iņš (E. audzes, avotos
ienasta u ko-L. Pē-
s
āni un nu no
Centrā Ziem-Cel-u dzeju Lija
Lūkas
ga Upe-
lākamā 16, jān-Pēepus-mēnesī A. Cel-
10. jan-ēžu zālē izkop-ona va-anās vē-- Pēc nirā pL eļojuilia vaja — zeme", baptistu js 3. un sar-Mor-ājas uz m izva-zgājušus us: lau-n Zentu Treilons, ada 10. decembri Kesvikā, Viņa dzl-lone, dzi-5. aprīlī, vīra nā-, izvadīta jiem Kes-lita, znots divi maz-
E. Alka
Ziemas svētku vakarā
Uz mājām es braukšu sapņu kamanās,
Kur svētvakars ienāk ar mieru.
Ar egļu smaržu un zvaniņu skaņu.
Ar zvaigznīšu mirdzēšanu:..
™ Uz mājām, kur māte uz sliekšņa stāv,
--Un smaidot ciemiņus gaida.
Tēvs dūkano kumeļu piesiet jau steidz?
— Prieks acīs mir^dzesani mēs mājās... Un svecīšu mirdzums —
Un tikšanās prieks, ' Kā balta villaine tinas.
— Tur sirdīs ir dzimis Kristus bērns, ■ Smaržu vīraks ar laimi tur vijas...
Gai^a, balti krāsota te atgādina laboratoriju vai paraugpienotavu.^^S lēzenos traukos, garās renēs --■ visur ikri, bet ar slū^^ atdalītajos dīķos un mākslīgi ierīkotās ,,Daugaviņās" -mazie lasēni jau vingrinājās lēkšanas mākslā, lai vēlāk tie tiktu pāri Daugavas krācēm un klintīm, veicot garu garos gaisa lēcienus. Tai naktī guļu ba^^^^^^^ palagos pirmo reizi kops izbraucu no Rīgas. (Ja padomā, pirmo reizi dzīvē). Tālāk braucu.vairs tikai trijatā ārVah^^^^ un Pīlādzi .Kopīgi apsllatām un zīmējam kaļķu cepļus, ģipša lauztuvēs un maldāmies Nāves salas garajos meldros, lai atmiņās pakavētos pie kritušajiem Daugavas aizstāvjiem.^ Ceļš lejpiis Ogres man ir pazīstams. Kādreiz mani brīdināja, ka ar īsavu ķīļa laivu un zēģeli uz Doles krācēm apvelšoties kā pBslis. Šoreiz mūs neviens nebrīdina^ jo • mūsu platdibenei pa: Grūbes krituma Doles krāces ir- tīrais nieks. Pie Rīgas tiltiem mūs sagaida pērkona lietus, kas noskalo ceļa putekļus. Izsēdinu savus ceļa biedrus Vendželē pie kuģīša^^^p^^ iet mājās žāvēties.
Pats ar vēja palīdzību šķērsoju Daugavu,^^!^ tas uz Bullīša un pē: īsas atpūtas buroju caur Sarkandau-gavu līdz Ķīšezeram^ lāi nodotu laiviņu tās īpašniekam, Trīspadsmit dienās pagājušās, imD^^^
Nokārtoju mājas lietas", aizstaigāju līdz Skolu muzejam, lai apskatītte, -kā rīko izstādes un varbūt par to kaut ko uzrakstītu/Vienā istabā pie sienām karāj viešu mākslinieku gleznas ar Daugavas motīviem, jās būt klāt^ kad Irbīte atnesa savu Daugavu pie Rīgas, Pasteļos gleznota np Ķīpsalās lejas gala, jo r^ tus aiz Ķīpsalas dambīša un velkoni Daugavā. Man gfe^^ . M tā patika, ka gribēju to uz vietas nopirkt. „Ne, ne, : kungs, tikai izstādes laikā'. Irbīte tielējās. Cik? ,,Desmit latu, kungs'l Izņēmu no maciņa savu vienīgo u un — Irbīte to vilciuādamies paņēma. Bet,.j; , jūs to bildi dabūsit tikai pēc izstādes, jums
Jāieliek zelta rānū!''
Pēc izstādes bildi dabūju, un tā^fe      goda vietā pie sienas blakus „rembrantiem'' uņ manām Kokneses pilsdrupām ar^ ziedošu ābeļu dārzu, bišu stropiem un bitīt^^^ kuras gan uz bildes nevarēja saredzēt.
^ Baskāji Irbi, Dieva dotu mākslinieku, tiku redzējis agrāk pie universitātes vecās, ēkas, kur viņš ar krāsainiem krītiņiem zīmēja bildes un turpat uz vietas pārde^^^^ latu gabalā, ja gadījās pircējs. Zīmēja visu, kas ienāca prātā, arī vasarā ziemu, kaut apstādījumos ziedēja ceriņi un irbītes basās kājas dega saulē. Uz jautājumu, kādēļ viņš vasarā gleznojot ziemu, Irbīte atjautāja: ,,Jaunskungs, kurš ir tas, mākslinieks, jūs vai es?" Toreiz neļāva staigāt pa ielām basām kāj
tiem. Policija aizveda Iŗbīti uz pirti un pie friziera, bet mākslinieks, cīnoties par indivīda tiesībām demokrātiskā valstī, policiju uzvarēja. Mati un bārda atauga un
" * as
Bez Irbītes muzejā pie sienām
la. Cielavas uh citu DāugavasV koka kaŗotēmlkaļķu cepļiem un citie bumbas, vecas šautenes un dažādi darba rīki gulēja uz galdiem Makus dolomīta, saldūdens kaļķa un krāsaina smilšaknīens paraugiem. Izbāzti putni tupēja uz koku zariem un skatīj ās uz pašu izdētām olām. Pildīta līdaka, sams un vēdzelēs giilējasmife Muzeja sekretāre 'Rinkina^jaunkundze sēdēja aiz lai visu to savestu zināmā kārtībā. Izstādes rīkotāji istabas vidū debatēja tik karsti, ķ
. gliemežu profesors meklējās pēc mutautiņa, ar ko noslau-
cīt sviedrus no pieres, bet profesorīgā izklaidībā izvilka no kabatas mazu zilu krušturīti, kas manā uztverē sviedru slaucīšanai likās nepiemērots. Mēs iesprauslojāmies, bet profesors sastinga it kā turētu aiz astes indīgu odzL Nosarka, nobālēja un iesaukdamies: ,,Dieva dēļ, nesakait manai sievai!" — izskrēja laukā, vēl turēdams odzi aiz astes. Smieklos raudādams, pašķielēju uz sekretāri, vai arī to viņa uzliks uz papīra, bet viņai smejoties, apgāzās tintes tra-uciņš. Arī es par to Jaunākās Ziņās neuzrakstīju, lai gan Šiliņam biju solījies Daugavas ekskursiju un izstādi aprakstīt pilnīgi, par rindiņu saņemot desmit san-■ timu..- ■        ..;     -    V ■
Rinkina jaunkundze man palīdzēja visus tos akmeņus, gliemežus, bumbas, pildītas līdakas un izbāztos putnus ar olām tā sakārtot desmit santimu rindiņās, ka iznāca pārskatāmi un kodolīgi par pārdesmit latiem.
Redakcijā Šiliņš maniem rakstiem uzlika virsrakstu par pāris latiem, kaut ko pierakstīja, kaut ko nošvīkāja, saskaitīja rindiņas, izrakstīja un nosūtīja pie kases zīmi apmainīt pret latiem. Astē stāvot Vilim Lācim aiz muguras, bez skaudības noskatījos, ka Lācis sagrāba ķetnās veselu žūksni i,līdaciņu". Man patika Lāča ZVejnie-: ka dēls. Lai jau nabaga zvejnieka puisim tiek pa līdaciņai. Man tie latiņi noderēja kā sviests uz maizes. Izstādes atklāšanu nesagaidīju, jo mani izsauca uz ieguldīt Daugavā telefona kabeli. Par to iznāca īgāks'stāsts., .;.
rus sev palīgā, jo viņiem gribējās tikt ārā no Rīgas tveices un piepelnīt studijām. Noīrējām istabas tai pašā vasarnīcā, kur biju dzīvojis ziemā, strādājot pie bumbu meklēšanas. Saimniece mani saņēma kā mīļu rada gabalu. Ūdenslīdēja sūkni, ķiveri un kasti ar šļūtenēm novietojām uz plostiņa zem brezenta nojumes. Dabūjām vēl otru kasti dai'ba rīkiem. Plostiņu noenkurojām pie visiem četriem stūriem, lāi to ērti varētu piepeldināt, kur vajadzīgs un — mani ,,vecie draugi" Jēkabpils ziņkārīgie puikas taim netiktu klāt mūsu prombūtnē. Vispirms pārbaudīju ziemā salaboto kabeli. Seklumā, kur ziemā, spraucoties zem ledus, pat guļus nevarēja tikt klāt, tagad ūdenslīdēja tērpu neapvilku, lai piekļūtu kabelim. Uzvilcis tērpu, gāju dziļumā, sekodams kabelim pā Daugavas gultni līdz
. Dziļāk tā pati sārti ēnainā pusgaisma, kā-redzēju Daugavas ceļojumā. Sarkani brūnajā ūdeni saules stari krāsoja pelēko smilti un akmeņus iesārtus, kamēr visdziļākās vietās saule akmeņus tikko apspīdēja. Zaļas ūdenszāles un aļģes izskatījās vairāk melnas nekā zaļas, vietām aizķērušās aiz kabeļa. Kabelis pavasara straumi un ledu bija izturējis, tikai pāris vietās noberzts ārējais aptinums. Kabeli izcēla no Ūdens, notīrīja, salaboja un atlika atpakaļ Daugavā, lai krustpilieši ar jēkabpiliešiem varētu sarunāties, kamēr ieguldīs jauno kābelio Aŗ mērķiem Daugavas krastos nozīmēja jaunā kabeļa vietu, un darbs varēja sākties. Caurumus klintī kalu ar rokas āmuru un tēraudā kaltu, jo kompresora ar gaisa urbjiem mums nebija. Āmuru vicināt zem ūdens ir grūtāk nekā gaisā. Iemanījos to darīt pārmaiņus ar labo un kreiso roku, tomēr vakaros roku muskuļi sāpēja, kamēr pie pierada. Dud caurumu izkalis, sabāzu tajos sprāgst-stienlšus ar elektriskām kapsulām, tos izspridzināju no plostiņa drošā attālumā. Saspridzinātās klintis no grāvja ār kapli iztīrīju, un kalu kā dzenis citus caurumus. Ja spridzināšanas uzpeldēja kāda zivs, puiši tās salasīja ienām, kas gan pēc likuma nebija atļauts. Spridzināšanai lietojām želatīnu un amonalu; Amonals man negauss un baidījās no
Dzīves pimk Ziemas svētki
Valtu jūti, mazo bērniņ, ' Šodien svētku eglīte Spožām gaišām svecītēm, Tavām acīm skatāma.
Vai tu jūti, mīļo sirsniņ, Siltumu, ko gaisma dod? Kas sniedz tavai dvēselei Prieku lielu svētlaimē, ,1
Vai tu jūti, svaigo ziediņ. Šie tev pirm ie Ziemas svētki Sper soli, pirmo pasaulē, Sāc nu vērot brīnumus.
tu jūti,
sācēj,
Cik laimīga ir bērnība? Tā n ezin rūpes, skumjas. Ko nākotne tev solīt sola.
33e     * *
Ziemsvētku gaisma
Svētā nakts ir atnākusi. Brīdi paliksim klusi, gaidot gaismu atspīdam, brīnišķo vēsti sludinām: „Jum^ šodien Pestītājs dzimis!
si gaisma apņems mūs, vārdi ieskanēs sirdīs,,, Mēs kļūsim kā gaismas bērni, tālāk nesot Tā vārdu,
kas mums šo gaismu ir devis.
Viņš teica: — Nu, neraksti blēņas vien, (kas parasta lieta šais laikos!), bez atskaņām katrs var — nudien — it viegli mirkt dvēseles i
Raksti kā nākas! Ar atskaņām Un nobeidzas dzeja, tāpat kā, redz', valsis,
var
Ai, zinu, man jāmācās daudz: un griba man liela no tiem ko gūt, saprot, kas jūt, kas saprot, ka jūt.