L A f 7 g It il^
gada, 13; immi
KAS^&KI STRĀDĀ
Muižnieku un valsts īpašumu ii^cināšana un bojāšana izraisīja osu valdības pretrīcību. Kazaku aodaļu priekšniekiem, kopīgi ar Muižniekiem, tika atļauts ķert un bfe? tiesas sprieduma sodīt uz vietas npķertos revlōlūcionārus. M t® kazakiem atvērās neaprobežots ēarfea lauks. Tie * arvien biežāk BākA parādīties ieļ vienā, te otrā ^asta stūrī, lai noķertu lih sodīta kādu revolucionāru. Tā kā
SMbstschuz'a locekli labi pazina ,8^vidu un vietējos ļaudis, tad vi-]|u vadībā kazaku nodaļas varēja stoiīgi operēt, xm zemniekiem
MEMERiGlUS GAISniTS
Fragmenti no Raita Rituma ^©stasišķ® atmi?^
0 0 0
pās apsargāja muižnieku pilis un dzīvības, ar savu zvērīgo rīcību izsauca asu protestu no zemnififeu puses. Drīzi vien radās drošsirdīgi vīri, kas centās atmaksāt tautai nodarītās pārestības, un, kur vien varēdami, ar ieročiem uzbruka kazaku nodaļām. Pēc vienas otras apšaudīšanās un da žļem zaudējumiem kazaku starpāj pēdējie sāka nervozēt. Kad sta
liiia grūti izvairīties no kazaku voklis kaz^em kuva ar katru pēkšņiem uzbrukumiem. Ar sa- dienu draudīgāks, tie dažas mm-viem mežonīgi straujiem zirgiem žā^ vienkārši pameta savus ap tie kā viesulis iedrāzās uzrādītajās sargājamos viņu liktenim un aiz-lauku mājās, pastrādāja savu asiņaino darbu, mājas aizdedzināja īsi tikpat ātri atkal pazuda, pirms revolucionāri paspēja salasīties ipsretestībai. Tas stipri uztrauca laužu prātus. Nostāsti pk kazaku ?vēribām radīja pat mierīgākos iedzīvotājos paniskas bailes un (āziļu sašutumu.
No saviem kaimiņiem Praulienas pagastā dzirdēju baigu nostāstu par kalēja Pēteja Elksnīša asiņaino sodīšanu. Netālu no Praulienas pagastskolas lielceļa malai atradās vecs izbijis krogs, tā sauktais Stabu krogs. Te savu kalēja darbnīcu bija iekārtojis jauns un enerģisks kalējs Pēteris •SJlksnītis. Blakus minot, šis pats Eiksnītis brīvās Latvijas laikā darbojās Rīgā, Dzirnavu ielā, Latvijas Piensaimnieku Centrālā Savienībā kā techniskās nodalās vadītājs, un uzbūvēja un mēchanizē-ja Latvijā pāri par 200 tvaika pienotavu. Par šo Elksnīti Praulienas muižniekam Oja nemaldos, tas bija barons Helmersons) bija ie-sīākušas ziņas, ka jaunais kalējs esot revolucionārs, un slepeni ka |ot vai idabojot nemierniekiem 'ļaujamos ieročus kazaku un muiž-•aieku iznīcināšanai. Cik šīs ziņas bija patiesas un cik izdomātas, to mezinu, bet fakts ir tas, ka Elks-mtis bija kritis aizdomās un, līdz asr to, nežēlastībā. Kādā jaukā die-51ā kalēja māja pēkšņi ielenkta, Uējs sagūstīts un bez paskaidrojumiem izvests lauku mājas priekšā, piesiets pie koka un ne-
dlvēcīgi kapāts ar ādas pletnēm, uzmanīgi tuvojāmies „pozici]am. kuru gali metāla apkalti, kamēr Pēc svarīgā uzdevuma veikšanas nelaimīgajam miesa no kauliem paši apsēdāmies tuvējā piekalnē, lobījusies nost. Pēc pastrādātā no kuras varēja labi pārredzēt asiņainā, darba kazaki aizauļojusi, gan Biržus, gan Lazdonas ceļu, pametot līdz nāvei nomocīto jau- gart pašu varbūtējo kaujas vietu
KAZAKU MEDĪBAS
Vidzemē, agrākajās Biržu muižas (tagad Madonas) apkārtnē izplatījās ziņa, ka Biržu krogā Lei-vērī novietotie kazaki gatavojor ties bēgt. Bija nolemts tos vairs dzīvus projām nelaist, bet uz vietas norēķināties par apkaimē pastrādātām zvērībām. Nekavējoties tika apziņoti visi apkārtnes miliči, lai kazakus ielenktu un pār-mācrtu.
Viens tāds punkts bija ierīkots uz Lazdonas ceļa, pareizticīgo draudzes skolā. Skolas nams bija celts no akmeņiem, un pozīcijas bija ļoti drošas. Tāpēc šinī punktā salasījās itin liels-pulks mili^ ču, tikai daži gluži tukšām ro^ kām. Lai varētu it visus apbruņot, tika apziņoti tuvākās apkārtnes zēni, kuriem ātri: vajadzēja apskriet dažu^s kalējus, kas revolucionāru uzdevumā izlaboja ver cās medību bises, revolverus un citus ieročus. Tanī laikā ciemOr jos pie sava skolas'biedra Viktora Kumsāra Skjubu mājās. Arī mums pienāca ziņa, lai steidzami atnesot no kāfla kalēja remontētās bises revolucionāriem. Tas bija gan interesants, bet bīstams uzdevums. Ja mūs ar bisēm ceļā sastaptu "policijas uradņiks,. vai,
aizdedzinājusi kadu ēku, kurā kazaki bija mituši, un no tās tad ar bija pacēlies biezais dūmu mākonis, ko mēs ar draugu drebošam sirdīm bijām vērojuši,
LAUKU
1905. gada oktobra mēnesi, sā plašajā Krievijā polītiskaisstā-voklis kļuva gluži draudīgs. Sevišķi Baltijas valstīs nemieri sita augstu vilni. Pilsētās izsludināja strādnieku un ierēdņu" ģenerāla streiku, laukos neievēroja valdības rīkojumus, nekārtoja muižniekiem un valstij nodevas un atklāti izrādīja noteiktu pretestību. Visa dzīvē bija kā paralizēta. Cars Nikolajs II beidzot bija spiests rēķināties ar draudīgo stāvokli valstī un 17. oktobri parakstīja manifestu, kas solīja, visiem pilsoņiem konstitūciju ar pilsoniskām brīvībām. Izmantojot šo apstākli visā Latvijā notika plaši mītiņi, kurus organizēja un vadīja galvenokārt, sociāldemokrātu parti-
u ta^,tc^ rokās. Pieņemt^ rezolūcijajs kļuva arvien plašākas un kategoriskākas. Novembra beigas apstākļi likās tik nobrieduši, ka Kokneses pagastā r?ikstvedis Kroders ar skolotāju Maltu uzdrošinājās pau sasaukt visu Latvijas pagastu delegātu kongresu Rīgā un lemt par visu sakaru pārtraukšanu ar krievu valdības iestādēm^ kā arī par pilnīgu varas pārņemšanu. Stāsta, ka bijis jau izstrādāts projekts par īpašas Latvijas haudas izlaišanu; pat zīmējumu paraugi naudas vienībām bijuši gatavi.
EAS ATGHIEŽAS NO PAū. SAVIENĪBAS VERGU" NOMETNĒM
Kopš pagājušā rudens lēna un tomēr neapsīkstošā straumītē no PSRS atgriezušies daži tūkstc^i vācu kanr gūstekņu un' daži simti civilo apcietināto lielāko tiesa sievietes ar bērniem. Kaut gan tas ir tikai vpiliens na;apm. 100.000 vācu cilvēkiem; kuri pēc vācu Sarkanā krusta' sakopotajām zSņ&m
„ , ■ , , -vēl aizvien; atrodas gūstekņu un
Sapulces nouka pat visklusākos; nometnēs, tad daudzi šajā.ko-pagastu stūros. Viens tāds lauku ^^^^^^ ^j^g ^^^^^^ g^skatlt zi-mitiņs palicis atmiņā, ko vēl ka namu humanitāti vai pazīmes, kas
zēns apmeklēju kopā £u- pieaugu šiem. Praulienas pagasta Ceplīšu mājās. Mītiņa organizētāji bija
norāda uz dažām pārmaiņām PSRS pēc Staļina nāves. Liekas, patiesība būs gan tiem skeptiķiem, kuŗl
vietās mītiņus ielencot kazaki uh tad bez cīņas nevarot iztikt. Krēslai iestājoties tad nu drebošu sirdi lasījāmies kopā. Katrs vīrietis bija paņēmis līdzi kādii šaujamo vai sitamo rīku. Istabas vidū bija nolikts galdiņš ar petrolejas lampu un dažādiem papīriem, laikam proklamācijām. Pie galda svinīgi nosēdās Rinkusu Jānis no jas pārstāvji. Mītiņos parasti tika Niedrušķu mājām, bet tam ap-pārriināti jautājumi par cara pat- kārt pulcējās; gan sievas, gan bēr-
,ni, juku jukām
(Turpinājums sekos).
brīdinājuši visu apmeklētājus «uz- komunistu rīcībā, spēj saskatīt manīties, jo bija ziņas, ka dažās nlgi propagandas triku, ar^ko
valdības gāšanu. Satversmes sa pulcēs sasaukšanu un, visas, varas
Kremļa varas vīri cer ne vien; pielabināties vāciešiem, bet ari apklusināt kādreiz sacelto troksni AN un yisā pasaulē, lai klauvētu pie pasaules sirdsapziņas savējo labā, vācieši piilas visiem līdzekļiem, ieskaitot īpašu pelēku pastmarku izdošanu ar novājējuša, dzeloņstieplēm apvītas gūstekņa galvas attēlu, kuras sevišķi nepatīkamas ir Aust-rumvācijas komunistu leļļu valdībai (turienes pastam pavēlēts uz pienākošajām vēstulēm šis markas noklāt necaurredzamu krāsu), kas kopīgi ar saviem Maskavas pavēl-
niekiem apgalvo, ka vācu tautai draudzīgā PSRS esot aizturējusi tikai apm. 13.000 smagus/pasaules miera apdraudētājus, kara noziedzniekus un dažus slimlbas^ēļ transporta nespējīgus gūstekņus.
Liekas, ka šos pasaulei ^vēl ofir ciāli pieteiktos 13.000 gūstekņus Maskava ari nolēmusi atlaist, lai tad pārējie' tūkstoši uz visiem laikiem pazustu Sibīrijas kaulu maltuvē. Vācieši tomēr cer uz iespējami lielāku pārnācēju skaitu un, lai īpaši nekaitinātu Maskavu, liekas, vācu presei ir dots pat zināms mājiens no augšas, lai ari tā pārāk atklāti nepublicētu brīvībā atlaisto pārdzīvojumu, ciešanu un moku stāstus. Varbūt tā ari ir,kaut naiva, politiskā gudrība, bet šajā ziņā agrāk ļoti asie vācu preses raksti kļuvuši ievērojami klusināti. Taču nav klusināta patiesā vācu tautas sajūsma par vēlajiem pārnācējiem kuru vidū ir ne vien augstāki virsnieki, bet ari vācu diplomātu ģimeņu atliekas.
SAGAIDĪŠANA VĀCIJĀ :
Firma latviešu ķīmiskā tīrītava m drēbieku darbnīca Toronto
Nav ilgi, kad Toronto aplidoŗ ja vēsts, ka darbu sākusi pirmā latviešu ķīmiskā tīrītava un drēbnieku darbnīca. Tagad, kad pagājis pirmais darba mēnesis, pašūdināti pirmie uzvalki (pirmajā mēnesī pieņemti jau 22 pasūtinājumi), iztīrīti un izgludināti pirmie pārdesmit duči uzvalku, kostīmu un vakartērpu, var īsti sākt spriest par to, ko vēlas visvairāk pasūtinātāji. Rezultātā jaunā-tiritava pārgājusi uz individuālām darba metodēm
un netīra vairs nodotos pasūtināju-mus lielā fabrikā, bet gan daudz mazākā, kas apkalpo tikai divi fir-^nias. Tā arī panākta iespēja, ka katru nodoto tērpu pārbauda īpašs nedod Dievs, kazaki, tad rio mums cilvēks, kas noārda pogas, ar ro-
gan laikam nekas pāri nepaliktu. TāpēļC vajadzēja sevišķi Uzmanīties. Drebošu ^irdi, pa grāvjiem un krpmiem līzdami un kaut kādu šaujamo „pagali," stiepdami
kām ķīmiski iztīra jostas, pārbauda un iztīra visus traipus, kas parastā veidā nav izņemami, un rūpējas par katru nodoto tērpu individuāli, ko, saprotams, nevar iz-darit lielā fabrikā. Tā ari pasūti-nājumu saņēmējs turpmāk neatradīs vairs savos tērpos ar knaiblēm
iespiestās zīmītes, tāpat negadīsies samainītas jostas vai aplauzītas pogas — par to visu rūpējas firma, (ievērojot daudzos lūgumus, lai firma pieņemtu mazgāšanā arī virskreklus un veļu, šis Ierosinājums ari īstenots, un firma «avu darbību šādā veidā art paplašinājusi. Līdztekus drēbnieku darbnīcai jin tīrītavai sākusi darboties arī dāmu tērpu nodala E. Tēraudas vadībā, kas pieņem pasūtinājumus kā jaunu tērpu šūdināšanai, tā veco labošanai.
Saprotams, darbu sākot, gadījies arī viens otrs pārpratums, tāpat netrūkst ari tīri anekdotisku gadījumu. Firmas vadītājs A. Jansons stāsta, ka reiz bijis jābrauc pat 6 jūdzes pēc viena bikšu pāra, lai to iztiritu. Aprēķinot šai braucienā iztērēto benzīnu, divreiz turpu v atpakaļ, mērojot 6 jūdžu garo ceļu, izrādījies, ka ceļā par degvielām izdoti 80 centi, bet par vienu bikr šu pāra tīrīšanu firmas peļņa ir
— 25 centi, no kuriem vēl jāsedz telpu īre un darbinieku algas!
..Saprotams, tas nenozīmē, ka mēs nebūtu gatavi katrā bridi un laikā apbraukāt savus pasūtinātā-jus," piezīmē A. Jansons, ,ibet tā ir tikai maza illustrācija tam, kādas problēmas un. grūtības jāpārvar katrā darbā — arī mūsējā."
Tomēr, lai firmas draugiem sagādātu vēl lielākas ērtības, tie visos jautājumos —. kā šūšanas, tā tīrīšanas — var griezties ari iekaros un svētdienās pie V. Adītāja, 688 Batliurst St.„Der ari iegaumēt," saka A. Jansons, „ka tērpu iztīrit vajadzības brīdī ar nelielu piemaksu var dažu stundu laikā, bet normāli katru pasūtinā-jumu veicam 48 stundās. Un pats svarīgākais — lūdzam atumēt kat-T" traiou. kas normāli nav iztīrāms, lai to pirms laišanas mašīnā īpaši apstrādātu mūsu ķīmiķis. Vēlāk tādus traipus iztīrīt ir jgan-driz neiespējami."
nekli savam liktenim. Elksnīšl piederīgie um kaimiņi noņēmuši nelaimīgo no koka un, palagos rū° pīgi ietītu, pārnesuši māj āsr Pateicoties .Elksnīša spēcīgam augumam un dabas dotai veselībai, kā arī piederīgo ārkārtīgi rūpīga!
— skolas namu. Sēdējām un gaidījām, bet arvien vēl nekas sevišķs nenotika. Vēlāk ievērojām biezu dūmu mākoni, kas pacēlās tieši virs Biržiem. Domājām, ka nupat.ies vaļā, tomēr neko uztraucošu nesagaidījām. Redzēda-
kopšariai, sasistais ar laiku izve-mi, ka kazaku mednieki sāk jau seļojies un varējis atkal strādāt izklīst, ari mēs devāmies mājās, savā -iemīļotajā arodā.ŗ Vēl fsi Izrādījās^ ka ielenktos kazakus pirms Otrā pasaules kara dzirdē-[kāds nodevējs bija slepeni izva-ju, ka Elksnītis dzīvijot savās dījis pa blakus ceļiem Bērzaunes priekšzīmīgi iekārtotajās Lībiešu' virzienā, kur lamatas nebija ; iz-
mājās Praulienes pagastā.
liktas. Neapmierināti par tādu ne-
Krievu kazaki, kas; nelielās gru- izdošanos, daži revolucionāri bija
0
CtBB
Mo kr.: Brēbnieku darbnīcas vadītājs V. Adītais s^rbauda pagatavotās bikses.
iiiiiff riiiiiiiii'iiir'iii|-:iii
nodaļas vadītāja E. Tērauda.,
Kad transporti ar bijušajiem PSRS vergiem nonāk pie joslas robežas, pirms ielaišanas Rietumvāci jā. daļēji propagandas, daļēji drošības labad, lai nelaimīgie neieve^ stu utainajās fufaikās iešūtas ziņas par Austrumvācijā palikušajiem biedriem, parasti viņus ietērpj vājas kvalitātes eiropiskās drēbēs. Katru reizi viņus sagaida ne vien valdības pārstāvji, bieži vien Rie-tumvācijas prezidentu Heusu ieskaitot, bet ari lielas tautas masas. Visās, pilsētās un ciemos, kuriem cauri virzās šie novājējušo cilvēku transporti, lai šur tur pieturot! izlaistu kādu, kurš sasniedzis savu' dzimto vai izvēlēto apmešanās vietu, skan t>aznlcu zvani, apstājās darbi, skolās pārtrauc mācības, skan marši, gaviles un runas; Uz transportu ceļiem un pārnācēju galvām birst ziedi un sagaidītāju rokas sniedzas ar dāvanām. Viss šis troksnis tomēr nav tukša ārišķība, jo bieži vien no -fabrikas izsteidzies strādnieks, meklējoties savā dai*ba tērpā nekā cita neatra^ dis kā puspipētu cigarešu paciņu, mazliet kaunīgi ūn savādu n^irdzu-mu acīs, sniedz to pašu bijušajam Maskavas kaulu maltuves gūstekr nim. No valdības un pašvaldības
komunisma cīnītājiem sagaidīšana visumā neatšķiras no vācu biedru ; sagaidīšanas, tad bieži viņu pašu dzimtenēs tos: sagaida viss jcits, tikai ne gaviles. Tā zināms, ka daA 21 ļbfeļģieši pēc atgriešanās no deviņu vai desmit gadu verdzības jau notiesāti uz astoņiem gadiem spaidu darbos par to vien, ka viņi kā binvprātgie cīnījušies pret konm»-^ nismu... Komentāri lieki.
Ja pārnācējus iztaujā par apstātiem gūstā, viņi savās atbildēf; sākuma ir ļoti lakoniski. Viņu manāma neuzticība un bailes. Da» ži pasaka īsi, ka viņiem pirms iz» laišanas no PSRS piedraudēts; ja ; tie stāstīšot par turienes apstākļiem. Daži pārnācēji, kurus izdevies intervēt, bijuS notiesāti uz 15 - 25 gadiem spaidu darbos un viņu visu stāsti par notiesāšanu ub apstākļiem gūstā ir puslīdz vienādi. Sodi parasti dalīti pēc slīdošās lentas sislēmas un MVD tiesnesi pēc notiesāto stāstījuma, par katru hotiesāto vācu gūstekni saņēmuši zināmu gratifikāciju. Kāds ņo intervētiem* kas savu sodu izcietis tālajos ziemeļos, zina stāstīti ka tur bijušie spāņu Zilās divīzijas karavīri, vergu jūgu draudzīgi dalot ar Spānijas pilsoņu kara komunisma veterāniem. Turpat apkārtnē manīti gandrīz visu Eiropas un Āzijas tautu piedērigie, bet, vai-^ cāts par latviešiem, intervētais gro-; za galvu. Latviešus viņš manījis vienīgi gūstā krišanas laikā Aust-rumprūsijā. Kāds cits zināja stāstīt, ka latvieši, igauņi un lietuvieši tiekot turēti īpašās, loti stiVigrās soda nometnēs, no visiem" citiem atšķirti. To apliecina ari kāds krievu aristokrāts A. N., kurŠ pēdējā laikā atgriezies no gūsta pie savas ģimenes kā baltvācu piederīgais, jo 1939; gadā no Kuldīgas paspējis repatriēties uz Vāciju.
STĀSTS PAR LATVIEŠIEM
Viņš Latviju atzīst par savu otru dzimteni, runā ^ labi latviski, bijis vācu armijas tulks un par to 1949. gadā notiesāts uz nāvi, bet tad apžēlots uz 25 gadiem spaidu darbos. Pēc kara beigām viņš bdjis^ polu gūstā pie Pozenes, kur atsevišķā blakus nometnē bijuši 15; divīzijas latviešu karavīri; kuri kāda liakti pazuduši bez vēsts. Vēlāk 1947, gadā. viņš strādājis ar cl-
vēlajiem pārnācējiem tiek ari diez gan ievērojams materiāls atbalsts.
Šī sagaidīšana no gūsta, protams, ir tikai medaļās viena puse. Otrā Dusē stāv gūstekņu sagrautā veselība, grūtības ar dart^ vai,dzīvokļa atrašanu. Dažam vairs negaidītam pārnācējam paša sieva deguna priekšā aizcērt durvis, jo ilgajos šķirtības gados viņam gadījies, aiz-stāļējs...
Starp vācu pārnācējiem atgadās arī citu tautu piederīgie'— francūži, holandieši, norvēģi, itālieši un baltvāci. Ari dažam labam mūsu tautietim, uzdodoties par vācieti, izdevies sasniegt brīvību. Ja uz vācu zemes šiem'bijušajiem pret-
. I tiem
vācu gūstekņiem Maskavas;'
apkārtnes kolchozos un kā valodu pratējs izsaukts kāda gūstekņa pratināšanai, kurš ne krievu rie vācu^ valodā nav devis sakarīgas atbildes. Izdzirdot latviešu valodu, pra-> tinamais pastāstījis, ka esot no kādas 150 vīru latviešu 15. divīzijas gūsiekņu grupas, ķuj-a nodarbināta lauku darbos pie Možaiķiem, šis 24 (gadu vecais cēsinieks pastāstījis, ka nošķīries no savas grupas, lai mangotu pārtiku, bet miliči viņu apcietinājuši un pārskatīšanās dēļ. ievietojuši vācu mometnļē. Drīz pēc tam minētais latvieŠis no vācu nometies pazudis. Maskavas ap-
(Nobeigums 6 Ipp.)
V:-' V'""-^-^^
< 13. turpinājums).
,,Vai viņš domā studēt. uw. ko tad?"
.,Par dakteri..'
„Kā tu, māt,' to spēsi? -
„Viegli tas nebūs, viss aiziet augstā rentē un kalpu algās, viņš jau gan strādāšot vasarā kā īsti puisis, bet ar to maz līdzēts ... Būtu tēvs dzīvs, tad cita lieta, aiz-gāja viņš nelaikā."
„Kārlis ... varēs drusku palīdzēt ..
„JiJS jau tā tik daudz palīdzat! Vienmēr nopērkat viņiem skolas grāmatas, iedodat kabatas naudu, bez tam jums jau pašiem Juris ; driz būs vadāms pilsētas skolā.,. ^ tie gadiņi aizskrien, nemanot, pašiem nezinot..
„Tā jau gan ir.. :*V piebalsoja Ieviņa, bet mūsu ienākumi ar* vairojas katru gadu... no dārza, no govīm jau Ieņemam krietnu blakus naudu."
„Mēģināsim kopīgiem spēkiem Izvilkt viņu studiju gados, lai tadj beidzis, viņš paUdz taviem bSi:w niem," caur asarām runāja māte, jo Kārļa .pašaizliedzīgā gādība par viņas bērniem aizkustināja viņas sirdi.
Tā viņas abas sarunājās, līdz visi trauki un ēdamais bija npkopts. Tad māte aizgāja uz kuti kārtējos Mm, bet t^vī^a pievienojās de-
bas m^otājiem, kuri klaiņoja gar upes malu. •—
Ieviņa acis vien ieplēta, ieraugot savus bērnus. Gribēdami lielo cilvēku priel^ tMit sevišķi varonīgi, tie bija kāpelējuši pj^ kokiem, bradājuši pa upi, un .neviens tos nebija apsaueis.' Tagad <!vētku drēbes izskatījās pavisam bēdīgas. Kad māte tos raidīja uz māju, tad bipa liela asaru liešana un-lūgšanas, līdz mātes sirds iežēlojās. Bērni solījās būt rātni un vairs tādas varonības nerādīt.
-Tā pirmā Vasaras svētku diena tika aizvadīta priecīgās čalās, dziesmās un jautrā pastaigā. Un, vakaram, pienākot. Gobas brauca mājās ar bērniem, jo tie bija pārguruši un miega pilni. Arī Arvīds driz vien taisījās ceļā, jo viņam bija tāls ceļš ejams, nav gribējis ar zirgu braukt, jo pavakari tēvam zirgi novājējuši, un viņš nav varējis ar tādu rādīties turīgās, labi koptās, kaut ari rentes mājās, jo Tauriņu mātes rūpība par lopiem un it sevišķi par zirgiem jau bija dzirdēta visā pagastā.
Elza pavadīja Arvīdu, jo lielā attāluma dēļ tikšanās viņiem nebija tik viegla un drīz iespējama. Elza soEjās nākošu svētdien aizbraukt pie viņa, lai paradītu godu viņa vecāMesL
„Ja tu zinātu, cik tu man esi mīļa, Elza!"> bija Arvīda pēdējie vārdi, un tad katrs devās uz savu pusi. , . ^
Arvīds drīkstēja būt laimīgs, bet vai viņš tiešām tāds bija? Vai daudz kas neapenoja, neaptumšoja pat viņa lielo laimi?
šodien viņš bija Elzas.tuvinieku vi4ū, un tie visi bija izturējušies tik nepiespiesti mīļi pret viņu, bet kāds viņš ir bijis pret tiem? Vai viņš ir izturējies pret Gobu ka īstam vīram būtu pienācies? Vai virs ar tīru sirdsapziņu varēja skatīties Gobām un Ieviņai acīs?
Viņš centās^ būt jautrs, runīgs, bet visu laiku it kā kāda rūgta smeldze sūrstēja viņa krūtīs. Kā vērst visu par labu? Kā padarīt savu vainu par nebijušu? Kā samīt šo nepatīkamo ēnu?' Nez, ko viņš dotu, ja toreiz nebūtu, bijis krogu un nesastaptu tur Graudu un nedzirdētu viņa neķītro rīcību?
Ak cik tad viņš būtu apmierināts un patiesi laimīgs!
Varbūt nekad neviens nezinās, ka viņš tur ir bdjis, ķa visu ir zinājis, kas noris, un tomēr sirdsapziņa-mocīja viņu. Ak kaut visu to varētu nokratīt no sevis kā ļaunu mocošu sapni un skaidrām acīm skatīties uz Elgu un viņas tuviniekiem?
Ak, kāpēc^viņš kā krietns vīrs nevarēja aiziet pie Gobas un pastāstīt, kādu ļaunumu vieš pret viņu daži neapzinīgi, atriebes kāri ļaudis? Kāpēc viņš bija tik neapzinīgs un mazdūšīgs? Kāpēc viņš visu to noklusēja? Kāpēc viņš toreiz kā apzinīgs, izglītots cilvēks nevarēja taisnu, nosodošu vārdu pateikt Graudam? Viņš taču saprata, ka tas pazina tikai ļaunprātību atraidītas mīlestības dēl?
savā lielā laimē un nākotnes iztēlē.
Jau veselu nedēļu priekš Jāņiem meitenes kā atspoles: skrēja no mājas uz klēti, no"* klēts uz pagrabu.
Tur bija kauti lopi, kuriem vajadzēja pārvērsties gardos kumosos un Liepsalu mātei šoreiz vajadzēs ja ilgāk pagudrot, kā, visu labāk pagatavot, jo bija pieteicies atbraukt Grietiņas un Elgas ticības mācības skolotājs, jaunais, apdāvinātais mācītājs Vītols. Māte jutās sevišķi pagodināta, tāpēc viņa pūlējās ciemiņu labi uzņemt. Vārīja un cepa visas šīs diena^, un, likās, tam nekad nebūs gala. 1
Grietiņa ar Elgu sevišķi rūpīgi uzkopa istabas, sanesa skaistu skaistās puķes. Elza gan jutās kaut kā savādi satraukta, jo vii^a zināja, ka Vītols, brauc šurp tikai viņas dēļ, viņas māte kaut ko tamlīdzīgu bija viņai rakstījusi. Viņš jau bija vairākreiz viņu apciemojis vecāku mājās, un viņš mātei bija sevišķi iepaticies. Viņa laikam klusībā cerēja, ka agri vai vēlu jaunais latviešu mācītājs būs Elgas nākamais. .Nu ari Elga nojauta, k.i Vītola jūtas pret viņu Jr dziļākas, nopietnākas, un tas viņu biedēja un satrauca; \
Protams, Elgai vajadzētu priecāties un būt laimīgai, ka tāds, tik skolots un gudrs vīrs viņu pagodina, piešķir tai tik izcilu vērību, bet viņa^ sirds tomēr, vairāk pievērsās Artūram, un jo ilgāki viņa ar to bija kopā, jo vairāk pārliecinājās, ka tas bija viņš un neviens citsi Artūrs bija jauneklīgi stiprs, t>ar pat teikt, skaists un pie tam vienmēr tik mīļš pret māti un māsām, kaut ari mīlēja tās paķircināt, ar tām paplosīties. Mēģināja kādreiz lauzties ari ar Elgu, kaut gan mē-d?a teikt, baidoties, ka viņa nesa-
trausla viņa tam likās. Par spīti smagam darbam, ko viņš veica šo vasaru, viņš vēl arvienu nezināja, kur likt savu spēku, tāda pārpilnība brieda viņa platās rūdītās^krū-tīs. —
Kad nu bija siers sasiets un brūni apcepināts un skaistie dzeltenie riteni noglabāti pagrjabā, gaļas savāritas un miestiņš jau čurkstēja mucās, tad — pēdējo dienu ņēmās ar maizes cepšanur Visa māja smaržoja pēc pīrāgiem, rozīņu maizes, uņ, likās, šo patīkamo smaiiu apreibināts, pat visslimākais cilvēks neatteiktos tās nogaršot.
Bet Artūrs nejutās labi, viņ^m nepatika jaunā mācītāja ierašanās, viņam bija tā kā bailes no viņa, kaut kādas sliktas aizdomas, tāpēc, pašam neapzinoties, dusmojās uz māti. ka tā šoreiz visiem ēdieniem piešķīra lielāku vērifc»u, kā parasti to mēdā diarīt, citos Jāņps, kad Liepsalās no malu malām saplūda līgotāju bari, jo šie svētki visiem bija mīļi no senču, senčiem. Tad dziedāja, dejoja; aplīgošana ar katru alus kausu pieņēmās, un tā tas ilga līdz pašam rītam. Līgotājiem aizejot, pagalms bija piesvaidīts saplosītiem, samītiem vainagiem, it kā ļaunas rokas te*būtu darbojušās, bet tās bija tikai jautru izdarību sekas. ;
Artūrs: par velti dusmojās uz māti, jo viņa, nabadzīte, gribēja pa godam saņemt viesi, savas meitas skolotāju, pie tam vēl latviešu mācītāju. Tas taču bija vesels notikums viņas mājās.
Artūram ari gaužām nepatika, ka viņam bija jābrauc mācītājam pretim, jo viņš to pazina no ģimnāzijas sarīkojumiem. Un te nu tā kā kauns, kā bailes, ko viņš atbildēs, ja tas uzsāks kādu dziļāku sarunu, bet tad viņš nodusmojās uz sevi iia visam- toaa'iika pāri. Tie-
^ām, vai viņš, students, nepratīs runāt, tie tik būs joki! Un pie tam vēl ar latviešu mācītāju, savu cilvēku!
Bet kā nu viņš sevi arī mierināja, tomēr tā lieta nebija tik vienkārša, lūk', mazs greizsirdības velniņš bija cieši iesēdies viņa sirdī, un tas viņu tirdīja'visu laiku.
Ak, kā viņš, gribētu nokavēt savu braucienu, un lai viesim, skum-» dinātam, būtu jābrauc atpakaļ, jo kājām jau viņš svešumā neuzņemtos tādu tālu ceļa gabalu, un Jāņu vakarā sarunāt kādu ormani viņam droši vien neizdotos.
Nē, — viņš nedrikstēja būt tik puicisks, vnedrikstēja nokaitināt māti, māsu un varbūt visvairāk Elgu, tāpēcllaikus sajūdza zirgu un dusmīgs izbrauca no skaistās, jauniem ozoliem apstādītās gatves uz putel^aino lielceļu un devās prom ko jauda nesa.
Jāņu vakars atsteidzās tikpat nemanīts kā visa tā gatavošanās un briesmīgā steiga uz šiem tik mīļiem latviešu svētkiem, jo tad satikās gandrīz vai visi pagasta ļaudis, visi dabūja no sirds izpriecāties, izdziedāties un patriekties viens ar otni.
Liepsalu ļaudis ■ jau varēja at? vilkt*' elpu. Kūtī lopi apkopti, labi sabarotiv mājas durvis, visas istabas meijām nopušķotas, vainagi piekārti, kur pienākas. Meitenes tik nevarēja izlemt, no kādām puķēm pašām pīt vainagus. Beidzot nosprieda visas tris likt galvā rudzu puķu vainadziņus, un tie tiešām izskatījās koši, un māte nevarēja vien nopriecāties par savām daiļām jaunavām. Laikus, ieradās Ieviņa ar Kārli un bērniem. (
Bērni bija uzposti un izskatījās glīti un kad. Grietiņa abām meitenēm uzlika maija rožu vainadziņus^ tās jutās; pacilātas un laimīgas^ Meitenes bija sevišķi lepnas uz m
viem skaistiem rožainiem tērpiem,, kurus māte pati bija tām uzšuvusi. Bet kā jau bērniem, viņām nepa^ tika,,ka Šie jaunie tērpi saista rokas visās izdarībās;
Cik labprāt tie visi tris Uūtub" aizskrējusi uz upi, noautu jaunās-kurpes, pabradātos pa ūdeni* pacilātu vienu, otru akmeni un noķertu, pa vēzim, rakžf^am, bet tagad" nekā! Bija jāsēž godīgi; jāskatās-kā; lielie pošas, šiem' svētkiem, bet saule vēl bija labā. gabalā, un jāgaida ilgi, līdz atnāks līgotāji un», sāksies īstie prieki. '
Gan viņi aizskrēja līdz kumeļu-aplokam noskatīties, kā abi jaunie-zirģeļi, kājas, gaisā sviezdami, skrēja ka negudri^ brīžiem pienāk-, dami pie žoga un glaudigi piegrūž-dami purnus bērnu rociņām, kas^ tie tad bija par priekiem un pārsteigumiem! Tad vēl aizskrēja līdz-lielam grāvim paskatīties, Yai viena otra ssemene jau nav nogatavo--jusips, un, ja atrada kādu -pussār-tu, tad gaviles bija jo skaļas. Bēt-viss tas bija jādara ar prātu un. apdomu; lai jaunos tērpus neno; traipītu, tā. ka no visām šīm izrī--cībām šovakar bija maz prieka.
Tā izskrējušies, nokusuši un iz--slāpuši, viņi pārnāca mājā un lū--dza Grietiņu iedot viņiem nogaršot Jāņudienas miestiņu. Grietiņar nebija laika, tā skubināja, lai'^tlk paņemot krūzi un*lai paši ielai-^ žot no mucas, viņai ar' lai atnesot, esot vareni izslāpusi. Vakars.-tiešām^bija tveicīgs, baidījās pat, vai neuznāks pērkona lietus un ne?-izjauks visus skaistos svētkus.
Bērni nebija ilgi skubināmi, pa- • ķēra krūzi un tūliņ devās pa mazd*^ celiņu caur abām milzīgām, simtgadīgām liepām, kas kā svētīdamas nolieca savus kuplos zarus pat par-grabu, kurā tiešām netrūka nekā^;. un viss bija pilnība.