^fehiruāri
inati
ļā; Latvijā, Bulgārijā, /akijā. Re-
feraonas, kas fegumā ini-ptu atbrīvot 2) tās ne-av uzrādīta jāiztiesā ^as tiesas ir tiesi-tdēvējus un lāk prasīts, āyji vārē-fs, lai katrai ņptuŗet salai valdība ļiekšējās lie-ļ būtu pasar-
np valdības
, .i
tuna par Polkas lauzusi tautai vēlē-isaiesniegu-snātors J. F.
Senāta at-ārī iesnie-^ēt Lietuvas Savienībā, rezolūciju Imkomitejai. :tofrs;L. Selga, ka viņš 'a koUēgas te, ka Ma-;onā) ir sbē-
ASV senā-[altijas valstu un psīcho->mūnismu.
;ōNA
cīnījis par is tiesībām.
10 gadu no Vilsona nā-linot, trimdā &i, lietuvieši, I un poļi bija |egie Endow-snter" telpās, tā bija klāt Vilsona at-aizkavēta ie-telegrammu, zemju atbri-V Vilsona kar-ā par šo mēr-^vību," . uers piesūti-ēja,^ka prin-cīnamies ta-ības principi, 1
Vilsons at-iemiņas aktā arī cita ievē-identa atrait-elte.
Brīvās Eiro-ents V. Še^ s 35. gadiem 1 padomnieks encē.
kļuva ievērotu deklarāci- . a klajā 1918. anās piepildī-pasaules kaya tautas varēja arigās valstis Igauniju, Po-Par to ar pa-a minēto t?ļi-i vārdā runā-"" rezidents A. ka tagad, tā-k^m visas sašāva runā iz-Vilsona gars daiidzas tauriņa cerot, ka |d tautām būs !)as.
3s: sūtniecības ļnbergs, archi-lāv. J. OĶuUītis, TjA's valdes lo-un KLB lo-
SIEVIETĒM ■ .
pie Izraēlas sapulcējās ap lotesta demon-;lt Izraēlā pa-faklausību sier
PATA UN
\s
ka trimdinie-ļmaskot komū-ļ parādīt citām
[kas draud no izdevumu mēs
Ijām, bet šķiet, 'jns ir neizmē-, mums būs ja-trs sabiedrotais
|u sabiedriskais lietņiem argu-iDārliecināt ka-ķomūnisma bī-fiziiiēģinājās ar is neticīgajam, zāk intelliģents Erunātais grasi: atvietis miengi ; labi zināt, ka s, bet" sarkano
E jau ilgi pirms . r.pazīt pasaule. V,kas nikni ne-'lupatai, 1^ to
..K?remļa tacu aālupata, kaut
.^op« š^/^-arī amenkaņu
sestdien, 1954. gad^ 13. februārī
5
«grīdas ViKSNftS
dāvan
Stāsži un noveles. Druvas apgāds, 1953.
Inpida Vīksiia- ienāca mūsu'1os pārāk skopā Persona kundze-nosaukt, apstiprināt, noskaidrot, rakstniecība zem Otrā, pasaules domā, ka viņa^ par daudz ēd, Arī tur, kur tēlotajos cilvēkos iekāra lielgabalu dunoņas, kaujas, trokšņo. Pēdīgi abas meitenes lep- laužas irracionālas jūtas, rakst-lidmašīnu _^zimzoņaš gaisā. Parā- ni saslienas pret savu kalpinātāju, niece patur vēsu mieru, izteik-dijas ka lu:iķe, vācu okupācijas pamet tai nopelnīto algu astoņ- smes analizējošo noteiktību, bie-laika iznāca viņas dzejoļu krā- desmit kronas un aiziet. Jau pir-" ži izlietojot otras pakāpes stāstījums Rūgtais prieks, pēc tam vi- moreiz lasot, mani šie tēlojumi' jumu, t. i. pār attiecīgo gadījumu ņa pievērsusies vairāk publicisti^' Joti ieinteresēja ne vien ar savu stāsta vai nu pati iejauktā, per-kai, .stāstošai prozai, ar savu ro- saturu, bet arī formu: no trim sona vai kāds trešais no malas, mānu Mums jābrien jūfāgūdama'viedokļiem apgaismoti vieni un Cilvēki iztirzā paši sevi: piem. pirmos _ rpmānistes panākumus. | tie paši būtībā diezgan pelēkie ik- Vanga Dāvanā, Irēna Leģendā Nav bijušas normālas attīstības dienas notikumi. Tā mietpilšoiiī- Kādreiz šādu tēlošanas Veidu mē-lespējas v^ņas talantam, kas var- ba," ar ko latviešiem jāsaduras dza dēvēt par intellektuālismu, būt citādi ^uzplauktu visas tautas' vienmēr, nonākot rietumos, te iz- bet šis vārds tagad no. biežas lie kultūras aizsegā, vecāku dzejnie-j celta zīmīgi, neaizmirstami. Stā- " " -:i-=-i^. ku tiešā- saskare un iedarbībā, stiņus var pārlasīt atreiz reizēm:
tie nezaudē sākotnējo svaigumu. Vieglais humors, smalkā ironija, lakoniski. tvertās cilvēku attiek-
Bēgulība kļuva par viņas likteni jau itin jaunos gados, no Kurze. mes cietokšņa viņa atkāpās lidz ar mūsu leģionāriem, gūdama pir-, smes, tipiskās parādības rāda di-mo patvērumu Zviedrijā, pēc tam vas dažādas pasaulītes. Vienu no pārceldamas uz Kanādu. Daudz tām aprijusi sarkana migla aiz pārdzīvojumu, pieredzes, bet Baltijas jūras, atlikuši tikai ne-diemžēl vienpusīgas:, posts, vaja- daudzi izbēgušie, kas līdz panešana, bēgšana, neziņa par rītdie-' muši savas tautas dzīves nostāju, nu, saišu pārtrūkšana ar savu nabagi, bet lepni savā cildenumā, zemi, maz prieka, gaišu nākotnes Otrā, iepūtusies savās plīša mē-izredžu, mierīgas strādāšanas gar belēs, turīga, taupīga, pat skopa, izvēlētiem dzejas uzdevumiem.'vulgāra,- nezinīga, aprobežota, Pārdzīvojumu daudzums ir tik sā-! mietpilsoniska, dzīvo tālāk un pīgs, tā nospiež, ka to vēl grūti krāj mantu. Ingridas Vīksnas tē-ietvert noskaidrotā mākslas dar- lojumi papildina un apstiprina to
tošanas nodilis. Man negribētos ar to apzīmēt Ingridas Vīksnas īpatnību, kam ir sava patstāvīga nokrāsa ua nebūs samaināma ar citām. Jānis Veselis
Toma " V A H D S
Vārds, mc-nn pali®e, spēlijoiies iopi lao labas domas gaišā meldijā.
Viens nāk un pa!©£ \ cilvēks dienu mijās; pa zemi klīstot debess ilgojas.
Viss, gūSs un atdofei izzūd zemes trūdos Ceļ saulē domu vārds un dvēselso
Solisti yn koris gatavojas kantātes pirmuzvedumam
Piedalās He Lūse^ P. Geisiauis, E. Ozola-Timermane
Jau kopš septembra mēneša Sv. Andreja baznīcas koris sava diriģenta komponista Tālivalža Ķēniņa vadībā uzcītīgi gatavojas garīgam kohcertamj kurš notiks sestdien, 27 februārī, Sv. Andreja baznīcā, šis koncerts būs liels notikums Toronto latviešiem, jo koncertā pirmoreiz,vpaša komponista vadībā, atskaņos godalgoto T. Ķēniņa ^kantāti Kurzemes kareivim. Kā solisti pirmatskaņojumā piedalīsies mūsu prominentā māksliniece Herta Lūse un apdāvinātais baritons Pēteris Geistauts. Pie ērģelēm būs Edite Ozola,- Timmerma-ne.• ■ ■.■
šī kantāte uzliek izpildītājiem sevišķi augstas prasības, jo ērģeļu partitūra ir ļoti patstāvīga un aizstāj orķestri. Ērģeles bieži vien neatbalsta īpatnējos un sarežģītos kO;; ŗa dziedājumus, bet, kā pats komponists izsakās, tad koris sācis pie tā jau pierast.
Par kantātes saturu T. Ķēniņš paskaidro, ka tās ievads raksturo Kurzemi cīņu dienās, kad tautā
MĀSAS GŪTBERGAS MOZICĒ TORONTO
bā.
Tomēr Vīksna savos stāstos parādās noturīga, nesalauzta, vietām ar rāmu zobgalību atvairīdama no sevis svešuma ļaunākos spaidus, ironiski patēlodama citu tautu vājības. Bet ir viņai ari dīvaini apsēstu cilvēku tēli: tāds ir
zviedru dzīves ainu, ko jau bija garāmejot patēlojis Jānis Grīns savos dadzīvotājos. Protams, būtu aplam attieciriiāt šos novēro^ jumus uz visu zviedru tautu, kurai būs arī citas garīgākas īpašības.--
Grāmatas sacerējumi lielāiko antikvāriju tirgotājs Vanga,"ki^i tiesU ir ār pubiicistiskiem te^ necieš svētku dāvanu, kurš svēt- tiem, ko snieguši pieredzējumi kiem tuvojoties izliek savā veika- ibēgulībā. Vīksna varējusi vēl vi-
lā a+Vini/ITeni i^lolrn+ii. 'nR.r;»;^;:» rviorr i-r-irōrcf iin narādīf. rl7l-
Pianistes Karina un Ingrida Gūtbergas Toroņto publikai palikušas jo labā atmiņā no pagājušā koncerta, tādēļ klausītāji ar lie,
viriālam, jauneklīga spara pilnam akcentam, panākot teicamu skanu skalas, izkārtojumu. Tās nekad nav vienaldzīgas muzikālās vielas
lu interesi' gaidīja mākslinieces' priekšā, to. apzinīgi pārdzīvo ip ateriežamies mūsu pilsētāu šo uz- kontrolē, un -ta man šķiet visla-
lā atbaidīgu plakātu: „Dāvināša^ nai piemērot^ priekšmetu nav;" šīs noveles darbība vēl norisinās Rīgā, puslīdz niierīgos apstākļos, vienīgā visā krājumā. Savādi ielauzta ir arī Irēna, kas sagaida savu vīru invalidu no kara. Šī stāsta psīcholoģiskie gājieni, notikumi ir savā ziņā tik neparasti, nepaticami, ka gabalam likts virsraksts Leģenda, kaut gan le. ģendas pārdabiskā brīnuma tajā navv Ar jūrmalas drūmo fonU tas atgādina Plūdoņa Selgā: Dīvaina apsēstība uznāk Ievai,' kas grib paklejot zviedru zemnieka govju dārzā, pagulēt zālē, paslaukt ^o-vi, ko viņā nav darījusi kopš izbēgšanas no Latvijas. Protams, viņas rīcībās mēs nesaskatīsim nekā nenormāla, bet zviedri notur Ievu pār traku, apvaīiio viņu piena zādzībā, beidzot iespundē Uz dažām dienām trako mājā. Ievā ir tikai protests pret pārāk normāJizētu karu neredzējušas tautas dzīvi, kamēr viņas dzīve gadiem ilgi bijusiļ ārkārtīga.
Taču vislabākais I grāmatas stāsts jeb, pareizāk, tēlojumu virkne, kurā autore rāda latviešu saskaršanos ar zviedru vidi; ir Astoņdesmit kronas. Tas sastāv no septiņiem atsevišķiem gabaliem, kurus pārmaiņus stāsta: pansijas īpašniece ' Svea Peršori; latviešu meitene Lita un viņas draudzene Guna. Abas meitenes pieņemtas par kalponēm pansi^ jā. Viņām ir laba ēstgriba, balti veseli zobi, viņas daudz smejas un grib dziedāt, ko, protams, Viņām neļauj. Pat zviedru apstāk-
sai maz izvērst un parādīt dziļākus būtiskus pārdzīvojumu slāņus. Ar būtību sakarā stāv arī Stila īpatnīta. Izteiksme Ingridai Vīksnai tīra, skaidra, prātīgā,^ta netiecas aizgrābt, aizkustināt, bet
atgriežamies mūsu pilsētām -ticību Gūtbergas arī visnotaļ at- bāka garantiļa viņu talanta tālā-taisnoja kuplajai auditorijai (ap kajam veidojumam,
, -.^..v X—Koncertu ievadīja impozantā
drusku ārišķīgā Hende)a Pasakal-jaC kas gan ne tuvu neaizsriiedž to muzikālo saturību, kādu Bachs ielicis tā paša nosaukuma 'kom-pozicijā).' Sekojošā Mocarta fa-maž. Sonātai malējās daļas bija visatraisītākās, it sevišķi dzirkstī-gi atplauka raitais fināls. Lēnajā daļā toties pietrūka kontūru un frāzējunia skaidrības, abu klavieru dialoga mērķtiecības, kas daļēji liekams uz abu instrumentu ne visai precīzā skaņojuma un intonējuiha lēses. Otrā koncerta posmā visizteiksmīgāk padevās Sen-Sansa Skerco, kurā patiesi varēja novērtēt pārliecinošo ansambļa spēles rutīnu, kas abām māksliniecēm jau šodien ir visai
300 klausītāju), sniedzot techniski atraisītu un muzikāli izvērtētu, jūtīgu priekšnesumu. Abu kla^ viernieču stiprā puse ir krietnā spēles, gatavība, artistiskais šajms un slavējama nepretenciozitāte, ār* ko tās iegūst un pārliecina klausītājus, radot vērtējumu, ka uz priekšdienām no viņām sagaidāms patiesi izcils duo-piaiīistu ansamblis, kādi piemēram šajā kontinentā ir Golds ūn Fizdēls uii, it sevišķi, Vroņska ar Bābinu.
Spontāns muzicēšanas prieks izstaro no ik takts, bet Gūtbergas neļauj vaļu ekspansīvam dialogam, bet prot to savaldīt smalkjūtīgā atturībā. Tās spējīgas veidot ne tikai intimu, niansētu teikumu, bet arī dot pa spriegam,
^alda bezcerīgs izmisums un posts; pati kantāte runā par karavīra māti un tās ilgām, sagaidīt savu dēlu pārnākam no kara lauka. Bet dēls ir kritis kaujā un tikai - sapnī atgriežas pie savas mātes/ kurai stāsta par savām un savu biedru ciešanām. Kantātes noslēgums ir pilns ticības un pārliecības, ka saule atkal spīdēs pāri brīvai dzimtenei^ Kantāti noslēdz slavas dziesma varoņiem.
Blakus solistu dziedājumiem patstāvīgi dziedājumi ir ari korim: par Rīgas torņiem, kas ļimst liesmās, fugāto stilā veidotais dramatiskais izsauciens — „zeme briik liesmās", mierinoši liriskais epizods ..neraudi, neraudi, māmuļa", koraļvei-dīgais — „Diet*, Tavā spēkā,rokās viss", un noslēguma fināls — „dzied zvani torņos varoņiem, lai mūža slava, slava tiem."
Grūts uzdevums ir arī ērģelniecei Editei Ozolai - Timermanei* jo ērģelēm nepieciešama liela sadarbība ar kori un solistiem. Turklāt ērģeļu partija nav tikai pavadījums, tā ir rakstīta ļoti patstāvīgi, un īpaši starpspēlēs ir Jāatrod īstais dramatisms vai lirisms, kas ir tikpat svarīgi kā pārējais — solisti un koris. Kā enerģiskais kora priekš-
nieks J. Petsalis stāsta, tad korts ir ērģelniecei ļoti pateicīgs, ka viņa atradusi tik daudz laika, la! vienmēr būtu klāt daudzajos mēģinājumos. Tāpat pateicība pienākas arī solistei E. Sedliņai, mācītājam A, čopam un baptistu kora vadi-tājam Ž. Gertneram, kuri ar savia piedalīšanos kori ir sekmējuši lielā darba labo izdošanos. Arī koris darbam piegājis ar lielu rūpībm un kārtīgi apmeklē mēģinājumus, kas, sākot ar janvāri, notiek divi reizes nedēļā.
Koncerta pirmā daļā koris dzie^ dās Jurjāna, Bēthovena, Mendelso° na darbus un Hendeļa Alelujā no Mesijas, bet solisti H. Lūse un P. Geistauts — J. Vītola, Mendelsona un Stradella dziesmas:
Pašlaik T. Ķēniņa kantāti iestudē ari Portlandes latviešu biedrības koris diriģenta K. Berķa vadībā, paredzot to'atskaņot martā. Pai^ kantātes atskaņošanu parādījusies interese arī citur.
Iespējams, ka pēc koncerta Toronto, Sv. Andreja baznīcas koris T. Ķēniņa vadībā ar solistiem H. Lūsi uļi P.Geistautu nākošā dienā koncertēs Hamiltoņā, par ko sarunas ievadījis Latviešu ev.-lut. draudzes mācītājs E. Pavasars.
Masās Gūtbergas, pēc panāku miem bagāiā koncertā Toronto, piektdien devas talāķ u? īndiana-poli, kur koncertēs 14. februārī, Pēc tam māisas Gūtbergas kon-(fēttturnejas 'tioši>ram^^ maršruts vedīs tālāk līdz ASV rietumu krastam. 27. maitā viņas kon čertes ari Vaiikuverā, bet 28* •martā Sietlā.
Māriss Vētra _ ņēmis vairākus uzaicinājumus iestudēt operašr bet pagaidām nav Vēl tos piiēņēmis. Pazīstamais ka nadiesu menedžeris Lamberts griezies pie Vētrās^ lai tas iestu dētu Ķarni^nur bet kāda itāliešu aģentūra brīvdabas izrādei va sarā Turahdotu ar slaveno ita liešu dziedātāju Dž. Sigmii galvenā lomāC Vētra tomēr šo ope» ru iestudēšanu nav uzņēmies/ Jo atzīst/ kalsim uzdevumafm dots pārāk īss laiks un trūkst arī līdzekļu un attiecīgi kvalificētu mākslinieku.
Pianistes Gūtberigraš pēc koncerta. H. Kliģera foto.
apskaužami izkopta. Glinkks Cīrulītis bija virtuozi liegsj^ romantisks putniņš, kamēr Lībsica fantāzija par Sikspārņa motīviem publiku aizrāva ar mūžīgi jaunajām Johana strausa tēmām, pievilcīgā, briljantā tulkojumā.
Al)uklaviernieču snieguma kva litāti vēl vairāk pavairotu Individuālo pianistiskō dotumu tālāka izstrādāšana, panākot reizē arī lielāku nobrtedumif interpretācijā. Ja pasāžu technika abā m teicami koordinēta, dažādība toties vēl izjūtama ,,Iēgato" piesitienā un oktāvu ~ akordu tedmikā (lai gan skola šķiet ŗadniecigģ), ari pedālizācijā, sevišķi Mocartā, pa neskaidrai vietai, šie piebildumi nav uzskatāmi par trūkumiem, bet gan kā prasība pēc daudzsološās augšupejas ceļā Uz pilnīgo, nesasniedzamo, perfekciju,
^Nopietnāk jāiebilst pret samērā paskopo p^grammu, kurā» vienīgais īsti saturīgais kumoss bija Mocartā Soņāta.Gik zināms, pēdējā koncertā, mākslinieces bija devušas daudz smagāku, bagātīgāku vielu. Lai arī divu klavieru repertuārs nav no plašajiem, tomēr mākslinices droši pārzina labāk par mani tos daudzos skaistos darbus šajā jomā, kurus mums devuši ne tikai klasiķi, bet arī romantiķi: Šūberts, Vēbers, ščimanis, Mendelšonš utt., nemaz nierunājot pa transkripdjāmr: ūn modernistiem (Milo, Hindēmits, Pulanks, Stravinskis utt.). Tur viegli var- sastādīt vairāfe kā 10 dažādas koncertu programmas. Mākslinieču patiesais talants un līdzšinējie^ ievērojamie sasniegumi, tiklab latviešu kā sveštautiešu auditorijās, pelna, lai publika viņu parādīšanos uzskatītu ne tikai kā pievilcīgu, atraktīvu divertismentu ,,pirms balles," bet kā nopietnu, : mākslinieciski augstvērti-?iibtifcumu mūsU; trimdas .mūzir, ļ^l^^&es^VMtejumā.
^ānrldavierniecēm ar publilar bija jo silts kontakts, it sevišķi otrā koncertā posniā. Daudz aplausu un ziedu veltes liecināja, ka tās Toronto būš allaž mīļi gaidītas viešņas. Bija jāspēlē arī piedevas.
Tālivaldis Ķēniņš
CARA AVAKim tEĻOS
Ivara Sveķa raksis Laivijai Amedkl
APAĻAIS TEĀTRIS
" Teātris šodien pārdzīvo dažu labu apvērsumu— kā daudz kas šai pārvērtību laikmetā. Būs jau dzirdēts par t. s.^,apaļo teātri", franču terminoloģijā ,,theātreen rond". Lugas darbība te risinās nevis Uz skatuves; bet uz boksa arēnai līdzīga laukuma, kam visapkārt novietojušies skatītāji. Līdz šim franči šo spēles Veidu nebija izmēģinājuši, lai gan tas guvis labus panākumus Sav. Valstīs un Krievijā. Pagājušā gada beigās Parīzes MedranO cirku — laikam gan pirmo- reizi i cirkus, i teātra vēsturē uzveda Šekspīra Vasarais nakts sapni. Bet tas nebija īsti ,;theatre: ^n rond"i Tikai nule. Beļģijas. Nacionālais tēāti:s pirmo reizi parīziešiem rādīja, kā aspe-lē :„apalais teātris", šim nolūkam bija izvēlēts J. B. Pristleja darbs Inspektors jūs meklē"(Un inspec-teUr vous ■■■ demande), kb uzveda Labrijēra teātra telpās;;
P.. darbs taisni ideāli piemērota ..apaļā teātra" uzvedumiem. Ska^ tītājs tiek gandrīz varmācīgi, iepīts mlŗigā, līdz ar ko ir arī panākts aiitorā idejiskais- mērķis: rādīt," ka mēs visi esam solidāri, ka mūsu šķietami visformālākie akti, ja tos pavada egcķisms, var pārvērsies noziegumos.
TELEVlZUA>ļJN SVĒTA; ĶLARA
Amerika, kā zināms, aizsteigusies priekšā Eiropai Vēl kādā citā ļaUkā — televīzijā. Pie mums lim techņikas brīnumam vēl ir īsta brīnuma piegarša; Ļaudis vielrkāri pulcējas ap skatlogiem, kur funkcionē pirmie tālredzes aparāti^ jo: mājās toff iegādāties spēj tikai re^ tais.
Televīzija tomēr sākusi triumfa gājienu arī vecajā kontirientā. Sakarā ar to Vatikāns, kas Vienmēr uzmanīgi seko modernās dzīves parādībām, ieņēmis savu nostāju; principā —- labvēlīgu. Jāizsargājo-ties vienīgi no briesmām, kāš draudētu kristīgo masām, ja televīzija
1^ Xtv^
^tias ceribas bija izgaisušas un,apkusuši; viņā bija pametusi augstskolu, bet vīru iiebijaatļstājus^^^^ viņai bija .pietrūcis
■ ;-dfosiņes..;.y:V;'-;': \Xv; ^ '.i,; ;
Vagons vienmēiīgi šūpojās im loloja viņas elomas par atstāto Rīgļī,. un tā Ariie sēdēja uri nemanīja, kā :bija aizjoņojusi Jelgava un piestātnes pārmaiņījļišās' viena pēc otras, bet Abģ^ra : Ivūiliene vēl joprojājn.nebija atgriezušies. Viņa ienāca, kadļvil°. ciens :bija apstāļies Meitenē-pie Laetuvās robežas. ;7 ,;TilzIt^ mēs iebrauksim agra naktī,^*^ viņa teic^.,,tur būs vācu;inuitnieki/^-'^ V ■ '
„Ka viņiem nav jābaidās,^^ vienaldzīga atsaucās Ārne.
2. turpinājums ^ .
Vagoni sakustējās, un vilciens pamazām devās projām pa augsto uzbērumu gar Centrāltirgu uz Daugavas tiltu. Vagona ejā iekāsējās diriģents. Abgara Kūmene grasījās' viņu iepazīsti-II āt ar Arni, bet Arne atteicās.
.,Kamdēļ, gan ,ne?' brīnījās publiciste, „viņa apciemojums Latvijai ir liels pagodinājums. Vai esat dzirdējusi zināmas nevalodas ka nākotnē ārzemju māksliniekus vairs neielaidīšot? Tā l)ūtu apgrēcība pret tīrOļ mākslu!"
Arne paraustīja plecus:
.Nedomāju, ka jaunais likums būs tik bargs, viņa izvairīdamās teica, '„bet vai šis diriģents" bija labāks par mūsu pašu Beiteri?' Vn bez tam viņš mūs nicina un cienī vienīgi niūsu naudu
Abgara'Kūmene neatbildēja un izslīdēja pa durvm gaitenī. Arne pavērās uz logu un ievēroja, ka vilciens, šķērsojis Daugavu, tecēja pa'pilsētas nomali un devās Jelgavas virzienā. Visapkārt izpletās līdzena zeme un spīdēja karsta saule. Arne atspieda galvu rokās un, vērdamās pret sienu, iegrima domās. Vīna atcerējās savu skolas biedreni I^ldi Crulbēri, šo skaisto Leldes kundzi un viņas nelaimīgo laulību ar dzērāju viru, Lelde piecpadsmit gadus bija pacietīgi nesusi savu likteni un neiedrošinādamās atšķirties bija maizi pelnījusi kādā liela banka. Pirmajā laulības laikā Lelde vēl bija studējusi medicīnu un cerējusi, ka viņas vīrs. "sis spožais armijas virsnieks, labosies, bet vi-
baidās,^^ vienald'zi mēs nevedam neko aizliegtu.'^ ■ . \
,$im laikā šķērsot Vāciju nav viegli,''^ nozīmīgi sacīja Abga° ra Kūmene, un viņa piemetināja " kaut gan mēs nākam no zemes ar vienādu valsts iekārtu.'*
„Nu.'^ pretojās Arne, ..Latvijas karogā gan nav iezīmēts vārds vara !^
V Abgara Kūmene pasmaidīja un klusēdama paņēma no savas celsomas oranžu, sadalīja mazās šķēlītēs uz papīra šķīvīša un, ielējusi no termosa pudeles karstu un stipru, kafiju, piedāvāja no visa arī Arnei.
Vilciens joņoja caur Lietuvu, caur žemaitiju, garām Jauiš-ķiem un Šauļiem, garām zemnieku ciemiem saulainajā līdzeuu-mā. garām krustieui ceļmalas un sētās^ un, raudzīdamās Žemai-tijas ainavā, Arne klusā smeldzē, atcerējās lielisko lietuvju tautas balādi par gulbjiem im kritušu, kareivi. "Diena;slīdēja uz rietu. Vilciens Tilzītē iebrauca dziļā krēslā, un ceļinieces jau bija devušās uz guļamvagonu, kad ieradās ^muitnieks un, izpurinā-: jis; gultas un ceļsomas, aizķērās pie Arnes līdzpaņemtā sviesta .gabala. Viņš to mētāja un cilāja no plaukstas plaukstā un pēdīgi. prasīja Arnei: .
,,Ko jūs darīsit ar tik daudz skaista, brīnišķīga, skalda un garšīga sviesta ~-' '
,.Es apēdīšu." ^)asmējās Arne un labu brīdi viņa^tiepās ar muitnieku, ka ceļš līdz Parīzei ir tāls un sviests kustin izkusīs dienišķā patēriņā.
. Š.is sīkais notikums apstiprināja visā pasaulē zināmo patiesību, ka sviests un tauki vāciešiem bija visievērojamākā manta, ko viņi medīja un gūstīja daudzu gadu simteņu laikā. Beigās ūsai-
V-
si
nais muitnieks; aizveda abas ceļinieces uz muitnīcu, un Arne re^ dzeja, ka tur bija ievests arī diriģents. Te Arne piŗnaoreiz pier dzīvoja,; cik bargi ftitleraVādja atšķīra uii' šķiroja žīdus no pārējāsvsabiedrības. . ; r\ž:
.Diriģents bija žīds. Viņš bija; ievests un ienācis pirmais tel-' pā: un kā pirmais arī grasījās stāties pie galda, bet ar rokas vēzienu tika rupji nostumts malā, un ierēdnis, novērsies no viņa, sāka tincināt un trūciiiāt: Al;.garu Kū izprašŗiādāms viņu par ceļojuma nolūkiemļ pār uzturēšanos Berliņēj^^^^p^^^^ Ķdzpāņem-to naudu un, par atgriešanos uz Latviju. Viņš prašņāja; diezgan Uzbāzīgs, paass; un neuzticīgs, uņAb,gara Kūmene uztraukmā stosļtījās nu neprata pareizi uii veikli atbildēt. Atspiedis Kūme-nt- viņas papīrus, ierēdnis pievērsās Arnei Ceplei. un viņa iz-bii.iā ievēroja, ka mutnieks pēkšņi pārvērtās un kļuva laipns un izpalīdzīgs. Viņš izšķirstīja vīzu grāmatiņu, paraudzījās uz pārbaudāmo naudu un teica:
„Paldies, viss ir kārtll)ā. Kundze, palieciet jo ilgi Berlīnē- jo r ļoti skaista un patļkama pilsēta. Nevajag steigties, .es uzrakstīšu, ka varat palikt līdz jūnija beigām, tamdēļ novēlu labi izpļriecāties un izklaidēties!*^
„Ko es darīšu Berlīnē?" Arne aizmirsdamās* izsaucās latviski, bet tūliņ aprāvās, pateicās urij savākusi savus papīrus, steidzās uz vilcienu, kas šņākdams taisījās sakustēties mi doties projām.
Abgara Kūmene nogaidīdama palika vagona gaitenī un bēdājās par diriģentu .kurš vēl: joprojām aizturēts''dzīvoja pa muit-
.nīcu.- ■■ ■ ■ ■\.
,,Šie Hitlera kalpi pametīs viņu Tilzītē,'"' sūkstījās publiciste ,.un tad nevar zināt, kas notiks..
Vilciens jau auļoja pilnā gaitā, kad viņa^ beidzot atgriezās telpiņā pie Arnes un stāstīja:
,,Tms nupat ielēca vagonā .,
Arne bija jau ierāpusies augšējā- gultā, un arī Abgara Kūmene devās pie miera. Arne nezināja, cik ilgi viņa bija gulējusi, kad vagons pēkšņā grūdienā salīgojās iin viņa pamodusies, pusnomodā izdzirdēja Abģaras Kūmenes balsi:
„Kamdēl jūsu papīrus pārbaudīja tik pavir&i, Ceples kundze ?"
Nepacēlusi galvu Arne neskaidri nošļupstēja:
.,Es patiesi nezinu..
.(Turpinājums sekos) -
nonāktu nemorālisku spekia pārai° ņā.
Laikam, lai tas pēc iespējas nenotiktu,Asīzes bīskaps ir proponējis efektīgu līdzekli: nozīmēt svēto Ķlāriī par televīzijas aizbildni. Savu petīciju viņš tšalšta ar kādu notikumu svētās Klāras dzīvē. Būdama slima savā cellē Sv. Dam-jana klosterī — taisni 1252. g. Zie-masisvētku naktī, viņa nav varējusi ne dzirdēt, ne redzēt reliģiskās cereinonijas, kas tai brīdī norisinājušās divi kilometrus attālajā Sv. Franciska baznīcā. Tad viņa sākusi domāt par Jezuš bērnu Uņ gausties, ka nespēj būt kopā ar citām māsām, lai dzirdētu slavas dzies» mas Jaunpiedzimušajam. Te ūzrel-zes viņas ausis uztvērušas brīnlS-ko dziesmu skaņas, kas nākušas m Sv. Franciskā baznīcas. Viņa dzķo dējusi mūku psalmus un ērģelea Tā kā attālums bijis pārāk liels, lai visu to dzirdētu dabiskā kāirtā, tād pieņem, ka viņas dzirde pastiprinājusies, pateicoties dieivišķai gādībai. Vēl patīkamāk: sv^ Klāra spējusi ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt Šv. Franciska baznīeu un Kun-, ga sili... -.'■■/'-'■'■r '
Tātad— modernās techniicas brīnumam — televīzijai paredzama sava sieviešu kārtas aižbījdnede-hesik. Bet technika ir arroganta: jādomā, ka. kādu brīdi Šī pati televīzija mēģinās ..tālsķatīt" arī debesu valsts ieķā?:tu, starp citu arī sv. Klāru -r- savii aizbildni. Ko tad? Vai sv. Klāra neieskatītu, ka tā; lieta iet drusku par tālu un ka āizbidniecībās nokārtojums draud kļūt jičgārns? ...
MODERNIE ASKĒTi-
Pazīstamais ceļotājs Pers Hbsts (Host) stāsta, ka Panamas rietumdaļā dzīvojošie indiāņi pēc pirmā ; kontakta ar balto civilizāciju, kju-vūsi par zagļiem, kamēr šoko cilts piederīgie, kās ir vēl gluži primitīvi, esot vieni no godīgākajiem cilvēkiem, ko viņš sastapis. Nevarot uzticēties arī tiem, kuŗus misionāri nokristījuši. Paši misionāri šo faktu nenoliedz uņ izskaidro to tā, ka svaigi kristītie indiāņi n% spēj asimilēt grēku piedošanas mācību. Viņu pašu reliģijā zādzība, pat visniecīgākā, ir stingri nosodīta, viņā saulē par to' jāatmaksā simtkārtīgi. Turpretim jaunais konvertīts dorhā, ka nu var darīt visu, kas agrāk bija;aizliegts, jo, palūdzot Dievu, viss tiek piedots.
šim nožēlojami ačgārnajam rezultātam ir tikpat ačgārna medaļas otra puse. Baltie grib apdāvl» nāt ar savu laimi pnnņtīvos, Primitīvie kļūst helaimīgi, Lai notiek. Splidāŗitāte vajadzīga ārī nelaimē. Taču izrādās, ka ne visi baltie jūtas laimīgi savā laimē. Pēdējos gados arvien lielāks kļūst to skaits, kas tiecas aizsniegt nepieejamas kalnu virsotiiesi kas'šķērso tuksnešus un okeānus ār primitīviem satiksmes līdzekļiem, cērtas džungļos un me-' žonīgii upju I apvidos, lai sastaptu ' tur pirmatnējo cilvēku pēdējās atliekas» toidzot — ar somu plecos un bez santīma kabatā kājām apceļo pasauli.
Kāds ir šo avantūru slepenākais dzenuli^?
Vislabāk to varbūt pateicis 2B g. v. francūzis, filozofijas students Žaks Gilestrs, kas pirms 15 mēnešiem atstāja savu zemi un patlaban pārstaigā pasauli. Viņam tas nozīmē ,,spirituālu meklējumu", „asketismu'*. Viņš nolēmis meditēt ne vairs istabā pie kamīna, bet izsalkumā, nedrošībā, nabadzībā. Viņš maršē dažreiz trīsdesmit dienas no vietas tikai pa indiāņu apdzīvotiem apgabaliem, gul v]m būdās uh policijas posteņos. Gadās, ka trīsdesmit pirmajā dienā kādā mašīna viņu uzņem, pats viņš nekad nelūdz. Vissirsnīgāko viesmīlību piedzīvojis pie indiāņiem, ia atskaita to, ka ticis modināts četros no rīta, lai iebaudītu uz tukšas dūšas šišu — alkoholu, kura izejvielu maīsu vecas sievas samal starp zobiem...
Var saprast, ka cilvēki traucas augstos kalnos, jo agrāk tur mājojuši dievi, jo dieviem tagad jāat-" stāj savi troņi Cilvēkam. Bet drusku skumji ir, ka cilvēks, kļuvis par dievu, aizmirst, ka ir arī tādi dl-vēki, kas negrib būt dievi...
29