decembri
Sestdien, 1^55; gada 2. decembrī
r legādā-ā. Abo-kM 5r- par lurfcnīpa t— Isatura būs dzīves tē-e&u darbi.
LĪca iz-Saturā iTa' ievad-miniātū-uĢģa fd-i../' Ēri-
tgriešanās» edņa, Vi-un Atvaira Noras is-Dzintaura Uga Zinta,, s, MiJM diānāpoles i, Aburau-
. iesūtīt ļa-laumnriemi Biam Nol-Lake Bdņ :T. N.
\
— Redzi 1.1 V
leiiem un i; Pirms [alos, kas apvilcis Ites vietā iešām ne-
ļibēja iet
If— Lie»;
" i. - ■ ■ ■
sa. •
negribi Lieli nnsķai-
taisnojās,
jībāš jan [āt, pirms
nomieri-ar pirk-ļ atbildēja
ļs allaž ir' bģusoņus,
esam zel-mm līgn-is skandir
ičā artik [aiga. Prn^ānfe lies, esmti ļ.aprakstīi ar acīm lemaz ne-
mopiEs
kora garīgs koncerts 11. decembrī — atskaņos v. ozoliņa kantāti ,
Tuvojas Ziemassvētki. Un šiem tinātu c^u brienot, meWē sev sve- dos ir iemantojis... Tāds pats svētkiem skaistu ieskaņu dos Dai- šumā jaunu mājas vietu.Vai tas raksturs ir arī Teodorm Refteram. nas kora garīgai^ koncerts 11. de- nav tavas tautas liktenis, kas iz- Biju vēl tikai tāds vasaraudzis, <;embrī Batburst United OhiUrclīteito kantātē? (kad dziedāju (trīsdesmitajos ga-
dievnamā. Koncerta programmā Atkal un atkal, kantāte ir jāpār- dos) viĢa korī... Dažreiz tīri bai-vairākas dziesmas stāsta par nak- trauc. Diriģente Ērika Freimane Ies sametās no bargā diriģenta*; ti, kad Betlēmē piedzimis Diev^- laikam ir visbargākā sava kora Bet— nebija jau ko baidīties, kais Bērns. Pirmoreiz Dainas ko- dziedātāju kritiķe/ „B8 zinu, ko jūs Reiters izbārās, un viss atkal bija ris. atskaņos komponista Valderoā- varat, un neprasu, ko jūs nevarat", labi.V.:
Ta Ozoliņa s'kaisto, ļoti grūto kan- viņa sa;uc, likdama vienu un to īsais atelpas brīdis ir beidzies, tāti' „Svētā naktī." ar Elzas Ķļ^z-pāšu frāzi atkārtot vairākas rei- Sākas jauna dziesma. Šoreiz tā ir bēres tekstu. Šī raksta autors nav zes gan basiem, gan soprāniem H. Kijpera (Cuyper) mūzikā ie--speciālists kompožioijas teorijā, un, protams, arī altiem un teno- ^ tverta vēsts no. Lūkasa evaņģēlija; bet Dainas kora.mēģinājumā klau- M^i" • Tā tas turpinās divas „Eima nu uz Betlēmi raudzīties, soties 13ĪS kantātes skaņās, viņam ļ stundas bez pārtraukuma. Diri- kas noticis..." Šo dziesmu koris likās, it kā pelēkā un mīkstā zie- ^ente cenšas panākt toņa skaidri- atskaņos latīņu valodā.. Koncerta mas vakara krēslā viņš atkal dzir-ļbu. Tā cenšas novērst dikcijas kļū- aipmeklētājus — droši dētu savas dzimtenes dievnama tā- das un saliedēt atsevišķās balsis vien iepriecinās angļu valodā dzie-lo zvanu skaņas.,. Likās, ka gat-ļ tā, lai atsevišķi dziedātāji neizcel-' dātā F. Geverta (Gevaert) .iZie-vē iešķindas līksmi zvārguļi.. .un tos pārējo vidū. Diriģentei, kas jau' massvētku dziesma.
pazīst, zinar ka viņas . lielā mī- skaistā . „Tŗinidinieka lūgšana (V. lestība uz latviešu dziesmu, mēģi-[Mežezera teksts), E. Freīmanes
nājuma laikā viņu dažkārt skubina rīkoties tāpat, kā rūdīts kapteinis uz sava kuģa vētras laikā. Ja kaut
solo dziesma (V. Štrelertesteksts), ko dziedās tenors A. Ķivleniēks... Arī baritons Ā. Vītols dziedās
kas neiet, vai, labāk sakot, neskan pirmatskaņojumu: V. Ozoliņa .^Zie-tā kā'vajag, Ērika Freimane rā-^massvētki" .(Z. Lazdas teksts), jas, rīkojas enerģiski un liek vi- Tā 11. decembra koncerta pro-siem dziedātājiem saprast, ka vi- gramma. tiešām solās būt intere-ņa jūtas atbildīga par labo slavu, sarita: un ;saistoša. : / kādu koris sešos .pastāvēšanas ga- . {Nobeiguma 8. Ipb.)
tālas dainotāju balsis dzied: „Zie-ļ sešus gadus vada Dainas kori, ir . Būs vēl citi pirm- un jaunatska-massvētki. sabraukuši...... kaladū daudz enerģijas, Katrs, kas viņu nojumi, starp 'tiem J. Mediņa
.. .Raķstītāmi kamanāmi... kaladū. Šī senā daina arī dod ieskaņu V.. Ozoliņa kantātei... Bet drīzi vien tai pāri paceļas gavilējošas sieviešu kora balsis... „Dūc zvani ... Sniega pārslas, krājas... Un logos zelta dzirkstis zied..." Tā pamazām nacionālais motīvs izskati kristīgās reliģijas. Ziēmasr svētku vēstījumā. „No Kristus bērna rožu lauka, līst zemei pāri spožums cēls... ; Koja dziedājumi mijas ar solistu balsīm, šoreiz tie ir Marisa Vētras studijas apdāvinātie audzēkņi — tenors A. Ķivleniēks un soprāne :A. Avotiņa. Kantāte skan... Aug spēkā un varenumā. Tu. dzirdi izmisušas bal- • ■ siSi kas jautā pēc jāunpiedzimūšā ļ ķēniņa... Tu redzi māti —, bēgli, ļ kas, ar savu elpu ;sildot pie krūts. pieglausto mažb bērniņu, pa aizpu-
i marisa vētras
i vakarā:
Toronto . sv. Andreja baznīcas ^ālē bija sanākuši kādi 40 cilvēku noklausīties Mariša Vētras lasītos fragmentus. no viņa grāmatas „To-reiz, Rīgā..." Šoreiz autors lasīja izvilkumus ^ar Rīgas operas dibināšanu, savām gaitām Itālijā un^ to dienu draugiem.
Ar fragmentu lašījuiniein mijās Vētras audzēkņu dziedājumi no Hocarta operas Doii Huans;, Inge-borgas Birnes un Alberta Vītola duets, Olives Greijas, Annes Hal-mo, Antona Ķivlenieka un Džeka Vudjarda kvartets. Martas Mekvi-keres, Alberta Vītola un Esko Luksepa trio un Esko Luksepa un Džeka Vudjarda .duets. Pēdējais Izpelnījās sevišķu klausītāju atsaucību un to pat atkārtoja.
pie klavierēm jaunos dziedātājus pavadīja Pauls Teimaniš.
Velta: Tom«^^ :
gapni tiekos nakfi—. , .Aizsauleā hh eji,.: Ēna vārtos Stāj,
ēnām iftSJ Vaiim^ Māte pila,
zinj ta zins
Ķaļ*a katttas dvēselītes sasaukt visas,
glfcas sveces pUva nopūtu auMē Priedēs rasa lūgdamās — Ozolos lapas ifflļst _ salsti mums salsts Uzsedz savu siltra sagšn brāļa vietalo
Mīlestības ziedus
vēdina veļu dva§a — Asins roze azel,
gahu ceļ — Atblāzmo smiegā vārds —' sārtbaltsārts:
Satiec savu <lzīvu sirdi kapu dārzā.
Novembri, 1955»
III ! skaistuma, kp līdz šim b^^ rītos ejcit
LONDONA VASARAS ŠAUIJJ W vienīgi reprodukcijā. Visilgāk darbu . un vakaros už māju — ar-REKLAMU UGUIIS manu interesi "saistīja Ļeoņardo da vien katram rokā vai kabatā būs
I^ndona jāredz katrato pašam. ^^V^^ darbs ,,Mad6ņiia klinšu gro- kāds Tā izskaidrojams
to nevar nemaz pilnīgi raksturot, ^6", kur jauneklīgā māte dziļā laikrakstu daudzums, lielais tirāžs jo tā mainās katru stundu. ^^^^^^^^ rotaļā esošo un lepnās redakciju celtnes ar
dūmakā tā ir rasainā un noslēpu- ^šmu dabas izteiksmīgā gleznoju- plašo korespondentu tīklu, kaut maina pāri Temmiuri plašajos meistaru darbi draudzīgi gan par viņu laikraksta kvalitāti
parkos Sēdot krastmalas apstādī-; karājas galerijas galvenā ^vā, kontinenta iedzīvotājam dažkārt
jumos, netālu uo Vaterlo stacijas, iTionigijmodernajieni mākslihie-ļenām iezīmējas Parlamenta un kiem ķrādīta vieta tumšajā apakš-
pārējo celtņu silueti Temzas otrā pusē, jo saulīte izkliedē rīta miglu. Ēsmu dzirdējis par Anglijas miglu, it īpaši par Londonas miglu, bet ta, laikam, tikai rudeņos un ziemu īsti rēgaina! Vismaz šovasar tāš nebija; veci cilvēki vairs īsti neatminējās tik skaistu vasaru uz lielās salas. Eju pāri Vestminste-ras tiltam, izstaigāju ķēniņu pēdējo atdusas vietu ūn parlamenta agrāko sēžu zāli. - ļk sola īgu tradicilu
stāvā, jo modernā māksla Anglijā vēl nav nostiprinājusies, kas arī izskaidrojams ār angļu īpatnējo viedokli pret visu netradicionālo. Angļi negrib atzīt pat savu ārzemēs populārāko modernistu, dai-monisko Šadzerlendu, viņu gaume vēl arvien kavējas pie Konstebla. Tērnera un Bleika. kup nenoliedzami arī šodien vēl moderni un aktuāli Anglijas īpatajā vidē, Pie-[ klājīgi mani aicina atstāt galeriju, ' pēc piecām minūtēm tā jāno-
„^jo slēdzot.
?as vēl šodien tur cieņā; kas, sieazoī. Brecīzitāte laika ievēro-šķiet, ir galvenais angļu tautas: ^anā un iedalīšana ir skaista an-uJenotājs faktors» It kā nejauši S^n^Pa^ība; un tieši pēc piecām mans skats apstājas pie apkārtnei ^inūtēm mani kā pēdējo. apmeklē-svesa un vientuļa obeliska, tad at-. tāju izvada pa durvīm un tās neceros, ka tam jābūt t. s. Kleopāt- ^^®dz, 2ēl,<pāris^^^^^^ ras adatai„ ko pagājušā gadu simta var paņemt ļidz. beigās angļi pārveda no %iptes. Nezinu, vai arī viņa māsa Ņujorkā jūtas tikpat .vientuļa. ;
Ieeju Nacionālajā Galerijā, kas Eju cauri 3tre_ndam' Uz s'laveno
ir angļu lepnums, kur pat ieejas Plīt Strītu —. laikrakstu apgāda
maksa netiek ņemta. Šeit angļi centru — un tālāk tiz Toveru;
savākuši vienkopus daudz mākslas Laikraksts anglim ir tikpat kā
APCIEMOJUMS JEZlTīfU ■ .mOSTERl.
VISI/MANI RA^^D
igente E. Freimane ar solistiem A. Avotiņu, 1, Ķivlenieku un A. Vītolu, iestudējot komp. V. 0 zoliņa jauno kantāti "svēfajā naklJ
J. Kreiļa uzņ.
Ir piemēroti un teicami, ka DV teātris savai jubilejas izrādei bija izvēlējies tieši Alunana lugu. Ad. Alunāns ir latviešu teātra Un skatuves simbols, pirmsākums un stūrakmens, un izrādes vakarā likās kā lielais skatītāju pulks bija nācis ne tikai, lai sveiktu DV teātri tā darba atcerē, ne tikai, lai redzētu pašu mājas pirmo izrādi šinī sezonā, bet arī, lai noliktu, ziedu uz teātra altāra, kā tāda, jo kā nekā mūsu tautas sirdī arvien iir bijis tāds mazs stūrītis teātrim; tāpat kā kora daiesmai.
Gluži saprotami, ka pirms cilvēka krietna ..mūža garuma rakstītas lugas saturs tagadnes skatītāju ne vienmēr pārlieciņai un te nu vissmagākā nasta jāiznes aktieriem. Par spīti šīm grūtībām Valija Lāma IVIaijas lomu veica ar tīru aktierisku prasmi uņ slīpējumu un veikli izspēlēJāSi,^:^i-tļ'-flt4iskajiem skatiem aŗ veca&i; tie mazāk pieredzējušai tēlotājai būtu īsti piedauzības akmeņi.'
Lidija pikšone inātes lomā deva iekļāvīgu, kaut gaņ pabālu, tēlojumu, un Edgars ^Alberiņgs varēja būt . pārliecinošāks savā bajāra lepnībā un tēva bardzībā. Sarunā ar Andreju Ozolu dažubrīd likās: ja Andrejs tikai mazliet vairāk uzstātos, tad mfeita rokā kā likts."
Andrejam savā tēlojumā, protams; bija jācīnās ar tām _pašām grūtībām kā Maijai, bet arī Dzintaram Pūpēdim . šeit palīgā nāca viņa ilggadīgā spēles prakse.^ Būtu vēlams, ka mūsu režisori Dz,, Pūpēdim reiz palīdzētu tikt ārā no cietēju un jaunekļu lomām un dotu iViņam kādu sulīgāku raķstūrlonau, .ķur viņš vaiŗēt-u Toronto skatītājiem parādīt savu aktiera māku pilnīgi un viņam, labvēlīgākā plāksnē, ■
Izrādes dzīvums visiem pieciem skatiem cauri balstījās uz tiesas sulaiņa Pukša un pagasta nabaga Brenča pleciem, kas abi arī godam noturējās un skatītājos izraisīja ne vienu vien pelnītu smieklu šalti. Vietumis E. Ābeles Puksis_bi-ja tīri sirsnīgs cilvēks; un Alunāns to tā, droši vien, arī būs domājis, pevišķi izdevies bija pusstopa dialogs ar Brenci, tikai „mazā velnēna" brēkšana likās nākam no gados vecāka velnēna nekā no tāda_, kas vēl šūpulī gul. Tas Tarbūt arī bija: par iemeslu Brenča mazliet piespiestajai spēlei, reaģējot^ uz Pukša 'l^riēsmū stāstiem. GitādI gau S. Biitkēvicš sevi atkal reiz pierādīja par labu rakstura lomu tēlotāju, kurā prieks skatīties. Un nomirt Brencis nomira pavisam pirmklasīgi.
Kārlis Namiķis un Rūdolfs Purvs bija'labi izdevušies kalpi, un viņu
dabiskā raksturu dažādība piešķīra nokrāsu visiem skatiem, ktir abi puiši- parādījās uz skatuves.
R. Miglānam šoreiz 1)1 Ja pavisam īsa loma, bet toties viņam izdarību netrūka'pašā atceres svētku irī^ košanā. Pie tam cietuina slēdzēja uniformā viņš izskatījās tiešām iespaidīgs cara valdī1)as likunia burta pildītājs.
Labs; bija dekoratīvais ietērps;
jāpagroza galva. Protams, ir ari vērīgāki / laikraksti kā metropolē, tā provincē, tomēr vairums kalpo īpatajai angļu mentalitātei, sens&<» cijām un sportam. Spprts Anglijā ir kļuvis par Ivisas tautas dzīves neatņemamu sastāvdaļu un inte» rešu centru.
liondoņā krēslas stundu nemās nemana, jo reklāmu ugunis ied&» gaspirnas saules rieta. Droši vies, Amerikas kontinenta pilsētu gaismas rotaļ^ ir žilbinošāka, bet Loa» dona šķiet Eiropas karaliene, Un atkal viena no manām Londonā pavadītām dienām'gāja uz beigām; bija jāpasteidzas, lai laikā tiktu līdz ķēnišķajai svētku spēļu hallei (Royal Festival Hall), kas atrodas Temzes krastā, pie Vaterlo stacijas. No ārpuses v. tā nav izskatīga : celtne, iekšpuse moderna un ļoti lietpratīgi izveidota: ložas un balkoni atvilktņveidīgi izvirzīti pretī skatuvei. Nenoliedzami tā ir reprezentatīva modernās celtniecības paraugskola; to 'pabeidza tika! piŗius pāris gadiem angļu svētku spēļu vajadzībām, tondonas svētku spēļu baleta trupa ir Izveido^ iusies par ievērojamu vienību, kas ir nenoliedzams krievu baletmeistara Nikolaja Berjozova panā-.kums, jo viņš ir galvenais .režisors un ievērojams solists. Galvenā pŗimabalerīna kopš trupas pastāvēšanas ir jau slavenā Natālija Kra,sovska, kura trešā ģenerācijā valdzina pasauli baleta kurpītēs: viņas māte bija slavenās DjaģilevA trupas pŗimabalerīna Lidija Kra-sovska un viņas vecāmāte bija balerīna Marijas teātrī Pēterpilī.
un ļoti iepriecināja istie kostīmi. Anāliem nkšiem' nav izcUu snēku pret ko tik bieži grēko mūsdienu.^^"^ izcilu speķu wv5^5« T-^P,/ri«vaT. atstāi Tiprni^ saja uozare. Sovasar uzveda pa-
gada svētku spēļu reper-
izrādēs. TaCu nevar atstāt nemmē tu varen košo skotu raibo ielāpu uz Brenča nolāpītā mēteļa, tāpat arī kanadisko jostu ap Maijas vj-
. Ar sevišķi labu vārdu gribas pieminēt A, Štruča gaismas efektus, kas ugunsgrēka skatā radīja. īstenības iespaidu.
b. p.
Tēlotāji pēc lugas Visi mani radi raud izrādes. Sēž ar ziediem klēpī režisoīre A. Ma<Sa, J. Kreiļa foto
SLAKGAMTA KOnĻEVSKA
slima f Esi gan bāla, tas aiz karstuma. Vai negribi kādu zāli pret augstu asins spiedienul Ūn kas vēl darāms! Ar steigu jā-' raksta draudzenēm par Līzbetiņu. Cik tas būtu līdz aizgrābtībai debešķīgi - ap kapu šķidrautu klātas sēru cepures, solida publika vainagi ar lentām', atvadu run^š, viens otru balsta, man izjusti spiež roku — taisni kā filmās, sabiedriskās tra-
aizgriezas.
„Vārava tukšā vārpa—,'' Marija ,,Rūpju, neziņas gadi. Mirusi Putm^^ Mirusi? Viņa piecēlās.sēdus, aizklāja un atsedza seju. „Mirusi. Nav vairs, nekad vairs nebūs." > ,,Tas ir sapnis, ļauni murgi.— ak jā, lūdzu —
: Un ļaudīm palaunags! Pusdienās visi pastrēbs tikai ūde-- ni vai putru, uz treknumu' pat nepaskatīsies. Un Līzbetes istaba, palagi, zāļu pudeles. Debestiņ, vai tu patiesi — nu, guli ar,' bērns, guli. Nolaidīšu aizkaru, lai nekož mušas.''
ja, grima miega, tiķ platā un ērtā kā pati gulta. Vēl
„Ņav murgi. Kāds klusums, gandrīz svinīgs. Visi gaida. Mani gaida. Gauri jumtam, caur spraugām, alām — raugās šurpuv manī raugās. Mājām nav saimnieces. Manā ziņā m ābeles. Izslāpušās saknes, ik stiebrs Un auglis. Daudzās mutes, Bnuķi, pnrni im knābji. Ik rudeni pildāmi šķūņi, klētis. Būs jāprot iemīlēto arī nokaut, cept un vārīt, graudus kult
gajusa
tuāru ik vakarus izpārdotā namā; jau tas vien liecina par trupas panākumiem. Natālija Krasovska kā Gisela klasiskajā divcēlienu baletā jiĢiselā", kura scenāriju iz^ strādājis TeorīlsGotiē pē^L. Hei|i'i; richal'^Heines tēmas, skatītājiem^ paliek neaiziņirstama. Krasovska pieder pie zināmais pasaules klases, kura tikai retajiem aizsniedzama, kaut gan vēl : atrodas slavas . sākumā.
apciemojums jezuītu īclosteri
Netālu no Londonas centra atrodas kāda jezuītu novietne, to. nevar īsti saukt par klosteri,. jo tā ne ārēji, ne arī iekšēji neatšķiras no pārējām apkārtnes mājām. Tā ir zināma, šī ordeņa priekšrocība, ka viņi nedzīvo nošķīrušies no pasaules, bet ik uz soļa satiekas ar vienkāršo tautu, izglītotiem, un sevišķi ar sava ilaikmeta zinātniekiem.' Un visur viņi rāda ua ienes sava ordeņa gara spēku, kas ik uz sola uu ik brīdi kalpo lie^^ lākam Dieva godam (Ad malorem, Dei gloriam), kas ir viņu galvenā nodarbošanās devīze. Šodien tas ir si)ēcīgākais ,,kaja_j)ulks'' cīņā pret materiālismu un modernās attīsti» bas jaucēju progresu. Šajā novietnē dzīvo arī latviešu jezuīts p,. Girsis; kurš pēs filozofijas diser-, tācijas pašreiz strādā pie plaša darba par kristīgo ētiku. Šāda darba trūkums latviešiem dažkārt bija par šķērsli īstai ētikas un mo-irāies izpratnei, ko tas palīdzēs no^» vērst. Man bija liels prieks, par ie° lūgumu apciemot klosteri. Vīriešu
vini līdz ar lopiem, suņiem un v;, ^ > e^^t?-- 1 i^^lld
EOMĀNAP€ļSTA PUĶES ii ^
^ : VI' NODAĻA : : ■ '
' '65. turpinājums
• ^ ,,Miegu, saldu aiiiegu, rītā tīru laimes vietu,' - Amadeuss, nešķizdams Kamrādus dzirdam, veda ifariju, garām galdam. j,Un lūgšu Beņģera kundzei gādāt kaut ko pasakainu — piparkūku mājiņu ar rozīņu acu Ansīti. ļ>aseļa bļodiņu, ^ap karoti sīrupa gredzenu, jā„ pienu piedzert rendenu."
Taču Amadeusa vietā Kmatadiem atbildt ja nupat i.stabā iepeldējusī Beņģera kundze: „Debestiņ, jūs viii šeitT Pusdienu nebūs. Vakardienas buljons saskābis, gailis vēl nav noplūkts."
„Kaķis ievilcis kauto putnu pagultē,'' aiz \aņas ielēca Nau-' diene:„kas nāks palīgā izķeksēt? Kūja. par īsu." ^
„Tagad nav laika. " Jā, kungi — buljons saskābis. Un es vienreiz par visām reizēm gribu brīvi izģērbties, apskatīties pēc tumšāka tērpa. Neceriet., No manis, debestiņ,nekādaš delikateses nedabūsit." 1 -
Kamrādi aizbrauca. Piesprauzdams durvju kloķim rozi, atvadījās Amadeuss. Beņģera kundze ņu elsoja no istabas is-
.bā.viena.'^^ ./■■: --C' - -
: ,,Sutoņa, bnēsmīģi karsts, Varu iedomāties ,kā jūtas pilsēta mana tukluma cilvēki, Līzbete līdz vataram būs jau sa-■ maitājusies.- Vajadzēja novietot pagraba,bet ^ur paglābs svie- , sta spaiņus, krējumu? Debestiņ, Marija, tu.naņā gultā? Piecelies, bērniņ, palīdzi noaut kājas, nevaru pieliekties. Atpogā-šos. Vīrieši nav tā vērts^ lai manas miesas ciestu žiiaugos. Tu
slīka lopu izbradātā dīķī un pam^odās otrā, rīta saulē ar sāpīgu pieri. i
Virs durvju ļkloķa vēl guma miegu kāda puķe, •:'.„Roze^— Graiurs."'.;.
Gaurs? Tasļir tik sen, tik ļoti sen.. .Viņa itoikstē jās kā dažkārt grūtf slimnieki. / Edmunds Ģaurs — šie d^^^^ vārdi nesti un stiepti cauri visām pasakām^ glābti un slēpti, aizlikti aiz mēness/iedurti mākoņos kā spoži asmeņi.; Graurs—-Edmunds. Gaurs.
Nē, vasku spārnu vanags... nē, karotei aptīts sīrupa gredzens, aptīts, iekausēts domās, acīs, rokās, spilvenā un segā. : Un. tomēr kaņt kas zaudēt s.ILāds,ir nācis un tomēr aizgājis garam. Zeņtaj Tāļu meitenes un zaļumballe.
Pāri krēsla atzveltnei, tieši pret acīm nokarājās neizskatīgi sagumzīts lakats, zīda diegu putni šķita kā noberzti, bes atzaigām, tiķaif vizēja kāda bārkstīs ieķērusies vārpa.
Es, Žene, mūs abas?
„Aizbēgt? Bet kurp? Nevim^^ ^^^^^ dalīties ar suņu naglām, nicinājuma uri pamestām skrandām? Man tomēr atkal tjktū (ļaļa.— es dzirdu. Man ir dzirde nn mutē, kas^māk teikt pret-vārdus. Uz manas muguras kritīs vairāk akmeņu im kūju. Man jau no neatminamiem laikiem līdzi dota lepnības nasta,. Ženei tādās nav. Par smagu — par smagues iešu un nogremdēšu sevi rudens linu mārkā —/ \ _ ■ ,,,varbūt mani gribēs Kamrādi. Kā viņi vakar teica? Viņi teica: „Aizbildnis, ičgātnis^Vun aplaizījās.'' .
,^ēi Nē, lūdzu. Kamrādi ir ;bez acu iesmiemjj bez valdonīga staltuma, Viņu mutes neprot--aicināt, rokas sološi izplesties. Kamrādu mutes prot tikai vīlāt sutinātas, gaļas kunkuļus, rokas glaudīt savus vēderus." .
,'Man — man būtu pretīgi vinu bērni; Kē, es nekad negri-ļjētu — es neļautos. Es kostu, spertu luī skrāpētu. Spļautul^ Marija neglaudīja spilvenu,|ar skatu sienas ūn griestus: „Tikai ne Kamrādus, lielā, nopietnā māja. Tikai ne Kam-: radus. "^/.:
„Žerii kā akmeni azotē paņeļmsAntonS; Varbūt tikai viņas kurlmēmo galvu — uri aizbpgs uz,leišiem."
„Mani — kā lai zina — varļbūt Aniadejs. Kā viņš teica: „Piparkūku mājiņa, rozīņu ācūj Ansītis"> ;,gulēsit kā jauko debestiņu abrā, mēness zelta zvaigznes ceps —" ,,Pats stā-vēšn ar drauga sirdi aizdurvju ļ sardzē." • ..
,Jā, kaut pasaules otrā;malā mani gaidītu' maza mājiņa^ tikai viens katliņš, salmu kūlītis pagalvim un viņi — Edmunds. Ja ne, Edmunds 7^ A^adejsķā sargātājs iio visa pretīgā-un ļaunā.";, ■' "
IjeļliilSjuil^^ielu ^ grāmatu plauktu
platākā, kā šķērsu pārgūlusi leknām plav v. ^n.-^č
apvāršņa mežos, kur ^edu: taures, kta^ zvani, pūpēži un : ,ļ>ar smagu, mamm, lai nāk un ņem citi. Citi? Kas^ir^sie w Vir^ mitra sūna, kur zem baraviku ēnu jumtiem satupušas pasa- citi? Putnu mammas nīstie radi? Lišķu bars un geķi« Vai.kārtas ciemiņi drīkst a^m^ ciņ^s, vecās Zeķeņītes dziesmas:,,Aijā žūžū,:lāca bērni, aijā, 1....^ . ^.-^-^^^^^^^ xielles,>t
žūžū, tēvs pārnesa medus podu, māte ogu vācelīti/ Māte — māte — ogu vācelīti. ,,Tur, kur aiz baravikām uņ pekām, aiz papardēm un celmiem Zābaš kā piparkūku mājiņa, vidū rozīņu acu Leksīs ar Baidu, sīrupa karote. Tālas, kā aiz trejdeviņām zemēm, bērnības balsis: ,,Ku-kū! Ū-ūū, Mā-ri-jā, nāc mā-jās. Mēs tevi meklējam. Ū! Gaidām!" .
Kās pastāstīs, cik pasaku dūcieni uņ sapņiem viņa vēl cauri gāja? , Kurp skrēja septiņu jūdž§i zābakos? Kādus tēlus ķēra, bet nenotvēra? Kas saskaitīs, cik lietus mākoņus pāri apvārsnim šurpu vēla, bet neatvēla? Cik ezeriem un dīķiem lidoja pān uz vistu plēsēja spārniem, cik reizes dziedā-VJa? pārjautāja un atkal dziedāja: „Kur tu skriesi,^ vānadzini, ar tiem vaska spārniņiemi?" Kam zināms, cik reižu vanags atsaucās:„Skriešu liepu apraudzīti, vai jan liela izaugusi." Skriešu viņa pārklupa koku galotnēm, krita, krita —
■i
it Ji^ūi^ūsū Jē^us sabiedrības locekļa mītne. Viņa vārds plaši, pazīstams latviešu katoļu presē no reliģiskas, filozofiskas un kritiskas apceres
(Nobeigums 8. Ipp.)
® Jfūjorkas latviešu māksliniefri grupas gadskārtējā gleznu Izstāde notiks no! 3. Hdz 18. decembrim Barbizon Plaza mākslas galerijā»
BOMĀKS PAR LIETUVIEŠU HIEITENI
Kanādas rakstniece Magdalen© Igleštone (Eggleston) sarakstījusi romānu j^onntain Sbado^s, kas atradis lielu piekrišanu lasīt^joso Tuvākā. laikā šo romānu izdos ar^ kāds apgāds Anglijāo Komāna au° tore ir Kanādā dzimusi lietuviete Ŗadzevlčute. Eiomāna varone — lietuviešu meitene Megi uzaug svešā vidē, kur citu lietuviešu nav, un tai jāsaduras ar asimilācijas