplausiem, tie nerimās, kamēr Kozlovskis atkal un atkal parādījās,
mam,. kādu viņš demonstrēja partijā ar savu tīrīšanas taktiku, ir novilktas zināmas robežas, ka viņš. šķiet, bija sadūries ar faktu, ka viņa tīras formas ideāls ir jau tālu pārspēts mākslā ar tās nepielūdzamajiem formas tīrības likumiem, un vienmēr tiks
ma 1. vidusskola saņēmusi no Maskavas Vienu žuburotu kviesi ar 60 graudiem. Šīs vārpas kvieši izsēti Latvijā, ievākts no katras vārpas 20 graudi. Vēlāk tomēr izrādījies, ka no šiem graudiem ceptā maize pārāk negaršīga. Tagad nolemts šos vasaras kviešus sēt rudenī, lai tādējādi mēģinātu uzlabot maizes garšu.
KAl^ADAS BĒBZS LATVIJĀ
5. jūnijā Daugavpils ,,Krasnij Mebejščik" sagatavoja nosūtīšanai uz Kuibiševu mēbeles, kas gatavotas no sarkankoka un Kanādas bērza, šo ziņu Rīgas radiofons minēja 6. jūnijā, pīkst. 6:30.
RIGAS JŪRMALĀ •
jTūnija sākumā te ieradušies 700 bērnu no Maskavas, ieradīšoties viesi arī no tālajiem ziemeļiem Vai tas nozīmē, ka čekisti ver gu nometņu sargi arī ieradīsies mūsu jūrmalā?
TALSU EAJONA .
Mašīnu—traktoru Stacijas līgumā minēts, ka jāuzar 360 ha atmatas, bet līdz maija beigām uzarts tikai 14 lia. Jādomā, ka šajā. līgumā minētās atmatas nav vienīgās Talsu apkārtnē.
DIVAS PRETĒJAS KRITIKAS
Ta"? notiek loti reti, kad vienā komunistu preses Jzdevumā ievietotā recēnziia satur kaut ko pretēju recenzijai, k^s : ievietota kādā citā laikrakstā, šāds rets gadījums nunat konstatējams sakarā ar A. Unīša lugas „Anburtā lokā" nirmizrādi Dailes teātrī. Elīna Zālīte Sov. Latvijas 30. maija n-rā sūdzas, ka luģ*a izraisa tikai smieklus, bet ne sašutumu pret darba tautas ienaidniekiem. Zālīte sa-vri rakstā vēl atzīmē i Msi. ka sagatavotais luga'; t.ulkoiums krievu valodā ir ārkārtīgi slikts. Pretstatā šim rakstam Cīna 29. maijā raksta, ka ši.lufia l^bi^zdevusJes.
Lugā Izzobota Pestīšanas armija un izķēmoti arī dievtuŗi.
NEGARŠĪGA MAIZE .   NO MASKAVAS KVIEŠIEM ■
2. jūnijā pionieru Iraidījumā (krievu valodā) stāstīja, ka Tuku-
darbojas lauksaimniecības mēcha-nizācijas technifcums. Augstākās atzīmes saņēmuši: Ilgonis Goro-kalns, Ludis Melderis, Vilnis Au-zenbadhS un. Laimonis GrigOrjevs.
VALMIļSRAS rajona sekr. P. Prosenkovs Sov. L. 26. maija n-rā raksta, ka Valmieras rajona kolchozos konstatēti rupji koliļhozu statūtu pārkāpumi. Uz kolohoziem nosūtīti aģitatori ar^ uzdevumu rupjos pārkāpumus novērst. Tāpat konstatēti pārkāpumi šī rajona skolu darbā.
SILUPES UN 'DAGDAS RAJONI ir visvājākie lopkopības attīstības ziņā. Cīņā 29. maijā raksta, ka tur siena ražas vājas, jo pļavas atrodas sliktā ražīlias stāvoklī. Atklāti pa^ teikts, ka šo divu rajonu kolchozi ik gadus pārdzīvo lopbarības grū^ tības.
PĻAVIŅĀS
apmeklētāji veltīgi gaida, lai satiktu atbildīgos izpildkomitejas darbiniekus. Sarkanās Zvaigznes kolchoza priekšsēdis Rezņikovs izsaimniekojis kolchozu, valsts nodevu plāns■ nav izpildīts. Rajona lauks. nod. vad.Fedorčenko slēpj šos pārkāpumus. Izpildkomitejas priekšsēdētājs ir b. čukste.
Nekas nemainījās arī. 18. gs.: Kurzemē rekatolizācija neguva tik lielas sekmes, kā to sākumā laikam gan^ rekatolizātori cerēja. Turpretī stipri citādi bija jau 18; gs. kjuvu-šj apstākļi Latvijas tālākos austrumos. Te poliskais gars un kultūra-nu jau bija kļuvusi visai spēcīga. Jaunu  pastiprinājumu  sev poļu kultūras politika te guva tieši 18. g.s., kad Ziemeltt^ kara laikā tagadējā Latgalē tika nodibināti 5 jauni jezuītu misijas novadi, kuru darbinieki tomēr bija atkal pārsvarā ne iedzimtie — latvieši, bet cittautieši — poļi un lietuvieši. Šai laikā polonizācijas centieniem jau varēja sākt mēģināt piešķirt konkrētāku veidu. Tie tad arī vispirms izpaudās novada īpatnību pastiprinātā kultivēšanā un, uz latviešiem zīmējoties, vietējā dialekta izcelšanā Diemžēl starp pašiem latviešiem piemērotu darbinieku pat šai virzienā bija ļoti maz, un tā nu re dzam, ka par galveniem darbinie kiem mūsu augšzemnieku tautas garīgajā izglītošanā un arī par augšzemnieku dialekta pārveidotajiem literārai lietošanai kļūst liē-tuviešL Viņi puslīdz labi pratuši vietējo dialektu un droši vien vairāk vai mazāk pazinuši arī mūsu literāro valodu. Tomēr nekādu dziļāku latvisku nacionālu simpātiju nedz arī kādas sevišķas mīlestības pret apkārt runājamo augšzemnieku dialektu, nerunājot jau par kādu kopēju latviski-nacionālu izjūtu vai' arī kādu apziņu par vidējo dialektu kā par visas latviešu tau-!V tas vienotāju, viņiem nu gan nebija (nu atkal ir pilnīgi bez pamata runāt, ka kaut cik izglītotākiein ļaudīm 18. g.s. .vidū nacionālas jūtas un simpātijas būtu bijušas galīgi svešas. Taisni otrādi, sevišķi dzīvas tās tai laikā bija tieši lietuviešu tautības jezuītu aprindās. Tā, piem., Vacl. Biržiška savā 1946. ig. Tībingā jespiestajā Lietuviešu Va-šytoju kalendoriuš 14. Ipp-ē piemin 18. g.s. 12 lietuviešu jezuītu vārdus, kas rakstījuši lietuviski uri ari citādi darbojušies lietuviešu tautas izglītības labā. Starp šiēiņ lietuviešu autoriem ir arī Jānis Lu-kaševics): Viņiemv kā labākiem rakstu pratējiem,' augstākā priekšniecība vienkārši bija uzlikusi par pienākumu rūpēties par dievkalpošanai nepieciešamo latviešu grāmatu pārlikšanu dialektā. AJn, .tiešām, paši svarīgākie 18. g.s. Latgales garīgo rakstu darbinieki — jau pieminētais Jānis Lukaševičs (1699. — 1779.),    Francis: Sebastianovies (1720.—1797.), Jankovskis (1717.—
fesors teoloģijas doktors Jurģis Spuņģēns (Spuņģāns, Spungianski^ kas 1732. g. laidis klajā latviešu, katoliskajos austrumos toreiz lieto-ās valodas (tā nemaz nav bijusi pilnīgi augšzemniecīska) īsu gramatiku ar nosaukumu Disposito mperfecti ad optimum seu Rudi-menta Grammatices Lotavicae.
1782.), ir bijuši lietuvieši, lietuvietis laikam bijis aii Juris Šablinskis (1701,-1744.); Miķelis Rots (1721. —1785.) laikam bijis poliskots Kurzemes vācietis un tikai Ignats Ja-mants (1745.—1788.) esot bijis laf-
Nodzīvojuši ilgus gadus mūsu kar toliskajā Augšzemē un iemācījušie!! turienes dialektu, viņi to lietoja sarunās ar vienkāršo tautu, laikam gan jaukdanu ar literāro valodu, ko viņi bija mācījušies kaut cik jezuītu skolās. Ka vienkāršie laucinieki dialektu saprata labāk neka literāro valodu, tas taisnība.. Faktiski tā tas bija visur Latvijā (un pat vēl 20; g.s. sākumā), kur nerunāja tīro vidus dialektu. Bet tāpat kā toreiz jau literāro valodu saprata Sēlijas un Vidzemes austrumu augšzemnieku novados vai arī tāmnieciskajos Kurzemes un Rietumvidzemes apgabalos, tā to saprata arī Latgalē; Tādēļ atkal naīvi, labākā gadījumā ideālistiski-sentimentāli,; ir domāt, ka dialekta ieviešanas centieniem baznīcas tie tošanā Latgalē 18. g.s pirmajā pusē un vidū ir.pamatā tikai vēlēšanās tuvāk pieiet tautai, vairāk un dziļpk runāt uz tās sirdi. To gan tā labprāt motivē ja* un ir taisnība ka  dialekta  ieviešanai Latgales augšzemnieku mentalitātē, kā tō jau augstāk aprādījām, bija dzijāki pamati uri labvēlīgāka psīcholoģis-ka vide nekā, piem., kāda cita mūsu dialekta ieviešanai par literāro valodu citur. Jā;, piem., kādam mācītājam būtu ienācis prātā kādā tāmnieku novadā sludināt baznīcā tāmnieku dialektā, tad no tam droši vien nekas nebūtu iznācis, jb vienības apziņa ar pārējiem Latvijas apvidiem bija pārāk cieša, uņ jau pārāk dziļi tautā bija ieviesusies atziņa, ka šīs vienības āi^ejā uri līdz ar to svarīgākā garīgā saite ir kopējā valoda. Bet Latgale ar citādu ļaužu psīclīi to varēja mēģi-:' nāt. Tādēļ uzskatam par dialekta spēcīgākās izcelšanas nepieciešamību pieslējās arī pati katoļu baznīca, un tādēļ ari mūsu Asūnes evaņf ģēlij u titullapā rakstīts recentissļ-me iuxta usitatiorem loquendi. mb-dum' Lothavicum vērša et transla-tā, t. i. nupat saskaņā ar vairāk lietojamo latviešu runas veidu pārvei-i doti un pārcelti. Dziļākā būtībā tāda motivācija faktiski bija vēlēšanās aus der Not eine Tugend ma-chen, jo dialekta ieviešana baznīcas, praksē tieši: nepieciešamā nebija, tet dialekta kultivēšana saskanēja ar vispārīgajiem polonizācijas ceiir tieniem. Katoļu baznīcā valda ļoti stingra padotība un disciplīna,, un bez augstākās priekšniecības atļaujas un bez visai svarīgiem iem.es-liem dievkalpojumu' valodu nevar vis atsevišķs" priesteris vai pat vesela priesteru grupa pēo savas iegribas mainīt. Tādēļ nevar būt ne
nas pamatā ir politika poliski-nacionāla politika, kuru sankcionēja ari augstākās Polijas baznīcas vadītājas aprindas. Vienkāi-sie darbinieki — Latgales lauku priesteri un varbūt pat atsevišķi jezuīti, kas darbojās tieši tautā, savā vientiiesi-' gajā dedzībā, iespējams, to ari nemaz nejuta un nemanīja, bet patiesībā viņi bija tikai izpildītājs iero-cis spēcīgākas varas un spēclgu vispārīgu centienu ^'okās.
Pār|>ratumu novēršanas labā jāpiezīmē, ka par šo politiku mēs nebūt nevaram darit atbildīgu tikai katoļu baznīcu tās dziļāka dogmatiskā būtībā, katoļu baznīcu ka tādu. Patiesībā to ari līdz m\\ ne-iens objektīvs Latgales kultūras attīstības gaitu apcerētājs nav centies tā attēlot. Bez šaubām, katoļu : baznīca bija ieinteresēta lai tas adepti Latvijas austrumos būtu pasargāti no protestantu: ietekmes. Tādēļ viņai nebija nekas Jio iebilst, ja satiksme- starp katoļticīgiem augšzemniekiem un tālākiem, evaņģēliskajiem rietumniekiem nebijā tik dzīva, un kultivēt šos sakarus katoļu baznīca, saprotams, nekultivēja'. Bet 18. g.s. katoliscisuLs Latgalē jau bija nostiprinājies un nostiprinājies, vēl vidus dialektam baznīcas lietošanā esot. Arī savu tālāko nostiprināšanos ķotolicisms biļitu varējis panākt tāpat bez valodas sadalīšanās, kā, piem.. Kurzemē, kUr katolicisms tika sludināts tāpat kā protestantiem literārā valodā. Nenovērojam taču ari nekādu valodas diferencēšanos starp katoļiem un protestantiem Lietuvā. (Turpinājums sekos).
ļ Ziedojumi
lEMAKSTĀTI LNAK APRŪPES NOZAREL /
(Nobeigums) Immigrācijai:
Tor,onto:    R. Roze $5.—; V;; Slavieša $2.—; E. Gūtmaņis — $2.—; Tl.Egle, K. Fogelis,.B. Jē-ļ: kabsons, J. Liepiņš, A. Avots, P. Stamatelatos, P. Zaķis, J. Zii-nēklis — $1.— katrs. Kopā —; Ž17.—. Palldzļibai Kanādā: Papineauville —r- J. un G. īn-; • dāns $10.—; Ž. Elgutis $10.—.
vietis, kaut gan arī viņa uzvārds drīzāk skan lietuviski. — Latvietis ir bijis gan Viļņas akadēmijas pro-'mazāko šaubu^ ka dialekta ievieša-
Nļew Market — G. Miljons,—
Toronto -r- J. Dreimanis uņ E. Tu^kevics $5.— katrs; N. Ap-kalns $2.50; A. Kļaviņš, M. Trei" gūts. Ritumu ģim'., A, Kilkuts ^ $2.— katrs; P. Zaķis, V. Porietis, T. Egle, K. Fogelis, A. Altrakš, J. Zirneklis^ — $1.t— katrs. Kopā $51.50.
Kopsummā š. g. aprīlī un maijā ienācis $543.61.,
LNAK Palīdzības nozare š. g. 3. jūnijā nosūtīja uz Vāciju likteņa piemeklēto tautiešu atbalstīšanai $800.--- pēc „Sperrmark" kursa.
Visiem ziedojum.u vācējiem un ziedojumu devējiem sirsnīga pateicība!
riHl'IIHIIiHfBB
::1PaVILS KLANS
.[QD
, T3. turpinājums'
\ Ēriks izklāja ?;avas piezīmes, dokumentus un kartes. \n strādāja līdz vēlam vakaram. Pamazām viņa drūmā oma izkliedējās. Viņš iegrima zīmējumos un tekstos līd^ .'vdīvainai ekstāzei, kas it kā.apreibināja un reizē gandarīja. ,Jvo tu darītu, ja tagad pie durvīm piezvanītu Ge- -stapo?" negaidot jautāja Žanīna, kad viņš, gluži noguris, :|)||<izot savāca materiālus.. Ēriku pārsteidza Žaninas jau-,i|ļlQms, bet nepārsteidza tā saturs. '-.H;-.;^:„Kādē| tu tā vaicā?"
r'l: „Tu esi kļuvis citāds nekā agrāk,*' viņa ar vieglu pār-^HŠstumii sacīja. „Man bailes par tevi/"' J. '   „Ko es darītu?'' Ēriks paismaidīja. „Laikam neko. ir vienīgais, kas atliek. Šo žūksni taču nekur vairs
nevarētu noslēpi. Bet man nav tādas nojautas. Vai ir prātīiii tik ļoti ticēt pāžam sev?'' , Viņš piecēlās, savīstījanianuskriptu garenā vīstoklī un pārsēja ar sīku. izturīgu makšķeres auklu. Tās brīvo galu viņš ar spraudīti piestiļuināja loga rāmim tik tuvu pie viras, kas nezinātājam to ne))ija iesjŅējams ierau^: dzīt. atvēra logu uu izkrāva vīstokli ārpusē.. Aukla bibi iekļāvās palodās skārda šuvei, bot pats vīstoklis ]>a-zudir skatienaui zem palodās, brīvi- karādainies gaisā ceturtā stāva pašos augstumos.
.,Nav slikti," pasmaidīja Žanīna. „Bet no apakšas tas tik un tā redzams."
..Visām lietām ir divas pu'=es." Ēriks rezignēii atsmaidīja,   kas lai zina, kura tā īstā?"
Viņi apklusa.
.,Ret vai tad tam tā jānotiek?'" Ēriks pēkšņi vaicāja. ,yParasti notiek tas. uz ko negatavojas."
./Nerunāsim par to," Žanīna pārtrauca viņu. .Jabāk zīlēsim, cik mums vēl ilgi ko gaidīt? Vai patiesi šajos atlikušajos mēnešos mēs neko citu nedarīsim kā rūpēsimies par latviešu bēgļiem un konspirēsim ? Erik. vai tad mēs nevaram doties projām no šejienes,? Tā,.kā to dara visi citi?"
..Protams," Ēriks ar pēkšņu dzīvību atsaucās. ..Mēs to darīsim. Tikko man šī lieta — šī grūtā lieta būs kaut cik nokārtota, mēs to darīsim. Pacieties drusku."
Viņš apklusa un nemēģināja argumentēt, lūgt vai kaut kā ietekmēt Žanīnu. . Aliņam šķita, ka ar šiem viņa A^rdiem vajadzētu pietikt. ■       . ,
Žanīnas skatiens lika viŗiam iztrūkties. Tas bija pilns dziļu,.tumšu baiļu..Šajā acu izteiksmē bija kaut kas no no tā, kā dažreiz cilvēki noskatās,iiz kādu, kas sabraukts uz ielas gul savās asinīs.
,,Žanīna?" Ēriks nodrebēdams pienāca, viņai klāt. ,,Vai ir tik tālu? Vai tevi sagrābušas bailes?"
,,Jā!" viņa kaisli atsaucās. „Man liekas, ka mēs stāvam uz bezdibeņa malas. Un.tikai paši to neredzam, pilnīgi neapzinādamies. Varbūt vajadzīgs tikai viens nenozīmīgs solis, kāds sīkums, kāda nejauša kļūme, lai visam būtu beigas? Kas tasi r? Ko tas nozīmē? Es nezinu, es nezinu ... Es neesmu bailīga. Bet man notirpst sirds, par visu to domājot.^'
,Viņa apklusa, nevis, lai dzirdētu Ērika atbildi, .bet lai redzētu, kā viņas vārdi uz viņu iedarbosies. Ēriks saprata. Viņam nebija .ko sacīt. Pēkšņi viņš sajutās ārkār-
tīgi vientuļš. Viņš pa^reizās pret logu un atkal atgriezās, pieskārās pjrkstiem spuldzes melnajai pogai, noņēma putekli no sava uzvalka piedurknes. Kas tas bi ja ? Viss ritēja normāli. Xeviens viņu nevajāja. Uzbrukumi atkārtojās ik naktis, vai ik pārnaktis, nekas viņiem nebija noticis. Fronte šķobījās kaut kur vēl tālu no šejienes. Berlīnes dzīve bija pat kļuvusi it kā straujāka", vērienīgāka. Drudzis, kustība, nervozitāte lielāka. Vai šajā mutulī, šajās nepārļH'otamajās trešās valsts konvulsijās viņš būtu nomaldījies, aizdzīvojics nepareizā, bīstamā; virzienā?
„Labi/' viņš teica sausi. ,,To es Tev apsolu — kad šī lieta būs galā — un tā prasīs vēl nedaudz laika, mēs brauksim projām. Bet es nevaru pamest pusnobeigtu to, ko apņēmos izdarīt."
Žanīna ilgi uņ klusēdama uzlūkoja viņu. Tad viņa novērsās. Ēriks no mugurpses .noraudzījās viņas-;iug.u-ma siluetā, kas loga stūrī iespiedies nekustīgi vīdēja pret āra pelēki zilgano gaismu.
Xotika tā, kā Veģis bija teicis — pēc dažām, dienām viņam bija rokā visas vajadzīgās zīmes, atļaujas un komandējuma apliecības, lai dotos projām no apdraudētās pilsētas. Viņi sastapās Veģa mazajā pansijā, kur viņš ar Ērika gādību bija dabūjis istabu. Kad Ēriks ienāca, čaukstēdams, un: šalkodams savā plānajā putekļu mēteli, ar eļļu notrieptos cimdus azotē iežņaudzis un sviedrus baltā mutautiņā slaucīdams, no dziļā plīša klubkrēsla, jau ceļam saģērbies, piecēlās Veģa sausais, izstīdzējušais au-
„Dažreīz jādara arī -tas. kas citiem neliekas pareizi. Kam taisnība, to redzēsim vēlāk. Varbūt pēc gadiem."
,Jums nav nekādas vajadzības atvainoties.'" Ēriks lūkojās grīdsegā,"-un manā priekšā ne pavisam ne. l'ls domāju drīzumā sekot jūsu priekšzīmei."
Veģis nereaģēja, kā Ēriks bija cerējis. Viņš sacīja pavisam ko citu: ' .   ■ .
,,Un kas notiks ar visu to ekselenc<'s lietu?" • ,.Ar visu to... lietu-?" Ēriks pārjautāja. .,Vai jums tā vēl drusku rūp? - Es no savas puses darīšu, kas vēi iespējams; manos uzskatos nekas nav mainījies."
„Laba sekmes," Veģis nopietni novēlēja! .,No manis jnms.tā kā tā nekāda labuma'vairs nav."
Ēriks atbildes vietā paskatījās pulksteiri. \lņi klusēdami piecēlās. Veģis pārlaida .skatienu telpai, kurā bija pārlaidis tikai dažas naktis. Dievs vien zina. ar kādām domām viņš te bija kāvies. Sarkanā plīša klul)krēs-Ii, jau labi padiluši, sarkanā plļša grīdsega, jau labi izmīdīta, sarkanais lamļ)as abažūrs, platie gleznu rāmji, sarkanās, naftalīna smakas pilnās portjeras, augstie griesti ar zeltītām kupidonu galvām, Holandes podiņu seiMieku-rinātā krāsns, spogulis masīvi rotātā ietvarā — visa ši
gums.
„Mums vēl ir kādas minūtes laika,"' sacīja Ēriks, ,.atļaujiet atvilkt elpu; šodien atkal.bija milzums kārtojamu bēgļu lietu."
Viņš ieskatījās Veģa kalsnajā vaigā. Tas bija mierīgs, pilns izšķiršanās atvieglojuma un .apņēmības, kāda ir cilvēkiem, kas dodas laulībā, piedzīvo 50 gadu jubileju vai izlēmuši nekustama īpašuma iegādi. Ērikam šis salīdzinājums gan ienāca prātā, taču viņš respektēja askētiskā Kurzemes vīra. nopietnību un drīz atskārta, ka šī šķiršanās viņam īstenībā sagādā skumjas.
Viņiem nebija ko runāt. Veģis bija uzkāris kaklā karšu somu im pelēkajā lietus mētelī ar ādas apšuvumiem un nospodrinātajos stulmu zābakos izskatījās tik militārs, it kā dotos atpakaļ uz Kurzemi Viņš ļāva Ērikam sevi apskatīt un tad uzreiz sacīja dziļā, sagrauztā balsī, kas tik slikti piederējās acumirklim:
svešā, nediaudzīgā vide likās ar aizturētu saspīlējumu , gaidām abu. sve,šo cilvēku aiziešanu. Izmīdītais ])arkets zem grīdsegas klusi noskrapstēja, kad viņi pārkāpa istabai. Pār to bija nākusi un aizgājusi vēsture, tā noskanēja arī abu aizejošo latviešu soļos. Durvis aizkrita, vini nokāpa vestibilā, kur pa šauru, portjē lodziņu tos uztvēra nogurusi namiķa acs, tad uzreiz bija iela, drūzma, pelēka ziemas gaisma un saltums, un, tāpat klusēdami, viņi izbrauca cauri pilsētai, un Veģis vēl nolūkojās dažā labā ēku masīvā, rezignēti zīlēdams rnūŗu likteni šai un daudzās citās vēl nākošās iiaktīs. Lērtas stacijā viņi izkāpa un ar pūlēm lauzās cauri bēgļu tūkstošiem.
Tos visus .^eit.bija novadījusi kāda evakuācijas iestādes roka. Tur bija ļaudis no Silēzija^ un Au'strum-prūsijas, no Berlīnes pievārtes un Frankfurtes pie Oderas; Vācija šai ziemeļu pusē ar giganta spēku cēlās kājās un pārvietojās — no viena zināma likteņa pretim citam, mazāk zināmam. Paunu, saiņu, koferu, raudošu bērnu, izmisušu veču, slimnieku, noklīdušu pusaudžu, histērisku sieviešu un īgnu ierēdņu un rīkotāju 'bija pilnas mālu malas — šai drūzmai nevarēja apjaust ne apmērus, ne uz-tvert tajā sakopoto izmisun^u, bailes un traģiku. , (Turpinājums sekos)