Ammi       Sestdien, 1063. gada 4. maijā,    30. n-m.
Arturs Bērziņš f
mmm
fNO SŪTŅA KĀRĻA ZARIŅA, SNHEmAM NELAIĶA BIBLIOGRĀFA RAK^IEKA ART. BĒRZIŅA iSMTU ATMIŅU PĀRSPIEDUMU,
Maza glita un piemīlīga zālīte Pēterpils latviešu Jēzus draur dzes lielajā namā Zagorodnija prospektā. Tur kādā jaukā un saulainā 1915. gada rudens dienā pulcējās drūmi, sevī iegrimuši, smagu rūpju nomākti cilvēki, kas nezināja, • kāda būs viņu un^viņu tautas rītdiena.. Kopā bija sapākuši latviešu bēgļu delegāti, skaitā savu 200 cilvēku. Kongresā piedalījās pārstāvji •no Kurzemes, Zemgales, Rīgas,, . Vidzemies, Latgales un Krievijas. Tie bija visi, kam piederēja vārds latviešu sabiedriskā dzīvē, kultiiras celšanā, biedrībās un presē, sanāksmē reprezentētas visas aprindas un visu doniu novirzieni. Sapulcētos 1 apvienoja viena doma, viena griba — kā klusināt tautas lielās sāpes, kā labāk palīdzēt mājas un dzimteni zaudējušiem, svešumā izklīdinātiem simtiem tūkstošiem latvju bēgļu. ,
Tāds kongress latviešiem Mja pirmais. Sapulcē nebija ne pozīcijas, ne opozīcijas. Te' ņbbija izšķirami nekādi strīdi, ne kādam jācenšas iegūt virsroku par. ; otru. Lielajā bēg^^^ sanāksmē latvietis meklēja ļatvie^ , ti, cietējs cietēju, i Tāda ; vienprātība, kāda toreiz bija, var atkārtoties tikajiiielogkoi^ .  pārdzīvojumu brīžos,   kad pār visu galvām karājas baigais> lik-teņa paceltais šķēps.       ■ ^ : ■ • Prātā palikušas Jāņa čakstes im'Viļā 6 aizrāvī-gās, dziļa patriotisma apgarotās runas, čakste runāja kurzemnieku vārdā, : pateikdamies ^ vid-.semniekiem par brālīgo cilvēcību. GlaVs atbildējai brāļiem kurzemniekiem,   apliedinādams li>
■ teņa ippību 'un abii tautās dēlu riešķiramību , kā bēdās, tā
;:^priekos.;■   'v"     ^ |.:' Viens ■ tāds inazvārd^ koncentrēts un .saturīgs runātājs bija Pēterpils labdarības biedra
f bāš delegāts. Plašākām latviešu
• aprindāni šis runātājs^^ vel ^liija pilnīgi sveš^;ķlausītā^^ ausīm,
:_vā]^ūt;, bija aizslīdējis ; gapm aii; viņa Atturīgais runā-
tājs ār sa,yu vienkāršību un sirsnīgo /iekvēli arvien:; vaii^k uņ ■: vairāk'saistīja šapulceā uzmani^ bii; StaŗtJbrīcH tautieši vi0s ot-rain ^ ieinteresēti; aptaujājās: „Sakāt, ;kā,v sauc ;to Pēterpils: delegātu, tam tiešām vajag ļ būt krietnam dār^a vīram.'' , šī delegāta vārds bij^ Kārlis;
■■'■Zariņš;, ■■-.
'ārlis Zariņš dzimis 187^. gada 4. decembrī Ipiķu pagastā, Ziemeļvidzemē. Aiz Ipiķiem tūliņ sākās Igaunijak valsts; un V zerne; te robeža; kas kaimiņiem . abu: jvalstu : pastāvēšanas laikā .bija rtingri JevērOjarrļa." Gitādi .   tas bijā, kad ijoiķietis Kārlis Za-ļriņš vēl bija puikas gados.;Kā /igauņu Halliste, tā latviešu Ipiķi vienviet saplūda kopā, jo abi bija nenoslēgti Vidzemes pagasti     ir pa:; latvju, ir ļpa igauņu zemi varēja iet kur tīkas un kad ; vien iegribējās.  'V
; Augdaims; Zariņš ; uzreiz . mācī-^ jās divas; valodas — latyiešu un igauņu, iepazinās ir -ar; latviešu, ^; ir igauņu savāda un rafetu-:' rā atsevišķīli^m. Bērnībā iegūto seno; igauņu valodu Zariņš svaigu uzglabāja ilgus gadus.
Zariņa bērnība bija gaiša un bežrūjpīga, bēt labie.: gadi drīz beidzās. Kārlim nav vēl (ļeviņi. ; gadi, : kad jau jāpazaudē tēvs. Abiem ar vecāko brāli Jāni nu agri ijāieaug' dzīves ; grūtumā. Gādību un aizbildniecību , uzņe-
■ mas kāds tuvs un lādzīgļs radinieks, . visādi ■ rūpēdamies; par savu audzēkni,;ko arīļ visu mūžu
; sirsnīgi atceras Zariņš, bet Igā-lu saimnieks savos līdzekļos ir
: tomēr ;višui^ ierobežots ;niājturis. Savam rada bērnam viņš gribētu būt devīgs audžutēvs, bet viņa rokas nav vienmēr pilnas ar pa-
. saules mantām. Saimniekam aug arī paša bērni, par kuriem tāpat jāgādā. Tāpēc Kārlim sā-
• Immā jāapmierinās ar pagasta pirinmācibas un Rūjienas drāti-' dzes skolas izglītību; par ģimna-
; ziju un unive,rsitāti nebija ^ ko: ,;■ sapņot, kaut gan izglītības dziņa bija liela. Vēl skolēns būdams, Zariņš centās visādi; paplašināt savu garīgo redzes aploku: sāk mācīties valodas, pasūtiha krievu žurnālus, cītīgi lasa bibliotēkās pieejamo vērtīgo literātiiru. Viņš ir progresīvs, : tvīkstoša ' spēka pilns im aktīvas darbības alcīgs jauneklis, kam liela griba dzīvē tikt m prieklu, Ifet nszi-
W
na vēl ceļa, kā to panākt. Bla-kus nobriest arī vēlēšanās kO vērtīgu darīt citu labā savā pagastā, savā tuvākā apkārtnē, jo, tautas jēdziens vēl par plašu.
Lai rastu drošāku dzīves pamatu un apbruņotos ar vajadzīgām zināšanām. Zariņam bija jāatstāj Rūjiena un jādodas pla-, šajā pasaulē. Deviņpadsmit ga-.; dus vecais ipiķietis aiziedams nav fantasts, viņš neceļ nekādas iedomu pilis, neaizlido mā^ koniem, līdz, bet visur turas reālo iespēju robežās. -Pēterpilī dzīvo viņa igauņu draugs Jānis Womms,' kas kā grāmatvedis ieguvis drošu materiālu pamatu. Viņš aicina turp, lai gan nevienam nav skaidra priekšstata, ko tur atbraucis varēs, iesākt. Rūjienā dzīvodams. Zariņš bija iedomājies, ka tam vispiemērotākais būtu gan bijis, dārznieka amats. Daudz latviešu 19. gadsimta vidū no Rūjienas tuvākiem ļ pagastiem bija kļuvuši ievērojami dārznieki krievu ķeizaru Nikolaja I un Aleksandra II pils-dārzos. Varbūt palaimēsies ; arī viņām. Bet šis iecerējums tūliņ arī; jāatmet, jo vizredzes stipri vājas. ; Par dārznieku jaunais ipilpetis gan netika, bet laime uzsmaidīja: citā darbā. Vietu ;viņš atrod kādā iecienītā Pēterpils: biržas ; notāra kantorī,' kur. palika darbā veselus 19 gadus.-No savas pirmās vietas aizgāja tikai tad, kad bija jāuzņemas daudz plašāki un svarīgāki uzdevumi •; Latvijas republikas ; celšanā.;"; I ■,;
Darba lauks iŗ; jauns un neparasts. . Lai savā vietā pastāvētu. Zariņš jūt, ka Rūjienā iegūtā iz-glītibavēl nepietiekama, bez vispārīgās izglītības papildināšanas un speciālu arodžinību iegūšanas nav nekādu izredžu darbā kaut cik avansēt. Ja gribēja te ko sasniegt, vispirms vajadzēja apz^ nīgi izpildīt pienākumus kantorī, bet ārpus dienas darba mā^cī-ties un; mācīties. ; ^
;■ Sariņš ;ne£ģw\^; be|^ ar visu jāur^>as: sirdi^ļdedzi dodas dajrbā, ik ūz katra soļa sev atgādinādams — nepagursti,, izturi! Un arī nepaļāvās: gļēvumā ne darbā, ne mācībāļs. Cītīgi apmeklēja vispārigāS; "izglītības kursus, klausījās krievu profesoru, rīkotos lekciju ciklus,mā-cljās uzreiz divas svešvalodas, "^^ēlāk; iestājās ; un nobeidza arī augstākos komerckursus.;,'
; Viņš:' turklāt; ir; :āņ:; sabiēd-; risks cilvēks,; -kas ; drīz; visur otieiitējas' uh; laļji: iekļaujas^ sā,--dzīves apstākļos, parbs prasa noslēgšanos saVrīipībā, bet sirdij; arī vajag p riekā. .'Un jau pašā sākumā, . 18J 9. g. ruderū Zariņš-Uzmeklē prcf. Jāzepa. Vītola va-, dītp Pēterpils labdarības biedrības kori, kas mēģinājumus notur svētdienas,; kad arī viņam atliek brīvs ;laiks. Kora diriģents; ar savu garīgo spriegumu galīgi savaldzina jauno koristu, attīstās savstarpējas pieķeršanās jūtas, kas vēlākos gados noslēdzās tuvā draudzībā, Nevar aizmirst ari igauņu sabiedrību, kurā viņu ieved- jau pieminētais otrs ipiķietis — igaunis Jānils Womms. Abi ■ jaunības draugi, lietu nopietni^ ^prieduli, vienojas tā, ka vienu svētdienu ■klausīsies latvju, otru — igauņu dievvārdus, sestdienas vakaros apmeklēs latviešu, bet svētdienās igauņu sarīkojumus. Apņemšanos ; abi godīgi pjlda. Kārtis Zariņš, tā iedraudzējas ār Pēterpils igauņiem, ka viņu biedrībā iesāk pat spēlēt teātri, šī draudzība': tālāk slēdzās ar; vēlaldēm igauņu izciliem; valsts •vīriem (Konstantīnu Petsu, Jā ni Tenisonu, prof. Lbsmani, Štraņdmaņi, komponistu Luede-ku); tad pat iepazīstas ari ar lietuviešieŗn. Tuvas idejiskas saites sienas ai- Mviēšu. studējošo jaunatni.. Kārlis -Zariņš savā brīvā; laikā vienmēr ir viņu vidū, kļūst kluss studentu mecenāts un jaunatnes sabiedrisko centienu; atbalstītājs, Ja kādam jaunajam, zinību kalpam, pietrūkst kādreiz naudas — Zariņš klusi iespiež saujā zelta desmitnieku, turēdamies pie kristīgās morāles, ;ķa kreisajai rokai nav jāzina, ko; laM dara. Tā viss tiek nokārtots vienkārši, draudzīgi, bez liekiem vārdiem. 1? devējs, ir ņēmējs nekad nejūtas uzspiestā situācijā. Par saviem draugiem Zariņš stāv kā mūris, ar tādu pašu ^u^^^ viņani afc-bild jaiinstņe. Ne par
riņš bija daudzu Pēterpils latviešu progresīvo studentu orga-nizā'ciju goda biedrs.
Pazīšanās loks plešas arvien tālāk. Rodas sirsnīgi paziņas ari krievu aprindās — daudzi māk-slinieki, zinātnieki, aristokrāti kļūst viņam lielu lielie draugi. Sevišķu 'tuvību nodibina ar divām vecām krievu aristokrātu ģimenēm — Sfffcrukoviem un Gor-čakoviem. Tur vii,iš pastāvīgs viesis,-visu ierepizēts un iemīļots pašu cilvēks. Aristokrātu sarunu valoda vēl tolaik bieži bija franču, ne krievu. Franču valodu Zariņš nekad nebija mācījies. Tas viņa draugus pamudina viņu uzaicināt pārnākt dzīvot pie viņiem, solot visas dzīves ērtibaSi Zariņš: tam pretim ar rokām un kājām. Viņš atbild, ka piecas valodas, jau pārvalda (latviešu, igauņu, krievu, vācu, angļu), ar kurām jau pietiek, lai sekotu cilvēces progresam un pasaules civilizācijai. Franču valoda vajadzīga -diplomātam, bet viņš diplomāts nekad nebūšot. Centīgais latvietis visur gribēja paturēt. neatkaribu. Vēlāk gan Zariņš teica: „Kunģs domā, kučiers brauc. Franču va-. lodu man beidzot tomēr vajadzēja iemācīties un pār diplorim-tu ari vajadzēja kļūt." ■
Līdzsvarā uzturēšanai, garu vingrinot, cilvēkam jātrenē arī ķennenis. Zariņš no sākta gala tam piešķīris nopieitņu Vērību. Ja vien radās brīvs laiks, vienr mēr prata lietderīgi to izmantot brīvā dabā, svaigā gaisā. Vasaras svētdienas kājām tiku tikām izceļojās pa Somijas tuvākiem apvidiem uņ Pēterpils apkārtni un arī izveicīgi; vadīja jachtu Somu; jūras līcī. Tenisa klubā viņš bija bīstams; partners un lēti nezaudēja. Ziemas svētdienās Zariņš ir nenogurstošs slēpētājs un īsts ragaviņu braucēju vadonis :Somijas Jukoš. Ja laiks bija aizņemts, jāpaliek pilsētā. Zariņš izdarīja savus .parastos gaŗskrējienus Jelagina salas. Piesarcis, pagalam nokusis, bet apmierināts, mājās pārnācis, zināja strostot: Ak jiis, sēpuļi, stabules, - vai nevarējāt ■ man skriet līdzi!"; Ja kāds; to; būtu iedomājies dārit, Mdņam tomēr būtu drīz jāatpaliek,; Zariņš nebija tik viegli; skrējienā' panākams.
Viņš Pēterpilī' reti kad brauca, važonī vai tramvajā, bet vārda tiešā nozīmē nepiekusis spriegi, skrēja cauru dienu, sevišķi, kad viņam bija ministrijās .kārtojamas steidzamas latviešu bēgļu lietas. Varēja cilvēki nobrinī-ties, kā viņš pagūst būt visās vietās, ;:ķā visu ātri spēj nokārtot.
IJeatlaidīgā darbā un paštapša-nā viņš Pēterpilī bija jau aizvadījis gadus piecus vai sešus. Pa to laiku iegūta pienācīgā augstākā arodizglītība, nostiprināti ekonomiski pamati, tā kā varēja atņemt elpu un drošāk raudzīties nākotnē. Ir arī bankā noguldīts savs naudas padoms, kas paliek stāvām <^kā. Sabiedrībā toreiz viļņoja jaunas vēsmas, visur izpaudās atklāts iedzīvotāju nemiers par pastāvošo carā valdību, apmierinātība pieauga — vēl ; lielāka, kad Krievija 1904. gadā uzsāka nelaimīgo kāru ar Japānu Tālajos Austrumos. ;Gan krievi lielmanīgi solījās noņiētāt japāņus ar savām; cepurēm,' ;i3et tai; vietā tiem vajadzēja saņemt zaudējumus, kas pazemoja" un apkaunoja vieiis pa-r otru vairāk.. Revb-lūcija jau stāvēja durvju priek-šā.
Arī K. Zariņš :iŗ' šī lailmieta strāvojumu plūsmā-, kaut gan pēc savas iedabas nav ne fanātisks revolucionārs, ne iekarsīgs politisks cīnītājs. Viņš liekad nav bijis draugs arī nenosvērtiem klaigātājiem, kam tikai sfea-ļi vārdi un satraukti žesti. Jaunais ipiķietis paliek mazrunīgs, kreisi noskaņots darbinieks, kas ņeikad un nekur nevienam neatgādina sam personu, negaida at-žinibu, ne ari kādam prasa; pa-; domu; ķo nodomājis, izdara klusu viens pats. Viņam visu laikii nepārtrūkst jūtami sakari, ar latviešu un krievu progresīviem darbiniekieni, j kreisā . sektora Pēterpils -latviešu studējošo jaunatni, bet tai pašā laikā tas ir ari dedzīgs latviešu patriots-kam sirds siltin silst par katru labu vispārīgu latviešu lietu. Vistuvāk Zsriņapi stāv tautas
sēji jau triumfēju, jo jutu, ka bija nonācis naudās sprukās, at-viņš ar manu īso repliku apmie- rada kasē glābiņu, lai mierigi" rināts. Neatceros, ko viņš man nobeigtu studijas, bet arī sīkie vēl vaicāja. Biju brīvs." veikalnieki te meklēja un atrada
Kārlis Zariņš vēl reizi dzīvē atbalstu, šiem sairamedski iha-^ izmēģināja roku gŗāmatrūpnie- ziem ļaudīm būtu bijis veltīgi čībā. klauvēt pie lielo banku durvīm,
1917. g. sākumā kopā ar savu — tās atvērās tikai pazīstamiem veco draugu grāmatizdevēju An- krievu lielveikalniekiem, . si Gulbi bija nopirkuši un Pē- Ari Kārlim Zariņānišāi bankā terpils centrā ierīlcojuši ne visai bija savs svarīgs postenis. Viņā lielu, bet pietiekami labi apgā- zināšanas komērcUetās un pazī-dātu spiestuvi. Latviešu nodaļa ganās ar Pēterpils lielo banku speciāli bija ierīkota mūsu po- financistiem latviešu naudas ^ ie-pulā.ro grāmatu iespiešanai. Vai stādei bija nesamaksājam vērtī-abiem izdevējiem nu būtu bijis ba,- sevišķi tad, kad bija jāmek-- viens kopīgs apgāds vai katrs ia- iē krediti.' dotu savas grāma,tas, tas palika
nenoskaidrots, jo pēkšņi uznāca Oavas sabiedriskās darbības Pē-revolūcija, sabruka vecā cariskā ^ terpils laikmeta kulmināciju kārtība un dzīve izvirzīja citus k. Zariņš sasniedza pirmā pa-akūtākus   dienas   jautājumus, saules kara laikā, kad trīs gadus Abiem latviešu ideālistiem paju- nevietās ntos un vakaros bija ka ilgi lolotais plāns — līdz lē- iekļauts bēgļu aprūpes grūtajā tu latviešu grāmatu iespiešanai darbā.    Ar šo paveikumu jau viņi.netika, Pēc oktobra revolū- vien pietiek, lai viņam piedēvētu izglītības jautājumi, jo pats no ci jās boļševiki nacionalizēja vi- godam pelnītu liela stila darbi-savas dzīves zina, kāda vērtība sus rūpniecības pasākumus. K. nieka vārdu. Un tiešām, Zariņš ir cilvēka izglītībai. Tā, pēc vi- Zariņš nu jau otrreiz zaudēja bija īsts palīgs saviem tautas ņa pārliecības, nekad lieka ne- savus ietaupījumus un atkal la- brāļiem posta dienās. Tempera-var būt arī strādniekamun lau- bas latviešu grāmatas dēļ.        meņtīgā aizrautībā, sirsnīgā, iz-: ķu arājam, tiem iŗ jāiet:t3lkā^    Mgan šai latviešu tipogrāfi- palīdzībā, pats savu .dzīvi pibiīgi Savu nodomu izvešanai Zariņš jai bija, vis^ īss; Mžs,be^ tā pamezdams, viņš-bija klāt visur, nezina labāka ceļa, kā veidot lā- jau   bija   iegājusi  sabiedrībā, .kur palīdzība bija visvairāk va-bu grāmatu un ievest to tautā, pēc pabeigtiein dienas darbiem jadzīga. Zariņš gribēja un arī bi-Viņam  jau ir pulciņš  domu spiestuves nelielā kantorī ad- ja tautas kalps bēdu piemeklē-biedru  (Pēteris ?riedulāns,-^T. laž 'pulcējās rakstniekt zinātnie- tiem latviešiem.   Kāda iekšēja biezais u.c), kas vēlas panākt kļ un bēgļu aprūpes darbinieki, balss viņam vienmēr atgādina: to pašu.   Visi trīs liek savus   k. Zariņa sabiedriskais darbs tu dzīvo labos; apstākļos, neaiz-,,kapitāliis" kopā, nodibinot grā-iī(j2^^1^ riisinājās mirsti, ka tavi tautieši cieš.: Sa-
matu apgāda komandītsabiedrī- dažādās organizācijās. Kur radās- va latvieša pienākumus nedrīk-bu, ķuŗaspilnais biedrs ir Kār- latviešu pasākums, viņš bija sti nomest ceļmalā, lis Zariņš. Pirmā apgāda Iman- ^lāt, daudzreiz būdams ari pats Bēgļu aprūpē Zariņš iesaisti-tā izdotā grāmata bija; Kārļa darba ierosinātājs un sācējs, jās jau tad, kad bēgļu apgādes Landera Latvijas vēsture.; Grā- zariņa mājā pulcējās radikālie darbam vēl nebijā nodibinātā mātas autora savāktie materiāli un demokrātiskie studenti, Pē- Centrālkomiteja. Kad 1915. g. un vēsturiskā noskaidre jau,kra-terpill sabēgušie emigranti no jūnija otrā. pusē Pēterpilī sāka si atšķīrās no Baltijas vācu vēs- dzimtenes, ari vienkāršie latvie- ieplūst latviešu bēgļi, ^Zarinšbi-turnieķu ieskatiem.   Labi p^ā-šu strādnieki. ja Pēterpils Labdaribas biedr>
kurni ir arī apgāda izdotam Pē- ; Te vispirms nobrieda doma"bas priekšnieks. . Steidzīgi viņš terpils latviešu kalendāram. Pēterpils izglītības biedri- sasauca visUs savus valdes lo-
. qset dŗiz naca ;^adijums, kas ļ^^^ ,,Dzīve" dibināšanu, kura. cekļus, lai nodibinātu komiteju izjauca ^ visus nodomus, izputi- sākotnēji uzsāka krasu polītis- ātrai palīdzībai. Mobilizē visus iīaja lekrao. kapitālu mi_ pasu ku dari)ību, kādēļ biedrības vai- biedrības uzkrātos ^ kapitālus, izdevēju tikko neiespundeja cie- des locekļi nevarēja vien- atkra- laiž: apkārt ziedojumu liste. bē&-t|^.r Apgads|ija uolemis
grāmata". Dzejniekam Ķizdev?. ^^^^^g.^^ ^ Agronoms
ju- nodoms sķita simpātisks, J-e-        j^tviski nacionālu, sevišķi :Bisenieks ar mācītāju Zanderu terinirga ^cenzūras apstakļŗ bija ^ uzbrukdami biedrības te- bija pasteigušies nodibināt bēg-daudz iņ^eralaln neka:Riga,^^^^       komisijai, ka tā iedrošina- lu apgādes bied^^ 5r;pēc varēja; cerēt, _ka^viens otrs, ^^.^^ Indrānus,   jo Tomēr: citas:latviešu organizāci-
Eigas cenzora svītrots dzejolis Blaumanis taču-esbt reakcionārs jas darbā neuzaicināja, cerēdami Peteri)urgas izdevuma_paradisies ^^p^^ darbiem neesot savās rokās paturēt visu bēgļu toas^ gaisma. ^_(^nzura h^^^ demokrātiskas strād- aprūpi;, Dzimtene" bija jau sa.
te ^ja,   labvdigaka.; Oramatu nieku biedribas skatuves. ņēmusi valdības pabalstu. Lai
SueS'k^ K.; zariņam  līdz  ar dtiem^W
v^ ^ Sēl valdes locekļiem atkal ^arbu. Labdarības biedr^^ .Za-
:SSuVē; neoS dS'S ^ Jāatbild Pa, biedribas; d,r. ^ ddeģēja ^ ^^^f tu_ savie-^^ri jau izdalīti pazīstamiem, ^ļ"'^^^^ S 'k^
Lnis ar izdevuimi^mierināts, ^^.^.r^f^^^^^^^^^^ aneādnieki naoilātā gara stāvok Pā Zariņš ticis ierakstīts.: „Tas ^^gļu orgamzacijas. Par so iz-
eas beieas iznutinot visu aneā-^^^^^  "^^^^^^s- „Sajūsma bija šarmam ir ko stāstīt:, „Pilsetu
rSk^S^u-SāS^^
konfiscēja un pret izdevēju ieva- ^^^^ , ienest ;^^;jaunu, gaismu un P^f ^ "^T^f dīiastiriffru tLav izmeklēšanu^ ^^^^ P^^istams demokrātisks
ns6s^Bsii^ atvēra durvis.saņema gan: laipni, ^vesi.
šo gadījumu- apraksta tā: „Kādā: Ptrs pastāvīgs latviešu teātris,;^^ļa par manas; biedribas agr^ rīta stundā pie: manis a^ ^as^netiešā kārtā,; bet jau ar.^^bību^un^odcm^^^ skrēja tipografijas^pārstāvi^ un ^^"^ ^^^^ku sabiedrisku Daži; : Kad biju ^su pŗ
ziņoja, ka ,,Klu4 grāmata" koiv:P^^9ēma 1905. g^^^        "^"^^ — ^
fiscēta. Tūliņ pie uianis ari ie-.^^^^^^^^^^^^ Raiņa dau^ bēgļu ^ad mes gribot ap-
radās pristavs vjivismVndm-^^^^^^^^^^ - ^^^V^^^^ff ^^^^a-
ja,    vai autors nedzīvo tepat ^^tviesu teātra mākslā. Tās ie- jenibas saņemt pabalstam? Man
kaut kur tuvun^ Driz ari pro- sekmēja visus  latviešu tautas atbilde bija sagatavotā mā-
kurors iejaucās. Gan mēģināju ^^āņus tuvumā :m tā         " S                   apgādāt un
visādi ķepuroties vaļā, bet nekā.   Labdarības   biedrībai   pieder saņemt pabalsta! .
Prokurors; skaidri un gaiši pa- nopelni, ka jau tai laikā Pēter- . Visi saskatījās un sačukstējās, teica: „Jūs esat-vienīgais īman- PiH rikoja pirmās latviešu teāt--^®^ grāfa Tolstoja tur sēdēja
tas* pilnais biedrs, kam par visu Ta izrādes un koncertus. . ; vēl kāds pusducis cienījamu sir-nu; jāatbild^Tiekm pārējie bi- Šai ;;vecai latviešu kultūras darbinieku — kņazs Oboļeri-ja tikai noguldītāji, kas atbildī- biedrībai nu tuvojās jtibileja,-ko ^^i^,^ grāfiene Pā Kad bu; nenesa. Kādu nedēļu vēlāk^vajadzēja godam atzīmēt. Kār- redzēju, • ka visi tā savādi sa-saņēmu pavēsti ūn man kā;a^^ Zariņš ar Pēteri Ļūļu ilgi; čukstas, sirds iesāka:trīcēt, sākU vainotam vajadzēja ierasties pie nedomā:" griežas pie J. Raiņa, sevi^ tiesāt kas: mani dīdīja izmeklēšanas tiesneša. Aizskrēju H dzejnieks ■šim: gadījumani uz- Prasīt 3000 rbļ.i vajadzēja lūgt pie advokāta; P. Stučkas pēc pa- raksta jauņ^ lugU. loresinājunīs vai ko tamlīdzīgu, tad būtu doma. Mani uzklausījis, viņš tei- atrod atsaucību, J. Rainis ;sa- ^abi un biedrība varētu turpināt ca; ,,Pirmās briesmas ir :garām, cer „Pūt, vējiņi!" liai lugas darbuv Iznākums tomēr bija ne-jb: prokurors jūs nav arestējis, pinnizrāde noritētu pilnīgāk, gaidīts.; Kad man paziņoja, ka Tagad viss atkarīgs no izmeklē- biedrība; Rīgā šim; uzvedumam, viņa grib ar maņi sastrādāt un šaņas tiesneša, viņš var^ lietu giz- angažē dažus, izcilus spēkus (Bi- J^a no šīs sēdes skaitos Savie-beiģt, bet var nodot .tiesai" Bī-rutuSkūjeniieci), un „Pūt, vē-"^as loceklis, aiismiŗsu visas ja .^skaidrs, ka, man kāds laiks jiņi" ir krāšņākais biedrības ju- bēdas,:
būs jānosēž. Noteiktā dienā ie- bilejas zieds. Lielie Rīgas t'eāt- . Liels bija mans pārsteigums, rados pie izmeklēšanas tiesneša, ŗi- apskauda Pēterpils amatieru ^ Pa visu sēdes tālāko laiku Nodomāju: „Nudieii, simpātisks trupu,; ka tai piekritusi laime P^^t mani izturējās ar lielāko cilvēks un laipns — pat drus- pirmai rādīt „Pūt, vējiņi" lugu, uzmanību un cieņu, — ku maiga izturēšanās pret no- kurai lemts bija kļūt par. vispō- zināt visos jautājumos arī ma-ziedznieku Kārli Zariņu rio Ipi- pulārāko dzejnieka : skatuves ^lasdonias. Es jau jutos kēl zivs ķiem". šis apstāklis mani drusku darbu. ūdenī. Sēdes beigās priekšsēdē-
. nomierināja.; Visādas domas Pēterpils latvieši savā laikā tājs paziņoja, ka ritu kāds no skrēja caur galvu,: kamēr tiesne-: bija nodibinājuši kooperatīvu biedrības ar manu pilnvaroju-Sis šķirstīja manu lietu. Pacēlis kreditsabiedrību,. lai ekonomiski "mu var saņemt 3000 rbļ. Viss galvu: no; papīriem, ; viņš vaicā- stiprinātu Krievijas galvaspilsē-. bija tik vienkārši un dabīgi. Aiz
.ja: „Kamdēļ jūs izdevāt grama- tā nokļuvušos latviešus. ■ Kad prieka man sakāpa asinis galvā, tu, kas grauj Krievijas valsts 1915, ģatdā Pēterpilī; saplūda bēg- Pai vārda pilnā noāmē pamatus?''; ļu liiasas, priekšā jau atrada īsti skriešus;devos uz biedrību Pē-
Atbildēju, ka tādi nodOini man solīdu un bagātu latviešu naudas terpils pusē, visu laiku priekā nekad nav bijuši. .   iestādi. Tās saimnieciskā nozīme smiedamies   un dziedādams;
Kādu bridi tiesnesis pārdomā- latviešu dzīvē jāvērtē augsti. Ne Biedrībā vēl sastapu A. Gulbi, ja, neko msji nevaicādams. lek- vien viens u^       studeņts.kas I. Sizenfeergu uri citus, kas el-
pu aizturot bija gaidījuši mani, pārnākam. Līdz ritam vēl sēdējām kopā un pārrunājām turpmāko darbības plānu."
Pilsētu savienības atbilcKgi© darbinieki Zariņam vēlāk kļuva labi draugi. Kāds no viņiem teicis: „Kad Zariņa pirmo reizi ieradās sēdē;^ tūliņ iekaroja mūsu sirdis. Ienāca pazemīgi un klusu, bet kad sāka runāt par latviešu bēgļu ciešanām, acis iedegās un' lūpas meta dzirksteles. ' Mums visiem kļuva skaidrs, — ar šo cilvēku jāstrādā kopā un lēti nelaidīsim viņu vaļā. Prasība pēc 3000 rbļ. 3000 bēgļiem dziļi aizkustināja. Mēs zinājām, ka tas nebūs pietiekami, bet negribējām oponēt Zariņa patrio* tismam. Bijām vienis pratis visi, ka šim cilvēkam dosim naudu tik, cik tam patiesībā vajadzēs."
Bēgļu aprūpība bija .jauns pa-sāķums.^-Sākumā neko nevārga paredzēt, kādu budžetu katrreiz .uzstādīt.. Bēgļu vilnis auga augumā. Latviju bija atstājuši 300": līdz 400 tūkstoši latviešu, apgādājamo bēgļu skaits vien pārkliedza 200.000 cilvēku. Pirmajiem trijiem tūkstošiem naudas sekoja miljoni, šo rindiņu rakstītājs, kam bija uzticēta Centrālkomitejas naudas' izsūtīšana, bēgļu apriīpei paguva pārvest veselus 18 miljonus zelta rubļu. Neviens pats no mums koanitejā nebija pieradis pie tik lielām naudas summām. Kad bija jāsaņem , pirmais krievu rentejas 50 tūk- , stošu rubļu asignējums, uz banku gājām vairāk cilvēku ķo5^, lai būtu droši preit burlakām un' ilaupītājiem. Vislielākais asignējums uzreiz Centrālkomitejai bija 1.500.000 rubļu. Uz renteju gājām abi ar komitejas prieikš-nieku Jāni čaksti, kas drošības pēc vēl nāca līdz ūz valsts banku. Tikai tad, kad miljonu lielais naudas dokuments bija nodots bankas, kasierim, viņš mierīgi pamāja ar galvu im aizi©-dams: smaidīgi noteica: „Riikō-jaties nu drpši tālāk."
Zari^iš bēgļu apgādē iesāka strādāt ar visu savu fizisko un garīgo spēku j^u. Diivus ar ■ ; pusgadu viņš palika vēl^ savā (notāra kantori. Rītos skri^us • atskrēja uz Centrālkomitejas sēdēm, pazuda atkal .dienas darbā, bet vaikaros rīkojās Labdaribas biedrībā, kas bija Pēterpils apga-ibaila, latviešu bēgļu, faktiskā ap-, gādātāja. Vairāk nekā divus gadus līdz krievu revolīlcijai ŠO; milzīgo darbu viņš veica pilnīgi ,; par brīvu. Pēterpils labdaribas biedrība Lielajā prospektā 71 vi-, su šo laiku bija bēgļu galvenais centrs,
:: Zariņa biedrība; neapmierinājās tikai ar materiālā pabalsta izsniegšanu, bet arupes darbam 1 piešķīra - plašāku vērienu. Bija jāņoorgamizē arī tautas kultūras darbs. ,
iNav aizmirstams ari ,K. Za^^^ ņa darbs skolu lietās. Nelaiķis" valsts   domnieks J, Zālītis un viņš ■ —^ bija latviešu pārstāvji Tatjanas: komitejā, kuras kompetencē ietilpa visu bēgļu kultūras lietu apgāde. Latviešu Je-legātiem nekādas lielas rūpes nesagādāja izdabūt līdzekļus bēg-: . ļu pirmmācības skolām. Sarežģīts jautājums jau kļuva, kad bij ā ; izprasāmas summas vidusskolām ar- latviešu valodu kā galveno mācības valodu. Talkā ņemot motivētu argumentāciju; Tatjanas komiteju izdevās pār- ; . liecināt par tādas skolas nepie- ■ ciešamību. Palīdzējā ari tas apstāklis, ka: krievu prese un sabiedrībā sāka biežāk runāt paff ilatviešu bataljoniem, kas ar varonīgo kareiviskumu guva vispā-rīgu popularitāti. ^Pirmā latviskā ģimnāzija bija Izglītības biedrības vidusskola Rīgā, ko Latvijas laikā pārvērta par n Rīgas pilsētas ģimnāziju. Ar to bija pārvarēts galvenais kavēklis ' un rasta iespēja dibināt vidusskolas ari citur (piem,, Valmie-rā).
Pēterpilī Zariņaņi gan neizdevās panākt latvisku ģimnāziju,, bet vidusskolu tomēr, atvēra un blakus tai/visu laiku pastāvēja ; 'bezmaksas internāts. Kurzeni-iiielni un Rīgas bēgļu bērni tagad mierigi varēja nobeigt iesākto, bet ķaŗa pārtraukto, vidus» skolas izglītību.
(Nobeigums 3. Ipp.)
ii
JĀNA KALNIŅA
Lasot Jāņa Cīruļa Muzikanta piezīmes, kā arī vēl dažu citu atmiņu grāmiUu, reizēm gandrīz rodas sajūta, ka komponists Jānis Kalniņš jau ieskaitāms -„bi-jušo" pulkā. Tā kā Kalniņš aktīvi nedarbojas nevienā latviešu centrā, bet dzīvo un strādā New Erunsvikā, tad ari viņa veikumi un panākumi maz pieminēti latviešu presē. Turpretim žurnāls Tho Atlantic Advokāte un vairāki turienes laikraksti tam veltījuši atzinīgus vārdus un pat pirmās lappuses.
Tā nu ir iznācis, ka ciešu kontaktu ar šo mūsu pazīstamo komponistu uztur tieši mūsu jaunās paaudzes mākslinieki, un kontakta rezultātā ir radušies jauni skaņdarbi, kurus trešdien, 8. maijā, torontiešiem būs iespēja . dzirdēt - pirmatskaņojumā. Koncerts notiks Sv. Andreja baznīcas zāļo, un to organizē Pirmās latviešu ev. • lut. draudzes koris. Minētie jaunie mākslinieki ir: dziedone Tabita Jaunzeme (soprāns no Buks-kauntijas, Pensilvēnijā), pianiste Vera Leinvebere un pbojists Andrejs Jansoris ho Pitsburgas.
Tabita Jaunzeme Toronto latviešu koncertapmeklētājiem būs palikusi atmiņā no 1. ev. - lut draudzes kora 9. gadskārtējā koncerta, ķiiŗā tā dziedāja solo partiju A. Purva Psalmu kantātes pirmatskaņojumā. Tā vēl ari \1ien turpina balss izglītošanu! pie dziedāšanas paldagoģeš Ofor Jones, kura kopīgi ar sav vīru vada slaveno Bacha ko Pensilvēnijā. Jaunzeme koncert jusi jau daudzos latviešu ce tros, lai gan viņa pati atzīsi, ka visvairāk dziedājusi amerikāņu publikai, sevišķi piedaloties kā Voliste dažādos orātoriju uzvedumos. :
Obojlstu Andi rontieši iepazinfi jauniešu koncei jau aizritējuši Jansons ne tiks veno Džuljardaļ Ņujorkā, bet nul spēlējis Pitsbuļ jā orķestrī, kui kursa tas ieņer mā obojista krč
Torontiete draudzīgo trijo^ māksliniekiem agrāk,, kad rac par kopīga kc Šai trijotnei taļ niņš, kā arī kol tiks uzrakstijuļ zicijas: pirmaiļ
EEEB
jauna latvijas vestuees
. , :;<>ramata. :
Biedrība S^'jējs izdevusi nelielā eksemplāru skaitā Rīgā 1933, g. iznākušo prof. Ļ. Ada-moviča pētījumu «Vidzemes zemnieks un latviešu baznīca 1710.-1740. g.", kurā ir apskatīta ne Men attiecīgā laikmeta vēsture,'' bet kas ir arī plašākais pētījums par latviešu brāļu draudzes sākumiem ar daudz materiāliem novadu vēsturei. Grāmata maksā $10.00 un to var pieprasīt māc. E. Ķiplokam, 3204 Coiumbus Ave., Minneapo-lis 7, Minņ.
1. sJ 2 sļ 3. sl
(Pārnesums no 2. Ipp.) i Zariņa labdarības biedrība bez tam ierīkoja kopmītnes fiziskā darba nespēijīgiem. Tur patvērumu atrada visnotaļ ver cie aktieri, jo teātra izrādes tiem nespēja dot' iztikas minimu. Bēgļiem, sevišķi amatniekiem, ļoti palīdzēja darbnīcu atvēršanā; .Tur pagatavoja zināmus (priekšmetus pašu bēgļu vajadzībām, bet dažas nodaļaS: strādāja armijai.
Boļševikiem sagrābjot vānu, izšķirts bija ari mūsu . bēgļu CentrāUkomitejās liktenis. 1917. •g. kongresā demokrātiski ievē-. lietā ■. Centrālkomite^'a, .sevišķa latATiešu komunistiem,; bija kā dadzis acīs; Tās autoritāte tāpēc tmiņ bija sagraujama un darbi nieki izkliedināmi. V Bēgļu Centrālkomiteja atklāto darbību bija spiesta iz-ibeigt jau 1918. g. sākumā, komitejas locekļi to nedarīja
■ -'p
labprāt, bet atkāpās tikai brūpoias «varas priekšā. Bēgļu lietu kārtošana; pēc tam turpinājās kādā citā vietā. Izgaiņātie darbinieki sevišķi rūpējās par tām (latviešu skolām, kas nepieslējās boļševikiem, ļ 1 1918; g. vasarā radās pirmā iespējā latviešu bēgļus sūfīt at-' pakaļ uz Latviju. Pēterpilī; nodibinājās Baltijas vācu komiteja, kas sazinājās gan ar vacii: okupantiem aiz Žrontes, gan ļ boļše-vjiku valdToaš iestādēm Pēterpilī. Uz Latviju varēja braukt ti-;kai tie, kas pierādīja savu jz-: celšanos no Baltijas guberņām. Bet kas tādas apliecības varēja izdot? Visas latviešu biedrības
bijā sļōglas/ bēgļu, cenlriļ ki bez tam šanos vLsici To darīt ietļ darbu uzņfļ jo apliecrbuļ bija stipri dotās aplieļ ba rio nāveļ ka sūtnis ju daudzus! liecību." tI _grieztie:s, bēgļu vilci(ļ .SOS apmērc gan laucini(ļ teniš bijā Tas bija palīdzības tam tīri pl šis darbs ņa darbs i bā. Parhetiļ Zariņš užll braucienu nekad neaļ darba pienļ bija aizvāc] kie gadi. dzīvībii, b£ ņu uz mi izdevās pj ŗa; robežul Pleskavu. smaidīgs . .te sāktu Yc
pārnācejļ
dzimtenē tas vidū. ka vēlēšai dienām, Mūsu