tti A T W'l S, &
Trešdien, 1959. ģ. 16. decembri, 100. n-rs.
Trešdien, 1959. g, 16. decembri, lOO. n-rs.
Jānis Cīrulis
:SIEVIETE'UŽ lE^
NO ATMIŅU ĶRĀJUm.3auZII^ŅT^^
vm
Nāca pavasaris; un mēs pa svētdienām ''bieži aižklīdām iiz nstālo Jelaģina mežu pie Daugavas. Putna rfjiz iemeta upē; sa-; plaulcušu ievas zaru; ■ ■^idāms: „Lai nu aizpeld līdz Rīgai!" Man ienāca prātā Andrieva Niedras dziesmiņa par Gauju un skaisto aiedu, un radās neatvairāma vē-lēšainās braukt mājās: īstenībā, jau sen biju sailgojies un sap-' ņos jo bieži redzēju māti un kādas mīļas meitenes sēju.
Arī latvieši, ar kuriem satikos, domāja un runāja par atgriešanos dzimtie. Bēgļu reevakuāci-ja Maskavā un Pēterpilī jau bija iesākusies, bet šis ceļš. l^ija pārāk komplicēts un lēns. Dzirdēja runājam, kā esot iespēja pāriet robežu kaut kur pie Torošinās, netālu no Pleskavas, ja vien esot atļauja aizbraukt līdz šai robež-stacijāi. Gudroju visādi, kā tikt pie šāda papīra, un izdomāju, ka varbūt ,Dāube vai Piitna, vārētu man palīdzēt! Ari Ernests un Reinis bija. tādās pašās domās, bet paši vēl gribēja nogaidīt.; ■
Kādā novākiarēd^vos pie Dau-. bes un vaļsirdīgi izstāstīju savu nodomu.: «Dezertieris vien.esi, bet no ļevis, kā Tedzu, nekāds ' lietas.koks arī neiznāks!" .norūca Pēteris un, apsvēra visu, kas man otrā pusē varētu dra-udēt. Varbūt Vienīgi, gūsts, ķā bijušam cara armijas zaldātam,; bet. tas. mani iiēbaidīja,ļjo. biju likumīgi demīpbilizēts. uņ kabatā kārtīgā pase. Pēteris solījās apgādāt dokumentu un priecājās; ka varēšu - pasveicināt viņa .vecākus, kam piederēja namiņš turpat ' Limbažu ielā, un pastāstīt, kā dzēlām klājas. Viņš, kā vēlāk izrādījās, pa padomju kāpnēm bija kāpis arvien augstāk svari-gākos posteņos. Pirmajā krievu okupācijas ziemā, . kā stāstīja, atbraucis Valmierā ar čekas pulkveža zīmotņēm un .apjautājies saviem vecākiem arī'par ma. ni. Labi vi&n, ka nesatikā;mies.: ■pirms dažiemgadiem miris Rīgā dabiskā nāvē. ; s \
Saņēmis stiprus papīrus, vispirms devos; uz Pēterpiļi un aizgāju, pie šeļagļovska aukles Va-siļsaiiā^^^^^a^jVai^ ās ^inmMaSi^^^^^^^^a. te jo-prc^ai:i^W^^"Jžā-Sfeii tau-tieši. SatiiKŠs- a^ Robertu Stigli-cu, Vēlāko Rīgas prefektu vācu okupācijas laikā, arī V.ailmieras kaimiņu, un tās man ieteica aiziet pie kāda latviešu in^ kas izsniedzot apliecības — pro-
tams, pr^t samaksu — kā tās uzrādītājs ir'kristīgs cilvēlcs un nekad nav nodarbojies ār polī-
iicAftu - ^- . To, ka tā sauktais „vājaisdzi^ Pa to laiku tur, paĶies Bie-
tiku. Aizgāju un :nostājos diez- mums" bieži visās izdarībās pār. vam, sameklēts arī policists,..un g^n pagaras rindas galā. Ļaudis spēj „radības kroni* — vīrieti, tas palidz aiz niknuma bālo vi-f,prieda, cik likt uz galda, ūn mi- jau sen pierādījuši daurlzineap- rieti izvadīt ārā. Tālākais/risi-nēja itin paprāvas summas. Tik gāžami fakti.' Tomēr īpašti' ap- n^ ātrikā f Llmā turpat klāt daudz Dieva kaipam nevārēju stiprinājumu šī patiesība iegu- ir^veikals, kura vīrietis āpgrēko-ūpurēt, un kad pļeņāca mana rvusi pagājuš otrdienas rita, j ies ar savu čeku, tur viņu. ieved kārta, tiku cauri ar 20 cara rubli- kad Toronto pilsētas King ielas policists, ūn pēc dažām iņinū-ļiemV : tramvajvagonā Danforsa ielas tēm klāt ari policijas autom^ī-
. paubes izdotie papīri mani bez stūri norisinājās televīzijas pār- lia; kas^ ilgi meklēto krāpnieku traucējumiem noveda Torošinā. raidījuma cienīga ciņa starp ■ aizvizina uz .pilsētas valdes na-Tur bija sapulcējušies daudz lat^ kādu enerģisku dāmu un vīrieti mu. ^ ,
viešu un. igauņu, kas gribēja do- pašos spēka gados. Cik dzirdams, 15. decembri vī-
ties pāri neitrālai joslai uz Piesi ; Uzvedumā, ko varētu literāri ņam paredzēta tiesa. : kavu Purvainā krūmiem apaū- apzīmēt: par tarģikomēdiju, pie- To, ko mēnešiem nespēja izda-gušā pļavā veda plata taka, pa dalās šādi varoņi: dā m a- rit bars vīru, paveica traij^la kuru soļoju kopā ar kādu latvie- pasīka auguma, vidējos gados, sieviete. Laislava vajājam dza-šu pulciņu. Pa vienam negāja,^ pilina enerģijas. V^rrie ti<s - mumam!: jo tos: bieži viep aplaupot. Tie. 'vidēja auguma, liilsoniska^i^^^ kot pāri: pusceļā, atvainojos ce- ta: Bez tam - tramvaja vadītājs, ļā biedriem ar sliktu: vēderu, aiz policists, tauta, resp. statisti.
krūmiņa notupies, rūpīgi sade- Laiks-- agra. r^^^^ . . >
dzināju Daubes papīru, un tad Broadview avēnijas. Tālākie no- Liekas, no etniskajām grupām ■devāmies^ tālāk. RubUcons bija tikumi risinās šādi: grasoties, ie- Kanādā krievu_ gr^r 1^ pāriets. Sirds gan ta kā notir- Jcāpt tramvajā;: kāda Pazīstama ^a.tapec_^^^^ pa, kad kalniņā pie dzeloņdrā- Toronto tirgotāja ierauga sev. ^azā grupa, piekuŗas pieder gaišu žoga ieraudzīju vācieti ķaskā, .blaku's vīrieti, kas ne tikai viņai, venokārt Krievijas vecie _emi-tas - mums bargi : uzsauca: bet. neskaitāmiem' citiem tautie- granti, pulcējas kādā kopējā sa-,,Halt!"'Apstājos, noliku zemē šiem Toronto ar dažādiem panē- rīkojumā. . _ _ . .1 ., . :savi.pekelīti un vijoli un, nezin.mienikn izkrāpis; lielāka^_ ^ .^ļ^^^^S" kāpēc pacēlu abas rokas gaisā..'mazākas naudas summas. Ta ka gadskārtējo balli, kurā piedalī-„Pass !•' — vācietis teica, bet es ari tirgotājas kasē glabājas he-. ^^^^ 400 personu, un starp vispirms pasniedzu mācītāja segts čeks ar nepareizu vārdu un ■tām bija ari cara Nikolaja īl
r.v-.iir>nrVin Trōf.io+tc fn oi^tTiifo r»* nr^faei. h-n čic >iino-c i^mainīiiR vnōKCi liplVri5i7e Olsra. .šai damai
IERODAS
vioļ/iimo ļ:(M.>jiiiv/wiii* o&5ua c*i iiv^^K,»v-4"^ —taiii .'Uija aii v/"*"- —'—'>_.
apliecību. Vācietis to aizmeta ..pa adresi; ko :šis kungs iemainījis māsa iielkņaze Olga, .šai dāmai roku galam ūii uzbrēca.: „Haben pret precēm un ^ naudu, ^tirgotā- jau pāri par 82 gaļ^-Jiņaiir Sie, Pass?" Nu;^devu savu pasīti, ja ar veiklu 'grābienu.notver vī-; ļj^ļ|.^'']^^^ ar pedejo caru jmi-:kurā kaV.a kalps saburtoja »Vol- rieti aiz.mēteļa stūra un nosē- '"ga^jļes ' telpas bija. dekorētas mari. Liilandskoi gubeŗniji", ūn dina. sēdeklī aiz tramvaja vadī- bijušās.; Krievijas karogiem ,— mans ceļš bija. brīvs. Nonācu tāja muguras, pati nostādamās balti-zili-sarkani — ūn ar cara Pleskavas .karantīnē, kur priek-'sarga vietā tam priekšā.— i lai Nikolaja II portretu. ^_ ..^ šā bija daudztāda paša ceļa gā-ne^ . : v. h^^^^^S SŽlul^
jēju. un pēc dažāriv dienām,:pa-^^:C^^ nākošās lielākās-ielas ^^^^^jj^'J^^^ šā Jāņu dienā iebraucu Valmie- ķrust<Jjumā ieraudzīt, policistu, ties, sābiedrīļ3as vecākais un kārā; kam nodot notverto, enerģi&kā da jaunava viņai pasniedza ro-Kad pieteicos vācu komandan- dāma lūdz tramvaja vadītāja pa- zeš. Tad Iielkņaze sasveicinājās tūrā un ^tkal parādīju Pēteipils līdzību; reizē āpsvētbt pāri)aidīto ar kadetiem, kuiŗuvecums^ta^ mācītāja;apliecibū, vācieši to ļo- un notverto: krāpnieku^ a^ Smī'novieSjās pieļaldiņa ti aizdomīgi pētīja un. brīnījās, žiem laipniem vārdiem , turot viesu vidū; kur šim tik daudz politiski ne- to aiz kravates. : • Varbūt lasītāji uzskatītu savainojamu draudzes locekļu un Nelīdz ne taisnošanās, rie spi- pulcējušos .par „bijušiem ļau-paziņu. Mani iesēdināja atkal rināšanās, vainīgais: atbrivotiēs dīm", taču jāpiebilst, ka to ne-purgatorijā Neilanda mācītāja nespēj,' uti ari tauta tramvajā, varejatmanīt nedz y^^^^ muižas klēti,; lai ;pāriie6inātos,.M' jūtams,; ir varonīgās blēža ^^^^^^Sm kas iStipar vīru esmu. Vācieši notvērējas pusē.. .vienkārši, cik tas katram mirati-tomēr bija tik laipni, ka paziņo- Dieraižēl polīcis a uz ielas stū- gam piederas, bez kādiem orde-ja mājiniekiem, kur meklēt dē-ŗa nav, uri dāmu ar sami gūs- ņiēm vai citām ārējām riozī-lu. Jau otrā dienā manr atpestī- tekni spiesta br _ :, . ja prāivests Ed. Pajvasars, un pēc vajā gala punkta n, lai no turie-: Sarunās ar. balles, dalibņie-visa pārdzīvotā; d^ļi jo dziļi at- n^:^ar^ visu^savl g^uī^ vilku elpu. ; . :: atkal atpakaļ li^z Danforish le- .^j^^^^ ^ ^^^-^^ par lie-
Beigas.
1as stūrim.
regādāties
s<¥ēTKtJ'D^ā v a^^k ām^ izdevīgi^__-
> SPILVENUS, SEDZIŅAS, PAKLĀJUS, GRĪMATU .-V LiDŽiGUS KOKDARUĪJS. :
■ ::" a N N a E a: Z E R Ō V S k-a; \ :
1187 DufferinSt., Toronto. TelLE 1-6076.
Kārlis DzeMtis
tempļa celšanai aūgstākaļs harmonijas un skaistimiāļpH-.nībā.:
— Brāli" Andželōj cik apbrīnojami pareiza, ir jūsu pieeja paredzētā uzdevuma' veikšanai. Kaut; kas tamlī-
dzīgs 'zīmējas arī manā;
•;.;:;—■ v':^.; : ^NOVELE , (3. turpinājums)
— Es mīlu šo mazo, jauko dievriamu, kas, man / šķiet/ižstaro kādu brīnišķīgu auru un: svētumu, tā dabiski es vēlētos, lai jaunā altārglezna pilnīgi saskanētu ar baznīciņas garu uņ stilu. Jūs nākat no Itālijas. Tā ir l^ba zīmē, jo baznīčiņa ir celta no jūsu zemes skaistā baltā marmora. Itāliešu gleznotāju darbi pa lielākai daļai pauž lielu gara kvēli un skaidri im; viegli formā un dzidri krāsās kā Itālijas jūras vai debesis. Man personīgi liekas, ka, piemēram, altāra glezna, kas būtu pagatavota smagās, miesīgās flāmu skolas gaumē, nepavisani neiekļautos šīs debešķīgās mazās svētnīcas vieglumā un .garīgumā. Bet arī itāliešu agriho.primitīvistu skolas glezna manuprāt nederētu šim dievnamam, -jo tas prasa pēc ■kādā kvēla garīga aicinājuma, iekšēja skatījumā, kāda. šai skolai trūkst. Tādēļ, pavisam neskarot; altāra gleznai ideju un sižetu, lai man būtu 'atļauts jautāt; kādai, glez-necības sko^lai jūs sekojat, brāli Andželo, vai kāda būtu jūsu vispārīgā ideja altāra gleznas pielāgošanai šai |ik. īpatnējai svētnīcai? / ■ : '
— Ak, māsa Franciska, ja jūs jautājat par mākslas skolām, tad man jāsaka, ka es nešķiroju māksslu pēc skolām vaivirzieniem, un viss, ko es mākslā šķitojif im atšķiroju,, ir. vienīgi laba un slikta māksla. Liels, ģeniāls mākslinieks nekad nera'dā pēc kādas skolas' prasībām vai 5)arauga, bet: šekp vienigitai dievišķai liesmai, kas deg viņa dvēselē; un prasa pēc vispilnīgākās izteiksmes, lai cilvēce ;kļūtu redzīgāka. Skolas nodibina un izveido ne šie lielie mākslinieki,: bet gail viņu skolnieki un sekotāji, kuri pārtiek no lielo iedvesmas, isdomas; un krāsu jaukšanas, mākslas. Lielie Renesanses laikmeta gleznotāji, ka Mikelandželo, Rafaels, Leoriardo da Vinči, Botlčeili, Tin-<5oreto un vēl daži citi nav sekojuši nekādai glezniecības skolai, bet caur katru no viņiem jau dievišķīgā liesma ir lauzušies uz āru |)atstāvigi, īpatnēji ūņ ar tādu ^varenību, kā tas vēl nekad vēsturē nebija pieredzēts. ,
Jā, šī dievišķā, liesma! . . .; Tā satvēra ari manu dvēseli ar tādu spēku, ila es vairs nekur nevarēju atrast mieru, iin man vajadzēja meklēt un meklēt pēc tēliem, veidiem ūn krāsām, tās izteikšanai. Daudziem gadiem ejot, šī liesma ir kaut kā noskaidrojusies maņā iekšienē, bet 'es ^tvienu vēl meklēju jaunus līdzekļus tās izteikša-nai. Tādēļ, stājoties pie šīs .altāra gleznas radīšanas, es nebūšii saistīts ne ar vienas glezniecības skolas jau iepriekš noteiktu pieeju vai gaumi. Es gribu vienīgi iepriekš iedziļināties šī ;dievnama būtībā, tā;dvēselē: un: tad rau--dzīties sMā dvēselē; ko Biēvscaur to liks izteikt šī Viņa
ir sūtījis mums īsto māl
liērn upuriem revolūcijas un pēcreVolūt^žg laikos. Šī krievu tautas gs^ā" ieskata sevi par cietušiem netaisnības un rūpijas varas dēļ. .Jāpiezīmē, kā vairums no veciem krievu emigrantiem ieradušies Kanādā ti-^kai pēdējā laikā, kad daudzus no viņiem; Tīto izdzinis no savas valstības. D.
; . JUKONa ATRASTS /
Vtungstens;; :;
Tungstens , ir vissvarīgākais minerāls, ko lieto tērauda rūp-niecļbā. Tā kā tam ir visaugstākā kušanas un vārišanās temperatūra; starp visiem metal-īliem, tas pēdējos gados ir neaizstājams metallu maisījumu ražošanā, jo tie eksponēti lielam karstumam — tādiem maisījumiem, ko lieto strūklu lidr mašīnu motoriem un tagad izplatījuma braucamiem rīkiem.
TUngstenu raka Kanādā (Britu Kolumbijas provincē), bet Kanādas un Savienoto, Valstu lielākā daļa tagad jāapmierina ar ievedumiem, galvenokārt no Dieiividkorejās, Bolīvijas un Brazīlijas. Tādēļ jo patīkama ir ziņa, ka bagātīgi tuņgstena rūdas slāņi uzieti Jukonas Mekkenzija kalnos, tuvu pie Aļaskas lielceļa, kādu 250 jūdžu uz dienvid-austrjimiem' ņo Vaithorsas. Izrakteņu pētījumi turpinās, un attīstības da?bs ir tikai sācies, bet visas zīmes norāda, ka tas ir bijis visai- auglīgs atradums, kas nodrošinās tuņgstena piegādi : giemeļamerikas rūpniecībai: nākošos gados. ; G. §.
Pr^etkomūnistiski noskaņotie franei gatavojas sagaidīt GhrušČevu
Pēc franču un britu preses ziņām labā spārna un pretkomū-nistļski noskaņotie franči gata-. vojoties .^pienācīgi" sagaidīt phrusčevu. Esot jau. noorganizētas 54 komitejas. To mērķis esot —. aizkavēt Ohruščeva braucienu pa Francijas provincēm, šinī nolūkā tikšot sarikotas sanāksmes fabrikās un ieīās. Ja neiz-došoties aizkavēt Chruščeva braucienu, tad tikšot organizētas naidīgas ; demonstrācij as visur, kur vien ChruščevS; parādīšoties.
. jjAIļažu ķimelis"..:
Kā kuriozs jāatzīmē kādas lielas Londonas ;. firmas sludinājums, kas'reklamē dzērienu «Allažu ķimelis". .„Kimelis esot kri e vu apzīmējums angļu vārdam : „cāraway", un šis; liķieris esot vairāk pazīstams ar vārdu «Kummel". pirmā esot patlaban saņēmusi 25 kastēs' šī, „brīnišķā ziemas dzēriena."
Būtu interesanti zināt, no kurienes nācis, šis: «brīnišķīgais dzērierisr'— Jāpiezīmē, ka arī liiūsu latviešu rupjmaize, cepta Anglijā, Bredfordā, īstā latviešu ceptuve, ir dabūjama britu veikalos, kas tirgojas: ar„kontinen-ta" precēm, parasti tikai ar no-: saukumu ; «Krievu maize" (Rus sian bread). ■■..
S VAKARS
SESTDIEN, 19. DECEMBRĪ, bērniem pl. 4 pp. Pieaugušiem pl. 7,30 vakarā, 12? HURON ST.
Ziemassvētku vecītis*
KO DOMĀ MEKSIKĀŅI PAR PAD. SAVIENĪBAS
Meksikas plašākais nedēļas žurnāls ,>Hoy" (šodien) 28. novembra (#1, 188) numura ievadrakstā pieskaras Pad. Savienības izstādes rikošānas iemesliem ūn saista to ar visas Latīņamer rikas kontinenta progresu, ko negribot I ievērot ASV, bet, lūk. Padomju Savienība to darot, cienot meksikāņus un nelietojot spiedienus ... \
«Padomju Savienības izstāde Meksikas galvaspilsētā un Pad. Sav. premjera vietnieka Mīkoja-na klātiene, bez šaubām, ir sva-. rīgs notikums;....", raksta ie-vadnieks un tūlīt pāriet uzbrukumā pret ASV. šis Krievijas solis gandarījis Meksikas ekonomisko un politisko • dzīves līmeni, ko līdz šim negribējis un joprojām, nevēlas ievērot, un atzīt ziemeļu kaimiņš — ASV. Krievi esot ■labāki diplomāti ne-.kā amerikāņi nelietojot nekādas ekonomiskas vai politiskas sankcijas pret Meksiku, sa-^ protot meksikāņus.;
Ievadraksta autors uzsver: ;„Mēs ļoti ceram, ka šī politika (ASy) mainīsies. ASV vajadzētu tuvināties Latīņu Amerikas, zemēm, vājadzētii Uzlabot ar tam sakarus: attīstīt, humanizēt un just mums līdz." Līdzšinējais ASV Uzskats, :*a latīņamerikāņi ir„otrās šķiras" tautas, ka tām nevajagot pievērst nekādu uzmanību un ka tās var „izvarot" — .meksikāņu un latīņameriķā-ņu izpratnē neveicinot šo tautu saprašanos un tuvināšanos.
Meksikāņi tieši necildina krievu izstādi, tāpat to arī nepeļ, bēt šis ievadraksts valdības; netiešā . oficiozā liecijia, ka korhū-nisti atkal aizsteigušies ameri-kāņiem'priekšā uii uzkurinājuši jūtīgās Latīņu Amerikas nacionālisma, egoisma un lieluma mānijas stīgas Naiiiejs.
(PSmesiims no 3. Ipp.)
ieskatus — viņš nevēlas būt zemākā klasē un mēma, citu bīdāma figūra^ Ar pavēlēm un rīkojumiem b.efcmes var gūt tikai tad, ja pavēles devēja rīcībā ir līdzekļi, lai piespiestu' tās pildīt. 'Ja tādu līdzekļu nav, katra kopdarbība organizēj ama . uz brīvprātības pamata, un ikvienam dalībniekam- vienādas tiesības un pienākumi.' Ja tas netiek re-spektēts — vairums no līdzdalības atsakās, un tā beigās paliek «ģenerāļi bez armijām". '
Bez tam — viens no brīvās
demokrātiskas valsts stipruma pamata pīlāriem ir pilsoņu aktīva līdzdalība valsts dzīvē. Demokrātiskā valstī ikvienam pilsonim ir jābūt arī politiski izg ī-totām, ģo — suverenā vara pie-der tautai, bet, ja tauta to nepratīs vai negribēs izmantot, nāks kāda.grupa vai partija, ķur^ |-ā pārņems varu savās rokās. Tā var būt āri komunistu partija. : P. G.
1597 JĶLOOR ST., ^ I TĀLR; LE 6-2424, TORONTO 9, ONT'
>f»;.. © ZIED! un ZAĻIE STĀDI VISĀM SVINĪBĀM O Latviskās rotas, audumi, ādas izstrādājumi un kera<mika. Piegāde pilsētas robežās. ® Telegrāfiski pasūtinājimii.
izjūtās, bēt es nepratu izteikt
to vārdos tik skaidri ku jūs. Man šķiet, ka ta^ Kungs
slinieķu šī sava mitekļa izdaiļo-
šanai. Mums ir daudz kopīga: arī mani visvairāk valdzina Renesanses laikmeta glezniecība.
Bet nu es gribētu -tv vāk iepazīties ar jūsu dzīvi. Jūs; nupat. teicāt :„Daudziem gadiem ejot . . . ", bet jūs iz- ' skatāties vēl tik jauns.;
■ — Redziet, es iestājos mūku kārtā agrā jaunībā un drīz vien sāku mācītiem glezniecību pie kāda no mūsu klostera vecākiem; mūki jm, kuru varēja dēvēt par; meis^; taru.:'^'; .■.'■ ■" ' '
----Cik savādi: jūs ē sat; aizgājis no laicīgās dzīves ag^^^ rā jaunībā tāpat kā es — Franciska teipa. — Bet visvairāk mani pārsteidz jūsi i stāstā kaut ķas cits. Jūs runājāt pār. dievišķīgoliesmu. Vai jlis zināt, ka šī baznīčiņa arī ir kādas dievišķīgas liesmas paudēja? , V ,
^ — Maņ stāstīts par to, par jūsu.piedzīvoto brīnumu. Bēt es labprāt gribēto dzirdēt par to no jūsu pašas mu-: tes. Stāstiet, lūdzu, svētā māsai ; -
--Es neesmu svētā, brāli Andžēlo! Manī ir vēl daudz grēcīgu dziņu. . .Bet Dieva, atklāsmes "mēs nedrīkstam noslēpt, it sevišķi tie, kas esam veltījuši savu dzīvi kalpošanai tam Kungam, kā jūs un. es. Labi, es darīšu arī, jums zināmu, kādai parādībai Visuvarenais bija izraudzījis savu necienīgo kalponi Francisku.
Viņi apsēdās klostera dārziņā, un Franciska stāstīja. . Kad viņa bija beigusi, Andželo spēji uzlēca kājās. .
— Māsa Franciska, — viņš iesaucās. — Es tagad zi-riu, kas man jāizteic šī dievnama, altāra gleznā. Ss jau redzU to galīgi nobeigtu!
■ Altāra gleznas pagatavošana tika uzticēta brālim Andželo, un viņš tūliņ stājās pie darba.:
Ņē pie vienas no savām daudzajām gleznām Andželo vēl ^nebija strādājis ar tādu iekšēju kvēli Un atbildības sajūtu, šai gleznai vajadzēja izteikt visu to slepeno degsmi, ar kuru bija grūta viņa dvēsele jau kopš jaunības dienām, un kurai viņš velti bija meklējis attiecīga fonnū un īstās atbilstošās krāsas.
.Andželo gleznoja ^slēgtā baznīcā. Neviens, izņemot klostera priekšnieci, nedrīkstēja vairs šai telpā ienākt. Pēc katras dienas darba glezna tika rūpīgi aizsegta. Gleznošanas latkā Andželo atvēra baznīcās durvis vienīgi
• Franciskai uz viņas septiņiem pieklauvējumiem. Franciska bieži nāca baznīcā un klusi sēdēja pirmajā solā, raugoties, kā' Andželo strādāja. Dažreiz viņš pameta savu
. darbu un apsēdās blakus Franciskai un ār lielu sajūsmu, stāstīja par saivām izdomām gleznas izveidošanā: Franciska bieži izteica ari savas domas un ierosinājumus.. Andželo; tad arvienu brīnījās par viņas lielo mākslas gaumi un krāsu
Vai jūs kādreiz rieesat bijusi gleznotāja? .— Andželo kādreiz jautāja lielā pārsteigumā.
— Varbūt tikai manā dvēselē; manās slepenajās domās, — Franciska- smaidot atbildēja. — Manas iedomu ainas bieži saistās gleznās, un naktīs es savu sapņu tēlus un dabas atveidus redzu' krāsās ...
Andželo un Franciskas izdomas altāra gleznās veidošanā gandrīz arvienu saskanēja, un viņi izdevīgi viens otru papildināja, • : Kādā dienā Andželo teica: >
— Māsa Franciska, es nemaz vairs nevaru iedomāties strādāt bez tevis, šī glezna būs mūsu kopīgais radījums, tā būs mūsu ,bēms.
/Franciskas bālā seja tumši pietvīka, viņa novērsa; acis un nodūra galvu. ; / \ ;
Andželo strauji satvēra Franciskas roku.—- Mīļā, vienīgā manas dvēseles draudzene! Ar šausmām es domāju par .dienuj kad būšu nobeidzis altāra gleznu uņ kad man būs jāaiziet. Ļauj man palikt tavā tUvumāl
— Brāli Andželo, nerunā vairs tā, es tevi lūdzu! Nedari manu vāju. Ari es zinu, cik ļoti tu man pietrūksi, kad vairs nestāvēsi ar izstieptu Joķu kā Dievs šī audekla priekšā, kad tavi dzīvie vārdi būs izskanējuši, kad tavi raitie soļi būs aprimuši šajā klusajā- telpā . . .
— Franciska» visumīļā, paliksim arvienu kopā! Atgriezīsimies pasaulē, aizceļosim uz kādu tā;iu zemi, mīlēsim viens otru, dzīvosim; kopā Un gleznosim kopā! Vai mūsu cenšanās kļūt laimīgiem būtu grēks?
— Andželo, es jūtu, arī ēs esmu tevi iemīlējusi ar visu sirdi, bet es nedrīkstu pārkāpt savu doto svēto solījumu. Ēsmu vajadzīga citiem. Es ziņu, ja kritīšu grēkā, ja tā zilā liesma, kas manī deg, pāries personīgās pīles-tības. un kaislības sarkanajā ugunī, es zaudēšu savas spējas citiem palīdzēt. Ari tu, ja tava karstā vēlēšanās tiks, piepildīta, izdegsi un iztukšosies Un nespēsi vairs radīt tādus lielus darbus Dieva slavēšanai, • kāds būs
. pašulaik topošais, , ;
Es nenākšu vairs baznīcā, kamēr tava glezna nebūs nobeigta;"'Ardievu, Andželo, es sūtīšu tev manas labākās domas, es palīdzēšu tev. Bet vissirsnīgāk, ar visu maņas dvēseles spēku es lūgšu Visvareno, lai Viņš raugās ar
. tavām acīm un vada tavu roku un liek tavas dvēseles lielajai degsmai pilnīgi pāmesties uz šo audeklu. Ardie-vu, Andželo!
Franciska piecēlās un lēni atstāja dievnamu. Pie izejas viņa apgriezās, skumji pasmaidīja un pamāja Andželo ar roku, uzmetot viņam krusta Zīmi.
Andželo noraudzījās aizejošajā Franciskā kā; parādībā, kā saules norietā.
Viņš ilgi sēdēja, nogrimis sevī, bet tad strauji piecēlās un satvēra otu. ;
Andželo strādāja kā drudzī no agra rita līdz saules rietam. Viņš nepieskaras ēdienam, kuru kāda no klostera māsām nņam ķā agrāk kārtīgi pienesa. Viņa valgi un
acis iekrita. No dziļiem dobumiem tās meta dīvainas, caururbjošas ugunis.
Beidzot altāra glezna bija nobeigta.
Gleznas atklāšanai un iesvētīšanai bija.nolikts svinīgs dievkalpojums. To vadīt bija uzņēmies apgabala bīšlcaps, un uz to bija aicināti ievērojamākie pilsētiņas un apkārtnes ļaudis. Cilvēku pieplūdums bija tik liels, ka tas piepildīja visus solus un ejas, un vēl liels dievlūdzēju pulks klausījās ārpusē pie atvērtiem, logiem un ..-durvīm..
Skaistā baznīčiņa bija vēl vairāk izdaiļota ar krāšņu ziedu vītnēm un ejas nobārstītas ar,klostera dārza rožu ziedlapiņām. Ziedii dvašas sajaucās ar vīraka Uego smar-žu uzcēla dvēseles augšup svētā jūsma. Jaunā altāra glezna bija aizsegta ar liela zUa audekla priekškaru. ) -
Bāls un apskaidrots, Andželo sēdēja altāra solā, blakus vietējam priesterim, un pilsētiņas vecākam. Altāra telpas pretējās sienas solos bijā novietojušās prielcšniece Franciska un klostera māsas.
Kad sirmais bīskaps, vadīdams dievkalpojumu, bija ' nonācis pie altāra gleznas atklāsamas svinīgā brīža, viņš lūdza klostera priekšnieci, māsas un draudzi pateikties-visaugstājam Dievam, kas caur savu kalpu, mūku, gles-notāju Andželo bija parādījis šai draudzei lielu žēlastību un mīlestību, ļaujot aizklāties Svētajam garam jaunās altāra gleznas daiļumā. Viņš aicināja klostera priekšnieci māsu Francisku atklāt gleznu.
Franciska nometās ceļos un bridi nogrima lūgšanā. Piecēlusies, viņa strauji satvēra auklu un atvilka priekš-ķaru. ■ \
. Bridi iestājās pilnīgs klusums, bet tad dievnamu ; pāršalca klusināti gaviļu izsaucieni. - Jaunā altāra glezna rādīja Pestītāju, kas stāvēja uzkalnā, savu mācekļu un liela ļa-užu pulka ielokots. Vieg-, la krēsla tinās ap kalnu un ļaudīm, bet šo krēslu klai-dēja gaiša lāpa, kuru Kristus turēja augsti paceltu izstieptajā rokā. Lāpa dega ar brinišķigu, aizraujošu liesmu. Savā izcelsmē liesma vijās zeltaini sārtā gaismā, bet, ceļoties augstāk, tā pārgāja dzidri zilā krāsā, lokoties augšup līdz debesun. Visi mācekļi un ļaudis bija saliliši rokas lūgšanā un pa<;ēluši skatus uz dievišķīgo liesmu. Vieglajā krēslā šie kvēlojošie skati mirdzēja kā neskaitāmas mazas liesmu zvaigznītes, kaš vienojās ar Kristus liesmu kādā nedalāmā dievišķīgās gaismas varenā starojumā. Zem gleznas lieliem, skaisti veidoūem burtiem zeltītā rakstā vārdi: •
ES ESMU NĀCIS NEST UGOT UZ ZEMI.
No gleznas staroja kāds burvīgs daiļums, bet Pestītāja acis pauda ugunīgu gribU; Katru skatītāju glezna turēja savā neatvairāmā varā.
— Lai pateicība tam Kungam un debesu gaismas brinišķlgajam brālim Andželo 1 — bīskaps teica, un visu skati vērsās uz šīs dienas visievērojamāko personu -mūku; gleznotāju.: ,
(Nobeigums sekos)
mifflrEiE]
Mākslinieks izstādē ņķi
Latvijas valsts dibināšanas 4l;pretspēle. un ritma el€ gada atceres zīmē no 14. līdz 22. tie līdzekļi, kas J. Kalnļ
. jiovembrim notika J āņa Kalmi- bos izteic ziemeļnieciski tes patstāvīgā gleznu izstāde choliju, monumentālif Dailoņa štauvera mākslas salo- skarbu dramatismu. " nā. Klivlendas latviešu kolonijā bagātība, otas brjļ ■J. Kalmites vārds starp mākslas raksts mi tumšais krāsi cienītājiem daudz tika pieminēts Kalmites eležnās lezinļ sakarā ar izstādes tapšanu, individuālo mākslinieci daudz tika diskutēti jautājumi Vienalga, vai tās ir ma
. par J. Kalmītes gleznām izstā- tik ļoti iemīļotās VidJ ■des laikā, uii beidzot, pēc izstā-jaš, klusās dabas araiļ des slēgšanas, mākslas draugi puķēm, vai ari tigūrasļ pieimin izstādi kā sevišķu noti- ir tipiski kalmitiskas. kumu Klivlendas latviešu kultu- J. Kalmites dari)Qs lie ras dzīvē. Izstādes apmeklētāju motīvu izvēle meistari lielākai daļai ši bija pirmā izde- da problēmas, izšķirigl vība skatīt J. Kalmīti pēc 15 paliek mākslinieciskā ]' trimdā pavadītiem gadiem. Re-^ vienkāršākam un ikdit dzētais nepārprotami liecināja, motīvam, ka dzīve svešniecibā nav varē- Māksliniecisko probi
. jusi J. Kalmīti salauzt kā māk- hājumā slēpjas latvisH sUnieku. Cīnīdamies par ģime- ņa, bet ne etnogrāfiski nes un savu .eksistenci, māksli- „iekomponēšana" gleziļ nieks palicis 'uzticīgs savai mū- to mākslas atmosfainj zai un sūtībai, un mūza uztici- J. Kalmites audekli, ga viņam. ' tā var gleznot tikai iaļ
- j. Kalhlīte neatlaidīgi sekojis ŗā pulsē Latvijas zeiļ tiem mērķiem un nodomiem, Kas norvēģiem ir eksļ kādus sprauduši daudzi mūsu Edvārds Munclīs, tasi «dumpīgie" mākslinieki, kas ir kļuvis J. Kalmite. IJ pēc Latvijas Mākslas akadēmi- latviski smagnējais K[ jas beigšanas pulcējās Mūksa-; karoja Klivlendas lat\ las mākslinieku bieciribā. Latvis- tb radīja izstāde» noļ ko īpatnību izkopšana, indivīdu- 15 pārdotiem darbicnļ ālitātes saglabāšana, jauni mek- darba sīkstumu, un i| lējumi mākslā un tieša koņtak- novēlam J. Kalniīteinļ ta uzturēšana ar Rietumeiropas mākajā darbā! I mākslu — tie bija mūksaliešu 4 Par izstādes snriko.ļ galvenie idejiskie mērķi. Notiku- bu izdošanas daudz | šās izstādes darbu klāsts lieci-
■ 'iiāja, ka, sekojot šeit minētām 4 vadlīnijām iieatlaidiga uii sūrā darbā, J. Kalmile ir kļuvis tas, kādu mēs viņu šodien skalām . ,, , ,1
izstādītajos darbos. ' . Ar kluso un savdul
Dziļi pārdomāta kompozīcija, :taju Remholdu Kal domu skaļdrībaj lakoniskā krāsu mītiskus lietas; reiziļ
\ un laukumu valoda un vien-°nīgl pazūd vairivkusl kāršiba tās veidojumā piešķir J. vietas, tad tikpat pl Kalmītes darbiem viņu iekšējo ^^ŗ^-^^^^ ■ latviskumu mi vienreizību. Lidz. t/^T '
svarota'statikas un dinamikas ^'^ v.iņs ir
ceļojis pa Eiropu, s|
11 KANADĀS. lielo ^^stādeš,;. viemiiēr
: : .veikal™.,^
Green and Co. / izdevums. 346 ^urpinasies lidz^l. j 1. p.,'Cena - $4,95 :; ša Kalniņa 19^^^
Autors šai darbā ir raudzījis mākslas salonā ur intīmi attēlot vienpadsmit Ka- „Prenoh Art Oentčr| nadas ievērojamāko.salmņicības brīnāties par
darbinieku dzīves gājumus, šāda ,s„,iki,ns„: i., literatūra ir Amerikas kontlnen- f,^"''^"'^-tā visai pq)ulāra. šie vienpad-J", "^^l^slinleku. iii smit visai neparastu dzīves gāju- Reinholds Kalniņš mu viri savā sabiedriskajā un salonā sākuma dor privātajā dzīvē ir daUdz līdzēju- franču mākslu, ši Kanādai kļūt nb tirgoņu un „pJeiJkaltu pats ari J saul^ vS Pfe franču skolas,
^^šlf viri/kuru dzīves gājums not, pastāvīgi dziv(ļ pirmoreiz analizēts augšminēta- ze.". jā darbā, ir veikalnieciskās Im- Tā ir, ka Pariž perijas karaļi, kuru aktīvi pār- kļuvusi par otrii dž| sniedz deviņdesmit miljardu do- kopš 1921 1? . laru; Viņu vara ir galvenā Ka- , ^, deznoilB iin l nadas vēstures veidotāja. Tie-ir: f.»^^',^T-i-^ ; E P. Teilors, sērs Džems Dunš, lijies Izstādes. Praņ^ sērs Herberts Holts, sērs VH- na darbus novērtēj ļ jams Van Homs, sērs Harijs un pazīstamais Aiit Oks, Lafonels Forsaits, Dr, Hans apcerē par R. Kalniļ Dundbergs.^Stelnber^ pā saka. piemēram,
, La Bine, Donalds Gordons un . , ^^.^ " lords Stratkona. v , '. *f^^^}^^^
Grāmata ir visai interesnta a^^r. tomēr nokaļ saimniecisko panākumu studija, dams vulgāri izpati'l
mistiskais
T. ■ZELTIŅA
^ ROMĀNS Fr. MUta vlņcte.
(2. turpinājums)
Par to būs jāgādā mums, skolotājiem, līdz aļ varēsim atgriezties mājās visi kā viena vesela, nesa pināta tautas daļa. Varbūt starp bēgļiem vēl lalmcļ atrast sev kādu palīgu, varbūt jūs pats - vai neļ bijis skolotājs?" .
„Nē, es ēsmu žurnālists," atbildēja cUveks ar atb£ šo galvu un aizsmēķēja cigareti, skatīdamies pelēkas
ku vadmalas svārkā iepogāt^ večukā. Sauju akmeņj smilšu no zemes, pagrābis, viņš pētidams; tās rokāī svārstīja un nopūtās: „Ja tādā zemīte te ir visur, tad da vien būs. Nevarēšu ne tomāta stādiņu tā^ā ierulšļ ne izaudzēt kādu bietiti vai burkānu."
;„Nebēdā,Darbaču saimniek, to visu tu varēsi dļ pie manis - manā vaikalā," atvilcis elpu un atpf apgalvoja Antons Puķukāposts.
„Kur tu to veikalu ņemsi? Tas jau tev eso.t p£ Rīgā, tāpat ķā kūtī man paUka brūnaļas un vaļ jauna pļaujamā rriašina. Sirds vai pa muti kāpa iļ kad visu to vajadzēja atstāt," sūkstījās vecais I^rbaj Bet Puķukāposts jau bija iedzīvojies suligos ņākc plānos: „Mans veikals ir visur tur, kur es.esmu pats tik daudz latviešu kopā lai varētu Iztikt bez sava tauļ •veikaliņa? Ta.m jābūt kā karstai pankūkai Uz par Ne vācieši prot ta ieskābēt gurķus, ne siļķiti iemaiļ kā.; mēs to protam, Un kam gan kādreiz negril: piesiet dūšu; jo amerikāņi mūs baros tikai ar konser konserviem vien. Vai tie kadu svaigu, saknīti pār jūru varēs mums pārvest vai svaigu, oliņu? Tikmēl ,ku^ tās vedot, no olām būs jau izšķīlušies cāļi. Bef pie manis dabūsit visu svaigu, garantēti pirmā lai*
preci:"-,,.., ;■ : * ' ■