ķleceinbri
I'reMien, 1955. gada 21. decembri
mta
ļar vietu, Ini-saĢem pap^ birokradi» li ir bojževi-lis. Svarīgai» cik lidā mē-atkarībā no ķidam viņš ii' savus iekē-vēl -apzeltīt aktiem. Tafin tā sasnieg-Sarunsš sībā izver» idenība$ pie«. 5īe Tito izra-jtīgs.Vēļ kāda GbiTUščevaiia fnebuš/laikus ļlstar puiiktuš aj^piest; te^u. ļb^zizteiksmes I Kŗemia 8ka-2S aizmugurē. , liščevs. Viņa fairā^ izbīdīti atsedz it ķā ļjobus. Tā uaV pa, ■ kas : lieik j'Saskatīt iz°
|ar to tuvojas grāmata pa-•tādiem dzī-savās lap° gribējusi uz-
lāj
Bagdadē
pil. H. Ti-lucāns.
taules karā.
sēja ievads.
Latgales ■ iņļi^i autora
^jām ilgām 35 nav spē-
^ un rm-ra, sarkas-
in Asarām.
$4.00
l.:U.S.A.
istīgu vecāku ļimzes mācīts, fagānu ticību, (ļiu dzīves un tājus uz dai°
iku cildināša° dziesminieks
JO biezi pie-rogzemis?...—
ļtar! Tā tokš ķts wš, kāds njis reiz grie-
tani būt ka-jsļiklab Vāco ik skoloti cii»; '31^ runā par
iesaistīti dai-ķ latviešu pa* (nekāda daili-Ik mulsumā. las Dieva vāi*-Im, kas aumei" rniņu vārdi... liķī...
is ar; kādu lu-
ham. Pateikšu tilievīgās dzies-»; ii diudz dieV^
kungs, ka nav
ibūt, ka sala-t^irāk par ve-dzīves kopša-
fiedomāju. (raii aban ir lielais dā gan rniuižāj
KO ŠODIEN VAR REDZĒT UN DZIRDĒT PARĪZES
Literatūras studenta Ao.P. Mierkalna nostāsts par māksliniekis dzīvi
Ja pieminam Parīzes mākslas i labs, pliks modelis
augstskolas, tad laikam gan vairums iedoinājamies ko seasācionā-ivĻ Varbūt vislielākā -sensācija ir tā, ka sensāciju, n^v, bet ir gaņ >esela tinda dīvainību. Būtu tie-žām pārs^lēts, ja īsā avīžrakstā igribētu tās visas uzskaitīt, ļtaou šo mn to, ko esmiu redzējis, dzirdējis un mācījieiS, varu celt atklātības priekšā.
Sākšu alfabētiskā k^^tībā ar A, tas ir ar ārcbiteķtūru. Arī mūsu ^modemos laikos topd'jajiem arclīi-tektiem pirmos ģādos nākas zīmēt #psa galvas vai figūras, ap kurām droši vien tīksminājušies jau viņu vectēvi un vecmāmiņas. Bet toties tālākos mācības gados a,rqliitek-tiem pienākas idsa <iienība un ievērība: viņd panākumi — un tas ir vienreizējs sasniegums sociālā 'laukā — ka. savus profesorus var Izvēlēties balsošanas . c4ļā starp pallreiz slavenākaji^.un ieraīlotā-'kajiem pilsētas architektiem.. Vīen-Ikāršs   balsu  vairākums nosaka
..Mākslai jābūt
.meistarus, vēi vairāk, ar tādu' pašu balsu vairākumu viņus var aļrī eventuāli atbrīvot no profesora amata pienākumu pildīšanas. Plro-
■ ■:gress! -
Kas zīmējas uz protesoriēm, tad viņi arī ir radikāli uzlabojuši kontroles, apmācības uu npnivelēšanas -metodes. Izgudrots šim nolūkam ir sevišķs jēdziens: ..ekipas" Eki-pās studenti, ^savstarpējā mijiedir-bē panāk, ko profesors viens pats .:air visiem kopā — ievērojot mākslas studentu lielo skaitu ~ me-iespētu nekādā gadījumā: oriģinalitātē un personīgais tiek izslaucītais kā ar slotu, un visi strādā kā viens, rešp,, kā profesors. Progress arī te reāJizēts:-neviens profesors vairs nesacīs, .ka uzspiež savas metodes mācekļiem, bet teiks, ka tā tas bijis pirms simtpiecdes-mit gadiem; Ģipsa figūras :pavēl atdarināt ar piezīmi līdzībā: no . mācekJa negaida deklamēšianu no galvas, bet teksta izskaidrošanu. Tas tā iet architdctūrā. Vīēns otrs varbūt gribēs zināt, kāds sakars architektūrai ar gipsa figurii 'zī-mešanu un atveidošanu. Nu atklā-. jas ,,ekipu"  būtiba: architeķtus» gleznotāju® un skulptorus jau izejas stadijā — studijas — apvieno, ;iin rez'ultātā visi daira reizē- to pa-
■ ' šu.;■
Pāriesim ,pie gleznošanas.. .Arī šeit profesori.ejiet kurā ateljē gri-"bat, neteiks, ka vēlas panāld, lai jaunie artisti sekotu viņiein profesoriem. Ai nē, viņi tikai grib :,,palīdzēt izteikties'' —. Plastiskās
■. izteikšanās plākišnē vēl arvien ne-mazinātaMoraa iŗ modelim: i>iik-
^ ņus zīmē un glezno vairāk kā jebkad... turklāt diezgan normālus. Ķad nonākam pie skulptoriem, va-.ram  iesākt  diskusijas   par „is-.
.miem", mākslas, sastāvdaļām vis-pāivun to uzdevumiem it īpaši, kas gan var. būt interesantāks partneris sarunai par mākslu kā pašapzinīgs mākslas akadēmijas profesors, kujil balstās uzv^; saviem uzskatiem, kā uz^klints, jo \'iiņam ir droša un pārbaudī'ja a'iznriguŗe:
skaidrai, tas ir saprotami un franciski" — viņš pasacīs atklāti. Teikt ,,116" acīs vīļram, kuram aiz mugurasi uz jjjedestā.la stāv ska;idrs sievišķis, | patieilām riav visai viegli. DzipDumaicinājumam, ma;k&lās, bez :;<5au!bām, ir nozlrnev Bet vai nevajaga, arī ieskatīt īstenību, kā to, piemēram,, prasa latviešu rakstu mākslās teorētiķis Vitauts Kalve? vai pat visproporcionālākais modelis, pastāvīgi acu priekšā ar savu plikumiu plātīdamies-, mums īstenības ieskatūmnii netraucēs ?" prasām mūsu ^profesoram. „īstēttības leskatīšana, — impresionisms, sirreālisms", viņš sinejas „ir bēriiu slimīļias, lai neteiktu ^kašķis. Nāk 'Un' iet. Tas, kas paliek, ir" — ļun maestro, norāda Uz pliko modeli 'Un. 'Uēskaitāmieni tā atveidiem visapkāit darbnīcā. Mēs saviebjamies. Velti tē būtu stāstīt, ka ir veselas kultūrai^, ķā, piemēram:, latviešu, kuras S folklo-riskais pamats ir sirreāls jeb pār-īstens par exqe;llence jau kopš vissenākās pirnļlatnes, velti cīnīties par idejām ar sievietes plikumqi. Un kur tad. paliek iztēle, kur faJītazi-ja, spārnotā iedomspēja. Tās bērnus meklēdamii, mēs skrienam caur ri mākslas jangstskolu , audzēkņu darbu izstādēm — galerijām un
un^ baigu šausmu apdvesti, pie sevis klusi čukstam: „Vai tiešām vēl divdesmitā gadsimtā,, īstie mākslas pravieši gaidāmi no laivu apaJiiāmuin nevis ino mākslas akadēmijām?"  ' ļ
Bet daiļliteratūrā, i-omānos, poēzijā, filozofijā?" — ja tā man U)Z-prasītņ lasītājs. Ko sacīšu viņam? Vai ar padsmitiem gadu nokavēšanos uzjslavēšu eksistenciālistus, kā to -dažs labs praktizē? Baidos, ķa uiej jo —^"ekaisten^iālisms, mazākais "savos izejas punktos, ir miris. „Kadāyeris", m teiktu dzejnieks Dr. Miķelid Valters, vai. „C'est fini", kā ika fakultātēs. Jaunatne, kas pati sev izvēlas profesorus, nav aizku atināina ar aģi-tātoriskiem uizsau(ļieniem, kā piemēram Kāmī „La Eiropas studentu
NO SENATNES LĪDZ MŪSU DIENĀM
liA'i^VIJAS CHKOHIKA,,- 34. If-Eg
1736 — Livonijā parādās reli. Riskās Briiļn mM^% Un mU-nfitāji nāk no Morāvijas.
1737 — Brāļu draudze atvep latviešu s&oln Valmiera, -
ļ73gy- Yaciešu pārvaldītā BSgas fiom© bez panākBmfeitt mēģina Mvinat Mriešu īpašu^^
2^
Leonija OzolbaJsie.
KANĀDAS SKAISTUMA GŪSTĀ
KAD KALNI MOSTAS (7)
dzīvo Nekas!" vairums meklē gadusimtos  pārbaļudītās vērtības,
tā 15. gadu simta
Frānsua Vijon, hiuoiānais Montēņa
nn intelļektuālais
du simteņa ir fraiķ^ akadēmiskās gaumes arbitri.
■ .Andrejs Pabld Mierkalns. Decembrī Francij i, Eiropā.
traģi-grotesk'aīs
Boalo no 17. ga-
neatrodam nļeviena vienīga, vienīgais, uz^krienam virsū . kādam mālDsliniekaiļi, kurš redzami apr mierināts, Igrozās savu gleznu priekšā, iziļādās, ka priekš trim gadiem viņš', saīēmis slaveno „Prix de Rome", par vkuru vecos laikos varējām lasīt V. Loka aizrauj dkjā romānā, ,,Mīļais klaidonis",. Varējis trīs gaiļus nodzīvot Itālijā, par ko bijis jāatsūta trīs gleznas, kurās viņš ķēris raksturīgo, galvenais — asios .kontrastus.
Un pārējo, artistu tūkstoši, kiiri nesaņem '„P.rix dē Rbme", jo to dod katrā, nozarē ik gadus tikai vienu? Viņi pavada šajās mākslas augstskolās sešus, astoņus, pat desmit gadus, brīvā laikā mazgā traukus, stumj ratiņus, izkrauj, precu vagonus. Visgrūtākais stā,-voklis skulptoriem, kuri gandrīz nekad nespēj-īstenot to, ko iecerē-jitlM, materiālu trūkuma pēc. Dzejnieki dzejas iespiež paši, arī citiem pārāk . labi -JiekTājās^ -Darba iespējas, izstādes? — S^akarus, sakarus vajag ar bagātiem' mākslas' mīļotājiem, ar starpniekiem vēl vairāk, turklāt jāfabricē tas, kas praktisks, ko nopērk jā, bet vai tā ir.māksla?.
Mēs atstājam mūsu mākslas augstskolu,^ vēl ielūkodamies. antī-'ko figūru reprodukciju zālē. Tur, viņas zīmējot, apkārt lūkojas studenti... Taču šīs vecās figūras mums kaut -kā-, atgādina nopostītas, kapsētās pieminekļus,'; ap fcu-ŗ.ierii: varot, redzēt /dienvidos, spokojamies nabaga mirušo dvēseles. Mūs sagrābj šausmias kā 'kritiķi Jāni  Rudzīti  pēc   dzejnieka Un
■: ■.■■.RiiMĀ-
Kāds Devonšips lauksaimnieks i izsaucisj vietējo veterinārārstu, jo >iņa vaJrāJikārt godalgotā govs Bēzija gnlejusi durvju prielk-lā bez samaņas ar smagiem elpošanas teiucējun ieni. . ;Kad veterinārārsts apskaPjis guļošo govi, viņš kļuvis domigs, bet noliecies govij pie galvas, sācis smaidīti jo
govs elpā saj žu.
ļn dārzā
Ltis alkoliola smar-
tai pašā laikā pastaigājušās 4 gļ)vis jocīgā deju ri^ >ijusi tā pati kalte, formā. Cēlonis vi-ļielāks toveris ar sulu
mā. Ari tām tikai vieglākā sani bijis kad rigstošu augļi i
Dumbrājā, patālāk m cēla, ganās mūsīs. Tālskatī viņā gjalva ir karaliska ar plato ragu rotu. Tas ir apgabals, kur mednieka stāsti kļūst īstenība. Un oik nežēlīgs tas
------- ^ , biitu ar šauteni, tik tagad saudzīgs
1739 - Landrats bjtt^^^^ f<^^ So- un. maigs ar foto aparātu. Tepat zens iesniedz KrieTijas valdošam ceļmalā atkal kalnu kazas ziņkā^ Senātam memorandu^ ar prasībām U^g sastāj pulciņā ua«ās. Stir-atzīt Livonijā par spēkā esošu ro- na ņem^maizi no roka^ un melnā miēšn Jns belH _ņn atzīt va«u lāču ināte diedelē pārtiku uz liel-^ muižniekiem ^bsol^tas tiesības uz ceja, tekot <aūto mašīimi pakaļ kā LiMijas zemi' m iedzīvotājiem, šunelis. Mazie lācēni ķā mazi pū-ko iei-māņi iekarojuši ļ3o g. s, kaini kiucen-tiņi :ce^ divkājās un 1740.— Grūb«rs FranMuitē pie mazākās aiisdomības rāpjas ko-pirmoreiz publicē Latvieši Indri- ķā.
ķa Clironikn. Pie Dzīvnieku ezera melns mu-
1741 - Livonijas; dizciltigie^ at- platiem ragiem drer turpat ce-kārto savu prasību ^tzīt viņiem ja malā, mērcējot bārdu peļķē, absolūtas tiesības ui^Ln^onijas ze- Viņš iemērc^^^p^^ tikpat kā bedrī-mi, bet tiek noraidib.^^ dzer. Un ir tīk silti ap sirdi,
174^ - Canene EhzaM» ap. ^^a^^^ tādu staltumu tepa^^uvu; sdprina Livonijas dižciltīgiem gil-i ^Miette kārstie avoti: No tm
žn tlesIbaSi
apalgkemes avotiem vienā diemā
_ lr,_ izcelsmes grāJu^M      \^^^,^^ g.law arl26 Braunu ieceļ par Livonijas gene-' rālgubernātoru. Viņš kļūst ļoti ne-populārs pie vācu Jnuižnieķiem,
1743 fācu dižciltīgie iesniedz krievu valdībai sūdzības, ka brāļu draudzes veicina „ļatviešu zemnieku    aristokrātijas^' rašanos,
gradi F. iSeit nav tā,s mistiskās mo-sikaņas, kas Banfas Uper karstajos avotos, ūdens tek tepat netā,lu no klints nelielā rezervuārā.
Kt)lumbijas ledus lauki, kur kā sīki kā<puriņi iztālēm rāpo kāpur-
krievu valdība, sakarā ar to sākp!^^.^^^^^ ^^«ro tūristu ap-
mierināšanai.
vajāt brāļu draudzes
— Livonijas landtāgs aizliedz žemniekieln pārdot zirgus, 1744     l^īvoiiijas landtāgs no
„ZmGS,.KAS SPEŖ«;
ņiūrniek^ ložfflo
skats: . filmu
ZVAIGŽŅU debesīs
MARLei MONRO POSĀS
• UZ .IffAgKAVU
Ķā ziņo i Lmeŗikāņu laikraksti, Marlīne  Mo in>  pavasarī dosies
..viesizrādē", domājusi, st zīties ar kri nos noorgan slas fonda
uz Maskavu, kur no-irp citu, tuvāk iepa-ivu teātri. Šo. viesoša-zējis Nacionālās māk-'Ujorkas šefs 'C. šmits
rakstnieka Jonasa zioņārā romāna , ielasīšanas.. Uz ielas vēl noslaukām no pieres sev baiļu sviectrus
Miesnieka vi-Mīla. un naids"
uin krievu Kultūras ministrs Mi-chailoVs. Šai sakarā vispirms paredzēta 50/amerikāņu mākslinieku \^esošanās I Maskavā; viņu starpā paredzēta / arī. Marlīna Monro. Šmits cer/ noorganizēt arī Maria-. nas Andepones un pianista. Vladimira Morovica koncertturneju Padomijā.
CARLIJA3I ČAPLINAM ZOBS
;   \UZ MAKMARTĪJU.;'•
Ķā jau bija paredzēts, ^arlijs čaplins filmēsies Londonā, kur ieradīsies  jaU  pirms Ziemassvētkiem, kā paskaidrojusi viņa sieva , Oona, īrn darbs ilgs apm 6 mēne-
īzrunājot vārdu Juciio, kjūst tā lemj, ka medības ir muižnieku pii-1 Priecīgi āp sirdi, līdz ko to izru-vilēģijao 'nāju gribas smieties. Indiāņu vaļo-
1747 °- «aņā ar Livonijas nozīmējot l)rīnišķīgir Arī
dižcUlgb ģimeņu matrikulu, ko Horse ir omulīgs vā
apstiprina landtāgs, tikai 172 vācu ^roši vien, būs cēlies tais laikos, tautības Livonijas dižciltīgām ģi- ^ad .šo milzu zerai tikko velmaci-menēm atzītas tiesības uz Livoni- pazīt, un satiksme- notika af ias zemi zirgiem. Ļoti iespējams,.;jLa.^šais
1749 ^Vāciskā Rīgas dome ne- «^^vajās kraujās uņ;. bīstamajās sekmīgi mēģina aizliegt latviešiem a^^^«' ^""^ labprāt gribēja; iet i^lklt vāciešiem līdzīgas drēbes.        spērās un kārpījās pretim, uai
1750^ Rlģā nodibināta Brīv- *V^ai^^'^^^^^
' kūms. Droši vien pēc dažiem simtiem gadu zirgs būs tāds J>ats iz-mlriiā dzīvnieks, kairu savā laba izmantojis nežēlīgais cilvēks, un to rādīs kā kādu retumu kā tagady di nozaurus Kalgarijas parkā.
Jūdbo parkā kalni ir tik tieši un tuvi, ka metas bailes. Te tu esi pašā. viņu sirdī: Kalns te ir mežo-nīgs >savā pirmatnējā.varenībā^ vareni valdonīgs. Te visvairāk var sies ap kādu Eir(^pas. valsts ķē- ļ just sevi ieeja:m senatne, svešajā niņu eksilā, kurš nonāk ABV .un pasaulē. Kraujas reibinoši dziļas tur tiek apvākts .piUcomūni^ Stāvas. LiekaSj kalns tevi sa-čaplins pats saf^-ē^^itoas^sce-ļ^ viltū."no-
nāriju un komponējis arī mūziku, mānīs lejā, gravas dziļumā, un: tu Iespējams, ka ķēniņienes lomu fil-, noriposi 'kā rieksts gravā, mā.spēlēs Klāra Blūmā, kuru eap-ļ gS^ lins izraudzījis par savu partneri
BIOGRAFIISKIJ; FILTO
Holivudu .pārņēmis biogrāfisku filmu drudzis, un pašreiz jau izplānots iespēlēt: šai žanrā kādus divi dučus. Tās būs gan komēdijas, "gan muzikāla un dramatiskaj rakstura. Šais filmās skatītāji va Tēs priecāties un jūsm6t par po-. lītiķu, bokseru, gleznotāju, lidotā ju. un. citu armijas daļu virsnieku; dzīvi, un varoņdarbiem. No tām kā ievērojamā;kās  būtu atzīmējamas filma par Van; Goga-dzīvi pēc Ir-vinga Stones romāņa, filma par džesa mūziķi Luisu R* Nikolsu m par pirmā okeāna pārlid otāja Car-
..Kalns no tālienes, ierosina ilgas, vēlēšanos,.mudina un sauc. Tuvumā tas iedveš 'bailes, vientulību, li'ķte«nīgu nenovēršamību, kailu nabadzību un apziņu, kā nav vairs tālāk kurp iet, 'ko vēlēties.
Tepat ir kalns Spiral Tūnniel, kura aj)akšā daudzie tun^i veido dubultastotnieķu, un cauri tam joņo vilciens. Bet pajsā milzeņa galotnē ieķēries mākonītis. Tik vleg-lis kā pūciņa.
Ir kāda. skaista vieta Juciio parītā — dabisks tilts. Pār strauju kalnu upi stiepjas :^abisķs akmens lits. .Laikam ūdens gadu ;tūkšto-šos grauzies un gludinājies gar šo dabisko akmens aizst>rostu, līdz iz-raužis dziļām alām līdzīgas ejas pa. apakšu, jucho! Gribas ■ sto]i saukt, metot, k-aparus balti mutūr ojošā krācē. Kādi dabas brīnumi gan bijuši Radītājam padomā! vPā-ri šim klints veidojumam ;oi.lyēka rokas uzcēlušas koka tiltii. Stāvot uz tāj pārņem tāda niecīguma sajūta;'kas gan tu esi, cilvēks? ,— pat ne tā miecīgā brūnā skujiņa, kaš te vēja pūsta mētājas smiltīs no pērnā gada.
Pie Jucl'o upes no kalmi galotnes stāvus gāžas lejā Takakava ūdens kritums no 1200 pēdu augstuma. tJdens, atsizdamies uz klintīm, no augstuma krīt ar tadu sparu, ka vairāku pēdu augsta ūdens strūkla kā fMtāns šļāc atpakaļ gaisā, sašķīzdams un sabirzdams sīkā miglā tālā apkārtnē. Mežs tālu ir apslacīts ar krītošo ūdeņu miglu. .Pret klintīm =atsizdamies, tas rada pērkonam līdzīgu troksni.
Lejā, putains un nikns, tas turpina mutuļot pa Jncsbo ūpi, krizdams, klupdams, pret akmeņiem sizdamies. Liekas, pa šo ūdens laipu kalnu; gari.kāpj ielejā.
Jau iepriiekšējā nedēļā. lasām laiķraksitos," ka ceļš uz Revelstoku slēgts, jo kalmu nobrukums pārtraucis satiksmi, Big Bend ceļā,, izskaloti vairāki tiiti, ap Harrisoņu evakuējot iedzīvotājus. Pēkšņi uznākušais siltais; laiks strauji kausēja sniegu kalnos, strauti un upes nespēja nest ūdeņu daudzūmiu, plūdi apdraudēja celusv tiltus um ieleju iedzīvotājus. Tātad no vi-siām pusēm bijām kā maisā, taJlāk netikām, uņ iecerētās skaistās vietas mums neredzēt. /, Tomēr mūsu mājup doisanās laiks 'tuvojās. IzredzeiS pagaidām likās tikai viēnias: pamest mašīnu un lidot ar lidmašīnu-, vai likt mašīnu
ijus.- čaplina filmas saturs grozī- la Lindberga varoņdarbu.
Dzīvnieku ezera malā stāv platradzis mūsis
m vilciena uaiļ pašiem Mpt dīdizf» j^ pagaidām, ;\^ilcien3 vēl gāja.
Vēl mums ir dažas dienas laika, un tās negnfcam bojāt ar ļiniaiējtt" miem. Ziņu biroji cits^ par citu. ^ sņied'z pretrunīgākas dņas, m. aip° 'lemjam mest lītoumu uz Radium Hotspringu, varbūt atradīsim ia« eju. •
iKūtenij parks' interesants ap . kairstajiem avotiem, modemu peJ-dētavu, rūsas, sarkanām klintīm. Terases stūrī pie karstajiem avo» tiem, ci^i sakļāvuiites, auga trī® bērziņi. Kaut tikai' mazu plīksnl-ņuatpilēstmo baltās tāss! Kaut tikai lapiņu, norauti Apsēžos zem) kociņiem uz sola un piekļauju ceļgalu baltajām stumbram. Nekā, ■. kā, nerakstīt košus vārdus badtajfil tāsī, nevienā plūksiliņā.
Vidū .pārfiķēlusies klints veido tādus kā vārtus, kam cauri vijas celš. Vienā malā klints izgruvums izskatās kā sfinksa galva. Izbrau° cot cauri akmems vārtiem, dziļi le- ' jā šalc un putof kritums. Un mūsu naktsmājas ir atkal pie šalcošiem strautiem un j karstiem ūdeņiem, kur slimie un vecie cer atgūt jau= nību un veselību. '
Vēlreiz braucam cauri klints vārtiem, pametam acis uz Rūdas kalniem un rīta agrumā gribam mēģināt laimi uokļūt'uz Goldeni, kaut . ziņaa brīdina. Mums izdodas. Ka)l° ni īpalieik smiLsaināiki, ne tik mežonīgi klinšainii Tie attālinās . um.. saplok, 'lai tad atkal pēkšņi iznirtu no meža biezokņa, kur tie slap-stījušies un bēgulojuiM. Sākas ran-Ču saimniecības, ēkas. ir^vecas būdas," tāpatļ kā to vērojām, viscaur! Kanādas lauku /plašumos. Lapm meži, koki ■ nocirsti un sadedzināti. Cilvēks atkaro mežam jaunas platības. "    ' .
Abpus ceļam ir skaistas zaļas pļavas, kur košā ugunsipuķe pārziedējusi visu pļavu un liek a<jij priecīgi smieties'.   Otrpus ceļam pļava balta no margrietiņām; tās sola un smaida: mini mani! Svaigs mežu zaļums. Ir kāda vieta cilvē»'; kā, kas neapMājas ar kraupi. Kā- . di seni paziņas nāk pretim, sveici- ■ na, un top tik labi. Tu vairs nejūties viens, jo ceļmalas ipuķes tek pakal žiglas un steidzīgas; pagaidi, mazu brītiņu pagaidi, panunā-simies!  Bet pacel acis augstāk vareni akmens bluķi sniega cepu-^ rēs. ' "
Goldenā uzpildām degvielas , lum; dodamies uz Revelstoku.. Kaut ceļš ir labs, jūdzēm tālu nesastopam ^Jjņevienas dzīvas dvēseles. Neapdizī-vots apgabals, kur turpat 200 jū-džļi garajā posmā ^ir tikai pāris; paplukušu benzīna tirgotavu.
Brauciens gar Kolumbijas utpi k. skaists, smaržīga zaļuma valstība*,; Milzu koki taisnā līnijā nāk pretim ain tek pakal. Ir tā, it kā brauktu caur zaļu tuneli, tik koši zaļa meža bagāts ir šis brauciens, ka acs pielīp un nevar atriauties. . Arī. te kalni ir ^bezgala augsti, tak apau-guļa kokiem līdz galotnei. Un mēs joņojam cauri zaļajai sienai, kura pašķiras, dodot mums ceļu: stei°; dzies, joņojiet! Gadu simtus esam, te stāvējuši un paliksim. Tev tavs žiglais skrējiens drī'z izbeigsi s',
Jfākošajā n-rās Kad simtgadīgi koki gul pāri ceļam, v
ffiARGARīTA KOTAĻETSKl
POSTA PUĶES If
VI NODAĻA
. 70. turpinājums
Līne. Vienalga Juliāns vai Marija./ Ir kāds tu Un es. Mes. Šoreiz es tevi, mēs abi.  Es.'/ . .
.   Marija juta, ka paceļas gaišāk zem viņa milža soļiein le-dunējāš zeme, varbūt sirds. Kaut kur aiz saules vanaga na-: gos gaisa vistas ķērcieni, attālinājās bisu dūcieni uņ sagriezās
šķēršu apvārsnis.   .  : !   ^ .
Viņi pakrita auzu laukā ar sejām, ar mutv pret m^^^^^ le-
elsojās kāds mednieks, kāds izsalcis vilks, kāds satracis suns: Iekliedzās ķīvīte, pret debess jumu izšāvās kāda salmu prie-vītG?s kāja, bet tad vairs tikai šūpojās skaru zvani un inēmā vārna šurpu un turpu vizināja uz spārniem diendusas spiedīgo"'tveici. ••. ■ . ^ ■
Kad viņi atjēdzās, saule aizvien Vel spīdēja, kur spīde^^^^ jusi; zeme nebija pārplīsusi, tikai kādā plaisā sārtoja apsvi_-lusi roze ifn auzu skarās sēdēja krusta zirneklis^ kas savā šīsvasaras mūžā bija daudz žņaiidzis un spīdzinājis mušas. JUn ja viņš prastu žāvāties, tad tā darītu, jo arī šoreiz nekas īpa-, ši citāds pasaulē nebija atgadījies. Varbūt vienīgi m'ednieks pārvērties meža balodī. Viņš zemā aizsmakumā balsī rūca maigus vārdus, centās aŗ plaukstu apsegt meitenes tuklo sirds vietu, ar skatu meklēja tālu aizlēkušās ņiebura pogas, ar lūpām stūma projām no viņas pieres' matus: „Atveri plakstus, atdodi arī savu dvēseli."'
Pasaules otrā malā un Gauru pagalmā dziedāja gaili.
,,Štarp mums izslīd ēnas. Izsķi^en bitk.^ I^^^^^ ceļ .
jaunu ģilsētu: Statp mums — mūs aizvieji vēl šķir jūdžu at- . statum^... pat kiirmja kalns," viņš pavilka tādu kā vīpsnu, kā smaidu. Acu iesiņi nokrita uz viņas Mjām, slīdēja no po- ^ tītēm Ijīdz bruncim, uzdūra augumu, caur krūtīm ieurļļās tieši sirdī :ļ,Kur ir tās astoņdesmit liekās siļbvas, kam pieder tā vienigaf ^■■ ■■•V. .
Mjarija sakļāva ceļus. Uz stilbiem dega Edmunda vārda
GfaUrs iesmējās, panāca soliuz priekpu. r „ismu Line,- viņa stomījās. „Līne.' : . ■ ,Ķ)n. tad?": Oaurs aptvēra viņas vadukli,un pierāva sev klāt."|:j,Tas taču vienalga!" , '        ! [ :^
$ejā iebrāza karsts zemes vējš, uz lūpām uzkrita asa saules škēmba,saškīzdamadrusT£ās,ieeirtās pie dama= plaucēja vaigus uii plakstus: „Vienalga — Edmunds w
Šīs pašas di^as pēcpusdienā: no apvalda mežiem izlīda mākoņi. Tie viens aiz otra stumdījās,'rāpās uz^galvām,<pr6t sauli, līdzīgi milzu runčiem, meta zili melnus kūkumus, šķīla ' zibšņus, draudīgi rūca un, kaut ne vēsmiņa lieiešalkoja kokos iin negaiss līdz ar ūdens aumaļāiŖ varēja slīpi novirzīties uz citu pusi, visus pārņēma satraukums. Zemu lidojot šaudījās bezdelīgas, bez pārstājāš bauroja Jumurdu bullis, mušas drāza tieši acīs, niknāki kā jebkad dūra spindzeles, izira un apgāzās steigā krautie labības vezumi, saimnieks uzkliedza puisim, puisis saimniekam, meita saskrējās ar meitu un šur un tur, šķūņos un mājā uzliesmoja ilgi aizturēta greizsirdība, zem cepiu'es naga Valdīts naida skats.
Putnos neveicās pat tas darba mazums, ko Penduliene bij_a ģribēju'si pirms bērēm tikai pa \drsu šagrābstīt.^ Kriš^^^ ^ nebija iz jūdzis kooperatīva brauciena zirgu un izkrāvis pirkumus, kad Matīss gandrīz atpļāvaTrīnei kāju un bija steig-
šus: jāstoļo pie ārsta. Un nebija vēl īsti zemē iesūkušās a^iņu peļķes un norimušas izbīļa vaimanas, ķad no dārza lēkšus ielēca lapseņu vajāta un līdz nepazīšanai ai^tūkusi Ņaudiene.
„Atkāpieties, sātani! Viens —• vien. Kur resnā Beņģe-riene! Apklājiet mani ar puķu dobes melnzemi, ar zemi! Tā velk, tā dziedē. Zemi!" . .
: „Debestiņ! Sit, pūt, atnes {ūdeni — vai.es Zamārietis, kara lauka žēlsirdīgā māsa?" / :
Beņģera kundzei savukārt pārrūga abra mīkla, sadega pīrāgi, un tā kā nelaime ne vienmēr nāk brēkdama- tad apgāzās arī cepeštaukūkai^stā panna, uz rokām uzrāva tulznas, kas dega un sāpēja tik ļoti, ka bija jā ^,Kartupeļu miltus, kartupeļu miltus, tie noņem karstumu!"
,,Eļļu! Sūkalas! Saldu krējunm!"
,,Deb-stiņ, -Līzbete stāv^^^^v^^ Rītu ne domāt
par garo piedurkņu sēru kleitu." '
Istabas augšā, ārpus jezgas ūņ trokšņiem, iezaļganajā paistumsā, 'līdzīgi, nokausētai dūņu ūdens karūsai, spogulis rādīja.kādu pret skursteņa kaklu slābeni pieslējušās sievietes
tēlu. ■■: ■■■^r^''':'-
„Tā esmu es — tā vienīgā . . . starp daudzām;" Marija
zināja māt ar galvu.   ' .   : '
„Es un maņu citdienu prieku un bēdu dūmenis. Caur
viņa ķieģeļu rīkli; skrien nesnms^ sodrēji, pelni, vēji^ uguns^
grēka'dzirkstis -—- varbūt visa mana dzīve."
Viņai sūrstēja%seja, it kā^d būtu bad^ ne noberzis zemes cilvēka vaigs,  Viņai sāpēja^mute, it kā to būtņ atspiedušas raupās kartupeļu vagas, ne'Oiura sasprē-. gājušās lūpas. Viņai sāpēja viss augums, it kā, it kā — —
Viņa iedomājās arkla lemesi, puķu iļU koku sēklas, vārpās un' graudus, asnus un stādus un notrīcēja: ,,Esmu kā pagodināta. Lepna un laimīga. Man uz pleciem un krūtīm zilas piederības zīmes: Tu mana!"
Lejā bija atvērtas durvis, augšup plūda apdegušas maizes rūgtā smarža. ... .
,.,Un es esmu ļoti izsalkusi."
„Bet kamēr — bet kamēr viņa nav guldītā kapa mierā, man neklājas pieskarties ne pīrāgiem, ne Putnu gaiļa spārnam . . . Esmu lauzusi viņas gribu, esmiļjv pārkāpusi aizlie^ gumu.  Un Dieva acīs esmu grēkojusi, kā toreiz Ieva."
(Turpmāk beigas)
® Franču apgāds Gallimard pieprasījis Zelta Ābeles apgādam Zviedrijā rezervēt tulkošanas tiesības franču valodā J. Andrupa nn V. Kalves grāmatai Latvian Lite» rature.
® Literātūnēstumieks Andrejā Jobansons pnblicējis Stokliolmas laikraksta Dagstidningen—-Arbefa-ren vairākas slejas garu apcerē-jnmn pār Mazereln» Ēakists rotāts illnstrācijām lun apcer apokaliptis= ko momentu pazīstamā kokgriezēja mākslā. A. Joliansons ir pastāvīgs šī laikraksta līdzstrādnieks.
d Operdziedonis ,T. Jfiedra at° griezies no savas koncertumejas ASV vidienēj ikur nzstājies kopā ar Pēteri Lielznikn (janns apdāvināts tenors) un pianistu Valdi Treimani* {Mākslinieki teontjertēju-ii Saginavā, Linkolnā, Demoinā, Milvokos, <čikāgā, Kalamazū, Grand Eapidos nn Detroitā. Programmā bijuši pārsvarā latviešu komponis» tn darbi. Tautieši - koncertantus vi» sur iuzļņēninši atsaucīgi un viesmī-
līgi. ;^;.■.^-...■'^■.\.V■-© 29. janvārī sakarā ar Jfocarta 200 gadu dzimšanas atceri J. ied^ ra nodomājis noorganizēt Mocarta vakaru. — Februāri paredzēts Jo J^iedras koncerts ar Pētera Ijel-zuikas (no Kalamazū) piedalīšanos.-
® Metropolitēna operas vajadzībām Ņujorkā paredzēts celt jaunij daudz iplašāku ēku līdzšinējās 1883. gadā celtās vietā, kas spēj uzņemt 3.500 cilvēku. Metropolitēna opera 1957. gadā viesosies Ber-^ līnē, Vīnē, Parīzē, Maskavā un "^^