draudzības dienas niagarā
VEIKSMĪGA DIENA. JĀŅU mm
Lieliski latviešu mākslinieces L. Albertiņas audzēkņu panākiimi Kanādas mūzikas festi^^
12 PIRMĀS GODALGAS. — SACENSĪBU TIESNESIS RAUD. — UZVARĒTĀJU GĀJIENS LĀPU GAISMĀ, — SĀK DARBOTIES SKOLAS
5. STUDIJA VATBRDOVNĀ
Trešdien, 1955, gada 18. jitlijā '
bija 25. juniis^ giem gatavojāmies lielai līgošanai. Nejauši pāršķirstot savu piezīmju grāmatiņu, tajā ievēroju atzīmi .par savu fi6n doto solījumu — būt idāt Kičen^eras— Vaterlo mūizikas festivālā. PjeruTiāju pārējos līgotājus, kas ceļā 4evā5 jau priekšpusdienā, braukt mazu līkumu;' '^^ „izmest" mani festivāla vietā. Biju pilnīgi pārsteigts, kad.nonāeu Vaterlo parkā, kur notika Kanādas čempionu izcīņa akordeonu un ragu sacensībās dažādās ^grupās un vecumos. Grūti atrast īstos vārdus, ka aprakstīt vlsu ļaužu drūzmu ap teltīm parkā. Kas' par kostīmiem un sainām uniformām! Te lepni aiz-soļoja garām, maršu spēlējot, armijas vīru ragu orķestris, skauti, pe-stiišanas armija, ugunsdzēsēji, jūrnieki un daudzi man nepazīstamu labdarības .biedrību uniformētie orķestri, bet citi vēl gatavojās, nervozi mīņādamies un gaidīdami savu kārtu, Šķita, ka esmu iekūlies tā-tā ļaužu pūlī, kā kādreiz dzimtenes gada tirgū — tik grūtie ja kustēties un tikt uz priekšu. Samekiejis informācijas telpu un sīkas izziņas programmā, noskaidroju, ka. latviešu piānistes. Ludmillas Alibertiņas. vadītā mūzikas skola Master. Gon-servatory of Music" sacensībās, piedalās ar 37 audzēkņiem, mi viņus var atrast teltīs no Nr. 1.-6.
Satiku pianisti L. Albertiņu; ar sarakstu rokā savu audzēkņu vidū, kārtojot' uh,.dodot pēdējos norādījumus, Jautāju, kādas tad ir izredzes?,- — „Šodien vai nekad — l)ija īsa atbilde, kas norādīja, ka audzēkņi labi sagatavoti. Sacensību dalībnieki Wja sadalīti pa grupām, sākot ar 5 gadu vecumu un beidzot ar sirmgalvjiem. Šajās'teltīs sacensības notika akordeonu spēlētājiem — solistiem, /duetiem, sekstetiem
'un orķestriem. Tad izsauca mūsu piānistes Jaunākā, 5 gadu vecā au-
dzēkņa vārdu. Jocīgi izskatījās, kad mazais festivāla dalībnieks: nostājās uz ļ^augstlnājumā skatītāju priekā. Viņa 120 basu akordeons, gan speciāls jaunatnes lielums, bija toinēr tik liels, ka maza spēlētāja deguns tikko sniedzās pāri i3s>
JAUNSENDA ROImANTIKA' ATKĀRTOJAS ITĀLIJĀ
Skaistās itāliešu princeses mīla ar glīto j,zirgupKisi
SPECIALRAKSTS LATVIJAI
Itālijas galvaspilsētā Romā ri- guvusi vispārēju KgUtibu, mīlot arī šinās kāda jauna idille, kas savāzi- dejas, muziķu un sportu un, tāpat ņā ir loti līdzīga jau kād^M^^ ^zi^- kā viņas izredzētai» Fabricio, ari dētai princeses Margarētaa un bri- zirgu sportu. Ar saviem 19 gadiem tu kapteiņa Taunsenda mīlas dēkai, priaeeāe runa tekbsi piecas val(>» Dart>ības' norise atgādina jau ap-ļdas: itāliešu, angļu, fpanCu, vācu rakstīto Anglijā, tikai personas un um spāņu
darbības vieta ir citas, šoreiz tā ir itāliešu princes* Aleksandra Tor-Jonia, kurai tauta Jau piešķīra vietu uz Beļ^jas troņa un kuru augstmaņu ai^rindās uzskatīja par vieun no
strumentam. L. Albertiņa pārbaudīv drošākām 'Beļģu karaļa. Boduēna
Princeses .plašākā publiskā uzstāšanās notika pagājušajā gadā kādā ballē, aristokrātiskajā Torlonia pilī.
Lūgto viesu bija vairāki simti. Tad ieradās pati dižciltīgā princese, lai sagaidītu Jauo Beļģijas karali. Bet
Attēlos pa kreisi redzami Draudzības dienu nieki Niagarā,
Augšā s TiAi, kopkoris Viesturs pēc lielišM fcā dziedājuma nepieredzēti ?{^*Jā vasaras tveicē, Smaidot, ziediem rokā, diriģents V, Llnde a^tiij zāli. Li^lā St. M-rlika zāle jiija pilna klansītājm Hdz pēdējai i^pējai. Vidū: Pirms koņ^ cerfa tāuiiie riesi pie maltītes gal diem apakšējā zālē, Biždancis dejo m RVētkļi mnii teic prof. Fr. Gul bis. Apakšā! Vairāki simti skatītāju, galvenokārt tautieši uo ĀSV, jūsmīgi I aplaudē TIB IJiždailča priekšneķiiiiem. Pēc koncerta Lilija Šten^eleār diriģentiem V. Eto-dāni (pa kreisi) un V. LMdI.
J. Liģera uzņēmumi
ja sava audzēkņa akordeona saites dzīves biedrēm. Bet pavisam ne-ļnoļtika sensācija, un pēdējā mo-un nošlēdzēju. kaut ko pateica pie saidot izrādījies, ka tā iemīlējusies mentā ipēdējais paziņoja, ka neie-
auss, paplikšķināja pa vaidziņu, un mazais mūziķis sāka savu melodiju no Haidnā simfonijas, kas bija jāspēlē visiem tās grupas, saceņ-soņiem Jīdz 8 g. vecumam ieskaitot. Klausījos un vēroju ār aizturētu elpu — cik mierīgi un .bez mazākā uztraukuma zēns veica savu. uzdevumu, mazajiem pirkstiņiem ņirbot pa akordeona taustiņiem. Pārsteigti bija visi, sākiimā. klusēja,: bet tad sāiķās īsta aplausu vētra. Tiesnesis bija tā aizgrābts, ka lielas asaras ritēja pa viņa vaigiem . Zēns dabūja pirmo godalgu. Tāpat citās teltīs, kā gādīga māte, L. Albertiņa bija nepārtraiiktā kustībā no vienas vietas otrā, visur gribēja būt klāt, savus audzēkņus nomierinot un izlaižot sacensībās.   . J    .\ -
Dažā grupā bija pāri par 60 dalībnieku, visiem spēlējot vienu un to pašu gabalu. Varam saprast, cik grūti bija tiesnešiem izšķirt un noteikt ■ lizvarētājUj vērtējot dalībnieku spēles tempu, izteiksmi^ pirkstu teclihikū u. t.t. ;
Āŗā jau sāka satumst, ;kad pēdējie latviešu piānistes ^udzēkņi beidza spēlēt. Saskaitot [ iegūtās godalgas, • bija; vareni . rezultāti; 12 pirmās, 6 otrās un 8 trešās godalgas. Nevienai citai ; mūzikas skolai sacensībās nebija tādu sasniegumu. Skaļrunī atskanēja Ļ. Albertiņas ļ)al&s, saucot vii^us savus audzēkņus kopā, un liedajā St. Ka-terīnes satiksmes autobusā devāmies no parka atceļā. Redzēju, ļaudis pulcējoties iedegtām lapām' rokās, un uzvarētāji — orķestri gatavojās nakts parādei unl koncertam. Viņu vidijL , redzamas; bija skaisti noaugušās meitenes „me-džertes", kas savu stienīša griešanas un sviešanas tectinlkui ir^ izkp-pušas līdz īsta cirkus mākslinieka līmenim. .Mums, eiropiešieiiiv šī lie- klašu skaits jāpapildina.
vienā no skaistākiem rikšotāju aur dzetājiem Romā, jaunajā Fabricio Finesī. V
Princese Aleksandra ir Beatrises de Burbon meita, slaida augumā, un tās pašas cilts kā viņas mātes mātē, Spānijas karaliene. Viņas siluets esot apbrīnojami skaists, tas atgādinot seno grieķu skulptoru mākslas darbu. Jaunā princese ie-
projām dzīvojot un vadot savas mātes dibināto mūzikas skolu pašā tālākajā Ontario rietumu stūrī — -pie Manitoibas robežas. ^
Sarunā ar pianisti, kas pēc lielā darba bija manāmi nogurusi, noskaidroju, ka viņas vadītā un dibinātā mūzikas skola, bez nodalām Niagarā, St Katerinā, Hamiltonā un Velandē; jūlija sākumā atver vēl 5. nodalu mazajā Vaterdovnas pilsētiņā. Skola darbošoties visu vasaru bez pārtraukuma. Viņai grūtības pašreiz radušās ar to, ka līdzšinējais skolas tecbniskais ad-: ministrātors itāliešu pianists. Anto-nelli aizbraucis uz Kaliforniju, jo šejiēn'es klimats viņa .veselībai bijis nepanesams. Viņas skolas līdzīpašnieks, akordeoņists dānis Borg-st^-oms, kas šodien par jaunu izcīnīja Eanadāš čempiona nosaukumu akordeona spēlē senioriem, esot brīnišķīgs skolotājs, bet techniskas dabas jautājumos — viss gulstoties uz viņas pleciem. Pēc viņas audzēkņu šīs dienas .panākumiem un Bbrgstroma . iecīnītā titula, skolā sagaidāms atkal jauns audzēkņu pieplūdums. 'Noskaidroju, ka skolas 4 pilsētu studijās pašlaik mācās vairāk kā 600 audzēkņu, un viņas 10 skolotajiem katru dienu jāpavada, skolā 8-10 stundas. Vasarā, kad skaitās klusais laiks, viņa tikšot ar visu galā, bet sākoties ziemas sezonai būšot skolotāju
radīsies. Beļģu karaļa neierašanos izskaidroja ar kādu princeses noslēpumainu romantisku dēku. Dabūjusi zināt karaliskās augstības neierašanās iemeslus, jaunā, skaistā princese paskaidrojusi saviem vecākiem, ka viņas sirds jau aizņemta. .. Viņas sirds kunga vārds esot Fabricio Finesi. Bez šaubām, šīs ziņas nav oficiālas, (bet tādas tās klīst Romas dažādo šķiru aprindās, un taisnību zina tikai pati princese un viņas izredzētais.
Kāds tad ir princeses Fabricio? Fabricio ir liels, tievs, blonds, ap gadu trīsdesmit. Lai kā, tomēr arī viņš ir uzaudzis Romas aristokrātiskā vidē, ko dēvē ŗpar veco romāņu aristokrātiju. Bet pēc savas dabas viņš nepieder pie šīs slēgtās pasaules. Cik zināms, viņa tēvs ir sanitāro piederumu lieltirgotājs. Jau no agras bērnības Fabricio visvairāk interesējies par zirgu sportu un zirgu audzēšanu. Piedaloties kādā sacļfkšu zirgu izstādē,viņam pavērās idurvis uz Romas aristokrātu pilīm, jō šī ļaužu šķira vēl līdz šai dienai visvairāk no visiem sporta veidiem, cienī iiipodromu. Bieži Fabricio redzēts bagāto Borgēzu vasarnīcā, pavadot itāliešu skaistākās dižciltīgās dāmas. Bieži par viņu dzirdēts sakām: „Tam ir muļķa skaistums."
Princeses Aleksandras tēvs stingri noliedzis satikties, ar jauno „zir-guļ puisi", un kad maigā princese uzstājās kādā- rēvijā „Zilā Tibra", 10. rindā varēja redzēt kādu slaidu, blondu j^aunekli, kura seja isdvesa. visskumjāko melandioliju.-
Romā, kas ir viena no visvecā-kām: aristokrātu šķiras pilsētām, Torlonia ģimenes radu rakstus var saskatīt jau pirms vairākiem simtiem (gadu. Šodien princeses Aleksandras ģimene ir viena no bagātākām visā Itālijā. Vai princeses vecāki atstās tradīcijas otrā vietā un pirmā liks savas meitas mīlestību, to rādīs nākotne! —
ta vēl sveša un neierasta.! . '
Dobji atceļā rūca "aiutoliusa nip-tors, skanēja jauniešu smiekli, ti-; ka cilātas un pētītas iegūtās trofejas", diplomi un atzinības raksti. Sēdēju ar pianisti, viņas ; vīru un meitu Ilonu autobusa priekšgalā un pārruiiājām festivāla iespaidu^,. Sevišķi sajūsmināta bija L; Albei-tinas meitā, kas uz šo sarīkojumu bija ieradusies no Ŗedleikāsv mērojat 1500 jūdžu attālumu. Viņa jo-
■ Iebraucam Št. Katerīnā un apstājamies^ pie skolas ēkas, kur mūs gaida jau vairāki apsveicēji, acīmredzot, izcīnītie rezultāti jau 'bija šeit zināmi. Kad bērni izklīduši un visas lietas nokārtotas, norunājam iztikt bez vakariņām, bet doties uz .Efinģhamas ;parkti pie pārējiem līgotājiem, kurus- atradām ap ugunskuriem dūšīgi skandinot līgo dziesmas. ■ "
Starptautiskajā zirgu izstādē, kas palreiz noris Romā, visdzIvSki' vS-* un rotāja, liekas, ir skaistā princese Aleksandra, kura nenolaiž acis -no sava izraudītā blondā „kavalērd", jo mīlnieku acīs mīla stāv pāri aristokrātijas un cilts tradīciju aizspriedumiem.
Romā, jīlija sākumā, VerņSp
• 0*
©svalds Akmentiņš
II-
Tie nav vairs agrākie zelta meklētāji un laimes kalēji, tie ir šķiru cīņu bangās svaidītie kareivji, kuri, glābdami savu kailo dzīvību, bēg no carisma cietumiemļ un raktuvēm.
(Lasi, Nemiers, Amerikas latviešu proletāriešu rakstu krājums, 1. sējums, 1920. g. Bostonā). Revolucionāri agrākajās latviešu kolonijās, ieness polītisku aktīvitāti. Viņi ieradušies gan brīvā zemē,.kur katram individuāla brīvība; drošība, bet cīņā nav izbeigta dzimtenē. Nav viegli samierināties aŗ pazaudēto cīņu, ko gan no jauna spodrina re-
ņētaisnīl)u, pret asiņaino cara žandarmēriju, soda ekspedīcijām, kas trakoja Latvijā. Ievērojot kreiso priekšrocības tai laJk.ā, Jēkaba Sie-berga loma kļūst vēļ lielāka, jo viņš bija' galvenais aizsarga valnis pret latviešu sociālistu cīņu ASV. Viņš tāpat kā J.Steiks grabēja redzēt diži^ latviešu koloniju, kāpēc savā ideoloģijā uzsvēra kristietību un tautību, kā; galvenos pamātus;svešumā. ;■■ ■
Sakarā ar minēto, -jāapskata arī sociālistu prese. 1902 g. galdnieku meistara J. Kundziņa Vadība iznāk kreisais Proletārietis, bet iaui nāko-
volūcijas aktīvākie un radikālākie šā gadā tO
UdzdarbiTiieki.:'
uz Sveici, kur
avīzi ;rediģļē; vēlākais ministrs un
.Be^ tautskolotājiem, fabriku lin sūtnis Miķelis Valters. Jaunajā rer lauku strādniekiem šeit ierodas arī dakcijā atskanēja arī jauna dzies
krietns/ skaits intelliģentu ; un sabiedrisku darbinieku. Latviešu so-ciāidemokratiskais novirziens ASV ar minētajiem darbiniekiem. gūst lielas prieikšrocības, salīdzinot ar tautiski reliģiozo grupu. Pēdējā nav vīru, kas būtu bēguši no dzimtenes polītisku iemeslu dēļ im stātos tau-tībnieku rindās,; protams, atskaitot Jāni Steiku. Tāpēc arī saprotams, ka kreisā puse uzplauka, bet labā nīkuļoja; Tomēr bija arī tādi, kas nepieslējās ne vienam,, ne otram virzienam, un ir dekadenti un anar-cbisti.
Pieci gadi pēc 1905. g. revolūcijas ASV latviešu emigrantu dzīvē ir zināma līdzība ar mūsu neseno DP dzīvi pēc Otrā pasaules karā Vācijas nometnēs. Pēc revolūcijās daudzi, jutās aicināti: rakstīt un izdot; rakstus. Lauzās protestā gars pret
ma sociālistu— revolucionāru garā. Šos numurus visvairāk iz-platīja Vidzemē, un Rīgas kreisajiem vadoņiem bija pastāvīgas galvas .sāpes par jaunu ideju izplatīšanu. 1904. gadā Proletārietis ceļo atkal uz Anieriķu, kur tā tāiļāko vadību -uzņemas rakstnieks Jūlijs Vec-ozoļs. Vēcozols ir iecietīgs redaktors, īpaši pret līdzstrādniekiem. Bet viņš nedarbojas ilgi, jo saslimst ar tuberkulozi un dodas atpakaļ uz Šveici, galīgi slims un sagrauzts.
1909. g. Proletārietis iznāk Bostonā; 2944 Washington Bt., to parakstīja Ķ. Šiliņš, bet vēlāk E. Vil-manis. 1918. g. Proletārieti slēdz, itaikraksta ietekme lasītājos nav liela, 1906. g,;Bostonā sāk iznākt otrs kreisais laikraksts Strādnieks, a¥ 2000. eks., sākumā reiz, "bet vēlāk trīsreiz nedēļā, ka;s bija rekords to-
reizējā latviešu preses laukā ASV. Redaktors J. Kļavar sekretā,rs M. Oģulis. Abi laikraksti, Proletāri^s un Strādnieks, kaut gan sociālistu izdevumi, savā starpā tomēr apkarojās, jo viņu vadoņiem bija domstarpības par cīņas taktiku. Pēc 1909. g. pār Strādnieka redaktoru nāk J. Ozols, pēc 1913. g. boļševiks F. Roziņš — Āzis, bet pēc pēdējā aizbraukšanas už Latviju: laikrakstu āitkal vada J. Kļava — Arķietis. Kļavas laikā laikraikstu slēdz par musinošu rakstu ievietošanu.
Bostonā kādu laiku iznākusi arī komunistu Cīņa,; ko rediģējis J. Jansons-Brauns, kas toreiz dzīvoja Anglijā. Jansoīis bija vācu sociāl-depiokrata JBēbela draugs.; Sākoties revolūcijai, Janspnš devās no Ān--gfijas uz Krieviju, bet noslīka Ziemeļjūrā, jo kuģi Sorjā, ar kuru viņš brauca, nogremdēja"vācii zemūdene 1917. g. 13. aprīlī. V
Ficburgā pie Bostonas iznāca sociāldemokrātu mazinieku mēnešraksts 'Darba/ Balss, kurā daudz rakstīja JC Ozols, M. Kļaviņa-Salnā, V. Šalnais, V. Dermanis, 0. Prie-diņš un J. Sanareibs. Izdevums.'polemizē ar Strādnieka, redaktoru Ro-ziņu, bet piedzīvo tādu pašu likteni, arī Darba Baisi slēdz. Sociālistu vidū vienmēr pastāv opozīcija, un re-volucionāri bieži nemiera ar savu orgānu Vadību, ko pierāda pat kāds streiks Strādnieka spiestuvē.
Vēl var minēt Brīvo Tri'btinu — sociāldemokrātu izdevumu, iznāca 1906. g. Par redaktoru parakstījās Kārlis Honaids. Tai pašā gadā vēl laida (klajā anarchistu - komunistu orgāna , Brīvība 9 ;nuinu'rus..#ī izdevuma redaktors • bija J. Līdumnieks. Melnais karogs,\l6 1pp. biezs, no 1911. g. - 1914. ģ. 15 ņiiniuru iznāca Nortli Tarr^loAvn, N. Y,, bet tālākie Mz.. 21. numuram Parīzē^ Libertine redakcijā. Pie tā, cik zināms, darbojies Jānis Šmits-Euce-
lis. vēlākais Jaunā Prometeja izdevējs un redaktors Bostona.
1907. g. kādā nezināmā redakcijā iznāca neperiodisks,, hektografēts izdevums Zvans, glītā formātā, ar dekoratīvu vāka zīmējumu. 1908. g. J. Bite un Hj Palmainis izdeva Internacionāli. Iznāca arī; spiŗitistu žurnāls Spirituālists ;(1908. g.) Politiski- satīrisks rakstu krājums Āzis iznāca ;čikāgā,. bet politisks humoristisks, satiriskš: mākslas žurnāls Pērkons ;Ķ. Rāviņa redakcijā, parādījās Filadelfijā. (1909. g. -1910. g.). Bez tam vēl iznāca dekadentisks mākslas žurnāls Gaisma, 1911. g. red. Līdumnieks, Apskats Čikāgā (1914, g<), bet Kanādā, Vinipegā, Kanādietis, (1913. g.) J. Šmita redakcijā.
Jāpiezīmē, ka Melnā Karoga redaktora biogrāfiju nav izdevies noskaidrot.
Šo kreiso iedevumu seja ir cha-otiska;, tāds ir vispār laiks pēc revolūcijas. Izdevumos dominē marksisma idejas daudzos veidos un sektās^ kamēr dzimtenes mīlestībai konsekventi .neveltī ne; rindas. Laikrakstu vadītāji kreisās nostājas dēļ noteikti atturējās emigrantiem sniegt ziņas par nacionālpo-lītisko notikumu attīstību Latvijā. Sekas ^ brīvo Latviju šie ļaudis ienīda tikpat briesmīgi, kā bija ienīduši -ŗācu muižnieku varu. Tā ir kreisās puses negatīvā dari)ība, nacionāli raugoties — noziegums.
Sākoties Pirmām pasaules karam, sakari ar dzimW sāk_ pārtrūkt. Ta4 laikraksts ir ; vienīgais, kas sniedz informāciju un sagatavo lasītājus kādam noteiktam mērķim vai uzdevumam. To ir mēģinājuši divi mēnešraksti: Jauna Tēvija (1914. g.-1917. g.) un,Prometejs, :(1915.g. .-1918. g.) Pirmo izdod A. Fūrmanis Filadelfijā,, otro Ed. Kaktiņš Sanfrancisko, un to rediģē vēlākais i>rbf.J. Burtnieks. Tie abi iespiesti; kā pirmie ar latīņu
burtiem, , un tos var. ieskatīt par pilsoniskiem izdevumiem. Jaunā Tēvija ir baptistu izdevums, idejām nabadzīgs, ar diletantisku noslieci. Jaunā Tēvija tomēr droši noturējās trīs gadus, līdz ventspilnieks A. Fūrmanis saslimst ar tuberkulozi, iesāktais darbs jāpamet. Viņš mirst gados jauns. Jaunā Tēvijā. 1914, g, 12. burtnīcā, kāds tautietis, nover-tēdams Fūrmaņa darbu saka: ,,Giķ daudz grūtības, ko Fūrmanis uzņēmies, to mēs nekad ņesapratīsim. Ko nozīmē tāda mēnešraksta izdošanā Amerikā, to zinās un sapratīs tikai tie, kas paši pie šī arkla jau reiz roku pielikuši un kādu vagu dzinuši. Cik daudz laika tiek uzupurēts. Cik bezmiega naktis pavadītas strādājot, kamēr citi saldi atdusas. Neprasāt, cik pulkstenis rāda, kuram nav laika uz, to lūkoties. Pāri par visu stāv. vēl viena smaga nasta, tā ■ ir nauda. Bez šaiibām, mēs visi it labi sapratīsim, ka laikraksts savā pasākumā neatmaksājas, un kur nu vēl latviešu laikraksts Amerikā. Ja nemaldos, tad vairāk kā puse jāpieliek." Tomēr šāda žēlošanās : lasītājos iespaidu nav radījusi. Vienaldzība augusi arvien- smagāka pret latvisko darbu, atbalss trūkusi.
Daudz labāks saturā ir Prorhe-tejs, ko gandrīz viens pats ir pierakstījis J, Ozoliņš - Burtnieks-Janka. Mēnešraksta redaktors .ievieto labus apcerējumus ī)a;r; mākslas jautājumiem ar dažādiem pseudonimiem. Dažus rakstus devis ārī. Jānis. Rozēns. Tur redz Jaun-sudrabiņa; G.'Šķiltera, Rozentāla, Zegnera un -Amerikas latvieša ;— gleznotāja G. Aļjoliņa zīmējumus. Valoda ir laba,,:;bar to Burtnieks cīnās ar. īstu dfesmi. Prometeja 1915. g. burtnīcai redaktors, acīmredzot sašutis, Takšta:, ,,Bībeles šausmīgā ortogrāfija, kura iŗ vienīgais literārais paraugs visiem tiem sludinātājiem un svētdienas
skolu skolotājiem, nav palikusi bez sefeām: mēs redzam, cik tālu, viņi stāv tautas dzīvajiem centiniem tādā lielā jautājumā, kā valodas uz-gla'bāšanā."
Apmēram kādi 20 Amerikas latvieši ir strādājuši savas preses laukā divus ūn. trīs gadu desmituļ5. Daii ir rakstījuši dzejolīšus par dzimteni ar spēcīgu izjūtu, bet cik var spriest, visiem viņiem Amerika kļuvusi par jaunu tēviju. LatviešļU presi Amerikā kuplinājuši ; tikai Latvijā dzimušie, bet neviens šeit dziņiušais latvietis vairs nedzejo par Latviju. Šai sakarā gribļu atzīmēt latviešu dzejnieka Fr. F^eiden-felda ■Viedokli, (kas, liekas, izsaka arī visu Amerikas latviešu nostāiu pret nākamām paaudzēm.). Frei^ ^enfelds Jaunā Tēvijā, 1914. g. 11. numurā rakstā, Tautības jautājums izsakās šā; „Vārbūt daudzi, šo rakstu izlasījuši, izsauksies: „Nu kāda vērtība tad mūsu evaņģelizācijai un mušu avīžniecībai Amerikas [latviešos? Vai viss tas nav tikai niekošanās? Protams,- tik liela nozīme tām lietām nav te kā mūsu dzimtenē, bet neaizmirsīsim, ka Amerikā ir lalļa daļa p ieaug u š u' latviešu, (mans pasvītrojums, 0. A. ), kuri vienmēr domās, runās un strādās latviski un pie kuriem mums jā-strādāj lai. tie laistu pasaulē patiesus internacionālus jeb starptautiskus bērnus, un lai tie pēcnācēji nesajustu nicināšanu, pat riebumu pret mazākām tautām..Dzejnie-; ka pravietojums ■ tiešām piepildījies d^īvē. Amerikas latviešu dzejdaru bērni vairs neviens latviski- nerunā. Viņi arī, vairs nepieder pie latviešu tautas. Amerikas materiālā dzīvesļ ievirza ieceļotājus attālina no garīgām interesēm un piesaista praktiskai dzīvei. Tikai nedaudzi visu mūžii izturējuši kā ideālisti un cen.-tušies darīt kaut ko savas tautas labā, . - .■
^^^^ i:
kā dzīvo latvieši
(Pārnesums no 3. Ipp.)
lietas jānes līdz, bet tā kā šo mantu kopējais svars nav mazais, tad, darbu beidzot, katrs savus darba rīkus noslēpj nākošai dienai. Ne reti gadās tā, ka nākošā maiņa, vai raktuvju būvstrādnieku vienības, kuru uzdevums ir nostiprināt raktuves, paslēptās dartm lietas atrod un vai nu izmētā vai arī noslēpj citā vietā. Tad neatliek nekas cits, kā no' raktuvju noliktavām par saviu naudu iegādāties jaunas lietas, kuras, visas aprēķinātas loti ..pieklājīgi". Bez tam katru nedēļu darba rīki jānes uz pārbaudi uzrādīšanai kontrolierim, ja kāds* trūkst, velc maku no kabatas nn maksā raudādams. Ļoti bieži franču ogļrači cū-koja vāciešus, savus kādreizējos kara nāvīgākos ienaidniekus. Arī raktuvēs, kur baltā sieva ar izkapti pār ^pleciem sekoja uz katra sola, iedzimtais naids nebija rimis. Francūzis piedošanu nepazīst, "un vācietis to nelūdzas. Neiedomājami ^rūti nākas ar nespējnieka pensijas daT>ūšanu, un kungi nelaimīgo sūtīs pie desmit komisijām; šīs izdarības vien ilgst gadu uņ pat divus, un cilvēks ātrāk nomirs ibadā, nekā sagaidīs sev pienākošos invalida vai nespējnieka pensiju. Es nolādu to dienu, kad aizgāju uz franču ogiļu raktuvēm!" iesaucas bijušais ogļracis A. Balodis.
„Kādam latvietim, kuram vecākais dēls bija izmācījies par maiznieku un sadabūjis arī sava aroda karti, • vietējā darl)a pārvaldē viņa acu priekšā saplēsa aroda karti un pateica, ka viņam, kā vecākam dēlam, jāstaigā tēva pēdās uz pazemi, un nevarot b.ūt runas par citu darbu, Tālāk kungi paskaidroja, ka tādi esot raktuvju nerakstītie likumi un ka art viņam, ka ārzemniekam, tie jāpildot. i
— Mana laimīgākā .diena bija tā, kad atstāju -putekļaino, tumšo, karsto un smacīgo pazemi; ne mūžam vairs neparakstīšu līgumu ūž Francijas ogļraktuvēm, " bet ■ lai Dievs palīdz tiem dažiem lat-viešiem, kuri tur vēl smok", nobeidz savu ibēdu stāstu vīrs, kura miesas ādu rotā tumšzilas svītras;
ļ