feštdieen. m7. ģ^^'^. augustā. ļi2. arrs.
fAGU
:ojuMi:
- u
VANAGU DIENU
ļL   Ā--Š-A; N-~^
^OSū FILMAS IZRĀDI
ŠODIEN
pašreizējā (Mve La'tviji».
lAGU l([EIS'ŗAESĀCmSTSS
' & A N.:.:A^::■
īpašumā pie BRAMPTON^. pie Bramptoņas nodaļas pŗiekš-iptoB. - j
VANAGU DIENU
Lnz^ja zālē, 100 Oneens Park (pie 1: ESENUA BRAiniE -^pr^;' .baritons, A. OKOLO - KULAKS i: latVie^ koinpomstn darbi, Ieejā: $1.50 —
VANAGU DIENU
L L E
telpās, TORONTO
I^ja:.$1.50 — $2.00.
MEKLĒ!
li; ĶelU KliSānu ļ-La'bPrātu lioaru no
3 Leon-
?iani jūU-
Irtiņa d., ļi Jio. MāJ-dz. 1913.
Mie-Mucenie-Mūži-5.; Oizolu Pabērau Hermani valvL no ?yoldeinā.
Ritu
no KuiidzIņsalaS; Plaskovidci Ar-vidu; P}a>inskļi Li<iijn. dz. 1924. 5; pulveri  Minnu, no Liepājas; Pumpuru. Jāni, dz. 192S. g. Putni-Ģu Arvīdu. Jāņa d., dz. I924. g^-^Ratu Jāni; Rauzu Arvīdu; Reini Sīmani uii Annu; Šicu Tālivaldi; Splitu IJdu, dz. Veinberga; Tīrumu dzini. Pātereoni; Valtenberffu, Edgar»; Vējiņu Ati; V^nti Mirdzu, dzfm. Vītoliņš; Zariņu Hariju no Tutuma; Zeltiņu A'ifonsu;- Ziedu Lidiju,  dzini.  pā\'ulinS; Zvaiigzni Kārli, dz 1925, g.
ifcstJt: Latviaiŗ \iati^nal Fede-rūtidņ in Canada Sjt. Andrew's Chnrch. Jānis and Carltim Streets, P. 0. Box 2S;>, Teņu. ..A", Tor«mto> Ont, tel. W.\ 4-1563.
ja trūktii centības; beidzot skolu, viņš biti, kas zinfija labi no iŗaivas vienreiz vie-ļlepns, ka bez t^tomlSanās varēja. atbildēt, I, kas dažam nepadevās līdz mūža iļalam. [divgadīgu koUedžu ar tiesībām mācīt bēr bus. Viņš neredzēja nekādu- starpībai savā ļītlhā, un tomēr juta kādu neaizstājamu Išļi kļūstot ierēdnim, nācās uzdurties cil-ļ runāja to pašu angļu valodu, ko viņš. un ids dialekts, bet likās, ka valoda ir no ci-Kur tas radās? [ Dagam, piemēra dēl, par^o sievieti ne-
:. i
1/
ļnekā ko teikt, kā to, ka viņai ir sarkaiii pi pēdi garš, augums, krūšu apmērs atbil-am, tāpat citi locekļi. Nekas neradīja šau-:varētu..nebūt sieviete. Bet īstenības apkaut kā triika.
alga, pēkšņi atcerēdamies, ka kāds vīrs ļatlēti sporta laukumā, viņam blakus sēdot,
>dīt^! Xu, sieviete. . . . Apžēlojieties.- ka tnja Ņujorkas ostā."  ^ .
fviņam. Dagam. tas nekad jiebūtu ieaācia
3' likās, ka sajūsmas brīžos sirdī kaut kas iestrēga un palika, ihite plētās izsaucie-; ša "izsauciena nebija.
lataiņe, izkāpusi no tīkla, .izstaipījās. Cik varēja no'jaust, pacēla no zemes nomestu ļ gumijas turziņu, un. ieņēmusi mutē zelē-[uz viņa .pusi.
lat-T nejuzdams. uz mirkli aizturēja elpu. ļzrava no kabatas mutautiņu im noslaucīja ļ, noskūto pakausi Kaut gaiša i klimatizētājs liOJā^ļ)ez vainas, A-iņš piepeši ^āka svīst.
sieviete, — viņš izdvesa, sekodams piemi-kugam, — Sieviete?! — saujas bezspēcīgi ļā. — Nu, patiesi.— mūsu Brīvības statuja, idi iešāvās prātā kāds neskaidrs murgs — lava: maza mājiņa rožainām sienām, un .zl^ galā—-apelsīnu krāsā varens kamīna ^irīekšā gludi apcirpts zāļu laukums, kurā ■ li. Tajos lēni atlaidusies "viņš i)ags un ši sanmate, bet gumijas peldbaseina pluneā-Bml Ūdens šaltis dzirksteļo gaisā, un \aņi TŪgi smaida.
i'.
Sestdieen. l^ST. g. 2. au?ū3tā,(j2. u-rs.
VAI DZEJA
Velta Siuķes^
. DIVI EOLIJGAS PROTESTĒ A. P. 15
Patiesi aizkiistina, ka redak- īstie zināmu noskaņu pārdve-"čija šai laiikrakstā atrod vietu šanai lasītājā, dzejnieka pārdomām par dzeju.!   Tas_ viss būtu jauki, dzeja Nav vairs modē kā Andrie-'paplašinātos, bet — kas pāva Niedras laikos autoram pa-teiks ,ko šādi: skaņu savirknē-šamsavu dzeju paskaidrot krā-J"i»» katrreiz pārdveš, ja vis-juma Ievadā. Eopš Dzintara Pār ko! Piemēram, pasāža, kas Soduma literārā dueļa ar Jāni atrodama pašā Fablo Alpurap-Grīnū Stokliojfoā — pirms des- sodijā, kur — pēc . daudzām: mit gadiem -—nemana . vairs dzejiski bagātām ŗindam sa-arī nekādu dzelminiecisķu de- pi'otamā valodā pēkšņi lerunā-klarāciju.■ Viens otrs. pajauns Jas vējš: dzejnieks pa retam recenzējis     gtimilas gājuma grafā stāiti kāda cita autora krājumu, bet     Zundu inājbsma skavās prāti! recenzijās pats savus principus     Dundors lājumā savā klati, deklarēt no neveeajiem īsti pra- ļ     Pluncfars vājuma tavā, vātij,
Janda rājiaina lavas vātif Fondars sajnmā šķavā sāti:
tis vai vienīgi Sodums. Dzejnieku salninas un pašsarunas— , .i __ , , ,kā, piemēram, reiz Grīna Dau- -Mmru .teajuma nava lāM -J
gavā par latviešu dzejas^uzde-ļ Noskaņa? — \Kaut kāda zaimiem — mūsii periodikā vienreizīga noskaņa jau pār-vairs neparādās. Varētu lifcties,'ņ,em arī zāģa muzikantā klan-ka mūsu dzejniekiem jaunu soties Anšlāva Eglīša Afcarba-problēmu tikpat maz, cik jau-nels (Misterā Sorijā) svēti tinu 'krājumu, vai arī, ka to vie-icēja, ika zāģim vieta koncent-nīgā problēma ir: kā izdot krā-'zālē.Pablo orķestrī tam laimē-jumu... I jies. Kas par to, ka'klausītājam
Andrejs Pablo Mierifauls 20.'zāģa skaņas maz ko iedveš! — jūlija nuniurā rāda, ka tā glu- Abarbānels dzejnieku pārlieci-ži nav. Vienā elpas vilcienā nājis, ka bez tām „daudz kas . dzejnieks nogaužas, ka lasītāji paliktu neizsacīts." noniecina „ar nesaprotamību t Ak Pablo, nav taču vēl īpa-apzīmogotu dzeju", un tūdaļ jāpūlas!.— dzeja, diemžēl, piedraud tiem ar. vēl lielāku ne- jau tā pietiekami 'hermētiski saprotamību — ar „jaunsveš^ noslēgta — pat tad, ķad tā uz-veovārdiem." Liktos, piepildās' rakstīta virspusēji saprotamā Voldemāra Damberga latviešu valodā. Skalbes Maldi, kas 20. literatūras lioroskops: ar dažu jūlija rakstā citēti (gan nepre-desiiiitu gadu nosebošanos mū-^cīzi...) tam ;labs piemērs: su lirikff attīstās mats'matā kā! Vakareiropas. Pablo mājvietā Francijā „jauim valodu" meklē apmērām kopš Rimbo laikiem, i Apolinēram prasījās „līdzfik.aņu bez patskaņiem, līdzskaņu kas dobji sprakšķ, skaņu,.kas kā, ■ vilciņi, kļl mēles klakšķināša-na, kā krecelīga spļaudīšanās ļ .... " ,— jaunsvešveevārdii
gā sava nesaprātība — tm to vieiiā iznīdējuši pi-aktiskā dzīve, citā — kāds literatūras skolotājs ar „atziņu dzejas'' kultu. Kaut rastos mums vēl: vairāk lasītāju, kas, caur valodu burvībai pievesti, šai burvībai^pa-ļautos — kā paļaujas sniaržām, in-āsām un citām nepārtulkoja-mām lietām!
Dzejniekam, manuprāt, turpretī nebūtu jāpieņem par aksiomu, ka mūsdienu burvības (vai šausmas.) stgūstāmas vienīgi virspusēji ņesaprotalmā valodā. Mūsu dzeja varētu, progresēt arī, piemēram; izmantojot plašāk brīnumu pasaku elementus un ļaujot valodai pavi-zuļot un sastrēgt tais reibinātājās sakarībās, kurās mūs iesviedusi divdesmitā gadsimta zinātne, polītika un katra paša liktenis. Ja ar to vēl nav fc-gan — vai arī ja tas par daudz -r- pa starpu, Pablo, kādu jaun-svešvecvārdu! J0 taisnība jau Brmanim.: „Mum6 vājaga visādu, visādu!" Gunārs ^liijž.
DZEJOLIS
LONDONAS PORTRETI
^LAT¥IJĀ&
DZEJNIECE VELTA
^ Vācu okupācijas laikā Lat- vārds   tika   dots  jaunajiemļ ^; vijā pie laikraksta Tēvijā "uz rakstnetiēm   un dzejniekiem. neilgu laiku sāka iznākt lite- \^iena no jaunajām dzejniecēm, ' rārs pielikums  Zīle";. Šajā li- kuras dzejolis ,,Es dzīvoju" literārajā  pielikumā   visvairāk ķa šeit iespiests, bija Velta $ni-.
" ķere, toreiz Latvijas Universitātes .filoloģijas; fakultātes 1. kursa studente. Tātad jau pa-ļ gājuši daudzi gadi, bet pavi-' sam reti trimdas presē parādās pa kādam Veltas Sniķeres ':dzej()lim. Esmu pārliecināts, ka daudzi lasītāji pat nebūs tos pamanījuši, citi atkaltos ne^' ^^^'^ būs lāgā sapratuši, bet tie vienmēr pilni ār ioj dzejas 'spēku, „kas liek mirdzēt spārei" ....
Tā bija jūlija pēcpusdiena, kad Londona bija pielijuši saules, raibu tērpu-vun priecīgu se-'ju. • Es   izkāpu Hempstetes
lā tu maai palaidi tā ietītu burvibā tavā ' Neredzīgu ļin kurlu pret pasauli pasaulē; Tuvu pie nāves klāt ar saldo garšu uz lūpām Es zinu, ^piederu tev kā pasakā.
Nāc, uzvari_ mani ar savu mīlestību. Tavām mocībām es esmu diezgan noturējusies pretī.
tavi zilie piitni man sēstas uz pleciem un rokām, Es ģalvn griezīšu lēnām un netrenkšu prom, Lai tavas puķes man izplaiikst no plaukstām un pēdām, Es nesatriikšos no tavu tauriņu vliām.
lakstojas lakstīgala tava un atpogā manu sirdi.
ļapakšzemes stacijā, un uz ielas
1. Tones ;Jl rtretī
OEĻA
Iznācis „Ce)a Bi«dra" jūlija/ augusta numurs.. Saturā archibīs-kapa T. Grīnberga, prāv. E. Berg®, māc. T. K. KuSkevica, sūtņa K. Zariņa, māc H, Ulmaņa, prof. Dr. K. Kuadziņa. māc. V. Gobas, A. Kau'piņa, s. Freudenfelda un citi, ralcsti, kā arī N. ī^ļniņā un T. firences dzejoji Mēneširalcsta Te-dafetors jr māc. J, Strautnieks. „Cela Sied^ū" var pasūtināt pie mac. B. Ķiploka, 32()4 Oolaimbus Aive., MinneaPofitis 7, Minn.; Abonē-šajias malcsa $2,50 gadā..
Velta Sniķere saulē un vējā.
DZEJNIEKS GŖĪB RUNĀT AR CILVĒKIEM
.NA PĀRDOMĀM PAR DZEJAS PRaBLĒMĀM
PIEZĪMES PIE A. P. MIERKA
Zili rneži; zaļi sneži, Zelta caun© ozolā... Zelta caune, zelta saule Liela meža dziļumos, Šā es tevis meklēt gājnj Kā es tevis ilgoiosJ Nokaltuši Tioļie zari, Skujas manas kājas bada. Purvā simiejas nialdki gari Visas tekas tnnisā vacto ••• Zili meži, zaļl^mdži,
Zelta canme
'auls ir noteikts ritms, atceras — viņš raksta citiem. Labi, var iztikt bez at- Vārdu spēle ,k.aut arī asprātī-1, bēt ja ņu vairs nav ga,bez loģikas, ārpus gramati-a, ne atskaņu, ne pan- kas resp dezjolis tikai izskata
mani   apņem čalojoša ļaužu
straume. Šajā Londonas daļā'     ^ , ,     . .
dzīvo citādi cilvēki, tie nav.F??^^^^^^"/^^ ^^J^^^^ķ^^^^^^ Čelsijas panākumiem nabagie ,^^1^^ ' Pavisam, dīvaina gaim mākslinieki ar garām bārdām,    piparmētras zaru^a piejau-te nepukst grēka pilnās kvad- kumu. Mēs runājam .latviski,, rātjūdzes S(^o alkainā sirds, bet liekas, šeit valda kaut kāda nevaida stīvais aristokratisms .cita gaisotne, un kaut arī tuvu-kā Kensingtonā — šeit jūs ap-.^^ ^^tvieau grāmatas, kaut arī. . nem  pavisam  cita  gaisotne,     zmu — dzejniece ir latvie-Daudzajos   antikvāru   logostomēr.viss., hekasdrusku smaida vārgais Ķīnas porce- svešāds, it ka nacis no kādas lāns, nopietni raugās bārzdai- citas pasaulēs. ^ nas, vecu sejas no vecām glež- 'Edinburgā,:Parīzē, Londonā nām, un saules staros priecīgi djzejniece ir dejojusi ar slave-mii-dz spoži metalla alus kausi. ļnoRamaGopala deju grupu. Kalnos un lejās savītajās ielās Jo^sevišķi panākumi grupai bi. redzamas  daudzas kafejnīcas juši ar pilnīgā indiešu baleta uh bāri, pie kuru galdiņiem ie-',,T^b'e legend pf Ulie Taj Malu malās nīkst gan mākslinieki,.lial" uzvedumu, un tā atzīta kā gan raksnieki, gan arī tādi, kas labākā šāda veida deju kopa. nākuši skatīties sen aizmirstu. No daudzām fotogrāfijām U2 filmu „Dr. ģ'aligari kabinets", mani raugās šī skaisftā indieša kas. vienīgi šeit. tiek izrādīta. iRamaOopala melnās acis, da-Tieši [)retinL apakšzemes staci^ žādās grāmatām, kuras man rajai stāvus kalnā ved Svētā kal-ļ<la dzejniece, šis vīrs nodēvēts na iela, un šīs ielas vārds ar par labāko indiešti deju inter-astoto numuru ir pierakstīts pretētāju. manā kaJbatas' grāmatiņā zem;   „Ķādēļ jiissākāt dejot;" E3
Ne morfoloģija, ne sintakse
Nepārpraiīsim, te nav runa 'pār dabiski! trokšņu atdarināšanu rakstu zīmēs, — to mūsu
lirikā darīja jau Plūdonis ar,lasītāju te nepiepūlē. Atskaitot savu žviku-žvaku un Urr! Urr! pāris priekšstatu, viss zīmējas IJrr 1 Burr! Burr! Burŗ! valodu.'arī īstenības robežās. Vismaz Jaunsvešvecvārdi būtu simboli,virspusēji dzejolis katram sa-abstraiktajiem trokšņiem, kas protams, — taču būs tādi, kas pašā dzejniekā; C'itiem vār- teiks: saprotu un tomēr nešādiem, jārada skaņu virknēju- protu. Lai viņpus valodniecis-mi, kam nav pāraugu ne dabā, kās saprašanas tiktu pie būr-ne valodā, be^ kas'būtu vienīgi vīhas piedevas, laikam vajadzī-
Lasu un pārlasu jaunā dzej-ļinas! ' nieka domas un problēmas, to- pants, mēr nevaru viņa uzskatiem pie- skaņāh vienoties. Ne jau tāpēc, ka pa- ne ritn ti spētu dzejas problēm sināt, nē, tikai man
A. P. Mierkalns dzejas , , _       . ........ „ .      ... ... .
nepieiet no. nepareizas puses? slīgajam^jāpazūd ,piem;, atska- būs?; Kurš latvietis nesaprot'paaudzes dzejniecēm, bet gan dejot, vienmēr^esmu iņīlējusi Viņš pats jautā: — Vai tā ņāni. Vai tiešām dzejai vairs Skalbi, viņa vienkāršo, sķaid-,arī  dejotāju, kas gandrīz lOļliidiju.      Tālāk dj.ejniecez^ (dzejošana) ir Dievam patika- nevajadzētu nekādas formas? ro uri pareizo latviešu valodu?-mēnešus Ceilonas salā. mācīju- ^a;_stāstīt, ka indiešu saļnedrī» ma nodarbošanās? jDzeju veido vārdi, tāpat kāi  Ja nu tiešām tā notiktu, kā sies indiešu deju mākslu. No ba iŗ pirmā^ sveštautiešu sa*
■ Manuprāt ir pārāk skaidrs, gleznas -r- krāsa, mūziku —'a .P. Mierkalns paredz, ka, ga-lielas līdz nama durvīm jākāpj" bi^^i'^^ kura viņa jutusies īs-ka mēs rakstām cilvēkiem, un skaņas. Bet nevieiK krāsu trāi-'diera paejot, publika sapratīs: pār vairākiem desmit pakāpie^| ^^ni labi.^y?ņā stāsta par sa-taču vēlamies, lai. cilvēki uz- pus, kaut ■ salik^uz audekla,.'.māksla .ir tikai tā, ķo nesapro-. niem. Es ,w)spift|u,,zvana pogu viem piedzīvojumieni deju gru-rakstīto saprastu, lai kaut kas nesauks "par^^^'^^ tam, tad, nez', vai ir vērts vis- un jau pēc īsa brīža dzejniece p_ā, un par to^ ka viņa uzska-
no rakstītāja pārdzīvojuma at- kaut kā kopā savirknētas ska- pār rakstīt? Mēs rakstām pub- stāv manā priekšā. Ir pag^^^^^^^
balsotos lasītājā, lai šie lasītā- ņas nesauks par mūziku, tāpat likai', - dabiski gribam, lai mū-'vairāk nekā gads, kad mēs uz Jiekad, ārpus skatuves, viņa ji sāktu. Varbūt, domāt pār tām arī gluži bezformīgi saliktus su darbus lasa un uzņem, lai brīdi tikāmies, bet tad «s vēl ^av valkājusi .sari. Ar prieku
pašām lietām un parādībām, vārdus nesauksim par dzeju, ļpieņem vai noraida mūsu at-par ko rakstītājs. Bet A ;P.- Jamēs gribam runāt par dze-'ziņas. Bet — kā gan vārēs pie-!Mierkalns uzsver: dzeju neva- ju kā mākslu, tad kaut kādai'ņemt vai noraidīt;, ja nesapra-jag feaprast! Jā, mēs^ varam at- formai jābūt, jo māksla sākas t'īsf Un jautājunis: Jā nu pub-|kal un atkal atgriezties pie tikai tur, kur kāds savu pār- lika (pārējie-cilvēki), nesaprot, daināms ,pie latviešu pihivērtī- dzīvojumu ieliek noteiktā, ci-1vai dzejnieks( kas arī ir tikai ļgākās dzejas, un līik, cik šīs tiem uztveramā formā. Domā- cilvēks) pats savu dzeju sa^ dainas ir skaidras un saprota- ju, ka rakstniekam vienmēr jā-'prot? Indra (Jubiņa.
nekā nezināju par dzejnieces viņa. runā par Ceilonas dabas mīlestFbrt uz deju. Plašajā ista- un cilvēku skaistumu, par in-bā valda puskrēsla, gar sienām bliešu mūzikas burvīgumu, un ķīniešu putnu un puku zīmēju- ^ad. piedāvā noklausīties kādu mi, skaistas, kā no .sen pagāju- .skaņu plati. Krēslainā istaba liem laikiem ^izkāpušas mēbe- pielīst Indijas .šauro ielu pulēs, un gaisa viegli i^ūgtena tekļu, svēto govju smago soļu smarža. Vēl brīdi, uņ mēs dze-,        (Turpinājums 8. Ipp.) .
33. turpinājums \ .18.   . '
Bietumu pamale debesīs vēl bija gaiša ar zeltaināku un sārtāku I^jasslāni, bet varēja jau saredzēt niii^gojam dažas zvaigznes otrā pusē.
Linards nekad nebija visai ziņkāro jies par zvaig-žņu ceļiem un īstenībā-neatšķīra planētas no zvaig-snēm vai bija aizmirsis. Astronomija nelikās saistošākā zinātne par tieslietām, kas tāpat nebija nekādas pievilcīgās, bet varbūt ļautu prātam nostiprināties pie . kaut kā nemainīgāka.
Mirušo dvēseles neceļoja katra uz savu zvaigzni, ko būtu tik skaisti pieņemt, bet.kaut kur viņas tomēr ceļoja, zvaigznēs skatoties. Debesu spīdekļi kaut kā viņas ietekmēja ar ilgāku noturību, beidzot tāpat ap-dzisdami, satumzdami vai izputēdami dīvainās debesu katastrofās. .
Vismaz zvaigznes spīdēja, kad .beidza spīdēt pēc viņu parauga darinātās ļaužu godā zīmes, pauzdamas sava laika varu, godu un cieņu. Arī tēvam bija daži ordeņi, ar kuriem viņu noguldīja kapā. Cik ģenerāļu nebija apbedīti ar dižākiem, nespēdami vairs lepdtiies. Un va,i nebija vēl citādas goda un varas eniblēmas, ķas atdarināja — citādi iznīcināmu vai kaitīgu putnu uņ dzīvnieku spārnus, knābjus, galvas tin ķetnas, visādus ērgļus, vanagus Un lauvas? Vai sievietes nelepojās ar dažādu dzīvnieku — sudrablapsu, Eermuliņu, leopardu yai pat trušu ādām, ja tās attiecīgā izdarinā-Jumā vairoja viņu pievncibas vani?
Kad apskatījās tādu zvaigžņotu, ordeņotu un ādainu sabiedrību, tā .varētu likties diezgan bīstama. Arī ķēdes un kmsti nesolīja neka laba, tāpat greznās cepuros. ar kurām mēģināja izcelt kāda" laicīgas vai garīgas varas nesēja galvu./Šiem simboliem pretī cēlās >eita vara ar sažņaugtu dūri, sirpi un āmuru, kas pēc Leonīda ieskatiem bija kaut kas jauns . . .Bet jauna vara v^l nenozīmēja jaunu dzīvi,.to viņš bija kaut-kā vairījies Leonīdam pateikt,;—- nebūtu nozīm(Ķj. .
Jāna Kalmīte» vinet®.
Viņš brauca ar ormani, kura vienīgā patiesi nopelnītā goda zīme-bija zils deguns, un pat to nosedza ' krēsla. Ja katra cilvēka degungalā varētu uzziest mazliet fosfora, rastos ļoti: interesanta jāņtārpiņu sabiedrība, kas ar laiku tāpat izvirstu, jo daži gribētu lielāku fosfora tiesu, un dāmas izskatītos vieglāk vai grūtāk uzminamas, atkarā no ornamenta, kas iezīmētu viņu kontūras. Bija vēl tik daudz dažādu iespējamībUj ja. pasaulē iestātos galīga tumsa .. . Taš vēl ņelbijā izgudrots.
l)zivo allaž.bija viņu mocījusi kā asa nelaimes sa-jīita, reizēm kā nejaušs prieks bez jēgas. Ar kādii maldu būtu vieglāk dzīvot. Ja kaut kas būtu, kam varētu ticēt? Bija tikai daža mīlestība, kuru viņš zināja esani . aplamu, sacelšanās p agātnē pret māņiem un pret sevi. N'iņš bija agrāk atsacījies no ērtībām, kuras tagad daudziem atņēma. Bet viņš tomēr nebija nekā ieguvis. Noslēpumainais Dievs reizēm tuvojās, reizēm attālinājās no viņa, neko lielu nonzticēdani.'^ viņa slidenajaui . prātani, i-iiui DiVvam bija jābūt prātīgam, viņš nedrīkstētu radīt gudrākus, par sevi. Bet varbūt tas bija mūžīgo skumju Dievsf .
īeķeŗoties ļaužu pulkā, cilvēks aizgāja kādā ceļā, ko gājuši iniljoni pelēkā straumē, kurā pazuda meitenes raibais lakatiņš un nejauši uzskatīta pienene ceļ-malā. ■ .
Bija citi, kas -domāja, ka viņiem ir lieli Un svarīgi uzdevumi. Dzīve likās attaisnojam viņu lomu. Bet arī šis uzdevums pazuda. Domas netika domātas tikai dižu vīru galvās vien. tās spraucās visādu nezāļu pastāvēšanā, visos niekos un aplamībās. Viņš pats bijā nieks, kam nebija nolemts uzziedēt.
„Vai zini, km* braukt?" viņš attapās, ķa bija mi-n.ē.iis ormanim tikai — ,,Uz mājām". Tas viņam tagad . iešāvās prātā; Viiiš pateica savu adresi, pēc brītiņa atkal iejautādamies: .,Kā tik droši brauci, nezinādams . kurp?^' .:;
,,Ei, kungs, vai nav vienalga, js uz laiku līgts?....
Gan jau jūs atcerētos. Negiibēju traucēt jautājot,, kad tēvu esat paglabājis .. ..N^ ' ; Ki'ēsla biezēja, liekot saplūst namu, ielu un koku apveidiem; viss aizgrima patumšā, tikai slinkā ormaņa zirga pakavi klaudzinaja,kā lēni iesitieiii viņu atmiņā, kas neatgādināja ne kaut ko labu, ne sevišķi sliktu, īstenībā viņš tāpat bija izklibojis cauri dažiem gadiem, nezinādams, ko iesākt ar turpmākiem.
Marija bija novecojusi; bez noslēpuma, kas viņu kādreiz padarīja tik saistošu, ķa tā dēļ varētu nosis-, ties; ar cienījamiem tikumiem, kuru dēļ vairs neviens negribētu zaudēt prātu. Ar Māru varētu notikt tāpat, kaclvišā viņas.divko^sīga' pievilcība.būs norimusi. .Tikai patlaban tas sāpēja, sāpēja briesmīgi — aiz paša iedomas, sprieda Linards. :    ;■«';*^^
Bet pasaule nepastāv to iemeslu dēļi kādus tai piedēvējām ...
Kad eš kaut kur nonākšu?
„yai par lēnu braucu, kungs? — Nukā, ekā —"
Ormani laikam bija iztraucējis pēdējais teikums, ko Linards neapinati bija izteicis skaļi.
„Taisni laikāl" — Linards teica, būsimtur Imr man vajag būt. Piestāj šeit un nāc augšā: Ja zirgs kādu bridi varētu paciest tavu promieni, es tev.gribētu iedot šo to piedevām. Citādi man tev jānes lejā pusstops un desa."
,,Zirgam nav nekas pret diviem pusstopiem, man tik jāapliek groži tā, lai viņi zina, kas par lietu."
, .Ormanis apmeta grožus stingrā, cilpā; pie bukas, kas laikam bija sen norunāta saprašanās zīme. un kāpa līd7:i Linardam augšstāvā.
. Linards smējās- ;,Es nu taisni nebiju domājis par diviem pusstopiem, kūŗus vari dabūt, . . Bet tev būtu jāpalīdz man. salauzt dažas smalkas mēbeles, ja nevienu no tām negribēsi vest mājās."
„K6 .es, kungs, ar mēbelēm? Tagad par četriem pusstopiem var dabūt ministra dzīvokli ar visam klavierēm . . .\":^
„Vari dabūt par velti, ja tev kas^patīk, apskaties . . runāja Linards, vērdains durvis un bīdīdams pa priekšu.ormani, kas kaut kā nejutās visai ērti darīšanās bez zirga un bukas. :
„Sēsties pie kamīnā, te glāze; konjaka—- sadzer-
: sim, zinu, ka tev vienam nepatika. Nāv nekāda viltība..Šito krēslu es domāju dedzināt vispirms!" — Linards pacilāja atzveltni,-mēģinādams izkustināt tā kā-.
„Bez cirvja .neiet!" — viņš melandiolisķi noklau- ^ sījās izturīgās mēbeles krakšķus, mēģinot lauzīt. Tad aizgāja uz virtuvi pēc cirvja. / Ormanis iedzēra savu glāzi un smīnēja; Linardam atgriežoties, krēsls bija izārdīts.
„K() tio kokgabali juuis nodarījuši ļaunu,: kungs? / - v Saplēst var viegli, bet kur tad uzbūvēt " ^
„Tādēļ jau tiks dedzināti, ka par smalku! — Redzi, af dzīvokļa īpašnieks, nevēlējās, ka boļševiki vi°; ņu pieminētu, teikdami, cik smalka dzīve viņam 1)iju«\ / ^ si.     Ja viņi gŗiptu ko apbrīnot, Īsi labāk pa.staT •kājās."'- ■ '.^ .g^.;. /
,,Tadjūs domājat arī gultas postīt?",
„rsmnu; būs diezgan ģruti.. ; Ka tu domā?" .ļ/ '
Ormanis šūpoja galvu apsvērdams.
>^   »Ja ņelaiķis^vēiējies,:— taisni kā gaidītiem ciemi- ■ ņiem dzīvokli nevajadzētu - atstāt, lai pastāv kājās, kā jūs teicāt, bet gulta — tād? vispārīga :lieta. Un kad . / . ■ ienaidnieks dabū ērti gulēt, lai guļ vien, neskries tik ātri jums pakaļ! Nevarat arī zināt, kur pats aizklīstat, tāpat gribēsit pārgulēt . .-. Te tagad avīzēs raksta, ka -,visu vaja? izposfit akas saindēt, Icdik aizdzīt vai^ no- ' maitāt: — visii neaizbrauks, zemi līdz galam neizpos». tīSj^ļiet — cik izpostīs— citi (labus vairāk strādāt. :tie    . . paši mūsu ļaudis . . . "
. ; .  .Linards nopūtās pussmējīgi, „Lai notiek, kā sa- :: ki .     Gultas atstāsim,"jai guļ ieifāidnieks. īstenībā tā vienmēr noticis;.ķeizaru troņi apgāzti, gultas palikušas. Te būs par dienas braucienu —. "Linards at- / nesa divus pusstopus degvīna.Un luņķi desas. ,^Bet. ja .. .; velkas patīk — pastaigā, apskaties, ņem līdz." ^ ;
Ormanis, tāpa.t smaidīdams, aizgāja pārlūkot iš« tabas,:kamēr Linards no ņialkas; pārpalikumiem nn izārdītā. krēsla iekūra karnīuu. domīgi raudzīdamies ■ liesmās, kas īstenība neko nesadedzināja — mūžs palīka kā bijis, bez atbildes.
Paslepeni viņš klausījās, ko vecais dara pārējās istabās. Likās, ķa tas visilgāk uzkavējās; virtuvē, kļuva : dzirdama pannu grabēšana.
Ormanis atgriezās patiesi ar pannu rokās. . :
„§i te ir laba panna; kungs," viņš teica, mi ja. neļaunojāties.-paņēmu vēl -vienu dvielinn to. jauno ziepju gabalu.. Tās derigaBlie*as,:fe        rādīt, ja! nedomā, ķa par velti braUcu ..." : -     ; ?;
,fktmgĒ gan esi!' * Linards smaidīja,:
99999999999999944