■ > ■
2 LATVIJA- AMERIKA Sestdiena, 198S. gada 13. ap*, 15,
LATVIJA
SSSamerikāSSSS
SESTDIENA, 1985. GADA 13. APRĪLIS, 15. NE.
TatViešu nedēļas laikraksts, iznSk sestdienHs. Izdevējs —? Latvija Amerikfi Publishing Ltd. Valdes priekSsēdis — Gundars Brikmanis, Laikraksta atbildīgais redaktors — A. jCundrats. Redakcija: 125 Broadyiew Ave., Toronto, Om., Canada M4M 2E9, tālr. 465.7^2. Ņujorkas redakcijas vadītājs: V. Irbe, 4035 Rombouts Ave^ Bronx, N.-Y. 10466, U.S.A. talr. 1-212-994-7917. —^ Čikāgas redakcijas yad. A. Zaube,! 2353 N, Avers,Avenue, Cliicago, III. 6061«. ŖedaķtoĶ A«sļ^^^^^ Ed. Šmugajs,"28 faffs Av NSW 1210, Aiistralia.
Redakcijai tiesības manuskriptus pēc vajadzības īsināt. Neizlietotos materiālus neuzglabā, bet pēc velēšanās sūta atpakat, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciā-ļ ļiem parakstītos rakstos izteiktās domas er rakstītāja per-f soniskais uzskats un ne katrā gadījumā atbilst red. viedoklirn.
Abonēšanas maksa Kanādā un ASV: paŗ vienu gadu —i 40 dol., 6 mēnešiem — 21 doL, 3 mēnešiem — 12 dol. Atsevišķa jiumui-a cena 1 dcH.
Sludiiiājumii maksa sludinājumu daļā $5.00, tekstā $6.00, pirmajā vai pēdējā Ip. $10.00 par 1 collas telpu. Sarīkojumu kalendārā $1.50 par rindiņu, atkārtojot 4 reizes un vairāk 25 proc. atlaide. Laikraksta' abonēšana un sludinājumi — tālrunis 466—1514
'^Laikraksta apg&ds patur tiesības atseviSķos gadījumos sludinfijumus ail nepieņemt. Ja nodota i sludinfljumfl laikraksti ieviesusies klada, tad $is sludinājums tiks atkSrtots bez maksas. Laikraksta apgāds par klQdal;ii ievietotu sludinājumu atbildīgs tikai par tfidu summu, cik pCc sludinājuma Ukmeš izmaksājusi k|Qdaini iespiestā teksta telpa. Grozījumus sludinājumos var pie-iteikt ne velflk kā vienu dienu pSc sludinājuma nodoSana^v» ^
Partijas un armijas attiecība
Padomijā
Viena no galvenajām politiskajām problēmām pazīstamais (sovjetologs Avtor-hanovs to nosauc pat par galveno) ir partijas un armijas virsotnes attieksmes padomijā. Lielā mērā no tām ir atkarīga ne tikai ārējā, bet arī iekšējā polītika. Pagājušā gada pārvietojumi armijas virsotnē par to liecina ļoti izteikti. Maršals Ogarkovs bija spiests atvadīties no ģenerālštāba priekšnieka vietas. Un to vairums pētnieku rietumos uzskata par partijas un armijas nesaskaņu ārējo izpausnii. Jāsaka, ka ^tagadējie armijas vadītāji aizsardzības ministrs maršals Sokolovs un Ogarkova vietā nākušais maršals Ohromejevs — ir pazīstami, kā partijas norādījumu bezierunu pildītāji.
Brežņeva laikos armijas vajadzībām piešķīra vēl lielāku prioritāti, nekā pirms tam, kaut gan militārās vajadzības ļiadomijā vienmēr bija pirmajā vietā. Tagad, sakarā ar krīzes parādībām padomju saimniecībā, padomju vadītājiem gribot negribot jādomā par to, lai tā galīgi nesabruktu. Līdzekļu pietrūkst, bet strmijas apetīts aug. Sajutuši kaut nelielā mērā savu polītisko vērtību visā padomju sistēmā, militārie vadītāji fie par kādu cenu niegrib atteikties no savas galvenās stratēģiskās doktrīnas: pārsvars visur un par katru cenu. Ģenerālštāba teorētiķi arī tā saucamās detantes laikos turpināja sludināt padomju pārākuma sasniegšanu gan uz zemes un jūras, gan gaisā un kosmosā. Tā tas skaidri bija rakstīts padomju militārajā
enciklopēdijā rakstā par militāro stratēģiju (1977. g.). Kad rietumu žurnālisti grieza uz to vērību, galvenais padomju speciālists amerikāņu jautājumos, Georgijs Ar-batovs, labi pazīdams rietumu mentalitāti paziņoja, ka viņš nJvar atbildēt par kāda atvaļināta pulkveža bezatbildīgiem rakstījumiem. Bet bezatbildīgus rakstus, atvaļinātie pulkveži raksta tikai brīvajā pasaulē, nevis totalitārajā Padomju savienībā, kur katra rindiņa tiek cenzēta un akceptēta, pie tam vēl tik oficiālajā izdevumā kā militārā enciklopēdija.
. Cik var spriest pēc skopajām un fragmentārajām ziņām, maršalu Ogorkovu atcēla no amata tādēļ, ka viņš aizmirsa, ka partijas dispiplīna ir svarīgāka par armijas disciplīnu. Uz tādām domām uzvedina centrālkomitejas locekļa Zagladina atbildes Rie-tumVācijas žurnālam ,,Der Spiegel". Vācu žurnālists pajautāja: „Maijā maršals Ogor-kovs izteicās par to, lai vairāk līdzekļu ieguldītu jaunu ierōcju tipu ražošanā, bet septembrī viņu atcēla no amata. Vai viņš bija neapmierināts ar pastāvošo stāvokli?", Zagladins atbildēja: „PiecdesmitQ gadu beigās mēs publicējām lēniu-mu, ka valsts aizsardzības polītiku nosaka partija, izejot no valsts interesēm un vajadzī-^ bas.o. Militārie nenodarbojas ar ieroču ražošanņ, tā ir industriālo ministriju funkcija. Viss tiek koordinēts polītiskā līmenī. Musu aizsardzības
ministrs ir partijas cilvēkSc'' (Spiegel, 1984. g. 10. dec.)
"'*>S '"^'v' •( , 1. -
Beidzot atlaidās pavasaris...
Dadža zīm. LA.
ATCERE NAV DIBINĀŠANA
LA 12. nr. Toronto ziņās par, Pensionāru biedrības sanāksmi 14. martā atreferētājs kļūdījies.
1944. gadā 16. martā abas latviešu divīzijas pirmo reizi cīnīj ās kopā Veļīkajas upes krasta pantera pozīcijās un kaujās guva spožus panāku-^ mūs, it sevišķi 18. marta izšķirīgajā uzbrukumā. Šeit cīņas vadīja 15!. divīzijas kājnieku priekšnieks vplkv; A^ Silgailis.
DV CV savā laikā 16. martu pasludināja par Leģiona dienu — atcerēs dienu, ka jau rakstiņa sākumā pareizi minēts. Šis datums nekādā ziņā nav uzskatāms par Le^
Viss ir skaidrs. Partija uzskata, ka ne jau militārajiem pieder tiesības lemt, ko darīt. Bet par piecdesniitajiem gadiem Zagladins nebija pārāk konkrēts. Nav šaubu, ka lēmumi, kurus piemin Zagladins, bija vērsti pret tā saucamo Žukova kultu. Toreiz, 1957. g. centrālkomitejas oktobra plēnumā pēc Chruščo-va referāta bijā pieņemts lēmums, kurā skaidri teikts, ka armiju vadā partija ar partijas polītiskā tīkla palīdzību, respektīvi no jauna bija pacelta tā saucamo, zapoļitu (jeb komandiera vietnieku polī-tiskalos jautājumos) loma.
No Padomju savienības aizsardzībā ministriem pēckara gados tikai Žukovs, Bulga-ņins.un Ustinovs bija partijas polītbiroja pilntiesīgie locekļi. Drīzumā kļūs skaidrs, cik liels svars ir jaunajam aiz-sardzības ministram Sokolovani. Vai darbība būs ierobežota ar tīri militārajām
ģiona dibināšanas dienu un gadu.
1943. gada janvārī Himlers, apmeklējot Ļeņingradas fronti, savā ierosmē bija pavēlējis 2. vācu motorizēto brigādi, kuras sastāvs bija internacionāls, pārformēt un nosaukt par Latviešu brigādi uņ 19. un 21. bataljonu, kas šajā brigādē bija iekļauti, par Latviešu leģionu. Iemesls tam bijis latviešu vaŗoriļgāsclņā^^^ Pavēle tika izpildīta, abi bataljoni izņeniti ņō kaujas līnijas un Krasnojē Selo rajonā papildināti un apmācīti. 1943. ģ. februāra sākumā no dzimtenes ieradās vēl 16. bt^^^^ un 8. februārī šos 3 latviešu bataljonus aizsūtīja uz 2v motorizēto brigādi im^^^ri^ Latviešu leģiona bataljoņi^^
8. februāri tad aiīlb^^ varētu uzskatīt par Latviešu leģiona sākumu, vismaz par 19. divīzijas dibināšanas dienu. Bet Lielvācijas vadonis, varbūt, lai segtu Himlera rīcību, 1943. gada 10. februārī pavēlēja formēt Latviešu leģionu un tikai 1943.g. 9. martā Zemes pārvalde deva savu svētību. Te ir skaidrs, ka vācu dokumentos Latviešu leģiona dibināšanas diena būs 1943. gada 10. februāris, et Toronto•
TĀLOS KARA LAUKOS
10. martā Torōnto DV namā noklausījāmies interesantu plkv. V. Kukaiņa referā-
problēmāin, nepielaižot pie vis-svarīgā ko j a u t a j urnu izlemšanas, kas ir polītbiroja privilēģija. Bet kā tas arī izkārtotos, skaidrs, ka militārā virsotne, izejot vispirms no savām šaurākām interesēm, bieži vien ar skaļa krievu Šovinisma piegaršu, mēclz sagādāt galvas sāpes valsts vadītājiem.
tu par latviešu karavīriem brīvās pasaules valstu dienestā. Viņš pieminēja, ka franču ārzemnieku leģionā kalpojuši ap 300 latvieši, bet ziņas nav pilnīgas.
Nāk prātā vēstule, kuru saņēmu 1949. gadā. To rakstīja leģionārs Mārtiņš Vētra (Ma-risa krustdēls) un lūdza, lai viņam sūtam avīzi. Solīja rakstīt par leģionāru dzīvi Indoķīnā. Vēstule bija pesimistiska. Varbūjt nožēloja, ka tur nokļuvis .Neilgi pēc tam uzzinā-jārri, kā viņš kritis.
Ir uzglabājusies kāda cita franču leģionāra vēstule: „No kāda latviešu leģionāra, kas , apmeklēja mani šeit Indoķ^ tiā,Tutaiies pilsētā, uzzināju Jūsi^a(!iresi. Es nezinu, Varbūt ^^m Jūsu uzvārds man liekas pazīstams un kaut kur dzirdēts. Vai mēs neesam kaut kur Krievzemē kopā kāvušies ar vaņkām? Jeb tas bija Čechoslovaldjā „Jun-kerschule"? Vai Pōmerānijā pie 15. Divīzijas? Ja Jums mans vārds izliksies arī dzirdēts no kara gaitām, tad at-rakstait. ^Griļ^ētu dzijrd^, kā dzīvo bijušie ,,kanaki'* miera un trimdas apstākļos. Esmu kāvies kopā ar plkv. Veisu Volcļiovā, vēlāk Taubes bataljonā pie Ostrovas un Opoč-kas. 44 ģ, tiku komandēts uz „ Jurikerschule Neweklau'' pie Prāgas, pēc tain ar 15. Div. Poļu koridorā un Pōmerānijā. Pie Dancigas nokļuvu krievu gūstā, tomēr Kijevā laimējās izbēgt un nu atrodos šeit Indoķīnā. Ja iznāk laika, atrakstait.— Ar latvisku sveicienu no Indoķīnas kaujas laukiem, Haralds P.Kauliņš."
Mēs agrāk nebijām pazīstami. Atbildēju. Sūtījām avīzi, bet arī ar viņu drīz pārtrūka sakario I^^ļfankovskis Torontoo
0 '
rT.īh ■■■ ■ >i- ■ v-.r^-u-vi-'V
6.
^ Par kana
stādēmļ kans sai pusīgs ieskatoi kādu ji Mazāk sasnieg! goģijā, ves briel deva sa^ Tuvo dzīves šī gada pildās Ies met kultūraj vas pih viesu mi mēdz sel ko jubili slas ii^si muhdasl mSksIasI ļa līdz 1,
Juris 1966. ko Mi] cēlās pilsētu ti. sapn ja: „Kj ģimnazil man pi(
slavenā! ca ģimj un to sākās šanās laukā darījis nā un ja mai nāja un iesi dzīvē.
Pāreļ Soikanl tikai 1; kārtēji māksli] vis nej zinību
■Sit!