1858. gada 5. marts.   19. n-re
taŗs
, „Jūsl Ko jūs ar šo vēstuli?! - Tā taču septii?! gadi veca!" ,.Kas t' saka, ka nav? Ir jau vēl vecākas", Lampatāns ierēd-nes uztraukumu nesaprate, JBtl^ es j^u jums visu I^i^.,
•„Un ar septiņi ^dus vecas vēstules palīdzību jūs gribat iema-nities pie mums darbā? Jūs do mājat — tadag ir deprēšen, pa-rādīs veco vēstuli un mēs tē ōfi^ f sē būš tik krēzi, ka tūlīt jūs sūtīs uz mežu, dos avansu un tā? t ■ Vai jūs nesaprotat — " .
Ar to pašu Ļampatānam pi& tika. ^
,,Jūs nu, mem, zin', tagad ap-tur! viņš pacēla balsi, tā kā pat pārejās gerlas pagrieza galvas, jĒs te darba nav meklējis. Man jūsu-darbs, zin', nav vajadzīgs."
,3et ko tad jūs gribat?" tar gad bija ierēdnes kārta meklēt spraugu Lampatāna runā.
,Ķo mans grib? Mans grib: Papensona adresi. Sī?"
Ierēdne nosvieda vēstuli us galda.
„Un kāpēc jūs to neteicat tūlīt?"
Ļampatānam nolaida^ rokas. No tās reizes viņām v^ena lieta skaidra — ari ar ciešu vajā-Ldzību iešana birojos savienota a? risku.
EDMONTONĀ
LB Imanta karnevālā Ķeraeŗiā h miestiņā   1.   godalga saņēma Klaidonis (Z. Skribis).
Foto: J. Melnbārdis
ļeš tūliņ pēc skolas beigšanas pre-ļūedarīšu r." Līvijas balsī ieskanē-
|)t
ŗam vēl laika diezgan! Preeēties ^ pieci, seši — oe ātrāk!" Ģ'^ ļatcerēdamies, ka Margai īsi pirms •iesmi divi, un viņam nemaz neli-?ar jaunu;
knlības tik bieži izjūk. Varbūt tā-[jauni apprecas, bet — varbūt ir |žu nodzīvot ar vienu cilvēku!" plrecināti.
Ca4 tu īsti mīlēsi kadu, tad mūžs ■ cilvēkam visu pateiktu, lai viņa to,, ko tu vēlētos darīt! *'
ļalvu. Mūžs liksies'par īsu? Var-|i tagad viņa pazina Krauzes kun-bet ko.viņa bija uždrik^jusie^ ļņa dīi darīt? Un ja tā paifet vēl ļ^^iet var ari viss mūžs, nņ viiiš ias,, ka Līvija Valtere viņu. luīlē-
I loma nu iesēdās galviņā f Ģirts naiņu. * ^
is kautko-pateikt, bet es baidos, nevienam mājā neko nedrīkstu nesapratīs!" ,
tvij.i\|esmu. tik jauns, lai neziņā-ļut, un|neesmu arī tik vecs, lai to
Valtera kungs.
I veicas? Uzdevums atrisināts?"
Līvija atklāti pateica un pie-|ni mēģmāšu viena tikt kaut ka
i^Ģirts noskatījās viņai pakaļ došu viena tikt galā? Ar ko? Par liti nerunāja, viņā plosījās jaunī» ^"saprata. ^
[afOšīņš. Teicās piektdien atnākt, pes. Nez, kaš ši^ atkal uz sirdsf'
ivtakāvajadzētut" p.rpinajums sekos)
Trešdien, im, gada 5. mastā, 19. n-m
Jfānis CmiMs
G AILIS
NO  ATMIŅU  KRĀJUMA   ,31ŪZIĶANTA PIEZĪMES"
Biruta Scnk'
LĒNAS
pikv. 0. Kalpaka pēdējā naktsmītne
IV
ca:;j tieši tāpēc!" — Viņš Vāg. ni nīst Reiteru. šis naids jo
laMeši! māMM^ rosība Filadelfijā
Filadelfijas mākslinieku kopa šo-: vilkt īsti kuplu mākslinieku sai- gā izcepas kā plaša £^mēra lat» gad par savas izstādes vietu iz- mi. Izstādē ar saviem darbiem viešu mākslinieku darbu skata raudzījušies netālo lauku pilsē- piedalās veseli 14 krāsu un for- un paver, tā siakot, veselu nodotu Redingu, Pensilvenijā. Izrā- mu meistari, to vidū ari kopas ļu mūsu trimdas mākslas vestu* dās, ka pagājušā gada izstāde goda biedrs, profesors Annuss. rē. Vēlēsim labus, jo labus panā-
Gan labi nezinu, kā beidaās
neru nemīlēja tāpat kā Rimski- spilgti izpaudās viņa rakstu se. ^^^'^ f"*^^^ tuin°' ki^^-^^^ palikusi neievērota ari pla- Līdzšinējās izstādes jau ir apUe- kūmus izstādes rikotājiem jin, Korsakovu, savu kādreizējo Sko> rijā „Pelēkā vadmala", ko ie- ^'^P'^*^      ■    -       **nse;     sākās mākslas ripnitāin anrin. rināinšas ka ■Piladelfiias latvi©' kam vipri iūri7,pR npliptais Viar erfl-
ju skraidām pa Rīgas ielām ai Jūlija Mademieka rotātu plakā
nais Gailis dziedāt sāks, tad Latvē labi laiki nāks!" — Nemiera un aktivitātes gars —
Pēdē- Bruniņiefeu soļos lepnos Miklā ēna rūsa dusē.
Smags ļia seno dienu gulums, Blenž starp durvīm vecais slieksnis,
Ka to būtu mācis trulums — Sācietēj'skā sīkstigs riezni^.
SteLtiTirtZ^ ^™ konservatorijā, spieda sensāciju kārais
vienu taksi vel labu laiku redze-        ^^^^ bija Modests Musorg- jais Bridis" (Toreiz Pāvila Ro-
skis, kura reālisms pa daļai ir; zīša redakcijā). Te Melngailis ti, Tiir Wi« rpHTomc^ioH .^,-ari Mclngalļa mūzikaš pamatā zīmēja Reiteru kā mūzikā neap-tsSarlS"^^^ (Bud^,.OzoU vēl Baltijā, Pas- dāvinātu intrigantu Pēterpilī un nes gaius ar saukli. „Kad Mel- ^^^^ ^^^^y^ protams, ar latvis- vēlāk Rīgā. klāstot lietas, par
ķu iekrāsojumu. ku^-ām pat lasītājam kļuva ne-
Tāpēc nav brinums, ka Meln- labi. Var iedomāties, kā toreiz
Melngailis - šoreiz ar visu kni- f^^f^,^^ pēcatgrie- jutās Reiters!  Laikam sajuz- ^  . ^oki raupjiem zariem
H w,o \r..*i^Z^l -    ;-T^, - ^aņas Latvija bija apsēdusi ide- dams, ka šie uzbrukumi sabied- !: ^ ,s„„ca,iii ēno-
Sa^^SaS»^ Ja pārinstnlmētunrestaurētm^ ribā Wstamai^^^^^^
ī^lo IpS^istr^'l^rS pārāk Skandalozi un netūki, ^^f^J, gaudu lēno ... orof^K BaM mL^^^
u d c'vinš biircieši nār-ec^-^ instrumentēja 1im saukt savu upuri īstā vārdā, i     ^j,     kā senču dūdas
• nāte p^r KvēSSiu     M ^«'Koŗsakovs, korriģēdams mū- Melngailis sākumā kategoriski ^viļņi
^ala^u tS oLtt^^^ dažas šķietamas autora atteicies, bet vēlāk piekritis      SlJd Greizosr^^
Lu dtu pLr-neveiklības. Meln. zīša noteikmniem. Raksts turpi- ^^igzne spSJdz.
oazu citu ptnu --ka komp<> ^i^^ JieiKsmu y
'''^'^ Visai pasaulei p^ dora Raitera vietā šoreiz figu- . Tie nav riti,
Se^SutS "Z fif- T- T""^. ^^^S '''^ "^™^ jātnieks.'^ Z tāls teiksmains vīzmoJiL; Jos h^Lv^ i^^Tiāl^^^ darbaBonssbija veikts, un 1924.   Melngailis pats par šo perso- Koki saules piebārstīti,
par Viņa popularitāti! ka^^^^ lalS^^^rlT R^^:^
^ZT^^"^^               - uzņēnubu,; lietpratēji   ..Redziet, cik sUkti, ja viens Gail. logu. rOtls, sienas. I
būtu īstais vSs S nSiiTn                   Melngaiļa ļnstru- avīzes redaktors neprot ne gri^ vijas vainags teiksmainais;
DreteškiT)u Bābelē Zīnn^^^^                   visai atturi-gi, jo tai ļpsM nedz vāciski, i nezina, ko staru kvēlē tvaikas sUenas
Sl^.ri^u„r.r„^^^^^^                        R.-Ķorsakova orķestrālā nozīmē Theodoros 1 Reiter!" Tur, kur Kalpaks diženais
spožuma un skam-guma. Un nez   rj,^^ ^ri ar visu jātnieku Ro- Atdusā reiz galvu slējis,
vai Melngailis to pasu butu vei- ^itis pārtrauca iespiest ..Pelēko Sevi cīņai ciovēlējis.
cis bez Eorsakova partitūras vadmalu", bet likās, ka Meln- _____ __
dzi mūakanti, sevišķi opemieM, iegrozīja viņu savā sarakstā nemaz i^ebalsoldanii par „putnu listi^ šai Mkā Melngailis sāka is ""^^^^
dot sa^ mēnešrakstu „Aust '3 Melngailis domāja, ka ļ^^^^^^ kas bija m mms", kur deklarēja savu polī.
tisko nostāju gluži nacionālā ga- P.^^^^^^'^ pievērsi-   otrs Melngaiļa ienaidnieks bi-
7        ■ p- sies visas muzikālas pasaules uz- :„ _„f t5„:„ Trnri^PiTns labāki
?a, JO, iemīlējies musu tautas ^^^^
dziesmotajā senatnē, viņš citāds {^t ^^^g^^^^^^^   sTavu Nart ''"^^ pareizrakstība.^ Pret
ari nevarēja būt - atzīšanu un siavu.^ Nay^_si garumzīmēm viņš, cīnījās
1.1.       T.n,nnni.fo  co.„ ^adam autoritatem      ^     ^ varēdams vār-
,^\^'L^Z^^'^^ ar  savu^. partitūru dos un rakstos ar īstu valodnie-
mTf;.\t v?.Sh Trnf^^^^ laS    ^^^^^^^^^^^ ^^^^ braucienam ^irdsdedzi. Savā -
ma legaja viemgi prof. K. Balo- nekādu reālu panākumu nebi a.   Austrumā" biia oat nezin' kā. dis un filozofs Pēteris Zālīte.,kā vrēlāk viņš ar sašutumu stāstīja ģf"^^^ ^etZ ari daudzi politiski nulles no ci. par Parīzes mūzikas žurnālu blē- SLt"S^ tiem sarakstēm. Atnācis .jat dī^^^     izspiešanu. Viņš esot SaS^taT^SasS vja" redakcija, kas toreiz ar Her- uzrakstījis . garāku rakstu par ^g^L bet dtādi tā biia Don-maņa Asara un citu mutēm Korsakova Musorgskim nodari-, "^^^^ diendienā sludināja, ka ..Saeima to pārestību un savu partitūru neiet!", MelngaUls piedāvāja ari nonesis   kāda   mūzikas laik-savu palīdzību, solīdams nikni raksta redakcijai.
~?in mj^īis^n^^   "Pi^ » «ēd jf nkundzīte, - —^ neiznāca, jo Melngailis par sa paņem manu rakstu, saskaita.    . nerea&ēia vu palīdzību laikam prasīja, lie- vārdus, kaut ko parēķina, uzrak- v ļ/ri 'r
lāku, honorāru nekā avīze varēja sta uz lapiņas itin paprāvu skai^ jasaka, ka Melņgailiin pa-samaksāt. Viņš sāka rakstīt u i sūta mani pie cita lodziņa, bija sava ,.pareizrakstība . .,Jaunākās Ziņās", gan ne vairs kur ari sēd viena dāmiņa ar kas^neatzinag^nmmes tādos lai cīnītos pret Saeimu, bet sa. krāsotu muti. I ko jūs domājat darbības un iletu vārdos kuru vas interesantai un asprātīgās _ viņa prasa no manis naudu ^^^^^ saprotama tiklab _ar, piezīmes par ceļojumiem, folklo- par manu, rakstu! Teicu, ka tas garumzīmes: nak,begt,
ras materiālus vācot. nav nekāds sludinājums, bet vi- tf.^-^f',"-^^^^^^
Melngailim piemita daudz un ņa man iegalvo ,ka tā ir reklā- -'f k!^^^^^^ dažādas indeves: latviešu val<> rna! Es paķēru savu rakstu i de- ^^^^^^ ^^^^^^^ das pareizrakstība, latviešu ml- vos laukā pa durvīm. Redziet, ^^^^^        ar ziliti grāmatiņu, toloģija un šachs. Viņš sevi ie-, kādi tur žuliki!" - Melng^lis   Melngailis bija tik stipn lede-.skatīja par tolstojietl un pie nobeidza bargā balaī. dzies sava taisnība, ka savus
pulksteņa važiņas nēsāja zelta Pec tam par Borisu Melngai- rakstus un dziesmas neļāva ie-medaljonu ar Ļeva Tolstoja ģī- liš .^irs daudz nerunāja. Ari spiest citādi kā vienīgi savā rak-
Kichota pīņa ar iedomātu pretinieku. Vēl lielākas dusmas Melngailim sagādāja tas apstāklis, ka par viņa rakstiem un uz-
sākās mākslas cienītāju aprin- cinājušas, ka Filadelfijas latvie- kam vien jūdzes neliekas ^ar gaidās ārpus latviešu sabiedribas. šu mākslinieku kopa apvieno ŗām. pacentīsimies šo ievjMības Sevišķi par latviešu mākslinie- vairāku novirzienu pMStāvjus, cienīgo mūsu redzaniāko glezno^ ku sniegumiem sajūsmināts un kuriem katram ir ko teikt pa- tāju, tēlnieku un stikla gleznc» ieinteresēts ir Redingas iaīāks- šam no sevis, katrs ar osi iezī- jumu meistarii jaunāko šasnie» las muzeja direktors. Viņš tad metām īpatnībām un savdabīgu gumu klāstu ari paši apmekiē$ ari izgādājis ne vien telpas šī pieeju. Tā ari šī izstāde .Redin' vienā vai otrā marta svētdienā, gada darbu klāstam, bet ari /.   'v- V    .'/ ■.   . ■■['':'■' , _
sniedzis jūtamu atbalstu priekš. 7 darbu veikšanā. Latviešu mākslinieku ricībā ar viņa gādību nodotas turpat vai visas izstādes
telpas Redingas mākslas mūze- Vilimantikas latviešu teātra uzjautrinot. Bostonas Daugava jā. Izstādes atklāšana notika kopa viesojās Bostonā, debitējot Vanagu zāle bija pārpildīta (Bo» svētdien, 2 martā. Atklāšanas aŗ lietuviešu rakstnieka Vitauta stona šogad cieš teātra„badu"I) svinības  ar  dziesmām ķūpli- Alantas komēdiju «Grāmatvedi- un atsaucība jo liela,
ari .Filadelfijas du- bas kļūda". Mitrēvics ar kundzi Personība ansamblī ir Pārsla bultkvartets brivmāksiinieka Jā^ strādājuši pašaizliedzīgi, izveido- Paegle. Ļoti izskatīga augumā ņa ūdra vadībā. Te jāpiezīmē, jot it solīdu amatieru ansambli, un sejā, apbalvota ar īstu šarmu ka pēc izcilajiem panākumiem Katru sezonu šī kopa sniedz un spēles prieku, p; Paegle Bi-Bostonā tas nav nolicies dusēt vairākus inscenējumus. Minētā rūtas Brūžgaitesļomiļ pacēla p& „uz lauriem", bet cītīgi turpina Alantas kpmēdija ir ļoti nepre- ri amatieru līmenim. Paegle nestudēt un spodrināt jaunas tencioza, piemērota amatieru an. pārprotami ir šī ansambļa; dziesmas, Tas ar latviešu sambļiem. Komēdija jau arī ir i.zvaigzne". Birutas tēvu Bruzgu, dziesmām jau vairākkārtīgi ie- spēles veids, kur vieglāki paslīd izturēti un pārdomāti, veidoja pazīstinājis un sajūsminājis garām kļūmes vai rutīnas trūku- Jēkabs Pļaviņš. Tāpat viss; labs citu tautību dziesmu dra,ugus.   mi.,   . sakāms par dabīgi tēloto krust-
Izstāde turpināsies visu mari;a ..Grāmatvedības kļūdas" režijā       Int^ūnu--Ādolfu Ppche-mēnesi, šoreiz Filadelfijas māk- viscaūri manāma meistarigāMit- vicu. Godam hirejas ari Mari;iņ^^^ slinieku kopai ir izdevies pie- rēvica roka, skatītājus no tiesas uskurs (Jurģis Gngonis), vietām tiecoties gan vairāk uz fasv.
—■    ■ . - ,-—- '■' V -■—~'.—su. Apmierināja Irma Ātrena v
(Birutas māte) sa,vā ēpbzidiska» jā lomā. Bet Valdim Apinim (Vitauts Rimšķis) bija jāsvīst ne jau karstuma dēļ. Katrā ziņā viņš „neturēja" līdzi pārējiem ansambļa spēkiem spēles atraisl-jumā un vieglumā.
Emīla Skujenieka tulkojums meistarīgs, šī komēdija ieteicama kā viegli sagatavojams un pateicīgs uzvedums ikvienam amatieru ansamblim. Z.
VOLDEMĀES .GŪTMANIS GATAVOJAS IZSTĀDEI
: GLEZNOTĀJS JĀNIS
V. Gūtmaņa ,glezna Stūrītis Rēzelmē.;
vairākas nedēļas pavadīja Sv. Miķeļa slimnīcā Toronto, kur ja ievietots pēc saaukstēšanās Toronto studentu kopas rīkotajS karnevālā Nakts Latīņiļ kvārtālfi» Gleznotājam ārsti atraduši ns tikai pļauškarsoni, bet ari triekas lēkmi un vē) dažas iekšējas kaites, kas gan tagad jau tiktāl pārvarētas, ka Tīdemanis šai ne» dēlā atstājis slimnīcu un ārstē» jas mājā. Viņa spēcīgais orgia?-nisms un dzelzs griba palīdzējuši tikt galā samērā viegli ar kaitēm, kuras citu vājāku cilvēku būtu piesējušas gultai daudz ilgāp'
_____,______^____________ — _____________,_____- Mineapolē dzīvojošais Volde- mercskolā. 1929. gadā iestājies aizvien bija redzami ari Kultu-
;metni porcelānā. Kad reiz tā Nacionālā opera atjaunoja ša- stibā, šai lietā ar viņu bija mū- ņiārs Gūtmanis gatavojas savai Latvijas mākslas akadēmijā, un ras fonda rīkotās mākslas izstā. ^J^iķst ilgak slimot, jo marta
naivi iejautājos par viņa simpa. ļāpina viesizrādēm Musorgska žīgi kari ,.Mūzikas Apskata" re- darbu.                           - —                    ,r           .^so- to««*-       «*n^nu«oc .du-,vmu firaidaT.ikafiiesiari7st&,
tiju un cieņu pret rakstnieku, operu R.-Korsakova instrumen-dakcijā un Dziesmu svētku bied- tnartā. _
kas savā grāmatā ..Kas ir māk- tācijā Teodora Reitera vadībā, ^^'^ā, sagatavojot dziesmu krāju- ies i^^^^ __________ _ _
sla?" tik nelabi strostē Rich. Liekas, ka tieši sakarā ar šīm       koļlem.                        Gūtmanis ir liepājnieks, dzimis j ies mākslas izstādēs Latvijā.sā- maņa darbu izstādē būs redza- nu darbu.  J. Tīdeiļiaņa izstādi
Vāgneru, Melngailis strupi attei- pārmaiņām Melngailis sāka nik-        (Turpinājums sekos)        1904, gadā; Mācījies činkas ko- kot ar 1930. gadu,   viņa darbi mas 60 gleznas.           E. T. " riko O. Krolla mākslas aģentūra.
GiRTSSALNAIS
(111. turpinājums)
Tā kā mana atmiņa ir pārelogota, un zinādams,, ka būs jāiz.skaidrojas ar tevi,. drošības pēc, būdams pie Džordža slinuiīeā, pamauījos'ieskaņot viņa pēdējos stāstus skaņu lentā," āi-sts, paskaidrojis, izņēma no skapja atskaņotāja nn pieslēdza strāvai. „Stā6tiņšnav garš, bet vietām drusku.piesālīt.s ar lāstiem. Tās vietas lentā es drusku pabojāju, lai neskanētu pārāk skaidri?! Viņš palaida aparātu.
Pēc ievadšņācieniem atskanēja piesmakuši balss, runājot vi^i <yienmuli: '
, „. . . Es nezinu, kā tas varēja nonākt līdz šai ne-laiiriei. Liekas, ka tur vainīga kā valdība, tā sevišķi nol , ... ššš . . . Metuzāls, tā sieviešu izlikšanās un viltība. Gluži nenozīmīga satikšanās, kas man bija . vienaldzīga, tagad kļuvusi liktenīga. Pirmoreiz, kad es viņas abas ieraudzīju, atrados. Zalčburgā, armijas slepenā dienēstii. Katrā ziņā, redzot tās uz ielas, es viņām pakaļ nebūtu skrējis, Ja kāds man par to piemaksātu. Kara pēdējā posmā mums, karavīriem, sie-viete, kā tāda, nebija nekāda problēma, Ar kādām ti-. kai n-ebija jāsaduras? Frančiem ibija. kolaborantu francūzietes un de Golla pretestības un komunisma ideālistes; itāliešiem — fasistēs un nefašistes, demokrates un monarelīistes; vāciešiem vēl trakāk — tiem bija viss kas, tikai nevienas hacipnālsociālistes, bet, ja kāda tāda bija !l}ijiisi,.t.ad. zvērēja,, ka sen jau vīlusies nacio-nālsociālfsmā.:^aeu visas 'bija un palika cilvēki, kas grib ēst, ģērbties, un ikvienai bija kāda nelaime. Šajā juceklī vēl naea ķlāt bēgles no mazajām r<^bežvalstīm, par kurām neviens nevar pateiktj kāpēc viņas atradās Vācijā: atvestas ar varu, bēgušas no krievier;';i Ēj, tu sazini! Visvienkāršākais būtu bijisj liatn' aiicsutīt iiz
savām mājām. Ar vāciešiem un krieviem lieta bija vienkārša. Valdība d^eva rīkojumu izbeigt draudzību ar vieiiiem mi di-aiidzēties ar otriem, un mēs zinājām, kas darāms, bet mazo tautiņu bēgļu šķirošana iegrūda katorgas dai-ibā. Ja mēs būtu varējuši rīkoties ar bēglēm, kā pirmās pēckara, dienās, pēc saviem ieskatiem un izjtitas, katru kaut cik šaubīgu nododot viņu valdībām, bez gudrošanas, arī. abas pārrunājamās personas nejbūtu varējušas mani tik nešķīsti apvest ap stūri. Pirmajā brīdī man pat neienāca prātā, ka darīšanas ar, ■īstām sievietēm, kas savā reizē var būt pievilcīgas. Nevaru noliegt, ka mani drusku pārsteidza viņu abu ārējā parādība — viņu apģēits. Tas atgādināja Vīnē krievu filmās redzētos, komunistu revolūcijas meitu ietērpus: virs raupjām karavīru blūzēm — ādas jakas, galvā — baretes. Tikai bikses nebija tās ar kulēm gar gultņiem, bet garas un pārvilktas stilbeņiem. Ap vidu — sasprēgājušas ādas jostas, it kā tajās gadiem, būtu karināti ieroči un municija, •
Es to ievēroju vispirms un teicu sev: „Ja nu nav bijis pietiekami darīšanu aŗ. aizdomīgajām personām, tad te viņas ir.'' Nekādas sievišķīgas pievilcības viņās nemeklēju. Tajā laikā jau vairākas nedēļas sadzīvoju ar vienu vietējo vodeviļu koristi, un viņa man nekādi nebija apnikusi. Tā yisi apstākļi bija par labu nesarežģītiem un ipierastierii dienesta pienākumiem.. Bet tad nāca pirmais pārsteigums. Kad ieradās tulks, viņas no ta atteicās, vēlēdamās runāt ar mani vienatnē. Izrādījās, ka abas runā angliski. Viņos gan sastādīja teikumus lēni, bet tie bija !abi. Tikai es. pats mirkļiem āonācu grūtībās, jo, vmas izteicās tādā izloksnē, kā runā Anglijas salās, rai lietoja tā du$.vārdus, ko mēs gan skolā bijām spies* •l šad tad lasīt kādā literatūras gabalā, bet ko ik-
dienā nelietojam. Viņas tērzēja ļoti pieklājīgi, ar eiropiešiem piemitīgo ākstīgo uzmianību pret dienesta personām un vecākiem cilvēki'em, bet nezaudēdamas pašlepnumu. Un tomēr, es, neizskaidrojamās aizdomās, netiku vaļā no sajūtas, it kā viņu balsīs būtu apslēpts izsmiekls, kas, izteikts vārdos, skanētu apmēram tā: „Saķ', nu puisīt, tu mums neesi ne pirmais, ne pēdējais. Esam pārkniebušas daudz cietākas naglas." Citu brīdi viņas man atkal prata uztaisīt tād'as acis, kā dzimušas parīzietes.
Abas bija gaišmates. Vi«nai mati, kā krāsoti ananasu ievārījumā, otrai — sviesta krāsā.
Saruna, galvenos vilcienos, noritsja apmēram .ta:-. •   : ■ •■
— No kurienes jūs? —jautāju;
^ 0, — atbild viena, auksti un mierīgi, — mēs še gandrīz aiz pārpratuma. Bijām Čeoliijā. Kara rūpniecībā. Baltietes. Mēs nebūtu jūs traucējušas. Esam ceļā atpakaļ uz dzimteni. '
. Abas parāda ^a\ais papīrus. Viena igauniete, otra — latviete; Papīri — tīri un labi;
Esat izmetušas, lielu līkumu., Un vispār pārskatījušās. Jums jādodas tiešā ceļā pie Padomju Sa-vienība,s pārstāvja,— saku es.
— Mēs zinām to ļoti labi, — ieteicas otra. — Taču gribējām braukt mājās apmierinātām sirdīm. .—Nu i—brīnos.
— Jums te esot kāda liela kaŗagīistekņu nometne ? -r-- nedroši jautā latviete.
— Mēs gribētu tur tikt iekšā, —- naivi paskaid"
ro igauniete. : Smeju.
— Jūs netiekat tur ne tuvumā, — saku.
. — Žēl, — teic latviete. — Mēs gribējām ūzrā-' dīt divus cilvēkus, ---nū — . . .
— Kaŗanoziedzniekus, — izpalīdz ar paskaidro-
jumu
—- A? — Meiču paziņojums mani saviļņoja. Kara juceklim beidzoties, ar katru di«nU mazāk un mazāk g'adījās izdevība, lai kaut kā izceltos dienestā. Ienaidnieku varasvīri bija izķerti masām^ un uz vērtīgu lomu jau bija mazas izredzes. Līdztekus tam arī ikdienas dzīve pamazām un. gluži nemanot iegriezās \i'enmuļībā un kārtībā. CivīM bija attapušies" no kara briesmām, un musu zemākajām dienesta pa-.kpērn .bija grūti pievērst sev uzmanību. Kā mieši, tā sievietes jau pazin.s mūsu dienesta nozīmes, un in°
struktoriem vairs netika rādīta līdzīga cieņa ar virs-niekiem. Nav ko slēpt, inēs izmantojām katru gadījumu, kas vien varētii izskatīties pēc varoņdarba," las tiktu UZ; augšu. .
— Vai esat jau rimājusas ar kādu no mūsējiem par šo gadījumu, — es viltīgi jautāju.
—• Ar ko gan? ----•smējās latviete. Tikko- ie° rādāmies. Jūs esat pirmais, ko sastopa,m šinīs telpās.
Priekā laikam pasmaidīju laipnāk, nekā .šādos gadījumos drīkstētu.
— Kas tie ir par vīriem, par ko runājat? •
,  — Divi vācu drošības policijas augstāki virsnieki. — Latviete saka ātri un uztraukt^.  — Riei" cbenbergā viņi mūs piespieda, ar varu .     Jūs sapro^ . tat . . ; Bija tikai divas izejas — tikt nošautām, vai, auties. Jūs "saprotat. Un mēs nebijām vienīgās.
Abas meičas nolaida acis, - un man likās — pat ■ liošarka, kas nekādi nesaskanēja ar viņU tobusto ie° tērpu. Bija arī brīnums, ka tik plānās, acīm'redzoti, izmocītu un izbadinātu cilvēku sejās, vēl spēj parā° dīties sārtļims. Tas viss kopā manas cerības uz labu . grābienu tikai pavairoja, uii jau nākamā mirkli pār° baudīju dienesta vietas darbu sarakstu.   Pēc pāris dienām mūsu kapteinim un leitnantam bija jābrau©. komandējumā uz Vīni. Tad mēs še paliksim tikai in-"struktori, un katrs varēs rīkoties plašāku pilnvana robežās, satraucies domāju.   Ja palaimētos no gūstekņu nometnes izmakšķerēt svarīgus neliešus, vārē" tu gadīties, ka paaugstinājum.s un uzslavas nobirst , kā no debesīm. Vēlreiz, drošības pēc, izskatīju, mei-■ teņu ..dolaim^itļis/ un, atradis tos neviltotus, ar nodo? -mu kļuvu auksta un oficiāls,
~ 3Ian ļoti žēl, bet nu man jūs, gribot negn» bot, uz dažām dienām jāaiztur, kamēr sīkāk pārbau'' dīsim apstākļus,     teicu laipni, bet /bez smaida. — Arestēsit mūs? — šķita brīnāmies igaunietea -~ Manis dēļ,--piebilda'latviete. . Taču pēe brīsniņa pārdomu, pats drusku nobijos no sava karstuma. KJas tad, ja meitenēs kļūdīju-šās? Ja tādi puiši nometne nav atrodami? Vai —» • varbūt, meitenes kaut ko sagudrojušas ? Uz savu rļ)» ku rīkojoties, man pēc tam nebūs ko žēloties nevienam citam. Nevarēšu viņas apvainot nekādā veidap : ja pats nsgribēšū atklāt ■ savu dedzīgo vēlēšanos iz° peLttīties priekš^eka; aizinību unriaiī :savu iētticibm»