Trešdien, 1%3. gadfi S». janvMp 3. n-rš.
MTVUA MSEIRIKiB g
hz- vu iiipotēzi par šo eksperimen* bar tu iespaidu meteoroloģiskos ap-ļto- stākļos. Balstoties uz savu hi-pot potēzi; viņš jau 1962. g. septem-ļlus bri, teica, ka laikā no 1962. g.l4.ok» jo tobŗa līdz 10. decembrim ■ mēs ļirs piedzīvosim traģiskus laika apstākļus, un tās būs kā sekas 1961. gada 14. un 30. oktobra un nās 4. novembra eksplozijām Pad. ļvēl Savienībā. • šinī laikā Londonu pņē- -piemeklēja nepiedzīvota migla ļ ar cilvēku upuriem. Bet vēlākie [ikā Pad. Savienības un Sav. valstu 3rā- mēģinājumi iespaidošot laika pai- apstākļus laikā no 1962. g. U. bās novembra līdz 1963. g. 7. janvā-lavu ŗim, kas tiešām vērojams Liel» [mi- britanijāun Sav Valstīs. •
Vienīgais zinātnieks, kuy§ Ss-teicis pateicību Svanssonampai viņa hipotēzi, ir proff. Gosta Iii» jeuuisfs.' Pa,rējie .turpina savii jde- klttsēšanu.
Ārsti pētī vēža: slimības :nO" slepuniaino paātrināto procesu, pierakstīdami cēloņus barībai^ kurā radioaktivitātes iespaidā radušies vēža slimības modinātām ji. Līdzšinējā statistika bija šā* da:
Uz LOOO personām
ŗaŗa sa' lāta pār-fpai-ijot
ļpar ļfiks'
sons sa-
Arī sirdstriekas gadījumi v&h rojušies 20—30 gadu vecumā; jo radioaktivitātes iespaidā radu^ šās pārmaiņas sirds muskuļos.
Varam puslīdz droši ieiet atombumbu eksperimentu izbeigšanā kādas pārejas formulas veidā, jo .sabiedriskā domā vērojama augoša tendence pret šiem eksperimentiem. Tāda ir mūsu pasaules ieiešana 1963. gadā.
BALTIEŠU BIEDRĪBA • • VaCIJa ' -
Baltiešu biedrības, 7.' konference notika Kēnigšteinā (Taunus) 23.-25. novembrī. Galvenais pārrunu jautājums bija „Rietumi3 tendences komunistu pārvaldītās Baltijas piekrastes kultūras dzīvē". Referēja pazīstami vā^ cu, latviešu, poļu, lietuviešu, m igauņu zinātnieki un politiķi," Latviešu zinātnieks prof. N. Valters i (no; Vīnes) referēja par Baltijas tiesību, attīstību. Vairāki zinātnieki un žurnālisti stāstīja par saviem iespaidiem ceļojumā uz Poliju. Referātiem sekoja' pārrunas. Baltiešu biedrī- ■ bas pašreizējais priekšsēdis i? Dr. Herberts Kērens.
vēl smagākus pārbaudījumus, n® tlM nepildīšanu, ļpar sīku? Man tas maksāja di^ gadus iika. • ■ ■■■ ļonis mainīja noskaņu: viņam viss vim-£.pēc lai viņam neizdotos ar smaidu «a ierināt ari sapikušo Aldi Pauguru? ko tu runā! Vai es tevi, jeb tu manj velti vienas skolas solus berzām? Vsl
aprāvās pusvārdā: dārza durvīs stSvS^
ļti līdzīga mātei -2 abas gaišmates, traus-zliet pastrupiem deguniem un pili^gām latījās vecāka par saviem divdesmit ga-viņas kustībā izpaudās atturiba un par pa un maigums bija raksturīgākās ipašā-b pirmo reizi tiekoties ievēroja ir pi® ļir viņas meitas, - un bija ļoti pārsteigts, ijās, ka vienai kā otrai ir ļoU noteikti rosa griba. Neraugoties uz ārējo Ignlgti' ķikai skaidri zināja savu mērķi, bet ķgt.
itraukums Lidijas vaigos bija likuSi ua-un blakus Ārijai viņa-izskatījās kš pie tam nevis vecāka draudzene, bet gM ļaudzene.
iguru, Laimonis steidzās ienācējām prā^. ļai sniedza jau pa gabalu. 1. tikpat skaista, tikpat apburoša! • 3ija patiesa apbrīna un pārsteigums. 'U: lirkU uzdzirkstīja, bet kad Laimonis, tās p, to it kā aizmirsa atlaist, 'viņa lēni, tabināja pirkstus un, laipni uzsmaidījusi, p un to apkampa.
man jāsaka tava vīra vārdi: tikpat fkaista, tikpat apburošai. Nekad hebiitii Sties, ka šī jaunā dāma, ko satiku pie fri-ļieita! Tikai tad, kad.viņa frizētavā minēja vaicāja pēc ceļa, sāku ieskatīties vēngSfe.
(Turpimjums sekos)
■'J
Vīrieši vecumu grupa si levietes
2 jaunāki par 15 2
3 15 — 25 3
5' 25 - 35 9
13 35 — 45 ■/ .^•-
39 45 — 55 -;■'^56■■■v■
97 55 — 65 95 • '. ' ■ '■ IĻ '■
171 65 - 75 135
269 75 - 85 280 ■ ■-' i
289 85 un vecāki 214
Šī statistika Šodien jau drauS
Kiompi Jānis Noirdlis
Kārlis DzeMtis.
VOLFGANGA DĀRZIŅA. 200 LATVIEŠU TAUTAS
(SOLO BALSIJ UN KLAVIERĒM)
Latviešu tautas dziesmas meldija nav tikai vienkāršs melodisks i mūzikas teikums! Tā sevī nes seno cilšu neminamos laikus. Tā nav pilsētā, bet gan laukos dzīvojošo dziedāta -r-^ sacerēta. Druvā, pļavā, piedarbā ļ strādājošo, tālos mežos, pie upēm im ezeriem dzīvojošo lait-'idešu balsis. Tas ir jāpiemin, lai saprastu, kādu grūtību priekšā atrodas ikkatrs, kas* domā par tautas dziesn^as sabaļsošanu.
Tauļtas dziesmas teksts ir gandrīz nepārtulkojams svešā valodā un gluži tāpat lielu senatnes pazīšanu un nojautu prasa seno balsu apdare.
Latviešu ^ tautas dziesma ir mūsu skanošās senatnes Gais-^ mas pils — tautas dēlu uzminama. Pats Ausekļa Gaismas pils mūzikas autors Jāzeps Vītols, uzrakstot 200 latviešu tautas dziesmas solo balsij ar klavieru pavadījumu, ir mēģinājis iet uz šo 'dziesmoto senatni. Volfgangs Dārziņš savās 200 latviešu tautas dziesmās paver jau pilnīgi citu pieeju. Viņa apdarē daudzreiz šis senatnes 'mirdzums ir turpat vai acu priekšā. - Lai gan Rīgā alidzis, dažreiz ari uzsvešu zemju pusi( Spāniju, Ungāriju) savos, darbos skatus metis. Dārziņa sķa^u rakstā jūtama jo spēcīga, latviska personība. Diemžēl, viņš latviešu tautas dziesmai tā īsteni pievērsās, tikai trimdā, ndz ar Kultūras fonda Volfganga Dārziņa pelnītu godināšanu ik latvietis dziļā: cieņā nu apstājas pie Viņa darbiem. Nojauzdams pats savu aiziešanu, ļ viņš visu līdz pēdējam sevi ir nodevis tautas dziesmai. Gan klavieru rakstā, gan balsij ar klavierēm par dziļāko un skaidrāko avotu atrazdams mūsu mūzikas folMoru. ■
ViĢa pieeju senajiem balsiem raksturo kohcentrētiba, ekonomija izteiksmes ildžekļOš, šī ekonomija dažreiz jau šķiet ©sam pat par daudzi askētiska. Ho otras puses viņš izbēg no idsa liekā, daudzvārdības. Ir ari apdares ar krāšņu pilnsķanību.; Vai it visās meldijās jo niplgi izstrādāta ritmiskā puse, At nedaudz līdzekļiem pulsē veselīgs dzīvīgums, dažreiz atkārtojošais sritms gan šķiet esam viennmļš.
bet tas it labi .piederas lietus,-braukšanas, malšanas raksturošanai, piem. Nr. 164 „Nu gāju, gāju."
Izvēlēto tautas dziesmu jau pašu meldiju lielai daļai piemīt ritmiska maiņa, krāsainība, svaigums. Dārziņš to it bieži vēl papildina, dodot pavadījumā kontrastējošu ritmu un tā panākot spēgājošu dzirksti, it sevišķi priecīgās tautas dziesmās, piem. Nr. 109 „Ēs bij alus dzērājiņa" pret meldijas 5/8 pavadījumā rakstot 4/8. Tas pats Nr. 195. „Apstāj mani trejas tautas" un tā joprojām vēl citās meldijās. Dažā izstrādājumā raksturīgi ir ■ spēji īsu nošu jeb akordu, iecir-tieni,piem.: Nr. 106 „Saule savu pūru veda," Nr. 153 „Ēs savami kumeļami."
Liela dažādība piemīt arī harmoniskai pusei, kā jau minēju, no askētisma līdz kuplai, krāšņai sazarotībai. Visbiežāk saskaņas pamatos gul vilcējas balss, gan atsevišķā skaņā, piem,, Nr. 104. ,ii^aujat sienu," gan divās skaņās; — ^r. 173 „iāst, lietiņi, vienu dienu/' gan akordos. Ņr. 170 ,,Ābelīte :Dievu lūdza/' Ņr. ;il4 : ,,šūpojiesi, šīipUlītij" .gan lauzto akordu it kā kokles stl-gii saripņā Nr, 115 „Gauži raud ciema puisis/' Nr. 127 ..Jūdziet bērus, jūdziet rauduS." Vilcējas balss klātieni jūt arī vēl izstrā^ datākā veidā --ia^otātu, gan atiSj^bjoš^ akordu gpmpiSs."Še^^
ar Vilcējas balsi: liekas esam Dārziņa apdares harmonijas galvenais rosinātājs un pamats. Saskaņas dažreiz jūt radniecību piem., ar Ādolfu Ābeli Nr, 137 „Sēju rozes, seju naētras/' ar Emīli Mehigaili! Nr. 111 ,,Vai, mana māmiņa,'' pat ar Jāni Zālīti Nr, 153„Eš savam kumeļam.^'. To neminu sliktā nozīmē, taisni otrādi. Tas rāda Volfganga Dārziņa piederību pie latvier šunaūzilksšMas. Tikpat labi viņš jutas ari gluži jaunos, patstāvīgos meklējumos, kā piemēram, Nr. 116„Dr6ši dziedu, gavilēju/' Nr; 155 ,,Vai Dieviņi, ko daŗīšui' U.C;;
Aiz 'idsas šīs dažādības Dārziņa stils tomēr paliek izturēts ^ dārzinisks. Tā {ir viņa paša va-
loda, tīra, atturīga un garīgi cēla. Volfgangs Dārziņš savā izjūtā, jaunradē nāk it kā-np bajāru izcelsmes un ar tādu bajāra skatu tad ari pārstaigā savas skanošās druvas. Rāda bā-renltes, "ganiņa gara dižciltību.
Nelaikā aizgājušam aizsaulē, Volfgangam Dārziņam ir palikušas dažas- gan arī ļvēl neatrisinātas problēmas,: kā, piem., dažu meldiju apdarē izturētās vilcēju balsis, tagadējā rakstā klavierēm būs jau apklusušas pēc nedaudz sākuma taktīm un tātad līdz beigām kopā saistītais nošu raksts atstāts vienīgi acīm lasāms (ne ausīm dzirdamas), jeb arī atstāts spēlētāja brīvai improvizācijai šīs balss atkārtotā, piesišanā, līdz ar to ienesot arī ritmisko improvizāciju, dažreiz varbūt nevēlamu, Tāpat nevajadzīgi ir bijis, rakstīt katru roku savā toņkārtā Nr. 114 «šūpojies!, šūpulitil" —: kur vienas vienīgas atšķirīgi mainošas nots dēļ dziesmas beigās labā rol^ spēlētājs ir lieki apgrūtināts atminēties abu toņkārtu zīmes. Tāpat, droši ^en, pats Dārziņš būtu _ korriģējis harmonisko maiņu Nr; 129 „Eoklites skanēja" dziesmas beigu posmā. Ari viens otrs chromatisms liek apsvērt viņu nepieciešamību. Bet kā .Melngaiiis ir teicis: kur kāds namu ceļ,, tur skaidas lec uz visām pusēm. Tikai hekā nedarītājam nav ar! nekā ko piebilst.
,^:3^pllgaņg5 43āf^ latviešu ļautas ci^esmd^ ^o " īpa-tu un vilinošu nākotnes aicinājumu. Latviešu gara senatnes pilskalnā, mūsu tautas teiksmainās gaismas pils daļā, kur starp kopā pulcētiem m^iķiem ir redzams Jānis Cimze ar „Dzies murotu", Jāzeps Vītols ar viņa bagāto'darbu klāstu, no kura pazemi^ atklājies stūris no 200 latviešu tautas dziesmu krāju-ma, Jtirjānu Andrejs ar „Latvie-šu tautas mūzikas materiāliem", talis Melhgailis ar 10 burtnīcām «Birzēs i norās un 3 lieliem sējumiem «iiatviešu mūzikas folkloras materiāli", Jēkabs Graubiņš ir atvēris durvis, kurās nu ir iestājies Volfgangs Dārziņš ar savām 200 latviešu tautas dziesmām solo balsij un klavierēm.
Rakstnieki, publicisti, literāti dzeja grāmatā Grēks uz pusēm, šildes grāmatas: Pa deportētc-vispār,— vēlaties, lai jūsu grā- 1952. g. sekoja Anšiava Eglīša ro- ped§ni# Važu rāvēji; varētts, mātai būtu tīkams noiets? Tad māns Laimīgie, kur veikHiestar- beidzot, • atgādināt laikmeta tas-rakstiet to par savu tautiešu dzi- pinatas dažas nodaļas gan par riozitati, kas radās, Nacionāla-vi okupētajā dzimtenē! Starp iz- partizānu cīņām, gan pār gūstek- jam Pond^ Stokholmā publicll-devumiem, kas parādījušies pē- ņu likteni un vēl citu ko pirmajā jot kāda pavisam vāja okupētās dējā pusotra gada laikā, labs pie- pēckapitulācijas laikā. Varbūt Bīgas dzejdara zviedru jūrnieku mērs tam Pāvila KJāna grama- vistālāk bija mērķējusi Ilona atvesto dzejojumu manuskripta ta Rīga retour. Kaut gan tās. Leimane ar 1953. g. publicēto ?o- Busiāde.
^ ^51. No milžu ai7 'f^f!f^°^^ "s^ija saistīta ar mānu Kailā, dzī^-bs,, kur bez j^^oši vien kaut kas šai pārska-Es ~ zemes dēls. No muzu.a«. skaļāku reklāmu, tomēr pēc ne- jebkādu materiālu studijām, iz- ^ p^ucis nereģistrēts, bet 10
iiuiem pilniem divi mēnešiem pirmais līdzoties tikai ar dzīvu fantazi- «odu laikā ~ vai nppcjjif mrstPieū Man atnāk vēsts par « ma- metiens bija jau izpirkts un nā- Ju un slavējamu inUiiciju, tēlots t^J^Zu va^jffiētS at . . - 1- ja^"' ^ *āpat latviešu jaunavas liktenis un sa- joru 20 darbus. Tas tiešām nav
Par tumsa slēptiem lamem pir radās apskaužami daudz pircēju, bnikums Sibīrijas izsūtījumā, ^az tas ir daudz Bet ja lai-- * Neesmu domājis ironizēt. Klana Bet tai pašā 1953. g. mēs saņē- ^omas un skatus pāri itte
Kad zemei pietrūka vel saules un citu autoru līdzīgām grama- «nām ari Kārļa Strazda grāmatu .pia§ajam klāstam ja vēlamiem
glāstu, tām panākumus nodrošina pavi- Es nāku no dzimtenes, kur re^ ^ot kopīgu novērtējumu, atšķž-Kad miglains tvaiks pār rēniem sam vienkāršs iemesls: Tā ir diģējamā teksta uzmetumu bija jjost «pecialus izdevumus lairfdem Māļās trimdinieku augošā interese par rakstījis pārbēdzējs, pirmo reizi J^^emēram, šildes grāmatas, tai Un dvēsele pār juram lidinājās, apstākļiem . un cilvēku likteni tiešs Uecinieks par dzīvi pēckara būtu sakāms t&* šie stāsti ro-
Ved augs™ gars caur kristalUem ^'"^^^f' ^ ^^^^^^^^^ ^^^^Jļf' ī^^l^^^ ^^T^^^ māni un literāri^ētie aprkkstl m-
ved augšup gars ^ ^^^^^ ^^^^^^^ ^^^^.^ ^^^^^ ^^^^^^^^ jg^^ ^ ^^^^^ ^^^^^^
Un gUemiiem, zi^, putniem, - . a^^/^f ^«ku romāna formā rakstītais darbs ^^^^^^ ^^^^j ^ ^^gj^j
Un ghemjiem, '^^^^^^ dzimtenes apciemotāju - saga- Nāves ielei^ma. Tai pasa 1954. pazuduši grāmatu plauk-
^«11 1 datajiem . materiāliem. Bez tam g. izdots Pavīla Klana romāns «Q«,«*nfr «otri^jom īcio?ATmi«, Es cBm. «Aapte pa loku I«. ^^^^^ ^ tos^ ^etot pa^am
kiem. 1 A . . ■ . , . . A * * . - , atmiņas, itin biezi samēra strau-
. ... ' !' katrreiz mterese izaugusi no na- kabrajai atmosfairai pēckara .. ctms^^si iouvs «r^ ««a
Oto, tariris m rapjiem p™. cionālpoIitisMem ccatienlemj Elgā Staļina terrora toĀ. 1957. f1^ ,™ Jtl,'^«
4em. a,2ā labā gadījumā tā ir interese g. pamdījās Valdenfira Kārkliņa Xl Es «ēto allāri. fOm s™tu dves- padomju dzīves ..eksotiku", romāns Vēstule no dzimtenes.kur ^'^^^ TiS J^f^
. ^ ™. paēdužā interese par neēdušo; atkal Kdas Amerikas latviešu llLsl.rr TffnBiera līta, nojaindams: es ^rm cUvēka bezkaislīgā intere- ģimenes drāmas norisē ieskanas f! ™!L^,„7 LS?,^^" t^'
esn,a , p„ p,,azīvoju. tāias ba,sis no 1.tvijas. 1959. g. ^ ^^'tie" p^S
•Nb daudz maii dots. Es redraze- '"'«'^ • • • saņemam divi romānus - Anšla- ^ ^.^ . j " ^
- mes ceļu P^dējp gadu trimdas grāmatas va Egliša_IM ,m Aidas ^edras uztS^lo i ^I^IM S
.a». span. raisot, plr^ajr ^'>'*s pamata a-ara Js okupētās Latvijas, jaunākās ta- r,;^r^^:^^,^\Z.
^dzimtr ^-.-''Si^^S T^t^Z''^:^ nes romānu Kai^dzīvība, jo
Tik sevi uzvarēt vēl nespēju. 1951. g. daži stāsti par dzīvi un varbūt mazāk sagādāja vielas iz- J^fv^^^^^^ paradas -spējas a^
šai cmai pēdējai lai drosmi sme- cilvēkiem okupētajā - pēckara vēle, bet vairāk tīri literāra lai- Jf^^^^s no ve^go^^^
ļE Latvijā bija lasāmi Viļa Lešiņa me no ; jauna kaut cik pacelt ^a°^ai_j;^eiav^^ ^r ta-
lādz sacīt iespēšis: es esniu tu, grāmatā Dzirkstis un Jāņa KIī- šīs neapdomīgās daudzražotājas ļ^!? ^; veidojot' literāro i&
- zemu nosM *«??^' I^am^^iespejan^ ilgāks
cēja jaimu romāmi •- Septitā^'^ ^^^^
nu virzienu Jatviašu
cilpa, kur mēģināts aprakstīt Rt bet kur šis liecības li^
gas sarkano intellekt^ļu^^d^^^^^
5. janvāri uz 60 mūža gadiem terātūrā. 1931. gadā Nacionālais Un tai pašā 1960. g. ar latviešu ļf^fzot, darbu,
atskatījās ievērojtoisv latviešu teātris Rīgā uzņēma repertuārā apstākļos neierastu reklāmas pa- |as Paceļas _pan , dautoem _ca-teātra rakstnieks Mārtiņš ZI- Ziverta lugu Nafta. Patiesībā tā vadmūziku mums tika pasnieg- f®"^?^."^^^ ™¥^^'-^^^^ vērts. bija piektā jaimā autora luga, ta āri aiz kaut Mdas Silvijas r'^"^?^!^^^
Mārtiņš Siverts jau ay saviem jo pirmā Katakombas - sa^; Ābeles vārda paslēpušās autora pirmaiiem darbiem iezīttēja jau- rakstīta jau 1926. gadā. Pēc naf- grāmata Daugava iet. ledus/ Bei- raKstmesa ļieverojamaĶO sasrae-.
"^es^lfci%s p^ākumiem 2Ivarta darbus dzot, 1951. g. viena pēc otras pa-
Rīgas teātri gaidīt gaidīja. rādījās jau veselas tris grāmatas ^^^^ -Grūti būs atrast latvieti, kas^^S^ me^ējaml c^^^^
nebūtu skatījis Mārtiņa Zīverta f^f^^r Aļfreda^JJzi, mksmju_bi^^ panā-lueas ļuma Cilvēki vētra imAnšlava kumu,^^
° . ■ - ^ ■ Eglīšā Vai te var dabūt alu? Pa okupēto. Latviju tik ātri žaudS
Mmchauzenaj)^ecib^^^ noj^^ un interesi? Domāju,
grib dzīvot. Āksts, Vara, Ķm^^^ maz daudzināto, bet ne tik .vispirms ir gluži' objektīvi cēlo-, vāze bijā: pirmie lielākie darbi, j^jj^^imlgo Egila Jaria s^stū ņi. Viens no tādiem sekojošais: ar. kuriem Ziverts iekaroja sev i^jga 1955..56. g., kur izmantoti Apstākļi un notikumi okupētās paliekošu vietu līdzas vecajiem gviedra kara flotes vienību 1956. Latvijas dzīvē klasiķiem. g. Rīgas vizītes laikā iegūtie ma- nās, ka pat eksaktam novērota:
Apbrīnojama ir Ziverta ražība, teriāli; varētu atgādināt Ādolfa jam grūti tiemi izsekot, kur ms vīna sarakstīto lusTi skaits iaiž -..^ /, , , ^^l literātam! Kad Kārtie
sniedzas pāri pussimtam. V Strazds publicēja savu grāmatii!
OLAtvieŠU teātris bez Ziverta novērsa. Ar īsti zīvertisku sirds Šā nāku np dzimtenes, jau pul^ ; nav iedomājams. Viņa devums dedzi viņš daiļradē kalpojis un Maims bndi^daudz kas ncn ieviešu Skatuvei: ir^ijisno.^^^^^^^^ latviešu teātrim. ^ migs tieši tajā 1^^^^^^
šu teātrim svešatnē draudēja ap- nieku pavada tuīpmākās dzīves ff^Jf^ jau_cita īstenība, bet a^ sīkuma briesmās. gaitās, bagātāku darot latviešu
Mārtiņš Zīverts šis briesmas tautas gara.pūru. B. ^^^^^ ' , (NPaeigums sekos)
Teodors. ••'■ZEiT
,,Kimdze, man nevajagā jūsu vīna, ēs to neņemšu, Jo ©smu pilnīgs atturībnieks,^' mēģimja uzsviest balsi augšā līdz sestajam stāvaiii Antiņš Jēršjl^^b^^^^^ palika ■ nesadzirdēts^
Durtiņas sestajā stāvā noblatikšķēdamas aizcirtās ciet, ua nodzisa augstais četrstūrainais gaismas plankums. ^
Nebūtu damveiteri ielikta tā sasodītā vina^p^ rētu to kā nieku" noslidir^t tagad lejup līdz piektajam stāvam, kaut vai no ārpuses astoņus vilcienus noskaitot. Nu Antiņfe neriskēja izrauties laukā ņo tumšā slņiršteņa,^^!^ vārga gaismiņa tomēr iespīdēja pa apputējušu stikla rūtS-Jumtā, Viņš palika izliecies kā vijoles Sāns un sprīdi pa spridim laida lejup .virvi, līdz damveiteris bez mazākā satridnājuma nonāca pie durtiņām piektajā s^^
Priekšzīmlfs darbs, gribējās uzslavēt pašam sevi. Vēl tikai vajadzēja ātrōciski, droškas dēļ neizlaižot no scīm mēmo sulaini, "atrast un iedarbināt parei^ signālžvā-nu. Līkāks īi6ki jau bija sašl^ebāsmbagāJē va atpakaļ rokti, izliektu darbīga aižmiigUf es §1^> kžs^^^^^i^^ kļūdīgi ari ātŗadā īsto pogu, lai zinīgi nospiestu, 'Bet... Piepeši Antiņš juta,kā dikti neērti ižUektajam * nav vairs līdzsvarā uii
Ģirta miņa viņete.
krīt — atspiedās ar visu tai pašā brīdī vienlaicīgi tuvēs sešos stāvos.
pret pagraba sienuo seši zvani sešās vir-
Par tādu negaidītu kļūmi satraucies, Ant^ sadzelts atrāva roku no pagraba sienās im sāka no sirds dusmoties pār alkoholizētajiem amerikāņiem. Ja sestajā stāvā izlaidīgā kokteiļu (feērāja nebūtu iegrūdusi dāni-veiteri pudeli .sal(^ vīna, tad viņam tik sūri te nebūtia jāmokās, ķustinšt mēmo sulaini tik uzmanīgi kā jēlu olu. viņš bijā jau pirmajā cHenā pamanījis, ķa Ņujorkā uz katra ielas stūra ir krogs,. Kā redzams, tad plencīgajiem ^jujorkiešiem' ar tO Vēl ;pāt nepietika lin viņi pat saviisj davokļus pārvērta par krogiem; turē&ami mājās apr nātājus dzērienus, kurus, droši vien, lietoja katru dienu. Lāi ari cik grūti tas būtu, kad pats: būs kļuvis par piliv tiesīgu hāmzini, viņš mēģinās atradināt vismaz saviis ir-hiekus no tāda postīga netikuma. Taisiii ar tpviņš iesāks Amerikas mbdihāšanu cēlākai, ideālisma apgarotai dzīvei, Uh viņam nebijā šaubu par sekmēm, tagad tikai vajadzēja saturēties, lai tiktu puslīdz pa godam gala ar sešām sievietēm reizģ. ^ .1 i.!
Varbūt,, Vartnit — im
:r®ši:^ virves, M M pie
turējās ne tikai pie pā/
trausls osribās
-r varbūt, ļsa viņa netīšām piespiestie trauksme^ signāli nemaz nav sadzirdēti visās virtuvēs. Ka tā var notikt^ to Liepiņš bija jau Teicis, un attiecīgā dzīvoja pogu tad vajagot nospiest vēireiz, jo ne jau visas madāmas dežiirē' dāmas stāvot virtuvē. Tak laikam šorit, lai padarītu Jēro mācel^a likteni tiešam neapskaužamu, viņās tur bija slavējušas un it kā taisni gaidījušās atskanam zv
tumšajā daniveitera gaņģī — no apakšas līdz pašai augšai atsprā^ vaļā sešas durtiņas un sešos dzeltenīgos gaismas plankumos parādījās sešās sieviešu galvas. Tās izskatījās tik spocīgas, ka Jērs par tam tiūtii smējies pilnā kaklā, ja nejustos pats tik neērti, apmērām kā striķa galā pakāries kaķis. Damveiteri pie savām gaišajām lūkām neatradušas, uz viņu lejā nu raudzījās vaira* kaš izbrīnētas sejas. Viena mironlgi balta, noķepinata ār tādu kā kritainu mīklu, kurā neaizsegti blisinajās tikai divi ācii caurumi un vārtījās bālganā nehokrasota mute. Otraivirseļļaim spīdošās pieres stirinajās ērmīgas stiepļu caurulītes iepiņķerētas kuprainā matu kalnā. T^ešo viņ§ skaidri vairs nevarēja saskatīt, jo nelainugā kārtā acī iebira kāds kodīgs gruzis, ko vajadzēja ar steigu izslaucīt.
Antiņš berzēja aci (tāpat ar kailu netīru roku, jo nebija laika meklēties kabatā pēc drāniņas) un sauca ar aiz^ miegtu aci: ;,Piedodiet, cienītās ^mas, man misējās, ļoti nelaimīgi misējās piespiest jums visām reizē. Lūdzu, pagaidiet, tikai mazu brītiņu esiet pacietīgas ar mani, tūliņ jūs apkalpošu visas pēc kārtas.'^ :
Bet dāmas skursteni, kas daža nupat bija izkāpusi no gultas, tik pacietīgas negribēja būt, it īpaši vēl pēc tam, kad uzzināja, kā apakšā tas negudrais virves raustl^js un pogu spaī(^tājš iiemaz nav viņu namzinis.
„Pēc kārtas — tad jums pēc kārtās ari vajad^jā. . mums piezvanīt, ne izsauktvvisas uz reizi. Gik ilgi lai es te stāvu, kad neesmu vēl paguvusi pat seju sakopt un iz^ ^ skatos pēc../' '-'[r: - Tā bija iritaiha maskā, kas^^t^ rājas un kļit
va vēl īgnākā, kad viņai vīrs galvas, pā cettirtā stāva durtiņām izliecās sminīga, izpūrUsi galvā tin iesmējās: „Jūs esat patlaban savā vislabākajā izskata Zilberšteiha kundze. Daudz trāirāk jums VājādāStk UžtfsuMties, rādoties cilvēkiem bez masķaš.'v^^ ^
„Nu, par mānu izskatu, Potomaka kundze, tik dauda jums nebūtu jāraizējas ķā pašai par savu. savu vīru 62 savu izskatu np sevis vēl neesmu aizbaidījusi, jūsējalst gan iŗ aizmucis," baltmaska ne mazāk dzēlīga cirta pretS
,,Es esmu šķīrusies tikpat legāli, cik legāli biju apprecējusies. Bet savējo līds baznīcai jūs vēl neesat varējusi aizvilkt."-- ;■
šķita, ka Potomaka kundzes mute tik viegli, nebūs aih klusināma, un tāpēc Antiņš centās aizvilkt tai priekšā kritumu skapīti, ār skubu laizdams to lejā no piektā stSr va, kur tas bija stāvējis. Bet ne mazāk steidzīgi to vajadzēja uzraut atkal atpakaļ augšā, jo galva piektajā st& vā sauca: „Ko jūs darāt? Jūs esat aizvilcis projām dagi; veiteri! Man tur vēl ieliekama viena tūto." *
,,Piedodiet, kundze," Antiņam aSkal nu vajadzēja atvainoties,„es vilku lejā, jo domāju, ka esat savas atlieķsiffl mēnīajāsulaiiri jau ielikusi."
„Vāi es jums teicu, kā esmii kārtībā?" . j;Nē, jūs neteicāt, bet es domāju ...
„Tad citreiz- domājiet mazāk, bet vairāk Mausaities, ko jums saka." . v
Cauri Zilberšteina un Potoniaka kundzes asajai vāi> du divkaujai Jērs tik tikko sadzirdēja prātīgo padomu u© paklausīgi atsaucās: „Es jau velku, kundze, velku damveiteri atpakaļ, tūliņ tas biis pie jūsu durtiņām."
Tak kādas citas durtiņas šai brīdi aizcirtās ciet, kā pieUkdamaš punktfflieSipniem, pār viņu galvu nomestiem vārdiem: ,,Jūs laikam šorit tūļāsities līdz pašam mūiSS-, bas galam. Es nevaru neapģērbusies, kreklā vēl ilgāk te stāvēt. Man nav neldda patika jūsu neveiklības dēļ iedzīvoties iesnās: Kad būsit beidzot ticis līdz pirmajam stl& vam, piezvaniet vēķeiz."
Visuvneapmierināto balsu juceklī Antiņš gandrīz jaur sāka justies kā pāziidis cilvēks, kad piepeši pamanīja us sava pleca uzliktu stingru roku. ;
V un priecīgs uzsmaidīja Kārlim Liepi-
ņām kā glābējam īstā bridi ; !
„Nu, lūl sviežas? Liekas, it kā jūs biitu sāds diriģē* tādu kā sieviešu kori."
(Turpin^ums sekos) ^
■ ■ V
2970