Sestdien,: 1959. gada 25. jūlijā. 59. n-rs:
Sestdien, 1959. gada 25. jūlijā,  59. n-rs.
■Oraucaņi no Florences. uz zie- Indra Gubiņa
meļiem^ lielāko ceļā tiešu vil- . ciens skrien cauri- tuneļiem, no tā secinām, ka apkārtrie kalnai-na. Pa brīžiem ieraugām šos kalnus arī no ārpuses. Tie apaugu: ši sīkiem krūniiņiem, akmeņa.ni un neapdzīvoti, šur tur tomēr paspīd pa māju pudurītim; pa terasveidlgi iekoptam, dārziņaniļ pa bariņam aitu. Kad tuneļi izbeigušies,'priekšā iŗ līdzenums, sājš, kopts un. apdzīvots. Bet tad pazūd arī tas, abās piišēs ir ūdens. Mēs braucarņ pa tiltu, kas ir 4 km garš, bet tikai 20 m plats., ūdenī, t^lāk paceļ galvas mazas saliņas, ap kurām līgojas meldri. Vai brauca,m jūrā? Nē, iebraucam, stacijā. Kad pametam skatu atpakaļ, aizmugurē viz sliedes ub ūdens. Gribam izsaukt ' taksomet'jru, lai ceļa so: mas uz viesnīcu nebūtu jānes, bet —\Venecijā taksonTļetru nav!. "Venēcijā .nav neviena ielu satiksmes līdzekļa, te bērni droši var rotaļāties uz ielām, " viņus neviens nevar sabraukt [.. .1
Stacij as' otrā pusē mūs pārsteidz .Lielais kanālis; (Canale Grande); Pā to brauc daudzas motorlaivās, :mazi ■ kuģīši un gondolāš. Krastmala pilna ļaudīm, un, liekas, visi- ir savādi ■satraukti, tāpat ķā mēs.; Gaisā ir jūras smarža, viegls dzēst-, rums un kaut kas vieglprātīgs, : kaut kas .tāds,, kas aizrauj. Mū. su. ceļa. somas nesējs apņemas nogādāt uz viesnīcu, un nu mēs ■ viņam sekojam uz. maza kuģīša,, kas mūs aizvizina līdz Ŗialto til-: tam. Nesējs steidzīgi dodas tālāk' uz priekšu pa; šaurām, līkumo, tām, ļaužu,; pārpilnām ieliņām. Jūtos tik , apmulsusi, ka pa laikam nesēju pazaudēju, blakus iet nevaram, ielas par šaurām. Kaut kur spēlē,.kaut kur smejas,; un man jau pirmajā vakarā gribas smieties venēciešiem līdz. Vispirlns smējos par apdnipuša-jām mājām, par.šaūr.ajāra loli-. ņām, par laipnajiem: venēciešiem, kas pakāipīgi' pieplok pie' mūra, ■ lai kāds reslīāks v'mem-varētu /paiet garām, smejos par .nesēja ātro;gaitu uņ daudzajiem tiltiņiem, kuŗUs šķērsojam. .
Tad esmu viesnīcā. Neticamā kārtā apdrupusi.āriene slēpj ļo. ti tīras un glītas telpas, • ■ .No rīta mūs agri modina troksnis turpat pie loga. Domājām, ka mūsu istabas logiem vajadzētu-iziet uz .pagalma pusi, bet kad pa veramies, konstatējam, ka nevienai mājai pagalma nav, nav arī .puķu,; kas tik tīkami rotāja Romas- nama jumtus un palodzes."Venēcijā iŗ tikai mājas, — gar tām -vai. nu plūsr kanāli, ,Vai aizvijas mazas ieliņas. Tē ērti var kaimiņš skatīties kaimiņa logā, un venecie-tēmnav jāskrien uz blakus māju papļāpāties, viņas atver logu un sarunājas, balsis nemaz nepaceļot.;
Dodamies uz Venēcijas centru —T Sv. Markus laukumu. Tās jau no paša rītā ļaužu pārpiļ-
ITālivaldis Darigavs
"INDRAS-GUBIŅAS ITĀLIJAI
dītš, tie spiežas iielajā Sv, Mar. kus katedrālē, sēž gar laukuma malām, ietur brokastis, un, liekas, nevieris te nedomā iet darbā. , Noskaidrojam,. ka venēciešiem svētki.' No Romas atsūtīts šķirsts ar mirušo pāvestu Piju X, kas arī bijis venēcietis un iz.. sludināts.par svēto. ^
Tādēļ vīri ar pāvesta fatogra-fijām un viņa dzīves aprakstieiu piestājas katram ūņ par daaām. lirām tos pārdod! Ļaudis..spiežas baznīcā>;lai redzētu. mirušo pāvestu. ^Mēģinām arī mēs, bet drūzma.par lielu, uņ riolemjani labāk pagaidīt, kamēr .svētki.; paiet. . .. \ . .
Sv. Markus laukums ir tik dzīvs, tik kustīgs, ka pa reizei jau gri--bas vai ■■bēgt, — bet kur? Ap-: kārt kanāli, citas lielākas platības nav' ne cilvēkiem, ne balo-^ žiem, tādēļ tie skraida .tik droši, sēstas uz rokām un bērniem pat uz galvām. ■ . Apejam'ap laukumu, to no 3' pusēm iežogo bizantiešu. un klasiskā, renesanses.rstila celtnes.. \ . Un tomēr šie -stilu sajaukumi liekas kā kaut kas vieng?.balaanš, kaut kas. mazliet nereāls, bet ■ bezgala skaists, Trīsstāvu kolori--nu rindas . laistās .baltas rita. saulē, kuras ; starus' atspoguļo bazilikas zelta ..eņģeļi un lielās zeltītās lauvas: kolonnu galos, tik augstu, ka tās var redzēt pāri piecstāvu namiem. Venēcija ir īpata ar savām krāsām, varbūt tāpēc . tik daudz gleznots Sv. MarkuS: laukums uh kātedr.ālš. Katedrālei iepretim paceļas zvā-, nu tornis,, kas celts'.no sarkaniem ķieģeļiem, bet' izrotāts ar balto marmoru un: zeUa mozai-■ kām. Laukums atgādina greznu zāli, kurā salaists milzīgs baložu un cilvēku bars:.;
.Katedrāles sānos ir paaugstinājums, atliekas vēl no tiem. laikiem, kad te pārdeva un pirka
vergus. Venēcieši paži .smejas, ka divi vergi- viņieni. vēl palikuši — pulksteņa tornī. Tas ir īpats tornis, nedaudz augstāks par sešstāvu namu, kurā tas uzcelts, .b$t. torņa virsotnē, ir milzīgs zvans, kas stāv tieši zem debe-, sīm, bez jumta vai kāda. cita aizsarga. Zvanam katrā pusē stāv . lieli bronzas vīri, kas āx pamatīgiem veseriem sit stundas un pusstundas, it kā viņi būtu. dzīvi. Dažreiz, bronzas vīriem tā sitot, stāvu zemāk paveras- aur-. vis un.;iznāk karaļa svīta, pa^^ klanās pret laukumu, kas vienmēr .pilns, skatītāju, un aticai pa. otrām: durrtiņām pazūd pulksteņa torni. Reizēnļ liekas, zvani sacenšas skanēšanā,, tās ir' varē-' nas skaņas, kad vienlaicīgi s't abi bronzas: vīri,. :dimd jielāis-tor'ņa zvans un;katedrāles zvani.!;' Laukums tad apklust .muldēt,, gaiss ir tik pilns zvanu dim-doņas, ka ikvienam liekas pie-dienīgāk apstāties un apklust.. Liekas, pat baloži to iemācījušies,; jo,; kad sāk skanēt visi lā.u-kūma zvani, tie steigšus pace-. ļas un sasēžas uz, namu korēm., lai. nb Sv. parkus laukuma tiktu uz kanāļtnalu, j ādodas cauri .mazākam Sv./Markus laukumiņam ;(piazettaš. Marco),, to vienā pusē' rotā vecā bibliotēka, dtrā'D.odžu pils, kam ir divi stāvi, katrs savā stilā, šī pils, ka.ļ oriģināli celta ķā aizstāvēšanās cietoksnis, ir greznības un skaistuma simbols visai Veiiecijai. Pils, celta jau 814. gadā (atjaunota no 1309. līdz !424.). pārsteidz gan ar-.ārieni, gan iekšieni. Pils pagalmu •. apņem kolōn,: nas bez pamatnēm, ornamentiem-izgreznotas,- un katra kolonna reprezentē kādu ievērojamu vīru, filozofu, karali, gudro vai citu. Galvenokārt pārstāvēti venēciešu, . lombardiešu un tu^s-^. kani'ešu mākslinieki..
•Pilī-tagad ierīkots muzejs un mākslas galerija, kurā redzami gan venēciešu, .' gan Florences -skolas glēinotāji.    ;   . .
No pils Pāri kanālim tet ļoti augstu tilts — Nopūtu titts, kas ; savieno pin ar cietumu. .„Vecais cietums", ko vairāk kā cieUunu nelieto, ir bieza mūra .celtne bez durvīm, ■ vienīgā ieeja tanī ir pāri Nopūtu tiltam., Visap.kārt. celtnei skalojas ■ kanālu ūdeņi, un biezajā mūrī ir mazi, aizrestoti lodziņi.   lejcšā celles ir tik atbaidīgi nemīlīgas,, ka .nespēju skatīties, šur tur akmeņos' iecir-. sti cietumnieku; vārdi. Un man jādomā, vai te nav kaut kur arī, Kazānovas vārds, kas- reiz iio šī, cietuma izbēdzis? Bet kā?
Pa Venēcijas ieliņām ir. jauki pastaigāties. Vispirms'— nav jāievēro; nekādi satiksmes notei. kurni, nav arī karsts, jo šaura^-jās ieliņās saule nekad neiespīd. Veikalu logi. ir gaumīgi grszncti un. sakārtoti,: kaut gan tie ir mazi. šur tu? ir laukumiņi ar pieminekļiem par godu agrāka-, jiem. valdniekiem. Laukumiņos, ir tirģļis:. Tur uz- ratiņiem sa^ krautas zivis,. sakn'es,. slavenie Venēcijas zīda lakati un mežģīnes, kā arī glītie stikla izstrādā-ļmm. Venēcieši ir lepni uz savām mežģīnēm un stikliem, tos;, viņi rāda tūristiem un . neaizmirst piem.etināt, ka tādas mež-ģinēs., gatavo' tikai; -.Venēcija. Mazliet jāpabrīnās par šo mežģīņu rašanos. Jaunas meitenes sēd pie logiem un „knibina" baltos -diegus. Viņas varot atrādāt tikai, dažas stundas dienā,, jo darbs ļoti bojājot acis. Vai nebūtu laiks šo: acu bojāšanu pār-traukt un lietot mašīnas? Bet ar ko tad šolaiku venēcieši le-. posies? • Venēcijas tuvumā. ir ..slavena stikla fabrika Murāno, un daudzi gidi piedāvājas tūristiem to izrādīt. Tomēr galvenā Venēcijas .atrakcija' ir — gondo-: 1as. Tās visās, melnas līgoj.as 'ūdenī. 16. g. s., kad Veneo'jā plosījies^ mēris, dodžs pavēlē ļis -visas gondolas nokrāsb't melnas, un tā . vēl līdz šai dienai tās stāv melnas,- kā atgādinājums (Turpinājums 8. Ipp.)
GROZGALViŠAv skatījumā
Holivudas filmaktrise Lana Tērnere saistīta filmai „Streets" of Montmartre", kur vii;ia tēlos Suzaņu Veledonu, slavenā franču gleznotāja Utrillo māti, kas pati savā laikā bijusi ievērojama gleznotāja. Viņa.nodarbojās airī ar modeiēšanu, tm jo bieži bija redzama Tulūza Lotreka, Benuāra, Degasa un citu: slavenu gleznotāju sabiedrībā. Jaunā filma tiks uzņemta Parīzēr pēc S. Lonģstrita noveles „Maii of MoliaaTtTe". :
■ Nuie kā Holivudā ieradies meksikāņu miljonārs Pernando Parra, kas apmeties izdaudzinātajā Bel Air hotelī.. Viņš sūtot puķes filmzvaigznei Kimāi No-vakai gandrīz katru dienu, ziņo-Holivudas skribenti.
i^PEĀRf ZEMES LODEI
© Nesen Parīzē demon.strēta kāda jauna mašma, kaš kompc-Eē mūziku, tā sakāt „pēc plāna tm grafSkas". Šo „brīnumrlku;"^ izgudrojiis vācu zinātnieks Heincs Sapērts. Līdz šīm mašt-na „komponējiisi" jau 600 himnu. Tā darbojas pavisam vieu-kārši: vienā galā tiek ievietoti kompozīcijas noteikumi, otrā melodijas.
(D Francijas kriminoloģisti domā, ka 24 g. V. Žoržs Rapēns nogalinājis pavisam 12 personu. Ja tiesai izdotos pierādīt viņa vainu, tad Rapēns būs viens no nedaudzajiem, kas ieies vēstisrē tūlīt pēc Petiota Landrū. Gik zināms, pirmais, kas ii Francjas visu laiku lielākais kr mi'nāiists,; savā laikā nogalinājis pavisam 90 personu, Landrū turpretini nogalinājis tikai 9 personas (visas sievietes). Rapēns, ko patlaban tiesā Parīzē, atzinies, ka pirmo slepkavību viņš izdarījis jau 18 gadu vecu-'mā.
Pa kr.: Venēcijas panorāma no gondolas.  Redzams Zvana tornis, pa labi dodžu pils.  Pa labi—- raksta
ņai no Lielā kanāla malas vēro Rialto tiltu un Venēcijas «tramvaju" resp. kuģīti.
autore I. Gubi-
■. KaĻŠ'eviku „GADS ..'.
Krievi, savās bāzēs dzīvodami, bija_ novērojuši,, ka latviešu tauta dzīvo pusbadā — ēd, tikai kūkas,, - baltmaizi,: desas, karbonādi uņ . citādus . našķus, bet kārtīgu, veselīgu barību, kā — žāvētas vobias, ,,sucharu§" un saules puķu seklas nav redzējuši. Viņi nolēma latviešus atbfī-votv lai tie reiz dabūtu paēst. : Nebija ilgi jāgaida, kad krievu tanki grabēdami; vēlās pāri robežai,
šeit man jāpiebilst, ka, .ievērojot ievadā sacīt» — censties būt patiesam, boļševiku laiku šinī vēsturē attēlošu tikai.no paša redzētā un piedzīvotā —. tas ir, no Alūksnē- pieredzētā.. To neuzskatiet par lokālpatriotisniu. Tas ir nepieciešami, lai viss būtu attēlots objektīvi, bez tara, „saturs'' bija visur citur tas pats..     . ■
Alūksnē- ■krievus jūsmīgi' sāgai-. dīja tikai žīdi. Pat, vēlākie līdz-skrējēji no. letiņu, vidus, lielu pacilātību sākumā neizrādīja. Visvairāk par krieviem, bija sajūsmināti žīdii tautības obligātā dienesta kareivji, kādu Aliiksnes' garnizonā bija vismaz; ducis. . Krievu ienākšanas;dienā kāds saimniecības rotās žīdelis pacilāts teica:. ,JV[ēs te,, kazarmās» esam diezgan badQj,ušies. Kad dienēsim, sarkanarmijā, tad re^ dzēs, kā karavīrus baro".
Krievu, karavīru barošanu dabūju redzēt pēc fiāris dienām.
Sestdienas, pēcpusdienā., kā parasti, ar draiigu gatavojāmies izbraukt ezerā- makšķerēt. Parastā tūre bija no sestdienās launaglaika līdz svētdienas pus-' dieiiai, tādēļ jāņem bija līdz kārtīga bagāža.; ;
Kamēr rīkojāmies ap laivu, pie steķiem pils priekšā pienāca kāds nožēlojama izskata sarkanais zaldātiņš. Izvilcis no ne. tīras, maizes - somas šķēli rupjmaizes un mazu gabaliņu . speķa, sāka to.notiesāt. To beidzis, ar . skārda krūzīti pasmēla ņo ezera ūdeni un nodzērās. , Pēc izskata vien jau varēja redzēt,: ka tas . nav. cīnītājs, par pasaules -revolūciju, bet vienkāršs zemnieku puisis, kuram pret paša gribu uzvilkts formas ■ tērps.
Paņēmu ' no savas „nabadzī-bas" pāris jaktenes, pāris rund-štikus, pudeli pašbrūvētā . alus un piedāvāju zaldātiņam, . Viņa acis iemirdzējās, bet tad
— apdzisa,
Spasib.o, tovarišč! Ņe smeju"
— viņš' čukstoši ;noteiGa, kaut gan neviena cita krieva tuvumā nebija.
Netrūka arī joku. Visvairāk tādus sagādāja jaunceptie po-ļitruki — .„polītiskie audzinātāji;', no kuriem vismaz 751b bija ar kriminālu ' „štāžu"- .;
■Galvenais pulka „poļitruks", bij. Liepnas garnizona dižkarei-vis Teriisons, lepni staigāja grez. nojies pulkvež -. leitn. zīmotnēm un par visu vari centās iejusties virsnieka stājā, bet iznāca tik smieklīgs, ka nevarēja nociesties pasmieties; Vēlāk noskaidrojās, ka; „biedri pulkvedi" Rūjienas miertiesnesis savā laikā vairā, kas reizes sodījis par sīkām zādzībām.
..Poļitruka" palīgs bija„kapL teinis", .bijušais kareivis. Lasīt prata, bet ar rakstīšanu gāja grūtL
Lepnākais Brunīšajokas puisis bija divīzijas ,,politiskais aU" dzinātājs — pulkvedis" Kurmis: tas jau bija ar lielāku „stāžu". Par bruņotu laupīšanu sodīts ar 3 g, pārmācības namā.
Visus toreizējos spēka mitri, ķus nav iespējams iemūžināt vēsturē. Pietiks, ka nemirstīgus ; saglabāšu tikai dažus, ar kU" ŗiem nācās personīgi saskarties. Pēc tā paša parauga bija arī. ci. .tur. ■
Iespaidīga persona . Alūksnē bija biedrs Pomerancis. Kā, un no kurienes viņš bija tur radies, :nezinu. Viņš bija arodbiedrības vadītājs. Bez viņa personīgas atsauksmes neviens nekur ne. varēja stāties darbā.
Kā baltbiļetnieks biju laimīgi ticis vaļā no pusķieģeļa un zelta apkantējumiem territoriā-iā korpusā. Tagad vajadzēja darba. Biju jsarunājis skrīvera vietu kādā uzņēmumā, kurā, iz-. ņemot «komisāru", bija vēl...,,vecais raugs". Vajadzēja tikai pie. krišanu no arodbiedrības.
Aizgāju pie b. Pomeranča, ar rakstītu lūguņiu. Biedrs P. turpat iizskrāpēja rezolūciju: ..Nepiekrītu".
Uz jautājumu — kādēļ?, — P. paskaidroja: „Bijušiem ' kaŗavī^ riem un vēl skautu darbiniekiem es darbu'nedodu.";
Aizrādīju uz Staļina konstitū. ciju,. ka darbs jādod visiem ml pēc katra spējām. P. norādīja, lai griežos Gaujienas: virsmež-niecībā.
Ka Gaujienas virsmežniecības cirsmās vilka zāģi jau vairāki : instruktori un virsnieki, to jau zināju.
Otra ievērojama persona Alūksnē tanī laikā bija pilsētas izpildkomitejas priekšsēdis Stru. ' piņš. Labi gados, pamazs vīre- . lis. Latvijas brīvvalsts laikā strādāja kā' siļķu un ratu zie. des svērējs Ontensona veikalā.
Kad radās vajadzība pēc kādas apliecības ņo pilsētas vaid, des, resp. izpildu komitejas, aizgāju pie biedra Strupiņa, Pa, zīstami nebijām, bet, izrādījās, ' ka viņš mani pazīst no. darbošanās ..Malienas Ziņās". Uz, manu lūgumu Strupiņš strupi atteica: „Nav iespējams j ums to dot." :
Pilnīgi neko .nedomādams,; bet • gluži instinktīvi: iesaucos; „Befc pilsētas. ,vecākā  kungs! kādēļ tad tieši man nevar?"
Biedra Strupiņa seja pārver, f tās. līdz  nepazīšanai. „Biedrs" bija aizmirsis, kādā laikā atrodamies un" maiiu pagodinājumu par „vecākā kuņģu" saņēma kā medusmaizi.: Jādomā, ka' agrā- ' kos "laikos viņš bija ilgojies kļūt' ; par „vecākā kungu." '
Lieki būs paskaidrot, ka ap. liecība tika tūdaļ izsniegta, līdz ar ..biedra-vecākā kuņģa" rokas spiedienu."
•Par pārējām boļševiku gada iz-daribām labāk nerunāšu. ■ Tās manā vēsturē neiederas, jo ir par daudz bēdīgas un baigas.
Turpinājumā:  JAUNĀS EIRO-.; PAS CELŠANA.
^ ^    (18. tuiļDinājunis); ;
Vai tad iDaltais.-svešais un savādais vīrietis viņu nekad iieatzīš? indiāniete skuma, nakšu- vientulībā tupēdama pie gulošā, dabas kūdīta just savā klēpī aizme.' tamies augli,' kurš vairs - nebūs : gaudens kā. no pašu }audīm-,ieņemtals.<: ^
'Un illā-Korī izzaga cigāru rio maisa, smēķēja to un rūgti spļāva.  V. ;
Citu dienu un citu nakti tas pats atkārtojās līdz tam, kad Rolfs zālainā līča tuvumā izcēla sietu ar zvirgzdiem., starp kuriem bija dimanta olis,, kas vieņš atsvēra: visu līdzšinēja guvumu; ,, .
. Rolfs .augstu uzmeta roku, ar dimantu-pirkstos, un prieks cēlās līdz kā; zivs makšķerei.
Nu vienreiz viņš būs bagāts-
Un balsis no meža, ho upes, no zemes un klintīm atkārtoja: /   ■' ■' .-
: ,,Bagātsl Bagāts! Bagāts! ' . Tad spēcīgs sitiens pa roku, tā, ka diniantu tā aiz-Ungoja tālļi zālē. Rolfs apmulsa,:,tad sviedās pret aizmuguri, nb kurienes bija nācis sitiens, un ieraudzīja Kolosu skrējām uz-līci, kur iekrita dimants. Arī viņš metās. turpu. Abi gandrīz, 'reizē; Sviedās uz vēderiem; galvām pretim, vienu roku jau uz'. priekšu dimanta satveršanai; '' :   ': ~ '
Vai!; Kolosā pirlcsti jau kam tuvojās, taisījās grābt; bet melnais tos atkal nez' kāpēc atrāva. Nu viņš kampa ar abām rokām tur,, kiu: nēģeris atlaidās. .Pirksti jau juta dim;antu, ko; iežņāudza dūrē, pati roka — kādu vieglu, bet ilgu kodienu.; Viņš cēla roku .un no tās atrāvās koraļļu čūskas rīkle, .'■;
Viņš; bijā sakosts, un nēģeris smējās. Smējās pair to, ka koraļļu čūskas inde drīz nesīs nāvi; Un viņa brīvā roka tvēra pistoli, l^i nošautu smējēju.
Bet tas jļau bija krūmos.
.Vai tiešām viņam jāmirst? Tiešām . . .Rolfs atlaida dūri, vienaldzīgs; pret dimantu, kas nokrita zemē, sūca asinis no koduņia vietām un izspļāva.tās. :;
Auksti sviedri uz pieres: jau vēstīja par indes iedar-bošanos. Tiem sekoja viegls aptņmsums. acīs, tad miroņa .glāsts — saltums ķermenī. \
,,Vai; tiešām man jāmirst?" viņš negribēja ticēt,-kaut
labi zināja, ka tas tā notiks. Izmisumā mute vērās saukt palīgā, bet viņš kaunējās to darīt. ■   . Lai! Kam apgrūtināt otru?
; Viņam-nu^ likās,; ka saulei .vairs nav karstuma, tin tās spažuiņs mazinās kā rietot,
Vai viņa acis būtu aptumsušas vēl: vairāk, vai arī to.priekšā ir nēģeris, nācis mirstošo aplaupīt? . . ■ .:„Nē,: tādus es pazīstu: kad;.vājāks par augšu,;mīt apakšā un grauž, kad augša jau: drūp, lien. ārā to izlaupīt", un roka atkal sažņaudza dimantu, bāza to kabatā, tad sataustīja pistoli un šāva pret tumšo lodi ;pēc .lodes..
: Vai no trokšņa vai indes viņa ausīs iemetās džink-stoņa, ;kas radīja kurlumu -pret āru, dzirdīgumu pret iekšu, rio kurienes :cēlās sīkas skaņas, ik brīdi augdamas, lai salietos korāli Ak galva asiņaina , . .
;„Iliā-Kori! . . Jllā-Kori! V . ." Rolfs kliedza- un streipuļoja akls ļurpu. kur ala.
Tad viņš pakrita un vairs necēlās.
.Ķermenī, kas jau bez personības, miesās, kam jau klusē.pieci prāti,;— šai izdzisušajā ugunskurā vēl bija' dzirksts, kurai kāds neļāva izdzist, . . /Dzirksts iekvēlojās: vai^novēsņias?.Dzirksts iedegās: vai cita klāt? Un liesma cēlās' kā:kupris kaķim, un liesma, plētās kā ar zirnekļa kājām. Ķermenis jau sāka iesilt un piecie prāti ; atstingt. Trulaj ā miesā atgriezās dzīvība, vārga kā sīka straumīte zem bieza ledus.
Bet kādam tas bija vēl par maz.' ;■ ■:Trulais;juta ko siltu aiz.salta, juta segu, kas kustas. Gars modās.aŗ sapni .par rozi, kurā, bite medu sūc.; \ ; ; ; Tas'tik saldsl Vēl-. V . ^ ^.
Rokas grib celties, bet par daudz smagas. Mute; grib vērties; bet zobi ciet. Acis, kaut paveras, neredz. neko.
Rolfs, šoreiz iekrīt paša,; ne nāves: miegā. Guļ ilgi, tā kā kādam jau jāatver viņā žokļi, jāi-elej viņa mutē šķidrums. Un viņš to saprot un. palīdz. ■ šķidrums svilinādams plūst no rikles līdz roku un; kāju pirkstiem, tb-viņš jūt un par to priecājas. Tad viņš pats veŗ muti, bet tā ir, stīva, nedzīva.'Ceļ.rokas, tās. ir kā pagales.. ..
• Vai viņš -ir bluķis? Bet kās tikšķ bluķī: tika-tik, tika-tik?s V • ;Sirds!;     , ■    ; ■ '  , '■^:.;;
Viņām ir sirds.;'Vii^š ir dzīvs. Kas ir viņš? .
Viņš .grib redzēt sevi, bet saredz tikai tumsu. .. ; Viņa nav* un viņš nopūšas. Bet tā ir labi: kaut ķo tvert ar muti un atkal izlaist. Viņš to ;atkāTto vēl uii
vēl, jo tas spirdzina arvien dziļāk un dziļāk, jo tas tur reibina.        - '
Patīkams nogurums viņu iemidzina vieglā miegā.
Viņu pamcidina kāds smagums virsū. Viņa rokas satausta ko siltu, tādu pašu kā sevi. Pirksti apjauž ko pazīstamu krūtis. Rokas slīd' uz leju gar smagumu, atklādamas sievieti un vīrieti.:
Smagums ir sieviete, viņš ir vīrietis..
Viņu viļā, viņu rausta, tad atkaļ pamet trulumā. Tā dēļ viņš tikko jūt, ka kaUt kaspie mutes. To osriie pazīst: Atzīšanās koka auglis! Viņš pretojas tā iekļūšanai mutē.
'„Nē, nē," mēle locās teikt, „tur arī ir čūska."
Bet augļa kumosi jaū slīd viņā iestrēgdami, kāsēt liicdami, asaras izspiezdami,; un siekalas nu pasprūk kā no aizdambējūmā.
Viņš atkal varēja ēst, un barība darija savu.
No indes varas vispirms atbrīvojās dzirde. Kā labs draugs tuvumā tā kavēja; laiku, vēstīdama paralizētajam to, kas notiek apkārt. .
Vējš pa alas caurumu skriedams.:
Kas ir vējš? Kas ir ala? Roka meklēja kā vienu, tā otru, Sataustēja-akmens sienu un zināja, ka tā ir ala. Bet vēja nebija.
;    Kās. tur čabēja?-; ■
Vējš ar sausu, lapu pastaliņām iedams. : ; Atkal vējš! Un roka cēlās to just, bet tauste vēl ■ bija trula.
Kas tur runā un smejas aiz alas?
Indiāņu cilts. .; '
, Indiāņi? Cilts? Un abās rokas gāja meklēt t-os un to. Atrada kb, satvēra, vilka tuvāk.' Bija cilvēka galva un mati, pleci un krūtis, rokas, gurni;... Un pavēdere ■ņodēva sievieti.
Kas. tā bija? Cilts? Indiāņi? . • Illā-Korī.' -..   Un viņa mēle mēģināja izlocīt: „Illā-Korī". :
■,,Raid,''dzirde ienesa atbildi v^^^ . , '
:   Kas ir;„Raūl"?   , ' :^
-Tu'pats.'- . ' '
;■. Kas ir pats? ;': ;';,■;;.:•■-.;
Velti jautāts, jo ausis jau pilnas elsām, kas tuvu, elsām, kas ,viņu dedzina kaut kur lejup, liek rokam spiest ciešāk to, kas:jau tajās, velties uz sāniem, uzkrist uz kā, just, ka no viņa atlūp trulums, ledus plaisā un straume plūst, kādu ziedoni sveicinot. '
Bet citreiz nebija tās pašas kiiatis, kas badīja, ne
mute, zobu pilna, ne arī elsas, kam ausis jau pieradušas. Rokas sataustīja ādas kules, pirl^ti — ilkņus mutē, .    Kas tas bija? Un kāda tumša nojauta mostoties iznesa kunkstu, kaut kur rīklē aizmeta šņukstu mea-/gliņu.' ■ z.^^--
Bet viņš bija neveiklāks un ar mazāku spēku nekā tam, kura rokās atradās. '
Un esot brīvam atkal, ausis tad; vienmēr sadzirdēja skaņu: akmentiņa atsišanos pie citiem krītot.
Viņam ;gribējās mazgāties, noskalot netīrumus, kā: dos: iemests, gribējās izmazgāt sevi. Pūlējās celties kājās vienreiz, otrreiz, bet neizdevās. Mēģināja atkal, savilkdams spēkus, kā. ķēdes gribēdams saraut, izdevās pārspēt locekļu stingumu, kāju slābumu, varēja kustēties, kaut arī lēnu". Tāds viņš vilkās pret ūdens smaržu-upes čalošanu; Mazgāja tur acis, gremdināja sevi. Kļuva labāk un labāk, bet tikai ne redzei.
Tad tuvojās kliedzieni. Simts rokas viņu vilka ārā no upes, veda uz alu. Noguldīja zemē.
Visas bija sieviešu balsis, ari zemās un ķērkstošās, skaļas kā smieklos, tā sarunās, un tās cēlās no sievām, . kas tupēja ap viņu. Viņš gribēja izspraukties, bet rokas: viņu atkal atguidināja kutinādamas, gruzdamās tur, kur nav brīv. Viņam bija jāsmejas. Un sievām tā patika. Jautrās tās sniedza, viņam dziru ūn dzēra ari pašas. Visi . apreiba!. Skurbulī dzēra atkal un piedzērās..      .   . ;
Kas notika tad?.Bija tik labi, ka iedzeršanu vajadzēja atkārtot?
Uņ to arī darīja jo bieži. . v
Bet ik pēc piedzeršanās viņš atmodās skaidrāks lin skaidrāks, it kā indiāņu degvīns katrreiz vairāk atsvai-; dzinātu viņa galvu, aizskalotu no tās čūskas indi; Sāka atcerēties, kas viņš ir, kā šeit nokļuvis un kas ar viņu noticis. Ūn līdz ar prātu, apziņu un atmiņu modās arī redze, ļaudama skatīt pasauli krēsā, visu kā mēnesnīcas sudrabotās ēnās.
Paldies ari par to pašu!
Rolfa pirmais gājiens bija uz viņa dzīves liktenīgo vietu. Aizbrida'turpu pa upmalu. Izstaigāja līci krustām un šķērsām, bet tur neatrada it nekā.
Un ^ko gan viņš : meklēja tur, ja notikuma pēdas. . vairs bija tikai viņa atmiņā?
Vīlies viņš atgriezās pa taisnāko ceļu uz alu. Gandriz paklupa, iekuldamies kādā varzā. Liecās: zemāk' skatīties, kur kājas likt, un ieraudzīja kaulus. Lielus cilvēka kaulus.- ;;
.  Ar to viņam pietika: viņa nāciens nebija veltīgs. .;   (Turpinājums sekos)
Kristaps Grāmatnieks
LAS;I)Z
NO at]^ii!VJU krājuma „DZIN
Kad atmiņās; tagad staigāju l)a Liepājas ielām, man gribas sagausināt soli un apstāties. Es esmu pienācis pie kāda nama un -veros tā ieejas spuldzēs,- kuru gaisma apmirdZ' cilvēkU'stāvus kā dionā. Tas ir Liepājus Jaunais teātris Hiuŗedornu, vē. lakā Teātra ielā 4, Tanī pašā namā savas izrādes rīkoja ari Liepājas . opera, .augstvērtīgu mākslas iestāde tikai 60,000 Lie-,pājas iedzīvotājiem.Ar operu nevar lepoties daudzas citu zemju pilsētas ar desmit reiz lielāku io.
■ dzīvotāju skaitu. Liepājai tāda bija. Vēlāk, tas jau bija Ulmaņa laikā, operu un teātri apvienoja un nesauca par Liepājus pilsētas drāmu un operu. Liepājas operas nosaukums ar to bija degradēts, bet savas, augstvērti-' gās izrādes tā sniedza jopro. Jām, Izceļojot daudzas svešas zemes tikai tagad īsti vurum spriest, uz cik augsta.mālvSlas līmeņa stāvējusi Liepājus opera.
Es ieeju .šinī Liepājus mūk-,.slus templī tagad ar smagu smeldzi .sirdī, Mun .sāp vis.s, luīs saistās ar Latviju un tugud ir mums zudis. Pie-ka.se.s lodziņa sēd kasiere Mikūle un pārdoti ieejas biļetes. Varbūt tā ir arī cita jaunkundze, kas izsniedz krāsainās ieejas zinies. Ļaudis guŗā rindā stāv pie ku.ses.un pacietīgi galda. Citi steidz pu durvīm,'pa labi un kreisi uz zāli Tie ieejas zīmes, iegādūju.šies jau iepriekš Skolu knojierātivā,. Rožu laukumā pie.Ievas Ābi^lī-• tes. Siena -tirgū vai kādā citā iepriekšpūrdošuņas vietā. Ju tas ir zilumā,   gurdōrobistes ])ūzdu-
■ nuis kiibiiia .smagos mōleļus 'uz plašās garderobes, āķiem, ja vasara —'uzmet uz tiem fikai kungu, platinules vai rokas ŗspic. ķūs. Vācu okupācija.s laikā vi-; ņa.s kabināja karavīru vidus, jostas ur inelādēliem ' revolve-ŗjcni: Pōc pārdzivolā boļ.šcviku gada tas; likās tik neparasti un patīkami uzticiigi» alminot/H'S, ka krievu poļitruki un čekišii svīzdami . sēdēja teātra krēslo.s, ar saviem smagajiem vamžiem mugurā un lielajiem, naganiem pie
sāniem, no kuriem nešļ brīdi.
Kad pavērās smagai ves priekškars, zālē iest nigs klusums. Ja tā biji rādes publika, .šis kliu ju lielāks, ju notiku tū tautas izrādes, kurus ii nus bija stipri zemākus, gādināja k)usu priežu s laiku pa laikam iobrā vējš.  Skolēnu izrādēs .sulcu vienā .^ulkšunu. gados iekārtotā ubonoinļ tēma darija teātra un iļ rādos pieejamas jo pli dzīvotāju slāņiem, igui zemu maksu varēju ie nemēntu visai .sezonui drošinot sev pastāvīgu sām izrādēm zināmā i? 'lā.,'.'--
Skatuvei abās pusi\ tā sauktas (.ķoizariskfiļ Sis nosaukums laikam tots vel no tiem ļuikio) nī numā pulcējās vāci Kā daudz kas ci t.s, āri teātra nams biju m;{ viftējiinn vuciošioni, laikā bija turīgākā' .^ķiļ vu, dzīvi sturp' lutvicšiiļ
9  Slratfordas (Ont.j tosti.vālā apmeklēlā,ju gail i)ip;uul7,is par 11" ^ i/rādēs nl)rauilz»,)u.šies (īlāju, dodot rīliotri.jio lielu ienākunni. a  Zvifdrijas vaļvds jvilija MfiKumri uorauļ kas Pivulan !lirīvUaln|
(as d/Vsiua.s .'»«,u' diirē un Stokliolmiis ,jaš pavadījumā, diriļ dani Ntiritini. * Kalnāvc, kfi
i;as raidītājs, iy,vei<l«).| libiTlu |M~c Mārtiņa gus „Muu\i»hau/.ona niū/Jku jatlnajui opet nēšot .lānis ĶcpītiS. <*  pelUsts prof. A. ' Vācijā pošas AmcriU; un viņu koncertos pi\ ņu pianistc Dagmāra 1
Irma Grebzde
;' atmiņu st;?sts;
Man ir bijušas tikai vienas mājas manā mūžā, tiļ dzimtā vieta — Kalna . Dzirkanti Auces apkārtnes kalnos.; Visur citur, kur esmu klīdusi vai apmetusies; tos kā ciemiņš, ienācējs vai garāmgājējs. Manas.saki| palika Dzirkantu zeme un' nekad nebūs izraujamas, kad, kamēr es būšu. ;/
Ēs aizveru acis un esmu mājās. Gadi pazūd ka ii SS.^E8 vēl nekā nezinu no pasaules.
Ir agrs rīts. Saule kāpj augšā ņo- aizmežlem. E.sļ pamodusies un dzirdu, ka vecākā māsa Ērika ģērbjas,! dotos uz kūti. Man šorīt nav jāceļas. Drikstu izgulētļ cik tīkas, un tad pamazām jāpo.šas, lai laikā tiktu, pusdienas vilcienu Aucē, Es braucu uz Rīgu.Uz vic skolu.,
Esmu pārpilna prieka, un mana jaunā sirds tra smaini sit. Rīga! Visu lauku bērnu sapņu pilsēta. Vi kur ir teātri, opera, augstas .skola.s, .snialki ļaudis, reāli vārdi, kas liek fantāzijai atvērties brīnumainās nās, krāsās, .skaņās. Rīga, no kuras vasarās te utbra krustmāte Nora, iznesīga, daiļa dāma, kas vieņi smaržo pēc puķēm, valkā skaistas drānas un bai .saures. Es nekad, nespēju .vien viņā atskatīties.. Kaut ti reiz .spētu tāda būt! Māmuļa krustmātei līdzās izīļ tās kā pati iauku ikdiena - -pelēka, nogurusi, dn .skumja, Par kb te lai priecājas, kur darbs nemitīgi c darbu un rūpju ir kaudžu kaudzēm? Rīgā jau tā Un es Jigojo.š tur būt —.
Māsa .Mirdza vienu gadu Rīgā vidusskolā nogā viņai šī. brauk.šana uz lielo pilsētu vairs neliekas m sevišķs. Varbūt viņai pat žēl tagad mājas atstāt, dārzi pilniaugļu un drīz gaidāma kuļamma.šīna;
Es izlecu no gultas un izstaipu tievās,bērna rc Man ir tikko četrpad.smit gadu, esmu vāja un na se^ stipra. Naktis bieži vaidu, sāpīgās plaukstas šūpodE Mums, katrai meitenei, jāizslauc zināms skaits g trīs reizes dienā. Katrs smagāks darbs mani sa] Tēvs bieži mani pažēlo, norīkodams vieglākos dai bet tas nevienam neliekas pareizi. Lauku .sētā jāst: visiem un darbs jāsadala līdzīgi, šeit nedrīkst būt dzēto.   - ■■.■',■' ,■ ;'
..   Doma,'ka;bū,šu vidus,s,kolniece, mani spārao. Cikļ
Mi
■-m