gada 12. oktobri. 82, n-rs.
[r R. N. BRYSON
Toronto, t«!. HO 3-5861, 118 DAKFORTH AVE.
KONSULS
TOMSONS
tl. RE 8-7798, Montreal, P. Q^ flO VICTORIA AVE., APT.
Andrejsons, c.L.iJ
41 Muircrest Drive, )N MILLS, ONT. - HI 14m. ļuto, ugtins, garantiju, pablis-ļas atbildības, ddvibas u. is veida apdrošināšana.
VILŠANĀS
[Latvijas Amerikā redakcijai:
ļ Lidzšinējie K. Kampes raksti usu Laikraksta slejās man visu-hā ļoti patikuši, bet „slavas feiesma" Kennedijam vienā rā-fenā sagrāva visu šķietami po-ļr,īvo..Vai tiešām varētu būt tie-ka Kampes kungs, rādīda-hies pārliecināts kristietis, stāv feir. elastīgākas politikas isdzīvi« ļpšanu, par tirgošanos ar komū.-. ļistiem? Vai Kampes kungs ftits Rūzvelta elastīgās politikas ļ3zultātā (un Kennedijs solās pīt Rūzvelta pēdās!) nekļuva-pglis? Vai tas viss jau būtu aiz» jirsts? .J. L, jMonireālā.
|XOMŪNISMS UN NiksONS
Latvijas Amerikā redakcijij: Atbildot vēlreiz K. Kampem [n J. N;,. man jāpaskaidro, ka ampes. kungu cienu urt viņa lukos, patriotisma pilnos raktus labprāt lasu. Ar viņu nees-m. vienis pratis tikai: nākamā SV prezidenta jautājumā: Palasoties avīzēs un parunājo-iesar tautiešiem sanāksmēs, iet, lielais vairums: latviešu ir larNiksonu. Kāpēc? Tāpēc, ka • 'ennedija partija nodeva komū- '. ismam simtiem miljonu ciivē-. ;u, un viņam būs grūti atbrīvo- • "es. no, tādiem. „padomniekiem'-;ā 'Eleonoras, Rūzveltes (biedre ;airāk kā 100 komunistiskās aiz-ļegorganizācijās!), . Adlija Stī-ensena (saviebās niknumā,.kad ļaļvietijS Dr. V. Muižnieks uzdro-ļinājās pasniegt, sūtnim Meņši- ■ .cļvam Sibirijas .vergu nometņu ■ atti),' čestera. Boles, un dau-iz\em citiem., Kennedijs ir labi ■ lijglītotš, jauns cilvēks, ar labiem lodomiem, bet; mazāk, piedzīvo- ' nmiem kā. viceprezidentam-Nik-konam, kas 8 gadus piedalījās ļ;:epenās apspriedēs un pazīst ko-lūnisma būtību un^ nodomus. ■■ Tāpēc, hi lietns ngvihās kā : ajaga, nav Jāmet, visi ieroči.krū- . ļiio,s un komunistiem jāpadodas, ā viegli varam nonāk pie-libe-ālo demokrātu paustiem uzskatēm ..„labāk . sarkans, . nekā-eigts". J.- 'N. gan - ciaudZ: jautā, ; ra.sa saprātīgu runās aiu, bet rī pats droši vien nezina, kā lie-as atrisināt labāk. To nezina arī [Kennedijs/ Jo.--visās- viņa'runās ,. I^an .vivren :^uzbTukts -Eii^eii'iaue-. 'am, ; M'ct' naV.■;pateikts,;, kp' viņš-.: Mts, K., būtu dalījis, ja būtu nostādīts .Suecas,- 'Ungārijas - vai ■ .ivubaS; -Jaūtājiima .priekšā. TVai■ viņš.būtu-sāG;,s-bruņotu konflik- ' ta? Taču ntM Kā citādi viņš lielas,. ;būtu;.-izkārtojis, ;'Keiiņedijsi ū&miM; ;fepasakā;: ^-Niiārjlt- - jau : ir, daudz vieglāk n-ekā ^celt, it šē- • -•'išķi,-jir celšanai; nekāda-plāila -jlav.- ■ ..-;■;■'■■--■..Latvijjvs; atbrīvošanu..ar :;tūlītē:-. .
atoinkāŗa; palidzibia nešolā.ne-,- -vi£ms:;ņ(); abiem, •kandidātiem. - Ir . :;an livKa i:,!r citiem veidieln, kā ' (bi kandidāti nolēmušL-cīnīties : ļiret komūai.'imu: Kennedijs .so-la aizdevumu tādām-; valstīm, ■ kā komunistiskai Polijai — „lai viņu dzīves standarts uzlabotos' un tie aizvien ..vairāk attālinātos ' •no komunisma", Ko tas 'hozīmē, :. .ja. zina, ka krievi turpat pulciņā- ' juši.milzu armijas, ķa tie impor-tē no Polijas visu, ko,var dabūt, ; un ka palīdzību jzjutīs • vispirms komunisti, un kā~"pēdējie — poļu patrioti, — katram zināms; ■ Aizdevumi komunistu valstīm palīdz komunismu/celt — ne to . graut.
. Niksons: pretstatā sola celt dzī- ■■ ves standartu . Dienvidamerikā, atraut pabalstus neitrālajiem un šaubīgajiem sabiedrotajiem, pa- -. . balstīt valstis, uz kurām var pa-■ļauties, kā Vāciju, Spāniju, Turciju. Viņš solījies„bīdīt atpakaļ V dzelzs priekškaru" soli pa solim. ^ šķiet, ka tas nupat izdevies Kon-go, tas var izdoties arī citur, pie- . mēram, Kubā, kur-^astro stāvoklis drīz var šāk\ šķobīties. • Stingrai niņāšanai.pretī G.hruš-Gevam ir liela nozīme/jo tā ie-,'"spaido neitrālās .valstis. Pastāvī-ļ- ga pazemošanās Kremļa varmā^ kas priekšā turpretim bieži tiek ; ieskatīta par vājuma pazīmi..
•Ja Ji N. manu-rakstu ieskata par aģitāciju, bet K. Kampes rakstu'.par. Kennediju par īstu, pamatotu patiesību, tad, šķiet, i vislabāk spriedumu atstāt latvie--.šu sabiedrībai, kura nu dzirdējusi: abus viedokļus, kā tas demokrātijās pieņemts un parasts.
Abu kandidātu platformas paš-laik-.pieejamas katram, kas Vēlas-tās lasīt • un salīdzināt. Tāpēc polemiku, par šo jautājumu līdz ar: šo izbeidzu;
'M^ (Gremzds,-ASV,-:
f li' I--"
I
m
Mi-
i: i
1
Treldlen, 1880. gada 12. oktobri, 82. n-K.
'">"|^^"i'™Trrm)t»i
PĀRDOMAS. PAE JĀŅA MEM ŅA KAMPOZICMĀM
Kas gan nepazīst Āriju no Jāņa, Mediņa pirmās orķestra svī-tadi! Esamto dzirdējuši ne vien kā orķestra darbu, bet arī kā vijoles, čella, flautas vai klavieru : solo, pat kā dziesmu. Jau pirmajās.. taktīs sastopam Mediņa pirmskara mūzikas raksturīgākās iezīmes;: Vienkārša^ reizē monumentāla spēka apgarota, plūstoša melodija, tumši spilgta vēlās romantikas barmoniskā apdare, meistarīga instrumentācija. Kom-; ponists te pievērsies pirmklasis-kajai svītai, kādu sastopam Ba-dha un Hendeļa darbos. Tā ir absolūtā mūzika,: kur visi izteik-..smes līdzekļi lietoti tīri muzikālo mērķu sasniegšanai. Ja ari pašreizējā mūzikas attīstība aiz-. gājusi pilnīgi citos virzienos un dažssnobisks 12-toņu, konkrētās vai elektronu mūzikas piekritējs par Āriju nicīgi pavīpsnās, pietiek to ^salīdzināt ar tāda paša stila darbiem, lai atzītu, ka Mediņa kompozīcija; labāka par skandināviešu, angļu, vai vācu 20, gadu vēlās romantikas sa-V sniegumiefti. ■
Latvija bija jauna valsts ar vēl topošu kultūras dzīvi. Kaut Vītols, Alf r. Kalniņš, Melngailis Ti. c. pacēla mūsu mūziku, sevišķi kora 1 un solo dziesmu- eiropiskā plāksnē, daudzās orķestra un kamerniūzikas nozarēs mums trūka teicamas kvalitātes darbu. Aizpildīt šo robu ir bijis viens ■-no Mediņa jaunrades svarīgāka: jiem uzdevumiem; .Dažu labu reizi viņam gan liekas, ka vairāk varētu darīt ari citi. ,,Nevaru viens pats visu pierakstit,"r-..mēdz sūdzēties- Mediņš, piebilzdams, ka kora- dziesmas vien rakstot tikai diletanti.
Gan operas, gan kantātes rakstījuši arī citi mūsu skaņraži, bet Jānim Mediņam pieder mūsu pirmie simfoniskie, dziedājumi. Tās. ir Berlīnes radiofona godal-■ gotās Vēstules Pērām Gintam—
• -solo balsij un simfoniskam orķestrim. Ja 30. gadu Mediņa spilgti personiskā daiļradē manāmi saskares punkti ar Racflir
• maņinovu,-: Riobardu strausu, vietām ar Pučirii, • tad 40; gados viņš ir pievērsies franču impre-
•¥ētriešu koncerts-Bafalo
.; Sestdien, 22. oktobrī, pīkst. 7 vakarā ukraiņu St. Jobn's zālē, 158 German St. Bafalo latviešu .ev.-lu't. draudzes dāmu komitejas' gadskārtējā sarīkojumā koncerta daļu izpildīs Vētras studijas jaunie dziedoņi: Ingeborga Birrfe-Veinberga, Mirjama Bērziņa,- Antons Ķivlenieks, Kārlis šūns, . Juris .Cīrulis, Rūdolfs Purvs un ^ bass^baritons Alberts Vītols, Stratfordas festivāla di-riģenta . komponista Alfrēda Stromberga pavadījumā. Programmā daudz jaundarbu, ansambļi, dziesmas un operu ārijas. Ieeja uz visu vakaru — Sl,50.
sionismam. Tas vēroj ams, piemēram, ari pirmajā Vēstulē Pēranī Gintam, ko autora vadībā un Stokholmas filbarmoniskā orķestra pavadījumā Latvian Music platē iedziedājuši Paula Brivkal-ne. Impresionisms pavīd ari so-lodziesmu ciklā. Pasakas par mīlu, īpaši savdabīgajā Narcisā, kur klavieru pavadījuma lauztie akordi it kā attēlo gaisīgo ' ziedu smaržu, tāpat 17. klavieru dainā, kur otras tēmas barmoniskā ap: dare radniecīga Debesī Nogrimušajai katedrālei, kaut formas veidojums pilnīgi citāds.
Neviens nav pravietis savā tēvu zemē. Tā tas arī ir ar Jāni Mediņu. Par viņa nesen kā sa-rakstītaj ām tautas dziesmām ar orķestra pavadījumu, kas dzirdams Paulas Brīvkalnes iedzie-dājumā, jūsmo'zviedru mūzikas kritiķi, radiofoni tās . pārraida labprāt. Tikai latvieši paši pret tām nereti izturas ■ vienaldzīgi,, pat vēsi, noraidīgi. Nav ko^ brīnī-, ties: Tā kādreiz klājās arī Bap tokam, kad viņš nāca klajā ar saviem radikālajiem ungāru Un Balkānu tautu mūzikas ap-; strādāju'miem. Mediņš šais, tau-. tasdziesmās ielicis visu savu'mei-staribu. Pavadījums kļuvis par. dziesmu satura atklājēju. Lai atceramies skumjo .Saulīt' tecēj', romantisko Puiši jāja pieguļā, lirisko Aiz; ezera augsti kalni, jautri sparīgo Tautiešam roku de-. vu, vijīgo Ziedi, ziedi, rudžu druva, atjautīgi . steigtos Raibos cimdiņus. ..
. Līdzīga attīstības gaita—Ŗach-maņinova un Rieb. strausa iezīmēta vēlā romantika, tad fŗan-; ču impresionisms, beidzot Barto-ka, Hindemita un Stravinska modernisms — vērojama arī Medi-. ņa solodziesmās un pārējā daiļradē. Varam salīdzināt kaut vai populāro Ak jūs atmiņas, kas radusies. 20,. gados, ar iepriekš minētajām Pasakām par mīlu, impresionistiskO'Vasarā vai, plašo īn signo Domini. Neraugoties: uz'dažādību, vērojama toiiiēr tā pati spožā vokālā līnija, tā pati tieksme pēc kvadrātiskā rakstības veida, tā pati mazliet pasmagā, īpatnēji pievilcīgā . harmoniskā apdare, kaut kļuvusi sarežģītāka, skaņu krāsām bagātāka. Mediņa līdz-šim radikālākie darbi ir 50. gados rakstītā Meitenes, dziesma, kas-ne vieUai vien dziedātājai sagādājusi galsvassā-pes, kā ari „kaķa cikls" (Runcis un zvirbuļi. Runcis zābakos, Kaķīša dzirnavās).
Kad Irma Kurme tās atskaņoja. Hamburgas mūzikas augstsko-; las .audzēkņu vakarā, kompOzici'-jas klases profesors vēlējās, redzēt, notis un pēc tam teica:' „Der ist ein grosser Mann!" Harmoniskā valoda te vietām robežojas ar atonālitāti,. kaut spekulatīvo 12-toņu techniku Mediņš nekad nav lietojis. Zābakotajā runcī, kad runa par mēness dunci, klavieru starpspēlē un pavadī-juniā ļoti asprātīgi- lietota polito^ nālitāte: kreisajai rokai noslēpumaini P-dūra akordi, labajai --
zaigojoši Es- dūra. lauzti trīsska-ņi. Lielisks humoristisks efekts! — Beidzamā laika dziesmās Mediņš izteiksmes līdzekļus atkal daļēji vienkāršojis, •
■Nozare, kur Jānis Mediņš gandrīz vai kā vienīgais no latviešiem radīj is paliekamas vērtības, ir koncerts solo instrumentam un . orķestrim. Tādi viņam ir trīs ■— divi čellam im viens klavierēm. Kāds no šiem darbiem priekš dažiem gadiem atskaņots, Rīgā, un atzinīgas atsauksmes par to sniedza vai visi okupētās Latvijas laikraksti. Nav ko. brīnīties — turienes latviešu ;škaņraži neka tamlīdzīga nav spējuši sarakstīt, un Jāņa Mediņa komentārs ir pavisam īss :„Muca auguši, pa spundi baroti."
Vērtīgs ir Mediņa sniegums mūsu kamermūzikai. Lai minam stīgu kvartetu, klavieru kvintetu un ^ trio,, lielākus un mazākus darbus vijolei, 'čellam, klarnetei, flautai, obojai, akordeonam, un klavierēm. Atsevišķi gribētos pieminēt 1954. g. sarakstīto Rapso-diju divi klavierēm, kur 11 -miriū-^tēs jāizspēlē.49 lappuses. Mediņš; par šo Rapsodiju teica: „Tā ir Vakareiropa. Vecie labie laiki aiz-gājušil'v;
č.eohu komponists^ ■ BredricJiš Smetana. uzcēla savai ■ tēvzemei ;pieniinēkli ar .simfoiīisķo tēlojumu Moldāva. Mediņš tādu .pie-
■ miņeķli :■ dzimtenei cēlis'. ar. trešo orķestra svītu Latvijas ainas, kas līdz; ar simfoniju, pirmaj ām; divām orķestra svītāin uri Latvju rapsodiju. veido viņa muzikālās daiļrades; nozīmīgāko: sniegumu, šī trešā orķestra svīta sarakstīta "20. • ga,du beigās. Pāris' gadus vēlāk Mediņš to diriģēja Helsinku radiofonā; Toreiz pēc koncerta pats Sibeliuss telefoniski . pateicies autoram par skaņdai'bu, kur tik spilgts nacionālais kolorīts. Pavirši klausītāji -varbūt iebildīs, ka svītas- četras -daļas pārāk vie-:nādas. Uzmanīgi..tāin izsekojot, atklājas mērķtiecīgi. pretstati, . Kurzeme plūst' plaši, svinīgi. Skumjās pārdomās ieslīgušās tēmas pavadbalsis jo bieži vestas tukšās kvartās.. Ievada Uri atkārtojuma daļas sākuma zaigojošo fonu veido Mediņam raksturīgs ostinato; — daudzreiz atkārtota pavadījuma figūra. Skarbāka, minora,: vietām pat veco baznīcas toņkārtu nokrāsa ir Vidzemei, kuras vidus daļā .atskan, strauji deju ritmi. Visskaistākā, manuprāt, Zemgale. Pasakainu Ievada noskaņu Uzbur: kontrabasu un augsto vijoļu, šķiet, ari čelestas
■ tremolb apņemtā, mežraga nielo-dija. Galvenā tema ir viens no Mediņa iedvesņias;, laimīgākiem sniegumiem: Tās bagātais harmoniskais ietērps mirgo. vai. visās varavīksnes krāsās. Par. ezerzemi Latgali stāsta senlaicīgās baznīcas: toņkārtās veidota ' plūstoš.a melodija, kuras bieži paraliēlās kvintās vestais pavadījums dod tai īpatnēju nokrāsu. Kā spilgts pretstats dzirdamas, ugunīgas dejas...;; .
Andris Vitoliņš.
Eduards Freimanis
VAI?
Vai ziedēs ugunis, Vai līgos Jāņi? priežainos purvos Vai līda sauks gārņi?
Sipiņus kautrīgos : Pebesis glāstīs? Tīreļu teikas Vai AiTši vēl stāstīs?
Vai mani vāveres ILazdainēs mānīs? Tērauda dzenis Diendusā zvanīs?
Bajāri apkūlās piedziedās sētas? Piedarbā dzīres ■ Dzers dvēseles svētas?
- DZEJNIEKA ATGRIEŠANĀS ;> ;;
Apcerējums par Leonida Breikša dzeju izlasi „Dziesmu Daugava"
„Sējēja" izdevums 1960.g.
Tas bija, laikam. 1927. gada nieks un patriots, kuru tik rup- Kā dzērvju pulkus dvēseles
ziemā. Rīgas pilsētas 1, ģimnāzi- jā kārtā no mūsu vidus izrāva Viņš aizvada uz savām mājām... jas 3. klasē ienāca dzejnieks Vi- Maskavas algotņu : roka, Dz^ju pārlasot nodaļā Mana ticība"
is Plūdonis, uzkāpa katedrā un izlasē atradīsim^Leonida Breikša jevleS^f Sa"S
izņēma no kabatas kādu manu- skaistākās dzejas. mīlestībai un I' ^^^^
iavoj2s,uz.iasisanu,lilaseatvieg- .vasarai un Tev') — un sai noda- v-rishis" TūP-šini"
^l^d^.bM^ )ā;ievietoti panti teprieciņa.ar '^^^^^'^ ļ'^rS
redzēta latviešu gramatikai. Un stia klasisko skaidrību tēlom- f,- ■ ■ ^
pramflfiiffl^ uinimii Vničanp" Vi ^'■^^'^^ t^'^^,^ sKaiuiiuu, ''f^^J" noda a levietotas Breiksa pamatikas likumu kalšana yi- ma krasamību un panta muziķa- manunrāt dzīvos vis-
Iis Plūdonis paradīja vishelako litāti. Dzejā -Sauciens" ^ B.,-fjfJ^^
stingrību un sīkumainību. Tagad,: r^iemērārn saka- ; ugaķ, jo_ci veto reliģiskas izju .
arimredzot, dzejniekam bija kaut ^1 , ai JiJ.^o x,ō,-. un pārdzīvojumi nav i.padoti .
kas cits padomā Cik_daddz veja, zilgana veja dažādu laikmetu modes untu-.
Pārtaidis- skatii zēniem, kas sē-^ ^^^^^^^-J^^J^d^. miem dzejā un bezjēdzībai. Jo: dēja savos solos, Plūdonis teica ;^aiKas par birztalas galotnēm ^.^-^ ^^^^ j^^^. _ aiz)cilvēkiem , ^ • sKreia un namiem,
svinīgā balsi: „Gribu jums pa- i ■ - , i^- u?.īi^'.
stāstīt, ka jūsu vidū ir .izaudzis čukstēja, beržos
dzejnieks. Un'tūdaļ jūs viņu pa- , . , kāds smeja.
šu dzirdēsit" : ^ meičas, kas gredzenus
kāds smēja-.^^^ aiZ:Visa;;ko tie mīl unnist,
To teicis, mūsu latviešu, valo-, „ ..nHaia f^7omPi"-.v - It kā skaidro to— raugās
das skolotājs piegāja pie Leoni-, ^^J^f,^^^^^ Un ikviens, ko gaišums šis ir -
da Breikša un sirsnīgi viņu ap- ^ ^".^daja „Svets mantojums ^ j^.
sveica. Jaunais ,.dzejnieks" bija atradīsim Lepnida Breiksa patņ- _ kā skaidro to - raukās ' aizkustināts līdz asarām, un tad otiskas vārsmas. Dažas no sai ." ^-^ to au as
• Plūdonisviņam lika lasīt Bairo- nodaļa, ievietotajām dzejām jau; v,J^^^ ^rāmP
/na poēmu,' šiljonas gūsteknis," kļuvu^s mums visai tuvas.„Dze-: .^^e^D^iS n£ ml-ko Leonids no angļu valodas bi-J^.^ „Svets mantojums si zeme AUGUSTS MĒLKS, ' " " " " ' ' •'
' tas liecināja par īsta >dzejnieka ?H karavīru ,VT-- vwTno 'dzirksti, ko Dievs bija iešķēlis.^n u^ jau kļi
oktobri atsKatijas uz 60 muza m^su klases biedra: dvēselē, ..ot^o mūsu- tautas'lūgšanu, gadiem. Viņš ir sarakstījis: tuvu vēl šodien.atceros vienreiz dzir- . Mīlestība uz savu dzimto ze-.
Ir kaut kas, kas daudzreiz
sirdīm pāri
Vai pats kā ēna Ciemoties nākšu? Diev3iņu laikā Daudz nomoda' nakšu
ia Dārtulkoiis un fidevratrauk- mūsu' tautai" - sava himniskā tā daudzas atmiņas, šo p^^ ja pariu Kojis.un_ioaevis_ aibauK. ipoiivn hirnin ^ndal- nobeidzot, gribas atklātībai pa-
smei.Tulķojums bija tiesām labs; ^aKS»;ura deļ ieguva pirmo gPf?ai tiki tās 'kas saistās ar
. • , tas lierināia nar īsta >dzeinieka?'i karavīru jundas sac^^^
pazīstamais jgauņu rakstnieks, 4. .^^^^^^^^^^ SS un ir jau kļuvusi gandrīz par ŗ"supedejo,tikšanos. Ķadu va-
—atskatījās uz 60 mnža ' ^ karu iedams majas no darba kā-
dā dārzniecībā, Valdemāra ielā
gauiciii. viV'^ " -v..„^owjia. uu.v,u vei sooien. atceros vienreiz uzir- «A.i^oLiua oavu^ umimu ^gastami Leonīdu Breikšu Zinā-pie 40 grāmatām. Viņa darbi tul- dētos vārdus, ko saka šiljo- mi un tautu Breikša dzejā iz- .^j^J^ tāpat kā es" strādā koti ari latviski. Savos darbos nas cietumnieks: ; „Sendienā.m pauzas vārdos un izteiksmes li- smagu fizisku darbu, uii garigi viņš bieži apraksta, jūm un- skats tas neredzēts, kā uzaust dzekļos, kas nav trafareti unno- ^.^^ redzēdams rupjo varmācību zvejniekus Melks dzimis Sām-^ī^s,.kā^saulēlec'^ , ; _^ valkāti, bet saista, ar domu_svai- un daudzās bezjēdzībās,: kādām S zveinieka dēls 1937. īsi- Tagad reliģisku . rakstu apg^ads, gum^^
sala, zvejnieKa^ae^s.,^l^337.g. īgau 3-^-.^,, cildināmu.dar- dzeja ,.Testaments" - Leonīds mūsu tauta un dzimtene. Bet,
nijas valsts viņ«m ka; balvu uz- bu - izdevis grāmatā „DziesmuBreikšs^§aka:;- šai vakarā Leonids izskatījās ap-
dāvāja jaunsaimniecību Tallinas Daugava."Leonīda• Breikša dzeju• „Egles aug,no čiekuriem, kas mierināts; varēja redzēt, ka vi-tuvumā. Melns bija Igaunijas pē- izlasi. Tā pie niums atgriezās krīt ņā bija modusies jauna, cerība
. dēj ā parlamenta loceklis. • šis apdāvinātais. latviešu dzej- Valgā zemē--augšup asnus, v un paļāvība, Draugs," viņš man
■ dzenot, ■ teica: ,,Tu gan laikam nevarēsi •""""". ■ ... ,: ■ ■ - -. ..-Vailtai ciltij, kuru. izbeigs rīt iedomāties, 'no kurienes es:nā-
.. Pēdējs zars, zem nāves cirvja ku . ,. .Es nāku- no Spures. šo-
• stenot" dien es aizgāju pie viņa un tei-. : šajā nodaļā ievietota ari bieži cu: ,,Es. neesmu komunists un lasītā klasiskā „BrīvībasPiemi- nebūšu komunists. Bet jus mani nekļa balāde" nedrīkstat bez tiesas lēmuma no-
.. leklausaities brāļi, māsas,.. ' sodīt tikai par to, ka esesmu lat-
draugiar':
•'i
viešu patribts un mīlu savu tē.v-
Akmens runu runā;. ... Sirds to dzirdēt var. Tāpēc lai ikviens.reiz stāv.
šai vietā kluss; Tikai klusums māca — Saprast varoņus."
zemi. Kādēļ mani uzrauga policija? Kādēļ man nedod darbu, un savu maizi varu.pelnīt tikai kā grāvracis?"
š,Spure bija laipns.' Viņš mani uzmanīgi uzklausija. Teica: „Es . ^ _. _. ... jūs saprotu, mēs jums visdrīžā-
īpatneja un neaizstājama vie- kā laikā sagādāsim darbu . . ." ta latviešu: literatūrā Leonīdam Dažas dienas vēlāk Rīgu apli--Breikšam piederēs, ari kā dzej- ^ioja skumja vēsts, ka apcieti-niekam,—Dievā, meklētājam, nāts dzejnieks Leonids Breikšs, Gribētos teikt, ka šai ziņā Leo- Komunistu partijas sekretārs :bi-nidarh blakus nevar nostāties ne- ja. turējis savu solījumu, čeka viens cits no latviešu dzejnie- pagādāja Leonīdam darbu — kieŗn. Tamdēļ grāmatas pēdējā vergu, nometnē, kaut kur pie zie-; nodaļā („Mana ticība") — ieška- meļu.Ledus, jūras . ., Dzejnieka naš panti uh vārdi, kuriem līdzi- ideālismu, atklātību un patrio-gus (reliģiskā pārdzīvojuma, zi- tismu: noziedzīgā kārtā bija iz-ņā), vēl neviens latviešu dzies- mantojuši tie, uz kuru sirdsapzi-, minieks nav uzrakstījis -un, var- ņas gulstas daudzu noslepkavoto, būt, šajā gadu simtenī, arī vairs badā nomirušo un nomocīto lat-neuzrakstīs.-Atcerēsimies Breik- viešu dvēseles.
Mēs nezinām, ko Leonids Breikšs mums; būtu devis, ja viņš: vēl atrastos mūsu vidū. Bet ar savām patriotisma un.. dziļa reliģiskā pārdzīvojuma apdves-
ša lielisko dzejojumu „ Himna Debesīm" — kas iesākas ar,;vārdiem: -
i,Ir lielas Dieva debesis :
Tās-ceļas pāri zemes spaidiem - tāmTz^jām^vrņrir'ulc Par musu asarām un vaidieņi. skaistu pieminekli, kas vina vār-Par musu bedam, sapem celts- du glabās nākošām paaudzēm.. Surp staro Dieva.saules zelts.
Lai viņā mēs reiz mieru rastu..;
Brīnišķīgi skaistos vārdos dzejas turpinājumā rasta atbilde arī ciešanu -problēmai, kas nodarbina visus Dieva meklētājus. .> , .,No. rūgtām stundām nebaidies:.-
Iet bezgalības laukos Dievs Kā dārznieks — saudzīgs
„ . . . Lai tiem; kas zeme rio-i gūlās bez zārka, Kam .kapā ziedi nenobira līdz. Nu dziesma skan: un šūpodamās trīc.
Kā' vītols skumjš virs sāpju ... mārka-. , ." šo rakstu nobeidzot, liekas, ka būt-u netaisni aizmirst pasacīt „paldies" arī Leonida Breikša
Jubilārs ajr kundzi Mariju un meitiņu Mārīti Stokholmā.
. katram: ziedam — mātei un māsai Tamārai, kas ļo-
Kas Viņa dārzā aug un plaukst, ti daudz darījušas dzejnieka dar»
Vai zemē; rudens lapas čaukst, ' bu saglabāšanā : un krājuina
Vai sals nāk stindzinošām „Dziesmu Daugava" sakārto.sa-
.: kājām, nā.
I.L!fJlM.IHMimflllWy«»T.Ī1
T. ZELTIŅA'
(SO. turpinājums)
„Labi, parunāsimies par mūsu personīgajām būša-.nām, kad būsi atbraucis atpakaļ," Emma sacīja ar lejup noslīdējušiem lūpU kaktiņiem un uzmeta^ Ģediminam tik niknu skatu, kā gribēdama iedzīt viņu stāvus zemē. Ko gnīda atlīdis tādā nelaikā" kad bija vēl nokārtojamas dažas svarīgas dvēseles lietas. Nu svešu ausu klātienē par tām nekā vairs nevarēja iebilst, un tāpēc Puķukā-;Postiene ar cēli balto priekšautu līgoja projām, pār. plecu i Amorijam uzsaukdama: Tik taisies mājās pēc iespējas drizāk, jo es tūliņ, tiklīdz būs spēkā pašu valdīšana, iesākšu kustināt to krogus lietu," Tad viņa vēl atcerējās, ka palikusi neaiztikta uz letes noliktā, pudele, kuru nu gaužām.necienīgi varētu izdzert padullais Cīruļdziesma, panāļjās atpakaļ un pabāza pudeli, zem baltā priekšauta.
Ģedimins neizpratnē blisināja acis: „Kā skatos Amo-nj, pie tevis negaidot sākuši ierasties agrāk neredzēti ciemiņi."
Pelerīns tik tālu jau bija atžirdzis, ka atbildēja filozofiskā'mierā: „Redzi, Ģedi, kad man tev mantojumā būtu jāatstāj kāds padoms par dzīvi, taš varētu skanēt apmēram tā: Ja galva nereibst, kāp dzīvē cik augstu gribi, nekad tik neaizmirsti apskatīties, vai paliek aiz mugu-mš kāpnītes, pa kurām vajadzības gadījumā droši var
nokāpt, lejā. Kad kādreiz to pagadās piemirst, var iznākt ellešķīgi nepatīkama krišana. Tad vēl •—. nemēģini aizmirst kļūdu ar jaunu:kļūdu, piemēram, bīstamas per- -sonas sabiedrībā bez jēgas piedzerties. Jāņiācās vienmēr ir visiem, ari visgudrākajiem un veiklākajiem cilvēkiem, kāds es; par' spīti visam, tomēr vēl domāju palikt." '
„Tu zini tās piedzeršanās briesmas man tagad vairs . nedraud," ar skaidru galvu tm.skaidru dvēseli sacīja Ci-i-Uļdžiesma; sākdams nojaust, ka šorit stipri putraimainais Pelerīns pa - nakti kaut kur būs nokūleņojis, kas pašam; briesmīgi derdzas.
. „Skaisti, tad man ir cerība pārbraucot atrast veikalu puslīdz pieklājīgā kārtībā. Savas sausās ticības dēļ tomēr galīgi neizžāvē manus draugus. Skapīti, pie gultas ir dažas ārmaņaka pUdeles, tām atļauts no turienes pazust , , , Un tā kā- tev manas neklātienes laikā pargulē-šanai ir atvēlēta mana gulta, tad vari to' izmantot pēc
saviem ieskatiem:... " ; -
„Ja tu šai sakarā par ;mani un Vandu domā,- tad tā pirms kāzām ir utopiska iedoma" pakautri atzinās Ģedis,
: „Ar kāzām gan tu nesteidzies un,gaidi mani pārbraucam, lai varu izlaist tevi tautās, kā godīgi pieklājas, af mūziku. Noīrēšu veselu Vircburgas brivprātīgo ugunsdzēsēju orķestri ar tādiem ragiem, ka spēlējot plēsīs pušu, bungādiņas un vajadzēs noīrēt speciālas cilvēku komandas, lai pietur sabimīboto ēku sienas; pasargājot no sa-gāšanās," mēteļi, uzvilcis,; Pelerins jau bija iejuties īsti priecīga bezrūpīga ceļotāja omā.
„Galu galā — tu neesi man vēl pateicis,, ūz kurieni brauksi? Ja kāds pēc tevis meklē, ko lai es saku?" gribēja zināt Cīruļdziesma. -: .
„Saki, ka nezini, un'tā būs svēta patiesībā. Kas kā-\' dani. par:mani tev jāstāsta? Taisnību sakot, nekur es' īpaši nedomāju noenkuroties. Pabraukāšos vienkārši pa svaigu gaisu un safrizēšu dvēseli, kas sākusi stipri sapin-
kāties; č.au!" Amorijs atsveicinādamiļes pielika pie plāt-, males malas divus pirkstus; un aizgāja tik cēlā gaitā kā lielākās pasaules bankas direktors. .
„Čau!" nosauca viņam pakaļ Gīruļdziesma, ne mazāk lepni elkonī pret leti atgāzies, pārmetis melni dzel-tenrūtainās kājas vienu pār otru un svārku atloka pogcaurumā iebāzis īkšķi.. Viņš tagad uz nenoteiktu lailm. palika visas šīs bagātības pilntiesīgs ;pārvaldņieks, turklāt ar tiesībām devīgi pacienāt slāpstošos draugus... Kā tādosapstākļos lai cilvēks nejustos patīkamas pašapziņas pacilāts? Bez tam. Vanda tik augstu vērtēja praktiskas izdarības spējīgus vīriešus: .;..-
\
* *
■ Dienu pēc Amorija. Pelerīna aplam steidzīgās aizbraukšanas nometnē notika gaužām dīvainas lietas. Lielajā'kazarmu pagalmā, kāpurķēdes skaļi žvadzinādama, iebrauca ērmīga mašīna ar gaŗu;,gaisā izslietu tērauda snuķi, pie kura metalla virvē karājās lielgabala lodes lieluma bumba. Mašīna apstājās pie pjiissagrautās ēkas, kur gaisā iemūrējušies dzīvoja Miedziņi, un tērauda snuķis iesāka šūpot virvē pakārto bumbu. Tā atvēzējusies ietriecās, sarlcanajā ķieģeļu sienā ar tādu spēku, ka. dobj i nodunēja visas ēkas atliēkas;. :. • Tai pašā brīdi atsprāga vaļā Miedziņa baltās durvis un izbiedēta izbāzāš laukā žaņa,. pinkainā galva,. Kas notika?' Traki cilvēki bija, iedomājušies noārdīt ēku, kurā viņš dzīvoja, noārdīt bez brīdinājiuna, • bez kāda vārda teikšanas, Tā vienkārši bija-cūciba; ūn.Miedziņš pārskaities skrēja lej ā;^ : >
.Nespēdams lāgā sadzirdēt, ko pinkainais cilvēks- tik mežonīgi bļaustās, dragātajā mašīnā sēdošais cilvēks apturēja motoru un vāciski jautāja, kas esot'noticis.
Kas esot noticis? Žanis, vēl vairāk pārskaitās par tādu jautājumu. Vācietis patvarīgi dragā kopā māju, kur iekšā dzīvo cilvēki, un tad vēl rādīs tik nevainīgu seju,, ',. ;: ■ ■
Bridi uzmanīgi noklausījies, ko Miedziņš lauzītā vācu valodā stāsta, dragātājs sāka brīnīties, ka nometnes administrācija par pussagrautās ēkas nojaukšanu tās apdzīvotājiem nekā nav teikusi, šīs drupas komaridaiita uzdevumā nupat kā pārdotas būvmateriālu finnai,
Žanis. Miedziņš, ne mirkli nevilcinādamies, skrēja
projām uz administrācijas ēku uņ^aizel|es iedrāzās Spēlmaņa darba istabā. Kā tas ir iespējami, ķa pārdot^ nojaukšanai ēka, kur savus mitekļus iemūrējuši cilvēki? Tā vienkārši ir neiedomājama bezkaunība, ; -\ Jocīgā kārtā Spēlmanis.; izskatījās tik pārsteigts, If. ķā viņš ari ne nieka nezinātu. ^Uņ laikam neizlikās,, jo steigšus iegāja blakus istabā pie komandanta. Žanis stāvēja un gaidīja, kas tagad notiks. Viņš bija nolēmis cinī-ties par savām tiesībām dzīvot paša izbūvētā istabā.
Pēc īsa klusuma briža aiz komandanta kabineta durvīm atskanēja skaļa lamāšnās, ' tad durvis atsprāga vaļā un izskrēja Vāveriijs, ar plāksteri uz vaiga. Viņš prata drusku vāciski un žaiiim. uzkliedza: „Ķur ir tas .vācietis,;kas saka, ka viņam šai nomētnēkaut kas ir .pār-
■dots?".;:'. ■ :'..';- - ":
. „Pie. mūsu mājas\ Sāka jau dragāt sienas.-' Kā ka--reivis ierindā pamatstāju ieņēmis, ziņoja; Miedziņš. '
Kādreizējais klauns temperamentīgi savicināja pār galvu dūres, .nobrēcās .dažus pieklājīgā valodā nelietojamus vārdus un šņākdams drāzās projām uz notikuma vietu, • Protams, spēlmanis viņam sekoja, aizgūtnēm Žanim stāstīdams :„Tā ir gaļīgi nesaprotama es jmns sacīšu — īsti mistiska lieta. Kā komandanta kunga vārdā kāds vāciešiem kaut ko var pārdot, .kad komandanta kungam pašam par to nekas nav zināms? Nevarēliu būt, ka dullam vācietim ienākusi galvā tik pārgalvīga doma^ kā tikt pie ķieģeļiem, Kāds; neiedomājami bezkauriīgs blēdis ir vāciešus.piekrāpisuņ izmuļķojis. Un.ļoti iespējams, ka vēl no mūsu pašu tautiešii — vidus."
Pie.ērmīgās dragājamās ierīces ar gaisā izslieto snuķi jau bija sastājies pulciņš ziņkārīgo. Komandants iesprauda sānos rokas, atgāza atpakaļ galvu un uzkliedza augstajā mašīnas kulbā sēdošajam vācietini: „Ar kādām tiesībām jūs esat te iebraucis? Ko jūs te meklējat?"
..Nojaukt mums pārdoto ēku,"' vācietis mierigi atbil-: dēja. ■ . - ' ' -
„Neviena ēka šais kazarmās nevienam nav pārdota."
„Kā tad nebūs, oa vakar esam to nopirkuši." V .. '„No.kā?"
,,No cilvēka, kas to. mums pārdeva komandanta pilB." ■ varā." - ■ :
(Nobeigums sekos)