27. martā
ies lodei
Palermo cie-bandita GaspV tuvojas noslēgu^ ļ, PiŠciota mira lēc tam, kad bi-ļirasto rīta kafi-pierādījās, ka |ēnijs. Tagad vi^ 5 _kāds cietuma lāts sakarā ar ļiota lepojās ar ļalinājis slaveno tarali Dauliāno, tad nav gribāju-ļibu, apgalvojot, ļinajuši policisti, B drēbēs.
pesāts uz mūžu ^purniem, kurus £ā varēja pierā-[skaits pārkāpu-līti un nezināmi, bandītam ir tik [nim blusu. Paši btas nāvi nemaz r izskaidro paVi-Jsinsatriebību [alā joprojām ir co ikviens ,Asts no šūpuļa līdz
Jndītu apkarotājs recais Tonijs Ba-vecāku dzīvoklī t ūn sasējuši To-ļāti. Mazais tikai )riijs, kurš bija mās gadījumus djas raidījumos, avu spēļu pisto^ tencHtus pazust, tušies piar vipa .viņš.sācis šaut ķējieši ka uzbru-tā kā.tas teļš parasts. Tonijs ļudējis ūn ūzbru* |uzot tos ar kula-is neko nav lī-, aizsteigušies ar laupījumu.; To-Jās sasietās sie-ica policiju. Tai |žēlā balsī sūdzē-5s uz to, ka viņš [,. tie aizmūķuši, Visiem televizi-
legribīgi bija jā=^ liiiks naudas sods darbos kādam ļlas viltotājam; ļ konkurents bija lai kļūtu par ^ieku; Šīs tieks-:izpr6tot, viņam bī līgava, kurai fiespriešti spaidu p. Viņai sods tb-[š, jo tiesa, iever ļus,  soda izcie-
jatiesa ar nāves ījiisi 22 g. V. ka-iellūi Tiesa lioti-fotiesātais apvaicā ISidecem-icis kādai 56 g. )dūris uh aplau-liš gadījimiS) kļad ārpus Kanādas [ādu savu pilsoni, sēlot Anglijas ka-
lārstš Eiropā un
ļ.*^s īeķšļ^gās sU^ is, kuņģa, astmas, u. c.
on krievisM
Ave,WA 1-8708 )NTO (552)
BALKANĪ
lībās im dzemd. 2ībā.
!wVE pie Avenuffl ķņem slimniekus un HU 8-7841
ined.
iNTIEliE
Isniedz dzemdībia Jloior St. W. Too [613 Brock Ave) lienu no 1—4 uia lošanās. OL 6851 un vāciski
iO¥SKY
-CHIRURGS
d un vāciski
l^s st„ w.
stūrī.
^9038, Toront© (168)
ilas Sand
sķīgās slimībās,
auss. Dzemdībia izība
St„ West.
un 7-^9 vai pa
|44, Toronio
lin krieviski
[S REKAĪ
imdibu palīdzība
S REKAĪ
)ās un Rentgena; jmumi
lir Ave, Wc |io, Ōni.'
pieieikšanāi
3-2395
Sestdien, 1954. gada 21. martā
KĀRLIS SKALBE- RAKSTI H
DAUGAVAS APGĀDS, STOKHOLMĀ, ZVIEDRIJĀ
Par Šo Skalbes rakstu izdevu- mums bijuši. Apgāds nav žēlojis mā mazā grāmatiņa saucas:Pie mu varētu priecāties arī, ja mēs līdzekļus. Dzejnieka raksti sa- jūras (sarakstīta 1897, Vecpiebal-būtu brīvā Latvijā, ar tās nesa- vākti no tautiešiem pa visu pa- gas Incēnos), jūras motīvs jo bie<» līdzināmi lielākām iespējām nekā sauli, kā to liecina apgāda paziņo- ži atkārtojas pēdējos dzejoļos un mums ir bēgulībā. Tas ir viens jumi ik sējuma ievadā. Šos rak-! pasakās. Dabā ūdeņi jau it kā no pilnīgākiem, glītākiem kopotu stus sastādot, atkal lieku reizi ir simbolizē cilvēka jūtu dzīvi, tās
rakstu izdevumiem, kādi jebkad
¥iiauis Kalv©
VITAUTA KALVES APCERĒ,
EATRĪ
UH KRITIĶA ATTIEKSMĒM
Starp visiem māksliniekiem aktieri ir laimīgākie un traģiskākie. Aktieriem ir piešķirta lielā laime redzēt savu mākslu tieši ieejam skatītājos Hii klausītājos. Ikķat-
dienas. Arī no viņa sagaida kādu smagu upuri.
Aktieri atsauksmes gaida un vēlas vairāk nekā visi citi;mākslinieki kopā. Grāmatas, gleznas,
ra māksla norisinās tikai dvēseļu un kompbzičijas autors var bez pārveidošanā ār pārdzīvojumā palīdzību, šī norise būtu pieskaitāma lielākajiem pasaules brīnumiem. Bivkāršā spoguli šo brīnu^
kritikas iztikt. Viņiem pietiek, ja klausās un skatās viņu darbus. Viņiem laritika arī nevar nodalīt nekāda ļaunuma. Darbs taču vien-
liiu redz tikai aktieris, viņš Pie-jmēr runās pats. Aktierim kritika dzīvo mākslas bnnumupats^evīv
un skatītājā. Rakstnieks, glezno- vienīgais veids, kurā vinu darba tājs, komponists,celtnieks m tēl-.;a
nieks tikai retumis uzzina kaut _ kiem. Skatuves slavenības dzīvo ko par sava darba ieiešanu citu^;pēc nāves tikai tajās leģendās, kas dvēseļu satura. Makā daļa no darinātas nt) atsauksmēm par vi-viņiem paliek līdz mūžā galam     darbu uz skatuves dēliem. :
neziņā; par; sava darba likteni.
Bet līdz, ar to ir skaidrs, kādas
Daudzus no viņiem tikai pēc nā- • ^ -j ',r. ^
ves- atrod" la^ītāii un skatītai! < ^^^^^^^mes aktieris gaida, Vieni-v^s »a^^oa  lasitaor un mtita^^ aktieris nevēlās, dzirdēt
Viemgi skatuves mākslinieks redz ^ - . _ J. ^..^ ■ ..v,s^ oo.^ V,. A.i^A...r^r^ .„J ^^^d, ir kritika. Viņam patika^
ma tikai tāda atsauksmē, kas aprakstā-ūn cildina, viņa tēlā pēc iespējas vairāk sīkdaļū. Aktieri, tāpat, kā valstsvīri, pacieš tikai sa-jāpiedzīvG sava darba bojā ieša-ļ vus apdziedātājus. Taču arī polī-na. Turpat, kur viņa sniegums- tiki ir parasti tikai aktieri sadzī-ūzzib; tas ari izdziest. No aktiera ves skatuvē.
savam acīm un dzird.savam ausīm mākslas brīnuma piepildīšanos.
Toties skatuves māksliniekam
darba nepaliek pāri nekas redzamās zīmes un tēlos. Rakstnieka,
viņa acs un auss netvertu pārējos. Katrā ziņā aiz šāda detaļu apraksta pazustu pats ansamblis un viss režisora darbs. Tā arī parasti notiek, kad teātra recenzents mēdz sekot tikai kāda slavena aktiera spēlei, visus pārējos atstājot ēnā. Bet tas ir netaisni un tās nekad nav audzinoši ūn nepavisam neveicina teātra: mākslas attīstīša-•nos;. ■ ■■ -
Galvenais tomēr ii* tas, ka katrs kritiķis, arī tas, kas ienācis teātrī, var būt tikai kādu vērtību aizstāvētājs, un tādu vērtību, kas stāv pāri cilvēkiem — to realizētājiem, ūn ka viņš var runāt tikai šo vērtību vārdāy nevis ap^ dziedāt masku darinātājus, ko vislabāk var atkal dzejnieki. Arī teātra kritiķis ir nepārejošo vērtību sargātājs, viņš ir atbildīgs par literārām, psīcholoģiskās izteiksmes un citām vērtībām, āri viņš var cīnīties tikai par mākslas par tiesību, nevis paŗ katrrēizējo melu skaistumu. ■
Pa[visam aplamā lomā kritiķim
Kļava
PATS
Ja es varētu aJsauki atpakaļ visus vārte ko esmu pasaulē raidījis melīgus un aklus, ^ai tie, atgriezušies un kļuvuši klusums, pasvērsies patiesībā? Ja es varētu atņemt savu atspīdumu «©ūdeņiem, acīm un spoguļiem,
afiņemt un paturēt.,.
nolobīt savu ēnu no visām Uetāmj
vai tad es Mtu reiis pats?
SVĒTDIEN, 28. MARTĀ,TLKST 15,00,: 62 ;€LAIiEMONT ST.,
SKATĪSIM-:M. ZIVEIITA. LIELO' GRĒCINIEKU  IELU •': ŠRMAS' :     ■    ■   GEAUDIŅAS REŽIJĀ-
Svētdien pirnipreiž Torōnto ļat- pats to tulko mazliet savādāk, viešiem bijā izdevība dzirdēt mii- Nezinu, vai tas liekains ūž klavie-su pašreiz labākp basu B. Hekal-ļ ŗū lēses, beipavādījums šai: džies-nītiv Programmas pirmajā daļā mā dziedātāju ne sevišķi atbalstīs
Jau šo pirmo un. galveno pra sību teātra recehzehts diemžēl ne-gleznotāja, kōinppnista'darbs varj var .izpildīt. Ja viņš vērotu visos atdzīvoties neskaitāmas reizes vēl |Sīk trūkums, pēc gadu simteņiem un tūksto-j šiem, visur un vienmēr. Aktiera darbs tikai vienu vienīgu reizi, tikai nedaudzus mirkļus, tikai vienā vietā, tikai nedaudzu klausītāju acīs un ausīs. Tā ir iekārtots, ka tas; kas iegūst visvairāk no mākslas brīnuma, visvairāk arī pazaudē. Aktiera skatuves dzīve ir it kā nemitīga mākslas dzīvbās uzliesmošana nāves priekšā; it ka nesekmīga cīņa ar navi; it kā varonīga agonija.
Tās nozīmē,! ka ieiedami teātri, mēs ieīejam vietā, kur visas vērtības neparasti sakāpinātas, kur laika un telpas bezgalība sa4 spiestā nedaudzos mirl4os, kur nāves un dzīvības robežas tik tuvu kopā, ka pretstatu spraigums tāds kā nevienā citā mākslas vie-tā;, To apzinās arī teātra recenzents, un viņš apzinās arī, ka šādā vietā kritikai .patiesībā nav vietas. Kritizēt jēga tikai to, ko var vēl pārlabot Aktiera un režisora darbu nevar labot vairs nekas, jo nākošā brīdī tā vairs nav. Tas ir mūs apspīdējis ceļā uz iznīcību; vienmēr tikai kā atvadīdamies. Un tādos gadījumos nav nemaz vietā kritika, tikai pateicība. .
Te sākas teātra recenzenta ne-
„Karš un mīlestībā" teātra frontē latviešu sabiedrībā visos trimdas zemju stūros ir pilnā spēkā — kā Torbnto, tā citur: Neraugoties uz to, nav tomēr bijusi vēl teātra izrāde, lai ka pelta, kur būtu trūcis apmeklētāju. Bet, kas attiecas uz Montrealas teātri, tad to allaž steigušies skatīt pat Vislielākie skeptiķi — jo tas, lūk, ir visvairāk „īstš: teātris." Un: ja hu Montrealas teātris izpelnījies šā-jānbnāk trimdas teātri. Viņš ļoti, du skatītāju atzinumu, tad laikam
labi zina, kas kavē mūsu skatuves mākslas attīstību: pavisam vien-—- laika trūkums un sķatī-(Turp. 6. ipp.y
ļums. Kas gan neatceras Graudiņu no izrādēm Rīgā, viņas lielisko, vienreizējo Jakobīni Eslingenas teātri Vācijā, un vēlāk tepat Kana^-dā ^ Kristīni Ugunī, Pieklīdušo kaķēnu — un tā varētu minēt vēl
bijis jāpārliecinās, cik ļauni, ka nekur brīvajā pasaulē nav daudz maz pilnīgas latviešu grāmatu krātuves, kur varētu atrast ieskatam un norakstiem agrāk un Latvijas laikā iznākušās grāmatas. Tā daudzas mūsu rakstniecības vērtrības iet mums zudumā, varbūt, uz visiem laikiem.
Skalbe nu ir savākts pilnīgi. Vi-~ ņa raksti sakopoti šādi: pirmajā sējumā pasakas, bērnības atmiņu tēlojumi, mežā un laukā, otrā — stāsti un tēlojumi, raksti par latviešu literatūru, mākslu un kultūru, trešajā — sarkanās lapas, cetiu:tajā — mazās piezīmes, piektajā — dzeja. Lai taupītu telpu, papīru, sacerējumi iespiesti tekoši, nesākot arī prāvākus rakstus ar jaunu lappusi. Tā izdevigis iznācis kompakts, ar skaidro' pa-rupo iespiedumu itin labi lasāms.
Skalbe pēc biitības ir dabas un jūtu liriķis, ļoti viengabalaina dzejnieka personība. Kaut gan dzīvojis, darbojies latviešu tautas visnemierīgākā, pārmaiņām, mākslas virzieniem, tendencēm bagātākā posmā, kaut gan visās pārgrozības aktīvi piedalījies, viņš savā dzejiskā struktūrā nav mainījies. Agri nodibinājis savu stilu, izpaudis savu māksliniecisko skatījumu, viņš- to paturējis līdz mūža galam. Sapņais romantisms, dvēsiBlīga pieeja lietām, tieksme pat lielus notikumus uzlūkot idilliķa acīm, raksturīga vi-
daudz. Un mēs zinām, ka viņas      , «    .  • •
režisores • stingrā roka m redzi- S^^f^15S,rBSJ^,ir''^SS
bija latviešu dziesmas, bet otrā cittautu komponistu darbi. Pēdējo reizi B. Piekalhīti dzirdēju koncertā Vācijā 1948. gadā, kopā) ar tenoru Franku un baritonu Petrevicu. AV gandarījumu jākonstatē, ka dziedonis šinī starplaikā ir nemitīgi k^is uz augšu. Dziedājums kļuvis līdzens, ar apskaužami vieglām pārejām lio forte Uz piānp. Senāk pārāk tumšās augšas kļuvušas gaišākas, bet for^ te skan daudz spožāki, tā padarot dziedājumu daudz krāsaināku. B. Piekalnītis neforsē, dzied viegli; kaut vabrūt arī dažreiz dominē forte. Pieskaroties pašai programmai, mazāk varēja patikt J. Vītola Mana kokle, kur pazuda dikci-ja, un teksta nepazinējs saturu nesaprata, kaut gan pārējā programmas daļā dikcija bija bez vainas. Domāju, ka J. Norvilis būtu apmierināts arī ar savu Pulkveža atgriešanos, lai gan viņš
ja. Vislabāk savas skaistās balss dotības māksliniekā parādij a koncerta otrā daļā, kur bija tādi darbi, kā Šūmaņa Divi grenadieri, M. Gļinkas Divpadsmitos nakti uh ārijās no oPerām. Ja Divi grenadieri bija drusku pār vienmu; ļu izpildījuma ziijā, tad lieliski viesis nodziedāja grūto un smalko Šūmaņa dziesmu Es sapnī raudāju. Ārijās B. Piekalnītis rādīja, ka viņa īstā vieta ir operai un jānožēlo, ka spējīgajam dziedonim nav iespējams dziedāt mūsu baltajā operas namā..
Labs pavadītājs, kaut; dažreiz .it kā drusku vienaldzīgs,, bija V. Bērzkalns. Publikas bija pilnā zāle^ un koncerts guva lielu atsaucību. Mākslinieki saņēma pelnīti ziedus, netrūka arī piedevu un Piekalnītis būs Toro'nto latviešu ar interesi gaidīts viesis drīz atkal šeit.
Ž. Zentinš
gan tam būs arī savs nopietns pamats. Mūsu teātra ziedu laika izcilo aktrišu -t^ Irmās GraudiņaS un Almas Mačas- tiešā aktivitāte šai teātrī neapšaubāmi ir visu panākumu pamats, bet ja ari toron-tieši pirms kāda laika vienu no viņām atvilinājuši uz Toronto, tad tas tikai vēl apstiprina teikto,: — kurā debesu pusē rampas gaisma mirdz visspožāk!
Un nu montreālieši' atkal būs Toronto — šoreiz ar Mv Zīvertā jauno lugu — Lielo grēcinieku iela. Kaut lugā darbojas tikai 3 aktieri, neaizmirsīsim, ka Zīļ'vertšl ir meistars sarežģījumu, intrigu un asprātību vērpšanā, ko. šoreiz risinās Irma Graudiņa. Par Grau-diņas šarmu, ^talantu, personību ir 'lieki vaii»s; ^āt -4 viņa mums ir jau zinām? un neapšaubāms lie-
gā acs māk uzburt brīnumus. Tādēļ ir drošs, ka arī Montrealas teātra vīrišķīgie pīlāri — G; Ve-rēnieks un E. Skapsts būs viņai cienīgi pretspēlētāji. Ansambli vada, kā parasts, enerģiskais. A. Klinklāvs — un viņš zina, ar kā-
mais iespiestais 'dzejolis. Sapni viens nb pēdējiem, un abos ar skumju izskaņu parādās mirušās mātes vaigs, beidzamā saistīts bez tam ar dzimtenes bojā eju. Apbrīnojama ir Skalbes iemīļoto motīvu, priekšstatu atkārtošanās; tos viņš variē neskaitāmos dzejoļos, pasakās, tēlojumos. Jūra
dvprietaMontreāla^teāMgaidal^^^^^^
iekšienē — Piebaļgā„
torontiesi.
pir-
kOBERTA IZSTĀDE ŅUJORKĀ
MUM TENORA
30. martā fipyal Conservatošy of.Music pīkst. 8.15 .notiks koncerts, kurā piedalīsies Dorotejas Ross studijas audzēkņi, šai kon certā dziedās arī jauns latviešu tenoifs — Roberts Pauliņš, starp citu dziedot arī popfulāras Hende-ļa orālorijas Mesija pirmā tenora āriju. Ieeja konservatorijas koncertos it bez maksas un/tos var apmeklēt ikviens. Lieldienās R. Pauāiņš kā solists^ uzstāsies St. Barabas anglikāņu baznīcā, kur uzvedīs atsevišķas Hendeļā orālorijas Mesija daļas.
Prof. L. Liberta izstāde Barbizon Plaza mākslas galerijā, ko atklāja 14. februāri, beidzās 21. martā. Labvēlīgas kritikas par izstādi parādījušās vairākos amerikāņu laikrakstos un mākslas žurnālos. Pārdotas vairākas gleznas. Apmeklētāju skaits jaaplēš tūkstošos, to skaitā ir daudzi, kas iebraukuši Ņuļōrkā ho citām malām.
„Ižstādes līkošana ASV apstākļos nav viegla lieta," sakā mākslinieks. „Par telpām un citiem: izdevumiem nācās samaksāt vairāk kā 2.000 dol. Labi, ķa es to varēju nokārtot ar savām gleznām. Par apmeklētāju daudzumu nevarēja sūdzēties, bet bija vērojams, kā latviešu skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir slīdējis uz leju. No iātviešieih, kas nopirkuši gleznas, lielākā tiesa nebija vis tādi; kas materiāli labi situēti, bst tādi, kam liedējas izpeļņa ir maza. Tie ņēma gleznas uz nomaksu. Ir parasta parādība, ka tie cilvēki," kas jūt slāpes pēc mākslas, nav bagāti..■       : '
Mākslinieka ceļš nav viegls, bet tas sajūt, ka viņām ir jāveic sava misija, viņš nevar noslēgties no
tautas. Lai tauta nevarētu pārmest, ka māksla tai nav pieejama, ir no-dibin£.«;s mākslas cienītāju pulciņš, kura locekļi varēs saņemt gleznas pret nelielu atlīdzību. Tas ir mēģinājums, kā nodibināt kontaktu starp mākisliniēku un to sabiedri-bas dalu, kas izjūt vajadzību pēc mākslas."
Tālāk prof. Liberts paskaidro, ka vairākās viņa gleznas nodotas mākslas galerijas un mākslas aģentiem. Par palidotām gleznām mākslinieks saņem noteikto minimu, bet cik. saņem aģents, nav zināms. Pirms Ziemassvētkiem 16 Liberta gleznas bija izstādītas Ēkronā, Ai-ovā, no kurām dažas pārdotas. Dažas gleznas patlaban izstādītas Vestportā, Cbn., kur notiek izstāde ar moto „Parīze". Tāpat ār vairākām gleznām Liberts piedalās City Gollege rīkotā celoj ošā izstādē Ņu-
Prof. Liberts ir mācībās spēks Ņujorkas City koUedžā. Viņa veselības stāvoklis ir gan uzlabojies.
plūdus uri atplūdus, bangas un vizņlu. Gits iemīļots priekšstats ir klusas noriņas, „elksnīši sīkie.*' Bet ūdeņi parādās kā e^eri, aka, upes, Daugava („šūpojiet mani Daugavas viļņi"). Mūžība Skal» bem ir nevis pacelšanās dzidrēj bet ierakšanās zemē vai panirša-na.
Mazs tēlojumu krājums saucās reiz — Pazemīgās dvēseles. Nosaukumam vairs tikai vēsturiska nozīme, īstenībā visus Skalbes tēlus, par cik tie ieguvuši individuālus vaibstus pāri liriskām vārdu vijām, var dēvēt par pazemīgām dvēselēm. Populārākais no tiem — kaķītis pasakā Kaķīša dzirnavās, kur nepretošanās ļaunumam novesta līdz galējām secībām. Mjan stipras aizdomas, ka Skalbe šo nepretošanās ļaunumam ideju būs aizguvis no Ļeva Tolstoja, ko kā rakstnieku viņš augstu cienīja, bija pat tulkojis dažus Tolstoj a bāros darbus, nevis no latviešu pašu Apsīšu Jēkaba Andra ■ tēva vai Poruka Zalk-šņu tēva. šiem ari citāds raksturs, daudz aktīvāks, īstenāks, vairāk dzīvē ičkļaūts. Protams,, Skalbēm ir arī varonīgais Krišs Dzelzgal- . Vis, kas pēkšņi strēlnieku laikā Pirmā, pasaules karā izkāpa no . šķietami pazemīgās liriskās tautas, īstenībā latvieši visā savā vēsturē sirdīgi situšies pret saviem ienaidniekiem uz visām pusēm, no pazemības, nepretošanās ļau-, numam viņiem nav. ne vēsts, tikai viņu cīņa g^iļ bijusi par ideālām vērtībām, i nesavtīga,. cēla, taisnīga, šo taisnīgo cīnītāju Skalbe, blakus citiem mūsu rakstnie- • kiem, saskatījis latviešu.fitautā.
Man patīk pārlasīt Skalbes stāv* stus vairāk neka. viņa pasakas. Tajos vislabāk saskatāma Skalbes izteiksmes īpašība: kā liriskais tēlojums, dabas dzejiskā gleznošana pārsedz fabulu, tēlus; raksturus,, kā stāsts kļūst nemanot par ■ pasaku, kā stils atgādina skaistu puķu vezumu, Man mīļš Skalbes pirmais stāsts Skaņas iz tālumiem, kur romantiski noskaņots skriverpallgs dodas „tālē,"^ tapdams par klaidoni, kur tik skai-'-. sti tēloti saules rieti un lēkti, kur tik spilgti izteikta dzejnieka pan-tēistiskā jutōņa: „Katra zālīte ceļmalā man ir māsa, katrs akmen- , tiņš pie kā.jām brālis..Skalbes . pasakas, vairāk lasāmas lieliem hekā.bērniem', tajās par maz darbības, notikumu, to burvība iemīt gleznainā izteiksmē uņ vienkāršības cildināšanā. Paši pasaku elementi aizgūti nevien no latviešu, bet arī citu tautu pasakām. Tā(3gļ Skalbes gara pasaule ir tīri vienprātīga, viņš latviešu iekšējo būtību izteic tikai no vienas malas;
Savā dzejā' Skalbe cieši saistīts ar dekadences laikmetu mūsu literatūrā, kad pāri visām lietām : meklēja noslēpumaino lietu dvēseli, kad cilvēka dvēsele pati kļuva par mūžam minamu, nekad neuzminamu mīklu. Tādi krājumi kā Zemes dūmos (1906), Veļu laikā (1907) pieder pie noslēpumainākām dvēseles, dzejām mūsu rakstniecībā, bet arī vēlākos krājumos šie Skalbes dzejas pamati un sākumi uzmanīgam lasītājam būs pamanāmi. Savās,Mazās piezīmēs Skalbe radī.iis sev īpatnēju žanru, kur dzejiskā veidā izteicies J par visām latviešu dzīves parādi-
salīdzinot ar pagājušo gadu, tomēr _^ . - .
slimība sagādā ciešanas.   Mākšli-/^am. pazrviņaņ^ionahe v^^
nieks ir iecerējis nākošā gadā* sarīkot savu 60. g. jubilejas izstādi.
Pimā gsāmaiii— ODZES
15. turpinājums
■ Spēlētāji pie kāršu galda bija iekaisuši jautrā un spītīgā sacensībā, un ari Jānis Dāvids nenožēloja, ka bija ieradies Zelmeņa vakariņās un te atradis un iepazinis skaisto Ernu Cielavu. Sa-biedrllDās pārāk izlutināts, viņš palaikam garlaikojas visos sarīkojumos un viesībās, un viņam šķita viss vienmuļīgs un neiekārdinošs un arī savus paziņas viņš nenovērtēja un neturēja par sev līdzīgiem, jo tie ilgus gadus bija pazemīgi locījušies viņa priekšā. Sanāksmēs daudzi paskriedami skrēja un steidzas pavērt viņam gan durvis, gan pasniegt sēdekli un mielot ar iztapīgu sarunu, un tamdēļ viņš no visa bija atēdies un visu apnicis. Cilvēki viņam piedeva ari noslīdēšanu zemākā sabiedriskās dzīves pakāpe pēc 15. maija, jo nauda un manta joprojām atradās viņa rokas, un viņj bagātību nebija pazaudējis. Un dejodams šovakar ar skaisto Ernu Cielavu, viņš papirosu mutē bija paturējis nevis aiz stulbas nezināšanas, bet gan domādams, ka katra skaista sieviete piederēja viņam un ka šis architekta Zelmeņa dzīvoklis nebija nekāda svētnīca vai ari cita ievērojama vieta, bet tikai kada pie vma pielipuša nelgas mājoklis. Ar Osvaldu Zelmeni viņš bija vairākkārt krogojis,» bet nekad viņš nebija atlaidis ne santīma no augstajiem tēriņiem, kaut gan labi zināja, ka šīs lepnas kopīgās izpriecas putināja architekta nabadzīgo maku.
„Lai viņš nes, ko sev uzkrāvis," tādās reizēs smmēja Dāvids, ja grib ar lieliem un augstiem vīriem satikt un nopelnīt mana drauga vārdu, lai maksā savu daļu. Par visu dzīve ir jāmaksā!" •
šovakar viņš daudz nepūlējās ap Ernu Cielavu, tāpat kā ne- -kad daudz nepūlējās ap sHevietēm, jo nauda un vīrišķīga anene bija tie ieroči, ar kuriem viņš visu ieguva. Slmki atlaidies sēdeklī un pārdomādams šo vakaru, Jānis Dāvids lūkojas uz gaišo
Cielavu un atcerē jās, ka architekts bija viņu godinājis par medicīnas ■studenti;.' .;\:V--.'-.
„Hm",..,. Jānis Dāvids aizdomfe nomurmināja, ,,varbūt Zelmenis šo studenti precētu līksmodamies, ja vien nebūtu metis acu uz Paijas naudu.,."? ^
Viņš- pārbaudīdams paskatījās uz. Zelmeni, bet šis ar viņa sie-■ vas māsu zem rokas nule aizsoļoja uz virtuvi, lai kārotajai Hga- ■ vai parādītu iegūto, dārgo elektrisko pavardu. ^
„Būtu vedis! rādīt māju," izsmējīgs teica Dāvids, „bet tā kā mājas nav, tad:jārpa plīts, Ha,:ha!"
Viņš iekurināja papirosu un skatījās griestos. ; ^
„Ai," apbrīnojama un tvīkdama, iesaucās Erna C^ielava, „tads pavards ir .burvīgs, jo māja paliek tikai māja, bet šāds pavards te Latvijā ir retums!",;        \- ^'.-[ŗ-: r^..^-
Jānis Dāvids pārsteigts paskatījās uz.* meiteni un atzina,, ka viņa bija lielā niekalbē.; Un šmēķēdams.^^ū kāju, viņš
vaicāja: • ,\ /v;
„Kamdēļ jūs esat tik pazemīga? Vai nekad necerat iemantot par vīru namīpašnieku un gribat pietikt ar kā yai
■pat mācītāju?" -.^V ■■■;■;•■. V
Erna Cielava mazliet nosarka uņ kavējās ār atbildi,.bet tā kā viņa bija rīdziniece ar drošu uņ veiklu mēli^ viņa pēc brītiņa valšķīgi atjautāja:       7-  — ' „Kamdēļ gan man nevarētu būt laulāts dtogs ar māju?" „Kāds ir jūsu cilts koks?" prasīja Jānis Davīds,, aizmēzdams papirosu un raudzīdamies uz virtuvi, no kurienes atskanēja: smiekli.
,yCilts koks?" brinījās Erna delava, bet tūliņ atķērās, u^ pratusi atbildēja:
„Cilts koks esmu es pati."
klusums,:; uii Visi driz sāka posties mājup. Architekta■ dzīvoklis palika pamests spožo spuldžu gaismā, un aiz logiem īsajā ūn siltajā vasaras naktī atpūtās Rīgā. Dārzi dvašoja kvēli ūn rasaini, ■un no Daugavas krastu puses uzdūca piesmakuši svilpe. Lejā, liama priekšā stāvēja Dāvida ,un;Baložu automobiļi, un tie 'aizslīdēja viens pēc otra. w
Kad arī Bērtulis Aķālš ar Augustu Cepļli bija izgājuši uz ielas, tiesnesis prasīja: ■     ■■     -; ; „Kad pārbrauks jūsu sieva?"      ! ž - „Pēc mēneša," teica advokāts.
„Hmi hm...", rūca Bērtulis Apals,. aizbrauksim: uz Baložu krogu." ._.[.::^ /.:■';•.::„•-^^
Un kad viņi abi jau sēdēja mašīnā uti šūpodamies laidās uz ārpilsētu, Bērtulis Apaļš labpatikā ātziriās: ^ ■
,,Labi^ļabi.Dienā mums ir nodrošināts darbs uh ienākumi, bet vakaros priecājamies dzimumdienu svinībās un ap .pusnakti braucam uz Baložu krogu, Ķemerēm, vai uz Siguldu.,. Ko gan sirds vairāk var vēlēties?" '
Augusts Ceplis pasmējās: •     ; r^'^'v^^^^^^^^/^^
V „Nudien,nezinpājs domātu, ka tu nievā,.Bērtul, mūsu dzīvi un mūsu paražas," viņš teica; „neziņātā.js tēvi noturētu par mūsmāju Buševicū, bet es zinu, ka tu esi krietns Rīgas namsaimnieks ūn sapralīgs: un taisnīgs tiesnesis- un patiesi tikai priecājies par galvaspilsētas ērto dienas gaitu.".
;: „Kā gan tu, Ceplii: vari mani nodēvēt par Buševīcu?" uztraucās Bērtulis Apals, ūn viņa uztraukums bija ņeliekūļbfe^ kaut gan Bērtulis ņēma bieži vien mutē dažādu negantību un ačgārnu; apsmējlbu, viņš ■ nemaz nevarēja paciest, ja kāds viņu: no- • dēvēja par sociālistu, jō viņš ļoti ienīda visus sociālistus un to
Turpinādams klausīties viriuves jautrajā kņadā, Dāvids at- līdzskrējējūs.
ml jauni un aktuāli arī tagad.
Skalbes atsevišķiem darbiem šai izdevumā nav dota bibliogrāfija, pēc kuras alkst literatūras vēsturnieki, lasītājam tā vienaldzīga. Teicams ir Lizetes Skalbes dzejnieka dzīves apraksts un dzejnieka meitas Ilzes Legzdiņas atmiņu zīmējums Kārlis Skalbe pēdējā, ceļā. Skalbes raksti nedrīkst trūkt neviena bēgļa grāmatu plauktā. "Jānis Veselis
■bildēja:-: ..-
„Tas ir par maz, lai iegūturmāju uņ sabiedra tas ■ir:par-maz!" ■     : ; . ■" ^ \.'y--'
Erna Cielava sēdēja tumši pietvīkusi, tomēr novaldījās, jo viņas raksturs nepadevās satraukuma patvaļībāni.
Viņa paklusi jautāja:     ;     '  ; ■
„Vai jūs mani^iiicināt?" , ■■-Dāvids: smējās:^'^'.' ■:.■■.
„Kamdēļ gan lai es jūs niciņu?'*^ņš brinijās, Jūs esat skai-
Uz īsu brīdi abi braucēji iegrima asprātīgās pārrunās, (Gaišajā naktī labi saredzami bija lauki gar Vidzemes šoseju, un pie Juglas ezera pār smilti bija klājusies nakts rasa. Driz parādījās .dižā ceļa malā kāda garena celtne ar iemelnējušu izkārtni;^ šis bija ridzinieku azdaudziriātaiš Baložu krogs. Par šo izpriecu vietu klīda tautā dažādās tenkas un valodas, un tās bija glumas, kā dūņu vēdzeles, aplipušas ar grēcīgiem -un izlaidīgiem dzirojumiem. No ārpuses Baložu krogs līdzinājās parastajiem miestiņu krogiem, . kā dvīnis dvinam. Bērtulis Apals piegrieza - savu mašīnu pie
sta un pieejama laipniem vārdiem un skatiem... , to teicis viņš. ^ ikdienas dzērājs to dara ar savu zirgu, un abi devās
nožāvājās un piecēlies nometa kūpošu papirosa galu uz biezā pa- ļ^og^j.: Kāpnes bija vāji apgaismotas, bet viesu telpā pie galdi-klāja un devās pie kāršu galda. Erna: Cielava sašutumā paķē^^^  niem sēdēja daži. P^^^^
nomesto papirosu, uņ paklājā palika apsvilis melns caurumiņš,   ^otās gaļas smarža. Ienācēji klusēdami apsēdās pazīstamajā stūri No dārgā pavardaapskates viesistabā, atgriezas^ architekts ar Pai^   un at)sūtināja konjaku. Bridi viņrnblūkojas ^t^^^ ju Balodi, un studente abus saņēma Lar nolaistam acīm. Pulkste'
nis jau rādīja divpadsmito stundu. Pie preferansa galda iestājās (Turpinājums sekos).
šogad 29.^ martā paiet 75 gadi, kad Maskavas konservatorijas zālē notika populārās P. Čaikovska operas Jevgeņij s Oņēgins pirmizrāde, kurā noklausījās ari Krievijas cars Aleksandrs IIL Komponists šo operu bija komponējis tikai konservatorijas uzvedumam, bet pirmuzvedumam bija negaidīti spoži panākumi, un ķeizars deva rīkojumu uzņemt šo operu Marijās operas repertuārā. Jevgeņij s Oņēgins bij a arī viena no iemīļotākām operām Latvijā un pirmoreiz to uzveda Rīgā 1912. gadā 26. decembrī. Ļenski toreiz dziedāja jaunais tenors Pauls Sākss, Oņēginu — Jēkabs Karps, beV kņazu Ģrēminu Jānis Niedra. Lielā 'Grēmina ārija vēl jopro^ jām pieder.J. Niedras spidošaka-jiem sniegumiem.
Čikāgas universitātes Arnolds Bergstressers aicināts uz jaundibināto politisko zinātņu katedru Freiburgas universitātē.
• Vircbiirgā 25. Mocarta festivāls notiks no 15. jūnija līdz 3. jūlijam Vircburgas rezidences ķēnišķajā zālē.   ■ .,-..:":■„;..■,:■
V No tikko publicētā! HJNESGO ņojuma par jaunizdotām grāmaļām redzams, ka Anglija ar -18.700 jauniždevumiein stāv pirmajā vietā. Tālāk Japāna ar 17.300 un Rie-tumvācija ar 14.000 jaunām grāmatām. Rietumvācijai seko ASV, Francija, Itālija un Holande.
29