•i
:5iW£';ši:>S& āži
.....^............i
rešdien, 1960. g. 13. janvāri, 4. n-2S.
Trešdien, 1960. g. 13. janvārī, 1 n-fs.
'Ā ,INTELLIĢENTĀ
la. Ja lapzinās ļzāk to ies, nā--;šķira, ievēro-llstī mīl iir, kur
3
ilā, tad
šņauca-Daudzi tīs reizes ikas kā
Lietpra-
arī ka daži, braucot vizītēs p^;. bm dar- vispā^iējo. ainu un stā^
vieriībā vokli tas negroza. Gluži pretēji: intelli- ^^^^ norobežošanos no partija,!S ^ ģenerālHnijas.
Skolotāju rokās atrodam jaunās/ valsts nākotne. Viņi to zina, bet tas zināms arī valdībai. Ar draudiem vien uz ilgāku laiku nekā nevar panākt. ļ?ā,valdība meklē citus ceļus, kādi to- ^ mēr vēl nav izgudroti. . šinī j-gļ^pļāģ šķirā, ar augstskolas izgltību ir/.
1.145.000,: piQ kuras piekļaujas rso'nāls skolotāji bez augstskolas izglītī.' I tātad (971.000). šajā kategorijā ie- / Ivotājū ^®^P bibliotekāri, fcuŗu uzde-a per- ^""^ "^^Slītot .tautu".
,eapšau- Trešajā grupā ir juristi. ar mē šī augstskolas izglītību: 58.000, un mi vai- tiesu darbinieki ar vidēju izglī-aldībai tību — 20,000. Tā^šājā bezšķina rsti la- zemē šajā šķirā ir 3.520.000 dar^ li „liet-: binieku.. Ik gadus caurmērā nāk , gadās ķlāt, neskaitot nobirumu, ap __ 200.000. Tā uz 1960. gada 1. janvāri šī šķira pieaugusi pāri par 4 miljoniem, ļ Pēc oficiālajiem datiem tajā ietelp ari zinātņu vīri; apm. moOO.
. šajā„ļ3rīvajā" valstī nav bri-ļgumiem cilvēku, jo tikpat kā visi ie-^sļcolam saistīti valsts uzņēmumos. Tā-iai tad tad valsts ierēdņi. Patstāvīgi levišķĪT strādā gaužām maz, tos arī dē-dzīņām. vē par koliektiviem, un par tiem Austri- nekādu ziņu -nav.
Raksturīgi ari tas, ka komunistu valstī 1959. gada, sākumā bija tikai8,2 miljoni (komunistu.: Nevienam nav šaubu, ka ari šā-jā" skaitā vismaz"^ ceturtā daļa ļ"pT «nejūtas" kā komunisti. Vēl slik-taka aina rodas, • ja dabū 2anāt, tirgotāji ka šajā skaitā ir tikai 3-4.000 dos ie- „augstāku" komunisma paudē--ju. Cik viņiem pašiem šī lieta, neskaidra ^r ^;saviem biedriem, liecina tas, ka "nezina, cik īsti ir augstāku komunisma funkcio- ■ tāba- nāru: 3, vai 4.000. lieli no- īsi pirms 1. pasaules kara bija Ja agrāk 3,5 mUj. strādnieku. Tagad šl '^nelitā ^'^"^^ pieaugusi uz 30 miljo-parādī- noticis uz lauku
f" ņēmē' iedzīvotāju lēses, jo no laukiem* sievietes uz pilsētām saplūduši miljoni. Lai nu šo. masu noturētu vaja-ķmļja un ^zig^ļ ā ..patriotismā", j ālieto piedži^ bargi līdzekļi un jāizdod daudz Anete" J^^udas. gadu un , Turpinājumā:' Padomju,Sa^ . vienības buržuāzijā. . ' —' to. •
iiiuļiiiiiiuiiniiniiiiiiiiuļiiiiiHiiļiiiiiiiniinii»»t
RIEKAM IEGĀDĀJIETIES
Ā M' A T.. A S JAGu 'mantiniece
{iksteties ir skaisti ...
GAITA .......................................:.
lEĻU tēmas .....................
ļ^ĒCES SARGI ....................
^iTORs ...................................;.......„
ŠKA BĒRNS ..............................
liLESTiBA ...................................
J PARADĪZE ..............................
|A .IELEJA ........................................,
JGAM NEPIEMĒROTA SIEVA
VĀRTU PILSĒTA ...................
lA magone ...............................
SS _MAJORES DRAUGS LŖA AIZIEDAMS ..............
im TEKAM jndas ATGRIEŠANĀS
feRNIEKU LAIKI..........................
|S ULMANIS ....................„.............
fETĀJI................................-^..............
uzberama aka.............Z".
fVIEŠU TAUTAS TEIKAS ...
fotie RAKSTI ā .......................
►tie RAKSTI a
ļOPOTIE RAKSTI I kompl.........
ļANA MŪŽA ATMINAS, II
|R. ŽIVAGO..............;.........................
IS ĻAUDĪS, 3 gr..............................
IIJA ANTUANETE .....
KOPOTĀS DZEJAS......... .
(NONI-ROZE...... /
tocE...............................^ ■
|aku paldies......
intnieks .
Iela................................;;;;;;;;
kRU LIEKŅA ...........................
MARIJA ~ dzeju ant! ATLANTIDA, dzejas
TRĀDIRĪDIS ........
PURPURA SIRDS ..........
riJAS JŪRA SENAJĀS KARTĒS fEME IR MŪSU, dz. ant. .. •JAS KRUSTS .... JMPiGĀ RĪGA ... .
I**»*......tttiat*
$6.80 4.95 4.00 3.50 3.50 4.00 3.75 5.00 6.00 3.00 2.80 3.40 3.00 3.40
..... 2.50
.... 2.80
..... 3.90
6^80
..... 2.80
..... 3.40
8.00 ...... 4.25
5M-4.50 3.70-3.50 ...... 45.00
...... 550
...... 550
...... 10.00
...... 5;80
...... 7.00
3.80
...... 1.90
2/75
...... 4.00
2.60
...... 2i5
...... 3.75
...... 150
. ... 2.00 3.50 6.00
....... 5.50
...... 3.00
...... 2.80
I...... 3.80
4.00 6.85
ķmENES GODI Z!Zr7 iDIENAS m SviS" GALDS
vec»,ķa ari jaunāko un vfejaonāko izde-60. gada sienas kalendāri, apsveikuma kar-P Zeltene, āJāas izstrādājumi, koka iastrā-- svečturi, dažādi audumi, kā sedziņas un spilvenu pārvalki.
ļajumus pieņemam arī pa pastu, Pasūtinā. rs p.. pasta izdevumus sedz GRĀMATNS-grama.tu vērtības jāpieskaita 25-500 pasta izdevumiem.
līdz ar naudas pārvedumu adresējiet:
RĀMATNīGAI,
pT., TORONTO 2.B, Ont., Canada.
NOSITIES
AL^RS KAMI
(A.Pi) — |Kā vēstī visas pasaules laikraksti un ziņu aģentūras, 4. janvārī traģiskā nāvē miris viens no ievērojamākajiem mūsdienu franču rakstniekiem, 1957. g. Nobela balvas ; laureāts Alberts Xamī, Viņš mi-. ris vēl gluži jaunos gados ^47 gadu vecumā, tikko sasniedzis savu literāro briedumu, un ar viņa nāvi visas pasaules literātu saime zaudē vienu no dziļā-, kajiem mūsdienu problēmu tvērējiem, , asu domātāju, īpatu y personību un spožu talantu.
, Traģiskā nelaime notikusi ap .100 jūdžu uz dienvidrietumiem no Parīzes, uz Parīzes — Nicas .... autoceļa. Automašīnā bez Kāmī atradušās vēl 3 personas, kas ievainotas vieglāk, bet rakstnieks 'no sadursmē gūtajiem ievaino-' jumiem miris.
. Lasot par šo traģisko notikumu, negribot uzmācas savādas
. pārdomas par Kami likteni: visos darbos likdams saviem va^ roņiem sadurties smagās cīņās ar iekšēji un ārēji liktenīgiem sarežģījumiem, visur uzsvērdams cilvēka atbildību savas sirdsapziņas priekšā, Kami pats savas
• cīņas karstākajā posmā bijis spiests kapitulēt mēcbaniskas, nejūtīgas techniskas varas priekšā, ar ļaunu zobgalību liktenim ļaujot pierādīt, ka šoreiz matērija uzvarējusi garu.
• Vai Kāmī nāve būtu simbols visam mūsu laikmetam, pret kura negantību' viņš cīnījās savos darbos?
ma
TEĀTRA GAITĀS-,
.OTTO KROLLA ATMIŅAS'(8)
Roberts Holcmans bija pirmais, kas deva man norādījumus par.:Ugu rakstīšanas teciļ-niku, ka ;ās rakstāmas tā, lai aktieriem būtu viegli tekstu izrunāt, pretspēlētājam.it ķā pašam par sevi saprotami iekrist tekstā, klausītājiem labi sadzirdami un saprotami. Bez tam iviņš īiorālīja uz skatuves tecņ-niskām ie spēj amībām, uz aktieru „dzīvojanu" skatuvē. Es biju ■vērīgs, skcInieks, tā man liicās, jo teātris mjni ļoti saistīja, pašam īsti neapzinoties kādēļ.
Dzīvoj u toreiz ar vecākiem pašos ,šm:lšu kalnos, Pēmavās ielā 23, Ērgļu ielās stūrī, Paegļa mājā. Pretim bija Grīziņ-kalns. Līcžās šai mājai bija Nei-burga mūra nami, un tajās dzīvoja Bre( Jhimaņu ģimene^ vēlākās operžs primadonnas Mildas Brecltoaiies - štengeles^ radi. pie viņiem dzīvoja; ari Nacionālā teātŗj, aktrise Brechimane, bet viena viņas māsa bija koriste operā.
Ērgļu ijlā, pie Pērnavas ielas, dzīvoja tagadējais Tēvzemes balvas : lajuŗeāts Ādolfs Kaktiņš, ar kuru j au biju labi sadraudzējies un kā puikas dzinām ne vienu vie n pārgalvību. Viņš ir kādus di s^i gadus par mani vecāks uņ tagad dzīvo Sanfrancisko tu\ urnā. Ādolfs bija pasā-cis iet teātri spēlēt" un aicināja āri mani. Pāris reizes aizģā-, ju viņant līdzi uz Ausekli im uz Pārdaugavas teātri. Toniēr manas gaitas sāka ciešāk risināties ar Krievu Baltijas vagona fabrikas akjtieļiem, pie kuriem bieži nostaļgāju no tebhbiskā biro-
ja. Holcmams man prasīja, lai atnesu savas lugas un viņš izvēlējās iestudēšanai ■ komēdiju i,Vecmeitas".
Sākās mēģinājumi. Uz pirmo lasīšanas un lomu sadales mēģinājumu aicināja arī mani,.lai dotu kā autors norādījumus un pastāstītu par nodomiem, ko lugā vēlējies izcelt Uņ: panākt. Mēģinājums notika kādā dzīvoklī, šaurā istabā, Valmieras ielā, netālu no Lienes ielas. Kad sirdij neganti pukstot, pieklauvēju un kāda jauna, .glīta jaunava atvē-, ra durvis, es burtiski sastiiigu, un, ja nebūtu bijis pārlieku ■kauns,, būtu aizbēdzis. Holcmans, lidcas, bija pamanījis manu neveiklumu, nāca pretim un ieveda pie pārējiem. Viņš -mūs iepazīstināj a: „Tas ir šīs jaunās lugas autors, rņans draugs." Visi piecēlās; Jutu asinis sakāpjam vaigos. Deniņos sita neganti kā/ar āmuriem, un pa gailvu vandījās domas, kādēļ esmu atnācis. Nevarēju parunāt. Neviļus paskatījos; uz jaunavu, kas- bija. māni ielaidusi, un man šķita, ķa redzu viņu, smīnam ;kas mani vēl vairāk samulsināja. Biju gan nodibinājis slēgtu literāru pulciņu, kur satikāmies daži zēni, piem., 01ii?š, Muncis, Grotuss, Dom-brovskis, un tur es jutos labi, bet tur mēs bijām tikai zēni, apmēram mānā vecumā, turpretim te bijā pieauguši cilvēki, pie tam arī glītas jaunavas, — īpaši ielaidēja mani mulsināja, uri ari aktie|i. Otto Krolls.
Eāflis.Dzelzītis
Fidži, kur jiiļ« -^i^ ziJa, Kur koki tili zaļi,
Kur saule til5 spoža,
Es atstāju sapni
Vēl neatrastu Dzidrajaļm vilnim,
Kas mūžīgi ceļo uz krastus
Es atstāju sava sapni, Lai atkal atnāktu reiz šeit sērst un dzejot. Kad atkal būšu es jauns, Uii isarkanas, zilās un za Mirdzošās cerību buras Es sūtīšu nākotnes jūrās.
Mans sapnis izaugs
Par indiešu meiteni kvēlM Kā Ceilonas tējas rozi, Ar acīm, kas dvēselē raugās JKā dienvidu nakts.
Tā majii' .gaidīs,;km. sapņaina
: ■ palma, Meitemie:—; drivības mater. alma.
..Mans kuģis aiziet kā dziv®,. ■ Un teiksmainā sala Bēg bezgala tālē. Vale, vale!
Zūd skaistums dsizi, kā nmīst
■ zifids,
Kā izdziest, liik. zilganā kaļlnu ;•; : grēda-.
Un. sirdi atkal skaiij; bēda.
Vai galā un . ssj>nis bija tik
: māns,. K.0 aizn^a dziļustros okeāns?
SKATS PASAULES LITERATŪRĀ
VmZEMŅIECES ^VeSTULE; no GRIEĶIJAS PAR .3 AUTOEU romānu.
Osvalda Lēmaņa Pelnrušķītes jauniestudējums Detrōlta
fteses ballē Toronto
Pēc sešu mēnešu neatlaidīga darba,' detroitiešiem pirmoreiz bija izdevība skatīt kādu baleta uzvedumu pilnīgā veidā, šoreiz tas bija mūsu baletmeistara Os-^^alda Lēmaņa chioreografētais balets „Pelnrušķīte" ar Sergeja Prokofjeva muzikālo ietērpu. O. Lēihanis ar baletsolistes M. Til-lakas atbalstu jauno baletu ir iestudējis trīs cēlienos un trīs ainās. Dekorācijas šim baletam darinājis latvietis Harijs Strem-. ķis. Baleta pirmizrāde notika Detroitas mūzikas un teātra institūtā ar Detroitas pilsētas baleta ansambļa (40 dejotāju) un Betroitas simfoniskā orķestra piedalīšanos. Kaut pēdējais spēlēja jūtami samazinātā, sastāvā, pavadījums bija viscaur saska-inīgs ar soļu kombinācijām. Viss labs sakāms arī par 17 gadus veco" Armīnu Vārtu,, kas dejoja Pelnrušķīte.^ lomu ar teicamu ibaletisko elevāciju. Izrādē bija daudz mūsu tautiešu no apkārtējām pilsētām, to vidū Ņujorkā
A. KRŪMEOKS SOLA MĪJZIKU .PeC .SĪRDS VĒLĒŠANĀS ■ ..VECIEM UN JAUNIEM.
iznākoši baleta _ laikraksta „Dance News" galvenais redaktors Anatols čužojs, kas māksliniecisko atreferējumu, par šo ba.. Ietu. si]iegs laikraksta nākošā mēneša izdevumā.- Vēl jāpiezīmē, kā O. Lēmaņa balets uzņemts Jriteilevīzijā..
1951 g. mirušā igauņu rakstnieka Vļisnapū dzimšanas dienā) 2. janvāri, ik t^āiis piešķir Vis-napū prēmiju par labāko' darbu igauņu literatūrā. Šogad prēmija piešUrta dzejriiekam Ivaram Grintalim, StōMiolmā, par dzejoļu kr ājumu „Jītŗa". Prēmij a šogad ir 170 dōl. Uela. CD Toronto Kairāliskās konser-vātorijjs mūzikas biļetens ziņo, kai ļ[ņc iānāpoles Simfonete lūgusi' komp, Tālivaldi Ķēniņu komponēt kādu darbu kameror-ķestriir, ko Ķēniņš ari veicis, uii partitūļrā ir jau orķestrantu ri-cībā.
.Preses ballē Toronto, kas 10. jubilejas gada zīmē notiks plašajās Palace Pier telpās, Onta-rib ezera krastā, šogad dzirdēsim lielisko Arman<3a Krūmko-ķa deju orķestri lO vīru sastāvā, kas Toronto kā latviešUļ tā kanādiešu sabiedrībā gūst aizvien lielāku atsaucību. Darbodamies tikai ar profesionāliem muziķiem, A.iErūmkoks īpašu, .vērību' piešķir instrumentālizācij ai un rūpējās, lai visi viņa orķes-fcranti būtu labi nošu īasītāji, tā; kā tiem nesagādā rūpes visplašākais un dažādākais repertuārs, Paša orķestra šefa aranžējumā Pr^es balles viesi dzirdēs dejii mūziku, sākot no latviešu tautas dejām un iveco, labo laiku tango un valšu popuri-jiem līdz modernākajiem „rok-enrolliem" tm ča-ča-čā. Krūm^ koks sola atskaņot 'arī lal^ņ-amerikāņu dedzīgos .ritmus, pasodobles, un visu, ko viesu sirdis vēlēsies, jo orķestra re-
pertuārā ii- ap 500 aranžējumu, par kuru skanīgumu uri izpildījumu ar savu radīto mūziķu erudīciju rūpējas pats Krūm-koks.
Cita starpā, rieskaitot aktivitātes visdažādākos Toronto klubos un sarīkojumos, Krūmkoka mūziķi spēlē ari Toronto slidošanas klubā, un viņa deju mūzika pavadīs arī Mas ledus rēvijas uzvedumu Okvillē, kas prasa no orķestp absolūtu ritmisku precīzitāti|^ iejūtu.
ieejas k^es Preses ballē būs dabūjamas 23. janvāri pirms §a-rikojuma sākuma pie divām kasēm Palace pier,Tororito. Galdi-: ņa cena, kā jau aņots, ieskaitīta ieejas maksā - atsevišķas galdiņu kartes nebūs.
Tad lasītājs ir atkal pie Na-nelias, kas, kā no sliedēm izsista, nu pirmoreiz saprot,' cik viņa pauesibā ir vientuļa, jo viņai nebija neviena cilvēka, kam viņa varētu uzticēties. „Tā las ir — daudziem jaunībā v?-entullba liekas ļoti pievilcīga, spoža, bet pavisam t^svešs tad vēl ir tās rūgtums, jo jaunības varonīgais vecums reiz paiet, un tad redzam, kā esam savu dzīvi veidojuši tad, kad visu skatījām zem romantikas prizmas. . . "
Nenella nebija apprecējusies, palikdama uzticīga savai mākslai un. saArai vienīgai mīlestībai, jo arvien vēl mīlēja Mancīnu, kaut gan pati pūlējās sev iestāstīt, ka viņu nīst. Lasītājs redz, ka nu viņu ir sagrābusi īsta panika. Viņai iekrit prātā dīvainā kārtā Sabs Pegrs, cilvēks, kam viņa bija uzticējusi savu slepeno uzdevumu. Viņa piezvana tam. un norunā satikšanos. Pegrs ir ļoti pārsteigts, bet tūlīt atceras, ka visam tam ir sakarība ar Mancīnu. Nanella pasaka Peg-ram, ka tur viņu aizdomās. Tas Pegru nebūt nesatrauc im viņš ar velnišķīgu izveicību panāk, lai viņa tic, ka vienīgais vainīgais
— Mancīns pats. Viņš atkal laiž darbā visu savu māku, lai pieveiktu, lai iegūtu šo iekāroto sievieti, bet tas viņam atkal neizdodas, un aizejot viņš drūmi izmet: „Nākotnē tev ar mani jārēķinās kā ar ienaidnieku."
Iza, Manclna sieva, satinās jo ciešāk Pegra slazdos, pa daļai arī vēlēdamās mazliet atriebties šādā kārtā.savam vīram, jo viņa nojauž, ka vii;iam ir kas ar Nenellu .,. .
Tad romāna pirmās daļas noslēgumu turpina grieķu akadēmijas loceklis Sļiass Venēzis, iesākdams ar ģaŗu sarUnu abu draugu, Mancīna ūn Andipa, Starpa, kur Mancīns izteic savas domas un aizdomas par svešo cilvēku ar savādo „r" izrunu.
Pēc tam lasītājs atrodas atkal pie Nenellas, kas pēc Pegra aiziešanas pavada bezmiega nakti, domājot par savu izcelšanos. Kas gan ir bijusi viņas īstā māte? Kā pa miglu viņa atceras, ka ir nākusi no Aigļnas, dzirdējusi par kādām vējdzirnavām. «Katram un visam kam ir vajadzīgs sākums un beigas —- katrai būtnei uņ katrai lietai. No kurienes gan viņa .bija cēlusies? Nu viņā radās vēlēšanās atrast savas saknes, sasiet pavedienus sava likteņa tumšajās nītīs . . "
Agrā ritā lasītājs satiek Nenellu Pirejas ostā, lai ceļotu ar 'kuģīti „Pneks" uz Aiginas, salu. Viņa ir ļoti satraukta, jo agrajā rīta stundā viņai bija.'piezvam-jiš Pegrs un īsi pateicis, ka Mancīns; ir patiesībā. Milonāna dēls
— tātad sava paša tēva .node-.vējs!" ^ •■■ ■:/•.[■ •
: Lasītājs kopā ar Nenellu Pire-jas ostā iepazīstas ar vienkāršo, nabadzīgo ļaužu, gaitām.
„Kustība ostā šajā agrajā rīta stundā nebija nekas cits, 'ka cīņa — cīņa pēc dienišķās mai-zes . . . Un smalkā Atēnu dejotāja vēl nekaci nebija atradusies
šīs vajadzības serdē, jo viņa piederēja pie sabiedrības šķiras, kas It kā bija atdalīta, norobe-, žota no šīs nabadzīgo ļaužu pasaules."
Pa kuģīša kāpnēm kāpjot, viņas un kāda 'Viņai iztapt centīga matroža dēļ, jūrā iekrit kādas. vecas sieviņas grozs, kura sāk par to vaimanāt, un viņu. mierina vecītes mazdēls. Uz kuģīša: Nenella uzmeklē veco sieviņu. Izrādās, ka viņas grozā ir bijis vesela mēneša uzturs,trim bāriņiem, ko viņa uztur pēc sa-: vas'meitas uri viņas vīra nāves. Katru mēnesi -viņa brauc uz Pi-reju, pārdot sīklietiņas un pa pusei ubagot. Nenella it kā pirmoreiz aptver, cik daudz nelaimes var būt ap viņu, un cik šķietami niecīgs atgadījums var iedegt sāpes, cik lielas vispār ir ļaužu rūpes un ciešanas . . . Viņa iedod sieviņai naudu un, lai kaut cik iegūtu dvēseles līdzsvaru, sāk lasīt kādu ceļojuma aprakstu, un lasītājs līdz ar viņu seko zīmīgām rindām, kas raksturo grieķu vienkāršo tautu:
„ . . . Saule nogrimst aiz Kik-lādēm (sala).- Viss iŗ nļierigs un silts. Nekas nav skaļš- — ne jūra, ne debesis, ne saļa. Nekas te nav nebeidzams un neiespējams. Tu vari teikt: šobrīd šī jūra, šīs debesis un šīs salas pieder man. šeit vēl jūti spēku, kas radījis visu Aigeju kultūru; šeit cilvēki nepazīst šaubu mi vilšanās. Viņu priekšā horizonta tāle ar vieglām līnijām, it kā paceldamās ārā no viļņiem, kā sapnis un tomēr īstenība—vienmēr ir tiešs mērķis. Te cilvēki vienmēr ir zinājuši, ko viņi grib. Te viņiem vienmēr ir bijis kāds mērķis, lai neziņā neapstātos ce-a vidū. Te cilvēki vienmēr no-jeidž katru iesāktu darbu, un viņi ir mācījušies būt stipri, apzinādamies, 'ka' brižiem viņu spēks ir līdzinājies .paša likteņa spēkam. Vienmēr viņi ir- bijuši gudri un.isveicigi uri pratuši rīkoties ar savu..fantāziju, dzīvo-i dami šo savas dzimtenes salu burvībā, savītā no tēiksihaina-r jām gaismas un enu rotaļām, apviļot savu zemi ar skaistajārii teikām, lai nevienā nevarētu pārmest, ka viņi nav spējuši izcelt šīs zemes daiļumu .;
Tad lasītājs staigā līdz Nenel-lai pa Aiginas salu, viņas mātes pēdas meklējot. Ļaudīm viņa saka, ka vāc vecas teikas un īpatnējus nostāstus. Tā viņa no kāda veča vvīra. dabū dzirdēt stāstu par Perivolas dzirnavām. Izrādās, ka šinīs dzirnavās: dzīvo vecā sieviņa ar saviem bāriņiem, jb viņu pašu būda ir sa--gruvusi. Nenella iet uz.turieni. —
,.Viņa tās jau iztālēm ieraudzīja kā spoku, jo to kailie spārni līdzinājās milzīgai rokai bez miesas, milzīgai kaulainai rokai, kas pavēlēja un sodīja ..."
Nenella nu zina, ka viņas īstais tēvs nav mātes slepkava — Andrejs Māņāts. Viņā apņemas braukt atpakaļ uz Atēnām un personīgi izskaidroties ār Amen-teju Mancīnu, kad salā piepeši ierodas kāds kuģītis ar itāliešu mēchaniķiem un strādniekiem, ar uzdevumu izcelt visu, kas de-
ī igs, no kara laikā nogrimušā \i^ča Kuga, .uz kura kauā liKiJ. guaa nuKii liaz ar eļļas mucām nogrimusi .liOlK) -itauešu kura gusieKņi. Pilms aizbraukšanas i\eneiiu apmeKlē vel Aiaijas t.empn. ..iaena iemp(a kolonnas uzsūca gaismu, to atstarodamas zJajā gaisā, kas it kā vibrēja lielos viļņos . . . Viss tas likās kā kads nebeidzams, bezgalīgs ritms, kā mistiska liturģija, dai- . ļunia un mūžības pUna. Zemu lejā starp kolonnām kā zelta gaisma virmoja jūra, pati savā mūžībā. Aiz tās rēgojās Salami-na un Peloponiiesas kalni kā gars bez vielas." Tad viņa nolemj vēl palūkoties itāliešu darbā, apmeklējot Sv. Marinu, kur ir priežu meži un brīnišķīgs skats lejā uz jūru, kur bieži maldījusies, ārprātīga būdama, viņas māte. Un tieši tur liktenis ir lēmis viņai satikties un izskaidroties ar Mancīnu, kas, iz.-rādās, ir itāliešu mēclianīķu ūn strādnieku grupas vadītājs;
Te nu sākas romāna otrā daļa, ko turpina atkal Miriviļis. Te lasītājs redz, ka,bez patosa viņi atklāj viens otram savas aizdomas vienam par otru visus šos garos gadus. Vakara klusums vientuļajā vietā palīdz viņu sir-dim saprasties ar nedaudz vārdiem — ar vienu „jā", vai „nē", vai ari tikai ar galvas mājienu, Viņi sēž tuvu. viens otram uz marmora bluķa, kas vēl ir silts no dienas svelmes, urt viņu acis bija kā kāds bērnišķīgs, žēls rūgtums par to, ka tik daudz ciests, ka par daudz bargi nosodīti par kādu pašiem nezināmu, nepada-rītu palaidnību.
Un tad viņi pievēršas viens otram — aplūko viens otru ar zināmu agoniju, kā to dara cilvēki, kas nav viens otru gadiem ilgi redzējuši, bet kuri viens ot-ru ir mīlējuši. Viņam likās, ka „riebija:gari *vairs pirmās jaunības kūsājošā mirdzuma mīļotajā sievietē, tomēr tagad viņa bija īsti nobriedusi, Ibija skaista sieviete, vēl arvien ziedoša.. Viņas sievišķība bija kļuvusi spilgtāka, bet viņas brīnišķīgā melnīgsnējā seja bija palikusi bērnišķīga, no laika neskarta, un tikai zem acīm varēja saskatīt vieglas .ēnas, tikko jaušamas, kas liecināja, ka viņa daudz cietusi, sāpējusi un domājusi.": Viņš prasa kāpēc viļia nav apprecējusies un viņā atjautā: „Bez mīlestības?" Viņš paskaidro, ka apprecējies, lai viņu .aizmirstu, lai viņai, atriebtos, bet, ,.par -vēlu es sjipra^ tu, ka šāda rīcība skāra nevis tevi, bet mani pašu un ari to sievieti, kas nebija ne pie kā vainīga." Viņi abinu zināja,-ka nodevējs ir Saba Pegrs. Nenella juta bezgalīgu līdzjūtību pret Amenteju, kuru viņa nU redzēja saistītu ar tūkstoš saitēm, gan no viņa dzimtenes, kas nebija īstā, gan ar laulību bez mīlestības .. .turpretī viņa bija brīva kā putns un .piepeši viņa jutās bezgala laimīga, ka šī laime vairs nespēja ietilpt viņas krūtīs, tā plūda pāri un aizrāva viņas elpu. Vidzemņieoe
(Turpinājums sekos)
T.
MMĀNS : IF^, milta vJņete.
.... (8. turpinājums) ..; ■
Tūliņ pēc pašas pirmās kopējā istabā: pārlaistās nakts, 'kad otrā rītā mēmīgais melnsvārcis bija izšķau-dījis kaut ko par publisku 'miesaspriečību un grēcīgām kārībām, kas neļāvušas citiem gulēt, Žanis Miedziņš ie-. sāka mūirēties. Pilnīgi saprotami.. Augusts vienīgi brīnījās, kādēļ tik augstu. Lielā munsturlaukumā malā, kur sarkanai četrstāvu ķieģeļu ēkai bija izgāztas gandrīz vai visas iekšas, trešā stāva vienā galā brīnumainā kārtā bija palikusi nesaārdīta istaba ar trim sienām. Tai ceturto Žanis bija piemūrējis klāt un izpušķojis ar gružos atrastām baltām durvīm. Bet — lai tiktu līdz tām, vispirms, bija jārāpjas pa augstu šķembainu gružu kaudzi. Ņo tās bija pārmesta laipa uz apdrupušu ķāpnu fragmentu, kas karājās gaisā pie ēkas šķērssienas, blakus baltam tualetes podam, ko siena savādā kārtā bija noturējusi kā pieaugušu pūpēdi, kaut otra'stāva vannas istabas grīdā zem tā bija 'izbirusi. Pa bezmargu kāpnēni piesardzīgi kāpjot, varēja sasniegt trešā stāva delzu sijas, kam Žanis kā redeļainu gridu bija pārmetis pāri kaļķainus un nag-lainus dēļus, kādus šur tur te laimējšs atrast. Tikušam uz tiem, tad vēl tik vajadzēja uzmaiīt soļus, lai kāja nenoliktos tukšajās starpās (tas nes ļābjāmi nozīmētu slaidu kūleņošanu stāvus lejā) un Medziņu vienistabas dzīvokļa baltās durvis bija sasniegtas.
Trakais. Vai tiešām Žani tik augstu būtu. uzdzinusi greizsirdība, lai varbūtējam sievas pielūdzējam, vira, pārsteigtam, nebūtu nekādu izbēgšanas iespēju? Jā, tad tādam nelaimes putnam, aiz apkakles zemē mestam, patiesi nebūtu lielu izredžu palikt ar veselu galvu uz pleciem. ■■- ■ •. .
Kā baltzila puķe tur augšā uz dēļu.:redelēm pat-
laban lokana plivinājās pati Lēnīte, žaudama veļu. Ieraudzījusi lejā ej'am pa laukumu Augustu- Auriņu un Ojāru Lubāriu, pacēla roku Un sveicinot pavēdināja gabalu' veļas (tāš laikam bija vīra apakšbikses). Augusts smaidīdams atmāja pretī, pāriiecināts, ka sveicinājums dbniāts vienīgi viņam, bet pārsteigts pamanīja, ka Lē-nītei jautrā omā atvēcina pretī tāpat arī Ojārs. „Ss nezināju, ka tu viņu pazīsti." ^
«Taisnību sākot, tikai, no v.akatdienas," atzinās Luv bāns. „Bija atnākusi pieteikties spēlēt teātri. Teicās šur tur jau agrāk spēlējusi. Zini, es esmu nodomājis noorganizēt amatieru ansambli; Redzēs,; kas sanāks. Rādijs^ spridzīgs un apsviedīgs meitietis, pagllts arīdzan, tik drusku jocīgs, Piekodināja, lai pagaidām par viņas piSr teikšanos ansambli liesakot vīram. iNeesinu lo kungu redzējis. Vai tU viņu pazīsti?" . : : ' v: Kā likās, Lēnīte no augšas kaut ko. bija viņiem saukusi. To laikam bija padzirdējis Žanis (greizsirdīgiem vīriem dažkārt ir suniski smalkas ausis) un izbāza pa baltajām durvīm aizdomīgi pinkanu galvu.
.Augusts smaidldariis pameta ari viņam, ar .roku: ..Greizsirdīgs putns.".
..Tad'jābridina puiši, lai piesargā acis. Reiz Jaunupē kāds jauneklis tikko nepalika- bez gaismas, kad vienu pagasta • daiļavu, pašmāju teā,tri Lieldienās spēlējot, kā greizsirdīgajam vīram zālē likās, drusku par ilgu un ciešāk bija piespiedis pie vestes. Uz skatuves, - saproti. Es toreiz tur vadīju tādu kā labdaribas Težiju. Bet ej nu tādiem dullajiein: iestāsti, ka skatuve nebūt nav īstā vieta laulības pāŗkāpša;nai, ūn sievu pavedēji tur tikai par tādiem izliekas/'
; „Ir taču:aktieri, kas tomēr spējīgi skatītājus pitoig^ pārliecināt.. jautri iebilda Augusts, ar pirkstu galiem viegli pieskardamies sejai no kuras šorīt ārsts bijā noņēmis apsējus, uri āda rādījās vesela; kaut vietām viegli iesārtiem plankumiem/
Ojārs, riicīgi viebd.amies,sačQkuroja gludi noskūtos vaigus: „Tas tur bija īstais ļeiņba^G^ās pats uri gāza mīlējamo brūti no kājām nost. Ja man te neizdosies samelsiet labākus mllriiekus, būs Jāturpina mīlēties pašam — es domā,ju, saproti,; uz skatuves — ar .visu jau stipri paplāno pakausi. To tomēr Jskatītājiem vieglāk noslēpt kā apaļīgu direktora vēderiņu. Tas lielākais Skatuves -^^-'^f^-
ju ienaidnieks. Ja esi pie tāda ticis, tad sagatavojies pa-saldenu nopūtu vietā no skatītājām sagaidīt sniieklus. Kā redzi, tad vācu pārtikas kartītes rriani par laimi ir noturējušas formā."
Lubāns, tāpat kā Auriņš; bija piecēlies šorīt lieliskā omā. Ne jau bez iemesla: Vakar bija salikts un iespiests kazarmās esošajā .spiestuvē' (tās vienīgais linotips un burtu kastes bija saglabājušās veselas) nometnes avīzītes pirmais numurs Un nodots: unriešu cenzūrai. Bez šaubām, vienīgi formas pēc, jo amerikāņn vienmēr ir stāvējuši un krituši par brīvu presi — tā abi domāja, . juzdamies atkal kā žurnālisti, 'kam beidzot, pēc vairākiem ga'diem, ir tiesības sacīt, ko īsti domā., Un sakāmā, kas niezēt niezēja Uz mēles, bija sakrājies daudz. Iespiestu melnā uz balta, bez. šaubām, to derēja aizvest citiem, kur latvieši pa Vāciju līdzīgās nometnēs šur un tur būtu izkaisīti. Augusts pat tādēļ bija atlicis jo cieši nolemto pazudušās AUsmas pēdu sadzīšanas mēģinājumu. Nekā vēl īsti nevarēja zināt, ko citi domā un dara. Tik ziņu par latviešiem angļu, amerikāņu un franču pārvaldītajās Vācijas pilsētās te ieklīda, cik nejauši ienesa kāds caurbraucējs, noklīdušo piederīgo meklētājs. Nu Augusts ar iespiestās avīzītes paku padusē tiem varēs sekot. ;
Ojārs ar plecu piegrūda Augustam un rādīja: «Skaties, ko tur tas večuks dara? Nebūs tak sadomājis ierīkot uz akmeņiem dārzu."
,iLaikam gan. Par to viņš prātoja jau stacijā sēdē^ dams, ka vajadzētu nometnē ierīkot tomātu dobes." ūn Augusts smaidīdams skatījās, kā sirmais Darbaču sāim-■ nieks bēra rio diezkur sadabūtiem spaiņiem melnu zemi, laikam atnestu no upmalas pļavām, ūn nolīdzināja ar lāpstu līdzenu starp gružiem attīritajā cietajā kazarmu pagalma klonā. „Dievs palīdz!" ; ; .'
\, „Tā jaU laikam būs,-Auriņa kungs, ka nevārēšu bez Dieviņa palīdzības iztikt." Darbacis atlieca muguru un izdauzīja pīpi pret lāpstas kātu. ,;Zemīte cieta kā pazole. Cik daudz tad labuma ar spainīšiem virsū var sariest, Saraku tur laukā. Mainas malā pie katoļu klostera. Bet vietiņa laba— silta un aizvējaina piesaullte." ,.Tomātiem ka radīta," apstiprināja Augusts. • "„Dērētu vēl arī kāds radisiņš un salātu lapa. Pavisam citādi garšo, kas zemītē paša ierušināts un izaudzēts." Priecīgs, kā patīkamas spēles aizkustināts bērns, IDarbaču saimnieks jestri rtiirkšķināja acis un ķērās atkal pie lāp-stas. V-.'^-■.
Lubāns ar AuriņU gāja; tālāk, gar kazarmu.garāžām, pa paplato asfaltēto ielu, kas Uelri- nometnes laukumu savienoja ar mazāku, zemāku māju apskautu, kur laikam bija bijuši virsnieku dzīvokļi un klubu telpas. Tīri
izslaucītajā garāžā ielai pa labi klaudzinājās abi Puķu-kāposti, mēģinādami pienaglot pie sienas tādus kā garus plauktus. Tur laikam būs viņu plānotais veikals, nodomāja Augusts un pagrieza galvu ua otru pusi. Puķukā-postu pieklaudzinātajai garāžai tieši pretī ielas otrā pusē, pa vaļā atvērtām citas garāžas durvīm mutuļoja laukā priecīgu balsu mudžeklis. Tur Amorijs Pelerīņs ar sa-viem draugiem, sēdēja cits uz kastes, cits sarkana, vienu virs otra sakrautu ķieģeļu stabiņa, bez mazākām piekusuma zīmēm turpināja dzīroi.
,,Velns, ir gan tam zvēra izturiba," ar tādu kā greiz-sirdības sminiņu novaikstījās Ojārs Lubāns un pastiepa garākas svītrainajās diplomāta biksēs ieģērbtās kājas, lai ātrāk tiktu ga^ām bīstamai vietai.. .
Bet Pelerins gājējus jau: bija pamanījis. Izbāzis pa garāžas durvīm atlocīta krekla piedurknē līdz elkonim kailo, zila enkura apzīmogoto roku, viņš brēca kā prūšu žandarms: „Stāt — jūs, tur ~ priecīgās dzīves dezertieri — stāt! Ja jūs tik vienaldzīgi paiesit gāŗām spainim viņa, dzērāju lielskungs Lumpaks ne mūžam jums to nepiedos. Stāt — es sāku — Lumpaka vārdā. Oja, vai tu esi kurls?" ; ,
Lubāns, ne mazākā mērā neietekmēts (vismaz tā ārēji izlikdaraiss), pār plecu atkliedza Un turpināja soļot tālāk: ..Pierakstīšos pie.Lumpaka citreiz. Pašreiz nemās nav laika. Jāiet pie ridmetnes komendanta avīzes lietā."
j.Pagaidi! Ss iešu' jums līdz. Man ari darīšanas pie komendanta," sauca Pelerins un apņēmīgi sagriļojās straujā kustībā uz priekšu.
Pār plecu to pamanījis,- Ojārs apstājās un izstiepa tam pretī abas rokas ar augšup pavērstām plaukstām, kā atvairīdams virsū brūkošu spoku: ..Vai t^v ir prāts? Tu taču danco kā cirkus zirgs, stāvēdams uz vietas."
„Tad viss ir labākā kārtībā, mīļais Oja," ģeķīgi smaidīdams, Pelerīnš sakrokoja ar stāvām rievām iežmiegtos vaigus kā plēšenes. „Cirkus kustoņi un cilvēki saderas kopā. Viņš — tas komendants — ari ir cirkus cilvēks. Kādas gan īsti tautīijas, skaidri nezinu, bet braukājis apkārt pa Amerikas cirkiem, mezdams kūleņus." . ,.Klauns?" pārsteigts brinījās Ojārs Lubāns.
,yE!s vienmēr saku tik to, ko zinu," apgalvoja Amorijs Pelerins.
Ojārs, kā likās, tam tomēr neticēja, atmeta, kā apgalvojumu rioraidīdams, ar roku un pagrieza priecīgajam dzīrotājam tnuguru.
.Apvainots Pelerins. nospļāvās, neuzspļaudams tik tikko virsū pats savas kurpes purngalam, un atgriezās garāžā pie draugiem. '
.(TurpiMjtims sekosi.