Trešdien, 1956., g. 10. dktōhfl
FOTOREPORTĀŽA PARTO, KĀ TOP LATVUA AMERIKĀ
ir avīze?
Augusta Nopūtas Latvijas Amerikā 5 gadu jubikjas
runa
zīmi un nākotnes izredzēm
Vispims kas ir laikraksts? Daži teiks: laikraksta — tas ir ayī-
^andzi lasītāji, W^ ik nMēļas .dJvi reize, apcleiiM>-^^^^ f^^^^-' kā, varbūt nekad nav padomājuši, ^
kā no manusfcript"; k*'^^^"^ ^'ze^berS'd^^^ ir loti Ti^^ Mkrakst«,ņn cik daudz pņļujdar-'
ba, un ^ Cci^ila vārdiem runājoši — «asam, a,siņu nu sviedru^ Salej avīžaiēkieittj sākot ar mazākās pilsētiņas reportieri» lidz burtlicim un aplanzējsm, TisuJ)«i^«»t pat ©k-^pedītoram, jai jaunauUs laUiiaksa numurs iekristu katra abonenta vestuļņ kastīte. Dalu no §i redakci-jas, saliktuves un spiestuves darba at(Si);Oguļo fotogJ^a H. Kligera u^ uēittUfflii
Godātās dāmas un kungi 5^ Mūsu tā sākusies šķelšanas jo Taisnības :tājiem.Kad_lsfikraksts izsūtJ^ts, sā-avīzes jubilejā lai man atļauts jūs kunaz. pateica kad ^eiastU)as kda.'kās žēiošaiia8._ vispārējos vilcienos iepazīstināt ar ~" *^i„4^„ i«^Tfo«
laikrakstā kā tāda sūtību, jēgu, no-
...       i  .      - •   \i«„w„ «.nniKskrJntā. lai tas burtliča rokās nonāktu bez kļūmes, ļo laikrakstam trimdā Pa k^si: red. A Ga^te ^^^^f^^^^^^^ lu laikraksta ilggadīgais burtas Ti^t^^ Zeltiņš nolej svinli
jāi^pe^as arx par skaistas un pai^iza^ piecus gadus.
Pa kreisi: red, I. Tīksna pētī pēdēio revīzijas laļm, vai virsrakstos nav izbiris kāds burts un formas var nodot iespie^ ianai. Vidū! laikraksta salnpi/vad/T.^M
Tde atbndīgļomeUeŗa pienākumu. Pa labi; ir kārtJbā, ierodas A. Hoze, lai aizvizinātu
jaliķtuves uz spiestuvi.
formas no
T& kreisi: kad sākusi dūkt iespiežamā mašīna, spiestuvē ierodas V. MuktiS, lai vadītu ekspedīcijas dārbu& ^ūs gataTS pēc 10 minūtēm,»» siņo iespiedējs. Pa labi: ir diezgan ko rauties, atzīst čaklās laikraksta locītājas E. Medne, ž. Mangule, A. Budlapa nn B. Dombrovska, lal viss būtu kārtībā un maisi ar ļaikkrakstiem laikus i^onāktn pastā un no turienes dotos ceļojumā pa Kanādu, Saviencrfajām ValslīnL» pāri
jūrai už Eiropu un citiem kontinentiem, /
sīga un tikai norāda uz robiem definētajā vispārējā izglītībā.
Citi saka:, laikraksts ir laikmeta spogulis, bet arī tā ir loti šaura definīcija un neietver sevī visu, kas par laikrakstu sakāins; :
, Daudzi domā,: ka laikraksts ir pasaules acs. Tas ir galīgi aplami. Ja viņai tāda būtu,, tad viņa neskrietu kā dulnā un akla nelaimē iekšā. Bet tā kā tiņa to pašreiz dara, lad skaidrs, kā tai acs "nemaz nav. -
Pareizā definīcija: laikraksts ir apdrukāts papīris.
Jūs tēikšat: to jau mēs paši zinājām.
Labi. Zinājāt. Bet kāpēc netei-ļcat? /
Tālāk. Zinot, kās ir laikraksts, jautāsim ^ kāda viņa nozīme?
Laikraksta nozīme ir ļoti liela, lai gan pēdējā "laikā sašaurinājusies, Tā, piemēram, Latvijā bērni laikrakstu . pēc izlasīšanas sagrieza āpm 15 X 20 cm lielos taisnstūros un uzdūra už naglas, lai tiek klusos brīžos ko palasīties. Tas bijā ļoti intriģējoši, jo vienmēr pietril-ka vai nii sākuma, vai gala. Tā modās iiitēŗese par drukāto v,ārdu, un ne Vienreiz vien lasītājs spruka laukā ņo-savas vientuļās ložas un meklēja attiecīgo laikraKgtu pie kaimiņiem, lai izlasītu aizsākto līdz galam. Tagad laikrakstu aizstāj garlaicīgs, baits mīksts papīra rullis. ' •   \  ; \
: Bet; arī bez tam laikraksta nozīme milzīgā. Viņus līmē zem tape-tēiii, viņos ietin zivju zvīņas, iekšas un galvas un salocītā formā ar viņiem var sist mušās, ja mušu pletne pazudusi. Daži laikrakstus pat lasa. / šī iemesla dēl laikrakstiiS' drukā. Citādi varētu iztikt bez drukāšanas.
Līdz ar to. paceļas jautājums: kā tas notiek? Kā top visu iemīļotais laikraksts?
Laikrakstu taisītājus sauc par redaktoriem. Fašistiski noskaņotiem 1 aikrākstiem, kas slavē vadonības principu, tāds ir viens. To sauc par atbildīgo, un ja kas neiznāk kā^va-, iaga — sunī un kauj. Kur. cieņā demokrātija ūn kollektīvi&ma idejas, tur laikrakstam ir redakc. kol-lēģija. Ķollēģija parasti sastāv no trim. Tie tad atbildīgi nav neviens, bet viņus tāpat sunī. Visus trīs.
Bez redaktoriem, laikrakstam va-jaga saimniecības vadītāju. Tā uzdevums iekasēt naudu no laikrak-' sta pircējiem un sludinātājiem, un kristīgi sadalīt. Tāpēc viņu arīsu-
nī.:
Lai būtu ko drukāt^ laikrakstam vajaga materiāla. TO'* piegādā: a) citi laikraksti, b) rakstīt pratēji, c) rakstīt nepratēji, d) rakstnieki un dzejnieki, e) lasītāji.
Par materiālu, kō laikraksts ņem no. citiem,laikrakstiem, nav ko runāt. Par to. nav jāmaksā, un tā netrūkst. Tas ir pārbaudīts, uņ par to jau zināms, vai tās lasītājiem patiks. ;
Tāpat garlaicīgs ir materiāls, ķo piesūta rakstīt pratēji. To tik ņem un drukā. Neinteresanti.
Rakstīt' nepratēju rakstos, turpretī, izpaužas tautas neviltotā doma. Piemēram:; „Ļoti ciē. redag-dzija lūdzu ieligt kad musu pilsē-
cepure nav pēc fasonģa un fāpēč Taisnība pac ar iiēiastibu ir naida un Lanļpatāns tāpēc nodibināja jauiiu bieanbu un nu' mums ari būt (livas biedrības un Pigbrldzā vairs nebūs neiiLaaa; kārtība to Ifldz iē-ilgt labvēlis."
Kunajdt  par  rakstniekiem un dzejnieKiem, jāievēro, ka tie ir cilvēki ar trauslām dvēseiēna, kas arī izpaužas viņu rakstos. Ari ,ši apcerējumā aiitors jaunībā bija tāds iin savas -dziļākas jutas ielika sekojošā vārsmā: ^    ; .  ;. Netik strādāt darbus prastos, Tāpēc eju upes krastos, Lai tuŗ dzejas darbi riāstos.
Kā redzams, šeit. īsi un kodolīgi pateikts dzejnieka niēŗķis un. būtība. Ar iaiku tas pāriet, bet atkārtojas ik paaudzē. Tāpēc runā par nemirstīgo dzeju. Jo viņa neiznīkst. Tāpat kā nezāle.
Svarīga vieta laikraksta materiālu sagādē ierādāma lasītāju, vēstuļu autoriem. Tās visiem patīk. Sevišķi tieņii kas tās raksta. Parasti sadod kādam, -kas jau avīzē
Žēlojas lasītāji, ka laikraksts plāns, .ka papīrs nelāgs, ka bildes neskaidras, ka laikrakstam _nav mugurkaula, ka par maz • sludinājumu» kā nav ievadraksta, ka nav feļetona, ka trūkst dzejas, ka' laikrakstam pārāk cieta piere, par daudz sludinājumu, ka vienmēr iekšā ie» vādrakšts, ka atkal jālasa feļetons, ka par-daudz dzeju utt.
žēlojas rakstītāji, ka viņu rakstiem noplēsti, gabali, vai ka sa-' jaukti vārdi, vai ka citas nelietības notikušas. "
žēlojas ļ redaktors par burtlici, burtlicis par metieri, metieris par korrektoru; informācijas centra dāmas, ka viņu gādātās ziņas, izpaustas, ekspeditoļ's — ķa pasts strādājis gausi. Un tā tālāk.
&-pie Jeruzalemes gaudu ra.
Ūn tad visi sa& gaidīt ua nākošo nummuru.
Jo tas būs labāks.
mu-
tās
kaut ko ierakstījis. Ja tas raksta atpakaļ, sākas lamāšanas. Tikai avīzē to nesauc par lamāšanos, bet smalkāki, pār polemiku, jo aŗī po-lemizētāji visas prasības izsaka smalki. Piemēram, ja XY grib ZV nosaukt par dullu, viņš nekad nerādīs ar pirkstu un nekliegs: Vai, kur ZV iraptaurēts! Nē, viņš teiks apmēram tā: ZV-uzskati, bez šau-ibām, ļoti iilteresanti, bet cilvēkam, kam daba ■ piešķīrusi kaut nelielu devu smadzeņu — nepieņemami.
Ar ļo tad smalki- pateikts, ķa Xy domā, kā ZV galva --. labāka gadījumā ^ derīga vieiiīģi cepures novietošanai.
Laikrakstā pats svarīgākais^ protams, ir feļetons. Feļetonista mūžs ir grūts, jo visi no viņa novēršas. Aiz bailēm. Vai arī parauj aiz piedurknes sāņus un mēģina stāstīt: „Hihi]]i! hihihi! ^ Tas iŗ tāds joks — hihibi! — ar veco Ļurbabiksi —*l}iiliihi! :un to tii katrā ziņā — hi-hihil — es tā smējos, kad .man stāstīja — hibilii! — vējš vakar cepuri ,-
—   kā viņam hahaha! — tu jau tādus jokus meklē! HibiM!"
Katrā solīdā laikrakstā, ir arī ievadraksts. Tos raksta solīdi kungi \un dāmas. PunktSi, ''Kad raksti izvēlēti,
laikrakstu
saliek. To dara burtliči. Tie ir vienīgie, kam vienmēr jāmaksā alga jo kamēr vien zeme griezīsies, gadīsies kāds pustraks, kas ^kaut ko uzraksta,* bet ko darīsi ar rakstīto, ja nebūs, kas saliek?
Pēc salikšanas laikrakstu nagos dabū mētieris un aplauž. Kā tas notiek, nezinu, bet loģiski secinot, tur notiek,divi lietas —mešana un 'laušana. Āiclitiredzot, pļēgurošanā, jo vai nav redzēti tādi, kas laužas, ja iemet? Ņo tā tas vārds..
Katrā ziņā,, tas ir brīdis, kad izmēri, lai avīzē nekas nepaliek pāri un lai nekur .. nepietrūkst. Tās ir brīnums, bet par ^to; jau iz. brīnījušies gudrāki cilvēki par mums.
. Kad laikraksts iespiests, to dod. rokā baram sievišķu, kas to saloka izsūtīšanai. Kamēr tās pulciņā jautri tērzēdamas darbojas, viņu tuvumā, neuzkrītoši novietojas vietējo ziņu korespondents un atzīmē runāto nākamajam nummuram. Tā redakcijā šīm darbiniecēm noplēš dubultu ādu — izmanto kā locītājas un arī kā; informācijas centru. Pēc tam laikrakstu izsūta lasī-
Aiz kaimiņa žoga, c o
(Pāraesums no 3. Ipp.)
SUDETIJAS SOCIĀLISTI VĒLAS REDZĒT SAVAS PARTIJAS . DRAUaUS m BALTIJAS
Nesen Rietumvācijas sociāldemokrātu    partijā   notika   ,,varens kraehs". Sudetijas sociāldemokrāti asi protestēja, ka partijas vadība kādai partijas sanāksmei par „trim- , dās sociālistu problēmām" runāt-aicinājusi čechii sociālistu Vaneku. Šudetijas sociāldemokrāti savā pre- . sē raksta:. Vaneks bija un.ir tasj kās aizstāv Beneša vāciešu izraidīšanu no čeehoslovakijas. Vaneks bija tas, kās čechu sociāldemokrātiju pārdeva komunistiem. Kāpēc sociāldemokrātu   vadība iepriekš neapjaujtājās par izvēlamo kandidātu? Kāpēc nevarēja aicināt kādu no Baltijas valstu spciālištiem? Viņi mums ir simpātiski.   (Varbūt arī Bruno   Kalniņš, , kam sarkanā zvaigzne nav stāvējusi tālāk kā če-cham VanekamīMks).
jšādi vai citādi, vācu sociāldemokrāti savus draugus labāk vēlas redzēt Baltijā un ne slavu zemēs. Veca patiesība, ka slavu sociālisti nav immūni komunistu kodieniem. Tik tālu patiesība sudetiešu pusē. ^
Rietumvācijā>^ept^mbŗa beigās
JHka
ON TRE ĀLĀ Latvijas Amerikā pārstāvji
iekasē abonēšanas maksu, pieņeM jaunus abonentus un sludinājumus:
0. Zilkalha grāmatnīcā,
6745 CotēSt- luce Bd.^ Apt. 8o
Indriķis Skrastiņš,
lim-U AYe. Ville St. Mich^H, F.de Montreal
(19. turpinājums) jjFotogTafijā, ko man atņēmāt reizCvar dāmas nau-
das malvu." ■ .
Dāma pašreiz atgriezās no dām;i istabas.
Piedodiet, kundze, ļka biju spiests .iizl3rīdi nozagt jūsu'naudas. maku. Ceru, ka. inspektora kungs :to :jums
izsniegs atpakair- ^ Dāma nepaģība/bet pasūtināja divkāršii konjaka.
; V; devītais stāstījums:
,,3m esat iedalīts.batalJanā, kas pēc mēneša dosies uz Indoķīnu/' kādudienu man pavēstīja %aptemis. y ;
' Manī kaut kas sābirza-: Jau tj^āk nekā gadu biju paradis domāt, ka esmu atsācis jaunu dzīvi.. Jaunu dzīvi, kurā nebija cita satura kā: pienāk:ums. Pienākums, disciplīna un uzticība tai armijai, kuras loceklis biju.- Mans dienests prasīja, lai par to domātu divdesmit četras stundas dienā. Biju; aizmirsis saA^u pagātni. Māniseno dienu draugi atmiņā reizēm atnāca kā ēnas • tuksneši naktī, kurām, pat piespiežo^t^^^^^ pats nespēju ■ ticēt. Aijas tēls manās domās nebija zudis, >et par to domāju bez rūgtumā, bez ienaida, pat bez sevišlcas mīlestības-
Biju nāds šurp, lai sevi nāvei nodotu. Nodotu nāvei tādēļ, ka mana dzīve šķita sajaukta-un nevajadzīga. Lai izbeigtu dzīvi tādēļ, ka biju iedragājis Aijas ticību sev un dzīvei.
Manī viss sabiŗza mirklī, kad dzirdēju rīkojumu doties uz zemi, kur lode brīvi pastaigājās caur džun-gļiem uii rīsu laukiem. Ap mani sabirza valnis, iedomātas uzticības, disciplīnas un pienākuma valnis, ķas manai dvēselei neļāva ar sevi sarunāties. Tas sabirza ;   bailēs, no nāves, ko biju pats meklējis.
Man bija jāmācas armijas slepenā koda, jo arī Iri-doķinā man bijā jāturpina būt Otrā biroja loceklim.
Kodās skaitļi bieži pārvērtās dienu datumos.. Dienu datumos, kuros- es ar Aiju biju laimīgs bijis. Franču slepenā kodā vārds„dzīvība": bija izteikts pieciem numuriem, kas bija tādi pat kā Aijas dzimšanas diena.;utt gads. Vārds „nā,ve" ar numuriem, kās deva mtisu laulības šķiršanas datumu..
Es nebiju māņticīgs. Nekas mani nespēja iebaidīta Nekas, kas bija ārpus manis- Kas bijā manī, to mācēju apslēpt. Skaitļi kodāi; Muļķīga sagadīšanās! Bet vardi dzīvība; un nāve, vairs nebija izdzēšami man no^ at-■.minas.- . ' ■
Kad bataljonam, kurā biju iedalīts, paziņoja par b:raukšanu, man uzdeva novērot reakciju, kā arī uzmanīt, vai dažos leģionāros nerodas doma bēgt. Pildīju uzde\qimu pavirsi,;:jo kāda jēga būtu neļaņt aizbēgt dzīvē atpakaļ tiem, kas .to gribēja, ja biju pats i^lēn^^ doties nāvē? Savu brīvo laiku :pavadīju apakšvirsnieku dz ertuvē, vīnā meklēdams atbildi j autā jumam, kāpēc esmu gļēvs? Bet jo vairāk pudeļu biju iztiikšojisy jo gļēvāks kļuvu. Savā istabā pat raudāju. Raudāju par to, ka mana dzīve bija tik vienkcārši izārdīta, par to,, ka Aija.bija np manis aizgājusi, bet vairāk par visu raudāju par to, ka nekad nepiepildīsies marisdžīves sāpni.s: būt kaiU kam lielam, ievērojamam uri visu pilētam. Kam īsti ? To pat ar asaru palīdzību nespgju sev pateikt- ;
0%
. Orānas ostā bataljonu uzņēma ap astoņi tūkstoši bruto tonnu liels kuģis.
Bataljonam vēl Āfrikā esot, trešajā rotā biju manījis kādu seju, kas izlikās pazīstama. Tagad uz ķuģa to pamanīju atkal, člaŗā auguma, spēcīgs vīrs, kam šī seja piederēja, stāvēja pašā kuģa priekšgalā im liikojās ■naktī.',; ' ■■ ' ^ \, .
:,,Kā jūs saue?'* jautāju tam tnvojoti^^^^ „Leģionārs Aselizī, seržant."
Jūtieties brīvi,:inēs neesam dienestā, Asenzfl" : Biju nostājies viņam blakus un arī lūkojos naktī' „Vai mēs drīz būsim galā?" Asenzi intereselās par to, kas nodarbināja visu prātus.
,,Vai esat tik nepacietīgs gulēt lēpjotiesl'V
jjVai jūs pats turp braucat, lai no lodēm slēptos?'* dīvaini skarbs bija Asenzī pretjautājums.
Gribēju jau tam uzkliegt, ka tā nav viņa darī^^ ūn turpināt savu vakara pastaigu, biet arī balss, man likās jau kaut kur dzirdēta;. ; >
Bet, kā jau biju teicis, mēs nebijām dienestā. - Es varēju gan jautāt, bet Asenzī nebija spiests uz| maniem jautājumiem tagad atbildēt- Un kas tad būtu, ja šo vīru kādreiz jau būtu saticis? Vai mums būtu pietiekami daudz kopīgu interešu, lai es varētu ar viņu sarunāties un nejusties tik vientuļš?
Pajgriezos un gāju;^.^^^  ^^^^^^^^^^^^^ ^
Man bija pieejami leģionāru dokumenti- Tajos par Asenzī'noskaidro jās,ka viņa pilns vārds ir K-arlossAsen-, zī de la Rozuēla, ka viņš ir spānis un manā vecumā. Leģionā iestājies īsi pirms bataljona došanās uz Indoķīnu. Tātad apmācībās viņš nebijā:bijis. Bez apmācībām uz kaujas lauku sūtīja tikai vīrus, kam jau bijā iepriekšēja pieredze kādā citā arniijā. Viņa vārds noradīja uz dižciltīgu ģimeni. Nevarēju tomēr atminēties, kur mēs jaii agrāk būtu tikušies. Bet kā citādi maii šī leģionāra seja izliktos tik pazīstama ?
Atķai bija nakts- Šoreiz es bijii pirmais nostājies kuģa priekšgalāj kad pienāca Asenzī. '
,,Seržaut, 6s jūs šoiāien novēroju." ■■■•'. ,,,Un;tad?'*-;':;. -/^-^^
„Vai arī jums neliekas, ka esam jau ķāut kur senāk redzējušies? Vismaz jūsu izturēšanās man liek domāt, ka es jūs interesēju vairāk/nekā pārējos leģionā-
rus.
Tātad arī labs novērotājs bija Asenzī. „Jums taisnība. Man liekas, ka esam pat satikušies, jo arī jūsu balss šķiet kaut kur dzirdēta," man bija
no lodēm
,,Vai esat vācietis f * Asenzī pēc brīža jautāja-■  ;.„Nē; latvietis.^': ;, ■
ĀBenzī sēja ipēkšņi pārvērtās. Tas aizgriezās un ilgi skatījās naktī. Tad apsēdās uz vii^ju rituļa, in^^^ mū žestu mani uzaicinādams apsēsties uz otra,;, ■ . „Mēs redzējāmies pirmoreiz Ŗiga kara laikā. Vai atminaties to vakaru, kad bijāt ieradies jpie vācu žan-dannērijas, lai aizvestu savas vienības puišus, kas bija saplēsušies ar spāņu divīzija® piederīgajiem f To pasu
darīt man bija uzdots ar spāņu karavīriem. , Mēs pat sniedzām viens otram roku, teikdami ierasto „Heil Hitler' V bet nespēdami sarunāties,-jo toreiz es nerunāju^ vāciski, ne jūs spāniski.^'   ļ i
;,,^n, otrreiz satiekoties. Jūs man atņēmāt slimnīcas māsiņu," arībeidzot atcerējos. Kad ar niecīgu rokas ievainojumu biju ievietots Eīgas kara slimnīcā, mani kopa māsiņa Austra. Viņa bija augusi manā pilsētā, tāpēc mani kopa rūpīgāk nekā citus. Reiz, kad viņa ar mani pastaigājās pa slimnīcas dārzu, mums pietuvojās kāds spāņu di\azijas leitnants. Austra ar viņu sarunājās .spāniski. Protams, raus arī iepazīstināja, bet toreiz es nemēdzu ievērot cilvēku vārdus. Un nii šis pats vīrs sēdēja man blakus-
,,Tāķā jūs esat latvietis, tad gribu teikt, kādēļ esmu šeit. Es meklēju nāvi. Un esmu bijis par gļēvui ;lai pats sevi nonāvētu."
Ks nebiju līdt teicis, ka vēlos nāvi.
Nebiju arī teicis, ka esmu gļēvs. Tādēļ mani pārsteidza Asenzī atzīšanās. Es klusēju, un Karioss stāstīja-Kad rīta sārtums atspīdēja viļņos, es zināju kādu šīs pasaules traģēdiju vairāk.    — — — —
Karioss, kūra vienība cīnījās pie Ļeņingradaš, bija-ievainots, iin viņu nosūtīja uz Rīgas kara slimnīcu. Ar kādu latviešu ārstu viņš var'ējis sarunāties franciski. Bet liels ir bijis Karfosa prieks, kad kādu dienu to mā-sii^a Austra uzrunājusi spāniski. Kad ievainojums jau bijis apārstēts, Austrā viņu vadājusi pa Rīgu, gan operā, gan latviešu Brāļu kapos, ļgan ari skaistajā Jūr-malā. Austra dzīvojusi viena pati lielā dzīvoklī. Viņas vecākus, kas abr bijuši ārsti, aizveduši boļševiki. Asenzī vecākus un brāli noslepkavojuši sarkanie spānieši pilsoņu kara laikā. Jau no seniem laikiem Ponte-•vedŗā bijušas nesaekaņas starp divām dzimtām — Ro-zuelas uņ Mikadēnas. Kad izcēlies pilsoņu karš un Poņtevedrāūz laiku Valdījuši sarkanie,' Mikadēnas dzimtas:piederīgie domājuši, ka i)ienācis īstais laiks izrēķināties ar Asenzī dzimtas^piederīgajiem. Kārlos paglābies tikai tā, ka atradies Salamankā apakšvirsnieku skolā. Kad Franko vara nostiprinājusies, Karioss savas dzimtas iznīcināšanu atriebis, Mikldēhas ģimenes locekļus nododot Franko Iļiesai.
(Turpinājums sekos)
Trešdien,; W56.
, ■ Flļ
LATVIEŠU
.  Eunājot par filmām ļaudīm,   mēs tūdaļ dļ Marlīnes Monro izmērll Mičuma vīrišķīgām izi tas Garbo nemirstīgo Boba Kopa klauniskj -Centīgi filmu gājēji juļ iurš ar kuju, un: cik jies, šķīries   un patj Bet blakus šiem ieveļ tieriem ir arī statisti, ļ tams arī tie, kas ;kas veido tīri lietišķol vēlās jau minētos sti •su sagatavo „zvaigžŗļ •brīdim, kuru rīkošānļ -dēšanu no tā brīža pj rēnais režisors.
Tagad jau mēs zin^ Tāk par filmām un tecbniku, filmas mui tas mājās, un mēs dāi pavadām pie. tālraļ Sen aizmirsušās dieļ Marijas -ielaa- „Progļ varēja skatīties jauļ tas filmas caur dēli mu, un šis dēlis ati Ta bēniņos .. .
Atgriežoties. pie tā| latvieši "Kanādā un šinās, ka filmas, kuj ju un kurās tās vaļ 10 gan saimnieeiskļ tiskas grūtības, rai{ mus, uzņēmis latvie latvietis ir jauns, jaunu, 'lai to piemii panākumi: mums n(
1954. gadā amati| vālā pirmo godalgu vecais Aivars Kauj nākuma lielās fiļ jaunajam latvietimļ kai, protams, ;visp| beidz iesāktā „pul
kdšajā gadā tas Aivars Kauliņš sāļ mu sabiedrības. Bļ bija iz-vairīgaSj sa] burgā izcīnīto pin rimusi. Tika rakst atkal vēstules. Nej bet simtiem. Atbiļ noraidošas, vai iz\ kad jau gandrīz vļ uzdotas, lai iekāri Ies bastijanu Lonļ ielu,.pienāca atbilt "Wide pucture": saļ Aivars Kauliņš strādā vairāk nekļ jies. līdz „as8istaj voklim.
Alga vēl, protī Dianai Dors jeb padomā, ka jaunļ kai divdesmit gaļ kas gan var patļ 5 vai 10 gadiem, kurā Kauliņš stļ uzņem dokumentļ televīzijām, „ un strādā patstāvīgi! for tbe'Guy". Tāļ venokārt domi >,Trans-Atlantic-']
Sajās filmās
A. VOITKUž
A^stridas Rol
Kagl dz negaidīja, līl mā iekļūt riļ nepiekrāpj
Un ka( vien bija ceļošanas i<
Rutas — kost un
Rutas
Kad Lil dzeju, viņa vienam otr, ņa bija pāi rēdama, kaļ tams, tas laist neizi desmit 'ga( un bez spēl
Rīta a māja, vai t lai nebūtu! iespēju ne
Un vi stu par.pāļ
Par Iļ no Lilijas.ļ
^ „Be.t ■ģenta. dāiļ Mums jā( bā.."