1
Sestdien, 1962. gada 13. janvārī, Nr, 3.
[EM TURPINĀS
VĀRDA TIESĪBAS.
1} kā
li i\o! liem,
}iylor.
■ IZĶĒMOTĀ VĒSTUEE^;;. ■
Mr. Johji E; Eninn diezgan pil-ģg^ļļ],nīgi atdarina. komunistu paņē-^jļg. mienus vēsturisku faktu sagrozī-
šanā un-izķēmošanā: Kā latvietis ■ 1^3^; es zinu daudz vairāk par savu [jj.^ļjl'tautu un. savas zemes ,vēsturi. J lizīvi -^^^ iP^^idrot, lu no' un kā ix pieminēts neparei- "
Brīvās un.neatkarīgās Latvijas K'^ād valsts pasludināšana notika 1918. |ā pu g^^^- atbrīvošanas kaujām, gg2 1920. gadā Pad; Savienība attei-ļcās no jebkādām territoriālām" Lļ^ļ.ļ|jģ;prasībāmy uz visiem laikiem.
^et 1940. g. pēc tam, kad Pad. Savienība : okupēja: Baltijas .vai-stis, notika „vēlēšanas". Tika pielaists tikai viens vēlēšanu sa-j raksts ar . komianistu partijas kandidātiem, , Grupa drošsirdīgu.; ' latviešu patriotu mēģināja uzstā-. Idī.t otru kandidātu sarakstu, bet par to viņi dārgi samaksāji, tie -mēm arestēti un izsūtīii. Ir ļoti < Biiibā iespējams, ka šie vēlēšanu rezul-ikūša ^^^^ nekad nav saskaitīti; Kāds: ■■ *si liii ^^^°"^s laikraksts tos attiecī- ; s^dzī- ^ Lietuvas vēlēšanām pasi- '■
orn stundas • pirms vēlēšanu
nātos noslēguma ((99,19 procj.
' Nežēlīga pārkrievo.sana, dzīvokļu am nepieciešamības prsCu trūkums ir tikai dažas zīmigākās u ai) j P^^^^^^s pašreiz Baltijas val-'iein O^^iP^cijas karaspēks un
ā līdz komunistu iekārtas., pārvaldes i personāls gādā, lai viss notiklu. Stuoo" 'tā, kā partija Maskavā nosaka.
iVlOaS : . mr -ma ■
ļemen-Ita uz
šī faktu bagātība parāda un atspēko komunistu viltojumus,
ļlvēku. f būtiu
' M P vēstulē iespējams.
' 'iTaču kāds komunistu piekritējs nepa-' vēl mēģina slavēt Padomju Sa-mūsu i vienības ,ybrīvību" šādi *
(Nobeigums 8. Ipp.)
[NĀJUSI MILJONUS
Uas ld36. — 1938. gados.
ļts par viņš stāstīja. „Tagad man par to ļu Sta- jāsamaksā, čeka pieprasa, lai es ļā kār- atzīstos, ka partija turpina dar-ķrādita.boties- pagrīdē, un lai; es uzrādu iznīci- šīs partij as locekļus. Pretēj ā ganīšanas dījumā man būšot jāatbild par upuru šīs partijas vacUšanu." šinī katē-ļiiljonu. gorijā bija ieskaitīti arī „Bij. po-. :; ieslo- litisko katordznieku apvisniba", |kas iz- kuras locekļi, bija pāra laika ka-
•tagad tordznieki. Uāf če^ i Trešā kategorija bija visi tie, gadā; kam kādi sakari ar ārzemēm. .'Tos. visus apsūdzēja.spiego.^anā.. ļa pār- Mūsu kamerā ieveda bij. austrie-ļietinā- šu kara gūstekni. . Aprunājoties: h kan- ar viņu, mēs nospriedām: [ies te- „Tu būsi "spiegs." Tikko viņu au uz- nopratināšanā\ sāka sist, viņš pa-:. ļn un rakstīja atzīšanos spiegošanā. ; [grieza. Kāds zābaku''tīrītājs — asirietis likās, arī tika -apsūdzēts spiegošanā bez kā: par labu Turcijai. Viņš samieri-ķatitios nājās ar to^ ka ir spiegs, tikai linājos, lūdza pratinātāju,, lai viņa spie- . ļ velnišr go'šana nebūtu ^Turcijas labā, bet laku. i.Z: jebkādas citas valsts labā. Viņa rJju zi- dzimtaiiē tufki esot inasveidīgi b sani- apkāvuši viņa tautiešus pie Var psauca nas ezera, kad krievu karaspēks • ļpriekš-.no turienes atkāpies, un tāpēc Jkā tev viņš atbēdzis uz Krieviju. Divi ļi? Ko? poļi . šoferi, parakstīja atzīšanos, līdz šai ka spiegojuši par labu Polijai, bietināt -Viņi esot izgatavojuši^ savu au-' p.i^J^-v,tobusu moboru; skices un tās no-: ļus 60„ devuši Polijas aģentam. Pēc divi.: ļiizaciju nedēļām tos, abus atkal sita, saldi, pļā- plēsa viņu atzīšanos un lika atrās da- zīties citā nodarījumā, jo bija piks ap- noskaidrojies, ka minētie auto-laika,",būsi nav krievu ražojums; bet [nu NK,itāļu „Piati".
■ šinī katēģorijā ■ ieskaitīja arī visas tās tautības, kurām bija neatkarīgas valstis. Uz šī .pamata:
I ipcieti-i neizla-tn sāka
lāto pa- iesēdināja arī latviešus. *Komū-^^S-J' ^^^^ valdīšanas pirmos gados , ,^kads ļ kā nežēlīgs čekists bija pazīstams Vērojot ļ latvietis • Peters. Vienu dienu šis pajotiesl peters, kas tagad bija Poltavas aidrojiļ.ļ apgabala kKVD priekšnieks, kō-)oietma- p§, ar'kādu komisiju: no Kijevas ienāca kamerā iNr. 2, un tur ari palika atbruņots; Nekādi: agrākie nopelni padomju varas labā šiņi kategorijā :netika ņemti verā. Bija tikai ļoti reti izņēmumi. Man
latēgori-- visi Ķi.
polītis-ļtājs S.
It. ?■
ļ5 sociāl bārti jā,"
labāks par Pēteru.
par ko vēl līdz šai dienai nav sapro-inratinā- tams, kāpēc čekists Lācis bija^
Jurīti.
Ceturtā kategorija bija dažādo , konfesiju: garīdznieku atliekas, ieskaitot arī baznīcas koŗu^ dziedātājus un draudzes amata personas.
Nezinu, kurā. kategorijā ieskaitīja bij, sarkanos partizānus, jo arī tos apcietināja: kā aizdomīgu elementu, šos partizānus jau sen mocīja doma: „Vai tad mēs piar to cīnījāmies?" Agrāk tie cīnījās par padomju varu, tagad tiem bija daudz iemeslu cīpīties pret to. Pieredze viņiem bija. Tāpēc tālredzīgā čeka tos pievāca laikus un nošāva vairākus pazīstamus partizānu bij. vadoņus.
Pie mums. sēdēja arī vairāki čigāni, kāda arteļa locekļi. Tie bila sviriēju'ši 1. maiju arteļa klubā. Kad bija iedzēruši, sāka kauties; Sasita visus traukus un tad sāka laist darbā ... vadoņu ģi-methes, „Es kā devu ''Viņam a? Kaganoviču, tā uzmaucu viijam bildi līdz jostas vietai. Bet viņš man gāza ar Molotovu," stāstīja:, čigāns. Tā jaū bija politika, un tāpēc arī Čigāni nol^uva šeit. 5?.
LATVIJA AMEKIEVA - 3
DRAUDZĪGĀ AICINĀJUMA DIENAI TUVOJOTIES
Dodamies trimdā, arī mēs no neatkarības laika kultiīras snie- sniegumiem, un šos sniegumus savas neatkarīgās. valsts Latvi- guma tagad būs jau sadegusi ka mācāmies jo labi izprast un nojās, esam paņēmuši līdzi kā jau- ŗa im tīšas iznīcināšanas ugunīs.' vērtēt.
kas un valdzinošas sen senas v; - ,
mūsu tēvu tēvu-izveiSās para-'~ ,f '^'''^'^l ,m r,o.d^,,«,„o .0 ^^^^ kultūras talkas, sekot
Mums ir sava vidasskola, Min-steres ģimnāzija, diemžēl, vientgā
STUDIJU DIENAS BRĪVffiAS IEPAZĪŠANAI
LKSAlA „DZINTARS" VĀCIJAS VIENĪBAS STUDIJU DIENAS KOENIGŠTEINĀ.
Sekojot tradīcijai, vismaz div- klāja Vācijas vienības seniors interesanti skāra aktuālos jautā-reiz gadā pulcēties kopīgās stu- cand. rer. pol. P. Začs, bet diev- jumus un deva pēc iespējas per: diju dienās par kādu aktuālu vārdus teica misiju direktors R. soiūgu uztveri. Kā Eiropas nā-gara daves iproblēmu un Mutulis. Svinīgā konventā Vāct kotaes ceļu visi redz Eiropas apspriest organizācijas darbu jas vienības sabiedriskais audzi- valstu federāciju> kas būtu īste-konventos, Latviešu katoļu stu- nātājs kapi. M. Ļizdiks pasniedza nojama pēc iespējas ātrāk, jo dentu un Akadēmiķu apvienības krāsas apvienības goda biedram citādi par pasauli var nolaisties „Dzintars" Vācijas vienība pul- prelātam prof. Pr. A. Kinderma- atomkara iznīcības īstenība, cējās no 196L gada 27. decembra nim, kurš ir Ķoenigšteinas stu-; Pēdējais referents, Digest des līdz 30. dec. Koenigšteiriā pie,diju dienu atbalstītājs un Dzin- Ostens redaktors, aprādīja ko-Prankfurtes. Parallēli dzintariešu tara labvēlis. mūnistu cīņas metodes, ko tie
.Studiju dienu referenti tematu pielieto cīņā pret baznīcu. Cilvēks un brīvība apskatīja filo-| Klausoties referātus un sprai-zofiskā, teoloģiskā un psīcholo- gās debatēs, dzintariešiem un da-ģiskā skatījumā. Temata sma. žiem viesiem nemanot aizritēja gumpunktu interpretēja filozofi- paģ; gada pēdējās dienas. Tās jas doktorands A. Spoģis, atklā bija intensīvu pārdomu dieriaš; jot brīvības jēgu filozofiskā uz-: '.rītos tās^ ievadīja ar kqpīgu tverē. ;dievka,lpbjumu un sprediķi, lai
Brīvības teoloģisko interpretā i daŗbasteigā.cilvēks atceras savU ciju deva kapelāns A. Justs. ļmisiju zemes virsu. Un savu mi-Cilvēka un brīvības tematu siju. vaŗ; piepildīt: vienīgi tas, • , . v. - -1 w, psīcholoģiski apskatīja psīclīo- kurš kā personība pazīst brīvī-
Latviesiem, mūzikas mīļotajiem, ^ gjgg p-^^^^^ t ^ ; jēgu. -sj,
Eduards Freimaniss
MiŗSanas laikā es dzimis, Sējēja m-eiia man nav. Kāpēc mužābas klēpis Mani nelaifeā iffiiuklējis?
studiju dienām turpat notika arī Viduseiropas katoļu eksīljaunat nes internacionālās studiju dienas, kurās priekšpusdi.enās piedalījās arī visi dzintarieši. DzintarieSu Studiju dienas at-
PIRMATSKAŅOJUMS ^ ŅUJORKĀ i
Ejot pa mānekļu zemi, Meklējot laimīgas straumes, Miglā dievaiņu cierņii Sola mirušo laimi
Stāvot ūznaķšņaiha lauka Gaidīju svētītu auilmu. Saule tālumā plauka Tiemv ko atstājis esmu.
mums jāpadomā sevišķi dziļi im nopietni, jāpadomā, kā Minste-
mirdzuma šo tradīciju vidu sta-'^^^^ „šiss« . , 5»*» i-^^ ro Draudzīgais āiciiljumš. Tas ''^^^ ^^^^^ ^^^"^ ^P^'
iekrīt 9« iRnvāri specmašanai, ieguldīt savus spē-S kus latviešu kultūras vērtību
jaunradē un kuplināšanā. Tas ir pats galvenais, pats svarīgākais, kas mums no lielās kultūras talkas nācis līdzi: pati Draudzīgā
it sevišķi labi pazīstamais no pēdējiem Kanādas ^ dziesmu svēt>
Pēc rsferātiem sekoja plašas ļ debates par šo kardinālo cilvēka
Īriem, kuru rāmjos Jaundarbu problēmu, kas to var pacelt gara
koncertā bija atskaņots viņa ar pirmo godalgu apbalvotais darbs, komponists AI, Okolo - Kulaks
augstumosun.arī padarīt par.noziedznieku. Referenti bija pūlēju šies dot pēc iespējas pilnīgu te mas interpretāciju savā skatīju
jPaļdies Kanādas I latviešiem
Puķes uri vēstules ir vissmal-. kākās būtnes, kas nedaudzās diennaktīs .apskaužamā vieglumā. lido no zemēs; zemē, nesdamas sevī draudzības un labvēlī-bāsdvesmu, ; •. ; "Pateikdamās par' visām gaišām domām un veltēm,- ko sa
piedzīvoja atkal vienu jaundarbumā. Debatēs centās tuvāk iepa- studentu korporācija „Giedra"
Lietuviešiem jaunas literatūras prēmijas
Amerikas lietuviešu medicīnas ņēmu no Kanādas ^ecembŗā iņē-
svētku vakara dievkalpojumā.
Jaundarbs „Mums Kristus ir dzimis" ir rakstīts jauktam korim ar ērģelēm. To atskaņoja Bronksas baznīcas koris R. Pē-tersories vadībā, ar jauno mūzikas talantu Aldi Lagzdiņu pie ērģelēm: i šis darbs ir rakstīts parastajā dziesmas, vai, labāki, sar kot; baznīcas tomas tradīciju trīsdaļīgajā formā: pirmā daļa Te - mažorā, otrā — sol - minorā, trešā — pirmās daļas atkārtojums ar izstrādājumu. Tekstu sacerējusi komponista meita Jana.
Koris atskaņoja darbu ar lielu entuziasmu un svētkiem piemērotu pacilātību. Varēja vēlēties drošākus un spēcīgākus tenorus, taču R. Pētersones mākslinieciskā ■■ vadība daļēji izlīdzi-nāja šo trūkumu un sniedza piln-škanlgu atskaņojumu.
Ar šo darbu komponists Okolo " -Ktdaks lieku' reizi, parādīja savu daudzpusību. Viņš ne tikai ir piliiigi kompetents jaunākos mūzikas stilcis, bet M konvencionālā bazmcas mūzikā, to pasnie dzot svaigā veidā. Viņa rakstītā dziesma: „Mums Kristus ir dzimis" ir liels papildinājums mūsu bazmcas mūzikā. :
Jaundarbu visā drīzumā iespiedis Loren2^(Dayton, Ohio) mūzikas firma, kas ir. viena no lielākām bazmcas mūzikas izdevniecībām Sav. Valstīs, m līdz ar to šis darbs būs pieejams angļu versijā amerikāņu iiui kanādiešu bazrūcām.
Dzidris Tteimauis
nesī un kaš' man.grūtā slimības laikā palīdzēja veseļoties, sevišķi sirsnīgus sveicienus sūtu tai nepazīstamajai latviešu sievietei,
. . .________________________kas,-neminēdama';.savu adresi,
niSS MSTStaŽ&tt. "toas. ka romāna galvenai varb^nianu istabu Helmuta Geza referātu Eiropas nei jābūt sievietei ar pozitivām mimozu dārza, 51 seno die-
pirniatskaņojumu Ņujorkā, — zīt.un atskārst brīvības jēdzienu izsludinājusi, jaunu literāru sa-Bronksas latviešu draudzes Ziem-,praksē, šīs studiju dienas deva.oansību. Par labāko lietuviešu
S^ptv^S!""""" — p-^^^*^ i<"- ^
prēmija. Sacensības noteikumos
nu draugam — Upsalietini. — Tālu ļatšķirti cits no cita, mēs:
stāvoklis tās vēsturnieku sprie-rakstura īpašībām, dūmos; ievērojamā vācu vēstur-, Amerikas lietuviešu kultūras
nieka. prof.. Dr. Georga.Stadt- laikraksts „Ateitis'V izsludinājis'cīnāmies katrs savā dzīves fron-SSuSStSun^dS sacensību jauniem^ vi. n^ista:;tē, beC iab^ ™^ tora Dr. Paula Rotā referātu miem autoriem. Par labako; ro- mes to saņemtu ķada forma; sa-Komunistiskās baznīcas cīņas mānu un dzejām paredzēta 1.000 ņemdami, bagātina un spārno.^ stratēģija un taktika. Referenti dol. liela prēmija. Z.; Zenta Mauriņa.
0 <4
Kalvis, atzālmējot 10 darina gadus, sestdien, 13. janvārī, pīkst. 8.00 vakarā^ koncertēs Parkd^
le Collegiate auditorijā.
nu tā sagadījies, ka Draudzīgais aicinājums
Kārļa dienā. Tādā kārtā varētu domāt, ka tai vienīgi sakars ar šīs diženās tradīcijas nodibinātāja, pēdējā neatķarigās Latvijas pre zidenta Kārļa Ulmaņa vārda dienu. Būtībā Draudzīgā aicinājuma ierosinājumam ir tik liela un dziļa nozīme, ka šī 28. janvr.ŗa diena ir tikai kā ierosmes un degsmes pieturas punkts, ap kūru tad aug un kuplo pats diže: nais iestādījums.
Mes vēl atceramies, ka pirmā bridi Drauļdzīgais aicinājums 'sauca: „Atceries savu pirmo sko lu!", bet nēkb tālāk par skolu grāmatu papildināšanu ari nesniedza. Bet tad, kā nejauši, kā negaidot, sakustējās visa latvie šū zeme, lauku sētas, niemi un ' pilsētas, mākslas tempļi uh zinātnes kalves. Dŗaudž:"giiis aici ņājums izraisīja tik spenigu kultūras kustību, kultūras talku, kā, da Latvijā vēl nekad nebija pieredzēta, ūn tagad, kad esam ie pazinuši arī p./rējo pasauli, mums ■'.jāatzīst, ka nekas tamlīdzīgs kultūrās celšanas laukā nekad riav noticis arī citās zemes. — Undenā latvietī modās vēlēšanās šai lielajā savas tautas kultūras talkā strādāt līdzi, būt 'par kultūras talcinieku, ziedot uņ dot kaut ko: no seVis: izglītības un kultūras iestādēm, ne vien grāmatas, bet skolām gādāt ari mācības līdzekļus, uzlabot iekārtu uii visu pārējo.
: Tas; pats ŗisināj ās visās citās, kultūras iestādēs — universitātē un akadēmijās, teātros un ope. rās, muzejos un grāmatu krātuvēs . . . Radošie mākslinieki -rakstnieki un dzejnieki, skaņraži un atskaņotāji, skatuvēs niāksli-ņieki, gleznotāji un tēlnieki ---cēlās kā spārnos, radpšā ga ra kārnos. Katram dega sircU vēlēšanās sekot praudzīg^^^ cthājimiath uii dot ' labāko no sevis visas tautas kopībai par labu, tautas kultūras līmeņa celšanai; Kaš tas biji par cilclemi prieku atdot kaut vai daļu ņp. sevis savai tautai, ielocīt savās tautas kultūras pūrā kaut mazu daļiņu nō sevis! ..." ^ ^
Laika grieži mum^ neļāva Draudzīgā aicinājuma degsmē oelto un radīto nē pilnām izmantot, ne arī savas tautas kultūras celšanu tādā pašā spraigumā .turpināt. Si>iesti uzi^iemties trini-das gaitas, mēs nevarējām neko arī paņemt iio visa: sanestā im savāktā līdzi, nekā no tā,- ko tik lielā jūsmā cēlām uri radījām. Daļa, varbūt, lie)ia daļa no mūsu
IsMs tautas kultūras celšanai un
aicinājuma tradīcija.
Kaut āri trimdā, kaut arī izsēti un -izklaidēti, mēs tomēr esam pratuši un spējuši izveidot ne vienu vien savas latviešu kultūras cietoksni.
Višķi, — morāli, sūtot afī savu jaimo audzi smelties gara gaismu šai mūsu pasu latviešu skolā. Tas jo sevišķi svarīgi.
Latviešu kultūras pūrs nepaliek tukšs arī trimdā, to mēs redzam, to mēs ik uz soļa no jauna atskārstam. Kultūras talcinieka degsnie nav nodzisusi iksvie-ria latvieša krūtīs. Tuvojoties Draudzīgā aicinājuma tradicionālajai dienai, mūs atkal no jauna spārno vēlēšanās dot kaut ko no sevis visas tautas Icultūras pūram, pielocīt latviešu kultūras pūru jo kuplu un bagātu Tāpat ičā toreiz, kad niūsū tē-
Mums ir savas biedrības un apvienības, draudzes un pat sinodes, savas grāmatu krātuves, vi un mātes vēl dzīvoja savā savi mākslas saloni, savi teātra:-brīvajā valsti Latvijā, a^". mēs ansambļi; savi kori, krietns skaits ■ ilgot Dgojamies būt jo rosigl kul-jaunāku un vecāku gara darbi- turas talcinieki. Vēl jo vairāk nieku — zinātnieku ūn māksli tāpēc,, ka vienīgi ar savas kultū-īiieku, kas tāpat kā senās laimes,ras spēku, varam atbrivot latvie-dienās deg un kvēlo dievišķās šu zemi uņ taUtu rio varmāliām-iejūsmās ugunīs meklēt: un at- ļ un apspiedējiem un izklaidēt rast, jamiradīt un ko jaunu da-1 sarkano nialdu miglu. Lai šī ap-rināt, dot jaimas.kultūras vērti-^ ziņa mūs spārno un rosina būt bas mums, latviešiem, mūsu dzi- par dedzīgu savas tautas kultū-ves ziņai tuvā un raksturīgā ska-, ras talcinieku, sekojot Draudzīga-tījumā. Lai esam lepni par viņu' jam aicinājumam. A. Daug;ivii't?.s>
ZIEMSVĒTKU IZSKAŅA ŅUJORKĀ
Viens no savdabīģākieni sarīko^-jumiem Ņujorkā bij a šā gada Zvaigžņu dienā Latviešu skaņu mākslinieku kopas Ņujorkā rīkotais koncerts Betlērries baznīcā Bruklinā. koncertā piedalījās 13 kopas dalībnieki — M, Nāruna • BogdanoviCa, E. Drava, A. Dzir-kale - Cenne, M. Grasrnane ■ Millere,. E. Lavrinoviča, M. Māli-' ņa, M. Piekaliiīte, S. Prince, M.' Ābele, Vi Gedulis, J., Klīmanis,' B. Skulte un Dz. Treimanis. Pro- ļ grammā bija 22 kompozīcijas. Starp atsevišķiem darbiem nebija pārtraukumu, bet viena' kompozīcija pārgāja plastiski otrā^ radot noskaņu,: piemērotu mieditācijai un pž^domā
dījumā nav: kritizēt; l^trā atsevišķa dalībnieka r sniegumu, jo ansambļa veids un plūdums Ijij a galvenais mērķis šinī sarīkojumā, šajā sakarībā vislielākais nopelns būtu dodams B. Škul-tem, kas bija šī sarīkojumā mū zikālais vadītājs un aranžētājs. Ar koncerta aranžējumu viņš panāca pirmreizēju Ziemsvētku rdūzikas reprezentējumu, Splisti un solistu ansambļi bija novietoti pie ērģelēm balkonā un arī baznīcas priekšplānā pie klaviē-irēm. Programmas izkārtojums bija principiiāli bāzēts šādā veida, ka vienai kompozīcija pārgāja bez pārtraukuma otrā, mainoties ērģelēiti ar klavierēm uņ
tur novietotiem dziedātājiem.šār da veida izkārtojums klausītājus gan sākumā mazliet pārsteidza, jo lika ausij un acij vērsties gan uz vienu, gan otru pusi. ^Panāktais iespaids bija radījis skaņu sintēzi, piepildot telpu. Koncerta kulmināciju sasniedza ar flāmu un spāņu ZiemassvētlEU dziesmām, kur katrais dziesmas solisti un pavadŅumi mainījās — no ērģelēm uz klavierēm un otrādi, kodā apviieripjoties visiem solistiem un pavadījumiem. Pret programmas saturu, kas bija galvenokārt balstīts u? Ziemassvētku korāļiem im dziesmām no dažādām tautām urL laikmetiem, vienīgais iebildums būtu pret kla^-vierēm izvēlēto Maestoso-pesan-te Ļargp,: Bad>strad»i-(i»^^ A. Dzirkale : Cerine) mi Bacha solo svītu čellam (ižp. Dz. Trei-' manis) programmatisko izvēli,jp ' kaut arī šī mūzika ir ļoti pieņiē-' rota bazmcas koncertam, tā lau-'za kopiespaidu, kas bija balstīts I uz tīru Ziemassvētkiem komponētu mūziku, —
Latviešu skaņu mākslinieku ko-, pai Ņujorkā būtu vēlams šāda veida Ziemassvētku sarīkbjuma koncertus sniegt regulāri Zie-massvētkps, j o Ziemassvētku mūzikas repertuārs ir ļoti plašs un bagāts. Esmu pārliecināts, ka šāda veida vakaru būs iespējams arī turpmāk prezentēt'. .
Jonass Miesnieks
VARKAĻU
NOVELE
4. tuipinājunss.
,■::.;;';. i-:': ^- ■ 'r'f: I''::•'• ^:.'
„Viņa dzīvo ar abiem.;Tāda ir tā i5itel%nce«." bija Atorupja un Kviņķa spriedums. Toreiz nosvila mūsu abas rijas, kas atradās zem viena jumta, bet Abrupim izsprāga viss ganāmpulks labi koptu lopu.
,jK.o mute peiaa, to mugura maksā," sacīja Ģeru An-:tilsieyB.
Tādu- negantu cīņu Dukuļu dvīņi veda vienas si^ie-tes dēļ, kas nebija ne viņu māte, ne mīļākā.
Policija meklēja vainīgos, bet Dukuļu dvīņi bija tik bagāti, ka nauda, ko tie policijai sabāza, aiztaisīja muti visai lietai „Nauda valda pasauli, tur nekā nevar darīt," sacdja Kuiļu kalna butkene, kuras dēla Bmiļa kaulus ka-pu kalnā grama tārpi. Bet Kuiļu kalns iztika i bez Emīla. Dukuļu dvīņi no Geriem, kam piederēja Kuiļu kalns, im ikas mūsu kaktā bija tie lielākie jokdari. Kuiļu kalnu nopirka, dziedot Geru Andrievam: ,|iton bij maza grāmatiņa, skaistiem rubļiem pildīta'^ Dukuļu dvīņi sāka dzīt lejā Kuiļu kalna pifri Varkaļu pļavā. Tā nu sagriezās Vanagzirņos. Tik pats Kuiļu kalns ar savām eglēm stāvēja kā klints. Eglaini ļ viņi saudzēja nākošām audzēm. Pēc Kviņķu riju nodegšanas, kur velns vēl bija apsvilinājies, m Abrupju lopu bara izsprāgšanas Dukuļu' dvīņi vēl nik-aāik mētās Varkaļu darbā.. Nepagāja tris gadi, kad Varkaļu Lilija, kas nebija ne pirksta pielikusi pie savas mā-jas apsaimniekošanas (viņa staigāja tikai ar dzeju sējumiem), dabūja no val(Hbas godalgu. Dukuļu dvīņi kā nekā bija Varkaļu un Dukuļu zemi iztaisījuši kā par Ēdenes dārzu, kur piens un medus tecēja kā upes. Toreiz Lilija atdeva savus vara gredzenus: vienu Mārcim, otru Jurimi un tie Varkaļu Lilijai arī bija par lieliem, kad vir ņa sadila. Nu ļ Varkaļi bija savā: senā godībā. Nebija tik labi ar Varkaļu mantinieces veselību. Pēc šis gredzenu ce-
remonijas kādā rītā Lilijas sejā uzziedēja katrā vaigā pa sāri;ai rozei. Tās bija lielākās nelaimes amēs: ātrais dilonis, Bet Kuilene sacīja: „Nekad tu, Iilij,iieēsi izskatījusies tik skaista kā tagad. Vaigi kā no ziloņkaula, un tādas viņos krāžņas rozes." Lai viņas dēla Emiļa miesas jau bija sagrauzušas īgurdās kapu smiltis ūn negantie tārpi,' viņas mātes sirds arvien asiņoja dēla dēļ, ko tie divi Dukuļu kuiļi bija saviem ilkņiem rsiz saplosījuši, iztriecot no Emiļa galvas smadzenes. Lilija neatbildēja, tikai rūgti pasmaidīja. Viņa tāpat zināja, ko domāja, ko novēlēja viņai Kuiļu kalna butku vecene. Neļjijā jau ari tā nepatiesība. Viņi, tie Dukuļu (jlpņi, nenokāpa vis no saviem Dukuļiem Varkaļu ieplakā, lai Liliju darītu laimīgu, viņi kā divi daimoni ar savu neganto greizsirdibu; darīja Lilijai tikai sāpes. Lai viņi nostādīja Varkaļus uz kājām, ķo tas līdzēja, ja viņi ar savu greizsirdību Liliju pazudināja. Nestā nebija nekāda milestiba. Kas milē, tas nesāļpina. Viņi bija un pailika lielākie egoisti visā pagas^ tā. Kā vecais Dukulls nebija novilcis savu aitādu kažoku, ,tā viņa dvīņi neatmeta savu patmīlību, savu netikumu. Pasaules acīs gan nu viņi skaitījās jau cēlākie^ kas upurējās vienas sievietes labā, bet īstenībā abi raka Varkaļu mijai kapu. ,,Cēlākie?" Varkaļu Lilija atkārtoja, un jaunas sāpes plosīja viņas sirdi. Visi mūsu kakta ļau-' dis redzēja, kā vairojās Varkaļu un Dukuļu bagātība, tikai neviens neredzēja, izņemot Kuiļu. kalna Kuileni, kā Varkaļu Lilija sadilst; pat Dukuļu dvīņi nē, kas teicās Liliju mīlot vairāk nekā sevi pašU; Viņu valdīšanas kā: re bija neredzēta. Neatdodamās nevienam nb tiei ^viņa tos jau ienīda — Varkaļu Lilija juta šalcam' jau pār savu galvu eņģeļa spāriius. Viņa tomēr cerēja savā lepnā sirdī un gaidīja, ka Dukuļu dvīņi vienreiz ieraudzīs, ka no viņas palikusi vairs tikai grezna ēna, bet viņa to nesagaidīja. : : ; ; :
Viņu mīlestība nebija graša vērta. Tā bija uri palika akla kaislība. Kad tas notika, Lilijas vienīgā vēlēšanās, klausoties lakstīgalas pogāšanu Vēžupītes ielejā, bija, jo ātrāk, jo labāk atstāt šo skaudro, aklo pasauli, kas bija viņu pazudinājusi viņas svaigumā, jd ne par Velti viņas vārds bija Lilija. Mārcis un Juris atmodās tikai tad, kad viņa kā ēna likās gultā. Viņi bija visu laiku kāvušies kā zvēri ar nolādēto darbu, viņi bija bijuši akli, tm tikai ta-
gad tie redzēja, kas bija pa to laiku noticis. Viņu kārotā, viņu lolotā, dievinātā Lilija izdzisa Varkaļu istaļju krēslī-bā kā svece, kas jau izdegusi^
/ Viņi nometās pie Lilijas nāves gultas ceļos, viņi saņēma katrs savās cietās, sastrādātās rokās viņas caurspīdīgās delnas. Viens vienā gultas malā, otrs otrā pusē gultai, jautādami, ko viņa vēlas.
„Tie esam mēs, kas tevi mīlēja, Lilij," viņi runāja savās rupjās .balsīs kā divi basi. Viņa neatbildēja. Viņa atvēra tikai savus smagos acu vākus,.lai vel reiz paskatītos už tiem, kas viņu nobendēja, un tad Varkaļu mantiniece aizvēra savas acis, neiždvesdamā ns zilbes, lai nekad vairs tās neatvērtu, aiziedama veļu v^stībā.
Tā mira Lilija, mūsu kakta krāšņākais zieds, bet Dubuļu dvī2;ii, nolādējuši darbu, kas; viņus bija visus paņēmis, kas viņus bija padarījis aklus, neredzīgus, atkrita savā trakā slinkumā. Nekad viņi darbu nebija mīlējuši, viņi to bija nīduši no visas sirds uņ dvēseles, nolādēto darbu. Varkaļu zeme atkat dzedzieda, bet
Dulliem krita nost no koka sienām ķieģeļi, jo koka sienas, kas bija apšūtas tiem, izrādījās sapuvušas bez gai-^ ūn saules. Kur ganījās reiz lopu bari, mauroja vērši; rēja suņi, gavilējia gani, nu atkal putināja vējš im smilts rio Lielmeža. Kur agrāk bija šņācis varenais sils, Vēžupite i^īķa,im nebija ilgi, kad tā gandriz pazuda no zemes viršus. Nāca gals arī Latvijas valstij. Komunisti Abrenē apšāva robežsžtfģus un iebruka Lat^^^ Kādas nekādas eglainēs vēl pēc 'Lielmeža nociršanas bija palikušas, uri abi Dukuļu dvīņi, Mārcis uri Juris, egoisti un individuālisti, iegāja tajās ar saviem vara gredzeniem, kas vēl bija atlikušies no Latvijas senās godības, arī no Lilijas laimīgām dienām. Zeme siīka asiitis un asarās, bet Dukuļu dvīņi, Mārcis un Juris, tagad spridzināja Padomijas dzelzceļus, pa kuriem brauca iekšā zemē pašu latviešu un IcriēVu komunisti. Dukuļu dvīņi iebruka pagastmājās, kur žūpoja un sūca nikotinu izpildu komitejas varas vīri, im apšāva tos. Zeme, aizturējusi elpu, klausījās dvīņu varoņdarbos, ko viņi kā partizāni darīja. Slavēja, apbri-rioja viņu drosmi uri. gaidīja np viņiem, Vismaz mūsu kakts, zemes atpestīšanu. Bet tad pēkšņi runas par Dukuļu dvīņiem apklusa. Lielmežu Celmos, kur viņi bija iz-J^^kuši ātaudžu sīkinē bunkuru, tos Ķuilene nodeva, a^
riebdamās par Emiļa nāvi. Dukuļu dvīņi mira negantā ielenkumā kā varoņi. Dzīvi viņi vairs neatgriezās Varka^ ļuieiplakā, nedz kalnā no tās Dukuļos. Dvīņi nonāca veļu valstībā. Nu tie tris — Varkaļu Lilija, Mārcis un Juris — bija atkal kopā. Gadi gāja. Vāci un krievi, viens un otrs mīdīja latviešu zeirii.
Nostiprinoties Padomijai; izcirstais Lielmežs palika neapkopts un pārvērtas džungļos, saauga kā biežs sikmes: paegļu, kārklu, lazdu, biezu jo biezu eglīšu. Milzīga sila malā Ulmaņa laikos bija sacelta pa jaunsaimniecībai celmos. To iemītnieki igaņ gāja strādāt atkal kā klaušu laikos uz muižu. Muiža, tikai tagad saucās kolchozs, bet tā ka kolciioza ēkas ap muižu stāvēja tikai uz papīra, ļautiņi gulēja savās mājās, kas, no zaļiem kokiem saceltas, gāja bojā vējā, lietū, sniegā, tāpat kā vecsaimniecibas — Varkaļi, Kviņķi, Abrupji. Ļaudis, zaudējot savus vadoņus, lai kādi tie bija, labi vai ļauni, kļuva tumši un māņticīgi, nospiesti im pelēki. Tie nu zināja stāstīt, ka riakti Lielmeža džungļos, kā no zemes, senā Dukuļu dvīņu bunkura vietā izaugot divi vīri, nobruņoti no galvas līdz kājām. Tai pašā laikā rio Varkaļu sētas, kas vēl turējās pretī lair kā zobam, miglā parādoties sieviete, pelēka kā ēria. Viņa nesot rokā nevis kā agrāk mazu grāmatiņu, bet saini, kas mirdzot ^Pkainā baltumā. Sieviete nākot gar Kuiļu kail-nu, pa Varkaļu ieplaku, slidot pa Vēžupītes krastu kā miglains tēls. Upelē rādoties atkal ūdens, bet sarkans kā asinis, par vēžiem neesot ne runas, ņe par melniem, ne sarkaniem. Tā sieviete ieslīdot kolciioznieku krūmos, kiir sievieti netālu no s«iā bunlmra gaidot abi apbruņotie vīri, pelēki kā zeme. Sieviete savu saini sniedzot tiem. Sainis pariiirdzot gaisā kā saulē divjūga noarts lemesis, spožs un gluds, bet kā tuvojoties kāds tiem trim, tā par radībā — tie tris — pazūdot, un viss esot vairs tikai viens miglājs, viena bezcerība, tumsība.
Kolchoznieki spriežot, ka Varkaļu Lilija veļu valstībā piedevusi tiem diviem viņu āklibu> jo vai citādi viņa nestu tiem pārtiku? Lakstīgalās tikai pogojot kā trakas, kā negudras, un ne jau tikai ap Vēžu upīti, bet jau Varkaļu ieplakā, kur datižu im ģ)rudžu starpā uzziedot baltiem, lieliem ziediem kāda piiķe, ko citi kolchoznieki saucot'par:iiliju.^" \ ~.