stdieD, 1956. ģāda .26. maijā
Sestdien, 1956, gada 26. maijā
jZiņas ho piederīgiem
L-atTiešji Kentrālai komite^^^ Tāli — (2lļa) AngDStdori     Dež- j T^Id ir-ziņas zemāk minēto per-|nāra no ļiņņ piedes^gajleaij
.. Kāfliņi-Alfrēdam Iva-(dz, 26. 3. 24..). liainim Mel-un (dz. 6. 26.), Leokadijai Vik-ŗemai, ^Ma rijai Danilevičai. Olgai inilevicai, Annai Virbickai. pēte» n^Odeikātiam (tēvs vai dēJa^—. ■ iņi. 16. 5. 00, un 3. 9. 27.), Blmā» m Bglītim (dz. 11. 10. 26.). Ro-ļŗtam Vajeikam vai Vojeikam (dz cavāj 1922. g.), Mirdzai-ĒSlai-Vil-Uminei Kalnājai - Klinbergai <dz. ŗkĶ j30.. 5. 11.), Jānim Krūmiņam pz. 13. 7. 25.), Oskaram, un Kon-uintinei Stobiem, Kamillai ua Jāni. Riibiks - Jēkabsoniem, Ērikai ļiisbnai-DreicmaneOletai KaJējai [useķiim   Maupiņa^ Ģertrūdei i>ei^'iecei.  Miķelim   Buzītim,: N. fatvjejevam.   Vailterim Strazdam/ ķmiin Bortiņam (dz.. ap 1925. g.), [allijai Zīvertai; Mildai Hieksiņal '
ģimeni (dziv. Cīrichē), Druppas •im^nei, vijolņikam Vīnertam, Dr. loeļioerv (igaunis dzīv; Zviedrijā). :valdam - Helmutam Biezam (dž. ••)26. g. Abrenē), zobārstei Birutai "ommerei, Melitai Celmai (dzim. 'ļaiVniece. dziv. Traušteinā), Arvi-arii-Friciin Oliņām, Emāram' irivni^am (dz 24. 4. 26), Rasmai Peikmanei (dz. 16. 6. 22.), Elzai . VoTtkevicai (dz. Griķis, dz. 1915.
dživ. Neuštatē), Rūdolfam un i'iesturam Kundziņiem, Mārtiņam īansonam (agr. strādājis 323.' tr. ribnībā Bīlefeldā), FranGiskai :3iz-:^^i, V. Vadziķim, Terēzijai Šeferei.
Bieŗari^am, Jobahnai Mežai, El-lārain Zariņam, Jānim Rebiņam Iz 20. 4. .27), Bermliardam; Deks- -im, Artūram Berķim (dz. 3. 8. 26., Jzīv. it kā Austrālijā), Nikolajam . ^pinskim,. A. Pēkulim (dzīv. Zē-lorfā); Kristapam Stiebrim. Sbe-)ānam' Tribim, Pēterim Niķiforo-am, Fricim Kalniņam (dz. 5,10. 1.. laikam dzīvo Kanādā), Amōl-ļdam Lutkevicam, Vilhelminei Vei-ļlei, Kārlim Baronam (dz. 21. 3. 09.. ļilzivojis. Anglijā), Mārtiņam Kukuļ-. [muižniekam (dz. 20. 4. 06.). .ķpt Jānim Ūdentiņam (dz. 23. 11."99.), lOsveldam Ūdentiņam (dz. 34. 6. Oo.) Jānim.(Jrayam(dz. 24. 1. 20.), [Alfrēdam Zicānam (dz. 7. 3. 12). Vijai Kazakai, Ojāram Kalniņam (dz. 11 7. 22.), Alfrēdam Upneram (dz. 1912. g., dzīvojis Anglijā), Valdim  Treimanim,   Paulam Dāvim (abi pēdējie dzīv. Rēgensburgā). Kārlim Voldemāram Kaziņām (dz. 30. ļO, 07., dzīvojis' pie Braunēvei-gas), Dailonim Zariņam (dz. 9; 12. 23.), A. Balo<īim (dzīv-Manlieimā), notāram Blūmam, Jūrniecības dep. iir. Langenfeldam, Lidijai Klavkal-nai, Dr. Čedrikam, Artūram Juzu-pam (dzīvojis Fuldā), Lidijai Erd-manei (dzīv. Kleinkoetcā), Irēnai Ukstiņai (dzim., Nedesone, dzīv. ar viru Eduardu un dēl^ Uldi Flens-. burgā). Zigrīdai Ausmanei (dzim. Jauiiziamē, dzīv. Flensburgā), Kārlim Visvaldim Krūmiņam, Jāzepani Dzenim, Ārijai Vēris (dzīv. Anglijā), Olgai Leikueai (dzīv Pineber-gā), Georgam ūn Verai Lutciem, Albertam Ūdriņam (dz. 9. 11. 23.), . Ādolfam Grigasam (dz. 10, 3. 10.), K. Žaberam (dzīv. Vedelē),: Ņinai Feifei (dz. 14. 2, 26.), Georgam Fei- • fam (dz. 3. 11. 22.), Antonam Tur-kovskini (dz. 192''6, g.), Dr. Jānim Smilgām, AdoIfamrAugustei, Arve-dam  un  Margrietai Pilanderīem (džTv. Vircburgā).
Rakstot L€K, laiptti lūdzam pie° i vienot starptautiskos pasta kup«° lins atbildes vēstulei.
ķo- viņš ap .sevi redzēja. Uii vi». , •viņš steidzās jo drīz nokļūt Sī-[tur sameklētu spahii un "papīra ^ to, ko sevī pārdzīvoja. <
Vētra, debesis ar miglu Māj.. „ ■.-A« S. Puškiiis
ļupirnispavasaŗa nakts.. Mitrs ; , negantos brāzien|os, no okeāna ā Somijas jūras liea salauzīto un ko ledu Ņēvā, kas vēl bija ledus varenās ūdens.masas lauzīja un ir grūdās ar to kopā uz Pēterbur-brāzieniem līdzi virpuļoja smags lesulis to reizām sagrieza ķēmīgā ^ lināja ziemeļu mītu pasaules bais» |ā bija nakts, kad cilvēkiem, kas i Ivjaptrūka elpas, bet a<;is ik mir-ipjā sniega,
Mmdināja lielgabalu grāvieni, kaā 111 Šliselburgas fortiem. Lielgabalu i trauktu zvanu skaņām, kas plūda 4^ to Pēterburgas iedzīvo-tājiēm īir^ud plūdu "briesmas, nīļtošais mītiskais milzis ne pirmo-isniās par purvā uzcelto skaistuli ināja to noslīcināt ledainajos iide-ŗu varēja glābt tikai tas, ja ne-aurēt viena>irzienā, to pēkšņi liļ kaut -ari nekļūdami mierīgāki, pUpt Ņēvas granīta nožogotajiem ydām vēja maiņā, par kuru, jau. iļu, lūdza visās baznīcās, kas bija ' Lpkiļ, vēl nebija jūtama: . Tāpēc iegulēja, un daudzās vietās pagra-leki ar savām mantiņām pārcēlās li.- Kārtības uzturēšanai ielās pat-njas kolonnas, pie namu vārtiem et Ņēvas krastmala steidzīgi fprmē-and^s. Ļaudis bija labi skoloti im jādara, jp par to bija.jau laikus 'd Iekšlietu ministrijas trešā nodabu pjūdn briesmu ^radījumā varēja ■as pilsoni bez tiesas un izmeklēša-nrijas dzelzsraktūvēm.; (Turp, sek.);
ir lis
8
Iķ gadus, kad nosalušais cīrulis
LATVIEŠU RAKSTNIEGĪBAS
VALDEmRS ■ DAaffiEHGS KĻuST.70 G^^^^
23.. maijā Dānijā 7.0. dzimšanas dienu sagaidījis viens-no latviešu Titerāit.ūras lielākajiem stila meistariem,  skaidrībās  un līdzsvara meklētājs. dzīvē uuņ  mākslā — Voldemārs Dambergs. Viņš beidzi Tērtatā klasisko valodu studijas \m no agras.jaunības V. D-gu pa .vadājuši dziļa.un uzticīga:.mīlēstībf U2 antīko pasauli, tās mākslu m klasiskās dzejas. nemaldīgo skaid . rību un skahīgumu. Šai. lielajai mī lestJbai. Dambergs palicis uzticīgi; visu mūiu, un,, šķiet, ikviens latviešu literatūras kaut tikai paviršs paainējs nešaubīdamies piešķirs vi ņain klasiķaivārdu—, tik nepār protama, viengabalaina un nenial . dīga ir viņa māksla;
iSavu īpatnību citu .laika biedri . starj.<ā. Dambergs jau noteikti ie sīmē ar saviein pinnajiem dzejoļu krājumiem — Zīmējumi (1907) un Bareljefi (1909.), sev un savai mūzai iiztičīgs paliekot āri krājumos Dvēseles ritmi (1021.), Klusais Kan^evāls (1925.) uņ Zemes Mārai (1935.), kur' vērojama Damberga pievēršanās senajām- latviešu die-•.vībāa:. ■•
N& V.. Dāmbergā prozas darbiem pašā pirmajā vietā būtu inīnams plašai© autobiogrāfisko rpmāiiu cikls Gaitniēcībās celi, kura galvenais varonis Visvaldis Tūls izklejo tālus ceļus revoliicijaš laikos Krievijā, līdz nokļūst Japānā un no tū-rien^es atgriežas Rīgā. šim romānu ciklam ir ne tikai liela literāra, l>et arī- tīri kultūrvēsturiska vērtība; jo autors liek savam varonim izsekot dažādiem periodiem mūsu valsts tapšanas laikā, zīmīgi irak-sturojot" arī tā laika mākslinieku im -pilsonisko sabiedrību.
KĶ teorētiķis ar plašām zināša-mm, Y. Dambergs sacerējis arī dāudsus literātūrzinātniskus. apce-. Tējumus, tžbrētiskus. rakstus un Ivritikas, kas dajēji sakopoti krājumā .,,Zaļais rakstniecības koks." Ļoti vērtīgs ir viņa plašais teorētiskais darbs „Ievads vispārējā Tākstniecības vēsturē," kāda otra līdzīga nav visā inūsu . literatūrā par .šo nozari.
'Pēdējos Latvijas brīvības gados, darbojoties par ģimnāzijas direktoru Jelgavā, V: Dambergam arī kā Jelga-vas teātra dramaturgam bija izdevība atkal reiz ciešāk pievērsties savani iemījotajam darbam drāmtitiskajā laukā, jo nedrīkst.ne-
pieminēt, ka tieši Damberga delr ārtiskās komēdijas ieņem vienu no zīmīgākajām vietām mūsu dramatiskajā literatūrā. Tās sarakstītās itāliešu meistara Goldoņi skolas garā, tuvas arī spāņa Lopeš de Vegaš stilam, un ienesa veselu apvērsumu niūsU. .skatuvēs literatūrā. Ar vislielākiem panākumiem uzvestas Damberga komēdijas .Neticīgā Kolumbīne un Mēs viņus gūstīsim, ka.s ilgāku laiku, turējās uz Nacionālā Teātra skatuves, papildinātas ār V. Damberga drauga un gara tuvinieka Voldemāra Tōnes zīmīgajām   dekorācijām. Neticīgo
Jubilārs Y. Dambergs
Kblumbīni ar lieliem panākumiem pirms gadiem pieciem uzveda arī Stokholmā teātra amatieru — entuziasti! griipa, jaunā spējīgā režisorā V. Blektes.interesantājāUrak-tējumā.: '.:'
Pašreiz V. Dambergs vada savas dienas Dānijā, nenoguris .strādādams pie aizvien jauniem darbiem, un- apskaidrotā mierā viņa skats allaž kavējas .sava dižā darba un mūža Olimpā, kas nešķirami saistīts ar visas latviešu rakstniecības veidošanas un āugSanas posmieiļi:
Daudzajiem apsveicējiem no tuvienes nu tālienes, kas sirmo jubilāru atcerējušies viņa 70. .dzimšanas dienā, pievienojušies arī V. Damberga bijušie ^audzēkņi, kollē-gas un draugi, kas pašreiz atrodas Kanādā, kā ari LNAK, kas nosūtījusi jubilāram sveicienu visu Kanādas latviešu vārdā.
CIEMOS PIE; ..
eRMAŅA:-
Būt Ingolštatē un neapmeklēt Pčteŗi Ērmāni ir divas, nesavienoja ņas lietas. Patīkami čīkst balti berztās koka kāpnes, trešajā stāvā pie sirmā dzejnieka kāpjot. Durvis sn aidīga atver dzejnieka dzīvēs biedre: ikviens šeit ir mīli gaidīts viesis, jo sevišķi, tagad, ka,d kun-. dzes kustības brīvību traupē slimā kāja, un airī pats dzejnieks kjuvis lēnīgs gājējs.
Valodas;raisās' lēni, bet tad, dzej-. niekam tīkamā gultnē ievirzījušās, nespēj vairs .Timties, Klusais vērotājs un skaistuma mīlētājs ir pārvērties latviešu dzejas cīnītājā. Kā vārgu pavasara ziedu viņš aizstāv katru jauno dzejdari, jo „to dienu nepārdzīvotu, kad latvju dzeja bojā ietUv"! • Sirmajam dzejniekam liels gandarījums ir pēc ilgāka laika gandrīz vai reizē tautās parādījušās divi grāmatas. Ir tik daudz pārdzīvots unļ rakstīts, bet dzejas neviens izdevējs negrib labprāt izdot. Ir materiāls risks ieguldīt naudu maz ejošās ļ grāmatās. Dzejnieks ^ arī pats t(ļ' apzinās, un. tas viņam sāp. Vai brīnums, ka viņš delikāti mē-.ģina pariet honorāra jautājumam? Ja lasītājs zinātu, ka autora vienas grāma-tas 'honorārs ir tikai .70 dolāri, kas līdzinās viņa 2 mēnešu sociālajam, pabalstam,. bet otras grāmatas,, izdevējs atsūtījis" pāris dzejnļekā ilgotās grāmatas, kas. nepieciešamas, lai spētu sekot mūsu literatūras dzīvei, tad arī viņam sāpētu;' Bet dzejnieks par to nesūdzas; Pieticība, kautrība un lēnība ir viņa tiesa.
Radīšanas priekā materiālais ieguvums Ērmanim sekundāras nozīmes. Savā godīgumā un taisiiības apziņā viņš sociālajā pārvaldē ķā ieņēmumu pieteicis savus sīkos avīžu honorārus, un tie, reizēm mēnesī .atļauto 25 marku robežu pārsniedzot pilnā apmērā,.tiek atvilkti no tā jau knapā pabalsta. Bet tā(^ēj dzejnieks neskumst. . Viņa skatījumā, izšķīrējas: nav materiālās, bet gan;garīgās vērtības. Un ja Ēvmaņa līdzekļi atjautu, tad, laikam, viņa tīkamā mājokļa sienas greznotu tikai latviešu grāmatas, uii pašā virsū gulētu dzejas antoloģija.
Bet tā, vēl pagaidām utopija. Dzejnieks strādā pieticībā un ir4ai-mļgs, ka drīkst kalpot latviešu mpcsiai un dzejai. Un tikai tad, kad viņa vairs nebūs, mēs īsti apjautīsim, kāds gara milzis viņš miims, latviešiem, ir bijis.
i Māris Olainietis
Pēteris Ērmanis ' TKEJAS
A5
Eeiz Wjā d/ejiue<'e. Aiz vijr^ļj gŗē.
■■ , dālU:'
Tai tomēr īstā saule zibēja. Bet pēkšņi viņa zuda, ļmmķ Jau, kad ap mums Tōlblja Latvljao dzīves, dzejas izgaisa bez ]ļ>ēdām<, Kas meklē, taujā -r- tikai miglā
^ taustās.;
Reiz dāuia blj — aŗ franču gara
vēdām,
Ar dziļu Kultūi-u luās saistīja. Bet arī viņa zuda, pazuda, Kad divos trimdas ceļos klejoja. Pat laikrakstos tās vārds bija prom
'lez pēdām. Kur tā? Ikviens, kam jautii, plecus
■ rausta,
Wil triiudā uieiieueo Ar liiīlas bē-'     . ■ /. dāni, ■
Ar kvelmĻ kas »o tēva mantota Pie klavierēm tā sevi izteica. Ar gadiem Viņā zuda, paznda Un gaisa plašā aizjūrā bez pē(lām. Kur viņa] TttUiša likteņa top šaus-
liesājā Pielāpu pļavā nedrošs paceļas pret debesīm pirmajai pavasa-ŗa. dziesmai, latviešu rakstnieki, un mākslinieki Vācijā saiņo ceļa šo-mas, lai, aicināti vai neaicināti, apmeklētu lat\iešu novietnes.
Ne visās nometnēs un novietnēs, kur latvieši izkaisīti sīkām saujiņām, kultūras dienu sarīkojumu jautājums viegli atrisināms, jo daudzās vijtās trūkst sarīkojumu telpu, bet citāS: grūtības sagādā mākslinieku uzņemšana, jo izvietošanas piļogramnias ietvaros, kā kādreiz IRO laikos, ģimenes mēģinātas noļnetināt jo mazā kvadratūrā.
Par spīti materiālajām uii tech-niskajām grūtībām kultiiras dienu sarīkojumu saraksts rādās garš jo garš. Protams! uz vietām tas atkarīgs no vietēji organizāciju vadītāju uzņēmībaijņin gatavības riskēt. Jāriskē ir daudz, jo šie sarīkojumi tikai pavisam retos gadījumos sedz izdevumus. Tā viens šāds sarīkojums var novest bankrotā mazas novietnes komiteju veselam, gadam! Bet nav aŗī domāts kultūras dienu sarīkojumos gūt pelņu.. Galvenais, ka latviskais vārds, latviskā dziesma uņ gars vismaz reizi gadā tiek aiziiests tur, kur to gaidā uņ'^ilģojas.
Minciheni gan neuzskata par latviešu kultūras, cietoksni, bet š_eit dzīvojošie latvieši veido spēcīgu „trieciengrupu" latviskās gara kul-rtiras saglabāšanā iin izplatīšanā. Par to liecina garais sarīkojumu saraksts; rakstnieku pēcpusdiena Ludvigsfeldā, priekšlasījums. pilsē tā, priekšlasījumu ciklS/ un Mātēs dienas sarīlcojums Ludvigsfeldā, un tad lielie ķultūra-s sarīkojumi pilsētā: 12. maijā Zīverta trupas no Zviedrijas pirmizrāde ^,Zeme un zā-
le', 19. jūnijā Borisa .Pieķalnīša ūn citi koņcertii bet 24. niaijā vācu publikai runās Zenta Mauriņa. Kav izslēgts, ka, latviešu saimīte pāris stundas viņu dzirdēs arī latviešu valodā.. '
Šis saraksts nenoliedzami rāda, kā. ne visiem mincheniešiem, ķā personisku, tā aŗī darba un arī materiālo, apstākļu, dēļ būs iespējams visus sarīkojumus apmeklēt, ■Būš žēl dažu šo attaisnojamo un vēl vairāk neattaisnojamo'. iemeslu dēļ. redzēt sarīkojumu telpas .tukšas krēslu rindas un rīkotāju sejās apslēptu vilšanos. Tā jau gan tas vienmēr bijis^ ka publikas intereses dalās, un līdz ai* to arī apmeklētāju skaits, bet nākošajā gadā līdzīgus sarīkojumus TĪkos atkal, lai ikviens pēc savām interesēm un iespējām varētu uzņemt^ kaut vai mazu daļiņu no tā, kas liek už pāris stundām aizmirst svešo vidi ap rņums.  ■ - '
Latviešu rakstniekiem Minchenes latviešos labs vārds. To rādīja arī rakstnieku pēcpusdienas kuplais apmeklētāju skaits Ludvigsfeldā.
Ar klusām bažāni,. klausītāju skaitu zīlēdaini,; ieradās arī paši rakstnieki.. Vai' brīnimis, ka sava vīrā Oskara;; Kalēja paspārnē izaūgusī stāstniecē Anita- Dāugule, STavā lauku stāsta „Jāņtārpiņš"_ tēmu .risinādama nervozēja. Terēzes Brences, māc. Brenča dzīves biedres dzeja šķita kā : mātes glāsts^ viegla un mīksta, mīlestības un gudru vērojumu ■ pilna.. Tīkamais priekšnesums un dzejnieces personība šo sajūtu vēl pastipriiiāja. Aistētiskā stāstījuma turpinājumā Pāvilain Klanam nebija grūti piesaistīt savas dzīves • vērotāja uņ filozofa miniatūras. Tā vieii liekā/S, ka Klans; dabas būtībā un vēroju-
Kas kāpj
Daudz .skaistu dziesmu un -sirsnīgu vārdu, dzirdējām Brusubār-das kora 25 gadu jubilejas sarīico-jumā, kas' bija. pulcinājis pilnu zāli dziesmu draugu. Sarīkojumu ievadīja ASV himna un Bacha korālis Teici to Kungu. Mācītājs Meisteŗs noturēja lūgšanu, pēc kam koris, nodzietlāja. prof. J. Vītola dziesmu Svētī, Dievs, mūsu zemi dzimto. Sarīkojumu atklāja kora priekšnieks 6. Ozoliņš, reizē ar to sniedzot īsu atskatu par kora gaitām, uņ pēc tanī koris nodziedāja ; Latvijas valsts himnu.     - * ,
Koiicertā daļu koris iesāka ar pirmatskaņojumu, nodziedot kora šefa E. Brusubārdas Dziesmu gars, kuru koris izvēlējies par savu mot-
to,-; ■■ ■ ■
Sastādot programmu šim kon-oertftm, no kora plašā dziesmu pūra'bija izvēlētas tās dziesmas, kuras koris;: visvairāt.^-ļjziedajis daudzos koncertos. Starp tām bija; trīs. kora goda biedru <iziesmas — prof. J.'Vītola Beverīnas dziedonis, J. Zālīša Geļš uz dzimtefli un V. Ozoliņa krēslā, kuras koris dziedājis savā pirmajā koncertā pirms 25 gadiem. /
Jau ar pirmajām dziesmām koris nodibināja kontaktu ār klausītājiem un ieguva to simpātijas. Uz klausītāju vēlēšanos un neatlaidīgu pieprasījumu . vajadzēja atkārtot vairākās . dziesmas. J. Vītola Beverī-: nas dziedonim klavieru pavadīju-inu izteiksmīgi spēlēja. Ernests Bņisubārda jr.. Pār koncertu jār liecina, kā diriģents uti koris ;bīja daudz pūlējušies dziesmas iestudējot, un tāpēc arī panākumi neizpalika, un šoreiz tie bija: skanīgs un
kalnā dainot-^ Tēvu; zemei :gcKD[iii- nes
tīrs dziedājums, vijīgs, _ priekšnesums, izteiksmīgs dziesmu iztulkojums. Viss tas 'radīja patriotisku noskajņojumu klausītājos.
Kad koncerta dziedājunu un VVl1>; likās sūminājunii bija izskanējuši, koris godināja savu diriģentu.' Kora sekretārs J. Upesleja pasniedza itora diriģentam E; Brusubārdam adresi, kora priekšnieks 0. Ozoliņš pasniedza gleznu, bet kasieris
E. Zeļtmanis — aploksni. Kora val-^ de, pasniedzot rozes, godināja tos dziedātājus, kas dziedājuši šai korī jau dzimtenē.
Sākot apsveikumus., J. Upesleja nolasīja, sūtņa prof; A. Spekkes un viņa tundz^s- piesūtīto telegrammu.: ,,Sirsnīgākos sveicienus sūtām jūsu jubilejas gadījumā. Vēl Vierimēr turam atmiņā Jūsu. skais tās dziesmas."    > (Ņob. 8. Ipp.)
mos iedziļinoties,' top jaunāks     \ : tikvien iekšēji, bet arī 'žrīgī. Igir • mie. mati maldina gadu skaitiļ, beft. apliecina; viņai izcilās spējas.;
Vilis Lesiņš' stāstā „Ki'ištus" lieku reizi apliecināja savas stāstnieka spējas, iejusties notikunipš oku-^ pētajā dzimtenē;/ Tā; ir viņa tema, * un tai viņš <1 zīvo līdz arī priekŠ-nesumā. Oskars Kalējs stāstā «Tilti" svārstījās; starp problēmu ua. notUjumu, savaldzinot klausītājus . spēcīgajā kāpinājumā. Pašu māļjas cilvēks Modris Lorbergs, jāu ^ea uz prozu pārgājis, lasīja šad uo tad radušās dzejas.' ■
Lasījumu strplaikos ausis patr- : kami iepriecināja 'jaunās operdziedātājas Viktorijas Vitas .dziedātās . tautas dziesmas/ Džildas ārija ap- ; liecināja viņas īstos^ dotumus uņ spējas,; par ^kuram muiņs, latvie^ ^ _^ šieni, tikai, jāpriecājasi. Reiz no lat-; : viešu saimes atstumta, ti^a atradusi ceļu iatpākaļ, un      tika pieņemta.^:..'..-;■
Kad vēlā. nakts stundā šķīrās: pēdējais sarīkojuma viesis, tad nebi-. ja grūti teikt, kā blakus materiālajam; ieguvumam vietējai papild-skblaī daudz lielāks bija garīgais : guvums. Bez rakstnieku autogram-mām uz programmām ikvienam līdzi aizgāja arī dzīvais vārds, paša rakstnieka teikts. Bet tiem. 12 ģimeņu ^piederīgajiem, ķuŗi šo āa- : rīkojumu, tāpat kā daudzus- iepriekšējos, ignorēja, mājā nebija jādomā par latviskā, vārda nozīmi. Labi arī tā, jo vt^s laikam viņos vairs uzdīdzis nel>ūtu.. :
Spēcīgs gara kultūras cietoksniS: latviešiem Vācijā ir .mazā latviešu saiiņīte Ingolštatē. Dzejas vecmeia- . ; tara Pētera  Šrmaņa inspirācijā šeit godā tiek turēts, latviskais : vārds, bet vēl jo vairāk; teātra.spēlēšanā/ lai tādējādi cīnītos pret bezdarba garlaicību ūn garīgo kut- ^ .iŗumui JKS teātra trupa ģa.n, laikam, ^ savu gulbja dziesmu: nodzie- ' dāja ar Zīverta „Tīrelpurva*' inscenējumu, jo kopas sirds un dvēsel© ValfŗīdslBērziņš kopā ar dēlu Uldi tagad cilā lāpstu. Kaizerslautemas^ priedulājā,,' i:Žoŗģis-ratradis darbu Mincjhenē! bet Vītols pēc lielās gai- . dīšaņas auj ķājās. ceļam uz ASV. . Kā pēdējās -cīnītājas palikušas Bēr- ;/ ziņa; dzīves biedre un OāidaRēin-, felde, bij. Mildorfas tinipas ,,dzelzs inveiitāŗs;";   Kaut   ; arī.   aktīvo ; darbinieku rindās retinājušās, jn-golš^atieši kultūras tradicijām ūz- : ticīgi palikuši arī tagad. Pār to lie-. cināija airī rakstnieku pēcpusdienas . r.arīlcojums. ar prāv.. Šandera refe-rātii un Pētera Srmaņa, Vila Lesi-ņā un Modra Lorberga.darbu lasījumiem/ Nelielais,  bet tīkamais klausītāju pulciņš, atsaucīgi uzņēma lasīto vārdu un, likāSj: tas deva ikdienai jaiinu saturu. M, . .
YiRU EOŖA; VIESTURS: I 1 KONCERTS
Kakstnieku pēcpusdienas llincheiiē dalībnieki. Sēž no kr.: Vi Tīta, T. Brence, a. Baugule. Stāvvr mV Loiiiergs, F. lOāu^ DV ks P. Biezais, K.Prestels, T. IJesiņš, kom. pr-dis A. Prieditē, 0.
Kalējs. 'Foto A. Piņķis
A. VOITKUS
jpnā," Ziemeļa kundze nobeidza uii gāja ielaist vīru, kas pašreiz atgriezās no la-borātorijas.
ļ   Tā kā Zāra bija ļoti nemierīga un Pēteris pareizi novērtēja, ka Ziemelis gribēs mieru un atpūtu, viņš atvadījās un. d^vās laukā naktī. ūn tumsā.
netīras sugās uii nodara Zārai kādu ļaunumu? Vai labāk nemodināt saimnieku? Un vispāri, --- kas tā par lietū, ka suns viņa;istabā?! .
Zaru ciešāki padusē iemiedzis un ausi uz priekšu pastiepis, Pēteris uz;, pirkstu gaileni tuvojās savām durvīm un klausī-
1  Zāras dēļ viņš arī mājās gāja kājām. Centrā ielas bija   jās. Suns nzfedi bija apklusis,.bet kad Pēteris pieskārās dur-
AstSaridas Roļ[>®žgniBi4nieees Vipete
a 0 M Ā N S
2. turpinājuma
Saimnieks Remībēns namn bija cēlis paša rokām. Vienī-faasļpalīgs tam 'bija sieva; abi 'bija vēl pajauni, bet darbā Baguriiši — īpaši Eem'bēniete izskatījās dandz vecāka par sa-TJein četrdesmit gadiem. Ķad Pēteris savas nedaudzās mantiņas 'bija sanesis ista'bā, saimnieks tam ieteica sapazīties ar kaimiņiem — tepat blakus namā ari dzīvojot tautieši.
Bet Pēterim ar tautiešiem iepazīties negribējās. Viņš paņēma Zāru saitē ūn īgāja tālo ceļu ūz pilsētas otro malu pasērst pie Ziemeļu kūndzesv.. ^
^       Tā bija viena pati mājās. Televīziju skatoties, saruna neviļus novirzījās ūz Liliju. ; „Kā jūms patīk Grunduļa jaunkundze?" ,,Viņa ir ļoti jauka,'' Pēteris apodmīgi stiepa, ,,sava vecū-^ mā viņa izskatās vēl ļoti labi. Ar viņn var jauki patērzēt."
,,Viņa nemaz nav tik veca, kā jūs domājat", Ziemeļa kundze ļoti necieta ka kāds piemin gadūs tādām dāmām, kas ar viņu vien^ vecmuā, „cik jūs viņai dotu ?" > ,,Kundze. mani ievilina nepatīkamā situācijā," Pēteris. , pielieca gahm iiri sāka kārtot bikšu vīli, ^kundze pati katrā >iņā izskatās daudz; jaunāka."        ; -
^^0 — ko jūs .'"'Ziemeļa kundze glaimota pasniadīja,„lie-kaķ, ka esat Orūnduļa jaunkundzes sirdi galīgi salanzis? Jautājumu Ziemeļa kundze gan izteica ar lielu labvēlību balsī, bet īstenībā ļoti baidījās atbildes. Ar augošu nemieru viņa bija •vērdjusj, ka Jpēteris pēdējā laikā vienmēr vairāk! ievēro Grrun-~ • duļa jaunkundzi ūn pat meklē iespēju palikt ār to divatā.
..Kundze joko. Kundze zina, ka mani interese tikai dran-. tizība. Vai kundzei būtu iebildumi, sākt citu sarunas vielu?"
Kundzei iebildumu nebija, bet lai savu. sajūsmu par Pētera vieņāidzībū pārāk neizrādītUv viņa vēl brīdi parunāja par .Ōrunduļa jaunkundzi — pastāstīja, cik viņa pelna, cik izglīto-ta, cik daudz eietiisi kara laikā, kā iegādājusi jaukas mēbeles un kā pirms dažāin dienām pārvākušies citur dzīvot. .
5,Es pat vēl nepaz nezinu, kur, Ir kaut kūr jaunajā. ra-
gāišas, bet jo tālāk nomalē, jo kļuva tumšāks. Zāra skraidīja ošņādama no viena staba pie otra, brīžiem ieskrēja kāda pagalmā, brīžiem nāca paklausīgi Pēterim līdzi, pie kājas, pa- -trenkāja kādu kaķi, uzrēja garāmgājējiem, nn tad pēkšņi pazuda. Pagāja labs laiks, kamēr Pēteris sūni sasauca — aiz kādas sētas Zāra sapņainām acīm vērās lielā, nenoteicamas sūgas sūnī. Tas, asti luncinādams, lūkojās mazajā daiļavā ūn, Pēterim parādoties, ļauni ieņurdējās. Lai noklīšana no mājas un tikumības ceļa neatkārtotos, Pēteris paņēina Zāru saitē. Nakts bija tumsa un jaunā dzīvokļa tuvūmā, kā tagad iz-
vjū rokturim, tas sāka riet pavisam mežonīgi; ■   Saņēmies — Pēteris rāt^ā durvis-vaļa.'
Tai pašā brīdī istabā iedegās elektrība. • ;
Spilgtā gaisma iesita pa acīm kā ar mietu. Bez .tam negaidītais skats Pēterim uz mirkli tā laupīja, spēku, ka Žāra izrāvās nolēca uz grīdas un, Jekāms Pēteris paguva ķaūt ko lietas labā darīt, sāka laimīgi saostīties ar kādu mazu auguma, bet daudz ūn dažādu sūgu senču pēcteci.
No guļamās vāļās, rožainu naktskreklu cieši pār krūtīm turēdama ūii 'baiļu pilnām acīm Pēterim pretī raudzījās Li-
rādījāsy pat ielu apgaismojuma vēl nebija. Ar pūlēm atr^^^^.......
pareizo i.elū, Pēteris sāka taustīties mājas virzienā. Suns sai-        Tad viņa pazina Pēteri, un vims^ skats noskaidrojās, kā
ti vilka kā zvejnieks tīklu, ūn Pēterim;l)ija jāmanās, lai ne-> zīdainim pudeli ieraugot.   . ;
,,Pēteli... Pūpola kungs.. .y viņa priecīgi iesaucās, atlaida naktskreklu un sāka grābstīties blakus ūz 'krēsla_ pēc glāzes, kūŗā mirka viņas zobi, ,,atūmilkli... kāds pālsteīgums..." V Lai gaū arī F'ēteris par visu; bija ļoti pārsteigts, viņam pašreiz nebija vaļas skaidroties, jo viņa ūžmanīi)ū pašreiz vairāk saistīja kavalieris, kura pēdas Zāra, acīmredzot, jau no ielas stūra bija dzinusi, nnkufa dzīslās ^ -par to nevarēja ■būt šaubu — ritēja' ne vien takša, bet arī krietns daudzums pinčeru, dogu ūii, Varbūt, pat vilku suņu asiņu. . Zāra; J3ija jāglābj. . v'--,.^.:--
Bet kā jau tas mēdz būt — kam glābšanas vajag visva>
tās ielas bedrēs nepakluptū. „Itas tev vainas?" viņš apskauda Zaru,  Tev īsās kāje-les te jūtas kā mājās, bet man! Lauz vai kaklu!*'
: T    viņš iedomāja, ka tāds izteiciens ir vulgārs un sevi. pārlaboja:
„Te var notikt nelaime.",
Ar ķatni noietu soli Zāra kļuva tramīgāka. Degunu, zemei piegrūdusi, viņa ošņādama rāva JPēteri ūz priekšu, ļoti noteikti pieveda kādām durvīm, un apstājās.
; Pēteris meklēja mājas numuru, bet to nekur nevarēja atrast; Tad viņam uzausa gluži prātīga doma — paļauties suņa prātam un atmiņai.   .      . V.
„Gudrs suns!" Pēteris uzslavēja ūii paglāstīja Zāras gal-vū. Tā bija ļoti nepacietīga, slējās pie durvīm pakaļkājās. ūn smilkstēja.
„Gan jan gān, Sūnīt,'' Pēteris mierināja, atslēgu meklēdams. ,,labs Sunītis. Tūlīt būsim iekšā; Tu laikam, ēst gribi?: Zieijieļa kundze neiedeva! Nu jā, ir» jau tāda paskopa, ko lai .■■dara..." '^^^^^^
Atslēgu saraudzijis, Pēteris, atvēra durvis.  Zāratā plo^ sijās un raustīja saiti, ka Pēterim nebija laika meklēt elektrības slēdzi, un viņš, vieiikāršības laba suni padusē pasitis,Sitei-.dzās.augšā ūz savu istabu.; v
Viņš nebija vēl pusceļā, kad augšas stāvā aiz kādām durvīm ierējās" suns.. ' .';
. ,,Hm," Pēterim iešāvās prātā, „saimniekam suņa nemanīja,Kas .tas var būt ?"
rāk, tas to pats nemana, un tā arī Zāra ņirdza Pēterim pretī. To pašu darīja arī Grunduļa jaunkundzes Ādams.
" izmisuma cīna --'Zāra bēga, Ādams rēja, bet Pē-
teris ļvērav Kaut kā cīņas straujumā, Zāru aiz skausta noturot un gaisā ceļot, Pēteris ūzgrūdas krēslam ar Gnīndūļa jaunkundzes zobu glāzi, glāze apgāzās, ūdens izlija, zobi nokrita zemē, bet Grunduļa jaunkundze sāka raudāt. .
„Pēteli — man zobus... bez tiem es nevara lūņāt... un laid' tunīšūs mielā    tū pats teici, ka visa ladība tiecas pēc piepildījuma..." . '   Samakšķerējusi no grīdas zobus, Lilija tos aŗ veiklu ņn ierastu kustību iesvieda mutē un pasniaidīja. ; ■ ■„Kā tu tiki-iekšai ^ ■..■■;.■;: Nākošajās piecās ^minūtēs noskaidrojās, ka Pēteris nezinādams ievadājis Grunduļa jaunkundzei kaimiņos, ka viņa dzīvo Rembēniem blakus namā, ka jaunceltnes šai pilsētas galā Sūns ierējās otrreiz. Šoreiz bija skaidrs, ka rējiens nāca   ne. tikai izskatā līdzīgās, bet ka arī to atlēgas dažreiz vieno Pētera istabas; acīm redzot,, kāds vina prombiitnes laikā   nādas, nn ka-Mams ir gan   viņas sūns, bet ne gluži tīras šū-tūr bija ielaidis suni. Bet kas? Un kādu suni? Ja nu tas   sas. ^Pēdējais Pēterim, sāpēja visvairāk. (Turpinājusis sekos).
Apvienotā; vīru kora Viestura koncerts Haiņiļtonās Iloyaļ €6n-naught hoteļa ĶŗistaMa zālē 19. maijā bija 'pulcinājis .daudz tautie-' šu;. bija;arī viesi, no citiem latvie-šu centriem. Kori diriģēja kompo- ■ nistsJ. Cīrulis un V. Rimdans..Solo,dziedāja .M.. Zemīte un A. Vītols, V
Bija patīkami noklausīties jau Latvijā bieži dzirdētās dziesmas,, piem., E.Vīgnera Karavīri bēdājās, J, Yītplā Ej. .saulīte, drīz pie Dieva, A. Juŗjāna Luk,- roze zied un_citas. Tās savijās, ar atmiņām par dzimteni, kas stiprina, mūsu tagadējo nostāju cīņā par valsts atlirīvošar nu no boļševiku jūga.   J. Vītola Uguns milna, E. Dārziņa Mirdzi kāļ zvaigzne, -J. Cīruja Zīļu josta- un dažas citas dziesmas atkal, liecināja par trimdas, koju augsto "kultii- , ras līmeni, kam sava nozīrne latvju tautas sasnieguniu. saglabāšanā un attīstībā; Vispāri dziedāšana, īpašt' lielāku dziedātāju vienību priekšnesumi klausītājus dziļi ietekmē un . veicina nacionālo jūtu attīstību, kam liela nozīme tautiešu trimdai dzīvē un cīņās par tautas labāku nākotni.    Šoreiz, priekšhesumufl sniedza 4 apvienotie vīru kori r-Nia-garas, St. Katarīnas; Hamiltonas ■ un Toronto. Diriģenti tos isaliedē: juši vienā disciplinētā vienībā, kas uzmanīgi seko vadītāju roku iņā-, jienam lin skatam, ,ķurā atspoguļojas dziesmu idejiskais saturs nn iz-teiksmes veids. Dziesmas klausītājus āižrāvav tie vēlējās gandrīz katras dziesmās atkārtojumu; tikai J. Norviļa un V. Lindes Saules laivā nesasniedza tādu ietekmes spēku, ' lai gan korim : netriika vajadzīgās disciplīnas un uzmanības. Protams, . būtu pārspīlēti teikt, ka nebija dzirdams neviens neskaidrāks .tonis un neviena balss, kas būtu mazliet -aizkavējusies;. Bet tie ir sī-kurni, kas dziedāšanas iespaidu ne- . mazināja. Būtu gan jāvēlas, lai ko- . ris solistus pavadītu drusciņ stip- " rāk — vietām pa vadi juins bijā grūti sadzirdams, pat piektajā krēslii rindā; Katrā ziņā Viestuts^ ir sa- ; sniedzis diezgan augstu dziedāša-y nas kultūraii līmeni, un Hamiltohas koncerta klausītāji ar tā priekšņe-, sumiem Varēja: būt vairāk kā; apmierināti. :  -   , •
p. DreimaWs
3r^T ievietojis atzinīgu atsānk-sitti par Ingridas un JTarinas Giat-bergn koncertu Carneg-le Ēedtal zālē. Laikraksts saka, kā abas pia-nistes, kas nāk no Lātrijas, 9jir loti Ilābas, lai viņas rMzētuiinpa-Tāstilabas, lai viņas Mmētoo^
3