Sestdlema» 198S/g&da 24. augusts, 34, qr« LATVIJA AMERIKĀ $
5,Jusu vietā būs cits. Varbūt kāds no tiem/' Putniņi parādīja uz papīriem. \,Atcerieties, ka jums ir sieva^ ber-ni un pat draugi, ko aizslaucīs kopā ar jums.,.'VPutniņi apklusa un čaukstināja papīrus, man likās — drebošiem pirkstiem.
,5Un... kas man tur pili būtu jādara?'' pec pailga klusuma es jautāju.
„Nekādi norādījumi jums netiks doti, jo tik daudz mēs zinām, ka jūs tos nemēdzat ievērot. Vai patidām ir tik grūti novēlēt laimļ|u jauno gadu saviem darba bied-■riemrv-;- .; ^ /-^^^
,,Staļiriam ari?^'>-negrib
,,Te nu bija! Ja nepatīk, tad uzdziediet EHevs sargi ķeizaru! To savā laikā dziedāja visi! "Putniņš pikti sasvieda papīrus atvilknē.
Atkal iegāzos! Nepavisam negribēju Putniņu sakaitināto Lai kļūdu izlabotu, lūdziļ pasveicināt meitas jaunkiļndzio Līdzēja. Putniņš atplauka un pakratīja man roku. turēšot īkšķi, lai man laimējoties.
Uz Jaungada sagaidīšanu aizgājām kopā a^^ Uztraucāmies un nervozējām: kā ģērbties, kā izturēties, ko runāt, bet — par mums neviens neinteresējās. Sieva satika savu mācības spēku inženieri-ķimiķi Karlsonu, kas aribija atnācis ar savu sievu. Runājām, dejojām un runājām atkal. Par ķīmiju runāt nemaz nav bīstami. Ar kundzi tik gludi man negāja. Dejojot apjautājos^ kas viņa
,,Savavfra sieva..."
„Nu jā... es domāju... Es, piemēram, esmu vieiis."
0, viens no tiem... Tādu te pilnas malas, o.'' Ieminējos pār skaisto zāli, orķestri. Nekādas atbildeSc j,Jums ir skaistas acis...'' mēģināju pieglainioties; „To es zinu..."    ■ ^ ,,Pie velna, par ko te lai ar jums runā?!''^ ^^^^ „Tas ir tēva un Dieva ziņā!" un — es paliku viens uz
Pusnaktī, ar šampanieša glāzi rokā, novēlēju darbaļaudīm laimju Jaungadu. Neviena čekista neredzēju. Laikam izdevās. Varbūt pat neviens neklausījāsi. -
Dārgo dzērienu pudelātn tukšojoties, sajūsma auga augumā, kamēr viens otrs no sajūsmas noluza.
Raibais, salasīto viesu bars vienojās lielā pacilātībā pie — pudeles. Es biju viļ^ns no „tiem". Kas bija tie dti? Neviens man tiestāstya un prasīt negrib
Karlsoni mūs aizveda mājās. Uznāca pat augšā, jo kundze gribēja redzēt mūsu bērnus gul^a sakar»
susi un nospērusies. Karlsona kundze viņu apsedza. Vēlāk Hemija teica, ka viņa pati gaidot, tSUiēļ par b&niem interesējoties^ Kad ciemiņi aizgāja, Hemija samekl^a
,4so ķur§u"o Karlspns bija viet^ās rōŗmiec^as komi^^
:^ ..//^-^^ .
Nobijušies mēģinājām atcerēties; ko aplamu butu sarunājuši. Likās, ka aplami un ačgārni bija viss.
Ziemā pagāja vienmēr ciešāki sajožot vēderu. Pavasa-iT mums bija jāpārvācas uz citu dzīvokli, jo mūsējais pēc jaunajiem likumiem vienai ģimenei bija pār liehi; Kopā ar svaiņa ģimeni atradām mazāku Meža Parkā, Stokholmas ielā. '
Mantas pārkravājot, saplīsa abi spoguļi^ Vienu v^š apgāza uz idas, otram svainis uzkāpa y ta zīme... It kā sliktumi būtu jāzīlē pēc spoģiifu lauskām?!
Tas bija laiks, kad cilvēki sačukstējās, slēpās^ b^uļo-ja un daudzi pazuda.
Eiropā dārdēja Hitlera kara rati, kas tuvojās aiT mūsu zemeio Ne brīdi neticēju^ ka Staļins ar Hitleru sapra-
tīsies. Neticēju arī, ka Vācija šo karu uzvarēs^ Aizrisi», tāpat kā pirmajā pasaules karā, kampdama pēc pus pasaules. Mūsu zemīte, tāds mazs, garšīgs kumosiņš, ērti pa-kampjams tā pa ceļam. Mēs pat nevarējām izvēlēties nk-E, kurā pazust.
No Ķe|uma aizbrauca visi ārzemnieki. Darbu vadību pārņēma Ķeguma direktors. Mani paturēja Ķegumā^ Darba pietika.
Tur no kara daudz neredzēju. Uzlidoja dažas lidmašīnas. Nāca zemu virs paugavas līmeņa un nobēra pa ložmetēju kārtai virs tilta. Citas nometa pa bumbai. Viena norāva spēkstacijas stūri. Cita nokriļta už ceļa, mērķēta diviem brāļiem riteņbraucējiem. Vienu sapiosīja gabalos, otrs palika neskarts. /
Kopā ar pāris puišiem dzīvoju vecā mājelē Tomes pusg pie Daugavas. Naktī izsprāga bumba pie mājiņas. Iztrūkušies no miega, lēcām pa logu nātru pieaugušā dārziņā un skrējām uz bunkuru Daugavas malā, kas tur bija saglabājies vēl no pirmā pasaules kara. Nātru sadzeltās kājas vēl ilgi sūrstēja. Tomes mežā meta degbumbas. Skrējām un braucām ar Ķeguma „bānīti'' ugunsgrēku dzēsto Lidmašīnas atgriezās, lai apšaudītu mūs ar ložmetējiemo Kritām grāvjos un slēpāmies zem vagonetēm. Nevienam netrāpīja, tikai sabojāja lokomotīvi. Bija garais ceļš atpakaļ jāiet kājām. Mežs izdega (vai apdzisa) bez mūsu
Dažiem strādniekiem iedeva šautenes Ķeguma apsardzībai. Kāds gribēja nošaut lidmašīnu «Nenošāva. Kratīja dūri un lamājās.
Strods ar biedriem smagajās mašīnās aizbrauca uz Rīgu — pēc ieročiem. Neatgriezās. Esot nošauti.
Krievi atkāpās. Lielceļš esot pilns ar krieviem. Vādeši nenāca. Direktors, inspektors un vēl daži nolēma paslēpties krūmoi?. Mani aicināja līdz. Esot sagatavotas skuju būdas. Gāju. Pie ģimenes uz Rīgu vairs netiku. Salidām mežā, lai līstu laukā, kad zemnieki pados ziņu, ka, ,gaiss tīrs". Baidījāmies, ka mūs sev līdz nepaņem krievu zaldāti.'
Pēc pāris dienām ziņoja, ka krievi ir aizgājuši, bet nākot pāri šosejai, ieskrējām krievu zaldātiem tieši krūtīs. Mūs aizturēja un izprašņāja. Direktors teica, ka viņam jāpaliek un jāsarga Ķegums, kamēr krievu uzvarošā armija atgriezīsies. Kamēr v&idebatējji, ielēcu grāvī un, saliecies kā kabatas nazītis, devu kājām ziņu. Šāva, bet netrāpīja. Varbūt negribēja. Nevieiis pakaļ nedzinās.
Direktors un inspektors atgriezās Ķegumā. Divus aizveda. Paklīda baumas, ka krievi spēkstaciju spridzināšot. Vācieši esot pie Baldones. Pāris puišu ielēca ma^ā un aizbrauca pie vāciešiem.
Vācieši ieradās. Kāds simts. Izraka bedrītes Ķeguma vaļņos, uzstādīja ložmetējus, nomazgājās, noskuvās un apvaicājās, kur un cik to krievu^esbt?
Dzirdējām Sāvieiiu3. Leitnants atgriezās ar savainotu roku. Esot pieliecies, lai kaut ko paņemtu no poļitruka, ko tikko sašāvis, bet gulošais poļitrukš tomēr paspējis izšaut lodi caur leitnanta kreiso padusi, aizkarot rokas muskuli. Leitnants smaidīja — sadzīšot pirms • Masksh Vas V. /Viķštuf cerēja nokļūt pēc d
Spēkstaciju neuzspridzināja. Vācu kaŗavīr^ aizgāja uz Maskavu un drošības dienestu Ķegumā pārņēma latviešio (Viņui apsardzībā viet^ie patrioti sāk^ rēķinus ar tiem tautiešiem, kas krievu laikā bija grēkojuši).
Gul^u tā sauktajā „vecpuišū' - mājā, jo daudzidn aiz» ejot vai pazūdot, tur vieta iznāca arī man.
Kādu nakti māni pamodināja latviešu kaŗavu-s ar ka-bata[S spuldzi vienā un lielu revolveri ottā rokā» Mekl^a inspektoru, kas kaut kur bija nozudis.
Krišjāņu Barona atceres gada zīmē veldzēsimies mūsu taittas gara mantās.
NO DAINU
24. dainu virkne
Kas cērt zaļu ozoliņu, Cert kumeļa grūtumiņu; Kas bajārā meitu ņema, Ņem savam sirdēstam^
31215 Vērģaļu Lp.
Sak' ozolu cietu koku, Nava liepas cietumiņ'; Saka gudru tautu dalu, Nava mana gudrumiņ'.
23065 Lubānas Md,
Ko līdz garis ozoliņš, Kad nav zīles galiņa? Ko līdz daiļis tava dēlis, Kad nav gudra padomiņa?
limip kok^^
Gudra tava valodiņa. Dižens tevimaugunūņš. Kolīdz tevim gudram būt. Tu diieni nedzīvo.
38585 Mērdzenes Ldz.
Ko darīt man jaunam, ' Nava gudra padomiņa; Daža dieniņ' i aizgāja Domājot, gūdajot.
27155 Vietalvas Md
Aitautietii tēva dēls, Turi gudru padomiņu! Es tavā padoma Ka Zīlīte vaiņaga.
22879 Mežotnes
īkīvo gudri, līgaviņa, Tu paliki sētiņai Saraus savu uguntiņu, . Glabā savas atslēdziņas!
2710i KKŽ: ^
Es izbridu tēva purvu, Ne kājiņas slapjas tika; Kad nogāju tautiņas. Tad kājiņas mirktin mirka.
23944Blīdenes TL^^^^^
Ai bērniņi^ ai bērniņi, Glabājiet tēvu savu! I bitītes tēvu savu
, V,
JĢSJJBārzamesMd,
Tēvā tēva laipas mestas, Bērnu bērni laipojas: Tie bērniņi laipojas. Kas kļaus' tēva, māmuliņas.
3085 Sēlpils JL
Vecajam ozolam Visi zari stingri stOv; Vecajam tētiņam Visur gudrs padomiņš.
49Š37ViUr^
Kam tie veci vīri der, kam tie veci ozoliļ^? Veci vīri padomam, Ozoliņi pamatam,