Trešdien, 19'83. g. 18. septembrī, 75. n-rs.
75. n-rs. TREŠDIEN, 1963. GADA 18. SEPTEMBRĪ
^Bonēsanas maksa A§V im. Kanādā: parmēn. S 1.50; 3 mt-n. s 4.5©;
6 mēHL $ 8.50; par gadu % 16.00. ^ludinājumii maKsa: sludinājumu daļā $ 1.6®; tekstā % 3.2® • |
.-par vienas coUss slejas-telpu. ■"■
Redakcija patuff tiesības manuskriptus NļBizlietotos manuskriptus neMzglabā,
}33iKai, ja pievienota pastmarka.
autora vārdu vai iniciāļiem
aomas var neatbilst redakcijasļ viedoklim.
salsirai.
uz- vēlēšamos. sita. aB*, jos irakstos izteiktas
Ti^ine Ir mūsdiemn elks. Tā jis un konstruējis visdažādākās uz tās balstās tecimikas progress Viemnēr McHk sadzird bal- ka cilvēkam^ Pievs iff izticējis
ie^ēi visu Bieži mēs tā domā. raķetes mi sateMus, kas dodas mi sasniegumi. Bieži cEvēks do- sis par tiem noslēpumiem, ko spējas, lai viņs tas attīstītu tm
iam io^i^eram pa&udzei, kas pasaules telpā. ™ teclmolotiju esam glabā cUvēka dvēsele. CUvaa ap- veidotu, lai viņs uzzinātu, kas
r^ieMvoii^i un izjutusi strau- Pazudis ir attālums starp cii- identiskas, un kā zinātnieku ziņa ir tikai tās virspase, tumša viņš ir, kads viņs ir, kur ^iņs
m tpphnolofeiias progresu. vēku un debess juiou. Pr®t ta- viņi sev acu priekšā saskata vai un neizdibināta vēl ir zemapsi- ir. _^ _ ,
Cilvēka rokās ir ener^ja, kas 1ām, neaizsnied^nām zvaigz- nu atonmnātnieku, raķešu pro- ņas dzelme, ko sevī glabā katrs Laikā, kad mes me^m at-
mdas atomu disintegrējot, un nēm un planētām senāk vērsa ducētāju, vai arī mirdzošā labo- cilvēks un kuras izpausmes mēs rast stingrākus pamatus, uz ka
enerdiu viņš var izlietot gan savu teleskopu tikai vienpatim- ratorijā mītošu Ipmiķi, pētnie- pārdzīvojam tikai sapņos un te- bīīvēt labāku pasaiOi, mums ir
iTetderīd dzīves apstākļu uzlar zinātnieks, vai arī tās izlēja sa- ku, kā mēs to parasti skatām lepātiskās izjūtās. Daudzi dziU jāsaskata, ka zinātne un rehp-
L««n3%a,n ari cilvēces iznīci- vu mirgo iošo gaismu pār sapņo- dienas presē, periodiskos izde- domātāji un zinātnieki atzīst, ka, ja nav pretruna \iena ar otru,
nāšanā CUvēka prāts ir izdomā, tāju - 4ntuļmeku un d^jnie- vum^s. lai pitaīgi izprastu ir cUvēku. ir ka tās abas ir cilvēka dvēseles
nasand. p zinātniekam vaicāja. Tāpat mēs bieži domājam, ka, universu ir jāsaplūst kopā da- izpausmes: viena balstās vairāk
' ir.,« nevarē.m zinātne un reli^ia ir nretēii «ri žādām /rfnātnf-s im hunianitārām uz apziņas, otra izaug ņo cilvē-
vēstule m no romas
Ar pagātnes architekturas pieminekļiem pilna ir Roma. Ēģip- _ ,_ . ■ tes obeliski, ī^orums un senie pārdevēju uzmācīgie, spalgie tempļi, Bemini strīīklakas un mo- saucieni: gelati, ice cream, Co-demā dzelzceļa stacija - viss ca-cola . . .■ un_ gandrīz simt> saplūst harmoniskā, koeksisten- procentīgi amerikāniska puo».
Modernie romieši mak labi Šv Elementa baznīca labi pa- novērtēt seno drupu ■ vērtību, rāda gadsimta pēdas. Zem 12. Gandrīz v_isur apkārt zogi, lai g s celtas pašreizējās bazilikas novērstu talālco postīšanu un va. ir iepriekšējās baznīcas galvenā retu iekasēt ieejas naudu no tu-telpa - no 4. gadsimta. iVēl ze^ ristiem. Tai paša laikā vislab^ mākā līmenī nesenie izrakumi saglabātais romiešu templis Ti-atklāja senāku celtni - pagana bēras krastā - Templum For-Mitras templi ar labi saglabātu tunae Virilis no 3. gadsimta altāri kā arī Sv. Klemēnta āzī- pitms Kristus piemētāts dēļiem, vojamās telpas, kurās notika snņrdošiem atkritumiem un dra-pirmie kristiešu dievkalpojumi, zām. Romieši vai tūristi? Freskas uz sienām liecina par šo * .
telpu vēsturi. Vēl zemāk ļ par ^ • ' _
impērijas laikā celto templi ir Ar daudzajām baznīcām Roma 'atliekas no'Romas republilsas lai- vairāk nekā citas pilsētas uz kat-kiem.^ . ra soļa atgādina kristietības vēs-
Kādreiz skolā mācītā vēsture turi. Visiespaidīgākā, protams, ir atdzīvojas, staigājot pa Romas Sv. Pēteŗa katedrāle. MsrmorSp Forumu. Mozaīkām klātās grīdas zelts, mozaīkas — viss aŗ nolūku Vestas jaunavu dzīvokļos, Jīllija; radīt celtni Dievam par. godu, Cēzarā templis tai vietā, kur kas pastāvēs' gadu tūkstošiem, tika sadedzināts viņa līķis, vēlā- vienojot un stiprinot, katoļu bsz-: ko imperatoru godam celtās ko- nicii. Masīvā celtne' nesabruks lonnas un piemiņas vārti . . . laiku laikos. Bet ar. I^tru gad-, No visa tā palikušas tikai dru- simtu vair^ un vairāk šis ar-pas, jo viduslaikos baznīcu, cel- chitektīīras brīnums; kļūst .par sanat labprāt izlietoja jau: gata- pieminekli. Katru stīlri, Jcatru vās' antīkās kolonnas. Viens nišu aizpilda mirušo pāvestu otrs templis saglabājies tikai tā- tēli, kapličas, sarko^gi. pēc, ka marmora kolonnas aiz- - . mōīrētas ķieģeļiem un templis * .pārvērsts par baznīcu. Sestdienas rīts Sv. Pēteŗa baz-
Liekas tik neparasti, ka pašreiz ,nīGā. Ļaužu, simti steidzas pā^
ESOŠOS plmosLjoWj&J^v^^^.i.S'^'^'*P?āte.:.^ ietvertfc i^ļijs--iuxmcsi><iiw>3asi jau pirms jam laUJ±rai#n,'M'parpiimraļ^
"pOO gadiem. r baznīcā l^ui; uz brīdi redzētii
yvismasīvākās romāņu ķieģeļu pāvestu, saņemtu viņa svētību.
grupas liekas ir pilsētas vaļņi un Ļaužu masa pilda xnilzīgo baz-
publiskās pirtis. Pazīstamajās nīcu Jau pāris stundu.
Terme di Oaracalla izveidota pa- Tieši divpadsmitos, aplausu .-.pa-;
saules lielākā skatuve. Redzēju vadīts, tiek ienests pāvests m
varenu Aīdas uzvedumu ar sim- nolasa sveicienus lin svētību vi«
tiem statistu un zirgiem uz ska-tsiem piecfe valodās, at sevišķi
tuves. Kopiespaids tāds, ka pieminot svētceļniekus no visām
klausītājs patiesi jutās pārcelts; zemēm. Ļaudis, skaļi čalodami,'
citā ■ pasaulē. Atgriezties īstenībā izklīst. Novērotājam paliek vēlē-
starpbrīžos palīdzēja staigājošo šknās,, kaut viņu starpā būtu.
Daudziem cilvēkiem la» iim uc- ai, iujs uuma> Ka reugija ir miis, raoioas, ko nevaram «ai- ļiiaiu jiumci *cu5iaB««s ««-"^v^o cināja, ka Dieva nav. Dzejnieks kuram netic cilvēks ar attīstītu izprast, labāk izprotam uz intuī. arī pretim prata atziņā^^^^^ _ vai sapņotājs, turpretim, izjuta prātu, jo viņam atklājoties pa- tīvu izjūtu pamata. Vienmēr pie- C Lai cilvēka dzīve progresētu, dziļi intuitīvi,' ka zvaigznāji un tiesības, kas runā pretim Dieva aug to zinātnieku skaits, kas ne- cilvēks nevar nekad par daudz galaktiskās sistēmas liecina par eksi^ saskata pretrunas starp zinātni zināt. Šīs zināšanas cilvēks Jo-vairāk patiesu svētceļnieku, ^a- jj^^^^ ^^^^^^^ gļ^^ļgtumu un ka Tomēr k daudzi zinātnieki, un reliģiju, bet gan uzskata, ka mēr neizlietos pasaules kultūras zāk ziiikārīgu tīīristu. tumšajās vakara debess d^lmēs kas atzīst, ka prāts nespēj iz- tās savstarpēji viena otra papil- vērtību izpostīšanai tikai, Ja iŗ _ _ Dievam ir daudz mājokļu, prast visus noslēpumus, ko gla- dina. Tikai komiimstu zemēs zi- viņš apzināsies, ka visi cilvēk! Vistuvāk īstajiem,^ pārliecina- dzīvojair laikmetā, kad bā..patiesības jūrā, kā to reiz nātniskas atziņas kalpo _ ateis- ir Dieva vadīti un savā- sirdī sajusties ^^.5^, s^^aun sacilaNiitons. salīdzinādams, se- tiskai nronaeandai. glabās Radītāja gaismu.
māksiā, ' ■..-. ■■ '. .' : -. T .
ir zemap-
viwu>.".*i^ —— uttzauu uiscipiu»" ««.«moB».-», 01——>'"^'<"'>', un , literātiirā, zinātnē
bu sienām stāsta mums tagad ļjaigtās uz loģijas un prāta sl^ē- atrast tikai dažus mirdzošus ziņas darbības izpausme. iDaudzi
tik pazīstamo stāstu paŗ beidza- ^zieniem. Uri kā kokam pieaug un gludākus oļus nekā pārējiem radoši zinātnieki ir bijuši īpat-
mn vnlrarpdiRTni. mr Kristu Un „„j„ ^rAzk i.āmal. nifiailP Tēnifim. . ■ __i.-.ir/>;rwU»^
b'KEEFE CENTREj
FOR THE PERFORIV1IN6 ARTS::
mo vakarēdienu, par Kristu un -^^^ g.^^- ^j^^ tāpat pieaug zēniem. Viņa mācekļiem. /jaunas zināšanas, papildanot to,
Tā laika kristieši bija patiesi kas jau iepriekš bija zināms. No pārvarējuši bailes no nāves, jau atzītā un apzinātā izaug jau-, katakombas nosaucot par atpu-ļjuas atvases un mēs: zinām arvie-tas vietu — coemetaria. Blakus vairāk par sevi un par pasau-mirušajiem, atpīīsties no vajgr 1 ap mums. . šanām tur varēja ari dzīvie, jo pMons saskatīja zinātnei div Romas likumi visas kapsētas uzr kāršu lomu: kā tīra prāta dis-
,,FRONT 'Ā:-Y.O,NGE ;kv;vVi—:^
• i EM 3-6633.
. PAStJTINIET TAGAD
fpronl'o Simfoniskā
ORĶESTRA 64. g, ieejas kartes
1963.
ņi — introverti, kas lūkojoties paS savā dvēselē ir kļuvuši par radošā gara izpausmes lieciniekiem. Tādi bija Keplers. Dal-tons, Pastērs un citi. .
Rietumu pasaulei ar tas ekstra-verto ievirzi ir pamazām
3 ne
las no 21. septemliiŗa 12. oktobrim 15. sezona
CANADIAN
skatīja par neaizkaramām. To- ciplīna tā palīdzēja garam at-mēr Sv. Kalista katakombās ir zit patiesību, bet-viņš arī zanāja.
(angļu valodā) Richarda strausa
cijās, kuru dzīves vēl neaizrit tikai steigā un technikas spožu-
.mā. ^. ■ ■ ———■■——---:—-—
Uzskats par zinātnes un reli- Vakaros pīkst. 8,15 — 23.,, 25;, 28. ģijas pretrunām radās ari tā- septembri,. 1., 4., 10. oktobrī.
otrdienu - trešdienu ast, ka pēdējos gados dauda abonementu ķoncer- svarigi zinātnes at^^^^^
^ /."■■■■kūši no ■.austrumu .pasaules in- .Vakaros pīkst. 8.15 — 21.,-,24..'2
mci .^v. ^^.^.^^^^^^^—^—,-■- iiiifc ^«.Mcsiuu, ./V» —---WALTER 3USSKĪND diešiem, ķīniešiem un citiem, septembrī, 2. im 9. oktobrī.
telpas, kur romiešu karavīri n^- ka tā sevī slēpj spēku, kas ra- diriģents un. mūzikas direktors kas vairāk laika aizvada meditā- PER ROSENKAVALIEE galinājuši kā visu mazo dievlu- dīs jaunas metodes un tecluiikas. ©iiiģsaa • """"
dzeju pulciņu, tā arī viņu macī- kas atvieglos darba veikšanu. cHARLES MUNCH tāju — vienu no pirmajiem. Ro- Mūsu dienas zinātne, kalpo SEIJI OZAWA^ mas pāvestiem. . _ gan patiesības atklāšanai, kā,arī •. Vijolnield-
. šur tur katakombu tumsa redz " ^ ^^^^^ ^ OiSTRAKH
mazas eļļas lampiņas un mar-ļaucUs redzēsim, izejot Romas zino pramOĒSCATTI morā iegravētos miera simbolus ielās. " / ALBERT PRATZ
— palmas zaru un balodi. Romas vīri; tai laikā' dzīvoja ^ . ; •.
Kādreiz jābrīnās, cik maz šo- Tiļjerijs, vecuma dienās, no ie- ^^^^ dienas cilvēks.saprot vakardienas naidnieMem badīdamies un ^ valodu. Sistina kapellā Vatikāna rti meklēdama uzcēla pilī Kapri 'DONALD TUBĪNI nav pat jālasa latīņu uzraksti, lai gaļas mežonīgpajā Mintī. No šīs '^^^ ŖICHTBR - HAASER redzētu. Mik^landželo slavenos piļg palicis ^kai ieejas tunelis SOUVAIRAN griestu gleznojumus, attēlojot caur Zilo Groii un kādas kāpnes . čdlo:
AĪDA (jtaļu valodā) G. Verdi.
dēļ, ka senāk cilvēki centās pierādīt Dieva esamību norādot uz to, ko zinātne nespēja vēl izskaidrot. Kad vēlāk zinātne izprata kādas no šīm parādībām. Vakaros pīkst. 8.15 — 5., 11. okt. radās uzskats, ka attiecīgās at- Pēcp. pīkst. 2 — 28. septembrī.
ziņas pierāda, ka Dieva nav.
Reliģija neaizkavē zinātnes attīstību, jo baznīca ir atzinusi,
LA BOHĒME (angļu valodā) G. Fučdni
Vecās Derības stāstus. Divdes- augstu kalnS." Pašās pils vietu ROSTROPOVIOH mit gadu vēlāli gleznotā altā?- savai sapņuļ celtnei izvēlējās - Oboja: . freskā monumentāla . Pastardie^ zviedru ārsts |AI?:selis Miinte. Ar jiri TANCīBUDESS ■ ņa, pilna gluži reāli, attēlotas lielu mīlestibļi viņš cēla Salto . Dziedātā"'-
topnišķlgas apgaismotī^^as un,.el: ^an. Mike^:iācot romiešu ko- p^p,™ np^pcamJ^'
rikāņu tūrists izskrien šai telpai ^ģipifšuv Hs PHTLLSS OURTIN
cauri pāris minīītēs, iemantojs ■ Kā TibērijI tā Munte vēl va- ^^^J^^?^ neko citu ka stīvu kaklu. rēja pavadīt ^dus kalna galotnē S^fS^'V tr^t^To-^'
Vatikāna muzejā, liekas, pa. un sau% gakā. Kaut abiem «^DELSONA KORIS saules vislielākais romiešu un bija laiku^^^^^^^^ Abonementu cenas .
grieķu tēlu krājums. īnteresan- dzīvē. šodieil'San Mikele ir U2^ ^ l^'"'- $ l^'"' $ 36,- S 50,-. . tas nav tikai dieviešu jaunavīgas manibas cenrā. Apkārt saceltas SĒDVIETU PLĀNS SIMFONIS-līnijas, bet ari daudzas dzīvnie- viesnīcas, nāzvērtīgu pieminas Ka ORĶESTRA 'BIROJĀ ku skulptūras, karavadoņu, lietiņu veikdi. Tibērija kāpņu 178 VICTORĪA ST., TORONTO. d¥* valstsvīru vergu portreti. Seju, vietā San Mkeles klinšu kalAu PIRMIE, KONCERTI vaibstu, personību dažādība ir ar. ārpasauli savieno līkloču šo- 15 UN 16 OKTOBRĪ tik .dzīva, ka n^v šaubu, ka šos seja un autobuss. ' masSEY HALL '
Vakaros pīkst. 8.15 — 27., 3©; septembrī, 3.,. 12, oktobrī/ Fēop. plksft. 2 — 5. oktobri.
'[■::'■ - I50N .GIOVANNI . (angļu v^odā/j 'A..:Mocarta.:;. V
Pēcp. pikst. 2 — 12. oktobrī. ; ANSms lO^' GRIETIŅA ■ (angļu valodā) - E. Humperdinka
Saņemšana 14-—21 dienu Pinndienu - ceturtdienu vakaros laikā. § 2.50 — .$5.50
Piektdienu - "sestdienu vakaros; $ 2.75 — I 6.00 123 HURON ST., . Sestdienu pēcpusdienās — r
pāesuTam naudu
uz
^.atviju
US $ 10,: pret 9 jauniem ; ruK)|iem.
Sūtīšanās izdevumi $ 3.50 Sīdz $ 35...
Pārējām summām 10 %.
Sūtījumi apdrošināti.
TORONTO 2-B, ONT C A N A 2> A.'
. . $ 2.00 — S 4.50 Kase atvērta" no pīkst. 11-9 vak.
KĀRĻA ĶEZBERA HUMORESKA,
..Interesants raksts. -Ziņās"," viņš itin draudzīgā balss noskaņā teica pienācējam. Nespēdams rakstīto, kājās stāvot, saskatīt,. Laiskis nosēdās kungam blakus un ieskatījās avīzē; Rakstā bija ziņa, ka Etlo-pijā, kuru nesen bija iekarojusi Itālija, — izmirušas bezdelīgas. Itālijas valdības pārstāvis noskaidrojis, ka putni saslimuši ar kādu sērgu. Lai neciestu koloni-jas_ iķuna.,; ierosināts bezdelīgas uzpirkt Itālijā un citās valst^, pēc tam ar lidmašīnām nogādāt uz Afrilm, un palaist. Ziņa bija V laikraksta priekšpēdējā lapaspu-
„šo. akciju ierosināju ēš," lepni noteica svešais. „Jā, starp citu ' — mēs neesam iepazinušies. Ēsmu Antuāns di Angotijs, speciālais atašejs ..." '
„Laiski," , atbildēja bārdainis, „MozesLaisM. Tirgojos I ar labību." ■ '1
Svešais vienaldzīgi nožāvājās. :■: „Nav slikta nozare," viņš teica. „Vai pazīstat Vulfsonu?"
Protams, Laiskis pazina desmit yai vairāk, Vulfsonus. Bet tālākās sarunās noskaidrojās, ka neviens no tiem nav īstais.
"„Viņam te kaut kur i^ajadzēja būt," šķendējās Angotijs., „Var-būt kādā no kaimiņu pilsētām? Gan atradīšu! Nekur viiiš man neaizbēgs! : Līgums paliek līgums..." -
Svešais likās patiesi noskaities, un Laiskis jautāja pēc iemesliem.
„Man jums tādas lietas nav : jāstāsta," nopietni' teica svešais. .Neesmu radis runāt pail ko-
merclietām ar svešinieldem. Bet tā kā redzu, ka jums šeit ir zināms stāžs, varu lietu pastāstīt. Tikai, protams, psssst 1 . . . Lai katrs vārdiņš paliek starp mums. Tā ir -starptautiska lieta. Slikti bīltu, ja kaut ko uzostītu avīžnieki. Viņi spēj sensāciju iztaisīt no zila gaisa."
Tirgonis pievilkās svešajam tuvāk, ,
=: „Protams," viņš teica un tam notricēja bārda aiz zinātkāres. „Būšu kluss kā zivs."
■. Svešinieks izņēma no vestes kabatas' cigāru un to aizkūpināja.
' „Man bija sarakste; ar Vulfso-na kungu. Viņš saņēma avainsu. Ilguma noteikU'mi bija skaidri; Un tomēr, cilvēks nepilda, ko solyis
„Kāds bija :uzdevums?"
«^Lasījām:par bezdelīgām. Nu San Marino valstiņai ir uzlcritusi cita klapata — saslimuši un nobeigušies visi vīriešu kārtas
„Run6i?"
„Runči. Mēs, ļaudis, domājām, ka tā nav nekāda nelaime. Martā un aprīlī varēsim labāk gulēt. Bet San Marino iedzīvotājiem šī lieta ir kļūmīga, draud apturēt tūristu plūdumu uz valstiņu. Zemē trīs reizes gadā rīko kaķu izstādes,, jo tā ieslavēta ar savu kaķu:. piemīlību un • jaukumu. Katrs bagāts ameriJcānis uzskata par pienākumu nopirkt pa kaķītim, kadtas apciemV šo jauko Itali^ias stūriti. Kaķu cenas bij.a sakāpušas līdz tūkstots lirām, ka^ uznāca liksta. Rezultātā valdība man uzdeva iepirkt tūk-stots mnčus un ar kuģi nogādāt
uz Neapoli,' kur tad dzīvniekus vilcienā aizvestu tālāk uz San Marino. Man portfelī ir līgums ar Vulfsonu, kurš apņēmās dzīvniekus šeit, Latvijā, sagādāt..."
„Vai jums vajadzīga speciāla suga?" Svešais atmeta ar roku.
„VienaIga — ka tikai, runcis! Tūristiem tā ir kļuvusi tradīcija, un arī iepriekšējie kaķi nebija noteiktas sugas. Viņiem pietiek ar saj.ūtu, ka kaķis nāk no San Marino! Tūristu pavadoņi prot lietu nostādīt kā nākas . . .Bet nu šis' Vulfsons! Maksāju cilvēkam latu par runci, bet šis ņem im — pazūd . . . "
„Veselu latu," nostenējās Laiskis. Viņš bija pārliecināts, ka tūkstoš runču salasīt. pa Varakļāniem, Viļēniem, Bari^avu un Daugavpili būtu tīrais nieks. Tūkstots latu! Te viegli, atskaitot izdevumus, varētu nopelnīt septiņi, astoņi simtus! ,iVarbūt Vulfsons neatrodas?" — tirgotājs uzmanīgi iebilda. . \
Svešais mirkli padomāja.
„Jā, galu galā jums taisnība! Varbūt.viņš neatrodas? Cilvēks lauž vārdu, lxaut iEur pazūd, un man jābrauc atpakaļ ar ziņojumu, ka te nav neviena uzņēmīga ■cilvēka. Itin neviena!" ■
Laiskis nobraucīja, bārdu.
„H jūs vēlētos," viņš uzmanīgi ieteicās. „VārbŪt es .varētu?.;."
Svešais mirkli klusēja.
„Jā, kāpēc galu galā ne? Līguma termiņš ar Vulfsonu notecējis. Protams, zaudēju piecdes^ mit latus lielo iemaksu, bet, varbūt, valdība atļaus to- iekalkulēt darījumi. Vai domājat, ka varat runčus sagādāt?"
«Protams. Nedēļas laikā."-
Angotijs apmierināts izpūta kuplu dūmu mutuli, pameta acis už viesnīcas pusi, no kuras viņus joprojām vēroja tirgoņu bariņš, un teica: ' .
„Labi, es jums ticu! Vieiiīgais noteikums, — runči jānogādā uz Rīgu iekraušanai kuģī. Kā' to veicat, man viena alga. Te būs piecdesmit latu rokas naudai, par šo sumniu vēlos jūsu parakstītu kvīti. Pārējo saņemsit, kad kustoņus nodosit kuģī Rīgā."
■ Atašejs izvillca no svārku krūšu kabatas biezu ādas- kabatas portfeli, un, no tā paņēmis gluži jaunu piecdesmitlatnieku, ■ divi pirkstiem pasniedza naudu Lais-kim. Pēdējais redzēja, ka svešajam kabatā ir bieza naudas zīmju paka, un viņam sirds notrīcēja.
„Nav. vairāk lāifca!" piecelda-niies teica Angotijs. „Viesnīcā atstāšu manu Rīgas, viesnīcas adresi. Tiklīdz dzīvnieki pienāk ,Kīgā, lūdzu, uzmeklējiet mani, . lai varu izsniegt jums atlikušo summu. Kvīti. par iemaksu nododiet viesnīcā."
Tirgotājs vēl klanījās, kad svešais tam bija jau pagriezis muguru. Ta, viņš nodomāja, un tīksmīgi burzīja pirkstos iegūto naudas zīmi/^Nu jā^āk rīkoties! Darījums jānoved līdz gaīam ~ jo ātrāk, jo labāk.
Tiklīdz Laiskis nonāca mājās, vmš tūdaļ sasauca uzticamākos palīgus un'īsos vārdos i^sstāstīja uzdevumu.
„Vajad2lgs tūkstotis runču," viņ.š sparīgi noteica,. „Runeu, ne kaķēnu, vai saprotat? Lai puikas .saķer, naktīs pa ielām! Maksāšu labi —^desmit^' santīmus par runci.; Pilsētas vīri M§ varen prie-
cīgi. Kā zināt, jau sen runāja par suņu un kaķu pārpilnību ielās un sētās." ^
Nākamā naktī pilsētiņas puikas metās darbā, besitiit santīmi tanīs laikos bija liela nauda, un runču skaits maisos vairojās , ar katru minūti. Kad malkas šķūnītis bija dzīvnieku pārpildīts, Laiskis par nieka naudii noīrēja siena sķīmi ārpus pilētas, kuru izmantoja kā runču noliktavu. Vienlaicīgi runčus ķēra ari Daugavpilī, un citāis 'LātgaJes pilsētās.
■ Diemžēl, ņe visur lietās gāja gludi' Aiz lielas sajūsmas'puikas dalkārt nogrālja ģimenes naīlidi, par kura noslēpumaino pazušanu īpašnieki nākamā ritā ziņoja policijai. Novietnēs runču bars kāvās un sacēla tādu' tracī, ka bija jādomā par dzrvni®ku ievietošanu bīīŗos. Būru izgatavošana maksāja lielu naudu — turpat septiņdesmit latu,: bet Laiskis nosprieda, ka peļņai pietiks arī ar visu to- tā kā transports uz Rt gu pa dzelzceļu iznāktu pārāk dārgs, tad gudrais tirgonis noīrēja; liellaivu, sakrāva būrus ar runčiem satiksnies' līdzekū un nolīga par laivinieku Jāzepu Vucanu. Visas šīs izdarības Laiskis kartĢja lielā slepenībā, taču kaut kā, pēc pāris dienām, Dauv gavpils avīzē ievēroja rakstu:
„Ŗunču maniales pilsētas ielās. Pilsētas domnielea kundze Alber-tme N. ziņojusi policijai, ka, pagājuša nakti nezināmi ļaundari nozaguši viņas mīluli;; Siāmas sugas ruricīti Pigaro. Nelaimīgā kundze vāu vakarā izlaidusi mīluli uz pāris rninūtēni pastaigāties pa dārzu un paostīt puķītes. Drīz kaimiņi izdzirduši izmisuma pilnus kaķa ņaudienus un redzējuši aizslīdam tumšas ēnas.'Ja-piežīmf, ka vīriešu ķSrtas kaķu pazušana; kļuvusi masveidīga. Policijai ienākuši jau septiņi ziņojumi .par pazudušiem kaķiem.
Kārtības un drošības iestādes vainīgajiem ir uz pēdām"' .
Izlasījis laikrakstu, uzņēmīgais tirgonis to salocīja un iebāza novazātā ādas portfelī. ;
„Runču maniaks," viņš sevī noņurdēja. „Oilvēks atbrīvo pilsētu no ■ sērgas, bet to sauc par maniaku? Kur te taisnība?"
Taisnības, protams, nebij a, bet • tā kā lieta 'kļuva nepatīkami atklāta, bija jārīkojas ātri. Bar krāvis pēdējos runčus liellaivā, nākamā naktī laivinieks atstāja ostUj lai dotos pa Daugavu lejup, kamēr Laiskis pats nopirka stacijā trešās šķiras dzelzceļa biļeti Uz Rīgu. :
Tirgotāja brauciens bija bez sevišķām kļūmēm, taču Jāzepam Vūcānam tik gludi neklājās. Kad tas nonāca ostmalā, viņu apstāja ostas ierēdņi, lai ieltasētu ostas nodokli. Protams, ko gan nabaga kalps var tādās, reizēs dant? Griezties pie kunga. ;
Sadzirdējis nepatllcamo vēsti par turpat divi simts latu lielo ostas nodoklī, uzņēmīgais tirgonis nekavējoties .uzmeldēja atašeju. Pēdējais atradās viesnīcā, kuru bija uzdevis, bet šoreiz izrādījās mazrunīgāks un aizņemtāks nekā iepriekšējās, reizēs.:
„KUr ■ kuģis? Man runči ostā, un pār katru dienu jāmaksā pilsētai nodoklis," Laiskis, sviedrus slaucīdams, ; žēlojās. .
Atašeju, viņa vaimanas neaizkustināja, , ne mazāka mērā.
,,Vai es jums neteicu runčus nogādāt : uz kuģa, tiklīdz tie ienāk ostā? Tagad kuģa vairs Rīgā nav. šorit: izbrauca jtīŗa.-'^ .
,,Bbbbbet, ;mums taču katra diena ostā maksā piecdesmit divus, latus, neskaitot riinču barošanu! Bez tam sasodītie nmči saceļ traci. - Apkārtējie iedzīvotāji iesnieguši sūdzības . . .; Kad
varētu pienākt nākamais kuģis?"- ■ ■ .
Kungs ievilka' kuplu jo kuplu dūmu no cigāra im lēnām izpūta to taisni tirgonim sejā; tā ka tas gandrīz a.izrijās; Nu, pēc: ne-dēļām trim, četrām droši.
„Tad taču, veziims \ar runčiem man būs izmaksājis vairāk, nekā saņemšu no- jums," vaimanāja . Laiskis. „Neškaitot Jāzepu, kuram jāmaksā alga; un aizmiTstōt par visam klapatām, kuras man nāicas piedzīvot . . "
Veltas bija vaimanas, svešais kun^ bija neaizkustināms. Otrā ^na,,; kad tirgotājs vēlreiz ieradās, lai'mēģinātu kaut ko glābt, viņšJ:.o nemaz nepieņēma. Trešā.', diena viesnīcas šveicars pateica, ' ka svešais kungs aizbraucis im adresi nav atstājis.
Laiskim nosvida piere, Ķo da-rE?j:iaiva ar runčiem Jāzepa Vucana lietpratīgā uzraudzībā stāvēja noenkurota Daugavmalā. Katra diļ&ria maksāja naudu, l^ē, ilgāk ta vairs nevarēja iet, citādi viņš paliks bez biksēm!
JTumšā naktī Kuhdziņsalā iera-das vīri ar maisiem, kuros kaufc kas ņaudēja un kustējās, bet ri-ta agruma iedzīvotāji konstatēja, ka salā neparasti daudz svešu kaķu. Viņi gan; nezināja, ka Lat-gale kļuvusi nabagāka par veselu tūkstoti, bet nelielā Kundziņo
sala par tikpat daudz - bagātā» :ka." ■"■
, Ļielups apklusa. Vakars sēdās ezera, un tikai .mājā nāc^u makšķernieku apslSpētls valodas skanēja ūdens malā.
I Lielupa kungs, kurš pastāstīja ■ neparasto 'stāstu par starptautis-. ko; ā^ristu di Angotiju un mantkārīgo tirgotāju Laiski, .pieradīja lieku reizi, ^ ka jebkuŗis
rakstnieku- un viņa fantāzijas ra-žojumu allaž pārsj^s lielākais pasalo! meistars — dzīve.
IEVĒROJAMU DZIEDONI
VĒSTULES VEIDA INTERVIJA
ASV latviešu koncertu publikai jau labi pazīstams dziedones Antoniņas Vaivodes (privātā dzīvē — būvinženiera JSņa Garanča dzīvesbiedres) "vārds, tāpat nav sveša viņas mākslinieciskā stāja un sniegums. Atskaitot rietumu piekrasti, viņa koncertējusi daudzas lielākajās latviešu kolonijās, dažās pat vairākkārt, bet Milvokos 2. novembri notiks viņas septītais koncerts. -
Kas Vaivodi dzird vienreiz, tie nāk viņa klausīties nākamreiz, un Iemīļo yiņas dzidro, labi skoloto balsi un mākslinieciski augstvērtīgo dziesmu izpildījumu un priekšnesuma veidu, Ja citos koncertos klausītāju skaits sarūk, tad Vaivodes koncertos tas -r pieaug. Mūsu ilggadīgie mūzikas kritikas veterāni — Brusubārda, Ramats u. c, tāpat amerikāņu un vācu mūzikas recenzenti par Vaivodes mākslu devuši viscildinošākās atsauksmes. ■
Tuvākajā laikā dziedone pirmoreiz ciemosies Kanādā. Mont-reālā viņas koncerts notiks 6. ok-. tobrī, bet Toronto — 10. oktobrī, šai sakarā mūsu laikraksita līdzstrādniekam ar dziedoni bija „pasta intervija". Tanī viņa ralcstiski pastāstīja, ka ir Varkar vas pagasta lauksaimnieka meita, ka viņas tēvs Latvijas atbrīvošanas cīņās Izpelnījies Lāčplēša kara ordeni, brālis pazudis 2. pasaules karā, ,;bet mani pašu laikmeta viļņi caur Vāciju, kā jau daudzus citus tautiešus, atveda ASV."
„No pašas pirmās dienas ASV dzīvoju Klivlendā," stāsta dziedone. „Strādāju sūru grūtu darbu septiņas dienas nedēļā un krāju centu pie eenta. Kad biju pietiekami iekrājusi, devos atpakaļ Uz Vāciju., Tur, Minchenē, Belkanto Skolā, pie prof.' Elzas Dombergas 1054. gadā nobeidzu jau „dīplšu" laikā iesākto mūzl-kālo izglītību. [Tad braucu at)pa-kaļ U.Z Klīvlendu." : . : „Kādas tad ir bijušas jūsu līdzšinējās dziedones gaitas?"
„Esmu diezgan daudz koncertējusi latviešu publikai, bet visvairāk gan amerikāņiem — dažādu klubu u. c. organizāciju slēgtos sariko jumos un baznīcās."
„Kādi pēc jūsu domām bljuĀl
jiisu līdzšinējas ml darbības. iev^ojaml ml?"
„Patl biju ļoU l| mani im. gada vi uz Vāciju dziedāt des 800 gadu jubilej| un kad šo koncertui novērtēja vācu mūzlļ
,,Vai dziedones jles art kāds kurloz
„Nezlnu, vai nu tļ par kuriozu notiki pašai interesantu sagādāja, kad man •pieminētā Svābu Giļ lejas koncerta kādiļ organizācija aicinajļ vietējā sieviešu clet| clnājumu pieņēmu kāri un savādu ie^ kurnu, kā kādu nepl Kad šai koncertā de| di, cietumnieces dziesmas piecēlās laudēja, jo tā tas pavēlēts! Līdzīgi viļ koncerta telpas Koncerta starpbrldīļ
(72. turpinājums) ;^
Neglītajam loģelim ar tikpat neglīto skatu jāiegādājas skaisti aizkari. Bēdīgie, nabadzības šajl došie plankumi uz kailajām sienām jāaizsedz ar : gleznām. Vai Tauns nebija piedāvājies aizvest viņi profesora Annusa? Sjls piedāvājums tagad jāizmantļ ejot kādu vakaru pie dzejnieka: 1125 Elles ķēķi. Nē, kādu vakaru, bet tūliņ! Viņš nedrīkst vairs nemļ ļāties, kad pāris dienās tik daudz padarāms.
Antiņš ar skubu āvās, bet nebija vēl paguvis aizsiet auklas vienai kurpei, kad tālrunis jau atkaļ
. nlja. Kaut nu nebūtu-kāds no sasodītajiem Tmid kūŗus visus līdz šim šodien bija sekmīgi atvairījls.ļ jo kurpi pa ģridušļūcinādams (apavus arī viņš pii
' ērtiis, kā neaizsiet] tie muka nost), aizkliboja līdz nim un pacēla klausuli:,. Jā. Kas runā?"
V.Āris." . ■
ko tu gribi?" strupi jautāja Antiņš, nespēdg domātiefi, kas Ragnas brālim no viņa būtu vajadzi ,,Tu taču nebūsi aizmirsis . . ." ' , „Aizmirsis ko?",
.,To5 piecus man apsolītos dolārus."