Sestdiena, 1987.pdal9.septo^^ nr. LATVIJA AMERIKAS
Jēkabs Leitnis
voltlGiju Juku laikiem viņš atrod savu vietu jaundibinātā Latvijas armijā. Plensnerssa^ vu dzTvi vada nemaldīgā virzienā uz Latvijas valsts neatkarību un litviešu tautas brī-
Pulkvedis A/efrsaiidrs
Liekas, pareizāko un trāpīgāko plkv. Plensnera raksturojumu devis Benno Ābers; 1982.g. recenzējot viņa grāma-^ tu Pret vētrāpi^^n negaisiem.
Viņš rakstia: Autors Pien-sners — patrio|s, karavīrs, Latvju ķKareivju Nacionālās Apvienības līdzdibinātājs, pulkvedis, literāts, redaktors un vispār gpda vīrs, kas neslēpa un neslēpju savus uzskatus ne par ko un ne pret vienu, lai arī cik augstā amatā tas būtu bijis (219)."
Šī gara cilvēka, patriota un karavīra piemiņai Lettonia ir uzcēlusi pieminekli grāmatas
veidā, līdz ar \o saglabājot vienkopus daudzas Plensnera c^u laika un ceļa biedru atmiņas, apcerējumus un arī dokumentus. , Ka ikviens rakstu^idarbs un rakstu kopojums reti kad būs pil-^ nlgs, to par So grāipatu apzinās ari redaktors Pi Irbe, bet tOda} viņš izteic cerības, ka Sis rakstu krājums varbūt kādreiz kalpos nākotne&psmēm. (8) , Jau paņemot grāmatu rokā, tā valdzina ar savu gaumīgo
nesavaldīgs un uztraucies. Tas
gadījās 1946.ģ. 16. jūn., kad bija zināms, ka Latvijas vald^ ba pieņem Padomijās ultimātu.,,... agrā rītā mani uzmodināja nepārtraukta zvaiilSana un dūres sitieni pa durvīm. Atvēru. Priekša stāvēja pulkvedis: „Ko guļat mūsu brīvības nāves stundā!''(85).
Par Plensnera darbu Latviešu leģionā un 2. Pasaules karā raksta A. Silgailis. Viņš raksturo Plensneru kā apdāvinātu virsnieku ar augstu intel-
Viņa gaitas strēlniekos, Brīvības dft;iās un Latvijas plaši notēlo V. Hāzners. Nobeidzot savu apskatu, viņš rak- 1^^^ sturo Plensnera darba i^^^^ reiz bija piparota ar asprātī-
dumus:
Viņš bija nesamierināms pretinieks visiem, kuri gribēja udcundzēties latviešu tautai.
Viņš bija īsts štāba virsnieks, kur viņam lieti noderēja vispusīgā izglītība.
Viņš bija ne tikvien izcils patriots, bet arī daudzkārt veikls diplomāts. (63)
Nodaļā par Plensnera darbu, viņam esot par milit. atašeju Berlīnē, raksta E. Trei-guts, viņa laika biedrs Berlīnē, Latvijas sūtniecības preses atašejs.
1937.g* vasarā Plensners ierodas Berlīnē, lai pildītu milit. atašeja pienākumus Vācijā un UngSrijā,L ar sēdekli Ber-
I
apdari, sudraba griezuma bur- līnē.
tiem zaļajā sējumā. Tas it kā Šis uzdevums prasa Jedziļi-
simbolizē sidrabainās saules mirdzu pāri tautas zaļo cerību nākotnei. '
Rakstu autori, savus stāstījumus pamatodamļi vairāk vai mazāk uz laikmetīgiem dokumentiem un izrakstu liecībām, lasītāju f??,$cinē ar raito valodu, interesantiem dzīves un darbu aprakstiem. Ir grūti šo grāmatu nolikt pie malas, līdz nav izlasīta pēdējā lappuse. Lai iedziļinātos ■ un aptvertu šī lielā latviešUļ cīnītāja mūžu un
nāties tā laika krietni komplicēto notikumu norisē. To viņš veic ar Sarmu un lielu izveicību. Komentējot jaunra-dušos stāvokli pēc Sudetijas pievienošanas Vācijai, Plen-sners teic: „Ja viņš (Hitlers) nebūtu psīchbpatSj lai ņem, tā ir viņa daļa, bet šis trakulis centīsies īstenot savus murgus, kas lasāmi viņa ,,Maria (aņa!V(98).
Tālāk viņš teic: ,,Lietuviešu un poļu attiecības mūsu ze-
darbu, Sis rakstvi kopojums jā- mēm radījušas to stāvokli, ku-pārlasa otru reizi, lai saturs ŗā i neitralitāte, i pieslēgšanās^^ lasītāju aizvestu viņos bargos Maskavai vai Berlīnei būtu
nekas cits kā trīs paSnāvības veidi''{^^^^^^^^
Lai gan Plensners vienmēr ļoti lojāli izturējās pret mūsu valdību un sava resora vadību, tomēr bija reizes, kad viņš ironiski komentēja lēmumus Rīgā. Tā ļ938.g. sept., ne^^ rojot sūtniedbas brīdii^u-mus, Latvijas armija rīkoja lielos rudens manevrus Zemgalē/Tātad Vācijas virzienā. „Nu ^echi varēs paturēt Sude-tiju, un Ņitlers nobijies ielī^^ savā valsts kancelejā, sarkastiski komentēja pulkvedis (87).
ka Vācija pamanīja Šos ma-
lāikos, kad latviešu jaunekļi izgāja:,,pret vētrām un negaisiem ar sajūtu, ka viņi nedrīkst tik pasīvi dn tik inerti pieņemt to, kas ar mums notiek." (4)
Grāmatas ' sākumā PBLA priekšsēža O.R. Pavlovska lau-datio, piešķirot pulkvedim Tautas balvu 1982. gadā. Šī balva ir augstākais latviešu tautas godinājums vīram, kas visu savu dzīvi ^hodeva tautas un tēvzemes kalpībā.
A. Plensnera dzīves ceļa gaitas apraksta P. Irbe. Nav daudz tādu latviešu karavīru un politiķu, kas ar tik lielu ceītflbu meklē savu dzīves piepildījumu, kalpqjot savai zemei, kā pulkvedis.
Pēc tālbraucēju kapteiņa pa- Vācijas šmnie(m)asR^^ tentes iegūšanas, ar ko viņa g. 1. personiskā 4zlve būtu nodrošināta, viņš meklē l|^bāku ceļu tautas un latviešu ^valsts kalpībai. Iestājas Maskavas universitātē. Studijas piārtrauc karš. Saklausot! tautas^ balss aicinājumu, viņš beidz ^ kara skolu (16). Ar šo bridi iaņa dzīve ir saistīta ar ieroču kalpību savai tautai. ļl
Par P. StrSnieka gaitām rak-aa ģen.Bangerskis^ savās atmiņās: „Neatsveŗams palīgs šai aņā man bija pulka operatīvais adjutants (28). Cauri re-
bām. Tā kādreiz, kad tanku taktikās lektors Augstākā kara skolā plkv. Grosberts, viņa darbu novērtējot, bija atāmē-jis: ,,Vai tas ir vis?'' Šai piezīmei Plensners pievienojis savējo: ,,Nē. Trūkst viens ,s'"
Kā milit. atašejs viņš bija brīdinājis, ka ir bīstami paļauties uz to, ka karotājas puses ievēros Latvijas neitralitāti. Tās viena vai otra, vai arī abas, okupēs mūsu zemi (100), Bet valsts vadība uz šiem brīdinājumiem neklausījās.
Pēc tam kad Padomija 1940.gv okupēja Latviju, viņš neatgriezās mājās, bet kopā ar Deglavu, kas bij a izkļuvis no Lietuvas, organizēja latviešu virsnieku Vācijā sadar- ā^iSm latviešu aprindām Mbu. Pretēji Deglavam, kas (125). bija ļoti optimistiski noska- Plensneru atcēla^^ no štāba nots, Plensners; bija daudz re- priekšnieka amata un iecēla žervētāks par to, ka Vācija par 43. p. komandieri. 1944. palīdzēs atgūt Latvijas brīvību, g. vasarā kāda incidenta sekas (102). noveda viņu līdz kara tiesai,
Plensners kopā ar Deglavu kas tomēr neatrada iemeslu saaicināja toreiz Vācijā esošos sodām (125). bij. Latvijas armijās >drsniekm raksturam atbilst arī
jo viņa doma un centieni bija: tas, ka viņš 1945.g. 20. feb. ,,Gitas izejas nav^ Latvijas atsacījās piedalīties Potsdamā valsts pastāvēja. Šo faktu ne- Latvijas Nac. komitejas prok-viens nevar noliegt. Precedents lamēšanā, jo viņš nevarot sair radīts. Pastāv cerība kād- mierināties, ka deklarācija ņo-reiz zaudēto atkal kaiit kā at- melno mūsu valsts pagātni un gūt.'' (95) apšauba patstāvības iespējas
Apspriedes rezultātā nodi- nākctnē. Ievērojot viņa iebil-binājās Latvju kareivju ņacio- dūmus, ģen. Bangerskis uz-nālā savienība ar mērķi atjau- deva Plensneram deklarāciju not Latvijas neatkarību. Par pārstrādāt. (132) tās priekšnieku izraudzīja
ALEKSANDRS PLENSNERS
Plensneru (104). Notikumu straujā norise tomēr neļāva apvienībai izveidoties, kā bija cerēts^ Jatt toreiz radušies dažādi nogrupējumi latviešu emigrantu vidē. LKNS radās Vācu bruņoto spēku (Wehr-maeht) paspārnē. Citi nogrupējumi mekl^a atbalstu NS partijas vai citu valdības iestāžu labvēJBrt)ā.^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ 5
Vācu okupācijas laikā mūsu pašu ļaudis Plensneru de-nevrus uri kā uz to reaģēja, ap- nuncēja par aniglpfilu, uzsve-liecina f. Seka ziņojums no ŗot, ka viņam iŗ žldiskas iz-
Ne mazāk svarīgs par militāro ir Plensnera veikums akadēmiskā darbā, rakstniecībā un žurnālistikā. Studiju laikā LU viņu ievēlēja par Studentu padomes priekšsēdi. 1930.g. viņš ir žurnāla Universitās galvenais redaktors (200). Par viņa darbu žurnālistikā plaši raksta A. Šilde.
Pēc 2. Pasaules ķaŗā beigām, kad frontes sabrukums sajauca visu kārtību, ar viņa rūpību un citu štābā darbinieku pūlēm izdevās saglābt Le-
un Sudetijas vācieši.
0.. ir pamats pieņemtr ka Latvija šinī gadījumā (krievu ie-marSēšanā) iztiks ar papīra protestu .>. Pretēji tam ir ļoti svarīgi ievērot, ka manevri sakrīt ar ,|Fuhrer und Reichs-kancler-• 12. sept. runu un notika pie Bauskas, tātad ar fronti pret Vāciju..,"
Plensners daudzkārt notikumus uzņēma ar ironiju un sarkasmu; tomēr E. Treiguts reiz piedzīvoja, ka viņil bija
ģiona archīvu. Bet vēlāk ar celsmes radniecība (112). Plen- šiem dokumentiem neapgājās sners sevišķi izcēlās ar Leģio- sevišķi saudzīgi. Viņš raksta: na štāba noorganizēšanu (115), „Detmoldā pārliecinājos, ka bet neieguva NS partijas Lat- par mūsu „kasti" bija maz vijā vadības viru uzticft^ ņam bieži gadflās asās domstarpības. Pēd^a sadursmē ir žurnāla Nākotnes redaktora lietā. Kad Leģiona štābs noraidīja Ratnieka iecelšanu par redaktoru, vāciešos radies uzskats, ka Plensnersir latviešu
mtereses^ tā stāvēja mā telpā vaļēji, tur varēja rak-ņāties katrs un varbūt paņemt kaut ķo interesantu.*' (258)
Lai aptvertu un saprastu šī vīra pasaules uztveri, viņa in-tellektu, vispusību un d?iļo ti-dbu latviešu tautai, ir ļaunais gars, kas ar savusting- šis LettoniasijŅdbtāis rakstu ro pretvācisko stāju un ietek- krājums. Un ne tiM mi bīstams Vācu okupācijas ikvienam, kas iedomājās štrā-varai. Šādi uzskati, diemžēl, dājam mūsu tautas labumam, bija ne tikvien vāciem, bet ir jālasa viņa grāmatas „Div-
desmitā gadsimta pārvērtības'' un ,,Pret vētrām un negaisiem." Lai izprastu notikumus 2. Pasaules kara laikā, ir nepieciešams izlasīt, viņa rakstu: ,iLatviešu karavīrs 2. Pasaules kara laikā" (226);
Plensners ir dzimis, alidzis un dzīvojis vētru un negaisu laikmetā. Viņš vienm&ļ palicis uzticīgs savam mērķim, vai tas bija noraidot sarkano lenti, revolūcij as laikam sāko-ties (31), vai pieprasot mainīt deklarācijas tekstu (132).
Nav pārsteigums, ķa Viņam radās dažādi pārmetumi, denunciācijas, apsūdzībās un apvainojumi. Dzīvē parasti ir tā, ja. kāds nostājies saulē, tad tas nepārprot|ļifni uz kādu pusi metīs ēnu. i'
A. Plensnera piemiņas fonds ir pūlējies izdot grāmatu ar aktuālu saturu, tīkamu izska-' tu, kā arī iekārtojumu. Daudzi foto uzņēmumi, gan redzēti, gan nepazīstami. Daudzu dokumentu un vēstuļu fotokopijas. Ir neierasti, bet vērtīgi, ka grāmatā ievietotas autoru īsbiografijas.
Grāmata ir ne tikai piemiņas rakstu krājums vīram, kas savu dzīvi vadīja, lai labumus Latvijai vairotu un ļauiiu no tās novērstu, tā ir arī lielisks papildinājijims militāriem un vēsturiskiem rakstiem, kās šajos garajos trimdas gados ir radīti, savākti un saglabāti.
Kā galvenais redaktors Irbe ievadā teic: „Varbūt šī grāmata kalpos nākotnes rosmēm (8), jo, rakstot par pulkvedi A. Plensneru, neviens nevarēs palikt bez vēstures skatījuma Latvijas valsts tapšanā, kā arī tajos laikos, kad Latvijas brīvību ņēma un patstāvību pārtrauca tā vara, par kuru Plensriers teic:
(Turpinājums J8. Ip.)
