Sestdien, 1955. gada 29. janvāri
I. A T Y U A
f #
-
-4 '
ļ'Mt man plMOtU 'Sa If JAparfoto-tnm pirmo Rfl-fMtot lftf«ploftanftl
-ūnia
^fllUl atpakaļ |) iafak«»(f. ilokii* ifUa* iri(J«o pļft-«flrf^l. Oskars
^^Dangaras Va-WtW» V
otarun, atlikums
lnnif*>i flftskai?^ ar
^fpItlJ; Ro«ļe. EJ, ^, 1; Pptjsaiifl «n 5^ap«l<:i» vlSUf! |«-IrkJ'kļu*! tlpnbftl-[T kRn<Jldfttl?»m pa*. l hr.rgn. Ļijķsti, Irt-
f levpl'^jft Ipprffk-tfļm1fīi|ai locekļos;
A>;IJfplņ^ tiņojii kapsntd «alilfHlr?-Q kapsētās mini-ektrfotti atseTišķu ļuy plf?a?flĢ«| Ir di-|ft1nfptj«ķ|ptn pama^ vfln* ītgt Itgumna; i tirfnrlpjl ļf āf ffile» «ntpāra JpaŠn» IhnM ļAJTļtšt at-fiUst   ICapiī vlpta Pi^ dotartĢiņ» un ft iri^j tiirplnfta.
ATRADĒJS
.MĀKSLINIEKA AUGUSTA IVANA 60 GADI
Gkziotājam, zeltitājam, gleznu un Ueti^ās māksks antīka priekšmetu restaurētfijaiE ģipša atradējam Ai^stani īvanani 27, janvāra piepildās 60 gadM,
'MM
, Prezidenta ticība piederēja jaunatnei (3) Māc. A. Lūša atmiņas par tikšanos ar Kārli Ulmani
. Kad esam palikuži divi gavilēm atbildot, sveicienam pacēla vien, prezidents paskatās uz mani viņam dāvāto ziedu klēpi..." ,
ar šķelmīgu skatu un saka: „Nupat mums abiem gandrīz izgāja tā, kā nevajag. Es profesoram teicu, ka visāg mūsu ģimnāzijās māca angļu valodu —bet aizmirsu, ka jūsu skolas gados tas tā nebija. Profesors Jautāja: vai tad jūs angliski neprotot? Teicu, protat gan — bet esat. laikam, tikai uztraucies..> Lai nu kā— angļu valoda Ir pasaules vafoda. Mūsu jaunatnei tā var Joti. noderēt; Un — arī jums ^tā jāpiemācās ..." i
Nākoš.ās dienās saĢēmu paziĢo-jumn, ka prezidents pazīstamajam angļu valodas privātskolotājam Hanteram Blēram (Hunter Bļair) samaksājis par 30 stundām, izsakot cerību, ka pēc tam es būšu apguvis angju valodas priekšzināšanas.
.   Pēc piektās; stundas es . uzdevu. Nevarēju ta^u iedomāties, ka drīz, daudz bēdīgākos apstākļos dzīvojot, man mācīšanās būs jāsāk no ■:vgala. ■        ■    ■     //■.■ļ''   ^ ■
Bet tā paša gada Ziemassvētkos kā dāvanu saņēmu no Kārla Ulmaņa pāris desmit grāmatas; angļu va-iodā. Laikam prezidents domāja, ka esmu cītīgi sekojis viņa padomam.
Diemžēl/ es to nebija darījis,
Prezidenta Kārla Ulmaņa ticība piederēja jaunatnei, i
„Jaunatne, mina ticība pieder tev," tie bija viņa pēdējie vārdi vienā no viņa pēdējām, iiēlākajāDi publiskām runām, ko viņš teica mazpulku organizācijas 10 gadii pastāvēšanas svētkos, 1939. gada 9, septembrī Vienības laukumā.
. Laiks toreiz bija drūms, baigu noģiedu un priekšnojautn apēnots, Bija sācies Otrs-pasaules karš; Vācu armija bija iesoļojusi Polijā. Lielgabali dārdēja netālu nb musu valsts robežām. Ko nesīs nākotne?
Kas.notiks ar valsti? Kas notiks ar tautu?
Kāds latviešu žurnālists prezidentu Kārli Ulmani reiz bija nosaucis par Raženo saimnieku. Šis apzīmējums, liekas, patika arī pašam Kārlim Ulmanim. Par raksturīgāko un skaistāko foto uzņēmumu viņš novērtēja to, kurā tas bija redzams griežam šķēli no rupjas rudzu maizes klaipa. Šo pēdējos neatkarības gados izdarīto uzņēmumu, cik ziņu prezidents bija licis palielināt, un kā dāvanu tp saņēmuši vairāki viņa domu biedri un atjaunotās Latvijas cēlāji.
Mēs vēl stāvam pārāk tuvu nese-nā,s pagātnes notikumiem, lai pilnīgi objektīvi varētu novērtēt prezidentu Kārli Ulmani kā polītiķŗ un valstsvīru. Raugoties, no samērā nedaudzo gadu attāluma, liekas, būtii diezgan grūti apgalvot, ka Kārļa Ulmaņa ārlietu politika vienmēr bijusi pilnīgi; pareiza un tālredzīga. Kārlis Ulmanis bija pārāk liels ;optimists, pārāk lēti viņš uzticējās rietumu lielo demokrātiju taisnīgumani; un tiem' tautu pašnoteikšanās un brīvības principiem,ko Vudro Vilsona garā centās : iedzī-; vināt četrdesmitajos gados jau irstošā Tautu Savienība. Vai nu prezidentam trūka, īstas informācijas par starptautisko stāvokli, vai arī viņš ticēja cilvēces veselam saprātam, bet, vēļ 1939. gada. jūnijā viņš, liekas, nenojauta, kā Eiropa neatvairāmi tuvojas Otram pasaules karam     lielai, briesmīgai katastrofai, Šai laikā ēs tikko biju atgriezies no Vācijas. Biju šo valsti iepazinis kā lielu, militārai agresijai sagatavotu -kāra nometni. Drīz pēc ierašanās Rtģā man bija jāpavada pie. prezidenta' kāda skolotāju      mazpulku vadītāju — delegācija.   Apciemojuma laikā kāda skolotāja no Madonas apkārtnes atklāti    iejautājās: „Prezidenta
ļ kungs, vai jūs domājat^, ka atkal .,,,Jaunatne, mana' ticība pieder sāksies kar^ . tev".;..     .   v:^^ . ,    ./.„Karš.?": — prezidents atbildēja:
Kāds, ja nemaldos, franču žurnā- „Es domāju, ka kara nebūs. Ja būr lišts. par,prezidentu Kārli Ulmani tu zīmes, ķa sāksies karš, tad pa-reiz bija raksiījia apmēram šādus saulē strauji vajadzētu celties pār-vārdus:„Esmu savos ceļojumos re-; tikās līdzekļu cenām , dzējis daudz izcilu valstsvīru. Pa-, Pēc pāris mēnešiem vācu kara . rasti tiem tīk parādīties tautai mi- kuģis Šlezvig-Holstein sāka apšau-litārās uniformās, sveicinot savus dīt Dancigu. Otrs pasaules kajš iesākās. Un Padomju Savienība pieprasīja sev bāzes Latvijas territp-■rijā.;-
Šis mazais, šķietami neievēroja-
pavaistniekuS ar militāru sveicienu vai kādu citu, tautā vai partijā iemīļotu sveiciena 1 paveidu Kārlis Ulmanis bija pirmais, kas, tautas
mais gadījums, proti, prezidenta atbilde uz Skolotājas jautājumu liecina, ka Kārla Ulmaņa politiskā domāšana .bija vēl samērā konservatīva ; viņš pārāk uzticējās godīgi līgtiem līgumiem un staprtautis-kām saistībām,. aizmirsdams, ka politiskās dzīves arēnā vairs nestāvēja džentlmeņi, bet avantūristi un morāliski apšaubāmas kvalitātes cilvēki vadīja divas lielākās lielvalstis. - '
Bet visas prezidenta domas pirmā un galvenā kārtā bija: pievērstas Latvijai; Viņš gribēja būt labs un" ražens Saimnieks savai tautai un savā valstī,
' Kā Raženo saimnieku, veidojot krāsaināko atmiņu drusmlu. mozaīku, es 'arī centīšos Kārli Ulmani raksturot.šai sava apcerējumā.,
Kārlis Uliiianis dzīves atigstāķo jēgu: saskatīja darbā, apzinīgā pienākuma veikšanā^ Viņa enerģija bija tiešām apbrīnojama. Valsts lietas viņš mēdza kārtot nopietnībā un lietišķībā. Ar visiem likumu projektiem viņš vēlējās sīki iepa--zīties, • Visus jaunos pasākumus pats rūpīgi pārdomāt un izvērtēt. Viņa iemīļotākā vaļas brīžu nodarbība bijusi lasīšana, Viņa sekretārs laiku pa laikam žēlojās,, ka vakaros tļam bieži vieri jāizdzēšot ugunis p,rezidēnta guļamistabā, citādi to nevarot pierunāt pārtraukt lasīšanu un iet pie miera. Prezidenta interešu loks bija loti plašs.
Turpinājumā sekos g Kārļa Ulniaņa paražas
iiMlrejs Fablo Mierkalns
Es esnm ceļā. Devīto diema Jjnn eju — Akmeņu šķembas jiiaii noplēsa zābaku zoli —, Es eju — Mian jātiek — līdz galam nav tālu. Man jāsasniedz ezers — Asaru ezers. — Ceļā es izslāpis, paguris esmu — Acis nian — Bausas —.
_ Viņš dzimis 1895. "^ada 27. janvārī Palsmanes pag. Pēc Valkas pilsētas. skolas absolvēšanas 1912. g. viņš iestājas Penzas mākslas skolā, kur kādreiz mācījies Viktors Eglī-tis un gadu mācās jau vienīgais latvietis K. Baltgalvis. 1915. g: pēc Rīgas zīmēšanas skolas likvidēšanas tur nonāk arī Ubāns, Kazaks, Tone, Sniķers, Johansons, Šiliņš, Mačernieks. 1919. g. A. Ivans skolu pabeidz kā gleznotājs un zīmēšanas skolotājs. Un no 1919. g. — 1921. gadam vada Orlas mākslas skolu. Meklējot Maskavā Latvijas sūtniecībā atgriešanās iespējas uz Latviju, A. Ivans nokļūst ..visaugstākā" un baigākā dzīves skolā — padomi-jas čekā Lubjankas ielā. „Vai domas par nebūtību vai pārsteidzīgs prieks par atbrīvošanu, bet, lūk, šie retie sirmie mati ir kopš tā laika," saka sešdesmitgadnieks, paglaužot drūmo piemiņu,      ' -
SILTU CEĻA VĒJU Indīgās efejas pirmizrāde Ņujorkā
Lai gūtu panākumus Brodvejā, vispirms nepieciešama jauna blondīne. Iespējami jauna, vijīga un ne-
Režisors J. Zaķis ticis galā ar ļoti grūtu uzdevumu, tonējot raibās, un dažādos toņos ieturētās nori-
pastāvīga. Luga un režija nav. gal-^ses. Vienīgi Invalids it kā par veņāis, bet gan blondīne un „sekss" daudz izkrīt no kopējā stila_ar pār-
kās apvijas ar. to.
„lndīgā efejā," ko Ņujorkā .sāka izrādīt Ceļojošais ansamblis, nav nevienas ; blondīnes un pavisam maz „seksa',' .(tikai kads trafarets „sakariņš" .bēgļu, nometnes, apstāk-' ļoš), Tomēr _ uzvedums patika, un tas patiks arī daudzās citās vietās.
Jo šeit ir luga, režija un. galvenais,- — tēlotāji. Vāltfemārs: Ķārk-iiņš. ir ļoti svaigs un apdāvināts, bet liekas it .kā.„Ēfeja" būtu uz-'rakstīta steigā rin norises ;vēl nav pārveidotas lielākā mākslas kalumā. Daudz kaB vēl palicis skatuves feļetona un drāmas mozaīkas līmenī. Brīžiem sākas tā kā komēdija, ķas - pārsviešas, šaržā, pat: buffā (lielā kasīšanās skatuvē),,te ieskanas kaut kās np drāmas. i Ievas un Linarda attieksmes), pat no traģē-dijas^ (invalida traģiskā vaina — neiederēšanās pašreizējā laikā). Ar tādiem darbības pagriezieniem būtu grūti tikt galā pat Dreīzeram un Molnāram. Tomēr arī Kārkliņš noturas tīri pieklājīgos augstumos, viņa šaudīgie pavedieni intriģē un jautrie atzinumi izraisa smieklus, bažas asprātības gan nav pārāk asas, un tukšo baznīcu pieminēša-, na pat nav vietā.
mērīgo asumu UU: paštaisnību. . Prieks par Ķuzuli (inv.) un tā pretspēlētāju A, Šteinbergu. .Bet augstākais: sniegums izrādē ir Jāņa Sabērta un Kārļa Lagzdiņa tēlojumi. To dēļ vien, būtu vērts noskatīties „Ēf eju". Sabērts ir padar rījis vēl lielāku un krāsainālcu Mil-zarāja tēlu. Viņš piepilda ar krāsu, sūlīgumu nn dzīvīgum\i ik. katru brīdi. ' Tikpat lielisks pretspēlētājs ir Kārlis Lagzdiņš, kaut an tā lomā ir stipri vienkrāsaina. Izrādē labi iederas S. Pēnce un V. Kun-dziņš. Liels paldies Teātra draugu biedrībai.
:Tā ir liela pašaizliedzība un ne vien mākslas prieks — nodoties tēlošanai pašreizējos apstākļos. Tomēr skatītāji to izprot un pirmizrādē visu laiku valdīja latviska ..gaisotne" un tautīsks' siltums. ,
Lai ta pārstarotu visām vietām, ko apmeklēs šis ansamblis.
Siltu ceļa vēju! ,    . ■■. Edviiis Mednis
1921. g. A. Ivans atgriežas Latvijā un mācas mākslas akadēmija J. Tilberga figurālajā klasē nepilnu gadu. „Vai akadēmijās atstāšanai ir kāds sakars ar to, ka jūsu Penzas mākslas skolas biedri un tāda paša tipa Kazaņas māsklas skolas absolventi vēlāk tieši kļuva Latvijas mākslas akadēmijas profesori?" 0. Ivans atbild visai rezervēti — jautājumā redzama arī atbilde. Daudzi, darba pilni gadi. aizrit Brīvās Zemes pielikumā Zemes Spēks, Sikspārni, Rūgtajās Drapēs u. c. izdevumos, zīmējot illustrācijas,. karikatūras, komerczīmējumus, turpmākie gadi arī vēl Mantnieka uzņēmumā un armijas ^tāba ģeodēzijas un topogrāfijas daļa kā zīmētājam, litografam, Konservācijas vārdnīcā izpilda zīmējumus.
1933.. gadā viņš_atver savu veikalu — tēlotājas mākslas priekšmetu tirgotavu. Ieinteresēto mākslinieku prasību — dot attiecīgam mākslas darbam pieskaņotu ietvaru — vislabāk izprot mākslinieks A. Ivans. Ar laiku daudzi mākslinieki, kā J. Tilbergs. Pladers. Boģdans-Beļskis, Skrīde, ^eberiņš, Baltgailis, Vei-lands u.c, pārdodot savas gleznas vēlas, lai viņu gleznām būtu A. Zvana ietvari: katrs gleznotājs ieinteresēts, -lai viņa gleznas ietu pasaulē ietērpos, kas vislabāk darbu izceļ, ,   - ,
Kopā ar Baltgaili, Plaši, Krūku, J. .Lapiņu A. Ivans nodibina mākslinieku biedrību Zaļā vārna; viņš' vad^ Zaļās vārnas mākslas izstādes Jelgavā, Valkā un Rūjienā^ panāk ka sarīko vienreizēju vairotu mākslinieku grupu kopēju izstādi. Viņš piedalās arī ar saviem darbiem — dabas'ainavām un portretiem, kas gandrīz visi aiziet citu īpašumā.
Savā veikala laikā daudzos gadījumos par ietvariepi māķslinield viņam samaksā graudā—• pa daiv bam, ko izstādēs nepārdod; tā gadu gaitās A. Ivanam- sakrājas bagāts izcilo mākslinieku gleznu klāsts. To gan A. Ivanam palaimējās paņemt līdz lielajās bēgšanas dienās no Latvijas uz Sudētiju, bet tur arī ir jāpamet, kad jāizsoļo no komunistu ielenkuma. Gleznu klāsts bijis >tik liels-,, ka varētu sarīkot plašu Latvijas mākslinieku gleznu izstādi. ■ r -
Ar skepsi A. Ivans atceras gatavošanos izceļošanai uz Sav. Val-.®stīm: eksaminējies i amatos, do-
Braucienos pa latgali, K. Ulmanis apciemoja mazpulku jaunatni vistālākos novados. Aizmugurē mazpulku māc. A. Insis
Mākslinieks A. Ivans savā mākslas salonā Denverā
du, brūni apčurli^stinātii auna \ģ'aļu, tomēr Liļdziniel?:ani. bija prātā daži teikumi, daži sauldi,,par ko viriš dzirdējis Dumbri runājam ar pagasta sliolotākajiemcilv^^^ kiem..
„Dumbri," viņš iesalta giaimodanis, ,M :M:vi i'ākajiem pa^jastā, es uzskatu tevi ^ pat par visgudrāko, kas viegli \ ar iebāzt zābaka filosofijas doktorandu .—.kā vmš pats sevi dēvē — skolotāju Kārli Rij nieku. Saki man, kā tu sa-pi'ol i tautu pašnoteikšaiios ? Iebrauc svešs karaspēks, • vismaz piecreiz lielāks, cik vispār var būt šai valstiņai karavīra
CILVĒKU GŪSTĪŠANA  ; V
25. turpinājums Tagad viņš bija l)ī.stams vīrs, svešas varas stipi'ākais balsts
■ šai aizvešaļiā, cik Ludzinieks šorīt bija uzziņā sfistādījis sarakstus, partijas:šūnā ārdījies kā nelabais, prasīdams buržuju pilnīgu iznīcināšanu.' Ar šo vīni nu ījudzinieks
' bija sastapies. Daži mirkļi varēja izšķirt visu. Viņš kavējās, gaidīja, kā Dumbris atsauksies uz viņa jautājumu. Tas nesteidzās, smīnēja.
.Jauni medījumi, mūsu mežos,':' viņš iad zīmīgi teica, mazliet atsprindzinādams zobgalīgo skatii. „Kuŗp tad Lūdziniekš iedams t Tavas mājas tā kā nebittu uz šo pusi.'1/^ ; . ■ Ludzinieks tagad atcerējās, ka Dumbrim/ļoti patika strīdēties, debatēt par •polītiskiem, žinisķieiii jautājumiem'; ja sarunu biedrs prata veikli, asprātīgi aizstāvēt savas domas, iedziļināties, tad Viņš kļuva Dumbrim paŗ labāko ;draugiv ja ari pilnīgi sagāza viņa ieskatus. Ludzinieks nolēma izmantot šo Dumbra vājlbu^ kaut gaii patvS nebija nekā dš iielais- strīd-. Tiieks; Sabiedrit>ā, kur viņš bija grozījies, saprata gan kaut ļco par rudzu sēšanu,,sugas govju ēdināšann,;vepruku barošanu, .:i)et tur! nebija nedz raduši, - nedz radināti s^kot; tautas gara dzīvei, dzejai, mākslām, tur parastākais laika kavēklis bija nevis grāmata, bet;tā sauktā. .,velna bībele'- — kārtis, ko; sita pa svētdienām pie lielajiem saimes galdiem, piedzerot tītiņi go, apīnīgo miežu alu, piekožot treknu cukas; cepeti, vai. gaiv
vēl .nobalsot, tad..pievieno,: pasakot,.ka tauta tā grib, ..Ēs to nesaprotu. Ja jau vara,: tad vara, ja: pašnoteikšanās, tad pašnoteikšanām. Maniip^ jaukt abas kopā. Kur paliek Ļeņina mācība?''   : ' ; :
,,Vara ir..pašnoteikšanās," atteica Dumbns ielaizdamies.; ,,Kad deviņpadsmitā gadā baltie ar angļu, franču, galvenokārt ,— ar; vāciešu palīdzību nogāza strādnieku valdību, tad tā arī bija vara, bet jūs to saucāt par atbrīvošanas cīņām. Aiz nogāztas valdības stāvēja trīs: ceturtdaļās tautas, kā to rādīja. zemes padomes vēlēšanas A^idzemē: septiņpadsmitā gada.' '
,,Tu atgādini pārāk vecus notikūmiis.'!^^!^^^ jām uzmiaiiījāSjJvaut. gan saruna. ;kļuva strīdīgi dTaudzīga, /
. „Daru to_ tāpēc, lai jūs iiēaizmirstu vienu jūs brēcat par kōmūiīistu varmācību: ja toreiz būtu palikusi pie varas strādnieku Valdība, tad latviešu tautai būtu aiztaupīta krievu iesoļošana pērn/. Mēs sen būtu- pieraduši pie iekar-: tas,; kam pieder nākotne visā. pasaulē. Tev■ tagad .nebūtu jā-šlapstā^i, nedz man tevi jāķer, - Protam stingrāki. Asinis; plūdīs." '
,,KapēcAUņ i em" vajadzīgas asinisfLudzinieks jautā-
ja, uzsvērdams neviļus vārdu „-viņiem", domādams sevī tālāk. Latvieši nebija vāiiiojami: ;viņi nenošāva, nenogalināja nevienu, to darīja; svešā vara^ to darīja krievi. Kamēr latvieši paši bija noteicēji savā zemē, varmācība nebija, notikusi .pat : pret valsts pretiniekiem, tie^ bija tiesāti- kārtējās ti^sās^ bieži attaisnoti. Bezvainīgņs nekad neaiztika."
„Bez asinīm nav sācies neviens pasaules^ laikmets," atbildēja; Dumbris. ;,,Katra ideja jāpiesātina asinīm kā ^iiceklis, tikai tad tā kļīist dzīva. Toties vēlāk --kāda mīlīga dzīve
cilvēcei, ka atplaukst: ļaužu sejas! Tō brfdi piedzīvot, Ludzi-niek, gribētu — briesmonis, kas; apstiprina aizvedamo sarakstus, no agra rīta iziet ķert;kādu, Jias pa: nakti izinueis." Dumbris ļ4vLva jūtelīgs. Viņa pelēkās acis aizmiglo jās. Ludzinieks ' gudroja^. kā tikt; m: šī nepatīkamā sarunu biedra .vaļā;---/;■..■.■■'- ,';■.; ''^:-C:y^^^ ,-;': ■■':■;,■;:;/. :;;^"--'
Nezināju, ka tu vari būt tāds . , . ideālists," viņš teica, gausinādams solus, skatīdamies apkārt, vērodams eglīšu smalksni. ' •
„Neko vis neblenz uz krūmiem. Tu zini, šauju bezkļūdām. Atminies; kā nostiepu zald, kam tu divreiz velti kūri virsū? Nebīsties, es tevi negribu nedz nodot, nedz iznīcināt. Labāk pārnāc mūsu pusē. Tavu domu biedriucīņa-velta, ^sākotnes iekārta nav ceļama bez cilvēkiem. Tu esi vērtīgs.— Tiesa, krie^ vi rīkojas iņazliet par strauju. Ja latvieši ņems lietu savās rokās, latvieši ar savu skaidro dabu, godīgumu, čaklumu, izglītību, tad; komunistiskā valsts izskatīsies pavisam citāda. Nedomā, esmu īsts latvietis, man ar lāga nepatīk, ka sveši dara to, ko mēs: paši daudz labāk varētu. Latvietis mīl taisnību, krievs nezina, ko tā nozīmē. Uz latvieti var paļauties,, krievs tevi vienā mirklī apkamp>s, bučos, pēc brīža jau duncis būs iesprausts tavās ribās.- Domā, partija to nezina? Zina, ļoti labi zina." i
. ,jKomūnists ir krievs un krievs jr komunists. Citur šī iekārta negūs'.panākumus bez krievu durkļiem," Ludzinieks iebilda, sevī priecādamies, ka Dumbris sāk nievāt krievus; „Ar varu gan iļzspiedīs, bet izdevīgā laikā to atkal nokratīs."- :
:,,Nesaki, nesaki!" Dumbris- dedzīgi centās pārliecināt. i,Koļniinisms attīstās kā nenovēršams vēstures likums."
. ,,Tu taču nesludināsi man partijas īso kursu?" Ludzinieks drusku; zobgalīgi teica.
„Nē, nē. .Es tikai aizrādu, ka komunisms dziļi noenkurots cilvēku dabā. Mēs neviens neiztiekam bez citiem. Agrāk katra' saimniece ķērnē ja sviestu savās mājās, tagad ved uz pieņotavni. Vai nav.vieglāk,' vai nav. labāk? Mūsu tēvi mala labību rokas dzirnavām, tagad Kaņepa ūdens sudmalas samaļ visam pagastam. Agrāk katrs saimnieks pirka labības, zāles pļāvēju, tagad mašīnu koplietošanas punkts apkalpos plašu novadu."  ; '
,jAgrak l'auki bija apstrādāti,, tagad tie gulēs atmatā, agrāk cilvēki bija paēduši, tagad tie mirs badu, agrāk mums katram bija pieci — seši uzvalki, tagad mums nebūs-neviens, jo brālīgi būš jādalās ar -citām brālīgajām-, noplīsušajām repub ■ ļikā.m," Ludzinieks turpināja Dumbra runu, pa tam izdomādams iemeslu, kā tikt no ^1ņa vaļā.
^^Žirii, taisni gribēju pie tevis iet. Vai tev ir seškanšu mieži? Man vēļ'piispūrvieta neapsēta ap Āža aparu. Šogad vēl lail^ain būs jāsēj mums, budžiem."
, .   . (Turpinājums sekos)
mādams, kā amatniekam vieglāk dabūti galvojumu, bet Latvian Re-lief iesniegtais lūgums ar 5 amat© ^ apliecībām palicis bez atbalss» ua vel tagad A. Ivanam neatminams noslēpums, kā Latvian Relief viņu kvalificēja. Galvojumu sagādā kāda cittautiešu organizācija. Sāku-: ma gaitas Sav. Valstīs dārzkopībā» tveicīgās Jaunmeksikas dienvidos; panākumi tik labi, ka izpelnās pat ■ ' pirmās godalgas—- zilās lentas par lielāko un skaistāko arbūzu audzēšanu^ bet balto (3. godalgu)—-par" gurķiem.
īstais darba lauks Augustam Ivanam atklājas Denvera, populārākā gleznu ietvarošanas veikalā, kur jāietvaro arī Eizenhauera gleznas. Tā kā viĢa, specialitātē nav konkurences ne Kolorado. ne arī citās tuvākās valstīs; nav speciālistu, kas mācētu restaurēt vai atdarināt antīkos ietvarus- un citus lietišķās: mākslas priekšmetus, A. Ivans priekš 2 gadiem izšķiras par savu uzņēmumu, ko viņš arī atver vienā no Denveras galvenajām ielām (311 Broadway, 3), no ārienes gan necilā namiņā,, ar niecīgu vizītkar-tīti durvju logā, bet jau priekštelpa pārsteidz ar gleznu, skulptūru Uv c. mākslas darinājumu bagātību.; Vi- -] sas četras sienas no grīdas līda griestiem nokārtas arī ar tālu kon- . tinentu mākslinieku oriģināliem izcilos ietvaros ar bagātīgiem ornamentu veidojumiem; no pēdējiem ap 20 tikko' iegūti milzeņi, kuros A. . Ivans pats ar lielo augumu līdz ar : kundzi un ne: mazāku mantinieku var ietvaroties kā dzīvās bildes.
Un .kur tad. Tēl kundzes zīda» ; samta, un . iestiklojumu darbnīca brīnišķā darbnīcā pagraba telpās! Kā rūķis viņš savācis vai līdz 1500 stikla ietvaru, ap 100 gleznu un ba- ; gātu -krājumu lietišķās mākslas priekšmetu.   N<5$itliekams pienākums ik nedēļas apstaigāt antīkva- ' riātus uņ pieteiktās vietas, vai kaut -kas vērtīgs pērkams,: ko varētu iegūt īpašumā par dažiem dolāriem» lai pēc agrākai spožuma atdošanas laistu tirgū par cenu, kāda piede- ' ras visām labām mākslas un āntī-kām lietām. Ciemodamies arī Ko- : lorādo Springa, gājiens un darījumi pa |antīkvāriātiem un ūtrupēin'aizņem vai dienu.
Darbā meistaram jāsastopas ar grūtām problēmām; ar praksi vien nepietiek, svarīgāka arī attapība. — Uz'1/2 mm biezas ziloņkaula plāksnītes ar ūdens krāsām uzglez^ nota   miniatūra;. plāksnīte nav vairs gluda,., bet izlocījusies. Uzde- , vums' — plāksnīti izgludināt. Protams,   plāksnīti  varētu pavisam viegli izlabot ar tvaiku, bet tvaiks ■ sabojātu otrā pusē ūdens krāsis; gleznu. : y
Atrisinājums būtu'tāds, ka glea^ nu vajadzētu preparēt tā, lai tvaiki, neiespaidotu krāsu ziloņkaula ns^^' devīguma laikā. Te nu pat lielākajiem meistariem pietrūkst padoma, ; Labs .palīgs tomēr izrādās Amat- ' nieku rokas grāmata ar vairāk nekā, 1000 receptēm. Sī grāmata, kam šogad 50 gadu (iespiestā 1905. g.), A. Ivanam līdz no Latvijas. Ar tās ■ palīdzību rodas atrisinājums: nebojājot gleznu, ziloņkaulam var iedvest paklausību ar fosforskābe ,,Darbā ir tik daudz dažādību, ka jābūt arī daudzkārtīgam amatnie-kam un jāzina, vai vajadzīga galdnieka, kalēja, juveliera, ādas ap-strādātāja, zīda apvilcēja vai kāda; cita. amatnieka māka.   Labi jāpa*: zīst ari dažādie materiāli, kā koks» kauls,- ziloņkauls, porcelāns, kapars, misiņš, zelts, sudrabs, dzelzs un ķīmikālijas, ja grib visu labot un gatavot. Un tomēr nākas pie-dzīvot, ka jāmeklē vaina materiālā vai paša darbā. Sav. Valstis ir ba- ' gātas ar visjaunākajiem materiā-^ 1iem un ķimikālijām, tomēr daur : dzos gadījumos tie nepietiekami; ir jāizraksta no Eiropas, sevišķi, ja pilnļgi grib atdarināt vec?ijeistarii darbus," stāsta A. IvanSi'kad esam, nokāpuši pagrabā — meistara darb» •. nīcā, kas mudž no dažnedažādiem darba rīkiem, pudelēm, kolbām» : bronzu un zelta kārbām, papīriem, ' kokmateriāliem. Grūti pateikt, vai tā zinātnieka laboratorija vai alķī-miķa darbnīca. Bet, ja meistars^, saka: „Dod vecu vīzi un es iztaisīšu to par princeses zelta balles ; kurpi," tad jāpieĢem, ka te notiek alķīmiķa burvības.
(Nobeigums 8. Ipp.)
Ontarlo mūzikas apiienība rīfe® febinārī Meseja zālē operdziedātājas , Irēnes Saleninas koncertu. Šis konceiis ietelp Jaunās mfizikas ciklā, piedaloties arī Toronto simfoniskajam orķestrim, ko vadīs sērs E. 3IakmilliaiKs. Irēna Salemna, pē© tautības uzkrainiete, ieguvusi pla° ievērību operas apvienības rilio». fcijoi nzTfidumos pagājušā gada, dziedot tnr vairākas galvenās sop» rāna partijaSo
REDAKCIJAI PIESŪTĪTAS A ORĀMATAS
lv Grebzde, Rudens negaisā, Grāmatu drauga apgāds. Prot A. Spek-ke, Latvia and the Baltie Problem, Informācijas biroja Londonā izdevums. A. Eglītis, Līgavu mednieki. A. T, Hofmans. Velna eleksīri; V. Strēlertes tulks ar N. Strunkes illustrācijām; A. Eglītis, Neierastā Amerika (ar autora illustrācijām; — Daugavas apgāda izdevumi) J. Sarma, Rūsa, romāns; Laikmets, illustrēts žurnāls 26." n-rs;