1957; gada 28. s$pteiabr^ 78- li-rs.
Sestdieni 1957. gada 28. septembri, 78. n-rs.
1
t
1
GALVĀM/;!. :
POGU PEOBL*MA (61) -
Te nu būs viena mazai jaōka Problēma visā savā vieidcārSībg. Jāņem 12 pogas. Vienpadsmit no tam lai butu «enā un tai paSS krāsa vai vienāda lieluma ,bet div-, padsmitā cl^ā kiasā vai lielāka Par Pārējām. Šīs 12 pogas jasāUefe vienā apli .Uzdevums nu biis tāds, ka zināma kārtībā jā,paņem nost U vienā<lā8 pogas, lai paliktu tikai divpadsmitā, savādāka. Jāiesāk a? vienu pogu un jāskaita — ar sauli lun katra sestā poga jāpaņem nos^
— noskaita līdz seši, sesto.paņem nost uh.tālāk skaita atkal, sākot ar ,.viens'V un~ ta tas jādara tik, mēr, kamēr uz galda Paliek tikai ta savādākā divpadsmitā poga Ar kurii pogu skaitīšana jāiesāk»
MUCIŅU PRORLfiMA (eS)
Tas notika pirms laba laika, kad j kādam tirgotājam pagraba bija •piecas.muciņas laba, veca portvīna un viena muciņa tumSg, alus. Muciņas bi^:
'■15-' ■■ ^' ■. 16 V
' ^;, 1&- ■ ■ ■ .
: ■ ^ . 19 ,
■ ^ . '20- ■ ■ ■
un 31 litra.
Kādu dienu ieradās pie tirgotajā divi pircējic no kuriem viens nopirka 1/3 vīna, otrs pārējo, bet alu tirgotājs paturēja pats gev. " Jautājuma: kujā muciņā bija alus? Jāievēro, ka vīnu nepā:rlēja no vienas muciņas otrā, bet Pārdeva tā, kā jau bija sapildīts.
ATBISOAJUM8 (56)
1. Mndkopā: masa aerātna —. Zane.. ■
nopērs, g*—Pērse. : 2. ridk.: tek labā — Tekla. ' Mbbi —Laila,
3. rindk:: agrumā rasa — Māra. nemaz* sala cauru — Mazsalaca.
4. rindk.: piedur, bet — Durbe, pār slaikajām _ Pā»ia.
5. Tind.: Jķr par staltu -» Kaspars.
Snaufia ceļa — Dāoe. S rindk.: drausmīgais B^tarkalns
— Gaīzina kalns.
7. rindk.: Pil te. nekur ^ pilte-ne; -
8. rindk:: pelēka-pelīte — A]^.
9. rindk.: naudai nav — Daina,
10. rindk.: itās ar _ Musa.
12. rindk.: izvarr jaunosAri-
ja..\ ; -,- .
13. rindk.: Pusdienai naži _
Ainaži.
ATRISINĀJUMS (5?)
Ko domāja sveši ļaudis, ' To tu Jīdzi nedomā!
(Andrejs Pumpurs)
i 'Poŗpinājum* un atbildes sAoa,
kaujas ierindu, bet krēslas stun» a odi, un, klusi nopiizdamies, ču-saškaņā ar draudzes vadības norā-novietoti nesoli, ne pikniku galdi, a zīmes atklāja, ka nogriešanā^. — bīstama. Už zīm.ēm,: blakus tek-uJi ikvienam saprotamā aatiirā-čūska, simtkārt palielinātā meniskais insekts — džigers, kā arī in-ļaunākais — indīgais ozols.' Tā mī-no ceļa, un draudze tika stipri "lem iekšējiem satricinājumiem, bija cilājams, grūžams, stumjamie, kaut kādā veidā kustināms, bija letallā, kas ne lāgā lūza, ne liecās, ivitātes kārā jaunā paaudze piedzī-ksmra, kamēr spēja pārveidot līdz „ ilda, sola vai vingrošanas rīka ve-ādātu grūtības, pat tenisa tīkls un lugures bija gatavota no tik smaka tam cauri varētu izskriet kāda satK^ots bullis .sabruktu nespēkā. . ā, kā olbaltuma kulteņa kalns ko-īdēja zema. gara, plata, balta ēka luī laukuma \adū. Tas bijā Sai^a-
jaukums neatbilda ne celtnes pa-^ :īmei tagadējās paaudzes Patiesās . .Nosaukums bija palicis no tiem no cementa ķieģeļiem celtās, mā-adās Gerriku senču senča Yinnija, šķūnis; ķuŗā svētdienās un svēt-eru.un.apcirkņu starpās, burzījās :Gerriku, pēc smaga darba lugda-nākotni, bieži pavērojot pa šķūņa 10 krūmiem nelec ārā skalpju kāri
izmailiešn intams. kļūdams manto-5sās ticības brālības garīgo vadoni, savu tēvu. slavēdams Dievu un. devīgu prātu, gādāja, lai šķūņa jauiīā ēka laikmetīgā raneas stilā," dīvaina. Celtnes līneāri'pilnīgi at-ešu rijas, ja.arī nemēģina atcerē" :ats bija graciozāks. (Tās neplaka pie zemes. kā šīs; tb šķores bija on spītīgi ceļoties pret! vējiem). . '
(Turpinājums eekoa)
S
'^"iirff.r'ii'<ti'*y^yTT**'
nzcs
LONDONAS iPOBTBiiTI
NO NH^ GAR. DAUGAVU UZ TEMZU
.pie resESora
Zariņa
3200 gadus pirms Kristus dzim- .tad tas tomēr izaudzis no tārn pa-
šanas Nīlas upes ielejās esot dzi-,§ām Nīlas ielejām un savu ķulmi'
A. AUQENBERGAS SPECIĀLRAKSTS LA PAR EDINfelTRGAS XI FBSOTALtT
Ar šo gadu Edlnburgas festivāls sāk savas pastāvēšapaas otro dekādi. Pēdējos festivāli aug dažādās zemēs kā sēnes pēc lietus, penšoties pievilkt tūristus un sīvi cīnoties par savu ^istenci. Edinburgas fe^ivālam pirmās uguns kristības ir jau garām, un tas var atvilkt elpu: tas ir izveidojis augstu inākslas standartu un ieguvis attim-gus apmeklētāju katoas. šinī gadā apmeklētāju piepliidums likās lielāks nekā iepriekšējos gados: drūzma ielās dažās stundās tāda, ķa Bija grūti tikt uz priekša; sarācojumu āāles pārpildītas līdz. pēdējai i^pējai, tā ka daudzi apmeklētāji Sēdēja pkt uzV kāpnēm
^grijā. ■ ••
Starp ievērojamiem viesiem ļ kas sadalījās viņas aizstāvjos jāatzīmē Dānijas princis G^-,un pretiniekos. Ko lai dara orgs ar princesi Annu, vairāki lieliem māksliniekiem ir ari lie-
las kļūdas!...
Marija Kallas ir Amerikā dzimusi grieķiete. Daba apveltījusi viņu ar iie visai skaistu tembru, bet ar ļoti plašu balsi IZ- — un ār apbrīnojamu gribas spēku un darba spējām. Sava vīra, bagātā itāliešu .grāfa Me-neģiliini materiālā aizvējā un
gadiem
ārzemju sūtņi, El. Eiizvelte un dažādas izcilas personas no mākslinieku aprindām.
Ar vislielāko interesi šogad gaidījām itāliešu operas — Milānas „Piccola Scala''. rādes. ■,jPiccola Scala'' ir Milānas ,,lielās" Skalas operas nozarojums 1955. gadā„Škalas" vadībai radās ideja — izveidot'iniizejam līdzīgā pilī, atsevišķu telpu ar mazāku ska-ļilgi viņa dzīvojusi tikai savai tuvi, lai tur uzvestu operas, ļ mākslai, atsakoties no visa pakas prasa mazāku orķestri, jo .rēja, un ar dzelzs gribu izvei-lielajā oj)€ras zālē, šīs operas :dojusi balsi, kas ir paklausīgs neatstātu,> vajadzīgo iespaidu, instruments viņas rokās. Savu Tā radās tā sauktā „Piccolļa māksliniecisko karjeru viņa ir Scala". Tā bijā ieradušies Ēdin- uzsākusi ar mecosoprāna parti-burgā, ptotariis, ari ar savu or- jām (piera. op. „Karmen"), bet ķestri un kori — un izmeklē- tagad' dzied lomās ,kuŗaš pa-tiem solistiem, tb starpā Mja ^ rasti uztic kolorātūraoprānam. pat tāda „zvaigzne" kā Slavē- Viņas balsij ir tā.retā īpašība, nā Maria Henegliini - Kallas, ka tā apvieno dramatisku spē-Viesizrāžu programma bija sti- ku ar kolorāthru. Viņas mīļā-la ziņā rūpīgi sastādīta: tanī^kās lomas esot Kūndrī Vagne-bija uzņemti tikai vecio, itāļu fa „Parsifālā" un Lūcija Do-komp^nisti — ārpus: Itālijas'nizetti operā „Lueia di Lam-maz pazīstamļā C^imārosa ,,11'mermoor"; liekas, ka tā ir vie-
Krievija pret Kremli
Neaizmirstams paliks tinas tēlojums operas beigās, kur viņa staro- mīlas laimēj — uaīva un
reizē kautrai Šī brīnišķīgā tē- .,Rn83ia Agatost Tiie Kremlia» lojuma dēl var piedot viņai arī by Alexandre Metaxas, cassel and viņas untumus■ .Publika uzņē. Co. ,Ltd.. I^ndon :(Britia3^ booIe
Service (Canada) Ltd;) 174 ^3 „ „Krievija- neatklājas āržemņie
... Jo viņs, Kas mam vi«nmir
, projām Jau rāda, kr si roze jā
Kas mūs neizšķir;
Tas mūs izšķirs.vēl, Un es nezinuj Kā man vairāk žēl.
Ne man viena l|l, Ne man otra žēl; Kas miis neizšķir, Tas mūs izšķirs vēl.
musi teātra māksla. Dziļā r«ili|io-|nācijas punktu sasniedzis' Rīgas zitātea ekstāzē faraonu Priesteri .teātļ-u uzvedunios. Salīdzinot Rīgu uzveduši pirmās mistērijas. Vēlī^ļar Londonu un saskaitot Rīgas te-ģan ēāda^ pagānu izrīcības pierafeTjātrus, mēs redzēsim, k& gklu ga-stīja sātana izdarībām un cauri iā mēs neesam palikiiši nekur tā-gadu simtiem aktierus uzskatīja lu aizmugurē teātra pilsētai Tem-
par paša nelabā kalpiem. No SģiP-tes Uz Grieķiju, pāri kontinentam un šaurajām kanālim. uz ciemu tirgus laukumiem, ielu stōjiem, krogus Pagalmiem, dzīvais teātris ieradās Londonā.
vispirms tika spšīēts SaiisvaN kas vlesnīieas pagalmā, tad Linkol-nas viesnīcas rajonā — kur tagad apmetusies visi slavenie tišsībnie--ki, līdz beidzot radās Drfifi gatves
zeš krastos. Un, raugoties izcilajos angļu uzve<iumos, mums negribot jādomā par vienu no varenākajiem uzvļadumlem uz Latvijas skatuvēm ^ SiKera „Don Karlo-su". šī uzveduma režisors bija Jānis 2iariņš.
Pie Nīlas uPes dzima teātra mākr sla; pie Daugavas režisors Jānis Zariņš mācījās pie lielākā pasaules režisora un, varbūt, a" aktiera
Karaliskais teātris, Globs, Fortiina Staņislavska, bet pie Tefmzas. re-
ma viņu ar lielu sajūsmu, un viens no stingrākiem skotu kritiķiem pat rakstīja; „Ja kā-
katn, ja tas īsti nemēģina to. sa-
teātris, Kovengardens un mūsdienu slavenais Vecais vikg. Karaliskais teātris un daudzi citi. Šeit minēti tikai nedaudzi teātri, bet visa Londona ir pilna dažādiem amatiepu, profesionāļu un puspro-fesionāļu teātriem, visās skolās gatavo ..svētku uzvedumus - un jau deviņgadīgi aktieri spēlē ,>Romeo
""^alll^ll^!"^"- \\ un ļūliju^ „Hamīetu" vai .,Mak.
dam vēl nav biļetes uz Marijas 'es nebūtu varējis tekoši runāt >. Kallas izrādi, tad viņam vaja-ļ krieviski, mans. Krievijas apmek-dzētu mēģināt to izubagot, aiz-iļfjufs ^f^u.^is sterils - vlen-
matrimonio segreto „La Sonnambula"
un Bellini na no visgrūtākam partijām nn arī.operu literatūrā. Donižetti, ,,L' Elisir d' Arno-ļ. JEdinburgas festivālā Marija re", kā arī Rossini ,,I1 Tutco Kallas dziedāja Bellini operā in Italia." x r. , „ , , ,
MARJA KALLA APBUR AE BALSĪ UN PERSONĪBU
„La Sonnambula." Viņj^ balss tembrs šķiet pārāk skarbs,, tādēļ vairāk tīksmināja dzirdi viļņas „piano", bet nevar noliegt Sevišķu interesi modināja apbrīnojamo viņas dziedāšanas Marijas Meneghini - Kallas per- teohniku, balss spēku uņ pla
sona. Viņu daudzi dēV& par vienu no labākajām dziedātājām pašreizē.iā laikmetā. Bez tam viņas vārds ir iekļuvis arī . Itālijas mākslas aprindu „skan-dalozajā olironikā,, viņas netaktisko ^izlēcienu" nu kaislīgo polemiku dēļ ar sāncensi dziedātāju Tebaldi. irī Edinburgā viņa 'neiztika bez saviem ,,ižlē-cie,ni€m"l un izraisīja dzīvus
šumu. ī akta noslēgumā'viņas balss skanīgais metalls vibrēja cauri visu solistu dziedājumam un korim. Šķiet tomēr, ka Ma^ rija Kallas ir vēl labāka tēlotāja nekā dziedātāja: Bellini veclaicīgajā operā „La Sonnambula" Viņa ne . tikai prata meistariski izcelt galvenās lomas viegli patoloģisko elementu, bet arī radīt, apbrīnojaņai komentārus presē un publikā,' poētisku jaunas meitenes tēlu.-
vai pat ?iozagt!" Šai „zvaigzriei" blakus turējās visi pārējie itāliešu dziedātāji, spīdot ar savu īsti italisko „bel canto" un, perfekto kop-spēli. Tēlojums dzīvs^ temperamentīgs, dzirkstoša kumora piebārstīts, tanī nebija nevienas tukšas vietas, tādēļ pat tādas veclaicīgas „opera buffa" kā „II Turcoin Italia" un„Il mat-rimonio segreto" sagādāja patiesu baudu.
- KLEMPERERS DIRIĢt BĒTHOVĒNlJ
Simfoniskās mūzikas laukā
kārSa laika šķieSana. šai paSā lai.
No brīvdabas izrādēm uz pirmajām te'itīm un dēļu būdām no kal-
kā Maskavā atrodas diplomāti, kas lajiem skatuves dēļiem uz pirma-nerunā un nesaprot ne vārda, krie- jām indigo Džones dekorācijām;
iepazinušies ar % ^Jelas nācijas greznajiem uzvedumiem
viselementārākajām lietām un n«- dienās — tāds ir Anglijas te-zina vairāk par īsto Krieviju, nekā ātra attīstības ceļš. var saskatīt, uzmetot pavirSu ska-ļ Katrai nācijai ir sava nacionālā I tu pārpildītajām ielām. Krievu var māksla ja francūžiem tāda ir
liesiem skulptūra, tad . angjiem nacionālā māksla noteikti ir drā-
īstajā vidē. sarunājoties ar viņoi jūs nedrīkstat kaut uz mirkli radīt iespaidu. It kā jūs vēlētos viņu Izspiegot vai Pavedināt viņu kaut. ko atklāt. Neviens krievs
žisors cīnās par dzīvā latvieSu te-1 ātra saglabāšanu; No ; NHas ļ gar Daugavu uz Temzu ved režisora Jāņa Zariņa dzīves ceļā, bet šī ceļa mērķis ir atgriešanās pia Daugavas...
Ja nebūtu bēgļu kartotēkās, rie^ būtu laikrakstu; nebūtu prasta, tad tomēr katrs, kas mīl tieātri, zinātu, kur meklēt režisoru Zariņu. Šī vieta ir Londona. Kura cita Pi'isē-ta gan radījusi tik daiidz tetŗu, piedzīvojusi tik daudz jaunuzVedu-mu un dzemdinājusi tik daudz lielu" aktieru* kā Londona? Ap liuru citu pilsētu vijas tādi lielu drāmna vecmeistaru vārdi kā Šekspīrs, ' Marlovs, Beņi Džonsons. un vēl daudzi citi? Kādēļ gan šo pilsētu tā iemīļojis mūsdienu lielākais dzejnieks un 'lugu rakstnieks fP. S. Bliots? Atbilde var būt tikai viena
J. Zariņš sastopas ar FaUtafuo
režisoru Jāni Zariņu ,tad pie sJ-vis skaitu lielā anglii esejista jōar-la Lemība vārdus
,,Tiķai ar lielu piespiešanos mēs varam atrauties no lielii aktieru radītajiem. tēliem un par pašiem aktieriem dbmāt ka Par reāliem cilvēkiem." ■ « ^
Tikai ar lieļu piespiešanos! Bet kad tas panākts, mēs redzam JānJ Zariņu — cilvēku ar dz.ili cilvēcisku personību -Mēs runājām par viņa atvaļinājumu latviešu laufcia mājā Alinēlijāj Par makSķerēšanu» grāmatām ūn lat^dešu dzīvi Louļ donā, bet jau pēc brīža valodas atgriežas pie« te&tra ,un režisors istāsta , par
— Londpna ir teātru pilsēta. istasta , par savļi' aīpmeklējumu Netālu no HaldParka stūra, kur'Stratfordā, kur karājies cimdu matlskā māksla — tfiātris, kur^ katru vakaru klaigā politiski un re- taisītāja šekspīfa dēla Viljama ,mū8ū dienās sasniedzis mākslu liģiozi klauni, kur agrāk kāra nc^ Šūpulis.
"IbS," Šādrm^^-Sfll -^^f "^^kslas pakāpē. Kas gan nav sa-ļziedzniekus lin tagad redz lēti krā-
intere^santo ^grāmatu Srada"^ m '"^^^"^^ modernajā teātri: g^ieznie- ,s6tas prieka meitas, pa līča ūde-.,
autors, franču žurnālists A, Me-ļ^^^' skluptūra, dzejā. Psī(*oloģija,| tm;
smiedamies režisorā rāda uzņēmumu, kur viņš redzams blakus
soi^ad"1>er Rritfl^^^^^ niw" I taksas.' te'p"āgājušā'"ģ"^ā"Wvā3 i tēlošana., Visu šo elementu salie-'kas nes KaraUencs aPriņķa terases' Jādomā, ka --ja n«kas cits .i^vv, .i.il-^isnvJ. Padomju Savienību. dēšana vienā vienīgā kodolā ^'vārdu, gajā ielā atrodas Daugavas "em"av kopējs tad milzīgā vi
ŗiem dzirdējām Bavārijas ra' dio orķestri ar diriģentienoi Eiženu Joclīumu un Otto Klem-pererU. Šis Bavārijas orķestris ir diriģenta Joehuma: izveidots un iŗ labākais no dažādo zemju ,ŗadio orķestriem, kādi ir viesojušies Edinburgā, Kā dzird, tad. šim brķesrim neesot jācīnās ar tādām materiālām grūtībām kā citiem orķestŗieni, un tādēļ tas spēj saistīt pirmklasīgus mūziķus, kas var pilnīgi iiodo-ties savai mākslai. Orķestris valdzināja iie tikai ar savu perfekto disciplīnu ,bet arī ar toņa skaistunau, ar stīgu instrumentu silto toni un pūšamo instrumentu apbrīnojami delikāto spēli.
Austra 4ug«nberga (Nobeigums sekos)
.„ vienīgā kodolā ^ vārdu. 6ajā iela atrodas Daugavas
Visai Pamācoši ir tie atzinumi, tas ir režisora uzdevums^ kas bieži ļ Vanagu nams, un šī nama pus- tālitāte, un humora izjūta abiem pie kādiem, viņš nonācis, noķlau- vien saņem užslavu, bet pavisam'pagrabā strādā režisors Jānis Za- radnieciska.^
maz dzird Publikas sajūsmas vēt-ļriņS. Parasti mēs viņu varam at* Jānis Zariņš stāsta par; pinņa-un nekad nav tik pazīstams kā rast pie papīriem notfiāta galda, J^em gadiem Anglijā, kad izrāde
soties cilvēku sarunas uz Ielas. Krievu tautu — viņš saka —. ^
nogurdinājis Padomjii komunisms,'^' - . . _ _ „ t • X4 •
kustības brīvības ierobežojumi un kāds slavens aktieris. Tā, piemē-klabinot rakstāmmašīnu. Šī Ir Dau-,^«'^^J^|z^o®^k^^ tautai uzliktā špaidii taupība. ļram, vēl vienmēr.tiek pieminētas gavaš Vanagu grāmatnīca, un no '^^^^ vairākas reizes nedēļā, un kafi Grāmatā ^aplūkoti Kremļa valdī-; grandiozās masku spēles, kādas [pagraba sienām uz mums raugās ka latviešu teātris ple
SuTeS ;ffXmff£ ~ . ^^^^^^ vi«e,
dirn, kam 1917. gada revolūcija ir.^fc restaurācijas-un Džems L Ir ni un jau sen aizmirstie izdevumi, tikaVvēstures ialj^.^ paaudzei, kas,z^^^^ms, ka |īs spēles notikušas pat kas, par-sPīti trift^lnleku jāuria-tagad sasniedz briedumu, kā ap-ļ Vestminsteras lielajā svētku aulā jam drudzim «sainīšu karsonim'' _ galvo autors, revolūcija nozīmē,vl-. un izmaksājušas 200.000 mārciņu,'vēl vienmēr cīnās pretim savai nā-
sai maz vai pat neka Vecākiem kas pašreizējā ^lūtā būtu 2'miljo- vel ļaudīm apgarotību aizstājusi vUša-'
nas.
Grāmata pasvītro pēdējo E^ro^ pas notikumu mācību — ka domu brīvība vēj arvien zeļ pat zem, komunistu: varas. Autors izsakās' vēl pat tālāk un apgalvo, ka Jauna atbildības sajūta — kritiska, neapmierināta tautas masu nostāja, vēstīs reiz Kremļa diktatūras galu. Budzis.
ni dolāru, bet nekur mēs nevaram atrast tā vīra vārdu, kas šīs spē-
Katru apmeklētāju režisors sagaida kā senu draugu, urt aiz vi-
l'Ģs' iŗ vadjis. Režisors, kas radījiS|ņa briļļu stikliem smejas priecīgas pirmo .^muzikālo reviju", palicis un labsirdīgas acis. Satiekoties ār
nezināms...
Un kā ir ar latviešu teātri — vai arī tas nav gājis to pašu ceļu?
Jāni Zariņu ^gribot negribot jādomā Par daudzajiem skatuves tēliem, kādus viņš .radījis, bet tā
.īa tam ar nav tik slavenas vēs-^kā šoreiz esmu ieradies, lai satik-tures kā Anglijas liefiaļambŗāUra, tos galvenokārt ar cilvēku, nevis
dzīvos trimdiniekiem nepieredzētia uzplaukumu. Mēs runājam . ipar Paisumu ,ka8 pašreiz iestājies trimdas aktieru rindās, par grūtie bām ar teātra zālēm un mē^nā-jumu telpām, par garaji'em ceļa gabaliem, kādi jāmēro aktieriem un par viņu Personīgajiem, Izdevumiem; par aktieru sinago roaiz^ darba nastu un tomēr neizdzēsaino entuziasmu. "
Pašreiz Londonas teātra kopa iestudē M. Zīverta lugu ..Cilvēks grib dzīvot", un, domājot par gīa^
(Turpinājums 8. Ipp.)
26.
48. turpinājums
.Yiņa pateicās, noraidīdama.
Drobe paņēma šķīvi un glāzi no Maldava rokām/ pamādams ar galvu uz glāzes pusi, ko Maldavs pie-: pildīja.
„Tu varētu vismaz pielikt glāzi pie lūpām, Māra, mēs neesam ilgi redzējusies," viņš teica. „Un ja iznāk nejauši, vai tādēļ būsim slikti draugi? Paldies par dzīvokļa turēšanu kārtībā, — nav daudz putekļu ..."
„Ŗaugi, Jindrej, *' iejaucās Gunārs, „maii likās, kā esi bēdīgs, sastapdams meiču, kas liekas paziņa." Ja sastaptos pirmo reizi, kā mēs ar Āriju, nebūtu nekādu bēdu, tikvien — Maut viens otru neaizmirstu!"
j,Tā būtu secināms, ka visas bēdas nāk no pazīšanās,", iestarpināja Konrāds," bet visjaukākie ir tie cilvēki kurus nepazīstam, piemēram, Maldavs, bet kas rūpējies par ēdieniem, dzērieniem un visu mūsu sastapšanos ; . . "
„Ai, tu jau griezi savu runii viņa jubilejas virzienā," iesmējās dzejnieks, pieliekdamies Maldava ausij un iečukstēdams: ,.Es gribētu aprunāties, ķo esmu sadimbājis!"
Linards pava ikstījās ar smaidu uz gaiteņa pusi. ,,Tiir ir vēl da'as.istabas. Vai kas spiež sirdi?"
Dzejniekā jau grasījās sekot Linardam, bet atskatījās Ārijā, teikdams: „Nē, tev jānāk līdzi, lai tev neliktos^ ka ir kādi noslēpumi ārpus dzejas"
Meiča sekoja dairīdāraies un ne visai iepriecinātu sejas izteiksmi Linardam un Gunāram citā istabā,, kur bija tikai pāris grāmatu plauktu un vāļa. ^
..Raugi," dzejnieks teica, nosēzdamies starp Linardu un Ārijii, „kā tev bija kristīts vārds?" . .. •■„īimards." -
,,Nu kā tadj ka Linards! tagad ar tām lielajām sraisa trauksmēm reizēm kaut ko izsit no galvas, pat tada'laba drauga vārdu . . ." .
„Yai tu Tēl atceries manējo?" skeptiski jautāja /Ārija. ■ ..' i- ■
„Pat ja ea neatcerētos, es mūžīgi pec tā ilgotos, palieci mierā!—-
Jautājums ar draugu Linardu ir tāds, ka vai neesmu nodarījis kaut ko.nelabu, izvilkdams to meiču no viņa istabas, rādīdame Andrejam, un vai tuir varētu kaut ko lāpīt*'
„Dažaš lietas lāpās plīstot, tāpat kā zeķes, "atsaucās Linards. „yisas tavas muļķības ir labas un vietā ... " Viņš pieņēma nesadzerto „tudraud2ību" ar dzejnieļoi, ko būtu velti pārrunāt.;
,,Tu redzi, kā mani novērtē puslīdz intelliģents cilvēks!" iemetināja dzejnieks, apkļaudams roku Ārijas kaklam. ,,No tā tev būs mācīties, ķā esiiiuvērter jams pavisam ihtelliģentu kritiķu sabiedrībā, kādu nekad nebūs — un kā tava dzejas mīlestība tevi vadījusi līdz šim izpostītam namam, no kura sāksies jauns musu mīlestības posts . ...
Nebēdā, lai'plīst servīzes, lai deg smalkas mēbe-leSj, mums vienmēr paliks kada rinda un atskaņa, pie kuras apsildīties. Zini, meitēn, Kurzemē ir lieli meži, aiz tiem sākas liela, jūra, viss ir liels, kam tiksim pāri, būs kādreiz lieli bērni.. . "
,,Tie būs lieli muļķi, atsitoties tevī,'.' iesmējās
Ārija,' ;■ •
„Un par ko tad mēs vēl strīdamies, Ārij ? Mēs nevaram iesākt ar mazumu, lai kas notiek, jo ttiēs jau esam vismazākie . . . Mnnis drusku jāiedomājas, Linards izgāja aprunāties ar pārējiem nfflSa postoņām, bet tas cilvēks nudien ir labsj nolikdams pie durvīm kafiju liļi kāda padzēriena pudeli .raugi!. Un mums ilgi vēl nebūs tik laba"§ mājas,-kādas munis šovakar novōlēj;as . ... Ivur tev jāiet? Atpakaļ uz Jelgavu' Pats posts ir neizpostāms. Turies pie dzīvajiem. Vai domā, ka mrisīca varētu tevi sargāt vairāk kā es^
. Atmeti tādas bēdas! Mēs viņu ieaicināsim kāzās kā manas dzejas sapratēju, līgavas vainaga vietā vi ņa varēs.turēt kādu paidilušu sējumu."
Linards atgriezās atpakaļ viesizistabā paraudzīties, kas noticis ar pārējiem viesiem: vai netrūķst-ēdienu, dzērienu, vai plēšamu trauku, par kuriem pēc Gunāra nošlpršanās, neviens vairs nelikās sevišķi zinis. .
. Māra tāpat sēdēja Drobeš novēlētajā krēslā, virsleitnantam atstiepjoties uz paklāja un sildot kājas kamīna liesmā, Āreņs bija tuvojies Ārijas māsīcai, mēģinot uzturēt sarunu.
■ - ' .
Bet kaut kas laikam šinī ārīgi gurdā sabiedrībā bija izrunāts un noskaidrots, kas Ārēnam bija uzticēts izteikšanai. . ■ /
Viņš nokrekšķinājās un teica: „Kungs, MaldaV, esat mūs sapulcinājis, it kā iiejauši" un it kā mēs neviens otru nepazītu.Varbūt jūs pat mani atceraties?"
,,Ja papūlētos — varbūt," atņēma Linards.
„Ja mēs papūlētos, varētu, atcerēties jūsu tēvu, kas šobrīd ir nelaiķis, jo maniznāčia rakstīt nekrologu, Jums neko netaujājot."
„Paldies par smalkjūtību šai ziņā," bilda Linards, nbet es nekā cita nevarētu apliecināt kā vienīgi miršanas.notikumu, kas pārējiem^ ir nenozīmīgs."
: j,Bet mēs nezinājām, ka esam bēru viesi, mūsu uzvešanās nebija piemērota tādam gadījumam; par to mums gan nebūtu jāatvainojas, jo sākumā neziņā-. jām, bet uzzinot, nodomājām jums izteikt līdzjūtību — ar 30 manu rokas spiedienu, visu vārdā."
Linards pasmaidīja, saņemdams Arēna roku.
: Māra skatījās Linardā savilktām uzacīm, Drobe — ar kādu pussērīgu, mīklainu smaidU;
Linards atsēdās uz paklāja kamīnā priekšā, iemezdams tanī pēdējās mēbeļu . lauskas.
„Pēc kunga Ārena runas,'' viņš bilda, „man gan-' drīz būtu kaut kas jāsaka, vismaz paldies par līdzjū-.
trbu. Bet īstenībā sēras par aizgājēju n^v tik lielas ' kfi par palicējiem, pat par mācītāju, kas izvadīja. Nelaiķis piepulcējies, nedomātajiem, im ar viņa u^skatieiņ T)ievam būtu gana pieticis, tos.pieklusinot tā saucama-' jā mūžīgajā mierā. Bet ko iesāksim ar mani pašu, kun--?n Arēna uguns pielaišanu visam, kas deg, Drob.es va-■ ..i"miību un Gunāra dzeju? . /
Tur visas mūsu sēras vēl ir par mazu." ■ „.Ja nekas labs nevar pastāvēt, labāk lai deg!" ļn'kšņi aizķerta, iecirta Ārēns.
.,Pareizi, kungs Arēn," iemetināja Linards, „lai. dejŗ sārti ar visiem, sludinātājiem, " lai neviens nevar
nodzerties no akas,; lai neviens nemīlē, lai viss ižnīkōt tai brīdī, kad jūs to sakāt, bet,jūs neesat mēraukla, jūs esat tikai pārgājējs uz likteņa laipas ar gaiļa balsi;,. V.' :.'V/ . ■ ■ „Mieru!" iesaucās Drobe, izķerdams no kalmīna kādu- sprunguli un pavicinādams ar; dzirkstelēm starp iekarsušajiem strīdoņām,. . ' . \.
„Pirmo reizi dzirdu, ka vari būt tik ass," nočukstēja Māra pret Linardu.
„Un nepatiess, zināms,''. atsaucās Linards. „Piedo« diet, Ārēn, jums ir savi ieskāti, ifeesmu bijis jūsu sko-Iptājs, bet. mēs varētu sadauzīt vēl dažus traukus jums par patikšanu. Viss.šis dzīvokljs^^varetu būt ideoloģijas varā, tā es taisni domāju, Jūs laipni ieaicinādams." -
„Paldies par laipnību," atņēma Ārēns, „bet nez vai domājāt taisni par mani, ieaicinādams dažus cilvēkus, kas būtu derīgi iedzeršanai un mēbeļu dedzināšanai.",
ī)robe paviebās, Bmaidīgi.,,Varbūt kungs Maldavs domāja arī par mani, mēs kaut kā satiksim, ja viņi pats neturēs ļaunu prātu. . . " ,
Liņardis apstaigāja viesus un viešņas, ieliedams kafiju un konjaku, pabraUčīdams galvu un mēģinādams sevi nomierināt, aptverdiams, ka pirmitējais iz^ lēciens pret Arēnu bija netaktisks un īstenībā nekā negrozīja. Ja Drobe .pacieta šī cilvēka rakstu.s, cīnīdamies fronte, — jā — kas viņam par daļu!
Māra sēdēja blakus šķirtajam vīfamj kura kara ordeņu zīmes bija izcilas, bet kas ar tām acīm redzot nelepojās, ļaudams sevi piezobot, kā vien kuram patika. Laikam tās bija godīgi izcīnītas un, tad jau bija vienalga, kā par tām zobojās.
Nepatika saplēstā ģīmetne, kurā izpaudās savs sašutums vai viltība no D.robes puses, bet pats virsleit" ņants likās bez vainas kā karavīrs. .
Jā tāds izrādītos priekšzīmīgs arī kā Māras vīr4 nebija šaubu, ka Linards šai cīņā būtu zaudētājs.
Bet. tai ziņā Drobe bija izskatījies paviršs, neap" rēķināms, pat viltīgs, iin Linardam šai brīdī iešāvās prātā, ka viņš negribētu Drobi visai aizstāt ar tikumību, ļielLsku pieķeršanos kādai dāmai, kuras iedomās pieķērīgs virsleitnants ..vienmēr būtu iemīļotāks par jebkuru citu. : *
Drobe neļ)ija ne uzpūtīgs, ne muļķis-— lin nebija arī uzticīgs sievai, kurai pie: cita uzticīgā vīra sāniem sapņos allal rādītos lis brīnišķīgais vieglprātības pa-
raugs.
(Turpinājuma sekos)