Sestdien, 1957. gada 6. api^il, 2S. n-rs.
Sestdien, 1957. gada 6. aprfll, 28. a-rs.
KŠANĀS
nīst kā baltie, fā sarkanie
ķ un tas no at-ļm ļoti retos ga-
ļtā,. ļoti omulīgā dannājusi pati. ļcļārzā, tur zied ļ-:ojas, aug ābeli.
.nemaz neizska-Isņie Kalifornijas pa' tālo '■■ Lietuvu, [poliete, Lietuva Viņa Tcādreiz nes dziesmas, un šķiet Helēnai i)zīvodama Ka-tmteni viņa; pie. ļ dārzu tādu, kā-liņas tēvs.
īsais kaliforni-fcf caurspīdīgs — tiļie kalņi.ir zil-fēla pīles un zo."
lalā^ Koki Sfeiet Jtīgi tie uztver
krāsas... Nav ļ apkārt Šķiet kā ķ» sen aizmirstas
prāts • un prie-■Es pie Helēnas |dēšu kā viĢas ļu šurp aicināta, pa klātiene. Ar ļar nav.nekādu ^0 'mams arī citāda labuina.
iuāk Staņislavs, ioaudzis puisis, i'Viņa' sirsnīgā mūsu Jāni ĶU-itt noturēt par aiz viņi sēdētu s. Pat angju va-em dīvainā kār-
Helēna sauc mūs istabā. Mēs iedzeram glāzi vīna' un lielā at- , klātībā pārrunājam vienu otru jautājumu, kas skar Staņislava nākotni. % .' .
Bet miisu intīmās valodas pār= trauc Raineri kundzes ierašanās. Vitolds steidzas sagaidīt atbr«iļj= . kdlo viešņu. Helēna pieceļas. Viņas vaibsti pārmainās. Viņa piepeši kļuvusi lepna poļu aristokrāte. Stalta un vēsa, viņa sagaida Kav Raineri kundzi. Dimantiem rotātā amerikāniete, atgādina nosalušu zīlīti, kas lēkā uh čirkst mierīgās Helēnaj priekšā.
Drīz ierodas ari beidzamais viesis. Vitolds Švorokovskis mūs iepazīstina ar bijušo Krievijas vai- ^ dības galvu — Kerensķi. .
Raineri kundzes acis iēdzirķ stas, viņas skata redzu saspīlēta uzmanību un interesi.
Atmiņā uzaust, tāli notikumi; es. redzu se\i kā: bērnu, vieiiu pašu, Maskavas dželzčeja piestātnē ... Kara darbība, mani izišķīrusi no vecākiem. Oktobra revolūcija bija atnesusi nāvi diviem maniem brā lēniem. Viens krita kā kadets, aizstāvot caru, otrs kā sarkanarmietis, aizstāvot Marksa idejas. Abus kādreiz redzēju pie viņu mātes, manas mātes māsas; es viņus abus mīlēju, bet viņi viens otrii ienīda, līan mātes māsa bija iedevusi 100 kerenkas un doņiņu rupjas maizēs, un es biju ceļā pie saviem. vecākiem. Maskavas vald-ļ nieki tobrīd bija bads un Ļeņins. Es, protams, nekā' liela toreiis ne. sapratu, bet Kerenska vārdu -biju dzirdējusi minam un par 5« ke-renkām Maskavas dzelzceļa pie-" stātnē es nopirku 10 riekstus;
I - . (Nobeigums sekos)
JAIDU VADĪTĀJAS HAMILTONĀ
^^^T
4' '^^0^,
Hamiltoml pnlkv. Katj)aka, sreji. Gopi>era nn lor-ateeres vakarā. }ī[o lai)ās: Ventas gruidu vien. ikiņa, Tfld. G. l'pīte, Gaujas gaidu vien. pJ-ce I Šniiņg, lad. v. 1), ļfajoriņa, Yad. T. GaiUte
Jāmurjjo. Beidzot jūa
\us. -Nu — nomurgos? kti nosmaksit.'-
Jijā — neodis nevai- rautaos no agrā rīta Itdz — 'lies laču/' vina, drusku .sabijusies attapāo. V Q\eV' arī Pētetis bija īsteni paņiodies. bo tavu tējmašmu."
viņš pietrūkās sēdus, ikar, braucot mājās, man tā apstājās satiksmes
jdauzāma tā skārdene." ļan vienalga," viņa jauki pasmaidīja un notu-ļzema grāmatu plaukta, kas stiepās pretī gul-ļas garumā. ;,Rausies tikai ātrāk no migas; Ea Ipš. Man te steidzami kas jāsameklē . .. Un lo-ļ kārta gatavot brokastiis."
r viņš izsviedās no guļuvietas Un tvēra pēc bik-ļkrēsla. „Eoh..
|i mierīgs. Brokastis ir galdā: Kad būsi nomaz- ~ ļuti, varēsi noskūpstīt man roku," viņa pasmē-ļiišķi pakratīdama plecus, bldies,." viņš atviegloti nopūtās, ķa izņēma enciklopēdijas sējumu un jau šķir-ļij murdēja zem deguna: ' fekai nesaki nekā Olem par brokastīm. Vins ne-ļ garāžu lādēdamies. Nav iemesla tam pamest ļrak barības niknumam."
fis nav niknums, — paradums." Sļai saka apgurt kājas, un, paķērusi no plaukta laikraksttļ, izplētuši uz paklāja, viņa ērti at-
[u! Pēteris satvēra galvu abām rokām.
nu?" viņa griezās atpakaļ, [eskāties tacu!" viņš izmisis sauca.
^--So|oma,'V viņa atsviedās pret plauktu. ,,Eas
ļfjā lapā ir Brazilijas modernāko celtņu ap-■ Tu eaberzīsi." ' >cīgi,'' viņa ierastā pēkšņumā noskaitās; „Ko tiberzīšu uz gludas .grīdas ar gludu sēdvietu i ŗinosi Es lasu."
tu esi baiga," viņš atmeta ar roku un, ticis unnaktskurpēs, aizjoza uz vannas istabu.
Turpinājums oekos) .
Albert Spoģis
Zalcburgā par daudz skaistuma ..,
Visā šī mākslu ; gaisotne ir takombaš, jo Vakareirops kultūra ļ skaistums, ko katrs mūziskt ie- vienmēr ir bijusi apdraudēta. Pē-; virzīts cilvēs iekāro baudīt, un dīgi tomēr visa pasaule sāk putcē-pārdzāvot Ar to skaistums gūst ties uz gara parādi Zalcburgā, jo īsto vērtību, jo tikai pārdzīvoju- Vakareirōpas gars pamazām kļūst
Jānis Veselis
1.ieldienu laika
ieskaņai īsti gadījumā A. Birzgalis - Jūdass jaunā lomā! Paldiesr Jēzus mā-ir vieglai» ^^S^^^^ kājām pretim
. gaidīta Toronto bija Amerikas lat-vieSu teātra Bostonag ansambļa viesošanās ar A. Voitkus traģēdiju Jūdaas, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sav. Valstīs pagājušajā gadā, bet tikai tagad savu darbu īstenotu Uz skatuves redzēja pats autors Kanādā.
Par Jūdasu.kā literāru darbu jau intervijā mūsu laikrakstā izteicies pats autors Un arī režisors J. Le. jiņš. Vēl pie teiktā vārētu piezīmēt, ka autors, rakstot šo darbu, izmantojis reliģijas vēsturē pazīs^-
. tāmo teoriju par Jūdasa piederību pia diiēlotu brālības, kas ar varas līdzekļiem gribēja nokratīt Romas virskundzību Palestīhā. VHieš Jēzū, kam nerūp pasaulīgās varas lietas,
. Jūdass Viņu .pamet un: grib atriebties par šo vilšanos, reizē cerēdams, ka Jēzus izšķirīgā brīdī
. parādīs savu īsto spēku un varu. Voitkus Jūdasa tēlu veidojis dziļi traģisku, ncr raantvauža izVērs-
. dams to šaubu māktā cīnītājā, kas iet savu pazušanas ceļu. «
Traģēdija, uzrakstīta saistītā valodā, ievērojot klasisko vietas un laika vienības principu, bet savā koncepcijā tā vairāk sliecas uz ciešanu s^ēļu v n mistēriju pusi, nesniedzot tik afu dramatisku un iekšēju psīclīojoģisku dņu .momentus kā tas ir Šekspīra un citu klasisko autoru darbos. Aktieriem dots pārveidots bībeies teksts, kas
un A.. Rozīte — Rute, režisora J Lejiņa lietpratības vadīti, pacēla izrādi liela dramatisma augsts-priiagumā, kas aizrāva pilno ītona zāli • skatītāju tik ļoti ,ka rokas necēlās pat ierastajiem aplausiem, lai nemazinātu gūto iespaidu un noskaņojumu.
Izrādes noskaņas un panākumu veidošanā ļoti liela nozīme bija arī Arda Vinklera darinātajām dekorācijām, kas ar savu monumentālo vienkāršību un iabi pārdomātajiem skatuviskajiem, efektiem kopā ar apgaismojumu un piederīgo ērģeļu mūziku (Kārļa Lietiņa kompozicijas) radīja tiešām liela vēriena inscenējuma iespaidu. ,
Kā jau augstāk minēts, lielākā atzinība pienākas Reinim Biržga. 1im par Jūdasa tēla veidojumu, kas ne .'tikai ārējā maskā, bet katrā, vārdā un kustībā bija tik dziļa dramatisma piesātināts, ka noteikti atzīstams par vienu no ši aktiera ievērojamākajiem sniegumiem.
Jūdasām blakus minams Rutes — Ances Rozītes tēls, kas sniedza dziļi izjustu un niansētu ārēji pacietīgās, iekdēji satriektās Jūdaŗsa sievas tēlojumu. Jau Rutes ārējā' parādība — dzelteni slīdoSā ēna, kas; visur pavada savu viru, brīžiem gandrīz saplūzdama ar mii.
ru kontūrām, radīja dziļi traģisr oa.tiuui i,.,^.^^, ku iespaidu, ko vēl papildināja Ro-,
So TtševrškL "ainas m^^^ skandējama, notikumus, bet Bostonas ansambļa i AUaz ir prieks šo lielisko skatu-galvenie spēki — nenoliedzami §ai yes mākslinieci apsveikt katrā
' mā' atklājas tā jēga. Mūsu gadījumā tas ir notikums, kas saista visas pasaules uzmanību un aicina uz Zalcburgu tik daudz' skaistu-
acis un
reibst galva to. visu pārdzīvojot kā vienību. .Skaistums tur atklājas dažādos veidos un veidolos, to , tikai jāprot tvert un saistīt.
i, Jau pati daba Zalcburgu izšķēr-raožums (līgi apdāvinājusi reljefa krāSņu-
cekļus Jāni un Pēteri ar krietnu ^ nāci.i
vērienu tēloja pats režisors J. Le, Yaigs gaiši sarcis, priecīgs. Dzīvīgs jiņš un J. Pūce. Jānis bija Vddota,. :. . nwžnms
kā ass pretstats tumSajam Juaa- g.. ..^^jj- ,,ūtne, kad ar mani sāci mā. Cilvēks gadu simtos sakopo sam, būtu_; tikai gribējies redzēt ..^^-1^^^^^ torņus, kupolus, ro-
mazliet citādāku J. Lejiņa grime-. » spožūiiis'<^ārzus un strūklakas. Vai katrs
jumu un parūku resp. izskatu, ka- . «prt/fsa lw>f i-rsi« ir„;«ii. Vakareirōpas Jenijs atstājis kādu
tnēr kustības pauda Jāņa dziļo I^o acīm nedzisa, l,et kvēlo kairāk, Ļ^^^^ ^jaznl-mieru m lielo tldbas spēku. , Sārtlūpas pavej-as ka ziņu paustu: un pils tur ir kā muzejs . ar Vēl īpaši gribas pieminēt Va\-'^^^^ rnHass, vairāk, vienmēr senu. vēsturi.^ par piederību Va,
fridu Streipu Pontija Pilāta lomā — dižciltīgs, krāsains Romas pat. ricieSa tēls, kas labi atšķīrās jūdu puikā. Tāpat iezīmīga savā nelielajā lomā bija Elza Pūce (Spitālīga māte), kamēr jaunākie aktieri — priesteri, dzeloti, u. c, šo-^ reiz tālu palika aiz saviem vecākajiem kollēgām, tā vietām jūtami atslābinot izrādes tempu un izjūtu intensitāti. Tas jānožēlo, jo šai lugā pat teksta ziņā īsākās; lomas ir būtībā svarīgas un nozīmi-gaš, prasot no aktiera visu spēju koncentrāciju, lai panāktu vajadzi-' go efektu.
No jauno .rindām šoreiz veiksmīgākie šķita L. Lejiņa, ķaa, tl. kama ārēji, raiti noskandējā savu baigā sapņa stāstījumu, kaut arī bez lielāka dramatisma, _0. Zvaigzne — Amons, un / Maija Brakmane—jūdu sieVa.
Autors, režisors un tēlotāji beL gās saņēma tiešām pelnītos sumi-nājumus, aplausus, un ziedus, par §0 lielo veikumu.
Ingrida VikSna.
vairāk!" i kareiropai liecina ari daudzās ka-
ĶĒNIŅA.KLAVIERU. STUDIJAS AUDZĒKŅU VAKARS
studijas audzēknes Māra Gugāne nn Galda LoiBāne atskaņo Sub«r-ta Alicgŗo ņo 5, slinfonijas. A. Jānīša foto
Bostonas ar^amMls ņēc Jūdasa izrādes Toronto. Sēž rež. J. Lejiņš, V.Streips, autors 1. Voitkus nn
Ar Rozīte. Viņai blakus R. Birzgalfs--Jūdas^^^ J. Kreiļa uzņ.
Komp. T. Ķēniņa klavieru studijas gadskārtējais Jaudzēkņu vakars notika svētdien Sv. Andreja baznīcas zālē, un tanī noklausījās kupls skaits audzēkņu vecāku un interesentu, kam rūp latviešu jaunatnes sekmes mūzikā. Vakarā piedalījās virkne topošu klaviernieku, no 7 g. vecuma līdz vecākā kursa audzēknēm, padsmitos gados. Kā Muz klausītājiem ar savu. drošo spēli «ļatika mazā Māra Gugāņe (Šuber-ta Valši), kas kopā ar Gaidu. Lo-cāni arī sekmīgi uz divām klavierēm atskaņoja ..gfihiTla - šteinera „AlIegrd'' no V Simfonijas. G. Lo-cāne nu jau otro gadu spēlēja sava skolotāja T. Ķēniņa jaundarbus bērniem,, šoreiz „Pie strautā'.' un ,vMazais .jātriielcs", kas. arī drīz iz. nāks Gordon V. Thompson apgādā. Mocarta ..Menuetu'' uz diVām kla-
un Daces Zvilnas (9.) techniski rū-
pīgi izpildītam^ Bēthovena Koncertam Do ^ mažorā (ar skolotāju pie otrām klavierēm) varēja arī nega dīties traucējoša atmiņas kļūme beigu kadences posinā. Mūzikā! nosvērti un techniski nepiespiesti 13 g. vecā Māra Šnitke (9.) spēlēja Šūmaņa i.lntermeco" un Albenica „Kordovu", tāpat Ināra Grava (10)., kas Vēbera „Aicinājumā uz deju" liecināja par smalku mūzikā litāti un jauku piesitienu. Technis ki visgatavākā ir Ilga Namiķe (10.), kas, neskaitot atmiņas kļūmi Ba,cha ,,Prelīdē", tālāk iepriecinoši veica Bācha ,J^gu", Mocarta „R;ondo" un šopēna „ImprOmptu" La b - mažorā, sāviis teicamos dotumus labāk pārvaldot, jaunā pia-niste latviešu sabiedrībai :Toro.nt6 var drīz kļūt par muzikāli sološu
pasaules kultūras gars.
Tērpu svinīgums, baltums uri zelta izrotājumi piepilda ielas, laukumus un festivāla zāles. Vi. sās pasaules tērpu un cilvēku parāde vairs nevienu nepārsteidz izp brinā. Tas viss liekas tik ikdienišķs. Ārzemnieki lielāko tiesu rā. da jautras un bezbēdīgas sejas, bet tomēr neizplūst pārmērīgā skaļumā. Viņu skaļumu norāj mākslinieku un mākslas entuziāštisko sndbu svinīgās sejas un frakas.
BIĻETES IŽPARDOTAS
Svētku spēles noritēja Mocarta zīmē; Uzveda 6 Mocarta operas, koncertos dzirdēja vienīgi Mocarta mūziku. Jau tā katrās svētku spē-ēs Mocarts kā Zalcburgas patrons od lielāko programmas daļu. SvēL u spēļu rāmjos ierindojās vēl Zalcburgas augstskolas nedēļas izstādes, vasarās akadēmijas, dzejnieku tikšanās un ^ažjjdi citi sarīkojumi. Šogad pirmo reizi pievie. nojās arī tagadējās sakrālās mākslas pirmā biennāle, .
Varbūt tieši Mocarta jubileja radīja biļešu krizi, jo jau 3 mēnešus »rms svētku .spēļu sākuma visās izrādes un koncerti bija ižpārdoti, Zināms, šāda jubileja atkārtosies ikai pēc 50 gadiem. / Mocarts, cēlākais kristīgās Va-careiropas skaņradis, šogad Zalc-burgā atklājās jaunā burvībā. Mocarta reliģisko seju interpretēja benediktīniešu. klostera kbts Dr. lugo Langs, atklājot lielā kristieša reliģiskās dimensijas.
JAUME MUZIĶI SUfENSBtU ■
■■.
Svētku spēles ievadīja Mocarta operas „Pigaro kāzas" jāuninsce-nējums lieliskā formā. Visiespaidīgākie bija «Donžuāna" un ..Burvju flautas" uzvedumi ievērojamāko Mocarta aktieru sniegumā. .Svētku spēļu rāmjos notika ari sacensība Mocai-ta darbu izpildīša-riā jaunajiem mūziķiem dziedātājiem, pianistiem un vijolniekiem. Uzstājās arī divi brīnumbērni -r-austrietia 2erno Ziebers un krievu meitene Inna Malinina pie klavierēm, dalot otro vietu. Pavisam sa. censībā PJSedalījās 61 dalībnieks nO 21 nācijas;
Zalcburgas Mocarteumā notika internacionālā vasaras akadēmija jauniem mūziķiem un dziedātājiem. Šī akadēmijaātrodas arvien r profe-
soru Paumgartnera un Preusnere vadībā. Akadēmijā pi^alījās tu- . vu pie -100 mūzikas «tudentu no 31 nācijām. Jaunos diriģentus apmād» ja Igors Markēvičs, slavenības Q0«» dod savus domu graudus un pa» ©ācības jaunajiem. . .
. KĒPARLIECIKI.;: ■ '
Svētku spēlēm Ģētes Egmotita visai neiederas, un Zalcburģa (]m pavisam ne. To juta kā publika, tS paši iaktieŗi, bet bija jau par vēltt ko labot Vai Gēte vispāt iederas Zalcburgas atmošfairā, [tas cita ; jautājums. Varbūt vienīgi ..Tasšb" vai ..Fausts'* (Pēdējo paredsējis Karājāņs nākošajam gadam) derētu svētku iizvedumām, jo Eg- .; mOnts vispār atrodas starp Ģētes necilākiem darbiem, fā šogad ta© . gandrīz vai izskanēja līdzīgi ejiā. . ģiskai sēru spēlei, kurā no brtvīT bas ilgām un patosa gandrīz ņekfe vairs nebija.
TAI MODERNA' SAKitALA ■ JIĀKSLA PAZAUDĒJUSI TEADICIJASI
vierēra spraigi, spēlēja Kaspars ļ ieguvumu. Vakaru noslēdza māsas Dzeguze un Mārtiņš Vāgners,- bet Ināra un Dzintra Gravas un Dace īpaši labas sekmes.,uzrādīja Indri- un Aina zVilmš, uz divām klavie. ķis.. Jānītis (Mocarta. „Turku . rēm ' 8-rocīgi, lak ansamblī iin Maršs"). Visumā mazākie.audzēkņi
KNUV
spēlēja ritmiski un muzikāli precīzi, iepriecinādami ar drošo stāju.
Vecākām audzēknēm vakara otrā posmā nācās- vairāk cīnīties ar uz-traukumu. Tas jāsaka par Ināru Sproģi (9. grāds), kuras citādi krā-saiiij izpildītā Mocarta Sonāta Fa -mažorā cieta no sasteigta tempa,
4
veiklā priekšnesumā . atskaņojot populāro Bacha korāļa prelīdi ,iJē^ zu, mans prieks" un Sopēna «Polonēzi". Audzēkņu priekšnesumus la. bi izcēla_ teicams Steinveja flīģelis.
Koncerta beigās studijas audzēkņi sumināja sa.Yu skolotāju, pasniedzot tam bagātīgas ziedu veltes V.
DZENIS ^ .50.^ADNIEĶŠ::. :
Mākslinieks Ed. Dzenis, viens no
, PaSreizēja Sakrālās mākslas problemātika liecina, ka tiek ^-esta asa cīņa par un pret moderno sakrālo mākslu. Tā ir jaunā abstrak. tā ievirze, kas. vienai daļai vēl ļdl-nīģi nesaprotama un nepieņemama, . Taču praksē redzētie piemēri nemaz tik briesmīgi neizskatās, ko liecina Assi, Odenkūras, Vānsea un Ronšānaš kapellas' Francijā. Tāpat daudzi citi piemēri ..Šveicē, Vā- ' cijā un Austrijā liecina par mod^er-nās mākslas .piederību j)iQ Vakar-eiropas tradīcijām.
Zalcburgā tika sakopoti pārvietojamie sakrālās mākslas-darbi lia baznīcu schēmas, lai ieskatītos paS-reizējā reliģiskais mākslas jaunra- . des būtībā un mācītos to saprast. Svarīgākais —- diskusijās jāatrod, kopējas derīguma ^vadlīnijas . Usa pieiietāšanas iespējas.. Mākslās kritiķi un interesenti deva Sai izstādei pirioiās tagadējās-mākslas bieB. nāles nosaukumu. Vienpadsmit valstu a;rchitekti un. mākslinieki rādija savu iecerēto ūri paveikto jaunradi sakrālajā mākslā. Un. SIbien. nāle pierādīja,, ka modernā mākslā, labi iekļaujas (protams, ar dažiem . izņēmumiem) arī sakrālās mākslas rāmjos. '.'' , Biennāle rādija, ka inodernā māksla nav nodevusi tradīciju, ja vien tā'turas pie baziilcas liturģijas un : patiesībām. Tālāk izkristallizējās, ka māksliniekam jārada savām laikam piedienīgā formā un ievirzē, Jo viņam ar savu darbu jādod liecība Dievam par. attiecīgo laikmetu. Tie paSiaistētikas likumi derīgi arī sakrālās mākslas . tverša» nai. Mainās vienīgi mākslinieka: etoss, tematiskā ievirze uu darba nodoms yal praktiskā izJietāiSana. Francijas mākslinieki pašreiz ātro-
ievērojamākajiem grafiķiem I daš pirmrindniekos, arī gaŗīdžnie.
musu
un iejūtīgs pasteļu un eļļas glez nojūmu- meistars, 18. aprīlī kļūst 50 gādnieks. Kanādas latviešu mākslinieku apvienība, kuras priekšnieks jau .kopš dibināšanas ir jubilārs, pīķos viņani 26. aprīli slēgtu godināšanas vakaru DV namā, 123 Huron ielā. Sakarā ar gatavošanos Dziesinu svētku izstādei, Ed. Dzenis savu jubilejas iz. stādi pavasarī nerīkos, bet domā ar . savu pēdējo gadu klāstu sabiedrību iepazīstināt nākošajā ru-denī. .^ # ■ ■
EOMAlg
-lāņa Kalmītes viņete.
„Ai, vai esmu aizķērusi kādu nejaušu vārgumu jūsu sek-
MārasMi^j^tai pašā vietā un pašu grāmatu, ^M^^ nemaz iieizslcatijāties
Parasti sēdēšana pretim spogulim lasītājus traucē, bet tā »^e,mesiiekur neesam tj^ var vispār jatiek? Paldies un
kā.vin.B izskats i)ija daba., dāvana, kādērviņa lai par to ^ ^^^^^^^ ^^^^u.
nepapriecātos? — varbūt izklaidēšanās lio lasāmvielas pelē- - bija krustceļš, un varbūt labāk tā, viņš domāja,
cīguma. ^^^^ ^^^^ ^^^^ ^ ^^^^^^ ^ : M
Viņa paskatījās pretī, bez smaida, it kā druslm sērīgi. Ne- minūtes līdz bibliotēkas slēgšanai. Bet atsēžoties pie galda
bijņ tā'vakara baltās apkaklītes; viņa bija,tumšzilā tērpā ar un sakārtojot .pirms .promiešanas kādus papīrus, viņu
4. turpinājums
Pirms desmit gadiem viņš zināja gluži labi viņam uzsmaidīs, ja viņš paskatīsies ilgāk; — vai tas bija balles zālē, vai teātra foaijē, vai ceriņu lapenē, kurā varēja uzturēties dviātā. Viņš bija apzināti centies izkopt spēju būt patīliamam, nerunāt daudz un nestāstīt garus notikumus, bet ar mazu jociņu. vai glaimu atdzīvināt sarunu, notvert īsto mirkli, kad varēja pievirzītiesļtuvāk, pieskarties rokai vai ple-
cam, viegli
Maldavs piegāja klāt sasveicināties un paņemt sējumu. „Ceru, ka nenoturēju par ilgu? Paldies," viņa teica pavisam vienkārši.
„Vēlaties dabūt kaut ko citu?" viņš apjautājās, slepeni vēlēdamies, kaut viņai būtu tāda vajadzība.
„Patlaban ne," viņa atsmējās, „nedomājiet, ka esmu kāda
it kā savaldoties — un neko ^sevišķu neizsakot, paraugstudente. Ši ir vispār otrā reizē, kad te ienāku.
bet ļaujot noģiest; ka viņš varētu just dziļāk, nekā patlaban izrada, un varbūt iekšķīgi jau ļoti cīnās ar izmisumu dāmas dēļ... Reizēm viņš varēja noeit'ēt dzejas rindu, atcerēties kādas operārijas vai pat simfonijas motīvu, izvairīdamies no parasti stāstītiem jokaliem. Visumā viņš bija sevi Izkopis kā ļoti pieklājīga, tomēr oriģināla jaunekļa tipu. Bija maz ^satikšanos divatā, kas nebeigtos^ ajr skūpstu, jā viņi pats vēlējās."
Varbūt šīs pašpaļāvības dēļ nāca lūzums, tumši, akli gadi, kad viņi centās izdzēst sevī visu, kas viņam nebija nekad piederējis, nokāpt pašā lejā...
Viņš apzināti audzināja sevī spēju būt nepatīkamam, padarīja Lmi'gaitu, runu, izturēšanos, apģērbu nevīžīgu; taisni par tīk, lai tie, kas šādas lietas prata novērtēt, to sajustu kā
„Bet jūs tomēr tieslietas studējat? Vai drīkstētu apjautā- ni. ties — kādēļ?" viņš piebilda ar nopietnu seju, bet drusku zobgalības balsī. " . ' _____^________
„ Jūs jautājat taisni tāpat kā profesors, kas uzņemšanas saprotams^ kavinš "ir "šeit"" eksāmenā noskatīja mani no galvas līdz papēžiem un teica: Vai^jums vispār jāstudē?" '
„Profesori reizēm nemaz nav nelgas • • .^^^ katrā ziņā šais laikos ar tiesību zinībām diezgan viegli tikt galā un ie-
atpakaļ viņa vārdā, nemaz neuzkavējoties, Bet viņa sēdēja tai pašā vietā un ar sērīgu izteiksmi. Nē, kad viņš īsti apd<)māja, iņam metās vairāk žēl Māras nekā pašam sevis.
Viņš neizturēja, paķēra mēteli un cepuri tikpat strauji kā tovakar un drāzās lejā. Lielākā daļa lasītāju bija garderobi atstājusi, arī viņa.
Maldavs izskrēja ārā un panāea: tur viņa gāja, gluži lē-
Viņš paņēma zem elkoņa, viņa aprāvās apkārt, izbrīnējusies, un iesmējās, ieraudzījusi Maldavu, it kā būtu pats par sevi ^ otams, ka viņš ir šeit.
„Un kas jums tagad notika ?" viņa iejautājās pēc brītiņa. „Nebija miera, domājot par savām sliktākajām īpašībām, ku ŗas neesmu iepazinusi? Bija bail, ka paliksit nesaprasts?"
„Man ienāca prātā, ka mēs pat neesam, iepazinušies. Pēkšņi kļuva žēl, ka būtu jāšaubās, vai jūs sauc Māra, tas taču saskan?':* \. ;
rās viņas rokai. „Taš varētu uz^jums attiekties tikai tādā no- / „jā, un to jūs laikam nolasījāt no..aploksnes, kamēr van-zīmē, ka tagad starp sliņķiem vieglāk izcelties.*' '--3t,-s+;„„ io.t*« n;;^*,™,, <« ■
-• ..-V C5 i-j V n%.Trs^f:^o c«,7«ā „Vai jūs gribat aizbildināties, kāpēc agrāk neesat izcē-
viņa^niemasanu. Smaids bija pārvērt es sm^^^ i'-.^TJ it lies?" viņai acis atkal iedzirkstējās zobgalīga cīņas kāre, kas iegulušas dažas krunkas ap skats versas leja, sa^^^^^
un ass, reizēm gurdens, teikumos iezagās jociņu vieta sarkasma. Maldavf paskatījās vērīgi viņas Laidā. V^^
ja patiesi būtu patika im vajadzība. Viņš nebija īsti skaīd-
dījāties pa manis lasīto sējumu.
„Es biju iededzies lielā nepacietībā uzzināt, kā jūs sauc; Mann vārdu jūs, zināms, varētu izlasīt uz manas istabas durvīm^ ja jums būtu patika lasīt."
„Pieņemsim, ķa esmu to izdarījusi, bet jūs varētu nebūt tik drošs, ka es jūs patiesi identificēju ar bibliotēkas pārzini. Tagad ir daudz ļaužu, kas uzdodas par tiem, kas viņi nav, ieiedami pa vienām durvīm un iziedami pa citām ..."
jūs tomēr būsit kaut ko apguvusi no tiesību zinību ieiešana vai iznākšana kādās durvīs nepierāda, ka pefso.na, kurai šais durvīs būtu jābūt . . . Bet ja
- . . . - . . _. , . - . , ,,Reizēm. liekas dīvaini," viņš teica_^maidītos,. nu es būtu uzdevies par citu, tad ziniet, ka'tas noticis jūra
• rībā, vai tādas bija, bet joprojām turpmaja pārstaigāt biblio- rodas pratigi cilvēki, kas yiens_ otru nozalia jau paaasaķuma. gadījumā meli būtu tikai lo-^āts kādai lielākai
tekas telpas, sevišķi "tai pašā laikā, kā toreiz, kad bija leska- Parasti ļaudis satiekas sakuma ar .šavm labākajam īpasibam „^ļ'i^«TK«i " V ° .•*...x..;..-v.r....'iestādes slēgšanas.'..- -"«■""^••«"«* -^«>v,;v,s/io,r,; cVļi-+5ir5
tījies spogulīŗkādu, ceturtilnl>tininu i)irms Un,kādā dienā viiia .tur atkal bija,
un izšķiras, pieminēdami sliktākās. Bet mēs vēl neesam tiktāl tikuši, tikai sākam no otra gala, vai ne f'
patiesībai .
(TurplnājTims sekōe)
ciba un tauta tur vairāk cenšas.izprast sava laikmetaj misiju sakrālajā, mākslā; / .•: (Nobeigums 8. Ipp.) :~.
Mirdza Šmitchena Rīgā svin jubileju
70-GADĪGĀ INDRĀNU: MĀTE SAŅEM LATVIEŠU SIRSNlGOS . SUMINĀJUMUS
No Rīgas pienfilkusl vēsts, ka tur 5(> Hz skatuves^ ūii 70 i/iūža aizvadītos gadus II. februāri atzīmējusi mūsu ievērojamu skiituves māksliniece Mirdza Siuitc lene. Par to, cik M. Smitclīene inHa latviešia tantai un cik tii Ir izsliipusi paka, vētieš kaut brīdi īsti latviskas sii--snības gaisotnē, liecina izraksts no kādas vēstules, ksis nesen saņemta Zviedrijā. Tur šī jubileja aprak-tīta ar dziļi apslēptu sirdsdedzi m jūsmu;
• „Vakar bijām uz Mirdzas Šmit-cheņes 70 liiūža un 50 gadu skatu-vos darbīijas jiibileju ' Nadonālajā teātrī, kur viņa vēl vienmēr strādā. Biļetes sen jau nopirku; st|. vēju daudzas stundās rindā, un to-mēr dabūju tās tikai galerijā! Tie mums, latviešiem,' bija lieli svētki. Izrāde biJa pieslēgta arī radio un televīzijai- Vakarā; pie teātra ieejas, vēl daudzi pūlējās iekļūt za. lē uz Izrādi, solīja, par biļetēm lifi-lu naudu, b«t ķM atteiksies no Mttdas redzēt . mīisu mīļo teātfa māmuļu? Izrādīja Blaumaņa Indrānus. ■ Smlti3hene — Indrānu māte — bija brīnišķīga, ne pirksta pakus-tējiens nebija bez nozīmes. To ne. * var aprakstīt. Indrāna tēvu tēloja Salinieks, Arī viņ3 bija ļoti labs, bet ne tik lab» kā kādreiz Mier-lauks.. (Mierlauks un Rūmniece ir miruSi. Ŗef.) Uz izrādi bija ieradušās arī ļoti daudzas īsti vecas māmuļas. Jubilāri apsveikt bija atnākušas vecmāmuļa, ar meitām un mazmeitām. Jubilārei puķu un veltes bija ka jūra.... Daudzas delegācijas viĢu apsveica ar zledierii un tautiskām veltēm. Viņa pati sē-dēja dāvinātā latviska stila atzvel-tniBs krēslā, kā mīļa ināmula, bet nespēja ne visus ziedus saņemt, !ne visiem rokas spiest.Nāk, pie-' inēram, /divas skolnieceg formas kleitiņās, baltiem priekšautiem, •viena nes ziedus, otra ~ noskaita dzejoli. Tad nāk meitenei Un zēns no amatnieku skolas, — zēns.ap.. sveic; meitene pasniedz pūra lādīti ua lepni nosaka „,. .tas inflsu pašu roku darbs."
Vēl kāda delegācija — divag jaunietes tautiskos tērpos (Harkani brunči, balt, krekls, j melns ņie... burs, metalla stīpiņa ap matiem), viens nes lielu piipolīi klēpi, otrā — tautisku "segu, apsveic ar tautas ^ dziesmas vāJdIem;.. Tas bija neaizmirstams skata Jubilejas uzņēmumi iznāks kopējā tā." ,