sestdien, 1961. g. 23. septembri, Nr. ?6.
LATVIJA AMERIKA ~ ;g
(lustra Augenberga.
Šī
E '£ gada
MŪSU LĪDZSTRĀDNIECES VĒSTULE NO ANGLIJAS:
Ēdinburgas svētku
spēles, kā .parasti, žilbināja ap-meklētāj.us ar skaitļiem:' 3 nedēļu laikā 183 izrādes, — to star--majam.maestra roku — sajūsmā pā 6 orķestri,-.8 kamermūzikas'un pateicībā par lielisko atskā-ansambļi, 6 dramatiskas trupas,' ņojumu! šostakoviča 5. simfoni-Londonas- Karaliskā Koventgar- ja Stokovska atskaņojumā modi-
nijā'. Pēc Tippetta kompozīcijas Jaunu rdanšu, kuru nav Marijās izpildījuma aut3rs parādījās uz.i Kallas interpretējumā. . estrādes un . . . noskūpstīja sir-
HERMĀNE
dena opera, I baleta ansamblis un 35 solisti! Tanī pašā laikā norisinājās arī filmu .festivāls, kurā piedalījās arī zemes viņpus dzelzs aizkara (arī Krievija),'jo britu sabiedrība vēl arvien mīl koķetēt ar komunistu zemēm.
Ēdinburgas festivāla pirmais .mākslinieciskais direktors bija Rud. Bings, kurš tagad ir Ņujorkas Metropolitēna operas vadītājs, šogad, par festivāla direktoru kļuva Anglijas karaliskās ģimenes loceklis lords Hērvuds. Jaunā direktora darbību visii vēroja ar sevišķu interesi. Viņa jūsma par mākslu ir vispāif pazīsta-: ma Britan^ ā • viņa zināšanas mūzikā respektē pat profesionāli mūziķi (viņš pats spēlē 2 mūzikas instrumentus). I Jāsaka, ka, pateicoties viņam,^ festivāls ir kļuvis intejesantāks, bagātāks.
. šī gada festivāla centrā bija 2 komponisti: Līsts — lai atzīmētu viņa 150 gadu 'dzimšanas atceri — un no modernās mūzikas pārstāvjiem šenbergs. No daudziem 'iespaidiem minēšu tikai pašus izcilākos.
Festivālu ievadīja Londonas ■ simfoniskais orķestris ar šenber : ga „Gurrelieder" un slaveno Leo-: poldu Stobovski pie diriģenta pults. Atklāšanas koncertā pno-minentu viesu pārpilnība (arī šenberga kundze, jo koncerts bi ja domāts kā komponista 10 gadu nāves dienas atcere)! Tiem, kas mīl Vāgnera pēdējos darbus, šī šenberga komptozicija neizlik:-sies pārāk revolucionāra, fun man šķiet, ka tik meistariskā izpildījumā tā varēja interesēt vi-. sus. šenberga darbu „Gurrelie-der" ir iedvesmojusi pazīstamā dāņu 19. g. s. rakstnieka Jakob-seria poēma par dāņu ķēnijņa Valdemāra im viņa mīļākās Toves traģēdiju. Izpildījums bija tik perfekts, ka daudziem romantiski noskaņotiem koncerta apmefc lētajiem radīsies vēlēšanās ap-meklēt Dānijā gleznainās pils drupas, kur norisinājusies šī mīlas traģēdija! .v. ■.■
Stokovskim netīk staigāt pa iemītām tekam, un tādēļ savOs koncertos viņš iepazīstināja klausītājus ar samērā reti dzirdētām Gabrieli, Tippetta un šostakoviča kiompozicijām. Ir tiešām jāapbrīno Sttokovska spēja iejusties tik dažādu komponistu stilā un izcelt to darbos katru mazāko niansi. Jāatzīmē . mazs, sentimentāls starpgadījums, kas liekas gandrīz neticams aukstajā, snobiskajā Brita-
nāja interesi; tādēļ, ka tā kom-pDnēta it kā „grēku nožēlošanai" pēc kcmpionistam izteiktajiem asajiem pārmetumiem par „buržuazisko ■ formālismu". Ar šo simfoniju šostakovičs esot atkal ieguvis partijas labvēlību..Simfonija sacerēta „jaunās Krievijas" garā: tā ir-dinamiska, skaļa, patētiska, bez liriskām emocijām, Čaikovska Istilā.
Berlīnes filharmonisko orķestri ne par velti dēvē par vienu no labākiem Eiropā: skaists tonis, precizitāte, nianšu bagātība! Rud. Ķempes, bet it. sevišķi Karajana vadībā tas sniedza tiešām nepārspējamu tiklab mioder-no, kā klasisko kompozīciju atr sliaņojumu.
Londonas fiUijarmoniskā orķestra koncerts Karlo Maria Džuli-ni vadībā bija veltīts „vecās Krievij as" mūzikai — ōaikov-skim- im Musorgskim. Džulini ir mūziķis „no Dieva žēlastības"; viņš labāk nekā visi citi slavenie Rietumu diriģenti spēja izcelt slaviskjO skumju smeldzi Čaikovska Patētiskajā simfonijā, kaut ari viņš atskaņoja dramatiskās vietas ar, varbūt, pārāk strauju, italisku temperamentu. Koncerta beigās: ovācijas viņam sarīkoja ne tikai publika, bet ari orķestris.
Karaliskās Koventgardena operas augstākais sniegums bija Dio-nicetti ,,Lucia di Lammermoor" ar Džionu.\Sazerlendi (Suthef-land). Nav brīnums, ka itāliešu publika' .• pēc viņas viesizrādes Milānas „Skalā" šinī pavasarī jūsmojusi par viņu, saucot/ „Mums ir jauna Marija Kallas!" Pēc manām domām, viņa pārspēja šinī lomā dzirdēto. Mariju Kallas: viņas balsij ir tikpat plašs diapazions kā Marijai Kallas, bet tai ir skaistāks tembrs. Tēlojumā viņa ielika visu savu sirdi un dvēseli; tanī bija daudz
, Muzikālā ziņā augstvērtīga bija ,,Seviļas bārddziņa" izrāde: ar Džulini kā .diriģentu : un slaveno Borisu: Kristovu Bazilio lomā. Varēju apbrīnot viņa „pāryērša-nas" spējas: pēc .'majestātiskā, traģiskā karaļa Filipa lī tē>ojū-liia Verdi „DbnKarlosā" . Milānas Skaiā šī komiskā loma, kuru . viņš tēloja ar rotaļīgu vieglumu ! Parasti Rozīnaš; lomu .izpilda ko^oratursoprāns, bet šoreiz dzirdējām Blankas Marijās Ka-soni mecosoprānu, kurš it kā rotaļādamies: veica Rozīnas partijas skaņu kaskādes. Tā bija āri viena no gracijozākām, valšķīgār kām —-un reizē arī dabiskākām Rozīnātņ, kādā līdz šinī ir redzēta „Seviļas bārddzinī"! Režisors gan varēja būt atturīgāks operas inscenējumā un nepiebārstīt to ar pārāk daudz nevajadzīga komisma pipariem.
• Gluka ,,ļfigemjā Tauŗidā" 18. g. s. ■ beigās Parīzē palīdzēj a autoram gūt uzvaru pār līdz šim valdošo italieišu (Piečini) opeyas stilu; šinī loperā ir-vairāk dramatisku emociju! nekā daudz vairāk pazīstamā Gluka . Orfējā un Eu-ridikā. Operu vadīja lieliskais diriģents Georgs Solti' (speciālists operu atskaņojuinā), bija pirmklasīgsrežisors Gentele, kurš Stokihiolma bija devis ļoti interesantu operas „Aniara" inscenējumu; galvenā lomā bija beļģu slavenais dramatiskais soprāns Rita Goŗr . . .un tomēr opera neguva plašākā; publikā pelnīto atsaucību. Britu publikai ir sava īpata gaumei: tā jūsmoja par Brittena jauno operu „Vāsa-^ ras nakts sapnis". Man ir j āpie-vienojas vācu kritiķu domām, ka minētā lopēra kontinenta pilsoņiem liekas pārāk britiska-^.par spīti ■ atsevišķām interesantām skaistām vietāni mūzikā. Tanī ir pārāk daudz, fantastiska elementa, kas mums liekas novecojies, pārāk daudz lēta komisma, kas atgādina farsu, kā, ^ piemēram, Piiama un 'Rsbes ©pizodā(ta bija pa daļai režisora vaina).
iV
Tev sevi visu Atdevu : Un šķita, Ea vairāk , ■ Nebija ka fiot, Bet tā tik likās;. . ;
Yēl nezināju to, . mīla jauinis ceļus Atrast prOi Mums nemanot Un iespēj tā Arvienu vairāk d^it.
Edvīns Mednis.
am^ļtetātms i
ĶO VĒL GAIDĪSIM NO MŪSU RAKSTNiEClBAS UN KRITIKĀS?
IERpSINĀJUkr UN PĀRDOMAS .
Rakstniecība un māksla vairs nav un nebūs- tāda^ kāda tā bija agrāk. Lielos ;■ kaŗos. .ir izliets daudz sviedru un asiņu, lāt boļ-' ševismu ielaistu vēl tālāk pasaules sirdī. Otrā pasaules ka^a vienīgais, uzvarētājs ir izrādījies Staļins : un Rietumu pasaule savā stulbumā un īsredzībā turpina kapitulēt viņa pēcteču priekšā; sašutuma lietuvēns spiež mūsu sirdis, apziņU un zemapziņu žņaudz jaunas rūpes, dzīves priekam nosaldētas saknes/. Mums ^„—- lielā mērā ir zudusi ticība dzī-
gadskārtējais ;^Kanadas operas vei ūn uzticēšanās cilvēkiem, se-festivāls, kas šogad pirmo reižl'„..^. _ kn^ hfia i]7nfimiišips notiks modernajā O'Keefe māk-}.!.*^^^'"' ^^^^ i^zņemusies slas centrā, operas sabiedrība no;Rietumu pasaules vadību; stul-30. septembra ļīdz: 14. oktobrim,bums, necilvēcība, pratu ūn dūtu uzvedīs pavisam piecas operas —' ierobežiotība pārkāpuši visas ro-Karmenu, Pārdota līgavu, Zeņi-'bežas.
. Agrāk, pēc lieliem kariem un
Pirmo reizi izrādes O'Ķeefe mākslas centrā , Gandrīz ņemšot pietuvojies
nieka godU;; Pajacco un Tosku.
Visaizņemtākie cilvēki patla-. ban ir dir. Ernesto Barbini, TSO
jukām to tumšie; daimoiii bija
diriģents "vaUers:;Suskkds im^;^ iztrakojušies, sadzēru,
operas sabiedrības artistiskais ^ -- -* - --
direktors un režisDrs Hērmans Geigers Torels; Pārlaižot ačiš jau nodrukātajai programmai, _ var teikt, kā izvēlēto solistu sa-ļļ^^' 7r lauSs stāvs ir iespaidīgs. Toska solās izvērsties par visa festivāla galveno atrakciju. Pirmkārt, šo operu dziedās oriģinālvalodā Un to diriģēs.- Ernesto Barbini; otrkārt, vokālā uzmanības centrā būs Ilona Kombrinka kā Toska un
(Nobeigums sekos).
šies dūmus un asinis, un tie atkal; aizstreipuļoja pazemē, bet nu šie daimoni palikuši virszemē, tie glūn ari uz muinš no visām pūkas tos neredz, vai arī liegrib saskatīt, ; tie; pasniedzas priekam un saldai bezrūpībai. Daimionu kauju vietā tie grib vērot tikai tauriņu cīņas ar to spārnu vieglām un gai-V,. 1. j TT Tj- ^ .. šām trīsām. Bct ^rī tāuriņu ķau-
S^S^S^ vairs n«a..^āMan, pazīstami dziedoņi dominē pārēr ;arī tam lidmajas , pari tumsas jās operās. Viņu „būt" vai „ne- ēnas, tās rāda,, ka dzīvojam kāda būt" atspoguļosies Maskaņji un jauna un liela; nemierīguma pa-Leonkavallo operās. Abas- tās vēnī, jūtam uz pakauša tā elpu.
Ir nolādēti jautājumi, kiis pa-ši laužas laukā no dvēseles dzel-
iekšpusi un saskatāiņa Jikai vē- Mūsu dzejnieki ^ un rakstnieki k
strādājuši daudz, vairāk nekā grūtos un maz(!erīgos; laikPs va- . rētu iedomāties, bet viņi ģrū-: ; tiem, sarežģītiem, nolādētiem jautājumiem pievērsušies samērā maz, ir baidoties no klišej ām, ir gaidot lielos vārdus, kurus tautas . ģēnijs tikai reti, ļoti reti ieliek . sirdīs, ■.■;
Bez tam ir nepieciešami gadi, ; gadu gadi, lai uzrakstītu.' labUļ ; ģrāniatu, izcirstu tēlu, izveidotu kioloiinu. Bijā vajadzīgi gadu simti, lai uzceltu Rigii, gadu desmiti un. simti paies, ceļot tālāk' mūsu gara katedrāles; Būs nepieciešams laiks, lai saskaņotu im aizvien no jauna pārskaņotu mūsu garīgo, kopējo cīņu no tuviem Un tāliem krastiem, sasaucoties ar sirdīm ari Latvijas krasta. Grūtības ir lielas, sabiedrības pagurums ..un apātija ir vēl lielā, ki, bet vai tāpēc būtu jāapMust? : Ir jau skaisti, ja raksta par tauriņu kaujām, ja. klausās cīruļu dziesmās, jp dzīve ir dažāda un plaša, un visas dziesmas ir ; skaistas, kas slavina šo lielumu
ŗ.igam acmi, un ir pienācis tai: ienākt, un daudz noteiktāk nekā līdz šim, arī rakstnieeibā. Ja mums pašlaik ir dots zināms atelpas laiks, tad tas, vismaz daļai no mums, ir jāizmanto tam, kas ietu pāri atelpai. Mēs jau; neesam "sīki akmentiņi, ko laikU; vētra izsvaidījusi visā pasaulē, jo daudzi no mums; izšķīrējā brīdī ar drošu roku btia:Pieķērušieš kādai klintij un izkļuvuši j aunā krastā. ■
Mēs sākam nojaust, un aizvien vairāk, ka mums ir uzticēta kāda misija, kāds ļizdevums, kas iet pāri gribēšanai kaut kā pavadīt trimdas gadus un vairāk vai mazāk sagaidīt atgriešanos dzimtenē, šis laiks — par spīti visam — varētu kļūt par lielu un vienreizēju laiku, ja mēs tiO spētu pārvērst un padarīt par tādu. Tas bijā pagājušā gadsimtā, kad prāva tiesa, poļu tautas un tās garā darbinieku pavadīja ilgus gadu desmitus trimdā, Francijā un citur, un tieši tur, — trimdā, bija vistņigstāk uzplaucis to: ra-
dītājs gars, radījis vērtības, ku- un dažādību. Bet mūsu sūtība,
prasa augsto bel cānto un teatrālo varējumu. Cerēsim, ka o auna jiem kanādiešu dziedoņiem šīs ■ .. i j , >a 4-5 ^.-VS ■ - ' -- — mem un tiesi tad ,kad tas gribe-
prasības būs pa spēkam. Karmena ījn Pārdotā; līgava ir vienīgās, kas tulkotas angļu valodā; Kādi būs panākumi Pārdotai līgavai, to rādīs; uzvedums, šķiet, noteicošais fakfcors būs mūzikas kritikas nākošajā dienā pēc izrādes. Ja tās izrādīsies labvēlīgas, tad ari šai operai lielas cerības uz- panākumiem. SiriĢtana operu, ko vispār reti uzved šajā kontinentā, diriģēs V. Suskinds un galvenajās lomās dziedās Jaņs Rubešs, šeila Pīrsija un Džons MakKolums A. K.
KANĀDAS FRANČU MANTOJUMA IZSTĀDE
. (Canadian Scene) — Miontre^ ālā, Kvebekā, Otavā un Toronto varēs skatīt speciālo izstādi ar 42 iranču mākslinieku darbiem, kas • radīti Ludviķa laikmetā uii atdzīvina vienu no franču vēstures un mākslas dižākiem laikmetiem. Ar nosaukumu ,,Francijas mantojums" 86 audeklu izstādē sarīkota Kanādas ģenerālgubernatora, ģenerālmajora P. Vanier protektorātā, Viņas ma;jestāte karaliene, Luvras muzejs Parīzei, Stokihtolmas nacionāMs muzejs
un Čikāgas nīākslas. institūts ir starp tām 66 gleznu galerijām un privātām kollekcijām, kas patapinājušas šīs gleznas. „Man-tojumu" varēs skatīt Montreālā daiļo mākslu muzejā m 6, oktobra līdz 6. novembrim, Le Musē de la Provincfe de Quebec no 16. novembra līdz 16. decembrim, Kanādas nacionālā galerijā Ota-vā -r- no i janvāra līdz'l februārim un Toronto mākslas galerijā — no 1962. gada 16. februāra līdz 18. martam.
i;u sastingt mierā un klusumā. Mēs gribam aizmirsties, atgriezties pagātnē, mēs šķirstam Indrānus, vērojam Pazudušo dēlu, bet ari tas mums izdodas tikai pa daļai, jio; grūti iedomāties, ka reiz ir bijušas tikai nocirsto ošu un jauno Krustiņu problēmas, jo nū ir sacirsta,visa dzīve un. Ķrus tiņš, droši vien, būtu pazudis pie Perekopiem, katrā ziņā vairs nebūtu piedzīvojis tik ātru un sa niērā vieglu galu.
Mēs ; nu reiz = dzīvojam divas dzīves, viena ir redzama ūz ārpusi, kamēr otra if pagriezta uz
A Skaistu ■ panākumu savās mākslas gaitās uzrāda jaunais baritons j; Cīrulis, kas toriontie-,
šiem pazīstams kā Marisa Vētras ļciams baritonam neparastas aug-studijas audzēknis. Pagājušajā šas, pārsteigdams ar to parbau-
jumu uri E. Dārziņa „Jaunībai", it sevišķi pēdējā dziesmā;parādī-
piektdienā J.iGīruliš saņēma paziņojumu no Toronto universitātes mūzikas fakultātes,.ka: ieguvis stipendiju $900,-apmērā nākošiem trim mācību gadiem. Dzie-dionis kā ekstems piedalījies: pārbaudēs, uz pēdējo- (Art) kursUr nodziedādams āriju iio Vordi operas Masku ballē,: Vakara zvaigznes dziesmu no R.Vāgnera Tan-heizera, kādās Oratorijas; dziedā-
dītājus.
J. Cīrulis' balsi izglītojis 6 gadus M, Vētras dziedāšanas stu-dijāv tā kā par panākumu pama^ totu prieku un lepnumu var just kā audzēknis, tā maestro. ; A Rakstnieks un jurists Aleksis Rubulis pārcēlies no Čikāgas uz Fltoridu, Miami pilsētu, kur saistījies par mācības spēku Barry koiledžā.
ŗas brīvā uri; vēlāk atbrīvotā Polija nekad nevarēja un nav pārspējusi Mums, protams, nav jāņem piemērs rio citiem, mums jāklausa asiņu un sirds balsis pašiem. Mums jāturpina celt jauna, aizvien dižāka garīgā Latvija, tās pamatos iebūvējot daudzas agrākās cīņas, gan latvju gara, gan mūsu ieroču cīņu Jaukos. Daudzi jo daudzi pienākumi iepretim šiem cīnītājiem vēl palikuši neizpildīti.
Mūsu atmiņā vēl trīs tās atbildes, kuras viņu „tiesātājierii"; bija devusi kāda mūsu karavīru un aizsargu grupa Talsos: „Jūs nevara,t mūs tiesāt, jo spējat tikai izrēķināties ar mums. Ne ;mēs esam noziedznieki,; ne mēs esam tautas nodevēji, bet jūs, tieši — jūs!; Tie esat jūs, kurus reiz tiesās lielāka, daudz augstā^-ka tiesa. Drebiet, trīsiet, šis laiks vairs nav .tālu!" Diemžēl, tas ir izrācHjes tālāks, daudz tālāfo, nekā šie vīri, garā varenie cīnītāji,; bija iedomājušies.: Un samē^ rā maz pie tā. piepalīdzējusi arī mūsu rakstniecība un ; māksla, vairbūt ari tāpēc, ka ir grūti izrauties no viduvējības, likt iedegties asinīni, ierunāties aluņe-ņiem;
Lieli, īsti lieli darbi būtu tikai tādi, kas pārsteigtu, pa īstam pārsteigtu ar savu lielumu, dziļumu, vienreizību, kas izcelt?os ne
vai to gribam, vai arī nevēlamies, ir kļuvusi plašāka un daudz dziļāka, jo mums, reizē ar to, jāpa^ dara vēl dzirdamāks ari mūsu. laikmeta traģisms, tā balsis un atbalsis;
Katram laikriietam, tāpat, kā cilvēkam, ir savs pulss, savi dzīves ritma piesitieni, un mūsu laiku pulsu paātrina satraukums, nemiers, neapmierinātība par to, ka neesam paveikuši visu, kas dzimtenes labā ir bijis jāpaveic. Tā jūt, domā ne vien rakstītāji,, bet ari daudzi lasītāji, un būtu labi, ja šo pulsu pavērotu arī mūsu rakstniecības kritiķi, sevišķi tie, kuŗu pirksti ir 'jūtīgām ki, nekā citiem. '
Kritiķus^ tāpat kā politiķus un sabiedriskos darbiniekus, var iedalīt trijās grupās. Vieni iet dzīvei un notikumiem pa priekšu, cenšas tos ietekmēt, otri soļo kopsolī ar dzīvi,;kamēr trešie tai velkas nopakaļ, ļr ļaudis, un tb starpā arī kritiķi, kuriem liekas, ka laiks apstājies, kā nekur nav' jāsteidzas un ka labākās ir jau apputējUšās-un no visām pusēm apvērtētās grāmatas. Kāda vajadzība meklēt kaut ko laikmetis-ku un jaunu?
Jauni; laiki tomēr vēlās, lai'to& aicina, un. cīnītājiem patīk, ja. viņu spalvas ;uri šķēpu atvēzienus; arī novērtē. Jauna mākslas ju-tioņa, jauna pienākuma apziņa
vien ar skaļumu, bet gan ar klu-'tomēr pastiprināsies mākslā un sumū; ar padziļināto apklušanu, rakstniecībā, un sabiedrība gai-kādi ir bijuši Skalbes atvadu un dīs, lai: tā tāpat pastipriiiātos arī droširiājumā vārdi Aizvestajiem, kritikā..
(29. turpinājums)
Viņa stāstīja par Jaungada svinībām Grantu dzīvoklī, par sīkām ikdienas rūpēm, par darbu augstskolā, par tēvu, ka tam noliegta advpkāta prakse, par māti, ka tā pēdējā laikā slimojot, par to, ka ari' viņi vienu brīdi- apsvēruši jautājumu, vai'neizceļot uz Vāciju, un tad vēstule pēkšņi pārtrūka.
Turpinājums bija rakstīts mēnesi vēlāk.
— NegribuTev, Vilni, uzkraut mūsu rūpes. To ir pārāk daudz, bet kas pats nav pieda,vojis kaut. desmito daļu no tā, kas miuns tagad jāpiedzīvo ik dienas, tas to nespēj saprast. Mēs tagad ar māti esam vairs divas vien—• tēvs ir nervu slinrnīcā. Viņš. gan ir pilnīgi vesels, — cik nu vesels cilvēks pašreiz var būt bet tā bija vienīgā izeja. Ivars pie mums nav redzēts kopš janvāra un Lauciņu Anna.— pēdējā laikā viņš pret to gan izturējies diezgan nevērīgi.— jau bīstas, ka tam varētu būt gadījusies kāda nelaime.
Mana sirds Tevi sauc atpakaļ, bet prāts saka: nē! Vislabprātāk būtu braukusi pati pie tevis, bet mums nelaimējās. Ko lai dara!
■ Vilni! Es te\r tagad klusi čukstu ausī — vai ilgi vēl? Redzēm šaubjos, vai mēs kādreiz kļūsim laimīgi, pat — vai vispāri, vairs redzēsimies? Un ja ^ vai tad vēl būsim spējīgi saprast prieku un laimi? Agrāk runāja par pelēko ikdienu, šodien mēs būtu laimīgi, ja tā būtu tikai pelēka.. Mūsu ikdiena kļuvusi asiņaina, un mūsu naktis ir trauksmes, nemiera un vaimanu naktis. Mēs esam aizmirsuši^ smieties, un kā skrejošas mākoņu ēnas-vētras dienā, mēs Idīstam cits citam garām un bīstamies paskatīties viens ptram acīs, jo mums katram savs noslēpiuns. Mēs esam kļuvuši neuzticīgi, viltīgi, bailīgi, melīgi, ļauni, žultaini
i
un nežēlīgi — jo mums jācīnās par dzīvību. Ūn pie tam, mēs nezinām, kad mūsu ienaidnieks nāks — un vai viņš vispāri nāks.-Bet to, kas viņa nebīstas^ viņš satver un nolauž pirmo.
Tu kādreiz teici: kam sirdsapziņa-^idra, to nekas nevar biedēt. Toreiz mān likās, ka Tev taisnība. Bet tā nav. šodien es to zinu ■ labāk — nevienām sirdsapziņa nav. — nē, tā nemaz nedrīkst būt 'skaidra. Tie ar tīrajām sirdsapziņām ir bīstami valstijV— jo vii;ii nebīstas valdības, un tāpēc katras valdības pirmais uzdevums — saviem pilsoņiem pierādīt, ka. viņii sirdsapziņā nav tīra. Agrāk par šiem- jautājumiem nebūtu interesējusies, bet īstā demokratiļjaieniācā domāt m^sapm
Tu man ilgi neesi rakstījis. Brīdi domāju, ka februārī, kad tavs stipendijas laiks izbeidzās, brauksi mājās, bet Tu esi bijis saprātīgs. Tagad pat nezinu,;kur TU atrodies; iedodu šo vēstuli Pūriņa kurigarii līdz, varbūt viņām-izdo-; sies Tevi sameklēt. .
Un tagad man jābeidz^ Pēc stundas kungs brauc pipm, un tad vēstulei jābūt gatavai. -
Tu mans mīļais! Cik ilgi vēl? Cik ilgi?
• . .;..:;Tevi mii
'^■-.Ranta.: ' ■
■Maijs bija sagaidīts. Pēc veca paradtima Vilnis šai naktī nebija gājis gulēt un divpadsmitos saldisērā jutoņā. pieminējis, kā citus; gadus šai stundā kopā ar komilito-ņiem pie ugunskura dziedājis, priecājies un bijis; līksms; un- skaļš.- ■ . ^;'
.. — Lokatiesij mēžu gāli,/ ' ; .Lai:balstiņas pāri skani; . . ■ .:
1. maija pēcpusdienā vi^l fabrikas strādnieki un ād- ■ ministrācija kopā devās uz vietējo viesnīcu ;;
Par maija svinībām bija sen un daudz runāts. Bija jāņpdiOd gaļas, maizes un taukvielu kuponi, bija jāmaksā dalības nauda, bija jāparakstās, ka svētku, norises programma lasīta, saprasta, uniēgauniēta—ļiin tā bez gala.
Plašajā telpā pie gariem galdiem bija sasēdušies ap trīs simti cilvēku strādnieki, strādnieces, biroja darbinieces, biroja darbinieki, meistari un mācekļi. Visi tīri ģērbti, vīrieši stīvām. apkaklītēm, sievietes augstu sasukātiem matiem, lēnas un nogaidošas. Daudzām bija kājās baltas diegu zeķes, kas gan nesniedza augstāk par ceļgaliem. - ■ ;;■;■:•:: ■ y ,■
Kad Vilnis ienāca, pie viena no galdiem piecēlās
Bekers un māja ar roku — viņš bija aizņēmis Vilnim . vietu, : ■ '
— Jūs tik vēlu, doniājāni,; — nemaz vairs neatnāk-sit? — Bekera kundze sasveicinājās aŗ Vilni.
• — Ilze jau gandrīz acis izskatīja^ 'jūs meklēdama, — Bekers smējās, — jūs esat uzmanu sievu atstājis varenu iespaidu; Nebūtu mēs vēl medus mēnešos, būtu gandrīz ; vai jākļūst greizsirdīgam.
Un nē. bez pamata! — Vilnis atjokoja, — kaut gan man pašām līgava mājās. - ^ :
Droši vi^^ skaistāka par mums, vācie-
tēm? — Bekera kundze izmeta glaimu makšķeri.
; V — Skaistāka? Dāmas nav skaistākas, kundze, viņas ir skaistas. -
— To jūs labi pateicāt; — Bekers priecājās, — saskan-■ dināsim. .
Viņš piedūra'. Viļņa kausam savu. Kausā bija plānais ■kara laika;alus; : . . V
— Mūsu alu, kamēr tas vēl bija alus, jūs neesat baudījis?•— Viļņa elkonim pieskārās mazā, spriganā Rū-dera jaunkundzīte — viņa: bija mašīnrakstītājā Knola birojā..
,; .—r^NeešmU; v'.;.:;'.-.0~.
— žēi: Bet toties jūs šovakar varēsit niogaršot mūsu liķieri. Tris mēnešus jau krājam naudu šim vakaram. Mēs — tas ir, mūsu kompānija, — viņa čivināja, — katram, kas šai laikā uz darbu nākot nokavējās, bija jāmaksā sods. Un naudu mēs. šovpkar notrieksim!
■— Laba domā! — Vilnis uzslavēja, — daudz jums
sanāca? . 'y \ ....■■.■■.■■;"■. ■
■;—Tā —nevisai. ..'-■
■ — Kā tā? ■ ■.'■■'•■ ■■■■■■■■ '■■•;■■
•; —^Ļaudis pēkšņi bijā;kļuvuši apzinīgāki un nāca laikā
darbā..
Pasniedza desiņas ar kāpostiem..; ;. ~ Pagājušā [gadā - bija divi desiņas, šogad^tikaivie-^ na, — Vilnim stāstīja otrpus galda sēdošais Vēbers, cienījamā izskata paresns vecāks kungs, uzņēmuma ceļoj»:. šais pārstāvis ūn, cik likās, kara dienestā esošā uzņēmu-, nia īpašnieka uzticības .vīrs, — bīstos, ka daļa gaļas kuponu aizgājuši citus ceļus. : . ; • ;Lauteribergs pieskandināja glāzei. ' — Tautieši/tautietes! — viņš iesāka, krūtis izriezis un runas sākumā mazliet satraukti ap svārku atlokā, iespraus-to partijas nozīmi knibnādarmes,---jau otro reizi ķaŗa apstākļos svinam maija svētkus. Daudzu mūsu. saimes locekļu šodien nav mūsu vidū — pelēkajā karavīra tērpā
viņi sargā mūsu zemes robežas, lai mēs varētu mierīgi strādāt. Viņi cīnās pār taisnu lietu. Mums uzbruka un domāja — vācietis, kas vienmēr ir piekāpies, vienmēr miSra labā padevies un labāk netaisnību cietis nekā to darījis, piekāpsies arī šoreiz. Bet mūsu ģeniālais vadio-nis — ' ;; V ■'; -.
Un runa plūda tālāk. Tikpat salkana, bet tai pašā laikā sparīga un melīga, kādas Vilnis, Vācijā dzīvodams, bija dzirdējis jau desmitas. Vai šie cilvēki nemaz nesarka mēļodami? Jeb viņi vairs savus melus neapzinājās? Runa noslēdzās ar suminājumu Vadonim un himnām. Pēc himnām Ļautenbergs paziņoja, ka uzņēmumā ilgāku laiku nepārtraukti strādājuši vairāki strādnieki, meistari un arī biroja darbinieks Vēbers — -pēdējais desmit gadu, — uri ka. šiem priekšzīmīgajiem darbiniekiem viņš uzņēmuma īpašniekā vārdā pilnvarots nodot naudas balvas.
Apbalvotie saņēma aploksnes un starojošām sejām atgriezās atpakaļ pie galda. ;
Brīdi pēc Vēbera atgriešanās pie Viļņa galda sarunas' lāga nevedās — visu acis bijā pievērstas Vēbera aploksnei.
—; Jauki, ka tā atceras sirmu darbinieku, — Vēbers runāja, delnu aploksnei uzlicis, — nav jau nauda tā svarīgā, bet sajūta — tu neesi velti strādājis. Mans darbs . pat — lai cik nesvarīgs tas šķiet, bet ejiet, pabraukājiet kādu nedēļu pa pasauli! Kāds kuro reizi vilciens, kāda viesnīca, kāds ēdiens — un tad vēl jāieteic, mūsu Lauten-švanca . . . es atvainojos, Lautenberga ražojumi. Jā,.jkad šefs pats vēl bija! Tad mēs ražojām mantiņas! Bet ta-. gad! Jūs man piekrītat, Bekera kungs? ; . — Pilnīgi, — Bekers atsaucās. :-
— Kā teikts: — es; strādāju idejas dēļ. Esmu vecs vīrs
— kam. man nauda? Manam mūžam pietiek.. To, ko esriiu sakrājis, viens nemaz nevaru notērēt Un nāk jau vienmēr
: vēl -klāt, ■
Vilnis juta labajai rokai vieglu pieskārienu.
— Kā jums te patīk? — Rūdefa jaunkundze smaidīja,
— Vai nav pie mums jauki? Reiz izrauties no ikdienas, būt brīvam no pienākuma . . .jūs dejojat? ':
— Jā, Protams, Vai šeit dejos?
. — Un kā vēl! :Tagad tikai vēl nav īstās iejūsmas. Bet vēlāk, kad galviņas iesils!^ ^ . '. Vai paredzama ari dzeršana? ; ■ -— Zināms! Mes pat — liķieri! — ūn viņa;laimīgi pasmaidīja, ~ bet "ziniet, man tomēr gribētos redzēt, cik īsti vecajam Vēberam tai aploksnē ielikts. Kā jūs domā^ jat? ; (Turpinājums sekos)