■•s.
■ 1 ■
Trešdien» l^S. ga«la 14. septembri
KAD MĒNESS SMAIDA AIZ PRIEKA
VAŠINGTONAS VALSTS BeRNI NOMETNe •
īJUterlande ir vieta starp Takomu ļ dzībā. Bet 300 jūdzes no Spokenas ■ lati Sietlu Vašingtonas valstī, kur ļ'bija ceļojuši -3 bērni.! Ja laikrak-vietējās evaņģēliskās draudzes is-.stiemzi9aā pareizas visos sīkufflos,
veidojušas patīkamu vasaras nometni. Ņometiie atrodas mežā, pie esera, otrpus ezeram ba'gato pil- Sav. Valstis, soņu <„to. kam pieder Amerika'') vasaras izbraukumu mājās. Vasaras un nometnes pēdēja nedēlā Luterlaņde a bijā pi^ējanŗia latvieitt bērniem.
tad Luterļandes nometiie šovasar ir plašākā latviešu bērnu iiometne
KO SAKA SKAITĻI?
Šis jau trešais nometiies gads. Pirmajār%adā nometnes ierosinātāji sportisti, slimīgā Takoinas mācītāja Bd. Mača atbalstā ~ va^
lielums vai
ka bērnu zīmējumu iastade, kun
sekmes vērtēja žiirija — M. Kova-ļevska, B. Miņdenberga uņ Albert^
Uga. Godalgas peldēšanā ieguva
Bruno Pūriņš atjauno darbību
BivJ biroji on divi īpŠTf»i©W
Bet to gan nozīme mazums. Svarīga ir gHba būt savu tautas brāļu vidū. Jānim tēvs slimnīcā, māte darba, pats viĢš mācās katoļu klostera skolām bet nometnē viņš bija, un jaunākajā grupā uzvarēja kūleņu mešanā. Kā akrobāts Jānis lidoja pāri četriem gulētājiem. TJn svarīga ir apņemšanas būt darbīgam. Savu gadu dēl Aldonis pagājuišā nometnē neuzvarēja nevienā sacensībā, un visur palika pēdējais, šķēršļu skrējienā, kur citi spriņģōja pāri kavēkļiem, Aldo-
Kā zināms. Bruno Pūriņš, kurs ar lielu veiksmi uņ sekmēm^ va-^ «'suvt* _ nekustamu īpašumu pirk-
meiteņu grupa Rasa Deķšeaiece, ^^ja savu ^^^"^ . ■ ^ . rr. Zigrīda SkujaAi. Laima celma, betj^-nas un ^^P^^^^^^
zēniem Juris MiHdenbergs, . Māris ļ^^^^ B. Pu- nais vācu vīns, iebrauc Rietumvā-
Skuja, Jānis Celms; ua Justs Kari- ^^^^"^^^ sonsi Zīmīgi — viņu vecākiem kād-
reiz bija slaveni^vMDat^^ ^.nēmmnu paMeva P. 6alvānam, = liel^^^^^ ^orta laukumos, Ābols neknt ta- ^^9— ^^.^^^^^
riņu ilgāku laiku piesaistījis sli- ■ cijas provizoriskajā galvaspilsētā mības īgultai. Šai laikā viņš savu ļ Bonnā un domā iekļūt virpulīgā
KAD ītEINAS KRASTOS BRIESTVĀCU VLNS
Bonnā mēģina atdzīvināt Berlīnes tradīcijas
V. I&si4ža vasai^fie Waidi piu- laorālisltio Bonnm, Iiaš necieni eksistenclālistis^ tostō mūzikia 'm aukstām desiņām, kazanaveidigām iiilnistrijām ar spartāiUskiem ierēdņiem, meža cōkas gaj leņiffl mērcē, Bnlfoīrmētas krasas s^kretārēm^ opozicijn smokingos bh žūraālistleiB, ķiij
na^^ deguniem spiesti §amesiamata brāļi.
vūsi Rietumvācijas sirds, valdības cīzi noregulēUiJ pulkstenim. Maš iestādēm ievācoties pa lielākai da- liet pārsteidis valdības virspadoin lai izbijušās kazarmās, kas vēl tagad provizoriskajai galvaspilsētai piešķir gandrīz uniformētu gaišot-
atrs, kas vakarā gar Reihas krastu, kur tagad saulē briest jau-
lu no ābeles...
rēja vēlēties kuplāku: dalMeku
' . skaitu. Keticīgi pasākumam bija vēcāki, pakūtri braucēji bērni: Bet
.' .šogad aina bijā pilnīgi pārvērtusies: noinetnē.93 bērni, un, ja pieaugums būs tik loti straujš arī
turpmāk, latviešu jaunajai audzei yarēja. Airēt viņam ļ vadība nemaz blis jāmeklē plašāka dzīves telpa.^neatļāva, ļai pagaidot gadu^.Un šon . te, lūk, k^ sīks,, bet loti labi sa-'gad Aldonis vakaraļ krēslā aizlīda protams ģeopolītisks pieniērs. ,' pje laivas, kas bija novietota krast-.::Nometriotāji; bija vietējie, tā mala un ^mē^n^a/. airēt ka ^i^^ sauksim Takpmas un Sietlas bērnus, tālumnieki no 1Q0 jūdžu attālās Loņgvjū pilsētp,kaSi skaitā 23 : bijā ieradušies Plūmes uzrau-
'sēni JŪ®M0"PĀE .': «stipro MAClTAJUP
Nometnes komandants bija mācītājs Roberts Āboliņš, kas, no Anglijas Sav. Valstīs ieradies, pašlaik rūpējas par izklaidus dzīvojošo latviešu garīgo aprūpi., Nometnes vadība Āboliņam. padeVās lieliski. Kaspars teica*. „Pilnīgi citāds manis līda pa apakšu, un. tomēr neuz^cītājs. Peld,; vingro un: ir stiprs."
— Vai tad citi mācītāji nepeld? — „Varbūt peld, bet'es neesmu redzē-,jis" Mācība: netici, tam, ko nĢesi redzējis.
Montreālāi Sherbropķe .St.Lawrerice stūrī, tēlo
Sākot ar piektdienu, 16. sept» lids ceturtdleiiai 22. sept Sāknms darbdienā 6.05, 8.30, sest- nn svēt^ dienā 2.05, 4.15. 6.80 un 9.45.
' (angļu teksts)
šī filma-operete ir uzņeinta pēc pasaules slavenā Jfico Bostal darba. Burvīgas melodijas, humors, temperaments u.tt.. I
Galvenās lomās: •! CInnde FarelI, Herta Staal, Peter Pasetti, Hana Eiclīter, Paul Henckels n.c.
Jaunākais nedēļas auskats
.,,SKATS>ASATJIĒ^: ■ :
Katru ļiiektdienii jauna programmao Nākošā filmā «Pie: Hexe.
klaudz. 'Sportisti tādu nodarbību sauc par sauso treniņu. Bet prieki, pāigāisa, kad noīrietnes pašvaldība nolēma šogad airēšļanas sacensības nerīkot. Citu gadņ^j censoni!
PAŠI BĒRNI VEIDO ^VAiiDĪBTJ^
Luterļandes nometni pārvaldīja pašu bērnu, vēlēta pārvalde. Oficiālie vadītāji tikai, centās darbu vēroti saskaņot. Meiteņu grupas vecuŗ ma kārtībā sauca par Žagatām, Pa-pardītēm un Vāverītēmi. bet zēnu grupu vārdi bija Aži un Vanagi. Ik dienas notika . sacensības kārtībā, darbībā un dažādās sporta spēlēs. Ik vakaru dega ugunskurs, kur pasniedza balvās centīgākiem un
kab ari • mēiess smaida , „
Komandanta palīgi bija Ludmilla Raistereūn Aleksandrs Celms. Harijs Minden'bergs; ieradās katru vakaru nometnē, lai ; sagatavotu ugunskurā programmu, ; Richards Ddtšenieks vadīja rīta vingrojumus. Un palīgu netrūka nevienā nodarbībā vai dai*bā. Visiem tiem drautl5?es uii organizācijas teica paldies ar siltiem vārdiem un ne-cerētāin aplokisnēm.
Nometni atklāja un slēdza prof. Kārlis Kundziņš, teikdams:, „Mēs visi: esam priecīgi paŗ jauko nometni: Ari mēness smaida.''
Ir skaidrs, ka Luterlāndē skanēsi latviešu valoda un dziesmas arī ci^
labākiem. Nometni noslēdzot,' noti-' tu gaidu.
līdzīgu uzņēmumu ASV dienvidos, un Bēthovena pilsēta Bonna ir ne-bet/ iepazīstoties tuvāk ar Yeikal..ce^ visa pasaul§ dau-
.dzinātas galvaspilsētas godā, tās iedzīvotāju skaits no 100.000 ir gan pieaudzis uz 140.000, no kuriem vismaz 10.000 ir importēti berļīņieši, bet lielpilsētas nakšu ^ spožumu Bonnā vel nav ieguvusi. Vede bon-nieši, cik redzams, vēl aizvien augstāk vērtē vakara at^pūtu.. pie laba vīna mēriņa, dažreiz līdz rīta ausmai kādā lio daudzajām krasta te-,rasēm, kā dodas iekšpilsētas burzmā uii jaunatvērtajos krogos, caur kuru durvīm izskan apslāpēta un vāji spēlēta'.džesa skaņas. Kafejr hĪGa kanzler, tāpat-kā Haus_Vater-land un trīs, četri bāri, pēc zinātāju domām, gan mēģina Bonnā at^ dzīvināt īstās Berlīnes tradicijas, bet, šķiet, ka tas izdodas diezgan, bāli.
[^iplomāti, deputāti, ierēdņi un žurnālisti visumā apgrozās;-savos Bad Godesbergas kluibiņos vai norunā ,,randiņus" privātdzīvokļos. Pēc pēdējā kino seansa heigām, ejot pa Bonhas galvenajām ielām, nevar sastapt gandrīz nevienu cilvēku, un pēc pusnakts pat desiņu pārdevēji.
Jaunās firmas īpašnieki ar viesiem Uzņ. no kr.s jipdrošināšanas sab insi>. K. Turners, Purīņš, Foŗest. liila Lioi kluba i)rezidents M. Ro. ja, P, ļfialvānš, Ontarlo morgidžu saJ). .pārstāvis. B, ? 'ameus•.
nieciskajāra izredzēm. ASV, B. Pu. riņš • toiņēr nolēmis atjaunot savu agrāko aktivitāti Toroņto un apvie-hoties ar savii kādreizējo darbinieku P,. Galvānu, nodibinot; par abiem kopīgi jaunu māju pirkšanas - pārdošanās biroju.. Jaunajā •birojā pašreiz strādā 6 pārdevēji, īpašnieki iekārtojuši arī jaunas, glītas biroja: telpas, un cer, ka tau-
1000 iedzīvotāju ciemā LochtUmā pie Gaslaras, Vācijā, šinī vasarā atklājušās pavisam trakas lietas, kaš radījušas veslu traģikomēdiju ar vairākiem īsteniem nesamaņā krišanas gadījumiem. Kāds jauns, tikko iecelts dzimtsarakstu nodālasi pārzinis pārāk lielā centībā sadS' rakņāties vecajos ciema dzimtsarakstu nodalās papīros un atklājis, kā lielākās dālas ciema iedzīvotāju piedzimšana, laijllbas: un, miršana nav reģisltrētas. Tas noticiā tāpēic, ka kādam birģermeistaram, kas sen
tieši neliegs firmai to pašu atsau- j stacijā žēlojas par neizdevīgu vei-cību un ,u2ti«ību, kādu tā saņēmusi alu. Pat eksistenciālištu paģrā-savā iepriekšējā darbības laika, kā ļ,iņā TalļU, kur pasniedz karstu B. Pūriņa, tā jaunā īpašniekā P. mūziku, aukstas desiņas un papli-Galvāna: vadībā. Abi- enerģiskie meitenes,Mr tukšums, jo īstie tautieši sākuši jau ražīgu darbu. dzīves cienītāji labāk dodo-
ties uz tuvējo Ķelni, kur nakts uzdzīve sitot gandrīz īsti lielpilsētnie-cisku vilni. Mīlas pārīšu, protams, netrūkst arī vasarīgi klusajās Bon-jau miris, bijiišas lielas girūtības rakst^^^^ naš naktīs, bet sastopami ^^^^
ēdējā laikā gan valdība mēģina ministriju kazarmiskās fasādes atdzīvināt ar mākslas darbiem, un tā, piemēram, saimniecības min. Erhards licis savu ministriju izrotāt ar akmenī kaltu, vecu trijmast-nieku bangainā jūrā, kam jāsimbolizē vācii saimniecības drosmīgais brīnumkuģis. Līdzīgus reljefus drīzumā beigs veidot arī finanču uņ iekšlietu ministrijai. Arī' kādu parlamenta ēku — lielās, baltās kazarmās — sienu rotā modernisma garā akmenī cirsts reljefs — Fēr niks, kas paceļas no pelniem. Pie Rietumvācijas provizoriskās galvaspilsētas pēdējiem lepnumiem pieder arī šinī vasarā nobeigtā daudzstāvu ēka ar 1000 logiem ārlietu ministrijas vajadzībām. To ceļot simbolistiski nav aizmirsta; Ber-
nieku un citu augstu_ierē(iņu spar^ tāniskas dienesta telpas, kuŗfjŗ' vienkāršs^ tumšas krāsas rakstāmgalds, parasti 2 nepolstētikrēs» li ^f^eklētājiem un^^^ a kas kopā. nemažksā varbūt vairāk kā IpOO marku.; Augstie ierēdņi ti-^;: kai ar rakstā pamatotu ietnešlia drīkst pieprasīt dienesta auto aistriju garāžām. Viņu dzīves augtākie brīži ir tad, kad parlamen- " tā, otrā vai trešā rindā sēdot aiz sava ministra, viņi dr^st tam ie. čukstēt^ausī atbildes uz vajadzīgajiem jautājumiem.
' protams, tāda valdības virspā- ■
domnieka rīcībā ir ;referents, palīgreferente, ,divi padomdevēji ua. trīs līdz (Jetras sekretāres. Šo; pa- r ddto vienīgās ievērojamās īpašībās, šķiet, ir čaklums un vienkāršība.'; Par. akurātu darba sākumu katrā ministrijā rūpēja,s īpašs amata vīrsj' het darba, beigas, sevišķi: sekrēta^; rēm, bieži atkarīgas no darba dau-līne, jo ēkas projektu zīmējis ber- dzuma, un, jo kāda sekretāre aug-līnietis un apmēram trešo dalu no stāk kāpj ministrijas sfairās, jo vē-18.4 milj, marku lielās celtnes vei- vāk viņa parasti tiek brīva. Mini-kušas Berlīnes firmas. Jaunajai striju dāmas, protams, atļaujas sev vācu ārlietu ministrijai ir 720 biro- 'paglītas blūzītes, no Ķelnes modes
!:;-:l:
ar rakstu darbiem. Viņš 1880. gadā ievēlēts cienījamā amatā un lldz; ar to bijis vietējās dzimtsarakstu nodaļas pārzinis, bet visu savu niū-žu un valdīšanas laiku pavadījis vai nu ciema krodziņos vai ai^ī ar šauteni" padusē trenkājot zaķus.
Tagad atklājies, ka nekas nav ticis . nokārtots un labai tiesai dzimtsarakstu nodaļas dokumentu trūkst svarīgā birģermeistara paraksta. -Līdz ar to daudzi ciema iedzīvotāji skaitos nedzimuši un nelaulāti. Vairākas. vecas sievas, uzzinot, ka
Grūtību : dēl rakstīšanas mākslā; viņas _visu mūžu dzīvojušas_ „civil-
viņš visus ieraJkstus dzimtsaŗaksu nodalās un citos svarīgos dokumentos licis izdarīt ciema, „školmeistā-
rociņā klejojot gar Ŗeinas krastu vai, kā godīgiem un labi audzinātiem ļaudīm pieklājas, ŗathi sēd uz soliņiem pie Pappelsdorfas. pils'. Jaunbonnieši pilsētas solido slavu vēl nav paspējuši ?ašķobītj kaut vecie Boņņas iedzīvotāji gan apgalvo.
laulībā" uii dzemdējušas „ārlauli- ka ar galvaspilsētas goda leģūša-
bas"bēraus, Lpchumā tagad vairākkārtīgi toitušas Eesamaņā. Kādam
ram", bet pats katra" gada beigās, laulātatai^^lm: gājis secen uz di-gaņdrīz kā ar vistas kāju, uz vajā-.ņianta kāzāin piešķirtais ordenis,
dzīgajiem papīriem uzķeksējis sā- ber vairāki veči; nejuzdamies sa-
vu: parakstu. Tā kā aŗi skolmeistars mīlējis iedzeršanu un zaķu-šaudīšanu vairāk par rakstu darbiem, tad abi amata vīri sapratušies lahi un tādēļ vajadzīgos ierakstus ua parakstus bieži vispār aizmirsuši. Šīs nebūšanās savā laikā gan atklājis apriņķa inspektors, ibet tad birģermeistars viņam izmaksājis kārtīgu „šnabi", apsolot, kā visas nebūšanas skolineistārs savedīs kārtībā, un pēc tam visi trīs amata vīri, kā parasts, draudzīgi devušies kopīgās medībās. Lieta bijusi nokārtota; jo apriņķa inspektors revīzijas protokolā pā-
vam sievām likumīgi pielaulāti, mūža galā taisoties tās izmest no laulības gultas. Lai glābtu, kas vēl glābjams, vairāki speciālu uzdevumu ierēdņi ar sevišķām iekšlietu ministra pilnvarām, ņemot palīgā kārtīga mācītāja rakstītos baznīcās rulluš, mSģina tagad, vaiga sviedros pūloties, savest kārtībā „veco zi^lta laiku'' dzimtsarakstu nodaļas
reģistrus, lai pagājušās gadu simtenī dzimušie būtu likumīgi piedzimuši, laulātie salaulāti un mirušie, kuri jau satrūdējuši, būtu arī
likumīgi miruši.
V. As.:
nu Bonna esot kļuvusi skaļāka un nempŗāliska kā pagājušos gadu^ simteņos. To apliecinot arī augošais laulību šķiršanās skaits, bet visumā Bonna savā būtībā: ir palikusi mietpilsoniska universitātes pilsētiņa, kura ir mērķis daudziem tūristiem un atpūtas kūrvieta vecākiem ļaudīm ar zemu asins spiedienu.
rī dienas laikā, īpaši varbūt tādēļ, ka parlaments, ierēdņi. uņ daudzi valdības vīri devušies vasaras atvaļinājumā, Bonna ir daudz klusāka kaut vai par mūsu veco Rīgu tajos laikos, kad tā vēl bija strauji pulsējošā Latvijas sirds. Ūn nav jau arī brīnuins, jo Bonna kļu-
ja telpu (kopā 11.000 kvadrātmetru), 60 speciāltelpu (3.100 kvadrātmetru) un archīvā ^telpas kopā ar technisko vajadzību telpām aizņem 4000 kvadrātmetru. Un laī arī cik miermīlīgu politiku solās ieturēt jaunā ārlietu ministrija^ vācieši tomēr žēlojas, ka jaunā ēka palikusi bez kārtīga gaisa aizsardzļiibas bunkura... Bet būve sāktā 1953; gadā, kad tādas drošības celtnes nebija aktuālas un likumīgas. Toties ārlietu ministrijai ir pašai savs kāzīno ar pārsteidzoši lētām ēdienu cenām; jo, piemēram, kārtīgs meža cūkas cepetis ar kartupeļiem un gaileņu mērci maksā tikai pusotras markas. ^
ai gan Bonnai ārēji nav ne mai zākās līdzības ar Berlīni, tomēr ' vecās galvaspilsētas iestāžu gars Un kaut kas no prūsiskās kārtības stīvuma sastopams katrā solī. Nav ko br.īnīties, jo gandrīz visi augstākie ierēdņi lin daudzos gadījumos pat vissvarīgākās iestāžu personas — vecie Berlīnes portjēri, savā laikā steidzīgi importēti no bijušās' galvaspilsētas. Bijušās galvaspilsētas garu un izskatu atgādina ne vien robežapsardzības policijas reprezentācijas simtnieka iero-čii "prezentēšanas veids pie valsts prezidenta pagaidu mītnes Šaum-burgā, bet arī valsts iestāžu šoferu tumši pelēkās formas, pie kurām šoferu kungi .pēc privātās gaumes ,drīkst izvēlēties vienīgi melnus apavus — kurpes vai garos zābakus. Ministriju ierēdņi gan uniformēti nav, het, šķiet, -ka visa,viņu prūsiskā ibūtība līdzinās labam, prē-
namiem imiportētas pēcpusdienas kleitas vai pat stila apģērbus, kuri noskatīti diplomātiskā korpusia modes skatēs Pētersbergā, bet sekre-;āres no 10. algas grupas, šķiet, vairāk pieturas pie ministriju šoferu tumši pelēkās dienesta uniformu krāsas. Savā ziņā Bonnas uniformitāte iet pat tik tālu, "ka katrai ierēdņu kategorijai pēc nā- . ves uz kapa noliek jau iepriekš zi-nmajs vērtības vainagu. Ministrijās ierēdņiem ir cerības uz valsts vainagu 20-40 marku vērtībā, bet sekretārēm jālbūt mierā ar a)uķu buķeti. Arī valsts samaksātie nā--ves sludinājumi ir paredzēti vien-
rindīgi vai divrindīgi, atkarā no amata, 30-60 milimetru apmērā.
Sava veida uniformēšanos iesākuši arī parlamentārieši, jo sākot ar valsts prezidentu un kancleru, visi valdības locekļi un valdības koalīcijas parlamenta deputāti svinīgos gadījumos uzvelk frakas un baltās vestes, dekorējoties ar civīlo?'^ deņiem (kam tādi ir),het sociālde-V mokratu opozīcija, lai no pārējiem . atšķirtos jau pa gahalu, šādos gadījumos dzelžainā konsekvencē re-prezentējās tikai smokingos. Vie- ■ nīgā ļaužu kategorija, kuru arī Bonnā pagaidām nevar iebāzt ne-kkdā uniformā ir žurnālisti. Tie aiygrozās Bonaas valdīibas iestādēs sevišķi brīvi un šo laužu sugu pil- -sētā var pazīt no krāsainajiem apr ģelžiem vien. Toties, ja kādam no šiem „bezkauņām" atgadās nolikt rakstāmos rīkus uz mūīžību, tad vainags un nauda nāves sludinājumam laikrakstā no. deguniem jāsamet palikušajiem amata biedriem.
NS
- \ ^u4. turpinājums)
— Tātad, cik vavu spriest no jūsir raksta-Baltļ-Jas Yēstii6s!, — Cimze rmāja,—; jūs esat pārliecībā, . ka seminārā būtu samazināms reliģijas mācības^stun-' dn skaits, to vi^tā pastiprinot zinātnisko; pric^metu ■ gkaitu un apmēru.
j\ -^-^^^ tieši tās bija manas domas. — ^
— Ta ir arvienu bijusi ari mana vēlēšanās^ — Cimze nopūtās, — un to varētu panākt, arī neiero-
bežojot iļeliģijas mācības. Bet jau tā paša mazuma dēļ, kas ■ mums. atļauts mācīt, zinātnisko priekšm^ stundās, esmutsaņēmis^ pārmetumus, ka es cenšoties semināra' audzināt aprikozes vai vispār svešzemju augus, kur mans pienākums būtu gādāt par kartupeļiem Tai, labākā gadījumā, par āboliem... ---^ ^
— Protams gtem, — Valdemlārs pasmaidīja, — pārāk giidl^i skolotāji padarītu par tādiem arī .savus audzēkņus, un tas semināra uzturētājiem patiktu vismazāk, jo viņi labi zina, ķa jo vairāk; cilvēkani zināšanu, jo vairāk tas arī saprot savas dzīves patiesību. TJn. tiklīdz /latvieši sapratīs, kas īsteni iŗ viņu dzīves patiesība, viņi pret to sacelsies kā pret kādu slogu, kās tos nospiež. — ^, ' ^
Klausīdamies Valdemāra pēdējos vārdos, Cimze
¥ja kļuvis domīgs. -~ Tas ir iespējams, Valdemāra ku^ tei-
— un tāpēc arī man dažreiz uznāk šaubas par to, vai vēlams, ka dodam semināra audzēkņiem zināšanas tādā virzienā, lai ar to viņos modinātu nemieru pret p'ara^o kārtību. —
— Cīnīties pret kādu kārtību ar tās patiesībām, kuras kļuvušas par netaisnību, ir vispār katra cilvēka pienākums, es pat gribētu teiktaugstākais pienā-
— Bet, ja apstākļi būtu tādi, ka cīņa prasītu pārāk lielus upurus un varbūt tomēr būtu veltīgai—
— Cīņa pret netaisnību un par tiesībām, kurām taču visiem cilvēkiem un tātad arī latviešiem jābūt vienādām, nekad nevar būt veltīgā, kaut arī tā prasītu upurus vai arī beigtos bez redzamiem panākumiem. Taču arī 1848. gada cīņas Vācijā, kaut arī nepiepildīja daudzās cerības, tomēr ir liels solis uz, priekšu vācu tautas dzīvē. — •
Cimzes seja bija apmākusies. ;
— Tātad jūs, Valdemāra kungs, domājat, ka latviešiem būtu jāņem paraugam 1796, gads Francijā ar tā Mirabo, Dantoniem un .Robespjēriem ? jūs domājat, ka mazajai latviešu saujiņai, kāda tā ir, saltdzināta ar milzeni Krieviju, būtu^jāuzsāk cīņa, kuras sekas . . . Piedodiet, es atzīstu jūsu domas šai ziņā par pilnīgu .neprātu!.,- , . — ^
■ Cimze runāja jo dziļā satraukumā, un, ka iikāsf viņam bija grūti sevi apvaldīt, lai satraukums neiz-; paustos rūgtos pārmetumos. ; ^
Valdemārs mierīgi gaidīja, līdz viņš apklusa, un tikai tad, mirkli pārdomājis, atbildēja:
.—- Jūs,; Cimzes kungs, aizsteidzāties tālu priekšā tam, ko es gribēju.teikt. Jā, tik tālu, ka es gandrīz neredzu iespēju sameklēt tādu punktu, ar kuru; sākot, mēs varētu savu. sarļinu turpināt. Bet es to tomēr negribētu pārtraukt un lūdzu jūs mazliet paciesties, līdz man;izdosies jums paskaidrot, ko es domāju, ja teicu, ka latviešiem jāuzsāk cīņa. —
— Es centīšos jūs saprast, Valdemāra kungs,. — Cimze teica, mazliet nomierinājies, un Valdemārs tur-„pināja:■■■;^ '
Man šķiet, ka cīņa pret Krievijas miljoniem pašlaik tielām ir bezcerīga, uņ būtu neprāts par to pat domāt. Ir jācīnās pret vācu muižniecJbu, kas ir tikai saujiņa, salīdzinot ar mums, • un kuras mērķis —-pārvācot latviešus — nav mums nekāds noslēpums. Noslēpums nav ari tas^; ka muižni^ības tieksmes nav neibūt ideoloģiski, bet tīri materiāli pamatotas .■muižniecībai īstenībā nebūt nerūp nacionālās lietas, bet sava manta un ar to vienotā stāvokļa nostiprināšana un nodrošināšana iespējami ilgi nākotnei. Tāpēc tad arī latviešiem jāstāda pretī tīri materiāls spēks—- mafltā, feas nav iedējams nabagam, to bez s^višķām^ pūlēm spēj panākt turīgais. Tiklab, ņian un, kā es ceru, arī jums, nav nezināms, ķa ikvienu krie\m valdības soli, kas varētu nākt par labu mums, latviešiem muižnie-
cība aptur, pirms tas vēl ir sperts, ar kukuļiem ba(^-gajai krievu. administrācijai gan Rīgā, gan galvenokārt Pēterburgā. Vairojoties latviešu turībai, reizā ar to mazināsies muižniecības spēks un vara, un tādēļ ir jācīnās par latviešu turības vairošanu. Par pārējo gādās laiks un vēsturisko apstākļu norise. —
— Man šķiet, Valdemāra ķuņgSj ka esrau jūsu domas sapratis, un tās būtu apmēram šādas: liat^iešiem vispirms jākļūst turīgiem, bet pēc tam laiks un vēsturiskie apstākļi rūpēsies par to, lai tie kļūtu arī ētiski pilnvērtīgi savas tautas.un līdz ar to visas cilvēces locekli. .Bet vai tas ir tik droši, ka-kādas tautas materiālās dzīves apstākļu, uzlabošanās iet roku rokā ar tās Immānitāro tieksmju augšupeju!— .
— Jā, man šķiet, ka pagājušā gadsimta vispārējā materiālā stāvokļa uzlabošanās Eiropā ir iemesls tam, ka mainījusies iiz augšu arī tautu garīgā dzīve, —
; — Bet jūs taču nenoliegsit, ka, pieaugot materiālai labklājībai, Eiropas tautās radušās tieksmes pār-veidot; ar revolūciju palīdzību niepatīkamās valsts formas. Bet šīs revolūcijas ir pamodinājušas kaislības, kā:ā. pilnīgi aizmiglojušas ētiskās vērtības, pēc kurām manuprāt būtu jācenšas kā pēc galīgā un augstākā mērķa. Ko gan varam gaidīt no latviešiem, ja materiālās dzīves pacelšana viņos radīs nemieru, kurš beidzot varētu izpausties revolūcijā? Tā kā mūsu garīgā'pasaule ir neizv§idota, tad var paredzēt, ka revolūcija noris bez ētisko normu kontroles uh tātad tā progresa vietā,:.kuŗu jūs gaidāt, izvēršas kādā virzienā, kam ar progresu nav nekāda sakara.—-
- Bet kāds tad būtu tas virziens, kādā biitn Jā-
^ — Bet, ja ir iespēja, ka jaunais var uzziedēt,'pirms vēl vecais kļuvis par drupām, kuras taču šo uzziedē-šanu apgrūtina, vai tad jaunai dzīvībai nebūtu tiesību izmantot augsni tur, kur drupas to nav apklājušas'? —
—^ Es nesaprotu, Valdemāra kungs, ko jūs ar šo augsni īsti domājat. —
Valdemārs kādus mirkļus klusēja. Pār viņa seju pārslīdēja it kā ēna. Viņš domāja par to, vai ir kāda jēga pārliecināt ?irmo vīru, kas dzīvoja pavisam citas pasaules pavēnī, par tās paļfeaules norisēm, kurā dzīvoja viņš. Beidzot viAš tomēr nolēma runāt.
— Mums nav iespējams izvairīties no'cīņas, Cimzes kungs. Tagad tas būtu jau iepriekš paredzams zau° dējums, — un pie tam mums ir jācīnās uz divām pusēm, kuras abas mums vienādi naidīgas. Lai jel kaut ko, panāktu, mums, kaut arī ārēji, ir jāsaprotas ar krieviem, jo ar to varam cerēt, ka iegūsim atbalstu pret vāciešiem. Mums nav citas izejas. Vai tas būtu' bīstami, ja biedrojamies ar vienu pretinieku, lai glābtos no otra? Jā, kas to tagad lai pasaka? Nākotne rādīs, vai taisnība man vai jums .
sl
izvēršas latviešu • turpmākai dzīves attīstībai ?
— Ticu pats un esmu arī Saviem audzēkņiem arvienu mācījis, ka augstākais mērķis, pēc kura jā)cen-šas ir cii vēicī b a un ka mūsu pirmais pienākums ir visur un vienmēr to apzināties un tai pieskaņot visu
■savu'dzīvir—;. ■ ;:■.■.;"..,
Bet ja apstākļi ir tādi^ kas šo cilvēcības jēdzie» m ne vien neatzīst, ļ>ei tam pretojas?
— Tad jāmudina tauta būt pacietīgai un jo vairāk jāstiprina tās ētiskie spēki, jo laiks ir padietigo un godīgo pusē. Viss mainās. Vai lai atgādinu jtimš skaistos ŠiUera vārdus:; . ■
Viss vecs jau gāžas, laiki pārmainās,^^ -
uz drupām uzzied!; \. »~
^ Bet ja nu biedrošanās ar kungiem šņorainajos Lvofiļu svārkos ir maldīšanās un mums neko nedod? Kks tad gan glābs mūs no otras puses dusmām un atriebības? —
! Valdemāra seja kļuva drūma un cieta..
^ — Krievija ir plaša, tur ir daudz tālu un tukšu vietu, daudz brīvas zemes . . . A^-arbūt visdrošākā vieta, kur vajātais var paslēpties, ir tā, kas viņa vajātājam ir vistuvāk ... —
Cimze kādus mirkļus klusēja nn tad it kā ar varu vēla vārdus pār lūpām:
■—.Tātad jūs, Valdemāra kungs, domājat . , . jūs domājat, ka latviešiem jāpamet sava zeme? —
— Ja runājam .par dzīvības glābšanu, tad nevaram izmeklēties līdzekļus, kas būtu pareizākie. Mums tad jālieto tie,,kādi ir vistuvāk pa rokai. Tautām ir tiesība dzīvot, un tās arī grilb dzīvot, un tāpēc tām jā-glābj sevi ar visiem" līdzekļiem, kas tām acumirMī sasniedzami ... • _
Tātad šai gadījumā, lai glābtu sevi no vilka, mums jādodas lāča ķetnās? — Cimze jautāja, un viņa sejā smaida vietā parādījās sāpīga grimase. —
pirplaajūm§ sekos)
TreBdi
^ -jAm, bi
^AUTIE^
' -sanaksI
TOĻU ' KARDINļ
LATVļiaž :ņa zimI
" VIEŠUļS BINĀU VIŅU
Katol
Rakštniļ KGK cen ■J. Ni^draJ ra kultūrl
-2imi
trini
priekšniek
ses ^arbiļ Pr'āvest
Iļetiļoitasļ skatu pai čību, kuŗļ . padpmītāļ
-parpdījāsļ latviešu bija "latvi gandrīz i vāļ^da aiļ . nas sāk^ rakstniei
■zarēs.. Bļ no raksti rēja un to darbi izplatīšaļ attīstījās! darbinielļ ki, tad' tāji un ļ Tca katoļ ģiskā kiļļ linieks, ■Kemps, A. oDunaļ cāns, P.ļ Kindzulj v! 'SeileJ uzplauki laikāļ b€ ." ■ rakstļUieļ Ar riožēļ paauļizeiļ skaitīt s| nekas.
■ rakstnie( Ijus un
jwl^ūt> \Kā red rakJtnicļ A. I^upļ
I Sprūdžs.f M. 'Andžļ vica, p.
ķefere deVums" rakstnieļ var not€ ri atzīst kiem. plašajai ties tik£
N. Tr^ ' ronto vīļ dala. kI
EUBOj
bars,| Bkai( i apaļš ļ aiztic un tā ki soli, -degi sakal
pf
lieli
gājif
' sark .atka sieta „Mū maizi lu? tie vai