X..
Sestdien, 1955. gada 6. augustā
selS no
izturēti
icbozus, sāku-Dhoznie-BXiie 0.6 ļistas tm [jāiztieik.
par šī
manu Dāffi-iestrādā >50 rub^ pieteicas ca neie^
Slākno-3i. ■ [ADA
ļbija gaļa griboft jīgi dzī-iraukuši K uz Si-irīz VKā reda 120 tras, Ve-pagas-io vietē-|xātā par rūpējies ķdājis un irījis- un. bet aiz-
fA
īdziti pa ^€cie uā Tie, kas iekārto-lākal da-[Tomskas puslīdz mēm kobrām ir 1 lēmuši no is uz at-atmaksu kolckoza atrakstt-s, 20 vis-ļcūkas tur |av grūts, . kolclioza
akji irļoti ļlnīto nau-|enais izti-žeme un^ līgas tuvu-•ir ražoju-ķkulātTvām
šīs ie- •' ļsayu rajūH" aajos kol" .
3āja, laS b.)
kā lai dziedāja, erīga ttoi viņš sā° ir Mikus, jērs,
āiesāk M-
.1'.
,irāķ. Ua, ;ad tā arī Iedama aiz āja roku, ) tā vadi-i Tajadze-s kaitināt āju tādu ēlās augš-a pēe Ka-
Tui veikli nra Bāce, bija liela zēnu vā-
ikšā . Šo n!6» ■
-—Mārcis — un, sa^ Lārcim ga-
ōeās, jo tā i kāds pir-iecCj rāda divām ies ieces kāju ; visu zeķi. Viņas klie»" un, satvē-īja tā galu ēnos romie-ielauzt ieo pā Mārcim oklis kļūst am palīgEo
MŪZIKAS KRITIĶIM UN KOMPONISTAM
ERNESTAM BRUSUBĀRDAM TRiS' JUBILEJAS
Mvijas tautāLS un literatūras Tēsturē ir vīri, kas pelnījuši; lāl -par viņiem interesētos arī plašāka pu'blika ne tikai daži speciālisti. Tie ir vīri, kas ar savu mūža darbu pavēruši ceju latviešu valodai Tin mākslas literatūrai, un tiešam
tīstoties, vārdi noīsinās. Modernā latviešu valoda tiecas četrzilbīgus un divzilblģuš vārdus, m kuŗiesa no tautas dziesmām atšķiras.
pūlas atskaņojot un ritmojot dažs labs mūsu dzejas meistars, bet kas
.jauki, ka arī trimdā laiku pa laikam parādās izdevumi kā ši^, par 'kuru būs runa sekojošā recenzijā.
Liborijs Depkins, dzejnieks un valodnieks no -Dieva žēlastības, ir vīrs, kas Tā kunga 1704. gadā sagatavojis grāmatu „Vortraģ zu ei-nem lāngsgewūņsclit€n Ļettischeņ Worterbuche", ko tagad Zviedrijā paspiedis apgāda Senatnē. Laikā, kad uz mums, trimdiniekiem, ir vir sai. piemērbti attiecināmi dziesmas vārdi par atrašanos svešā malā kā ,'nīedrām, parādās grāmata, kurā gandrīz katrs vārds ir stipra un droša sakne.
Jau no sākta galā — kopš Alu-nāna un Kronvāldu Aša, kopš Jāņa Raiņa un Jēkaba Janševska līdz "Ērikam Ādamsonam, Anšlavam Bg-ļītim, Ilonai Leimanei un Dzintaram Sodumam, mēs sastopam nepārtrauktu tradīciju latviešu valodas kuplināšanā. Tur ir bijušas un ir vesela rinda dažādu iespēju -— savstarpēji ibalansējoties jaunvārdu darināšanai un svešvārdu āšimilē-šanai, un kā. zelta vidus ceļš minama atkāpšanās senatnē — līdz Depkina laikiem un vēl tālāk, kur sanskritā, lietuviešu, senprūšu va-. lodās, .tautas dziesmās un viduslaiku garīgajos rakstos atrodamā ■ laba tiesa atzīstamu nn jaiinizman-tojamii vārdu. " \
■ Šis Depkina latviešu vārdu krā-jums ar pievienotu dzejas paraugu,
bieži balstās dainas, aizstāt ar trīs-resp. vienzilbīgiem vārdieml Zinā» maa skaņas vecajā dainu valodā sastopamas biežāk kā patlaban runātajā un rakstītajā. Man liekas, mēs visi domājam, ka latviešu modernajai dzejai būtui tieši jāturpina tautas dziesmu tradīcijas, šīs valodas pārvērtības, kas skar ritmu, tad nu visai ievērojamas, jo. valodai evoluējot, dziesmai jpattīs^ tās visādā ziņā līdzi!
Ņo tīri formālā viedokļa savukārt aiplūkojama Depkina dzeja. Te ir mūsu priekšā viens no parau-, gīem, pēc, kuriem pūlējušies un
Jā, galvenā grāmatas vērtība, protams, ir audzinātājā paraugā, vpar kādu tas būtu uzlūkojams sevišķi, mūsu grāmatu izdevējiem. Mēs redzam Liberiju Dēpkinu kā dievbijīgu vī^-u, kuŗŠ savāc un izdod tikai latviskas! gara mantas visai nemierīgos laikos, par savu pelņu nebēdādams. Te nu lai recenzentam atļauts piemetināt, ka 20. g,s. vidū, sakairā ar laikmetīgo zelta teļa pielūgšanu, latviešu literatūras kontinuitāte ir nopietni apdraudēta, nopietnāk kā Depkina laikos.
A!z'' lagāļlmeš es. m^ļu paŗ Un domās atjaiiņojās drauga stāvs s Air kvēlosTB, ar ro^ngaismaš saķt! Tu niani apvīji, pa^s niii'dzošs kāvsil
Tā niakte Ir bijusi? J)et viņas māva, svētku u^ns tās, n© miņas taJ, Kaut liegums dz^^ts. Kā tropu
Tā naifete reiz nozudis pat atmiņai
Latviešu dejotājas V. V%as panākumi A^^
Vijas 'Vētrās vārdu Nacionālās operas baletnieku vidū Rīgā nedzirdējām.
„Tad mana saskare ar baletui notika vienīgi tādējādi, ka, ao skolas nākot, mēģiaiāju ielavīties pa operas mākslinieku duTVtiņām, lai nd^ skatītos Harija Pluča baleta skolas darbā," stāsta V. Vētra.
Tad pusaudze Vija saņem krustmātes vēstuli, kas Viju aicina uz Vīni. Krustmāte atbalsta meitenes interesi — dejošanu, un sakas lekcijas Vīnes konservatorijas baleta skolā, ko vada prof. Rozālija Cļtlodeka.
Kad izturēts pēdējais   baleta skolas
denvīzerēs baletu viņa viesojas Jaumzēlandē un 2 reizes apmeklē Jaundienvidvelsu; viņa dejo arī J. Ai^tila baletā Kproborī, ko speciāli' iestudē karalienes Elizabetes 2. viesošanās gadījumā Austrālijā/
Pēc apmērajn. 10 gadu darbošanās -posma. Vija Vētra Sidnejā (nesen rīkoja savu pirmo patstāvīgo deju vakaru, izvēloties J. S. Bācba trīs dejas no Frain^u.svītas un Korāli; trīs deju ciklā, kas saucas —i Kādā māksias izstādē, parādīti trīs posmi glezniecībā: ēģipītešu fres-
eik daudzi mākslinieki gan nav lasījuši par sevi Brusubārdas kritikas, kas arvien -ir 'bijušas visa ' pozītivā, sasniegtā atzinīgs novērtējums; un tikāt saudzīgs norādījuma esošo trūkumu novēršanai!! .Viņš savās (kritikās aizvien pulējies ; celt māksliniekus un. viņu darbu, un viņa kritikām ir bijis daudz lasītāju. Nu sirsnīgajām mūzikas draugam ir pienākusi ^liela_ jubileja — 5, augustā piepildījušies 75.gadi.\.
E. Brusubāi:da dzimis 1880. gada 5. augustā Arlavas „Annužos.'* Viņā māte bijusi liela dziedātāja ar skaistu balsi un piedalījusies vairākos vispārējos dziesmu svētkos. Muzikālo apdāviīiātību Brusubārda mantojis no mātes. Br; ar mūziku sācis nodarboties jau agrā bērnībā, spēlējot vijoli. Sākot skolas gaitas pie Teodora Žeiferta^ubēzerē, viņS turpina izkopt vijoles spēles tecli-niku un, Talsos pilsētas skolā špēļē jau orķeStrV iin kamermūzikas ansamblī. Vēlāk Brusubārda nokļūst Maskavā, kur saskaroties ar lielpilsētas mūzikas dzīvi, Brusubārda sāk piegriezties simfoniskai mūzikai ua it sevišķi operai.Vē-lāk viņš Pēterpilī iestājas konservatorijā. Šeit viņš rosīgi piedalās tā laika mūzikas dzīvē, uzstājoties ar vijoles solo, dzied prof. J. Vītola vadītā Pēt9:rpils latviešu biedrības kori un darbojas ar^ par Latviešu
DP laiki paiet vadot UNRRA'sātbal-
:kas nii ir atkal lasītāju priekšā, pašu Depkinu atestē ka augsti tei- f P^^-baudijiuns, - sar-camu un slavējamu, vietām, var^ taarmiesu daļas ir "būt, arī kritizējamu, avkngardistu J'^^i. ^iļies meza, un un paraugu visiem mūsu mīļās lat-" divu nedē-
-viešu valodas sargātājiem, pētītā-' ^« dramatiskas bēgļiem, kbpējiem un lietotājiem. Un., jaumā dejotā-tiešišajr sakarā vispirms un gai-' Bavārijā, venokārt, ;mēs sveicam viņa atkal-parādīšanos.
Praktiski grāmatiņas saturs visā ^tīto baleta skolu' pilnībā jau ticis pārņemts citās, rraunštednes nomet; Tārdnīcās, kā piemēram, Endzelīna, nē, dejojot Minche-Mūlenbacha, arī Latvju Enciklopē- nes vācu teātrī un dijā. ^^^^ 1^^^     Elizabetes Ņikolsnas'
Aplūkojot Depkina grāmatu " tu- 'baleta sabiedrībā. Pirms a,izbrāuk-vāk, ievērojam vienu otru vārdu šanas uz Austrāliju 1948. gadā pa-_ savādāk uzrakstītu ne kā tas pie-, pikinājusies pie Ō, Lēmaņa, ņemts. šodien. Ievērojam t^du ska- Strādājot 2 līguma gadus slimni-ņu savstarpēju sakarību un pārver- cā, .māksliniece līdztekus apmeklē šanos no -t/ienas otrā kā; b-m-v, Bodenvīzerēs baleta studiju. Ar kat-t-z-d, g-k-v u. c, kas interesēs va- ru gadu Vijās Vētras vārds vairāk
ļodniekus.' i un vairāk kļūst pazīstams latviešuļV. Vētra pati veidojusi
Redzam šur tur, ka, valodai at- u-n austrāliešu sabiedrībai. Ar Bo-ļfi>ju un'kostīmu metus: A.
^■'liiiii H ivif III n tai
Dir^eiits Ii Koraanoffs
^Kanādas Nac. izstādes koncerta cikla ietvaros, aiv nosaukumu Music undertke Stars, pirmdien, 8. augustā, notiks starptautiskas mūzikas koncerts, 50 mūziķu orķestri diriģēs Iv. Ronianoffs, ko ļoti labi pazīst CBG klausītāji, raidījumā Songs of niy People.
I. Romauoffs kopā ar pazīstamo t^eclīu basu Janu Rubešuiŗ iecerējuši nākotnē vasaras sezonās uo-organizēt sīnifonipliri orķestra vieļ
Jubilārs E. Brusubārda
labdarības biedrības kora diriģentu. Brusubārda 1910. gadā sāk rakstīt mūzikas: kritikas ,,Dzimteiies Vēstnesī'un to turpina daudzos laikrakstos, bet ņo 1919. gada līdz boļševiku' ienākšanai nepārtraukti strādā „Jaunākās Ziņās," veicot mūzikās kritiķa un mākslas infor-
y. Vēķffi (pa labi) austmiiiniekļi dejas pozā kas, impresionisms un ekspresio-
T' ''-^'^:^rŗ':: Z^Z re u. c. Ugu laiku viņš kā solists
ņi-sms ar Debisi, Glaznnova muziķu, j^^^^- ^ B. Piekalnīti dziedājis ža-
Ueju vakara otrā daļa bija veltīta j ŗ^^j^ kazaku korī, Nauefs ar Ve-raksturīgākām plašās pasaules de-ļrikaiti abi dzied aŗī Songs of my
People vīru ansamblī CBC. Šis ansamblis piedalās arī koncertā, kur tas būs papildināts ar latviešu dziedoņiem P. Oeistautu un ž. Zentlņii. Plašajā pirogrammā, starp citu, būs ar! latviešu kompenista darbi
jām, ko ievadīja latviešu svīta: latviešu māte, ganu meitenītē, bāreriī-te un Jāņu vakars. Visām dejām
Līdsas tautisko deju kopa Kamoliņš Anglijas latviešiem jau Ir Jē^ dz;iens pats par sevi. Un ne tikai latviešiem, vien! kamoliņa puiši un meitas kļuvuši tālu pazīstami pāri šaurās emigrantu sabiedrības robežām, (jalvenais Viņu popularitātes iemesls ir piedalīšanās Langolenas starptautiskajā dēju festivālā trī$ gadus no vietas. Ua visus šos trīs ga,dus viņu uzstāšanās bija saistīta ar lieliem panākumiem. Tā pirms divi gadiem angļu radiofona korespondents izteicās, ka viņš savā mūžā nekā skaistāka neesot 'redzējis, kā Kamoliņa meitu tautiskos tērpus. Arī šogad daudzo dalīibnieku vidū latvieši izpelnījās izcilu . vērību gan no radiofonā, gan televīzijas, gan filmētāju puses, aibu, kas savos koncertos aicinātu gogad Kamoliņš ieguva astoto dažādu tautību solistus um iepazīs. . . i^^pievsēlo mdos retinātu kanadīelus ar citu tautu™' a^os iepriekšējos gados re mūziku. ļzultatsbija labāks.. TaCu ne jau
8. aug. koncerta programmā oŗ- \ vieta,i nozīmē, bet gan līdzdalībai
"* pašai Arī šogad uz Langolenas slavenā vēsturiskā tilta, (ko apzīmē par septīto Velsas brīnuinu!) plīvoja Latvijas karogs. Svētkos piedalījās jāfi par 20 .tautību ūn pāri par 2000 dziedātāju un dejotāju!
Kamoliņu jpaštreiz vada V. Rul-liņa un T. Šmits, bet dejotājus ap: māca Maija Zvirgzdiņa. Deju kopu dibinājis T. Bištēviņš, kas mācīja ne tikaī .deju kustības, bet arī izprast, ko katra atsevišķa kustība nozīmē. Arī diisciplīnas ziņā Kamoliņš ir loti izcila vienība, i .Pirmo impulsu sniedza deju sacensības uzvāra Anglijas latviešu dziesmu svētkos 1951, gadā. Ņo tā laika Kamoliņš ārpus Velsas festi-
ķestris stajrp, cita spēlēs Emīla Dārziņa-. Helaliāllsko valsi.. Kā solists piedalīsies Jaus Eubešs, IreneAndrl»ne, uzvarētāja Piek ap Stars sacensībā, T. Strakass, grieķu dziedonis, H. Venstra, holandiete, I, Pichlere (anstriete), Y. Ve-rikaitis (lietuv*), Kuni īfauefs (bulgārs). Interesanti atzīmēti, ka Kuņi Jfanefs daudz koncertējis Eiropā, dziedot liriska tenora partijas operās; Sadko un Lucia, de Ļaniermo
vālā trīs reizes piedalījies Mančestras tautas deju svētkos ua vēl daudzos citos sarīkojumos, kur aizvien popularizēts >Ļatvija;s vārds. Ūn kad jūs šo rakstu lasīsit. Kamoliņa enerģiskie jaunieši dejos Edinburgas festivālā, kur viņi šoreiz piedalās pirmoreiz. Ari tiir viņiem izdevība uzskatāmi parādīt, ka-latvieši joprojām dzīvo, un ka tiem tiesībās: už eksistenci tāpat kā visiem citiem.
Langolenā Kamoliņā sastāvu papildināja Līdsas ķaimiņpilsetas Bradfordās: dejotāji, kaš vedo kopu ar nosaukumu Sakta. Milzīga? Skatītāju masas priekšā mūsējie node-joja ,,Eņģelīti" un ,,Sudmaliņas^'.--Pēc- tam bija .savāda stīvēšanās ar „Herald of '^ales" fotogrofu. Viņš uzstājies,;iai kāds np vīriešu^kārtas dejotājiem lec gaisā un šo momentu tad viņš uzņeintu. Fotogrāfam iepriekšējā gadā tiešām,tā bija pozējis kāds ukrainis, jo: šāds lēciens ieteic "kādā^^ukrāiņu tautas (Jejā;' Bet ar latviešu dej protams, citāda. Tār.fotogrāfs :^ā-cis klajā ar kompromisa priekšlikumu:, -vienam pārim būtu jāuzkāpj uz .mucas un tikai mazliet jā-paļecas. Uzņēmumā nekādā ziņā kājām nebūtu jāatrodas: pie zemes! Bet arī šo daudz «niīkstāko" priekšlikumu latvieši noraidījuši. Beidzot fotogrāfs tomēr bijis ar mieru piekāpties pavisam^ un noknipsetdejp-Aājus tā, kā viņi patiešām dejo.
Bet Kamoliņā jauniešiem novēlēsim nepagurt un turpimāt skaisto darbu tālāk!
mātora pienākumus, līdz arī Dziesmu svētku biedrībā.
Brusubārda bija Izglītības ministrijas mākslas departamenta mūzikas nodaļas un vēlāk Mūzikaa padomes sekretārs. Kādu laiku vadīja Latvijas mākslas aģentūru. •
Daudzi, atcerēsies arī Brusubāp« das kori, ko jubilārs 1930. gadā nch» organizēŗja ua pats arī vadīja, sari« feojot koncertus, veltītusi jauiuāka^ jal latviešu kora dziesmai, kā ari uzstājoties l»atvijas radiofonā.
Trimdā Brusubārdam'izdodas kori atjaunot vispirms Vācijā; tad Amerikā Milvokos. Koris ir piedalījies .dziesmu svētkos 'Čikāgā un Milvokos, kā arī paguvis^uzstāties ap 30 redžu tautiešu un amerikānis sabiedrībai^       I " :
Brusubārda vēl Vācijā diriģēja Lielhesenes apgabala dziesmia svētku; koncertu Hanavā, bet novada, dziesmu svētkos Milvokos bija goda diriģents.
Pirms dziesmu svētkiem lielais laikraksts „Milwaukee. Jonnual" par Brusubārdas muzikālajām gaitām sniedza garākfu rakstu līdz ar foto uzņēmumu". Dziesmu svelpu atreferējumā mūzikas kritiķis rak' stīja, ka Brusubārdas vadītie kori tā dziedājuši ASV himnu,' ka amerikāņiem par j savu dziedāšanu būtu jākaunas.
Brusubārda aizvien ir bijis; m arī tagad ir liels grāmatnieks, sevišķi; interesējoties, par muzikāla teorētiskiem, aistētiskiemj kā ar^ tilozofisķiem jautājumiem.
Trimdā Brusubārda ir pasācisi diezgan cītīgi rakstīt. Viņš raksta savas atmiņas, jo viņa/mūžā ir bijuši daudzi notikumi latviešu mū-zilcas dzīvē ar vēstuirisku nozīmi, Br.a%ī cītīgi komponē. Viņa jaun-da,rbu skaits jaii spn pārsniedz simtu. Stanp jaundarbiem ir solo un kora dziesmas, kompozīcijas vi^ jolei, klavierēm un stīgu ansam-. blim^ vairums no tiem nav atskaņoti publikai, ibažas jaunās kora dziesmas dzied Brusubārdas koris klavieru kompozīcijas atskaņo vecākais dēls Ernests; kas vēl ir tikai! padsmitos.
Kaut gan nav trūcis dzīves grii-tību, jubilārs un viņa ģimene ir atraduši laiku un spēku kalpot mākslai un sabiedrībai. Kundze Erna, koncertdziedātāja, arī tagad:dzied latviešu un amerikāņu sabiedrībai, Vecākani dēlam Ernestam, kas savas ^pianista gaitas ar patstāvīgu klavieru Vakaru sāka jau Vācijā, bieži nākas uzstāties amerikāņu sabiedrībai. Par viņa spēli laikraksta .,Milwauke0 Journal" kritiķis rakstīja: ,.Ernesta spēlēja Šopēnu, par kuru Sāka, ka tā kompozīcijas esot priekš pianistiem ar 20 pirkstiem, bet mazā Ernesta desmit pirksti uz kļavieŗui kauliņiem parādīja ap-, brīnojamu veiksmi un izjūtu." Jaunākais dēla Jānis nododas vijolea spēlei. Viņš , iedalīts Mllvoku .pilsētās skolnieku orķestrī, kuTŠ ir veidots, izlasot no visām skolām labākos mūzikas pratējus. Meitai Lidijai ir laba balss, un viņa ir jau diezgan tālu tikaisi klavieru spēlē. Jubilārs ir Ūdzējis izkopt bērnoa muzikālos dotumus.
Brusubārda nav aizmirsis arī sa-ibiedrisko darbu.
Mūsu vislabākie novēlējumi Bru-subārdam viņa 75 gadu jubilejā, 45 gadu kritiķa darbā un 25 gadu viņa paša organizētā kora vadībā.
Brusubārdas koris jubilāra godināšanu rīko sestdien 6. augustā, pīkst. 7.00 vakarā^ Internacionāla rilstitūta telpās, 125, E. Wells ielā.
V.<R»
MABGABITA KOVAĻEVSIA
VlCi
Tātigām meitām.
>4
■ • romana posta puķes n:d,
3.^-NODAĻA:.:-'^-
31. turpinājums
Viņa apglaibāja zem saknēm taiiŗeni^ viņa apraka Naudie-nes lāpstas nasistu sāikņuidārza kurmi, vēl dziļāk viņa ieraka Buksi, kas savā suņa uzticībā bija jo: bieži laizījis -Ženes asaras, katram pretimnācējam laipni, paluncinājis ar asti. „Tie visi reiz cēlušies no zemes un mīlesitības elpas. Jasmīnu krūmi kā zvaigznēm izrotāti upura trauki.*'
Putnu mamma, noskatījusi viņas kapl^aces izdarības, rauca pieri: ,,TuM maitās putns knaiba sprāgoņas!''
Līdz ar jasmīnu smaržām ari viņa Vijā, pasākusi kavēties dārzā.-
„Vai jau vasaraf* ^
„Jā, vasara. Jau aizsmok dzeguzes,..; teica Marija.
„Auksta vasaria. ■ Kā n«aizsmaks.*'
^- •■ „Karsta.'-. , ■-;^'■■':.':.■■■.■'■■;"■:■■■-
„Nerunā pretī. Červeļains un sariņdzis. 'Man pilni kauli dirēgnuma. Bet toreiz.^—
„Toreiž?'*s. ■ " ' ; ■■ .      ;•; V.- ..■.;;;,;       ; :■ ^.v. „Vari man ticēt, toreiz viss l)ija košāks. Kas tie bija par ķeizara kroņiem'^ kas par kuplām pujenēm. Tagad -—bet, es skatos, atzīsties     vai te kāds suins cēlis kāju? Nodzeltējusi lapa.*V/'
,,Sausums. Akā nokrities ūdenis. ¥āl^ pēc lietus.^*
Y Vālodze. Aka, Labāk saki patiesfbu, — jķur reiz piestājis suns, tur piestāj un ceļ kāju arī pārējie suņio Tā atgadās ar!
Vajag tikai reizi ielaist klētī puiiai, ^aizvina jau rindām citi; Suns un puisis vienu sugu. Ne visai ilgi, skaties — meita nodeldēta plānāka par pianņ. Ģīinī viszines smīns, (bezkaunīga mute, pagalvi spogulis. Tev zināšanai — vakar aizdzinu (izrietu. Arī Ženei te vairs neradīt alcu. NelaJbojama staigule." . • ^. ^ ,,Nav staigule, aizgāja palsaulē laimi mekl^^^^ ; .
,,Pat zirgam jāzviedz — uz ceļiem atgadās tikai nelaimes.
::.;■■; ,;T1iarīfV,:,/'"\ ■■
,iEs domāju—^ . v
,,Sargies domāt! Bapnis man rādīja zosi, tā pāri žogam
staipīja kaMu. Vai Žene ar pilsētas pa;dauzi Grietu.tev sagrozījušas galvuf' ; "
Atlabušai Putnu mammai rādījās airī citi sapņi. Naktīs tie darīja nemierīgiu guļu, dienā uzvandīja aiz^iņaJs un rūpes. Viņa teica: tā esot jasmīnu vaina, ļ)et tincināja: Mariju,
Atzīsties! Es redzēju — sētmales kaķe izmeta aklus bērnus. Vilks ložņāja pazares. Gaisā loku meta vaiiiags. Tās vi-sais ļaunas zīmes. Sētmales kaķe — Žene, aklie kaķēni — vēl nezināma nelaime. Un tie jasmīni, kas ar' uzbāzīgām smakām lien ;caur logu šķiribām, mani saprašanai un rūpei sen jau novcērtami līdz saknei. Apēno dobes/'
Dievs zina, kas lika Marijai piekļaut roku sirds vietai un plati jo plati pasmaidīt: ,,Jasmīnu ziedēšanas laiks ir skaists. I Smaržas satinas ap domām, iegaro, debesīs un — —* viņa gan i tūlīt; affctapās un tei^a'citādi: ,ikrūmos diažas ptitnu lizdas, bitēm medus." Taču tajā pašā dienā aŗ Putnu mammas ziņu I Krišus izcirta krūnius, savilka tos vienkopus kuplā ziedu kalnā un pameita diendusas viskarstākā svelinē.
Marija uzrāpās kalna galā. „Mamm!'' viņas seja bija baltāka par ziediem, ,,Mamm, es nekad neraudāšu pie jūsu kapa!-* Līdz ar viņu kliedza satraukti putnu pāri, debesīs ar sūdzību ielidoja taiirenis. Bites laidās šurp no puķu galvām, sanēja, un dūca viss kalns. ^
Bet lejā, kur Māv^ja Putnu manmia, un kur bija glābu^ sies vasaras ēna, tagad saule gaisinoja ar zāli lieapaugušus un tumšus laukumus, izārdītus skudru pūžņus, un bija atvēries Plukša kaps, vīdēja suņa purns. .;;
To visu redzēdama nobālla.arī Putnu māH^^^ kur -tālumā ar pareģes draudu neiedārdējās ^Trīsvieiub^^ baznīcas ērģeles? Vai del)ess tukšumā, ar atbalsi pļavās, neiezvie-dzās Amadejs Zirga ģīmis: „Nu tad; karaliene, pildīsim kausos saldu vīnu! Kļāt liesim indes rūgtās sulas, dzersim Dzīvībai un Nāvei derību kāzas." „Jel klusu!" Putnu mamma draudēja pretī.
5,Dzīvībai un Nāvei! Tās mijās gredzeniem kā mīlnieki
jau gadu tūkstošiem, ķīvējās, šķīrās un atkal tiekas, atkal tiekas — tiekas!";.':. ;;-':;., ■■:. -
„Kur mana pātaga!" :    ,,Es postiam vidu stādīšu puķi!'*   r .
Putnu mamma aizspieda rūkoņas pilnās ausis un pacēla acis — jāj tur viņa ziedēja saules izbalinātiem zelta matiem, pišā vasaras bruncī — Marija,^ L^
dāja kā izkulta.
„Vai.kāpsi lejā, ko mēdies un šķobies!'^ Viņa pera krūmus, ar pātagas kātu durstīja zemi. „Nekad, nekad    pie jūsu kapa!" šņukstēja:Posta puķe.
Tā gadījās, ka šajā dienā, kaut;ķiršu kokim sprāga sveķu lāses, suni elsoja āra tveicē un pļavās; siena grābējiem au-niaļām tecēja sviedri. Pīt atkai sagrāba ^ukstie
drebuļi. Lakatos vīstīdamās, streipulīgi vilkdama kājas, viņa,, devās ■'istaibās.'^'
' .„Pendulien! 'ī^endulien, vai: jums caureja skraidāma no poda'pie poda? Pendūlien! Naudien, kur Peūduliene?"
Viņa pavēlēja no pagraba, atnest vīnu un savārīt to ar cukuru,' muskatu un pipariem karstāku par piķi. «Neaizmirstiet arī krusta naglas !'V.Vi# atkrita te
• „Jau trīs dienas vēroju skuķi -^līkņā^'buras, kaut ko rokr un grābsta, degiins ka bazūne pret de'besi, kā bites snuķis ņo zara zarā, acis ik ^rīdi pāri žogam. Laikus attopas, darīju ka^-darāms.".'
Durvis ūz dārzu ne'bija aizvērtas. Viņa redzēja nocirstos krūmus, pret skaidro debesjumu Marijas Sveces taisno augumu, un aiz tā nu pavisam brīvi pārskatāmo lielč^ū; Tas bija dīvaini baiss un atkailināts skats. Viss kā sastindzis, ii kā kādai sendienai norauts priekškars.
Tālumā rū-cināja pērkons, no pamalēm līda melni mākoņi, šķita, ka līdzenos labklājības un maizes laukus ciešā lokā apjož naidnieku pulki. Tādi kā akmeņi atsitās pret krūtīm, tādi kā šķēpi dūra eaur sirdi. Ietrīcējās roka, izšļācās vīns.
Dziedātājs Boris Piekalnītis aff lidmašīnu devies no Morkas uz Eiropu, lai kopā ņx P^na» im&M kori dotos IjOUcertceļoJBmā dažādām Eiropas valstJm, Ķoŗis at? griezīsies Amerikā februārī, ]ķŗ sniegtu koncertus XM un Kan£uā> Pēc tam koris dosies uz Japāna FiKpinām nia AustrāJijna * ® 14. Jūnijā Viktorijas māksllnieo kn biedrības telpās Melburnā at» klātas > divas atsevišķas baltlešm mākslinieku (larbu skates! Ojārs Bisetaiekģ sava pirmajā patstāvīgajā izstādē rādīja gleznas, bet lietuviešu tēlnieks Teisutis Zikajtas — skulptūras un grafikas. 4bl mākslinieki Melburnas latviešiem laba pazīstami
L
„Pendtdienel Vēl vienu pudeli ^na.  Bez krusta mg-
lām!":      . ■ ^:.-^:^^
Viņa dzēra" nepiesardzīgi lieliem malkiem un pamazām aizvien*dziļāk slīga krēslā: ,,Ne jau šitādu es toreiz iedomāju nākotne kalnu." Šļupsti^ ar latstaŗpem grozīja vārdus: «Nosprāguši suņi, skudras, sliekas- kurmju rakumi. Putnu knābji — atvērtas zvēru rīkles. Bet kur jēri, kumeļi? Teles un sivēni? Vi^ zeme ka nobārstīta ar sniegu, zieda lapa uz zieda lapas. Neviena cukura; grauda, neviena enkura grauda mutei vai sirdij. Viņa tīši mani kaitina, auž ap mani tikai rūpes un bailes, neviena lepnuma un gandarījuma stara! Par vēlu aizdzīt, apmainīt pret citu... Nav jau ķēve vai govs."
im -
Mjs Ernests gan felek levēlētg par Kurzemes hercogu, bet polu un krievu pretesitlbas dēļ tronī netiek»
im — Polijas karaļa dēlu Sak-sljfflš, hercogu Kāri! Ievēl par Kur» zemes heii^cdgn.
1762 1772 — HeRJOgs Bītt)ns atguvis Kurzemes hercoga ironi. tin© laika slavenie itāliešu arch!-tekā KasteeUi un Guairengi uzc^ Jelgavas, Bundāles un citas pIU^j, Inim griestus glezno P. KoteriĻ Fe, Fotttebasso, L. Bomimdinl un
1772 1705 — Kus?zemeg troni valda pēdējais hercogg — Bironai dēls Pēteris' Ernests.
1775 — Jelgavā atklāta Academla Petrina (ceļa danlg Seveiins Jen-sens); Akadēmija turpina pastāvēt visu Latvijas patstāvības laftif ka Hercoga Pētera ģinmazlja (Glmna"