mšdien, 19S1; gada 12, jūlijā, Nr.
lATVĻJA AMERIKĀ -^3
•. R. N.
Toronto, tel HO 3-5861, 118 DANFORTH AVE.
konsuls
ILIS TOMSONS
ai RE 8-7798, Montreal, 1*. Q^ 10 VICTORIA AVE., APT. M.
Andrejsons c.l.u.
4l;M]iircrest Drive, ļON MILLS, ONT. - HI 74323. fufo, uguns, garantiju, pablis° atbildības, dzīvības a: veida apdrošināšana.
ALEKSANDRA KĀNBERGA
R/iKSTU:i)MU..BIROJS )5 Ferrier >ive. ,Torontō; ;:pie Danforth & Carlav/)^ Tel.:HO 3 2667
PIRMS ATVAĻINĀJUMA
Ir klāt atvaļinājumu laiks. Lai patīkami pavadītu, par to jau laikus jāpadomā.. Vienā pusē ir lūsu vēlēšanās, otrā — līdzekļu jautājums fcQ ,varam atļau-lies?,
V lnak šāda atvaļinājuma nav, ļo.itā darbojas visu gadu bez ipār-traukuma. Tomēr lnak darbs ; Br jāplāno. Uu lai to varētu, va-ļjadzīgi līdzekļi, šajā jautājumā atrs latvietis var. pielikt savu rofcu.
lnak līdzekļi sastādās galve-lokārt no lnak dalībnieku ■maksām, šī Nodeva nav liela,>ti^ ļkai $l,r : gad% kārtojot ^ to ar IlnAK tieši; vai 500 gadā no per-ļsonas/ kārtojot caur organizāci' ļjām. ļ
Tāpēo pirms došanās atvaļinā-ļ jumā nokārtosim: savu dalības ļ maksu LNAK, un brīvi baudīsim I pelnīto vasaras atpūtu^ ' lnak adrese: P. O. Box 285, iTerminal „A" Torcnto.
a. Rožkains, lnak biedrzinis.
MONTREALAS - TORONTO VīpīBU SACĪKSTES TENISA
šogad notiek Toronto, 15. jūlijā, Riverdale Park laukumos, sākums pķst. 10:00. ■ ;• LSAK'dāvātais ceļojošais kauss ; pagājušā gadā, ipēc trīs gadu luz-: 'Varas pēc kārtas, pārgāja Mont-i'realas vienības īpašumā, šoreiz 'Montreālas spēlētāji solās ierasties ar jaunu, iau tradicionālajām' 'spēlēm savu.labvēļu dāvātu, balvu.
Tenisa cienītāji un draugi aicināti ierasties kuplā skaitā; jo ' spēles solās būt interesantas.
HlIliailKiEillllliSilīnBllIltibiliiKļiliiIBlIllIķll^
[A GAITĀ
b'as sargāšanā. Nelaiķis darbojās ABN bbka latviešu sektora vadībā, bija arī aktīvs DV organizācijas darbinieks, tāpat virsnieku apvienībā un strēlnieku kopā. Par nopelniem Latvijas atbrīvošanas cīņās apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet pēdējā ka-: -ā ar kara nopelnu un dzelzs trustiem.
Aizgājējs atstāj dzīvesbiedri Ernestīni» un 26 g..v. dēlu Žani, meitu Gaismu, znotu (Jāni Zvirgzdi-ņu) un mazbērnus, Aini un Ausmu.
šl,. nekrologa rakstītājam nāk abmiņā sestdienas skolas pēdē- ' jais izlaidums, ar kādu dzīvu degsmi aizgājējs sekoja sava maz-dēla atzīstamo mācības ; sekmju veikumam, par to viņam nodo. dot' dāvanas. Nav, vairs mazbēr^. niem vecātēva, dzīvesbiedre zau-' dējusi draugu,uz mūžu,, bērni tēvu un znots, tuvu piederīgo. : .
.Aizgājēju pēdējā gaitā izvadīja māc". A. Lūšjs no Rosar. sēru Inama; kurš bi|a pārpilns pavadi- . 'tāju, kas bija', nākuši atvadīties no diženā,, latvieša lun drauga. Nelaiķii izvadīja uz Jorkas. kapiem, im apbedīja latviešu kapu nodalījumā. Pie kapa. atvadījās un ziedus.un vainagus nolika: U..' Maksiņš no DV LoņdonaSy, Ont.. nodaļas, kuras biedrs aizgājējs bija, P. Rudizītis. no strēlnieku . kopas, .A.Augulis no latviešu virsnieku' apvienības, un N. Li-dekš no 32. pulka bij. cīņu biedriem. Kapu kopiņu klāja daudz krāšņu ziedu un vainagu; unj atvadoties piederīgie un draugi veltīja daudz n^ļu atvadu vārdu.
■ Vieglas smiltis svešzemes kaļpu kalniņā! ^
i - 0. K. .'
cijā,
Dron-I š. g, tešels ļ šeit trāci-lāciju lie-•bet Jlūdu-ļundā is dzī-• kas ļa 'Un irības oku-brīvī-
Sarikojumu kalendārs
TORONTO
26. oktobrī G. Trēziņas: (mecosoprāns) koncerts, koncertap-;vienības sarīkojumā.
iii novembrī — Gleznu izstāde -koncerts Centrālās bibliotēkas telpās, St. George / College.
HAVAJJL
„Tu, Havajas puķe" .. .vai nedzirdam Jāņi Niedru dziedam „Havajas puķē" Nacionālajā operā? Vai domās neaizejam pie „Tabū" — svētnīcas? Kur dejo havajietes un atskan smeldzoša mūzika? Gaiss piesātināts ziedu reibinošo ismaržu un cilvēki reibst skaistuma pārpilnībā. Vai skatoties šo opereti Nacionālaļjā operā Rīgā, reizēm nebija vēlēšanās pabūt šajā pasaku z&mē, šajā klusā okeāna salu pudura, Har vajās galvaspilsētā Honolulu? Ja ;vāxju kritika rakstīja "par so izrādi, minot attiecībā uz dekorācijām, ka Ludolfs Lil^ertS; teicami «pārstādījis" so puķi Rīgā, tad tam bija taisnība, jo cilvēkiem tā patika, jm šo opereti izrādīja vairāk nekā 100 reizes. Rokās bija sadevušies režisors, diriģents, de: korātors, baletmeistars un kormeistars. "Skatuves meistars Andrejs Seņakols ar savu štābu un apgaismošanas meistars Auniņš ar savu. Brauca viešņas unlīk-smiīiāja rīdziniekus..
Nu mēs esam samērā tuvu šai paradīzei, šim 8 lielākām s&\ām Un daudzām mazām, kuras neapdzīvo. Salu izcelsme ir vulkār niskas dabas. Stāvi krasti vietāmi |)aceļas augstu virs okeāna līmeņa. Augstu, jo augstu uzšļācas viļņi ar gigantisku spēku. Savu i^asakaino seju Havaja pamazāin zaudē, un tajā vietā arvienu vairāk ņem virsroku modernas celtnes, platas ielas, auto . . .Kopš 1959. gada Havaja pievienojās ASV un ir tās 50. štats.
Ostā lēni un majestātiski iepeld liels kuģis ar tūristiem, īpaši amerikāņiem. Viņus krastā sagaida dziesmām> dejām. Nākot lejā no kuģa havajietes savos īpafcos ģērbos apliek ziedu vītnes ap kaklu un vīriešiem nobučo vaigu. No kaut kurienes atplūst īpa-ta mūzika . . .Tūristus ātri novieto pasūtītajās viesnīcās, kuras moderni iekārtotas, un piemērotas visizsmalcinātākam cilvēkam. Saprotams, viesnīcās starpība cenu ziņā pastāv tāpat, kā Eiropā vai Amerikā.- Var izvēlēties. Ēdienus gatavo labus, garšīgus un pēc izvēles. Viesmīļu laipnība liela un apkalpošana ^lida.
Tūristi var nodarboties ar dažāda veida sportu, sākot ar makšķerēšanu un beidzot ar braukšanu ar ūdensslēpēm. ' Sevišķi pēdējais ļoti iemīļots. Viesnīcas un vadošās iestādes dara iespējamo, lai savus ciemiņus labi uzņemtu un aizdzītu garlaicību. Staigājot pa viesnīcu zālēm, prātā nāk operas uzvedums ar princesi Laiju un kapt. Pinkerto-nu (Pērkone un Verners). Tāpat Leonaitis un Mirdza Kalniņa, vai Pfeifere. Verneram allaž vajadzēja atkārtot savu dziedājumu _ ar ,,jūmiecēra" — baletu, kur dejotājas bija baltos jūrnieku tērpos un izskatījās jo koši. Skatoties havajietes dejo-jam viņu ipatā tērpā, nāk atkal prātā mūsu balets, jo nevar teikt, ka havajietes ir daiļas, bet tādas gan bija mūsu baletnieces. Haiva-jietēm pagari kostīmi, kas atgā-
AUG JAUNA LATVIEŠU MĀKSLINIEKU SAIME
asv vidienes apgabala jaunatnes dienās, mineapolē, redzējām jauniešu sasniegumus tēlojošā mākslā,
Katru gadu kādā no latviešu ©v.-lut. draudžu apvienības draudzēm notiek jaunatnes dienas, šo-gad tās bija 1., 2. im 3. jūlijā Mineapolē, kur sanāksmes mājastēva ^ pienākumus bija uzņēmies Mineapoles un St. -Paula latv. ev.-lut. draudzes Jaunatnes pulciņš/Mākslas skatē ar saviem darbiem piedalījās pavisam 7 jaunekļi uri 4 jaunietes, izstādot kopā 42 darbus. Pieci no šīs izstādes = dalībniekiem bija mācījušies Jāņa Kalmītes studijā, bet divi mācās Mineapoles Mākslas institūtā, šīs izstādes „mugurkaulu'^ ja atļauts ta izteikties, — veidoja Jāņa Kalmī-tes audzēkņi. Sevišķi tas atļtieci-nāms uz Ārija Pakalna, Ēgil^ Ja-ģera un Ineša Gredzena darbiem, kuŗuļ mākslinieciskais līmenis bija' tiešām iepriecinošs. Viņi var jau skatīties ar zināmu paļāvību un cerību nākotnē. Proi-tams, ja pietiks nopietnības/Un enerģijas pasākto darbu turpir nāt. Pārēji divi Kalmītesraudzēkņi — Inese Neit^urga un Andrejs Langins vēl stiprā sava skolotāja iespaidā, bet, studijas
nopietni turpinot, neizpaliks arī viņu panākumi. Te nedrīkstam aizmirst, ka visi šie topošie mākslinieki mācās arī vai nu kādā vidusskolā vai studē, kas, protams, prasa daudz laika.
Ļoti simpātiskas talanta iezīmes uzrādīja Jānis Slcujiņš. Patika viņa dekoratīvā klusā daba (Nr. 20). Salīdzinot ar agrāk redzētiem darbiem, progresējusi arī stud Marija Skutāns. Apdāvināta ari Mākslas » institūta > audzēkne
Marija Jansons. Tā paša Mākslas institūta audzēknis Jānis.:Lap-sītis izstādei devis .3 darbus. Studijas centīgi turpinot, arī viņa sasniegumi 'kļūs redzamāki. Nekas jau neveidojas pats noi sevis, bet viss panākams tikai sīvā darbā. Minesotas universitātes studentes Māras Ogules izstādītie darbi, vēl neliecina par nopietnu vēlēšanos kļūt gleznotājai. Protams, tas nenozīmē, ka viņai nebūtu talanta.
Nobeidzot šīs mazās piezīmes par- Mineapoles jauniešu mākslas izstādi, varam priecāties, ka mūsu trimdas saimē aug un veidojas jauni mākslinieki. E. T.
dina šauras augu lapas, m ssaie-dzas pāri ceļgaliem. Mūsu baleta dejotājām bija īsi lapu kostūni ar krūšu segumu. Ienāk prāi^^ mazs epizods: Kad vajadzēja izr vēlēties kostīmus,, meitenes jautāja, kādi tie būs? Kāds gudrinieks atcirta: „Aizliec lapu priekšā, un diezgan!" Meitenēs satraucās, bet kad kostīmi gatavi, tie visām patika. Dejas risinājās priekā un ar aizrautību, ko P^ar havajietēm tik slavinoši nevar teikt. Tiesaŗ viņu dejas ir ļoti precīzas un atbilst niūzikai. Un tomēr mūsu ,,havājietes" bija labākas, Dejotājas apģērbtas pūkainos, vieglos, visu augumu sedzošos tērpos. Dej'6 precīzi un de jojot izdara- ķermeņa kustības; jo dejas risinās tikpat kā uz vietas, resp. ļoti mazā laukiimiņā. zināms, nekur, nekādās izdarībās netrūkst apbrinotāju un piekritēju. No skatītājiem neprasa maksu. Tas piederot viesu uzņemšanai, laika kavēklim.
Jā: kādam nepatīk burzma, var iet kalnos viens, vai ņemt pavadoni. Var braukt arī zvejniekiem līdzi un palīdzēt - vilkt lomu. Var staigāt un priecāties ļpar skaistām puķēm, kuras it kā sacei^ skaistumā uņ krāsu bagātībā. Reizēm var skatīties valdnieka nācienu, pareizāk braucienu, Tās ir glīts, spēcīgs virs, grezaūijies saviem vadīšanas atribūtiem. Viņam seko padoto vasaļu pulks, bet tieši aiz viņa, goddevīgā attār luma, stāv tuvākie tronim. Skats ir pirmatnēji imīK>zants un vienreizīgs. Neaiamirštains, kā viss, ko redzam HaŗVajā. Tā vieiilie-^ kas, ka te ir daļa no paradīzes, un to žēl atstāt, kad tik ātri pienāk aizbraukšanas diena. - Atkal pie kuģa salakās iedzimtie, vicina ardievas 'Un aicina! „Uz redzēšanos". Kaut kur augstu uz jūrmalas klints stāv maza haVa-jiete, māj ardievas un skumst par kādu aizbraucēju ...
Gaisā plūst dziesma: „Tū esi skaista, tu Havajas puķe ..
/ .■•0.;KpoUs.:.;.
MANAI MEITENEI
Vai zini, viskrāšņākā jj^^^j Var i^enis skumīgais būt; Ziedošām Pl^vāņi iskati sHd J>āii, Sirds sāpes un nwkas'kad jūt.
ZINĀTNEI UN TAUTAI DZĪVOTS MUŽS
PROF. J.ENDZELĪNAUEHE DARBI
Bet niecīgs vāffdiņi no tavčjām
lūpāan
Var rudenim pr<^j|4^ likt iet; Un priecīgs tad ļausies ziedJ>ņa
■'. šūpāioi,'
Un atkal būs šmsudi ua gribēsies
■ smieti
Austrālijā dzīvojošā docente Mirdza Stūre iespēlējusi skaņu platē latviešu. klaviermūziku: J. Vītola variācijas par temu „Ej, saulīte, drīz pie Dievam šūpļa dziesmu un Valsi, op. 24, ; arī Alfr.Kalruņa Balādi'.
Plate ražota Austrālijā un jau parādījusies tirgū. ^Arvīda žilinska romances iz-devis Maskavas valsts mūzikas apgāds, šis romaices ir Audējas dziesma un Maija valsis. /^Kādreiz Rīgā populārā operas baleta soliste Mirdza Kalniņa dzīvo Romā un darījās kā balet-meistare operā. Kopš četri gadiem tā beigusi iaktīvas dejotājas karjeru, ff ^ Paula Brīvkalne paredzējusi savā Austrālijas turnejā pavisam 15 koncertus, Pifeiais notika 1. jūlijā Sidnejā. ■ A Latviešu uzlecošā baleta zvaigzne Vija Vētra, fcū|a spoa atmirdzēja Austrālijā, tagad apceļojusi Taizemi Un Mju, ieradusies Romā, kur to gaida- angažē-^ ments telēvizijā un itāļu filmās. A Anglijas dziesmu dienui atskaņās Lesterā, š. g. 16. jūlijā, apsolījusies no Romas ierasties arī baletdejotāja Vija Vētra. Viņa uzstāsies arī īpašā deju vakarā Londonā, 22. jūlijā. A Inta Bullīša glezna „Baznīca Heihpstedā" luzņemta Karaliskās akadēmijas vasaras izstādē, Londonā. Glezna veidota Bullītim raksturīgajā pelētīgi; tumšbrūnajā nokrāsā..
Tagad jau apklusušais valodnieks un zinātnes tulks, prof. Jānis Endzelīns- atstājis latviešu tautai Vērtigu mantojumu, savos daudzajos darbos pierā(Udams! un pausdams tīras, pareizas lat-' viešu valodas '\ daiļskanību : un skaistumu, gan arī pētīdams baitu, cilšu - ņovietcjumu indoeiropiešu pirmvalodas laikmeta un pierādīdams kuršu un senprūšu radniecību latviešieni.
Reti būs zinātnieki, kuri. tik neatlaidīgi un sistemātiski nodevušies sava izvēlētā priekšmeta pētīšanai, ka tos viņu darbā nespēj kavēt ne ķaŗš, nedz revolūcija vai barga okupācijas vara;
Jau studenta gados nelaiķis J; Endzelīns izcēlās ar dziļi.pārdo-mātiem un pamatīgi izstrādātiem referātiem Lettonia's literār ros vakaros, iemantodairis savii laika biedhi atzinību un cieņu. Vasaras brīvlaikā viņš apceļo dažādus dzimtenes novadus, klausīdamies tautas valodā, iegaumēdams atsevišķu dialektu ipat-lubas un krādams materiālus tuīpmākiem. pētījumiem, Endze-līna valodnieciskās atziņas sakņojas nevis teorētiskos pieņēmumos, bet pašā dzīvajā tautas valodā. Izsijājot un atmetot s'ešās ietekmes, Endzelīns centās tīrīt un darit d^ļu latviešu valodu, šinī virzienā nelaiķis savos meklējumos dažkārt arī pārcentas, ko veikli izmantoja skauģi Un humoristi, censdamies diskreditēt Valodnieka darbu. Divdesmitos gados lieta nonāca pat līdz tiesai, kad, toreiz agronoms J. Lūke jiublicējā savu brošūru „Latviešu valodas ērmi", diezgan asprātīgi
smiedamies par prof, Ēndzelīna , tam ļāva publicēties un lasīt lek-radītiem jaunvārdiem. Daudzi no cijas universitātē. bķUipantiem tiem neatrada tautā dzirdīgas au- ļ vēlamās salidzin. valodniecibt^ sis un n(^ima aizmirstībā, taču ļ katedru uzticēja citam, pakalpī-liels ir to jaunvārdu skaits, kuri gākam garam, kurš prate pie-šbdien jau iekarojuši pilmģas laikot valodniecībai partijas ģe-tiesības pušķot un skaištinātlat^'nērāUīnijas izraudzīto olekti. , viešu valodu^un kas šodien vairs ļ otrā pasaules kara'beigām nevienam neliekas ērmoti, piem., j Endzelīns publicējis
apŗds^^tieksme, izcils, fzstāt.j^^ ^j^j^ ^^^^^^^ ^^^b^. u.t.tl^ ma, kopa ar v^e- i 1^5^ ^ Ievads baltu filoloģi-ku k. Muhlenbachu. sastādīta un 1943. gadā Baltu valodu ska-
izdotā latviešu gramatika ir ka-
ņas un formas, 1951. gadā Lat-
pitāldari)s, kurš kā v^rei^ gramatika, 1956.
akmens 3(^iojam veido latvi£^^ vietvārdi, valodas mācības pamatus. 1922. ^ ^ , ... gadā nelaiķis publicēja papildina-1 , ^"^^«f latvieši ^zmaja un pa-tu latviešu^gramatikas izdevumu Profesora^ nelokāmo staju. vācu valodā „Lettische Gramma- ^"^^^^ ^ pat_ Ļeņina ^rd^ņa un
tik", sagādājot iespēju latviešu citu -g^da^ Pfķir^^
prof. Endzelmam okupētajā
valodai tapt uzņemtai starptautisko valodnieku salīdzinošās apcerēs. Ievērības cienīgi ir Ēndzelīna pētījumi par latviešu un lietuvju valodu kopējļo izcelsmi, kā ari meklējumi mūsu serivēstures jautājumos. .
Prof, Endzelīns bija diezgan iedomīgs un negrozāms
dzimtenē nespēja radīt iespaidu,
ka sirmais profesors būtu ļāvie® pārškoloties ; vai mēģinājis pie-laikoties okupācijas varai.
Kad pirms dažiem gadiem prof. Endzelīns svinēja savu 85. dzini-šanas dienu,' šo gadījumu atzī-savos i ^šja viņā daudzie audzēkņi uii
spriedumos ūn vērtējumos. Ar šo viņa rakstura īpašību pat krievu okupantiem vajadzēja rēķināties. Tā veltas izrādījās viņu pūles, piespiest Endzelīnu izteikties jho-zitīvi par latviešu un slavu valodu radniecību, ko pēdējos gados pŗop^igandē dažādi psēudozināt-ņieki okupētajā Latvijā. Endzelīns līdz pat savai nāves stundai nelokāmi turējās pie sava jau.agrāk paustā ieskata, ka latviešu un krievu valodām nav nekā kopēja.
latviskās organizācijas visā pasaulē. 1960. gadā Čikāgas baltu filologu kopa izdeva Endzelīnam veltītu rakstu krājumu: In hono-rem Endzelini.
Mūsu dižais valodnieks, par spīti spaidiem un grūtībām, palika allaž tas pats, kais viņš bijis —• uzticīgs uh neatlaidīgs latviešu valodas kopējs un daiļotājs, uzceldams ar savu mūža darbu monumentālu pieminekli savai lielajai personībai, par kuru Vēl
I ilgi vēsfcU3^e paudis ziņas nākoša^
Tas nepatika sarkanajiem kungiem, taču nebijā ērti arī sirmo jām latviešu audzēm, zinātnieku nobīdīt malā.
J. Gr.
(LZA) Stokholmā notika lieli
igauņu svētld,. kuŗos piedalījās
pāņ par 4000 igauņu un ai-ī daudzi latvieši vui zvlo<ari.' -^visiibao
bija ņkotas sakarā ar slavenā igauņu eposa, Kaiēvpoeg 100 gadu iznākšanas dienu.
Sviiūbās īJiedalījās turpat 20 koru ar 500 dziedātājiem, Svētkus kuplināja; somiu koris,kas^ pilnā; sastāvā bija ieradies no Heisingforsas. Garu. ceļu no Kanādas bija mērojis diriģents R. TOiņo. Dziedāja jaukts koris, vīru un bērnu koris un igauņu Stokholmas. ev.-lut. draudzes jaukts koris. ^
Sekoja svētku uzruna, kuru dedzīgos-vārdos teica Baltiešu sa-
darbības komitejas priekšsēdis Laretēis, pieskaroties arī pa,šrei-zējiem nOtikumlein okupētai ā
pas priekšnesumu. Noslēgumā jaukts koris prof; Aaviķa vadībā nodziedāja Igaunijas valsts him» nu.';;.
/■Svētku otrā dienā Kanādas teātra studiju • trupa uzstājās ar savu uzvedumu. Trupa jau viesojusies Anglijā, Rietumvācijā un Somijā, Trupu vada Ŗein ,Andre ar savu dzīvesbiedri, no Toronto.
Svinības noslēdzās ar daudzām runām, novēlējumiem un kop-mielastu Stokholmas , pilsētās jaunajā rātsnama zelta zālē.,;
. tautas deju kopa austrālija
Džilcņgā nodibinājusies tautisko deju kopa ār sekojošiem dalībniekiem: (no kreisās) Juris Rēin-Valds, Alfons;Jaugietis, Biruta Abatniece, akordeonists A. Udovenjo (nav' latvietis), Dagmāra Feifa,
Juris Midegš, Lija Vītiņā un Juris Balodis.
9. turpinājums
Un viņa paņēma zīmuli un pierakstīja — dīvaina! Cilvēki staigā cits citam garām kā svešnieki, un dienas lielākās rūpes ir — sagaidīt nākošo dienu. \
Viņa mirkli padomāja, \m tad nobeidza: ^ Bet nebīsties -4- es izturēšu. Jo es Tevi milu, un es gribu reiz ar Tevi kopā kļūt laimīga.
Viņa paralcstīja vēstuli un ielika to aploksnē, šā vai tā/viņa bija rakstījusi, ko domāja.
Brokastu paēdusi, Ranta cēlās, lai steigtos uz univer-sitāti, bet tēvs viņu atturēja: .
— Iesim reizē. Man arī uz to pusi ejams._
Kad universitātes priekšā Ranta gribēja atvai^ties, Selga viņu satvēra aiz elkoņa.
— Ranta ... Man ar tevi kas pārrunājams .. .Paiesim vēl gabaliņu . . .
■Ranta izbrīnījusies paskatījās tēvā—- kas bija noticis? ■ "
— Ranta . . . Tu ļtagad esi jau pietiekami veca . . . es visu nakti domāju — teikt tev, vai neteikt, bet tad atzinu, man .tev tomēr jāsaka . . .
— Kas^noticis? Vai ar Vilni kas? Tev kāda vēstule?!
— Nē, nē! Ar Vilni nekas! Kas lai notiktu ar Vilni? Vilnis ir laimīgs — prom no šiem ... šiem velniem I Bet ar mums — ar mani... un tevi,..
Viņš apklusa, nedroši paskatījāsrmeitā-
— Vakar biju tur ... čekā .,. m rit tev jāiet turpu ... '
-Tēt!!
Lai ļaudis uz ielas tos neievērotu, Selga gandrīz ar varu vilka Rantu tālāk. — Kā ... kā tas notika? ... Ko viņi no tevis gribēja?
— Nezinu .. .Mani pratināja .., Un beidzot lika, lai
pasakot'tev> .;.'■>;'
: — Es neiešu! Tad labāk ... tad labāk ... lai mani. Iesim mājās,; tēt l Es tūlīt braukšu uz laukiem, uz Mež-maļiem. Un rīt tad kaut kur tālāk . . .Ivaram; ir sakari ar tiem, kas jau pabēguši mežos . . . ,!
— Tā .tu bēgsi, .:. ? Arī es'par to j^
Bet kas notiks ar mūiris? Ar māti? Pats es ari varētu pa--zust.... Bet māte? Cik ilgi tā izturēs meža dzīvi? Nedēļu, divas. Ne ilgāka Uņ mums pazust, bet viņu atstāt, nozīmē-tu māti atdot šō necilvēku varmācībājmi Nē, Ranta. Pazušanai vēl laika diezgan. Pagaidām mums abiem tiešas briesmas nedraud. Viņi vēl tikai taustās; Tāpēc, doniāju, prātīgāk būs, ja mēs ... ja tu , . . |)£JElausisi .. . .
— Nekad! Ar varu — jā, bet labptātigi --nekad I Ka tu to vari gribēt? Tēt'?! ;
Viņš bija paņēmis Raņtu zem rokas, uh tagad pievilka sev ciešāk klāt. Balss viņam trīcēja, kad viņš, asam ri-dams,stai atbildēja: /
—Gribēt .i ^?Meitiņ ... --es lai to gribētu!^ ^ ;
Liela, mirdzoša asara noslīdēja Selgām pār vaigu un izšķīda uz mēteļa apkakles. Viņš strauji to noslaucīja, paskatījās asi"Rahtā,:vai tā viņa vājumu nebija pamanījusi, un tad tuipināja.
— Ja es ko gribu, tad tikai, lai mūs laistu mierā. Cik grūti man tev to bija pateikt, tu pati vari iedomāties. Nepadari man šo uzdevumu vēl ģrūtākiĻ-neliec sevi pierunāt ... Visu nakti domāju/kas būtu labāk . Visu garu nakti. .. Mātei es to nebūtu varējis teikt, bet tev ... bet tu vienmēr esi visii vairāk apsvērusi ar prātu.
■-■-VV:::;;;"..- -4; ■■■'■■'•V/'^'-"':
— Kā jūs vēlaties! Kā pati gribat! — Mazais, baķure-tainais Ķoļa, Rantai garām skatīdamies, vienaldzīgi runāja, — tikai neaizmirstiet jums mājās ir; niāte uh tēvs ,.. uņ jūsu tēVa pagātne nav visai nevainojama . bet kā jūs pati gribat . .;. Mūsu lūgumu izpildot, jūs tikai pierādītu, ka vēlaties būt krietna .padoihju pilsone ^ : .arī darbos..---;',' ; ■ ■ v •.■■;;vV-'■
— Jūsu pavēli izpildot, es kļūtu par spieda! -
— Par ziņotāju. Spiegam savi, zu;iotājam savi ^"^^^ vumi! Jums tikai jāpaziņo, kbesat redzējusi un dzirdējusi. Jums nav jācenšas iegūt kādas atsevišķas ziņas,: izzināt noslēpumus, uzmamt citu gaitas — tie būtu spiega /Uzdevumi.v/'' r' :
-- Skolā mēs šādus ziņotājus saucām par nodevējiem,
uņ tos no pārējo vidus izslēdza!
. — Kas par sandzinājumu!. Skola ---.uii valsts!
---kā.jūs pati gribat. Pret:jums pagaidānī mūsu rīcībā . nekādu materiālu nav. Kas zīmējās uz jūsii tēvu, tad he-brīnieties, ja tuvākajās dienās i .. Ret,varbūt. \ . ? Jā, pasakiet jūs pati viņam, lai viņš rit no rīta deviņos desmit ir šeit ... Un lai paņem līdz' kādu kārtu liekas ve-
:'}as/;. ;:'■, .;.-■
Ilgajā klusuma posmā, kās sekoja siera vārdiem, Kola vairākkārt zagšus paskatījās Rantā un pasmaidīja — /teiktais meiteni bija ietekmējis tieši tā, kā viņš to vēlē-::.jās.;-- ■ ■ y;
NU? Pārdomājiāt?
— Bet,.. vai tad vam būt droša .. • ka maniem ve-cākieni . . .ka tos jūštad laidisat (mierā? *
■ — Kas par jautājumu! Es jau teicu, viņa pagātne nav nevainojama — un dažs savas vainas izpērk pats, citam laimējas, ka viņa vietā.stājās meita ... Tā tad?
— Tikai ar noteikumu, ka maniem vecākiem turpmāk būs miers no ... no jūsu ...
— Tas atkarāsies: vienīgi no jums, cik nopietni un cītīgi jūs strādāsiet.
— Un kas būtu mans pirmais .. .uzdevums?
—■ Trisdesmitpirmajā jūs esiet aicināti pie advokāta Granta gaidīt Jaungadu. —^Ķā jūs to zināt?! Kola pasmaidīja.
, — Mēs zinām visu . . . tas ir, — viņš sevi izlaboja, gandrīz visu .,. tJn to, ko nezinām, mes uzzināsim. Tā tad — jūsbūsat pie Grantiem, Viens ziņotājs mums jau tur būs, bet ar vienii lāgā neiztiek/;
:\ Kuŗš/tas'ir? ■•■',;■'.;■
: — Nav jūsu darišana. Katrā ziņā tas, uz ko jūs nedomājat. Viņš ziņos arī par jums — tā tad nemēģiniet man pūst migliL Otrā janvārī) pulkstezis vienpadsmitos piecpadsmit jūs atnāksiet šeit un izstMtīsiet visu, kas viesībās runāts, svarīgs mums ir ari šķietami mazsvarīgais.
— Bet ja nu ēs viesībās nemaz nevaru ierasties? Ja es saslimstu? : ■
— Jūs nesaslimsat> — viņš zīmīgi paskatījās Rantā, — veselība ir cilvēka dārgākā manta, taupiet to, pilsone : Selga! Tā var palīdzēt jums xm — jūsu tēvam. Neaizmirstiet to! Un tagad ^ mani gaida cits darbs. Uz labu sa-strādāšanu!
Viņš sniedza pāri galdam atvadām roku. Ranta, pirmajā mirklī, pēc ieraduma, to gribēja satvert, bet tad, riebumā noskurinājusies un:ne vārda ņ^tbiļdējusi, gandrīz skriešus izskrēja no istabas. ; ■ Ķoļa piemiedza acis ūn ilgi noskatījās baltajās dur-
vīs, aiz kurām bija pazudis Rantas slaidais stāvs. Tad viņš noķlakšķināja mēli, izņēma no svārku atloka šujamo adatu un sāka bakstīt zobus.
— Velna meitēns, — viņš ņurdēja, — velna skuķis ...
ir ■'..^■■■"■;■■■■^-■ ■;■■..■
No plašā astoņu istabu dzīvokļa Grantu pašu lietošanā bija palikušas vairs tikai trīsi bet tā kā pārējās viņiem bija laimējies novietot atlaisto slimm"cas direktoru ārstu Namnieku ar sievu, divi dēliem un vedeklu, un — arī atlaislO' — tiesnesi Jūŗkalnu ar sievu, tad Jaungada gaidīšanai viesu rīcībā bija viss dzīvoklis. Bez Juŗkalnu laulātā pāra, Ņamniekiem, Selgām un Grantiem pašiem, aicināti .\m ieradušies bija vēl Laucu;iu Kārļa un Annas vecāki, Ivars, Pēteris Nomalis uņ Gaida Daļģe.
Tā kā Dr. Namnieks uh Juŗkalni visas savas mēbeles bija paņēmuši līdz jaunajā dzīvokli, tad tas izskatījās kā mēbeļu noliktava. Grantu astoņu istabu iekārta tagad bija sabāzta trīs istabās, un tas pats bija jādara arī jaunajiem ieniītnieķiem — ari tie agrāk bija dzīvojuši plašākās telpās un attiecīgi iekārtojušies. Dzīvoklī tagad; bija trīs "klavieres, vesels lēvenis gleznu, visos kaktos stāvēja dažādi skapji, un Dr. Namnieka dzīvokļa daļā vairākas, milzīgas palmas — viņa kundze bija liela puķu mīļotāja un kopēja,-; ■-'■<.■■'■;■■-;-':.-•■
Kad ieradās Selgas, lielais dzīvoklis laistījās svētkU; priekā. Spuldzes dega gaišas un mirdzošas, un viesu acis bija neslēpta vēlēšanās aizmirsties un — kaut arī tikai uz pāris stundām —- būt vecajā, zaudētajā pasaulē. Kas par to, ja ritu atkal ņirgs pretī pilsētas ielās izkārtie plakāti, kas par to, ja rītvakar atkal būs jāiet gulēt ar bailēs pukstošu sirdi: vai šonakt tikai nebūs mana kārta? — šovakar viņi bija droši — nebija domājanis, ka melnā~Berta braukās ari šajā naktī.
Pie vakariņu galda Ranta sēdēja starp Ivaru un Namnieku jaunāko dēlu Kārli. Abi jaunekļi Kārlis bija Rantas klases biedrs — bija dzirkstošāJ)mā, un darija visu, lai uzjautrinātu arī savu kaimiņieni.
— Tu atceries mūsu ticības mācību skolotāju, mācītāju Kalnu? Viņš bija nule kā saderinājies, kad atnāca pie mums, — Kārlis, skolas laiku atmiņas cilādams, jautāja. ;■■----■;■'■ ■
— Es šai apstāklī neredzu nekā komiska, — Ivars iemeta starpā. '
— Viņš arī nē, bet mēs. Jau pirmajā stundā mēs novirzījām sarunu uz. sesto bausli, un man bija uzdots viņam prasīt: lūdzu, kas jādara, kad apņem brūti?
(Turpinājums sekos}
1