kādas godības GAL
KAļPTEINIS SKORCENIJS IZGLĀBJ MUSOLINI (15) Hitlera sufetois stāsta par „vad«ņa" iarbu un dzivE
Dzirdēdams/lsā tas bijis ģenerālpulkvedis J'roms no Berlīnes, Hitŗ lers kliedza: „Tad es zinu, ka par eksploziju atbildīgs ir fon Štaufen-bergs."
Meklējot citus pierādījumus* drupās atrada speciāli gatavotas kņieblītes, kuras biļa pagatavotas tieši pulkvedim fon Štaufenbergam, kam tuksneša karā'bija sakropļotas rokas. 'Šīs bumbas viĢS bijā Ienesis konferences telpā kādā piekabināmā kastē un tās uzmanīgi novietojis pie galda kājas, kur bija paredzēta Hitlera vieta.
Ģenerālis Kortens, kurš sprādziena lirīdī atradās blakus Hitleram, eksplozijā pazaiKlēja abas kājas un neilgi pēc tam mira. Ģenerālis šmunds cieta vēl smagāk, jo viņam norāv^ kāju un roku un viĢ^ mira .pēc 4ydieņām slimnīcā. Ste-nografistam, kas atradās otrā pusē galdam, norāva abas kājas un arī tas drīz mira. Visiemļ bija sabojātas ausu bun'gādļņas un vājināta dzirde, tāpat Keitelam un Jodlam, bet Genče tika izmests ārā caur logu. 'Aprakstīdams notikuma gaitu» Hitlers man stāstīja: ),Es biju pār-- liecies par biWā galda virspusi un izstiepis savu labo roku, kad pēkšņi notika eksplozija. Galda virspusei uzlidojot gaisā, inani rāva līdz, un es jutu, ka degu un apzinājos, ka esmu ievainots kājās."
Neapšaubāmi, ka Hitlera dzīvību ģiāba galda virspuse. Būtu tā bijusi plānāka, Hitlera ķermeņa centrs atrastos tieši virs eksplozijas punkta. Vēlāk noskaidrojās, ka fon • Štaufēnbergs, stāvēdams galvenās mītnes nometnē, gaidījis uz eksploziju. Bet tikko to izdzirdīs, viņš devies uz vienu no nometnes iz-' ejām, cerībā izkļūt no nometnes.
Sardzes aizturēts, viņš licis "pasaukt sainizes virsnieku ^n tam teicis: Jūs zināt, ka mana lidmašīna jau gaida. Man ir personīga un jstŗikta vadoņa pavēle, steidzoši doties uz Berlīni pie ģenerālpulkveža Froma un nodot tām ziņojumu. Tūdaļ, ļaujiet man iet." Sardzes virsnieks tam noticējis uri Jāvis pulk-, vedim izbēgt.
hitlers runa ar gebelsu
Hitlers zināja, ia atentāts gatavots Berlīnē, un nekavējoties pavēlējā dot teļefpna sarunu ar Gēbel-su, bet pagāja tfīs stundas, līdz izdevās atjaunot sakarus ar Berlīni,'. jp- vadi bija. nogriezti. Bija puļk-stens 4.30, kad izdevās dabūt sarunu ar Berlīni ūn, neskatoties uz visiem ievainojumiem, Hitlers, steidzās pie telefona. Ļoti pārsteigtā un stiprā balsī Hitlers jautāja, kas notiekot Berlīnē? Gēbels viņam stāstīja, ka atrodoties kopā ar majoru* 'Ŗēmeru, Berlīnes drošības spēku komandantu. Tas ieradies pie viĢa maldināts un stāstījis, ka saņēmis pavēli ieņemt visas ap valsts kanceleju atrodošās ministrijas.
Hitlers lika pasaukt Rēmeru un teica: ..Major Rēmer, tika izdarīts attentāts cerībā mani 3ioģaiiņāt,bet es esmu dzīvs. Manas pavēles — un tikai manas pavēles,— ir jāpilda jums: Es jūs daru atbildīgu par kārtību Berlīnē. Jūs dariet visu iespējamo, lai nodrošinātu ^ Berlīni inān. Lietojiet katru līdzekli, un nošaujiet katru, kas nepadodas vai neklausa jūsu rīkojumus, ko esmu jums devis.. Jums tiek apsolīts nekavējoties pulkveža grāds."- Rēmers atbildējis, kā izpildīšot visas vadoņa pavēles. Tad sekoja garāka saruna ar "Gēbelsu, un beidzot Hitlers viĢam pavēlēja izkārtot pēc iespējas: drīzākā laikā viņa radio uzrunu tautai. ;
Bijā imsnaktš.kād Hitlers teica runu vācu tautaij vainodams ģenerāļus, kās gribējuši viņu nogalināt, un paziņodams, ka visam, par spīti tomēr palicis dzīva. Lai ai)liecinātu tautaii ka patiesi Hitlers vēl ,stāv Vācijas un visu armiju priekšgalā, runu vajadzēja teikt arī Keitelam, Dēnicām uri. Gēringam, kas apliecināja, ka uzticīgi kā arvien kalpo vadonim. Ap pīkst; 4.00 pēcpusdienā fon Štauleaberga lidaparāts nolaidās Berlīnes lidlaukā.un viņš nekavējoties zvanīja ģenerālim Fro-mam, lai paziņotu, ka „Per Fūhrer ist tot." Saņemot so paziņojumu, majoram Rēmeram tika dota pavēle nodrošināt Berlīni. Arī fon Štaufēnbergs domāja par Berlīnes drošību, un varēja būt āp plķst. 5, kad fon Štaufēnbergs ieradās pie ģenerāļa Frpma, kur tas nekavējoties tika arestēts izvests pagalmā un nošaut. Bet ar to viss vēl nē^ beidzās, uri nākošā gadā ar tiešu Hitlera pavēli tika nošauts arī ģenerālis Froms, jo Hitlers zināja, ka Viņš štūtījis Štaufenbergu uz galveno mītni, lai izdarītu atentātu. Kādreiz Hitlers man teica, ka četriem nonāvēšanas mēģinājumiem nepiepildoties ir skaidri pierādījies, ka viņš tomēr esot īstais un likteņa nolemtais Vācijas vadonis.
■hitlera un musolīni. ■. ■     pēdējās satikšanas
Kaut gan Hitllers bijā ievainots, un pārdzīvojis smagu satrīcināju-mu, viņž tomēr pats gribēja 'sagaidīt Musplīni un, pakārtu roku kaklā un nabindētām kājām, viņš stāvēja galvenā mītnē un gaidīja d^-žas minūtes, līdz ieradās Musolīnii Pēdējais ibija pilnīgi pārsteigts, .redzot Hitleru; tādā stāvoklī.
,„Tas ir drošs pierādījums, ka es esrii-u tas vīrs, kas vadīs vācu tautu un. valsti pretī uzvarai," teica Hitlers. Raudzīdamies tieši viņam acīs ar paceltu zodu, Musolīni atbildēja:, Tas nevar būt citādi, un es stāvēšu jūsu pusē." Tad viņi devās apskatīt drupas, kas bija palikušas pāri no eksplozijas.
hitlers pavēl atbrīvot . .
\        musolīni .■ ,, Nākošā un pēdējā satikšanās viņiem ibija Feltrē pie Venēcijas, un
tikai dienu vai ^ivas pirms Muso-līni apcietināšanas. Likās, ka, Hitlers jau nojauta, ka Mušolīni stāvoklis nebija tik lalbs ikā agrāk, kaut gan no ipēdējā izturēšanās nekā nevarēja spriest pār jaušamām pārmaiņām. Atgriežoties atpakaļ Rastenburgā, Hitlers daudz laika pavadīja pētīdams kartes un pētīdams Itālijas (ģeogrāfisko novietojumu. •
: Man liiķās, ka tas bija Jodls, kas ienāca pie Hitlera uri paziņoja, ka Musolīņi apcietināts. Es redzēju Hitleru satrauktu un dusmīgu, Viņš pielēca kājās un lika man dabūt, cik ātri iespējams, Hlmmle-rUi Tikko Himmlers ienāca, Hit-•lers pavēlēja tam ar savu aiģefttu palīdzšbu uzzināt Musolīni atrašanās vietu un uzņemt sakarus ar viņu, lai izkārtotu Musdīni atbrīvošanu. Pirmās ziņas bija visai trūcīgas: Musolīni apcietināts un aizvests mašīnā uz kādu slepenu cieturiiu. Hitlers dauzīja savu galdu ar dūrēm. Nedaudz dienas vēlāk Himmlers ziņoja Hitleram, ka Musolīni atrodas kādā nelielā mājā. Abrucu kalnu virsotnē,
\:PAItADĀS|,KAPTEINIS \
UZŅĒMUMU IENĀKUMA NODOKLIS UN TĀ ' ,   APRĒĶINĀŠANA KANĀDĀ
• SAIMNIECISKO   DARBINIEKUAlPVIBNĪBAS PRIEKŠLASĪJUMU VAKARĀ 14. FEBRUĀRĪ SCOTT'S TAVERN TELPĀS ZVĒRINĀTS GRĀMATVEDIS      GROSMANIS RUNĀJA PAR UZŅĒMUMU lENĀ-vKUMA; NODOKLI .UN- ;TĀ- APRĒĶINŠANU.; /:
Trešdien, 1956. gada 22. tebman
„Tagad man vajadzīgs vīrs, kurš varētu cīnīties šajā virzienā un atbrīvot manu draugu. Es viņam apsolīju, ika, ja kādreiz viņš būs nelaimē uri briesmās, es iešu viņam palīgā," teica Hitlers. Himmlers Hitlera pieprasījumu bija paredzējis uri atvedis sev līdzi .SS kapteini Otto Sitorceniju, tievu ,'gaŗu vīru ar rētu pāri sejai. Klusībā Hitlers ar Skorceniju pārrunāja glābšanas plānus, un Skorcenijs atstāja Hitlera mītni. V^ēlāk Hitlers paļāvības pilns stāstīja man :„Es teicu kapteinim, ka viņš var prasīt vi^ sāda veida palīdzību no ģenerāļa Studentā, un viņš mati apsolīja, 'ka: viņš izvedīs Musolīni vai mirs paredzētā už*brukumā. Un ja vispār tas izdosies, tad tas * būs bumbas sprādziens pasaulei, sevišķi britiem. . Tas pierādīs, tiem, ka eis nekad draugus briesmās neatstāju, ka es ešm,u godīgs vīrs. Man jātur dotais vārds! Un angļi teiks, tas ir patiesi 'īsts/ draugs." Skorcenijs bija vīrs, kaš Hitleram, bija jau. izdarījis pakalpojumus Budapestā, glābdams admirāļa Hortija dēlīi, to ietīdams segā un ienesdams mašīnā. Kara pēdējām dienās Skorcenijs izpildīja arī kādu citu Hitlera plānu. Ar grupu laibi apmācītu britu un amerikāņu formās pārģērbtu vīru, viņi īdēvās pie. galvenos virzienos uzbrūkošām . sabiedroto armijām, un, samainot sabiedroto armiju ceļa apzīmējumus, sajauca sabiedrotiem orientēšanās spējas. ^
MUŠOLSNI kļuvis SALAUZTS'
■ :y Vīrs:..:' •
jSekodams. Škorcenija glābšarias mēģinājumam, Hitlers 'bija kā laii-
lenākuma nodoklis jāriiaksā par visām summāin> kas iegūtas pēdējā gada laikā no Kanādas vai citas valsi lēdzkeļiem, un tanīs iē-teip algas, libmisijas, profesionālo darbinieku maksājumi un tarifi; īpašumu īres, aizdevumu procenti,
vecuma pensija
lienākuma nodokli nav jāmaksā no kapitāla ieguvuma, kas radies no ieguvēja neatkarīgu apstākļu dēļ, piemēram, ja pārdod māju. kas nopirkta par 110.000, 'bet tagad saņemts ?l^.OOO. Tātad par: 15.000 peļņu nodoklis nav jāmaksā.
Parasti mazāki uzņēmumi ienā-kuma nodokli maksā kā katra privāta peršon£i, bet ja uzņēmumam ir vairāki īpašnieki, tad ienākumus sadala vai nu līdzīgās daļās vai arī proporcionāli pēc ieguldītā kapitāla lieluma. Jā uzņēmuma īpašnieki darba vajadzībām lieto savu personisko auto, tad attiecīgos auto izdevumus var atvilkt nb ienākumiem. ':
Akciju sabiedrībām .no pelņas līdz $20.000 jāmaksā 20% .ienākuma nodoklis, bet pāri .par $20.000 — 47%. Gadās, ka, šo uzņēmumu īpašnieki, kkm gada peļņa pārsniedz .$20.000, dibina otru akciju sabiedrību, lai' izbēgtu no 47%, nodokļa; maksāšanas. .Te jāievēro, ka
sabiedrības, kurās viena īpašnieka akciju kopskaits ir 70% vai vairāk, atzīst par radniecīgām sabiedrībām un .to peļņu aprēķina kbjpī^ ■ Ja īpašnieki,pelņu na uztiēmiiiria imm, tad viĢi pār to savukārt ^ēl maksā personisko ienākuma nodokli, .izņemot gadījumu, jā firma pēe pirmo 20% iemaksāšanas jir atlikušo sumu maksa vēl .15% un pelņu tad sadala īpašniekiem, kam personiskais nodoklis par' to vairs uav jāmaksā.
Ir pierādījies, kā tiem uz^ēnvur «liem, kam gada pelņa pārsniedz .$10.000, ir izdevīgāk reģistrēties pār akciju sabiedrību. Tā, piemēram, vienkāršajos uzņēmumos •sieva nevar būt pār vīra uzņēmumā partneri un maksāt .ienākuma nodokli uz sava vārda par pusi no gada peļņas, kas, protams, nodokli samazinātu.
Ja uzņēmums nodokļa gada laikā cieš zaudējumus, tad šo zaudējumu var atvilkt no nākošo piecu gadu peļņas ,vienu piekto daļu ga-
Ienākuma nodoklis uzņēmumiem jāmaksā Uz priekšu ik pa 3 mēnešiem,;:. ■■■
Referātu un sekojops debates latviešu valodā tulkoja H. Ozols.
CEĻOIŪMA piezīmes*
ž E N- 0 V A
va sprostā un katra telefona zvana skaņa viņu uztrauca. Tafe bija skaršu telpā, kad ienāca Himmlers un-paziņoja, ka Musolīni ir izglābts un ceļā uz galveno mītni. Hitlers bija ļoti sajūsmināts lin izteicās, ka pasaule reiz būs pārliecinājusies, ka vācii valsti tā nekad nevar sakaut. Hitlers deva pavēli riekā-vējbties abus vīrus vest šurp uz galveno mītni, kur viņš solījās •Skorcenijani piešķirt bruņinieka krustu. Pienākot ziņām, ka Muso-.līni drīz nolaidīsies lidlaukā, Hit-ler.s pavēlēja man. un pārējiem štāba vīriem. doties viņam līdz uz lidlauku un tur palikt aizniugurē, jo viņš gribot ibūt viens, satiekoties atkal ar Musolīni. Es stāvēju 'uņ raudzījos .Uz abiem vīrielh. Musolīni izskatījās pilnīgi svešs; noliesējis un. neskuvies, viņa acis bi-ja mazas un nedzīvas." Viņa galva bija noslīdējusi liz krūtīm un no lepnuma; vairsļ^^ļjija vēsts. Viņam blkkus fjavējā tā dēls. Atri Hitlers; apskāva, salauzto _yīru,' — kādreiz lepno Cēzaru. Es neticu, ķa vairāk par dažierii vārdiem tika 'teikts. Tad, saņēmis sava drauga roku, viņš to veda uz savu mašīnu. Tad Hitlers devās pie lidaparātā-sēdošā Škorcenija un - apsveica viņu. Kaut gan katru reizi, kopš esmu bijis Hitler^^ sulainis, esmu atradies vienā vāģī ar viņu, šoreiz viņš man teica: „Es gribu būt ar dūci viens, ejiet Itādā citā
vāģī." - :
■MiLESTlBA. groza' ī\>V<tm
Galvenā mītnē Musonīi tika ievests vienā no Grēringa luksā dzī-.voķļiem, un es viņam atnesu visus vajadzīgos piederumus, kas nedaudz tam palīdzēja atgūt tā agrāko izskatu .Viņi runājās vairākas stundas" un, abiem kopā es:ot, Skor-cenijam tika pasniegts solītais Bruņiniekā krusts. Tad Hitlers iedeva Musolīni speciāli sēv gatavotu kastīti, kās bija domāta vadonim kā 1. šķiras dzelzs krusta kavalierim; Kastīte bija greznota ar zelta ērgli, dimantiem un rubīniem.
Bija pagājušas tikai dažas dienas,, un mēs Musolīni redzējām pēdējo reizi. Bija izlemts, -ķa viņš dosies atpakaļ uz Minchjeni un tur .satiksies ar savu ģimeni un uzsāks no jauna itāliešu fašistu organizācijas stabilizēšanu, bet nabaga dūče bija izvēlējies citu ceļu. Drī'z mēs uzzinājām, ka viņš devies atpakaļ Uz Itāliju un dzirdējām stāstus par viņa. atiecībānl ar Klāru P'etači. Šīs ziņas padarīja Hitleru iļoti dusmīgu. Lai gan Hitlera mīļākā . bija %a Braunā, tas viņa bardzību 'neniazinājā,;.. „Mūsolīui ir precējies ^rs," viņš rūca. Un patiesi viņš bija tā pārskaities, ka štābs sāka izlaist šādu 'baumu: .,Tagad vadonis dos Skorcenijam vēl augstāku apbalvojumu, ja tikai viņam izdotos iebāzt Musplīni atpakaļ cietumā." (Turpinājums sekos)
iebraucot Dženovā, dodamies meklēt viesnīcu; jo ^raud lietus. Dženova ir lielpilsēta, un piestātnes tuvumā istabu cenas ir augstas, tomēr netālu atrodam mazu viesnīcu ar piemērotām cenām. Mūs vēd pa ^ažā^ām kāpnēm,^p^^^^^^^ rāda lielu skaistu telpu^ ar nfil^i-giem logiem— un brīnums! mēs esam 5. stāvā ar skatu uz ostu, jūru, kalniem. . Visa Diženova ir celta iiz pakalniem, tā ka stāvi atkarājas no ielas, uz kuru de iziet.
Satiksme ielas ir ārkārtīgi strauja^: drāžas elektriskie ^filobusi", un vecņiodīgie tramvaji bieži izbrauc no sliedēm. Visu satiksmi vada eleganti kārtībnieki, balti cimdotām Toķām graciozi mājot, it kā kādā "mistiskā dejā. Kad pā]*^ drošs „s^ūterists;' ai^ nebēdīgu, sāņus uzsēdušos pavadoni meiču ņeievērpdams rie sarķainās," ne zaļas signālu ugunis, ■ aizlaižas garām, tad kārtībnieks tā rezignēti nosvilpj un sāk ^no jauna savas noslēpumainās ķustī'bas.
Pazīstamais Palazzo Rōsso, kuru karā ķērusi bumba, vēl nav atvērts, tam pretī, Palazzo Bianco fasfdē: nav bombardēšanā cietusi, kāda bumba iēliritusi dārzā. Diemžēl, daudz mākslas'darbu ir gājis bojā^ bet bagātākās un. arī īstās DžēnOvas ģimenes ir ziedojušas daudz slavenu gleznu, un tagad Palazzo Bianco telpas ir loti skaisti modernizētas ^ apgaismojums un gleznu izvēle gaumīga. ^^^^ P^" šā Via daribal.dr ielā atrodas -1583. .gadā celtais Pilsētas nams, kur ir i iŗzglabāti^ Kristapā Koluniba pīšļi un Paganini vijole. ..€)audz ir ko i'^dzēt^ bet laika ir inaz. Saņēma^ mies dūšu un ielēcam vienā no tramvajiem, kūru gala piestātne ir II Necropdli di Staglieno, labāk pazīstama kā Gampo Sanfo.
Pie kapsētas plašiem vārtiem pārdod sveces, puķes, pastkartes. Gar visiem šiem tirgotājiem ieejot plašā kapsētā, ir grūti atkratīties no. itāliešu gidiem. Tie visā-, dās valodās lūbt3i jūs pārliecināt* ;ka bez viņu paskaldrojjiimiem jums nekās nebūs saprotams.
Kapsēta, kura daudziem lasītājiem būs pazīštariiā,ir milzīga, bet neskaista; tā ir gaumes lieta. Ļoti naivi Ir reālistiskie marmora un bronzas tēllu rada spokainu vai pat koinisku iespaidu, piem., nāves eņ-.ģelis, skeleti, ūsains vīrs, kam blakus laulātā draudzene, zvērē:,. Es ķv sekošu (ņiiris pēc 35 gadiem), u. t. t. Aplūkojot kādu eņģeli, kas noliecies pāri marmorā cirstai puskailai .sievietei; ar pirkstu rāda augšup, dzirdam bargu basu, kas satricina kapličas velves; tur ita-^ liešu gids, kas mums sekoja pie ieejas, tagad noķēris kādu amerikāņu ģimenij tremolo Ibalsī dod paskaidrojumus. Dārua šausmās pieķērusies vīram, bērni ieraudās. Campo Santo, gan nevienam nav ieteicams ņemt itāliešu gidus — tie ir par daudz dramatiski.
Interesantas ir šaurās ieliņas Dženovaš ostas tuvumā; te atrodami dažātiu kategoriju restorāni, ' arī ; vienkāršas osterijas, kur katrs, pasūtinot vīnu, iekož līdzpaņemto. Te ir veikali, konditorejas, zivju tirgotavas, puķu un sērkociņu pārdevēji; tirgu slēdz vēlu siaktī. Viss šis pastāvīgais jūklis ir'spilgtr apgaismots bērni, suņi, kaķi rotailājas un kaujas.
: Pēdējā vakarā gribētos vēl dauds . kō> nlopirkt sev un dāvanām, jp ce-aās ir ap 5ft% zemākas nekā Francijā. Vilina cimdi, apavi, zīda kaklauti u. t. t. Nākošajā dienā ar ■ nožēlu jāatstāj Itālija —-līdzpaņemtās liras ir izkusušas, bes tam itāliešiem ir nepatīkama paraža Jaungada naktī sviest no ielas logos «vecus traukus, pannas bundžas.. * un Fraņ<Ju Rivjērā mūs gaidā labi draugi Jaungada sagaidīšanai.
A. Oo
Uzrunājot Kanādas Ceļotāju palīdzības apvienību (Travellers' Aid Societjr), Pavalstniecības depart. sakaru virsnieks Andrejs Tomp-sons starp citu izteicās par kanādiešiem, kas jauniebraucējus ieskata par DP iļn aizmirst, ka būtu grūti 'atrast ļaudis viņu pašu starpā, kaš ,nav DP. „6alu galā Jmperijas lojālisti ir pirmie' DP, ko Kanāda uzņēmusi."
Tālāk Tompsons izteicās:„Dau--dzi sūdzas,, ka jauniebraueēji atņemot kanādiešiem darbu, bet nav šaubu par ekonomisko ieguvumu, ko šie iebraucēji dod Kanādai. Ja es būtu kurpnieks, padomājiet, cik daudz darba roku es būtu šais gados izmantojis, (taisīdams %urpes viesiem jauniebraucējiem. Pie tam tie ir mācīti amatnieki, un daudzi no viņiem nekavējoties iesāk savus uzņēmumus, tā dodot darbu daudziem, kanādiešiem." Rudātājs arī pasvītroja, ka kopš 1945. gada vismaz 60.000 jauniebraucēju nopirkuši savas mājas un kādi 10.000 i'nopirkuši lauku saimniecības. „Ja padomā, .ka immigrantu skaits Ka-nadā kopš 1945. gada līdzinās visas Britu Kolumbijas iedzīvotāju skaitam, tad ir skaidri saprotams, kpdu milzu ietekmi šie cilvēki rada Kanādas tirdzniecībā un lauksaimniecībā."
Pakavējoties pie biežāk dzirdētiem ieskatiem, ka ārzemnieki esot miera un • kārtības . traucētāji, Tompsons paskaidroja, ka, iebraucot Kanādā, šiem cilvēkiem jāiet caur lielākām grūtībām un sūrumiem, nekā viens otrs kainadietis jebkad piedzīvojis visā savā mūžā.
,,Jā es lasu, ka kāds Tompsons ir izdarījis slepkavību, man tas paiet garām nemanīts, bet ja slepkavām ir kāds neparasts vārds, tad acs. pie tā apstājas. Mēs esam paraduši domāt, ka ..mūsējie" ir tikai labi cilvēki."
;     ļ       58. tMpiriājums ;
— Draudzība ir jo slavējama lieta, no kiiŗas nevienam nevajadzētu atteilities, -—drošākā no zeltenēm atteica, un abas lēnos soļos gribēja doties tālāk, jo at-Isiāt vēl skaidrāk savas domas viņas negribēja. Tomēr ]l)iia pietiekami jaušams, ķa dejas laukumā viņas nebija varējušas līdz šim parādīt draudzības jūtas, kāpēc mazliet rezignētas pastaigājās ārpus laukuma.
— ¥ai mums būtu atļauts cienījamās tautietes mierināt ar kādiem līdzjūtības vārdiem un*;.— viņš iespraudās starp daiļavām sirsnīgs un smaidīgs, un tās laipni atļāva viņam satvert elkoņus.
Savu panākumu iepriecināts, Pumpurs pavisam bija piemirsis Krogzemi un, tikai laukumā ieejot, paskatījās atpakaļ, domādams, ka draugs viņam seko.> Bet Kŗogzemis nebija redzam^. Viņš gāja ūz Daugav-malu, kur lika kādam večukam pārcelt sevi laivā yid-zemes krastā. Turpat jau bija Kurteņhlofas piestātne, ao kurienes ar vakara vilcienu varēja sasniegt Kgu,
■ XXXVI-
Jācere, ka šis latviešu l^āteris^ reizi i©sā,te vairs nezudīs.
Tvaikonīša klājs, kuram abās pusēs, neganti sprauslodanias, pa ūdeni šalkdamas pērās turbīnas, bija ļaužu patukšs, jo bija jau pavēls rudens — septem-r bŗa beigas ^- un tāpēc vairums 'Rīgas Ižibāko ģimeņu, kas nule tikai sāka pavadīt vasaras mēnešus jūrmalā, jau bija atgriezušās pilsētā vai arī uzturējās mazajās muižiņās pilsētas tuvumā, kur nupat dārzos nobrieda šīs vasaras augļu raža. Tur nepietika kalpoņu roku, un ražas novākšanā jo čakli darbojās līdz arī pašas gaspažas ar savām meitām, kas saulainajās rudens dienās pame1;a smalko un čakli
mācījās katrai krietnai saimniecei nepieceišamos augļu l^onservēšanas, darbus.
Jaukajā septembra svētdienā uz Majoriem ļ)rāuea tikai tādi pilsētnieki, kaš jūrmalu apciemoja pa retam. Tie lielāko tiesu bija uiopietni vīri, kas darbdienās strādāja veikalos, darbīncās vai kādās iestādēs un ņu gribēja izmantot jauko rudens svētdienu, lai svaigajā jūras elpā ^'tspirdzinātu saspiestajās pilsēta telpās nogurušās krūtis. Tērpušies garos, šķērētos, no laba angļu tūka šūtos svārkos, šaurās gaišas drēibes biksēs un augstām platmalēm galvās, Mrdaiini un svinīgi vi-; ņi sēdēja klājā blakām gaspažām, kuru baltās un godīgās rokas mierīgi atdusējās klēpjos blžikām pērlēm izšūtajiem ridikulliem; Vēsina vēdināja daudzās apģērbu lentas, ķruzules: un mežģineš uii-reizēm pat gribēja pacelt ūz augšu svārku apakšmalas.
Visi klāja pasažieri paklusu sarunājās vācu valo-dā, kaut ar dažiem tā neveicās diezincik viegli. Bet nedaudzus pakāpienus; zem klaja, kur atradās bufete, sarunas skanēja krietni skaļāk, jo tur daži stiprināja gevi ceļojumam, kuŗš vilkās diezgan: ilgi, jo nebija cerams, ka Majori būs sasniegti pirms stunda^^^ trim.
Skaistais laiks tomēr vilināja laukā arī bufetes" cienītājus, mi kāds bariņš uznāca klājā, ļ'o starpā bija kāds jauns cilvēks, skaistu, tīri skūtu seju, pašas dabās cirtotiem brūniem matiem un; ļoti labi piegulošā tērpā.  Tikko uznācis klājā, viņš skaļi iejaucās: ^ Kāda skaistā, spoža; un silta diena! — Šie ,vāŗdl a*tskānēja diezgan skaļi un pie tam latviešu valodā, pēc kam kādi no klāja pasažieriem pacēla augstāk uzacis un ļāva parādīties āp acīm apvainojuma pilnām rievām un rieviņām. Daži'ka neziņā viegli paraustīja pliecus^ ipāris galvu pieliecās: vien^ .otrai.';.     ■ ■   ■      ■ ."■. ^ •/.. .
: denn dieser Grossmaul, Herr Bersing? -^^
—- 0! Kennen sie ihn idenn riiclVtl  Der Kerl ist ■ dofclī^'Mlunan !:—.■■:; <: Dfer lettiscķe T^eateijmaciier allso ? ~-
— Dociiv doci?/ —^ derselbe!
— Der Bube siel^t ja aber ganž saubei^ausi —
.-   — 0 ja, freiiieli, das tut er!  Wissen Sie denn nicli''/das er in Petersburg vor dem russīsclīen Kaiser -•■gespielt? --v'- , ^ :
docli eine geborenē Voeltzke, allso eine deūtsche M^^ ter lifat!; — ■\--'Y.'v-"
— Jā, ja Herr Bersing, die Zeiten werden imme^^^^ und immer aegrer...
Pārlaizdams acis klājam, Alunāns ievēro ja pasažieri, kurš bija apsēdies nomaļus kapteiņa tiltiņa pakrēslī, uii devās pie tā.
— Ā, ko es redzu — Krogzemja kungs! -:- viņš iesaucās, — un laikam taču arī ceļā uz tāHās jūras krastiemf; ■■■'-.r
— Tā ir, Alunāaia kungs, braucu pirmoreizi uz
.Majoriem.—T ■
- Tad nu gan esat krietnu bišķi; nokavējis,
Alunāns smējās, — jo šīs prūšu kolonijas dailība īsti ^ atklājas ap jūlija vidu; Tad ^ tuŗ var apskatīt Tisas labākās Rīgas freilenes un jau pēc saulsāŗguruņ ridi-kulu krāsām var spriest, cik liela katras pūra nauda. Tagad Majoros atradīsit vairs tikai niecīgas paliekas no vsaras jaukuma. Bet, ja esat draugs svaigi kūpinātām ^trimalām, tad esmu ar mieru būt jums par pavadoni, jo jūs jau, laikam nezināt, ka, ikviena zivtiņa, pirms to norij, drusku jārioslīcina, ko vislal)āk var izdarīt Stukmaņu ķimelī. —        ^ ■
— Kā slī(jina strimaļas, koieit Rīgā sauc par reņģēm, to esmu gaņ redzējis jau agrāk Dimbažos, kurus dēvē par reņļģu galvaspilsētu, bet var jte būt^ kā Majoros to dara pavisam citādi, tāpēc labprāt pieņemšu jūs par palīgu.-^
— Redzu, kā ar savu latvisko. valodu esam šeit dažiem kļuvuši par piedauzības akmeņiem, — Alunāns, pavērojis tuvāko pasažieru sejas, smaidīja, — tāpēc' iesim tur uz kuģa priekšgalu, kur varēsim mierīgi ru^ nāt, apsēdušies uz tukšajām reņģu kastēm.:
Viņi aizgāja un/āpsēdās kuģa priekšgalā, kur tiešām nebija neviena cita pasažiera, jo kuģa priekšga-; lu ieskatīja par plebejisku vi^tu, ķamer pretējā gala klājā alķž Uzturējās labākā sabiedrība.
— Vai tiesa, ka esat pārnācis Rīgā ūz pastāvīgu dzīvi? — Alunāns jautāja,
— Tas tā tiešām ir, Alunāņa kungs.-
ko tad par to teiktu šulrāts fon Klota kungs, kuram esmu kā dadzis acīs ? — < i
- Bet kā tad domājat šeit savu dienišķo maizīti āt?,—
— Cienījamais tautietis Tomsona kungs ir uzcēlis skolu, kur mācīsies'tie bērni, kam vecāki strādā viņa skūnstmēslb. fabrīķī — tur esmu pieņemts par skolmeistaru.—    ' -
— Tā ? Bet vai domājat, ka šāda skola ilgi varēs pastāvētf—
—- Dievs to zina!LTomsona kungs domā.... — -— Es gribu ticēt, ķa Tomsona kungs tiešām spēj. domāt, kaut gan tajos gabalos, ko viņš,teāterim rakstījis, domāšanas ir gaužām maz,     Alunāns ironiski pasmīnēja, — un man arī nav priekā viņam to mācīt Bet gribu ar jums runāt par kādu citu lietu. —
Labprāt jūp uzklausīšu, Alunāna kungs, — ^
- So? Danh is' es v^oH'Sdļade um ihnen! -
- Sie Habien RecHt!   Und um so meliŗ, d
-er
— Bet gan nebūt tā, ka augstie rātes kungi pieņēmuši jūs pat skolmeistaru kādā no pilsētas skolāni.---
/     Arī tas tiesav—Ķrogzenns pasmējās, >—^^t Īli nav darījuši un laikam arī nedarīs, kamēr vien viņiem būs jel kāda nosacīšana par Rīgas sk^
Ķrogzemis attrauca, mazliet brīnīdamies par Alunāns zobgalīgo nostāju pret Tomsonu. Viņš vēl neziņā-ja, ka Tomsons gribēja valdīt ne vien skunstsmēslu fabrīķī, bet arī Rīgas Latviešu teāterī, kas nevarēja l)iīt pa prātam jaunajam teāteŗa direktoram Alunānam.
' —- Viesodamies nesen/Alojā, redzēju, ka jūs, jo saprātīgi mācījāt spēlētājus teāteŗa izrādei, tāpēc do-ināju, ka esat teāteŗa, cienītājs. —
, — Spēlētājus es mācīju un būtu arī ar tiem kopā teāteri spēlējis, ja vien kādi kungi nebūtu par to gādājuši, ka man bija) np turienes jāaiziet, pirms teāte-
ris tapa nospēlēts. —
■''     ■ '       ,    ■■■[.■•■■'■■'"' '. ■        ■ .■ ■■ •'
— Gaužām žēl, ķa, tastāNnoticis. Bet paldies Die-vajn, ka uz Rīgu varējāt atnākt. Oadās arī tā,'ka dažs labs, kurš to pats nemaz nav vēlējies, uz Pliskavu, Kaiū'gu vai citu kādu Krievzemes pilsētu aizbrauc, kur par teāteri vēl neviens nav pat dzirdējis. —
^^^^^^^^^^    — notiek gan, Alunāna kungs, — Krogze^
mis atteica ar greizu smaidu.
.   — Bet, kaut tas ļarī tā, nedrīkstam tāpēc rokas klēpī turēt un no teātieŗa spēlēšanas atteikties. —
-r- Jūs to arī nedarātj Alunāna kungs, jo, kopš esat kļuvis Latviešu teāteŗa vadītājs Rīgā, tur jo daudzi gabali spēlēti, par ko avīzēs esat uzslavas saņēmis.-
VAI
Kovirzīšaļ ļ likteņos toiļ sīto atzinun cilvēka mūļ ilgs un va miem bagāļ žamam likti cijas atseviļ mūžīgi. No ka tāpēc nļ mistiskai J griesam jāaļ arī labi ziiļ gaida nenoļ tādēļ nedzīļ šu?-
PievērŠotl likteņiem, kā jau agrļ ■ lizācija, ■ -sāl ir iegājusi pareizāk, i kas ir pār| cēzarismu.
KIETUļ BAKSTlļ
Kādas tļ
Rietumu čļ pazīmes, M rodas panīļ rioda sakuļ
Ļoti zīm| ba ir tā, nās, nacioļ vecojusies,! des. Stapļ tās vietā ekonomiski ganizācijāiļ pām, kāda Nācijas, iJ tumeir^paj Amerikas saules. Tļ tam. ka aļ donālas sarauc neļ ras, kas, iļ tinen tālos bālas vadi| īstenībā noteic vaiJ ras centri stāvoklis simta caiļ kļuvusi 'pļ spējīga; ties masaļ tērēšanā
LīELlI
Tālāk, pieredzējis ru un Jzļ visus līdļ Korejas u| ņas nemj Trešā paļ paeēlis sļ laiks >pad karu laiki
TĀLTirt
.= .gi vsmļ ties. ļ T
...galpoļ ards.*' Tl
mūsuļ tējās, ļ . - vāk, ļ
nāca jasuiļ šana galvāļ metai ļ
bet j
Ai b
navid
■ V
atgi
Likt
spēk
nāji
«aki