i A f V a ^ ^
Sestdien, 1954. gada 13. februāri
LITERĀRĀ PĒCPUSDIENA
TLB dāmu komitejas sarīkojumā
Literāri! vakari apmeklētājos! vienmēr atstājuši gaišas noskaņas. ] Par literāru vakaru nosaucama arī' Toronto latviešu biedrības rīkotā Ingridas Vīksnas pēcpusdiena, kas pagājušā svētdienā biedrības telpās bija pulcinājusi pirāvu rakstnieces darbu cienītāju pulku. Sarīki)jums īpatnēji bija āri tanī ziņā, ķa tas Mja veltīts tikai vjena autora ām-
.biem...'■■ '■M
Dāmu komitejas vārdā, kas uz saviem pleciem bija iznesusi visas saimnieciskās mņeš) Un gādājusi par vakara ārējo skaistumu;v siltus apsveikšanas vārdus teica Biruta Serikēviča. īsu traktātu par to, kas ir rakstnieks un kāpēc viņš raksta, sniedza Viktors IfpeSlācis. lestar-pinādāļns pa brīžiem savu ātjautī^ , go hum<i>ru, viņš pateica arī daudz nopietnu atziņu. „Ja tu gribi pārbaudīt, vai esi rakstnieks, tad neraksti nekā, un ja tev pēc tam nav arī vēlēšanās rakstīt, tad arī;ner raksti nekad. Liktos, ka rakstnieks varētu rakstīt arī tuksnesī, rakstīt tuksneša smiltīs vējiem, bet. Ja kāds rakstnieks skaidri zinātu, ka neviens uri nekad Viņa darbus nelasīs, neiespiedīs un neizplatīs, diezn, vai tad viņš rakstītu?"
Lai rakstnieks rakstītu, ir jābūt abiem, rakstītājam uh lasītājam. Cilvēks var dzīvot arī bez grāmatas, bet tad tā būs yāirs tikai veģetēšanā. No veģetēšanas vien neviena tauta nav pastāvējusi. Lai kāda laužu kopība varētu dzīvot kā tauta, tai'nepieciešama saVa garīgā dzīve. Ja mēs trimdā pulcējamies kopā šāvu garigo interešu dzīti, tad-mēs līdz ar to it kā gribētu sevi pārbaudīt, vai ar mūsu ga^ Fīgo dzīvi viss ir kārtībā. Literārā vakara kuplais .dalībnieku skaits rāda, ka mums šī iriterēse svešumā nav vēl zudiisL Mūsu sadzīves dimensijas tagad kļuvušas mazākas, daudz šaurākas ka dimtenē. Latvi-' jā visa mūsu kultūras dzīve, koncentrējas galvenokārt galvaspilsētā, bet mēs bijām divi miljoni un Rīga viena pati. Tikai ļoti šaurām lasītāju aprindām bija iespējams nākt ar rakstniekiem personiskā saskarē. Citādi tas ir svešniecībās apstākļos, kur vienā p^šā latviešu vidēja "„paģastā!' dzīvo pat. vairāSi rakstniekii žurnālisti, tēlotājas mākslas ūn citi kultūras darbinieki. Tās ir m&su trimdas dzīves priekšrocībās, kuras nevajadzētu atstāt neizmantotās^ ļa mēs kā tautas daļā gribām pastāvēt Un dzīvot. Hunātājs raksturoja arī Ingridas Vīksnas ~„melno darbu", kuju tā veic kā Kanādas laikraksta vadītāja. Redakcijas darle cilvēka garīgo potenciālu stipri jāskalda, bet tagadējos svešniecībās apstākļos neviens rakstnieks, .diemžēl, ār.i rakstīšanu vien dzīvot nevar.
Rakstnieces džej darbus pārmaiņus nodeklamēja Lonija Vasarina, Dzidra Indzere un Voldemārs Pu-kats. Pēdējais nolasīja arī fragmentu ho romāna „Mūras jābrien jūra". Ingridas Vīksnas dzejnieces gadi veidojušies miisu zemes trauksmainākā laikā, kad tā dega" kara ugunssārtos un pāri Latvijai plosījās jauns dvēseļu piitenis. Līdzi dzīvotais laikmets tad arī veidojis dzejnieces garīgo tēlu un viņas labākie dzej darbi dzimdši šī smagā Jaik^a ietekmē. Topošās Toroņtb latviešu skatuves jaunie mākslinieki deva tiem dziļi pārdzīvotu, iekšēji atraisītu priekšnesumu, jb arī viņi paši bijuši šī laikmeta bērni
Varbūt bija pareizi dažu vakara dalībnieku iebildumi, ka pduva-karu sarīkošana labāk piekristu Preses biedrībai, bet nav j au sva-iigi, kāda organizācijā vai biedrība vakaru rīko. GāTvenāiš iiŗ gafS, klds vieno visu ^apmeklētāju saimi, lan pieminētā vakarā taš bija J^e-šām labs. Mazākiem, intīmākiem sārikojiimiem ir tā īpašība, ka tie vairāk iesilda, tuvina, vieno, lat-
viešu biedrības telpas šāda rakstura sarīkojumiem tiešām piemērotas, čaklās TLB dāmas tiešām bija darījušas visu, lai viesi justos omulīgi. Balti klāti galdiņi, grieztas puķes, mājas cepumi, augļi.
Beigu vārdi, protams, piekrita pašam namatēvani Latviešu biedrības priekšniekam J. Popēlim, un tie bija pateicības vārdL Ja^ vēlas tikai, lai šādi vakari notiktu -biežāk. > ■K.,:0:-.
Grūti iedomāties, ka vīrietis ar ilgi neskūtu bārdu, netīru, negludinātu uzvalku, brūniem, tabakas piesātinātiem pirkstiem, pāts varbūt vēl smaržodams pēc tabakas un saldā miestiņa, būs jaunākas vai vecākas meitenes ideāl-tips. Katra sieviete vēlas; koptu pavadoņi, cot neviena gan negaidīs ņo vīrieša lakotus nagus, krāsotās uzacis, matusi lūpas vai pūderētu seju. Kopta āriene rada Jabu iespaidu,- jo ir taču veca patiesībā, kā nekoptā āriene: liecina par nekoptu iekšējo dzīvi, tāpat par pa-
ikaistaimkopi
Toronto latviešu ieāim
V Kaut presē jau disputi pār Toronto latviešu teētriem izbeigu-, šies, sabiedrībā šīs pārrunas vēl joprojām loti dzīvas, šķiet, pa-' gaidām jāatmet: vēl cerība pār viena teātra izvieidošānbs, kuram, pēc daudzu domām, būtu vieglāk nostiprināt materiālo bazi un koncentrēt vienkopus apdāvinātākos aktierus. Pēc citu ieskatiem,: pašreizējam stāvoldim ir arī sava labā puse. Trijos Mviešu teātru: ansambļos ir liels "aktieru skaits. Jaunatne mīl spēlēt teātri, bet, izveidojoties vienam ansamblim, darba visiem nepietiktu. Pēc šo cilvēku domām jāgaida, kamēr Toronto latvieši yūs pie
[jums jaunatnes riem
' vMAGĀRAS MAZPULCĒNi : .^V. aATAVOJAS::ŠVĒTKIĒM. ■ ■.
Niagaras mazpulku darbinieki pašreiz ir ļoti aizņemti; jo gatavojas saviem svētkiem; 20. februārī, pīkst. 19.00 Kristīgo ungāru apvie-hības zālē, Bucliānān ieia. Ķo jaunieši grilb rādit saviem draugiem uri labvēļiem? ^išpiŗrris savu darbu. Darba skatē būs redzami ļau^ ciņu ražojumi (saprotams, tie, kas nav yēļ apēstiO,; amatņieč^ strādājūmi, roļsdarbi, amējumi, modeļi u.t. t. Ir ziņās, kā dažiem dalībniekiem pagājušā vasarā izauguši sīpoli — tiirpāt ķirbju lie^
lumā;'vf-^^
Daļa zēnu pie instr. J. Celma vingrinājušies kokamātniecībā. Kaut ari darbnīca iekārtota ne visai piemērotā gāražā, žiemU Vienu otru reizi bijis vēsāks^ zēni uztaisījuši putnu būrīšuši ķeblīšus uņ citas derīgas lietas, ļj^eiteņes .ģril;' demonstrēt mazpulku jauniegādā-tās stelles, šeit palīdzīgu roku laipni apsolījusi mājturības instrukto-re Lauge.', '.'.'
Kopējā stundā būs redzams mazpulka dalībnieku gatavotais albums ,iMūsu Latvija", kā arī skati no mazpulku Grga.nizā:6ijas darba un dzīves kādreiz lizimtenēuņ dažādās valstis trimdā.^
pējc c^klāķp dalībnieku apbalvošanas sekos gan nopietna, gan jautra satura priekšnesumi. Tos izpilr dīs paši. jaunieši un viesis no St. Katerinas -r aktieris A. Puķe.
Priekšnesumiem^ sekos dejas un rotaļās; Apguifušie varēs atspirdzināties pie tējas galda. 20. febr. vakarā gaidīsim visus jaunatnes draugus rio tuvienes un tālienes.
Uz redzēšanos ungāru zālē. T.
sava nama ar labu skatuvi uhkā^ mēr izaugs pietiekami liels skaits īsti labi skatuves mākslinieku. Un ja aktieru vidū būs kāds, kuram Jjez mākslinieka dotībām būs arī organizatora dāvanas uii spēja sa-darboties, tad varēs rasties arī viens teātris. Pāŗējiein teātra spēlētājiem tad'pamazām, būs Jāsamierinās ar teātra spēlēšanu isa-vās biedrībās;
Toronto latviešu teātru nākotnes izredzes, vismaz mākslinieciskā ziņā, pamaziām uzlabojas. Ne-isen DV teātrim izdevās saistīt mūsu pazīstamo aktrisi Almu Maču, bet TLB teātris ar ¥. Pukatu ieguvis apdāivinātu un darbīgu režisoru. Nacionālais teātris jor projām darbojas savas enerģiskās režisores M.- Bērziņas vadībā.
TLB teātra ansamblis nodibinājās pirms divi gadiem un režisora A. Viļķanča vadībā kā pirmo lugu sagatavoja Miķelsones Slinko sievu. Sekoja Esmu bez' vainas un Divkauja, TUB teātris strādā stipri patstāvīgi. Administratora pienākumi uzticēti V. Brāštiņam, bet .valdes pārstāve ir Helēna Maņgll^ ļroc. ņo atli-kunia paliek teātra rīcībā, bet 30 proc. saņeŗn biedrībā' Lielas grūtības teātra ansamblim sagādā piemērotu telpu atrašana. Labas zāles un skatuves ir daudzām Bko-1ām, bet tur neatļauj Uzstādīt dē-ķprācijas.
Kopš pagājušā rudens ITLB cītīgi gatavo Rūdolfa Blaumaņa — Pazudušo dēlu. Režiju vada V. Pukats un mēģinājumi notiek Joti bieži, jo jaunais režisors ir ļoti stingrs savās prasībās. Arī paši aktieri, neskatoties ūz td, :ka dienā strādā^ cītīgi apmeklē mēģinājumus, un labprāt upurē teātra mākslai visu savu brīvo laiku. Dekorācijas Pazudušajam dēlam gajavo apdāvinātais dekorators K. Langenfelds. Pazudušā dēla lomas sadalītas sekojoši: Roplai-nis r- 0. Zviedris, Roplainiete — E. Krēmaiie, Krustiņš V. Bra-stiņš, lize ■— Dz. Indzere, Gusts — R. Miglāns, Andžs — ,Av Zu-tersrMlķus — S. Butkēvičs, Mi;-kus tēvs — P. Ziediņš, Līziņa
V. Krētnane, īņķis — Ž. Zundma-nis, Matilde — D. Pūriņa, Pūlī šu Pauls — E. Zvaigznīte. Dramaturģes pienākumus uzņēmusies rakstniece Biruta "Šenkēviča. Izrāde notiks svētdien, 14. martā pīkst. 4, Kolumbus zālē.
Uz jautājumu, vai TLB teātra ansamte ir aktieri, kas savas skatuves gaitas sākuši jau agrāk, H. Mangale paskaidro, kā daļa aktieru yār tikt ierindoti ļjrofesio-ņāio aktieru saimē, kas sākuši sa-va§ skatuves gaitas Latvijas teātros, ^ bet daļa sākusi mīt skatuves dēļus tikai trimdā, un tieši jauno aktieru vidū ir daudz labu .'talantu, no kuriem var izveidoties īsti mākslinieki, ja nepietrūks darba gribas. >. ž. 2.
plēš. Mati jāsukā ik rītus uii vaka-riis augšanas virzienā Un pret to, kā aņ no vienas auss uz otru.
Pareiza un kārtīga sukāšana tīra galvas ādu, dod mātiem spīdumu, uņ rezultātāVairs nebūs nepieciešama pārāk biežā eļļošana. Matu pāmādei un eļļai ieteicama rūgta smarža. "/vV-'^ ■
Koptās rokas "nepieciešārnas ne tikvien sievietēii bet tāpat ari vī^ rietim. Katru rītu un vakaru, rokās mazgājot, ar dvieli atbīda ādiņu ap nāgieiriV lai kļūtu redzams baltais mēnestiņš. Nagi jāvīlē ņo abām malām, bet nedrīkst tos griezt ar galdā vai kabatas nažiem. Nagi nedrīkst būt ģaŗi, bet tiem aizvien jābūt nevainojami tīriem. Pret ņir kotīna plankumiem uz pirkstiem palīdz koncentrētā citrona šula, bet ja tie ļoti ieēdusies un tumši, masāža ar peinzas akmeni. Maigākas roku ādās iegūšanai palīdz; peldes karstā ūdenī, kam pievienotas au-: zu pārslas, bet rokas pēc tam ie-žiežamās ar nespīdīgu, krēmu. :
; Vīrieši svīst ātrāk hekā sievietēs, kādēļ viņiem jācenšas atbrīvoties no sviedru smāķas. šeit paHdz no-rīvējumi ar alkoholu, biežās kāju
ITak daudz ir rakstīts par daiļā dzimuma skaistuma kopšanu, &a ptenācSs pāts pēdējais laiks teikt ari kādu vārdu ^radības kronām" Vīrietim. Ievadam Jāsaka, ka stiprajam dzimumam nebūt nav jāiobistas^ Ja uzdrošināmies runāt par viņa-,4iosmētikiffl". Jo sievietei un^v^
Viršību un nolaidību ikdienas darbā ūņ dzīvē. ^
Runājot par vīrieša ikdienas sejas kopšanu, hebūt nedomājam par grumbu un rievu: apkarošanu: un sirmo matu iznīcināšanu, bet gan pār ādas kārtīgu .tīrīšanu. Bārdai jābūt kārtīgi nodzītai, vienalga, vai to dara ar elektrību vai vienkāršu nazi, un ādai jābūt gludai un ti-rakOik bieži bārdā jādzen, to jau katrs, vīrietis zina pats. Asinis ie-skrambājumu vietās" apstādina ar alona akmeni vai joda tinktūru^ Biežā bārdas dzīšana rada asu un negludu ādu, kādēļ tā kārtīgi kopjama, lietojot labus preparātus. Ieteicami labi sejas ūdeņi uh „sau^ sie" krēmi, kas ievelkas ādā un nedod lieku spīdīgumu. Protams der ari; kaut vienu reizi nedēļā lietot taukainu krēmu vai eļļu, lai āda iegūtu nepieciešamo "barojumu.
Pret iszitumiem palīdz sēra preparāti, sūlfonidamilpūderi Uh ziedes,, bet grūtākos gadījumos kārtīgā tīrīšana speciālista uzraudzībā, kalnu saule, un visbeidzot — raugā; preparāti.
Sejas spīdīgums nav vēlams. Lai no tā izvairītos, mazgājamam ūdenim pieliek boraku un reizi pa rēi-^i mazgā seju karstā ūdenī ar neitrālām ziepēm. Ļoti kuplas uzacis, kas "aizsedz acis, pa reizei ietauko ar krēmu vai eļļu, atsevišķi ^rāk gari mati izravējami ar pinceti vai apgriežami. Spalvas degunā un ausīs kārtīgi jāapgriež, jo Ziemassvētku vecīši ir moderni tikai vienreiz gada, pārējā laikā tiem jālīdzinās civīlizētīem : cilvēkiem. Pret melnām punktīm un: lieko spīdīgumu labi palīdz speciāli sagatavotas mandeļu klijas, kas puņktis iznīcina un slēdz ārī paplašinātās porās.
Ķermeņa kopšanai ļoti ieteica^ mas pārmaiņus kārstas un aukstas dušas un kārtīga masāžā ar gumijas suku, aizvien virzienā no galvas uz kājām, kamēr ādā kļūst svaiga un sārta. Pēc karstām^ pel-dem ieteicama masāža ar labu eļļu vai krēmu, kas gludina rupjo ādu, palīdz pret melniem un baltiem punktiem pz ķermeņa..
Viens no vīriešu sāpīgākajiem jautājumiem ir matu izkrišana. Grūti gan pateikt, kur meklējams iemesls, — daži dimā, ķa šī rielai-ŗne ir iedzimta, daži domā, kā vainojama pārāk bieza un stingrā galvas āda; vai arī vielu maiņa un slimīga galvās āda. Pret iedzimto matu izkrišanu maz ko var līdzēt. Ja jau matu saknes iznīkušāši nav. diemžēl, nekādu bīņumlīdzekļu, kas tās varētu atjaunot, Ieteicami līdzekļi pret matu izkrišanu: laba, parejigā un kārtīga galvas masāžā, kalna' saule, labi preparāti, kārtīga sukāšana, vitamīni, kustībās svaigā gaisā —- tātad itin viss, kas veicina asir'j pieplūšanu un līdz ar to galvas ādas barošanu.
Sukāšanai lietojamās/gumijas sukas, kas labi pieguļ ādai un to ne-
peldas boraka vai sālsūdenī. Kājas jāpūderē ar salicila pūderi, kurpes jāvēdina. Tas pats jāsaka arī par padusēm. Stipru smaržu lietošana nav ieteicama, bet ļoti patīkama ir viegla, mazliet tumša smarža, kādai jābūt pēc iespējas arī visiem pārējiem lietojamiem preparātiem.
iCas kops savu ķermeni, tas neaizmirsīs arī savas drētos. Protams* tām jābūt tīrām, tas pats sakāms arī par apkaklītēm, krekliem, kakla saitēm^ Nepatīkamu iespaidu atstāj ari ndskarojušies bikšu gali un netīras cepures. Ja drēbes uzkārs pa nakti uz drēbju pakaramā, tās izvēdināsies un būs ilgāk svaigas. Tāpat ari nošķiebti pāĢēži un sagriezušās zeķes nav , vīrieša skaistuma veicinātāji. Cepuri, mēteli, apkakli ietieicams kārtīgi izsukāt pirms katras došanās sabiedr ribā,
, Ļoti ieteicamas kustībās svaigā gaisā; it īpaši tiem vīriešiem, kas nodarbināti kantoros un birojos. Nemaz nebūs par ļaunu, ja tie kādu gabalu dienā nostaigās kājām uz darbu un atpakaļ. No rīta ceļoties, ieteicams vismaz 20 reizes dziļi ie-elpot un atkal izelpot pie vaļēja loga. Tas iztīra plaušas un veicina asins riņķošanu.
Sekojot šiem vienkāršajiem norādījumiem, arī vīrieši^ redzēs, ka dzīve viņiem dod vairāk prieka un panākumu.^ Jo pasi un diplomus mums neviens neprasa, bet gan pal spējām vispirms spriež pēc ārējā izskata un stājas.:' Elsa Pērkone.
Vecākās laivieies jubSeja Fareles mīinē
Cēsu '^riņķa Ramatos 1888. g. 30. oktobrī dzimis Kārtis Krāstiņs. Viņa darbs sabiedriskā laukā sāk spilgti parādīties jau studenta gados. Sirdsizjūta viņu hovēd tuvāk dziesmai, mākslai un teātrim, sevišķi pēdējani ziedojot «iaūd25 laikā un^ lielāko interesi; bet tas hētraucē viņu piedalīties arī tā laika nācipnaļļi-sābiejdriskb politisko ideālu popularizēšanā. Pirmā pasaules karā mēs Krastiņū redzam^ kā aktīVu Daugavgrivas zemessargu uņ centīgu lldzdarbi-nieku pirmo latviešu strēlnieku vienību izveidošanā. Sniagi ievainots, K. krīt vācu gūstā, iio kuj-a jau 1919. gadā atgriezies, ir atkal cīnītāju rindās, kā Latvijas nacionālās armij ās virsnieks, gāh pret bermontiešiem, gan boļševikiem. Visu Latvijas neatkanbās laiku Krāstiņš strādā pār atbildīgu valsts darbinieku, galvenokārt fi-nanču resorā.
1944. gādā beigās Krastiņš uzsāk bēgļu gaitās uh, nonākot trimdā Vācijā, jau no pašam pirmām dienām viņš aktīvi darbojas daudzās bēgļu organizācijās un pasāu kūmos, cītīgi piedalās „pašpārval-des" orgānos. 1946, gadā Franku novada latviešu nometņu apvienī^ ba, kas Bavārijā apvienoja brīvprātīgā sadarbībā pāri par 20 latviešu nometnes un vienībās ar latviešu kopskaitu pāri par 20,000, uztic Krastiņam ārkārtējo uzde. vumū pilnvarotā, referenta pieha^ kūmus, šeit viņam atklājās plašs darba lauks, darbojoties līdz gan saimniecisko, gan ii^iconāli pplī-tisko,; gari kultūras im izglītības jautājumu risināšanā, gan līdzekļu vākšanā pabalstiem Baltijas ūņivers. Piriebergā, gan cīņa pret n,ētaismģiem ,,skrīningiem*-utt. Krastiņš trimdas laikā tāur fā, lielajā Valkas nometnē un Ul-mā ir aktīvs latviešu komiteju lo-
CEŅSOOT EĀHL^ KRASTĪŅU
ceklis, nometņu administrators, DV organizāicijas loceklis, evan-ģeliski-lut. latviešu bēgļu draudzes priekšnieks utt. Kā Franku novada kapu komitejas priekšsēdis piedalās Fišbāchas kapos apbedīto latviešu un igauņu kapu pieminekļa izbūves organizēšanas darbos, kur arī pēc pārpūlēšanās vienā no pēdējiem viņa braucie-^ niem no Ulmas uz . Nirnbergu smagi cieš viņa veselīļja, un viņš vairs nav spijīgs to atgūt.
Kārlim Krastiņam nebija lemts piedzīvot Latvijas brīvības saules lēktu, pēc kura viņš'tik karsti
Vecākā latviešu māmuļa Fareles ^ veco ļaužu mītnē ir 95 gadus vecā Ieva Ašmane. Viņa dzimusi 1859. g, 5. janvārī Kokneses pagastā, kur vecākiem piederējusi liela lauksaimniecība un krogs. Pēc nelaiķa tēva nāves pasākumus vadījusi Ievas māte, bot drīzi arī nepieaugu^ sājai meitenei nācies dalīties darbu smagumā. Pēc laulībām ar Jāni Ašmani no Aizkraukles pagasta saimniecības vadību pārņēmis viņas vīrs.
Ieva Ašmane izaudzinājusi un izskolojusi 4 bērnus, kā arī vienu audžudēlu, kas Pirmā pasaules ka* ra laukā kritis Tīreļpurvā; Bez tam pēc znota nāves palīdzējusi audzināt arī 3 meitas bērnus. Viņas dēls Paulis Ašmanis, kas 1952; g. miris Farelē, bija plaši pazīstams valsts un sabiedrisks darbi* nieks. Pašreiz pie sirmās māmuļaa paUkusi viņās jaunākā meita — Marta Vasiļjeva, kas ir vienīgā sirmgalves kopēja un aprūpētāja^ Atskatoties uz aizvadīto dzīvēs laiku, sirmgalve atzīst, ka tie bijuši rūpju un sūra darba gadi, ķu* ros piedzīvots vairāk bēdu nekā prieka. Pēc 1905. g: revolūcijas so* da ekspedīcija meklējusi viņas vī^ ru; Pirmajā pasaules karā vācieši viņu pašu uz laiku aizveduši gūstā, %st Otrā pasaules kara. laikā nomiris viņas vīrs, ķo nācies apbedīt nikna uzlidojuma laikā. Un tad sekojis tagadējais grūtais trimdas laiks.
Par spīti gadu nastai, Ieva Ašmane ir samērā mundra, tikai acu gaišums izzūd. ^Jubilejas dienā 5, janvāšī sirmo latviešu māmuļu apsveikt bija ieradušies mācītājs A* Grīnbergs ,draudzes priekšnieks G. Kinstlers un vairākas draudzes dāmas, ienesot sirmgalves pelēkajā ikdienā īsu prieka brīdi.
VAI TIE IR VĒL GŪSTEKŅI?
Modenā, Itālijā, dzīvo .3 krievi —■ Nikolajs Efimovs 75 g. v., Daniels Jagilatovs 65 g. v. un Niļco-lajs Kamļevs 63 gadus vecs, kuji palikuši tur kā kara gūstekņi *no 1915. gada. Viņus sagūstīja aīistrie-šu vienības, pēc tam tf>s atbrīvoja itālieši, bet nenosūtīja atpakaļ uz Krieviju, jo tur tai laikā plosījās revolūcija. Viņus novietoja darbps kādā armijas daļā, kur tie strādā joprojām. Pēdējie divi Itālijā apprecējušies un audzina bērnus, bet Efimovam' sieva un bērni palikuši Krievijā.
Visi 3 vairākkārt griezušies krievu siitniecibā ar lūgumiem tos aizsūtīt uz dzimteni, bet lūgumi palikuši bez ievērības.
Tagad tie saņem 1000 liras die* nā (ap 2 dol.) par darbu pie armijas un ir ar dzīvi samierinājušies. Viņu apkārtnē ir ļoti daudz komunistu, bet krievi ar šo kaiti neslimo. Viņu dīvainais stāvoklis pie-
Tieši Ziemassvētku saulainajā rīta stundā, 25. 12. 53., klusajam cīnītājam, latviešu patriotam Kārlim Krastiņam pēc ilgas un grūtas slimības bija jānobeidz fetaigāt darba un panākumu bagātais ceļš.
Ķrastiņa mirstīgās atliekas 29. 12. 53. guldītas Ulmas pilsētas kapos, piedaloties lielam pulkam tautiešu, kā arī vietējo iedzīvotāju ^ Cittautiešu. Atvadīšanās vārdus teica Daugavas Vanagu Valkas nodaļas valdes loceldis Ed. Šveicers, ev.-lut. Ulmas latviešu draudzes padomes loceklis J. Tērauds, Vilhelmsburgas — Ulmas latviešu komitejas priekšsēdis H. Šiliņš, Ezeisbergas latviešu komitejas prieksēdis V. Pōmelnieks un vairāki citi, noliekot vainagu? un ziedus. Aizgājēja dzīves gājumu īsos vārdos raksturoja I&astiņā pēdējo gadu sabiedriskā darba līdzgaitnieks Rob. Nīkurs, no Hei-delbergas.
Par aizgājēju sēro atraitne Berta Krastiņa (Ulm, Soe^lingerstr.
^5), kura pati ļoti nevesela. ^^ŗgig uzmanību, sakarā ar lūgu-Aizgājējam saldu dusu svešās -mu valdībai noskaidrot, vai, viņi zemes smagajā mālainajā smiltai- vēl joprojām uzskatāmi par kara nē! Rob. Nikurs. gūstekņiem.
Jāais Veselis
WEiTA AUSMA'.
Bija vēl nakts sulu mēneša 16. dienā 11862. gadā, taču zvaigznes vira jās W,rīta pusi. Kurām bija jānoriet, tas norietēja, citas uzlēca to vietā. Rietumos divi planētu spīdekļi, Jupiters un Saturus kā drii-mais m jautrais brālis, patlaban aizgrima aiz Kānnieku garajiem alkšņiem * un klusi staroja caur vieglajiem šķieznainajiem pavasara rīta mākoņliem. Šai brīdī piedzima Māte, kuras miižs bija^gŗūts, nemitīgs darbs.
Tēvs aizgāja uz lauka galā esošo bērzu birzi,! kās cieši piegūla upes līcim, kuj^ veļ bija meiņs no pavasara palu sanestajām dūņām. Viņš nocirta; šmaugu bērzu šūpuļa līkstij. Tēvs tolaik bija ciets, spēcīgs vīrietis, un Līze, auglīgās Mul-denieku dzimtas atvase, dzemdēja viņam pirmo meitu, ko nosauca Annas vārdā. Āniņi, tikko no grāfa iepirkti par-:dzimtu uz ilggadīgu nomaksu muižnieku bankai Jelgavā, bija lielas mājas ar simt piecdesmit divu pūrvietu zemi. Tirunii no skaistā, pakalnā stāvošajām mājām stiepās gandrīz versti liz ziemeļiem, līdz patļ Pakuļu robežām, kur žvīgojā birzs. \ Noliecās šmaugs, lokans bērzs,- atdeva savu pavasara atmodināto dzīyību, lai šūpotu tikko dzimušo Māti. Jaunais saimnieks bijā pacilāts; i n Viņā ļoti prātīgā dvēsele mazliet šūpojās līdzi cīruļiem gaisā, trauksmaini Medzpšajām ķievietēm Zalāriu gabalos un melnajiem strazdiem aizupes Svajānu putnu lostiņos. Dzlm-
— Lābāķ būtu Kjis dēls, — jlo-mājā jaunais saimnieks, līksts šūpojās uz viņa pleca nesot Viņš soļoja dižiem soļiem gar grantsķalhi. ņu, pa slapjo ganību arvien uz mājām.'
Vecā istaba, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, bija pilns runīgu sievu. Pa starpām šaudījās iJlža, attālu radinieku meitene, jaunā astoņpadsmitgadējā gaitniece Pamatu Līze gāja kocinīcās, augstu izrieztām krūtīm, it kā visus pagasta puišus gribētu ar tām nobadīt. Aklais; tēva brālis Kristapiņš kurināja plītī uguni, bāzdams sausus žagarus tieši liesmās. Viņš kaut ko popbja, purpināja, būdams priecīgi uztraukts kā visi šai rītā.' Kalps Dimāņtiņš lēja zirgiem ūdeni, kamēr otrs puisis Pamatiņš bāžamo staļļa augšas pa caurumiem sienu tieši redelēs. Visa māja kustējās un ņudzēja, jo tolaik vēl bija pilnā ļaužu.
Viņā auga un; gulēja šūpulī, atnākušajā vasarā reizēm iznesta laukāi paguldīta zem lielā čērmūk-stes koka, cilādama rociņas, priecādamās par bišu sanoņu koku zaros, kamēr arāji, sanākuši mājās, a^^^ viņu runājās un kaitējās. Sāiritnie-ce raudzīja saimei burkšķu viru un nevarēja ilgi kavēties pie sava bērnā. Reizēm meitenei ap muti ievijās mīklains smaids, it kā j aužot lielo, smago nastu, kas viņai mūlā ■l?ūs'jānes. \-- „
Tai ^ā gadā uz rudens pusi Flandrijas ciemā piedzima mistis-Ro nojautu un skaidra prāta dzej-
nieks Morisš Materlinks, kam bija kļūt par manas Mātes gadusiŗņteņā spilgto izteicēju. Latvijā līdz ar manu Mati vienā dienā ieraudzīja pasaules gaismu klusais un maz pazīstamais stāstu rakstnieks Kārlis ZsiriļUs T iPērSietis, kas savās zvēru pasaciņās ar vieglu smaidu vēroja notikumus dabā uņ cilvēkos, Tai pašā gadā vēlā rudenī uzsāka zemes gaitas vācu dzejnieks Gerhards Hauptmanis. Viņu auklēja Silēzijas audēju dzimta, un pār viņa šūpuli pūta :dievarņii mēneša tumšie skarbie vēji. Mana Māte nekā nezināja par šiem svešu malu uņ tautu bērniem, uņ viņi savukārt nezināja nekā par manu vienkāršā zemnieku dzimtā dzimušo Māti, kas bija un palika tikai pašaizliedzīga darba sieva. Taču viņi auga un; darbojās vienā laikā, uri viens un tas pats gars bija viņos visos, Moku, grūtuma uņ bēdu redzēšana īstenības pasaulē. Dieva skatīšana. Dievā meklēšana, ticība noslēpumam dvēseles neizdibināmos ielokos.
Plašajā, neizpētītajā gara pasaulē, kas nava mazāka par vielas pasaules miljardiem gaismas gadu, bija ap manas Mātes dzimšanas laiku pavērusies vareni plūsmaini avoti, kas nemitīgām šaltīm sūtīja zemi bagātām un dažādām veltēm apdāvinātus garus — dedzīgus šau-bitājus,; nenovērsīgus ticētājus, meklētājus un atradējus, īstenības un sapņu dzejniekus, varenus radītājus un klusus cietējus, kas savās ciešanaas padarīja par visas pasaules; pārdzīvojumiem. Tur zibēja vārdi, tur vizmoja un kvēloja krāsas, tur kā nāve balts un šalts vizēja marmors. Gara pasaule bija saviļņota kā milzīgs; mēļš okeāns līdz savām visdziļākajām dzelmēm, kurām pāri ar spokainu mirdzumu vēlās noslēpumaini, cilvēcei, neatminami, vilņt un izmeta zemes kra-
stos, dažādu tautu un valstību vidū arvien jaunus garus. Gara pasaulē bija ņolemfe radīt jaunu laikmetu,? iesākt gadusimteņi, kur tvaika, elektrības, dzelzs, radio un cieto staru attīstība saskārās un savienojās ar ļoti vārām dvēselēm, lik .smalkām ūri trauslām, kas saplok nc viena nelaipna vārda. .
Manās Mātes dzimšanas laikā vielas atomi cilvēku tpziņā bija kļuvuši cieti, negrozāmi un mūžīgi. Taeu vielā pati bija kā baiļu un nemiera pilna, jo tā nebija tāda, Kādu cilvēki to iedomājās, tā bija nemitīgā kustībā un pārgrozībā. Cilvēki vēl nezināja šo vielas būtību, taču tā pati drīz pieteica savas pārvērtības, viļņojās kā noslēpumu jūra, cieta un nebeidzama, neizpētāma uņ tumša.
r:/: <» MĀTE' BĒRNĪBA
Pagāja daži gadi. Māte jau paaugusies un tekāja pati kājām. Viņa redzēja, kā tēvocis Andrejs lākstoja ajp brašo pilnkrūtaino Līzi. Tolaik viņš vēl bija jauns un glīts,^ patika visām meitām, Viņš izņēma pīpi no zobiem un «agrāba jauno meitu ap krūtīm. Viņa spiedza un izrāvās, bet kalps Pamats meta naidīgus skatus, jo viņŠ bija iecerējis Līzi par sievu. Mazā Anna vēl nesaprata šīs attiecības, iekāres, puišu un meitu dzirnīgo acu spulgu, viņa tikai kliedza, kad Līze brēca, uņ metās lielajai meitai palīga, kad manīja tai pāri darām. Viņa ieķērās lielās meitas lindrakos un raudāja, kamēr -apķaunējās kā uzbrucējs, tā vajātā.
Kaut gan vecais Kristapiņš ne^ laiķītis bļja akls, tomēr viņš varēja runāt un terkšķēt vienā gabalā, jokot un stāstīt dažādus smieklīgus gadījumus no savas jaumbas un klaušu laikiem. Pat viņa spoku stā
sti notoidzās ar jokiem. Reiz viņš pastāstīja šādu gadījumu, kas noticis Āniņu pirtī:;
Sievietes mazgājušās': un pirts bijusi sutas pilna. Pēkšņi ienācis svešs -vīrietis,; mērcis klūdziņas silē, kur bijis mīksts upes ūdens. Sievietes pārbij ušās, tomēr mutīgā Līze vaicājusi, no kurienes šis nākot un uz kurieni ejot. '
,,Es nāku no>Priedes muižas un eju už Siles muižu." ,'
Sievietes nobālējušas, jo sapratušās, ka viņš nāk no vecajiem Ķā^ žu kapiem aiz upes, kuros vairs nevienu jau tolaik neglabāja, uņ Siles muiža jau bija tā pati sile, kurā viņš; mērca savas klūdziņās, sdUdamies ar 'tām plikās meitas pērt. Šās jau drebēdamas gaidījušai krietnu vanckāšanu, bet te svcr šais vīrietis izgaisis garaiņos kā spoks, laikam izslīdējis pa durvīm. Kamēr savaldzinātie sastingušie klausītāji gaidīja, kas nu tālāk būs. Kristapiņa nelaiķītiš smmēja sevī un beidzot piebilda:
„Tas tēviņš jāu >ija lielais joku pēteris Kalna ĶāziSv'
Līze sašutusi piecēlās, noklau-dzināja kociņīcas un teica:
Ko nu mels melsdams? Es tāda tēviņa pirtī neesmu redzējusi."
Citreiz Līze izjokoja KTistāpiņu. Pēkšņi viņa sāka raudāt, šļakstināja vanniņā ūdeni un gugoja: „Annīte mirusi! Annīte miru-
si!": ''''''c:
kristapiņš mazo Anņiņu ļoti riiī-lēja, it kā nojauzdams/ ka viņā vārdam, tēlam un ieskatam būs dzīvot tikai Mātes atmiņā vēl septiņdesmit gadus pēc viņa nāves un galīgi izgaist no ļaužu piemiņas tikai ar Mātes miršanu. Viņš ļoti uztraucās, ,aī-ī sāka raudāt, gausties un siiro-
„Ai manu meitiņ, ai manu bērniņ! Kur tev zārciņš, kur mirsta-
„Iztais tu viņai zārciņu!" uzsauca Līze.
„Ķur nuv meit, man jau bērnībā zōsāns izknāba acis un par nabagu, par kropli pataisīja. Nikns,, liels putns bija. Es,- tāds vervelis, kā, ekušē, Ģulbīša Ondrs, līdu širiv virsū, gribēdams šo paplucināt. iKā šis sāka sist spārniem, cirst ar knābļ! Mani gar zemi pagāza, tikko dzīvu māte izrāva no zosāna nagiem. Bet actiņas bija 'b2igta^, actiņas beigtas. Tā visu mūžu tumsā dzīvoju. Nu vēl Anniņa mirusi, manu aklo acu gaišums."
Līze šķelvināja vanniņā ūdeni un teicās mazgājam mironīti. Tad viņš, pagalam uztraucies. Mātes mātei Muldeniekur Līzei ienākot, sacīja: „Nu re, kāda nelaime, meit." ^
„Kas par nelaimi, KristapiņV" šī attrauca. ,,Nu re, Annīte mirusi!" .
„Ko nu muldi, vecais!' šī saskaitās.
Tagad no abām nebēdnēm lielākā manījās aizšmaukt, bet mazākā nokaunējusies izlīda no aizgul-tes un apķērās aklajam tēvociļtn apkārt, ko viņa mīlēja par visiem mājas ļaudīm visvairāk, jo viņš visvairāk ar viņu nodarbojās.
No spēļu biedriem viņai bija vistuvākais kalējs Gulbīšā Ondrs, pā-ņs gadus vecāks. Ondra tēvs dzī^ vojā kalvē olnīcas galā pie aploka. Arī pats Ondrs kļuva par kalēju un palika visu mūžu Mātei draugs. Te tiešām varēja runāt par mūža draudzību,: kas, iesākusies. bērnībā, neizdzisa dzīvē.
IV
;. eiTi MĀTES līdzinieki.
Vēl citi līdzinieki radās manai Mātei zemēs, kas uz dienvidiem un rietumiem gul. Tur karstasinīgais
jutekliskais Ga'briele d'Annuncio-auga itāliešu zemē un savā dvēselē pina lielus nodomus. Viņš bija dedzīgs, uzpūtīgs, iedomu pilnSv Viņa gara dāvanas kūsāja malām pāri. rViņš bija putojošs, skaists,; viņa māksla krāšņa un koša.
Austrumos, bargajos krievos^ gļēvajā un nežēlīgajā tautā, piedzima kādsjauns sirmgalvis, kura; seja vēlāk kļuva kā slikti izcepts-\)līnis. Bet viņš bija sapņotājs, kādu pasaule, varbūf, nebija redzējusi, viņš izdomāja kairuma pilnu-daiļu dzīvi, savu pasaku zemi Mairu, kur lika vdzīvot,1^arot un mīļot saviem varoņiem. Dzejnieks Fjodors ifeologubs nekļuva Mātei, tikai viņas dēlam pazīstams, tomēr ari viņš zināmu laiku veidoja to pašu gadusimteņi, kurā Māte strādāja,, dzīvoja un liela uzauga.
No Zemgales kviešu lauka izmaldījās Augusts Deglavs un aizklīda uz Rīgu, kur kļuva par planku nesēju un rakstnieku, lai krau-' tu biezus romānus augstās grēdās kā plankas. Arī viņš_soļoja ar manu Māti līdztekus pa viņas gadusimteņi. Viņš nomira agrāk, jo viņam nebija Mātes veselības spēka. Cieti un diženi vīri tie bija. Tie izgudroja, veidoja, sapņoja un sapņus par tēliem pārvērta. Taču viņos visos bija kāda traģiska nojauta par kādu briesmīgu klizmu, kas satrauks un sagandēs viņu mū* ža pēdējo ceturksni. Pēc viņiem tai pašā Mātes gadu desmitā dzima citi dzejnieki, pētnieki, valstu vadītāji. Viņi pievienojās Mātes ga-dusimteņa veidotājiem, bet gan* drīz visi nojauta, ka neplūks savu darbu augļus. Augstu lidoja viņu gars, taču ielūzums dvēselē nepalika apslēpts. Viņi gribēja gāzt veco un kļūt ķēniņi jaunajā pasaulē, taču šai jaunajā mudžēja pārāk daudz ķēniņu.
(Turpinājums sekos).