oas
inte-dau-
Evēŗs ļsa-   Oktobra   vidū man uzdeva ļa; ap?im- eneJ-ģiski paminat ar Taubi jāt-' ; mērā nieku pārvietošanuJUabraucu m &Ibas. la- Trepi un; Oberšābā diku sevi pie-ietojām teikt Taubem.   Saņēmu atbildi, Is ■ pulka ka Taube saslimis i un atrodas: ikkatru gultā. Norādīju; ka/ mana saruna' ketdarbī- neatliekama.   Mājas otrā stāvā runāju ar Taubi, kas atradās gul-ičSb&- 2L\r tā. Aizrādīju, ķa Oberštābs vēl un šīs nav izpildījis Divīzijas štāba pa-, iiga.Lat- vēli par jātnieku ' pārvietošanu, tiuižniecī- un noteicu termiņu, ar piezīmi,, liras. ■ļau- ka mums būs ļoti nepatīkami ļr pilnīgi lietot varas līdzekļus. Taube par ļsipakļā- termiņu kaulējās, aizrādot, ka no' ;Tā po- frontes esot pienākušas ziņas, ka ,'vienga-, lielinieki ga'cavojot uzbruīmmU, fcin :kritaJ uņ Oberštābam steid'jīgi esot jā-nm, ne- gatavojas pretsoļiem.. Beidzot I no dieU- vienojāmies par 16. oktobri. Noteiktā laikā jātnieki bija Augš-kurzemi atstājuši; '■r:-:^;:/'/':-::
No 15. - 19. oktobrim Jauņjei^ gavas rajonam uzbruka Bermoii-r - ta daļas ritmeistara Jenas vacH-bā ar mērķi pāriet Daug9w,:ļŠa,-dursmes. izvērtās: atklāta: kaujā,: kur krita pats Jena; Vāciešus'saskāva un atsvieda no Jaūnjelga-^-Vas un DaAigavas. Kaujā piedalījās r. arī Veckalniņa zaļie partizāni. '
16. oktobri Jena bija nosūtījis spēcīgu izlūfcU: vienību np jātniekiem, 'ložmetējnieku nodaļas ar 10-12 ložmetējiem un Vieiiu, 7,5 cm^ lielgabalu Līvānu virzienā.' Vienība' caur :. Sunāksti ^biija, iebraukusi' iževaldes muižā, kur pavadījuši nakti un 17. oktobra rītā bija devušies t.ālāķ uz :pir-žiem. Par ieiiaidnieka. vienības 'kustību tika ziņots Biržu komandantam v-leitn.: E. Kurniim.: Pie. ;Biržu mācītāja muižas. .Kurmis ' noorganizēja ienaidnieka sāgai-; dīšanu ar savu tikai / pirms . dažām dienām sastādīto vienību— 25 trūcīgi apbruņoti vīri; Ņo paslēptuves komandants ar saviem vīriem pārsteidza jātniekus un saņēma gūstā 1 -virsnieku un 2 kareivjus. Uz komandāmta jaif-tājumu virsnieks, atbildēja, ka vi-' , ,ņi, esot .Landesvēra karavīri ho Jelgava's siimfticas. "  '' ~'
: Sākās stipra apšaudīšanās, pie kam pretinieks raidīja ugunī no daudzajiem ložmetējiem ūn liei-; ;'gabaia. Iznīciriot tuvākā ienaidnieka ložmetēja apkalpi, latvieši ieguva ložmetēju, ko tūlīt laida darbā. Sabijies šķūtnieka .zirgs ar ienaidnieka ložmetēju muni-ciju ieskrēja pie latviešiēņil' Kaujas laikā no 3. Jelgavas piilkk ieradās palīgspēki: virsnieks ar 30 kareivjiem un ložmetēju. Tajā pat laikā komandantam no aizmugures . ziņoja, ^ ka uz Biržu-Zasas lielceļa esot izjājuši 3 landesvēra jātnieki, bet dzirdot spēcīgo , apšaudi, devušies atpakaļ.
,. doma," bm asins kaudzi lo-
ar parei-ļviešiem.
|a pie' vā-jeria vie-' ca Lan-darbSbā
ļ'uzbruku-ļiotika sa-^vairākas ionas nb ^mandieŗi sa pārkodēs ad-ŗs, ziņoja |am v-ltn. ici neva-'ar avan-^ermonts. ŗavīru lē-leapsfcau-^ īrēja pil-par papu.
lava raid-
bārraidīja^ ļielegram-Pļaviņās arī Jel-ļieŗaķstīja rmuiiis
loties no
škurzemē; |: pirmās ļrupas 3 pagasta, bate-|ļa Zasa^ 2iņas, ka slēpe-kntiešiem. rīkojiimu )t jātnie-ļbet Lan-ļ?ietošanuy ?u trūku-mai ŗ un īgādi zir-
(Nobeigums sekos).
Idas piezīmes. Visu atceraties un tikai pa-Janoigai pietiks ar dažām dienām.. Karalau-is paredzēta ilgāka. Cauri Berlīnei jūs no-ļurgā;. Paceļosiet pa skaisto Reinu.. Paprie-tajā Heidelbergā. Iegriežaties štutgartē, ļ'v/isās pārējās pilsētās, kūpas es atļāvos Raksti uz Rīgu lai būtu tādi, ka Vācija ir bta, visa tauta stāv aiz Hitlera." , ļtu," Pavārs saņēma Liepas pasniegtos do-Inaudu.
(Turpinājums sekos)
S^Štii^n 1962. gaav?9. augus^^^^ ./LATVIJA AMERlBUi
t
JU
S VARAVA
Pēteris- ĒrmaniS:
AMINAS UN SARUNAS AK DZEJNIECI VERONIKU STRĒLERTI :   , ^
Tm esi bērns. Ko ^
It M rūjas gaisu ziedi cilā pret tuva. Jebšu pārzinādama labi ro»- no Dievgalda liturģiju no pēdēja "~ »>D"J^ ^vētM.   iz egJīte^^ viesmcas logu, kad?. Veronika māņu Uterātūru,   Strēlerte no- krājuma žē^^^^      gadi: ,,Mēs    . ^^g^n-ģjprieki prieki''' ' ' Strēlerte atkal paceļ, pret mani liedz te jelal^du ietekmi, varbūt esam ticējuši ar bērna paļāvību, gaidai vien,'gaidi *
rāmu skatu. Tādu pašu to pilamo vienīgi dicipto^ veido- mēs esam staigājuši ar mēneš- ^ '
reizi sastapu universitātes biblio- šanu. šķietamā pretstatā liktos sērdzīgā drosmi un aklā tumšo ^aims paisis tu esi Ko gMdi? tekā, kur iestāju eksāmenu siets dzejnieces tuvība ar^rli Skal- zināšanu.   Rādi    mums ceļu, _ ^ .ŗ^ j^^ig^ ^ ^ūs^ sijāja izredzētos no aicinātiem, bi. Bet varbūt pretstata te nav. Kungs!" Tāpat tas ir ar dabu,kas rj^' jnaigiuns, tai kairaka kvēl* IdelU'daiļu sava mūža esmubri- No salktā gala   Strēlerte caur ir.daļa no Uelās dzīvības jūras,  ^ ^ dusi pa jūras   pietoastes smil- skaudru vienpatibu apzinīgi un kas bija, -ir un būs, kur cilvēks _ varbūt tīm,^īstu Imilzu ūdeņu xx»M^ aeatlaimgi augusi Skalbes tien-; arvienu var justies vienots. „Da-
go omu gadu un mirkļu mijā. ^ršā, smalkā, klusā un latviskā ba, jā, bez tās es nevarētu dzī-«stroc afvari. «<t«ho«5 TTn — kas zīna -r au- vot." lēni vārdu pa vārdam no-
Mani pamet trulu vētras atvari, virzienā.. Un — kas zina — au- vot,
kur tikai atklājas to spēku īste- gusi pretim mums. teic .dzejniece, un vairāk nekā nās rolježas. Bet kad tie guļ k^as- JaunSDā Veronika Strēlerte gŗi- jebkad es viņā redzu to jūras vatu cietā ietvajrā un rāma vizma bējusi studēt medicīnu. Asais u^ dabas elements tu-■ aipklāj ār ^enādu mieru sākumu vērigais skats, kas bez dalības vāks par cilvēkiem, cilvēkiem, un galu, dzintara graudu un no- analizējot slīd pāri lie^m un ļau- kas viņu un ko viņa. nekad pil-grimuša kuģa sānus, tie atklār ^im, liekas būtu iederigs šai no- nam nevar saprast. Ub tā ir jas citā mērā un samērā man zarē. Pretrunā tam nav ari mt dzimtenes daba, ko viņa, liekas, par nezudīgu valdzinājumu un lestiba uz mūziku, jo Tāirums meklē domās un dzejā. Pēc ka-
Gleznotāja ; Emīlija KUdzēja^ l^uvusi populāra. Pasaules izstādē Sietlā viņa bija reprezentēta ar trim darbiem, vienu no tiem pārdeva. Vairākas Sanfrancisko mākslas; galerijas ^ņai rīkoja patstāvīgas izstād(ĶS,ku^m sekoja labas atsaluksmes smeril^u .presē. ■/•■^
Grūti pateikt, kāds mākslinieces iēmģotākais temats. Tādu ir vairāk. Portretos veiksmīgi izcelti raksturīgākie momenti un akcentēts latviskais elements. Pie labākiem pieskaitāmi' viņas vīra rakstnieka Jāņa Klīdzēja, dzejnieces Z. Lazdas, kapt. Ed. Sinā-ta un glenotājās E. Geistautes portreti.   Dr. A. Oltes portrets dzeltenīgās krāsu kombinācijās stādina Vincentu van Gogu. EmHija   KK^^^^^ racūšanas Tu nobrieOis vīrs. Ko gaidi?      procesā ir redz, ir jūt savas glez-— ,^8ps mūža^arbs kad būs nas.   Tāpēc visām tām piemīt
atlēts, kaut kas^atnējs, dvēselīgs. Tas
Ead vainags vīts: sekmes un
Nu    labāk gaadi tu mazāk.
Tu esi bēglis. Ko gaidi?
— „Uz brīvo dzimteni vērsies
Visjaukais no pasaules cēlieni'."
bijību, "radās Uūŗas vāravas acis ļjeio mečūķu brīvo laiiku vadījuši ŗa un pēckara gadiem atkal tie- - Ai milzis negaidi labāk. .   . *.   _L. ' voc nr ji^gjjārt par nezinot, koties, jutu viņu vēl vairāk at- ŗgj^jg
— „To mirkli,
sevišķi sakāms par (Latvijas baltajiem bērziem, kurus viņa sāka gležnot> vēl studēdama Čikāgas mākslās institūtā un vēlāk Kali-fomijā. Labības pļāvējs un Mežā braucējs pauž dzimtenes siltumu; Tajos raugoties, rodas' noskaņa, it kā pa,ts stāvētu starp rudzu statiņiem v^ sēdētu bēru vilktajās kamanas. Jauki ir Sanfrancisko ūņBerkelejas silueti.
Emīlija Klīdzēja^ir modemi reāla, retāk pavīd nosliece uz abstrakto (piem; Mākslinieki parkā). Technika rāda nepārtrauktu augšupeju. Kā gan tas citādi va-; rētu būt, ja nd 33 viņgad Čikāgā izstā(Ktiem darbiem-nopirka 19.
Berarvienu ir kāda neviena ci- Gēte'teiktu - im farbigen Ab- liecinājums tam'varētu'visskaid- to radīšanu, kur simboli un tēU Tagad, kad māksliniecei piedāvāta un pašas neskārta virsma, kas gianz sehen wir das Leben. Vi- rā& būt izteikts pēdējā krājuma veidojas zemapziņā un izmrst ja rīkot izstādi austrumu ^^ķ^^^^ šķir mūžīgo esmi no mirkļa. At- ņa pieder pie tiem, par ko viņš dzejolī Ģeogrāfija: sapm". Tā, piemēram, viņas Bru- ta, viņa atbildēja,  ka, nespējot
kal .dz^nieces acis   skatoties, ^^auslā ari saka, ka tie dzimuši. .        ņu k^ps esot nosa^ņ^^^^^
ir dzejniecei  Strēlertei, kas ar muzicējot,
smalku,  pat nežēlīp atšķirību īsteni pieder viņu raisītu no apkārtnes, slīdam kā
veras dzīves plūdumā, veras ai; tas gadījās ar Borodinu. Un; to- aizsaules   staru pāri lietām un
tādu pašu mūžīgu mērauklu, kur ^ēr dzejnieces atmiņas par To- ļaudīm, nesaistoties, nepieķeŗp-
pat visjaukākais  mirklis netu^ ni, kas sarunās lielā mērā ietek- ties. „Tiešām tā," atzīstas dzej-
rams pārslīd pār viļņa muguru, mējis viņas mākslas vispārējos niece, „bet tā es jūtos brivi un
Saullēkta krāšņums vai zivs uz- uzskatus,   liek man domāt, ka labi. īsteni šī atlūšana sākās
sists ripulis tur vienādā mērā ^rēlertesimpresijas vairāk. Mk man ar dzimtenes zaudēšanu. Es
met atspulgu. Arī pelēka Uetus no vizuālās pasaules, atspoguļo- nezinu, ko darītu, ja ilgas pēc na Veronikai mrēlerteilāda dar-
^^wcs iot to M lielais vācu klasiķis turienes kļūtu pārvarigas." Ap- ba rašanos. Bet viņa pazīst arī
Ko gaidi? nāve sniegs roku
-I
Un aižvecKs dz^ā&ā mim!" — Jā, gaidi! Ta vienīgā, vienīga
^ ^neviļ.'
Ievērojamā latviešu skatuves māksliniece  Annija Simsone ^
nodod savii celojošo velti — dimanta gredzenu -- par nesavtī- ļ go darbu im kalpošanu latviešu trimdas teātrim režisorei
Mildai Bērziņai. Veltes nodošana tsija ievērojams notikums i
Toronto latviešu kultūras dzīvē. Foto JAK *
pie^leznot. Dažs labs pieprasījums un pasūtinājums nāk . no Čikāgas, Toronto uii Ņujorkas.
Visi latviešu mākslinieki Klusā okeāna krastā cieši un drau? dzīgi turas kopā.   Emīlijai Kli-
maii tikai aplie<tinājums liekas lai rā^tu. No vizuālām impresi-viņas vārdi, ka nekad nevienam jām izauguši viņas dzejas fili-aav varējusi "sevi izteikt un at- grani smalkdarbi. klāt. Bet šis.dziļums nav tuks- ^r prof. A. švabi kopā pava-nesis uz kā plivinās dzejas mira- dītais laiks paplašinājis un pa. ža. šis dziļums, kas jūtams ar- dziļinājis Strēlertes spriedumus vienu apdvešam viņas dzejas atriuļtiskā plāksnē. Līdzīgi liela spulgu, ir mūžam dzīvā cilvēcība, loma bijusi arī J. Grīnam. Mēs esmu cieta stikla trauks sēdējām toreiz Rīg^ kādā ēnai-tavam nemiera plūdumam," iād- nā, sirmā gaitem, kad viņa.man reiz Strēlerte man teica, kaduni- stāstīja, ka „Daugavas" charons versitātes pagrabā sūcām tējuat atzinis viņas dseju/^ipĶžr, ceļamu citronu no augstām glāzēm. Tā-pāil uz nemirstības krastu. . . . da viņa veidojās un veidoja savu'' Bet tam sekoja daudzi gadi un dzeju jau no paša sākuma ar dzejoļu krājumi, ko bija nopie^ stikla smalko gludumu un vien- nam, sistemātiskam darbam, no-karsumu formā, vārdu un glezhu teiktām vērtībām un prasībām iavēlē, notikumu atspīdumā. Bet ievadījis J. Grīns. „Pašreiz ne-tiklalb saturā kā formā jau tad rakstu daudz," saka dzejniece, viņa bija pilnestitoas meklētāja. ,,Varbūt tas ir pārejas laiks, var-Atceros kādu mazu četrrindu, ko būt pārāk liela paškritika." viņa ierakstīja   manā piezīmju   Ir bijuši mēģinājumi Strēler-
dzīvos. Kamēr dzīvošu es. Tās paliks nemainīgas visās
pārvērtībās Paglābtas laiku brutālās,
maiņās ' Kā zem eņģeļa spārna. Mājas nojauks, izārdīs ielas, Pilsētu sejas sašķiebsies Nepazīstamās igrimasēs, Bet es atradīšu savus namus, savus ielas (^tūŗus. Savus mūžīgi smaržojošos
Strēlertei
ir kā ikvienam   sava ikdienas dzīves gaita ar darbu, vīru uii dēlu. Bet tā .vien liekas, ka mūžīgās cavēcibas   dzelmes ir tās, Ermaņa recenzijas par kurp tiecas viņas butes radigā         antōlo^ju   DZEJAS UN daļa. Varbūt šai plūsmai/ ļaujo- g^^^ gribētos piezīmēt seko^ ties,   dzejniece tik   jauki tēlo go- i ūdens dabu   Dzelmē grimušajā
dzejai mākslas "gaitās saskarties nācies; īpaši ar Ratoibtidu Stap-rānu un šaržlstu Hariju Bergu. Pirmais palīdzējis atrisināt ne vienu vien māksliniecisku problēmu. Aleksis Āubulis
liDuiiiDiiuBniniiiM
s iiii if#
Un ēnā grimušo lauku Ar tumši dzelteniem, aizmigušiem rudzu statiem.
dievnamā tm četni elementu ciklā ūdem.
: Strēlertes dzēj«3Ss nav ar iespiedu krāsu uztrieipt^ piaiāts. Tas ir viļņu cikliāka kustībā au-dzis gliemežu vāks> audzis dabiski veidotā formā. Ne/vienā vien no šiem vākiem a,trodam pa
P. Ērmanis pozitīvi novērtē minēto; antoUoģiju un dēvē to gāa par ļoti ievērojamu, skaistu izdevumu un ieteic giāmatu dāvinājumiem un galda'rotai» Tai pašā lail^ ormanis konstatē, ka antoloģijā nav uzņemti tādi ievērojami dzejirieki no vecās paaudzes, kas dzejojuši arī trimdā, kā Kārlis S&albe un Aindrejs Paparde im ka, no mazliet jaunā-
ļdzenes Ugavainnim: „2enta aizbrauca pavi. foldi. Esmu viņas vietā."
grāmatiņā šim manam nemiera plūdumam:
''Cik maz to brīžu, i
kas tur skaistā gūstā, Un ja tu jautā sev,
vai vienmēr būs tā. Kad sirds kā tauriņš
karstās liesmās skrien, Kaut liktens atbildētu:
jā, arvien!
Tai pulciņā, kur Strēlerte toreiz studēja romāņu filozofiju, varēja sastapt ne vienu vien mte-resantu seju. kaut vai Laimu Akurāteri, Ofēliju Sproģeri. Auditorijā tur kādreiz, cik'viņam to atļāva diplomāta darbs, iesoļoja profesors Spekke, lai pavērtu skatiem Eiropas kultūras lepnuma smalko slīpējumu. Es sai „urbamzētajā vidē" .īsteni neiederējos, skaitīdamās pie ..baltu barbariem." Taču kopējos ceļo_s arvienu apbrīnoju Strēlerte kādu tērauda imperatīvu, kas vadīja vinu cauri grūtām dzīves pārbaudēm, nemainot nekad acu rāmo spīdumu. ,
Nelaiķa profesora .A- švabes mājā Veronika Strēlerte ieauga īlpatā vidē, ko veidoja mūsu literātā vārda meistari. Man studiju gados likās sayādi, kad viņa tikai tā vien pieminēja — mans draugs Rozītis, mans draugs Giīns u. t. t. Man šie vārdi bija emblēmas, ko sprauda ^mūsu kultūras goda vārtu pašā augšā. Neapšaubāmi ikviens no tiem savā veidā ietekmēja im rosināja dzejnieci viņas iekšējās pasaules veidošanā un- ārēj^ skatīšanā. Galvenā ievirze gan bija ievadīta skolas laikā Jelgavā un vēlāk Rīgā. Varbūt to gadu aizrāve ar Nīfii izskaidro zināmu dižciltīgu šķiedru viņas dabā, personīgu pašvērtību, garīgu pašapziņu, kas meklē augstāko un prasa to ari no sevis.. NaV.brīnums, ka latviešu litarātūrā viņu saistījis Akurāters. Aspazijas sentimentālā un teatrālā jūtu - pārmērība nedz ari Raiņa retorika un teo-Tētizēšaiia nav bijusi viņai nekad
Urikas pērli.   Pie ^uss Savu dlzejoļu   krājumu rindā mums pretim nešķindēs ikdie» par labāko paU Strēlerte uzskata nas steigas   lucīgā trokšņošana, ^ 'viiT^ mSlē-
Mēness upi,^ kdr viņas radīgais bet-laenmēr Dzelzīti uii A. Plensneru.
talants sasniedzis kalngalu. Kad zuzēšana, kas bija un būs. : rj,^ Ērmanis uzskata no ievē-tes dzejā iztulkot piesliešanos jautāju par pēdējā krājuma no^ Sēdot Veronikai Strēlertei pre-j.^.^jj^ jaunākajiem dzej-dažādu jaunu modes untumu at- saukumu, dzejniece paskaidro, tim pie. gaiša viesnīcas loga, ko jjļgjjļgjn lo dzejniekus kas grā-dzimšanai. Pati viņa to absolūti ka šie gadi, kas ciešanās un nā- aizklāj ziedu raksts, raugos vi- nav sastopami Starp tiem noliedz. Tai vietā, ir;divi lieli ros- vē pajēmuši tļk daudz draugu ar ņas ilgi heredzētaljā   sejā, kur tik pazīstamus vārdus
mes avoti, kas dzirdījuši dzeju nepiepildītu dzīvi, liek viņai šos laiks ievilcis dažu jaunu līniju, • Rūsi Mariju tlriie-
visās vietās un laikos: daba un savus gadus, kur var izteikties un zem smagiem plakstiem sar^^ j^^^ ^^^^j^^^ Dievs.: Viņa .apliecina sevi par dzejas formā, uzlūkot par žēlas- tieku tās pašas   jūras vāravas _ ' " ..
kristieti. Reliģiskajos   dzejoļos tības gadiem. acis, kas, sevi neatklājot un ne-
manāma pat bibeles valodas ie-    Vairums ir tādas vizuālas no- atdodot- atspulgo pasauli klusā ^ejmekiem, 1^ i^ore^^^ tekme. Lai pieminu te tikai vare- skaņas un impresijas, kas ierosi- un atturīgā skaistuniā. kārtotajā Teodora. Zeltiņa un vi-
ņa pieaicinātiem redaktoriem,
gribētos minēt vēl vairākus citus labas formas un satura trimdas dzejniekuis, kuri, ja arī nav bijuši sevišķi ražīgi, tad tomēr ir devuši daudz vērtīgākus dzejas dāirbus nekā daudzi citi grāmatā uzņemtie. Dzejas vērtību nosaka kvalitāte, bet nevis kvantitāte. Starp tādiem ignorētiem, būtu minami: Valdis Mežezers, Patvaidiiiēkš, . Andrejs.. Johan-sonsj divi dzejnieki no mūsu karavīru aprindām - kvēla patriotisma uh varoņgara paudēji Valdemārs Skaistlauks (Vācijā) un Andrejs IksensCAustrālijā), Biruta Sehkēviča:ii. c. : Visi šie dzejnieki bija labi pazīstami jau Latvijā un daudz dzejojuši arī trimdā. Var teikt, ka antoloģijā nav uzņemti apmēram 20 tādu labi pazīstamu dzejnieku, kas skaidri parādījuši jau savu * seju un stila, gatavību, kas uzņemti lielajos laikrakstos 'un literāris-kos žurnālos, pie kam dažus vecākos pat var dēvēt par dzejas meistariem, kā piem., mūsu lielo dzejnieku Kārli Skalbi.
Antoloģijā turpretim plaši reprezentēti paši antoloģijas sastādītāji—redaktori, no kuriem tikai viens, Ēriks Iteisters, ir pievērsies tikai dzejai. Viņa talants un vārds mums < visiem zināms. Pats antoloģijas galvenais sakārtotājs Teodors Zeltiņš ir atzīstams par prozas raksinieku; kas dzejā gan daudz mēģin^ies pirmajos trimdas gados.,
Divi pārējie Gunārs Saliņš un Ijnards Taūns, kuļi^^ Teodora Zeltiņa paskaidrojumiem pieaicināti kā jauno dzejnieku pārstāvji uņ kuri āatbloģijā iera-
dījuši paši sev katram pa 10 lappusēm telpu.
šo divu jauno dzejnieku pārstāvju aktivitātei, liekas, būs jāpieraksta rezultāts, ka grāmatā jo plaši reprezentēti apm. 20 citi iesācēji, ku|u pantojumi aizņem apm. trešo daļu no antoloģijas! Daži no tiem gan agrāk reprezentējuši paši sevi ar pašu izdoto pirmo dzejoļu" krājumu vai arī ar „Jaunā Gaitā" iespiestiem pantiem, kuri nav bijuši labākas kvalitātes nekā antoloģijā uzņemtie. Dažiem ari no šiem mūžīgiem jauniešiem (lielākā daļa no tiem jau sasnieguši 35-50 g. vecumu) ir laimējies viens, otrs labs dzejolis, kā piem., Sodu-mam„Vierituļa cilvēka stāsts," bet šie nedaudzie izdevušies dze-joļi pazūd izdevuma lapās.
Blakus plašajai iesācēju parādei antoloģijā vietu atraduši jaunākās paaudzes dzejnieki, kuri uzrāda neapšaubāmu talantu un kuru literāriskās' sejas jau skaidri saskatāmas. Bet jāatzīst arī, ka šie vēl tikai apsološie dzejnieki ir heproporcionāli plaši, pat līdz 10 lappusēm, reprezentēti minētajā antoloģijā, ja vecmeistari Ludis Bērziņš un Jānis: Jaunsudrabiņš parādīti katrs, ti-.kai divi dzejoļiem un abas lielākās mūsu dzejnieces —, Zinaida Lazda un Veronika Strēlerte pirmā tikai ar 8; bet otrā^ ar 7 dzejoļiem.
Tamdēļ nekādā ziņā nevar pievienoties P. Ērmaņa domām, ka „lai grāmata neiznāktu pārāk ; pfllašaj izlase bija vajadzīga." izlase, protams, ir vajadzīga, bet lietpratīga un objektīva izlase! šo rindiņu rakstītājam' liekasM divas lielā meistara Kārļa Skalbes dzejas rindas:
„Es aiznesu dzimtenes putekļus Uz savas platmales malām" ar savu izteiksmes spēku un dziļo, traģisko fiļosofiju, ka pat dzimtenes putekļi ir dārgāki par svešuma bagātībām, būtu vairāk pacēlušas antoloģijas vērtību. Grāmata, kuru tagad lielā mērā dominē t. s, jaunie dzejnieki ar saviem pa lielākai daļai vēl negar taviem vai pilnīgi nevērtīgiem' darbiem, bez jebkādas augstākas ideoloģijas, sniedz visai nepareizu, greizu ainu par .latviešu dze- / ju svešumā. Ir tiešām žēl, ka fcik solīdā H; Eudziša izdevniecība nebija uzticējusi antoloģijas sakārtošanu . kādam no mūsu pazīstamiem literatūras kritiķiem — lietpratējiem, kā piem., Jānim Grīnam, Kārlim Dziļlejam vai Jānim Rudzltim. Tad tāda anto- . lōģija. tiešām varbūt, būtii iznāf kusi tāda, ka .to varētu ieteikt galda rotai. Tagad tā diemžēl būtu dēvējama par trimdas dzejas • greizo spoguli un apmēram vienā trešā daļā parādīto dzejas paraugu dēļ tā drizāk. gan slēpjama-pagaldē. ^ ^        Dr.; — §.
Kanādas Junior baleta kompānija, kuras goda protektors ir Cntario provir^s premjers J. Robarts, darbu atsāks 23. septembri. Jaunu dejotāju pieņemšanas pārbaude notiks 16. sep-tembiŗf, pīkst. 1.00 p.p., 1920 AvenueRd. Baleta kompānija šini sežonā^paredzējusi viesoties lielākajos latviešu centros Sav. Valstīs un Kanādā. Kā zināms, kompāniju vada mūsu baleta paidaģoģes Diana F-orpa un Hilda Štromberga. Uzņēmumā kompānijas solisti BacePriedite, V. Rozenbergs .min MI.; Kantota^ dejo šīgada Kanādas Nacionālās izstādes Melusveduipā,:
,,A: (JIPT FOR. GOMALAr,by John Bax(er, J. B. Ļippiņcōtt <Eānadā • McClelland & Stewart Ltd.) izdevums, 252 Ipp. cena — $' 5.75. ,
Kas norisinās oficiālas un neoficiālās Vašingtonas aprindās, kad kāda tikko neatkarību ieguvusi Āfrikas valstiņa Gomala sāk Valsts departamentā makšķerēt $ 175.000:000,- aizdevumu? Tam tiilīt ir tālu ejošas sekas ārlietu departamentā, presē. Senāta un ICA, kas saistās ar uztraukumu lobijistbs, diplomātos un machinātoros, izsaucot vibrāciju līdz pat Vašingtonas priekšpilsētas guļamistabām.
šī asprātīgā un sardoniskā novele sākas kādā jaukā aprīļa ri-tā, kad dažādi ārlietu departa-menta ierēdņi; kiiŗus pamodinājusi kāda rit^ avīze ar savu ievadu par Gomalu, dodas pretim savas dienas darba jucekļiem. Jaunais Robinsons dzer savu Neskafiju, noskūpsta savu gulošo sievu un nevainīgā
dodas uz savu. Āfrikas lietu biroju. Viņa boss sevi uzmudina ar domām par ilgstošu pusdienu savas sekretāres dzīvoklī^ Kāds jaunekiīg? Wailstrept'a ' darbinieks ierodas galvas pilsētā, lai iegūtu vairāk jaunu* veikalnle-ciskui darijumu un panāktu mazāku valdības iejaukšanos. Vi-cemiņistrs iemet vēl vienu alumīnija hidroksīda tableti savā mutē, kad parādās Gomuias mi° nistrs — kāds Baltimoras advokāts, tērpies afrikāņu cilts regā-lijās, ' lai piedalītos konferencē. Kāda astroloģiski orientēta ma> ņikīre pilnīgi pareizi pareģo maiņu un nenoteiktību, &d šie un ari citi varoņi spēlē savas lomas ar diplomātiskiem manevriem un sausa rnartinija koktei-.ļiem.';v       '.. -;.
Autora vārds ir (pseudonims, aiz kura slēpjas kāds atvaļināts amerikāņu diplomāts, kas visai sekmīgi pārslēdzies uz rakstnle-' čību. Viņa apskatāmais darbs sagādās baudu komisku sacerējumu cienltājīĢm^
-lv ■
. .'.\