A
; n-ffS.
mmm msmm ^
NIJA
'parā(ia' uztica-Pie-^gts arī rbības |Fra,nei-tā Spā^ 'ptiekš-,
\:g,.^ Īsa ārpus'
litiesība, »var ig-tittii Ei^ Isv un IlitisMs iazinā,t. [ciešāka saslēg-
lēr ne-^ēd2āgās notiek, lai šīs
ļlepkava arī pa-. Lode šaptā-i ka šai (ot -Ijums rš pie
[ēteors
PA-
ĪRSTO [KLI,
jm uz
šanās tādēļ palielina abu šo valstu nozīmi, bet sevišķi jau Francijas lomu.
Daži komentātori pat jau ta- ^ gM norāda, ka .PrancijaSi resp., aņ Eiropas.kontinenta: sevišķi /palielināties pēc -teitu y y :strādiiiēku^ partijas i^varas/ii^^^ kārnajās vēlēšanās, jo šīs^ partK ; jas britu valdToa var atsvešina- ■ ties no Eiropas kontinenta valstīm nepieoeinamas politikas ^ '■• dēļ. Tas dabīgi izraisītu reakci- . ju' arī AŠV, kurām vajadzētu 'vairākpārorientēties uz Eiropas' polītisko vienību — bez britiem. • ■Tieši pēdējās-dienās ir izteiktas l, domas, ka jaunais. ASV prezi-: deiits Džonscms jau nākošā gada sākumā lūkos ar. Franciju likvidēt nesaskaņas, pie kani ievadījumu varētu sākt visai drīz diplomātiskā ceļā, bet pla-šāk pieteiktajā de Golla ASV; apmeklējumā, kuru paredz tiaka- > mā gada marta, ;vidu, jo tanī ir:. paredzēts de Golla ceļo jums ; uz Latīņamerikaš valstīm. '■:
Ziņas no Vašingtonas (liecina, ka nākošajā pavasarī NATO mi-:: ■ nistru padome^ sanāksme var kļūt par , rietumvialstu galotņu konferenci, kad uz apspriedēni v sapulcētos visu NAT!0. valstu-galvas, kur šaurākā forumā tad apspriestos' : ■ ASV prezidents ^ Džonsons, Francijas prezidents , de Golls, Lielbritānijas premjers Daglass - Hjūms ; un Vācijas. ; kanclers Erhards, uņ vienotos par NATO turpmākd politiku Vašingtona, uzskata, ka tālejošāka vienošanās būtu vajadzīga arī; tādēļ, .ka sabiedrotajās valstīs: / Lielbritānijā, ASV, Itālijā, iTā-, cijā un Grieķijā ir mainījušies ; valdību šefi, pie kam tās ir NA ; to svarīgākās; varas, šīs- ziņas ' liecina, ka ASV tagadējā valdība no agrākās diktāta taktikas, sadarbībā ar; partneriem, vēlas atgriezties: ^ pie konsolidēšana taktikas.
jiu^pis;; grib;
its vJDie: ceļoties pāri skudru darbīgu-] cilvēku mam un steigai. Mašīnām jakai-^ ^ ļdarbībā: pocūvēķa atbrīvošanai; rio dār-|^ Mark- ba, neviS; viņa piesaistīšanai ma- ' ir aiz- šinas tempam. Marksisms praksē ļ mācek- turpretī izrādījies ejam 'pilnīgi: "<as.iz^ pmējā: ceļā^ ņs^ā^^^b^^ domājis , tkaļ un un cerējis ļļens no tā tuvākiem;; pt (;Le ideologiem ar paša: Marlcsa svētību, i: .'v. :'T-^ :/-^;--^^ fies no Pasliņkošanas • tiesību vietā, sasnie- cilvēkam uzliek darlia pienāku- : tēloja "^u, un Padomju Krievijā vajā var at- un soda tiesas ceļā katru, kas ļākslām- neicjūdzās darbā. Ja arī Staļiiia ■ am, pa- laika vergu darbs ir zinānm mē-.
ŗā ierobežots un sašaurināts, ja r
urī darba laiks samazināts', to-
ļiiŗ. Bet ^ Chruščevā laika - 'ša-I -savām 'Šveices laikraksts darbs, > INāk un-^^-^^^^^^^?' ■ produktivitātes ļesošām ^^^^Pāšana, pārspējot ■ vienam; li- pāvi- otru, palikuši, elku stāvokli, bet lūšanās ^'^Pūtai un dīkumam cenšas at-' bir sevi V^ēl ■ atUki^o; iespēju, or-ļtj Bri- eanizējot brīvlaika nodarbības ■ |o nedē- obligāta pienākuma vār-
mans ■ • reuma^ Jo skaidrs, ka tāds komO- : ļjģs;^:. nlsiņs, par kādu, sapņoja La-lai būtu ^ iespējams tagadējā l.tāvokli '^^^^^i^ komunismā tāpēči :ka :
ik die- ^^ļība, brīvlaiks atraisa cilvēka lesa, \a Sērīgo dažādību, viņa domāšanas ļNe'jau ^Pē^ ■ ūn iniciatīvu. Tāds vairs : grams, grūti: pakļaujams vienveidībai. M tevi arī.tas cilvēks,:kb komūnls-ļtu sevi *^Srib izaudzēt; savā traukā/^t^ ļ tu sevi "i^^i'^av, tas iecerētais: „komu-kžinātā gi^ tā ^
redzētu ^ —^ skudra, kādu : vēlētos., ; ķi citu, ^^"^^^2 paceļoties zināmai ttu pa ^^^^^n)al, pieaug ari cilvēka V eņģeļi ^®sību apziņa uz „paslinkoŠa- ' iaļ. "u"- pieaug vēlēšanās; lai ma^ ■. na nekalpinātu cilvēku, bet cii-' imajam vēks ar mašīnu palīdzību iegūtu : ™ vairāk brīva laika. Tas izpaužas ļemillgs. mākslinieku tieksmēs pēc lielā-t , es kas brivības, tas Izpaužas „dar. ; ŗna^ rā. ba morāles" grlmgaiā, par ko ' ^ ^u- gaužas padomju prese un pnSrl, ■
cuve- tas izpaužas jaunatnes izdarībās, , Lasu. kas labāk dejo tvlstu, nekā klau-jaunu sās dialekto materiālismii nebei-naudu dzamās lekcijās, ceļot?
žētu apžēlojies par
lētu un ^^^^^^^So panīkumu! • Ak, sUn-' lini _ mākslu un labo tiku-
Jā kā- radītāj, topi par ' balzāmu ■ īvē? Tā ^^^^^^ sāpēm!" - noslēdza sa-live.' Jā, ^ ^^^^^^ Marksa znots Lafargs., ļia, kur i^afarg," kaut tu reiz pār- :
fsdzTves ^^^^tu visus tos, kas no Marksa iet m "^^^ss izveidojuši nāvīgu cil-vilcie- "i^^^-u un labo tikumu
iznīdēšanas ieroci!" — nobeidz
. Je^1iiL^.enko ŗuriā arī par aoti-semltismu savg ; grāmatā. PBc viņa domām, neviena tauta neesot savā būtībā antisemītiska, bet aiitisemitiāms vieumSp tiekot mākslīgi radīts, ,,uzpotēts" uz tautas celma kā cara,tā Sta-pna laikā; Autoram antisemītisms vienmēr bijis pretīgs. Viņa pret ahtiseniītisriiu vSrstais dzejolis „Bābij jar" izraisījis uzbrukumus no kritilļai puses, bet Jevtušenko saņēmis tiikstoSiem pateicības vēstiiļu. ho visām Krievijas malām.
Jevtušenko uzdrošinās kritizēt arī dažas tagadējās padomju dzīves negatīvās parādības. Maskavā tiekot celti Iļelo dzīvokļu bloki padomju ,A)irokratijas gar lotnēm", kamēr tūkistoši maskaviešu dzīvojot ^mr'Ss, nožēlojamās istabiņās. Atsevišķi privileģēti ierēdņi bez parastās algas saņemot vēl prāvu papildu atalgojumu, tien? esot ari autonlobl-
©Turpinot mūsu jaunākās paaudzes ; iepazīstināšanu ar latviešu mākslu. uri' liteTatūru, Londo-_ nas latviešu skola bija aicina^ jusi rakstnieku Pēteri Aigaru pastāstīt skolas sainiei īpar- dzej* nieici Aspaziju, kuras •. 20 gadu nāves dienu nesen pieminēja. Skolas pārzine; T. Sinka bērnus: vispirms iepazīstināja ar refe-rļšņtu Pēteri Aigaru un viņa darbiem, pļēb . tam rakstnieks bērniem saprotamā tēlojuma stāstīja: par mūsu lielo dzejnieci, kuras dzimtenes mīlestības.:. iedves-;motie vārdi skan tikpat pārlie-cirioši un dzivi kā tad, kad: tos rakstīja ipirmsigadu desmitiem^ Bērni deklamēja Aspazijas dzejoļus un apskaitīja ^ptouiņēmu; mos dzejnieku pāri: Aspaziju \m Raini.' Nākamo literāro pusstundu Londonas latviešu skola nodomājusi sarīkot; i>avasaŗa tri-mestrī un. to veltāt Jānim Jaun-sudrabiņam.'
■SVĒTKOS MVINļET:; ŽURNĀLU JAUNATNEI-
ļi, kamēr citismJāiztielEot a? ļoti zemu algu. Grāniatā ir ptemi-n€tas ari koncentrācijas nomet-
P5c Stella navfift satonskusi «apzeltītā papīra ēka", kiiŗa bijusi peite uz meliem un aklas paklBusIbss. .Cilvēki, kas isgilk klusējuši pat savās mājās/sē&u-M ruaSt, spri^t — pie tam par svarīgām prdbl^m^. Bet draud briesmas, ka jaunateie no aJflaš ticības mStu pāriet otrā galējībā, t. i., varētu vairs n^am neticēt. Jevtušenko un viņa domu biedri ^ot atjaunot ticību vecajiem revoKfcijas ideāliem^
Tālāk, nāk atalSanās, ka Pad. Savi^ilbas sabiedrībā tiešām nav vaiis vienības. Krievu sabiedrība esot sadalījusies 2 der jās: īstajos, idejiskos ķomCn^ tos resp. ,,progresīvajos'', kuriem autors pieskaita sevi palu,: un „dogmatiistos". Vārds dogma-tisti" bieži a^ grāmatā: tie sakropļojot komUnlsnm ideju un esot visbīstamākie tā ienaidnieki, — vSl bīstamāki nfe'ķā komunisma ienaidnieki rietumu pasaulē. Dogmatistl aizstāvot augsto ierēdņu privilēģijas, skum-stdt par vergu nomištņu tukSo-lanos, saucot savus preUnlekus par nihilistiem un revolūcijas tradSciju noliedssSjiein. T|® pārmetot jaunajai paaudzei Sausu bikšu nēsāšanu, džesa klausīšanos, Heminģveja lasīšanu un Pl« kasō gleznu apbrIjĶ>šanu; tie redzot minētajos faktos ..biļržujis-
ku ideju inflltrāciju". JevtuSen. ko pasvītro, ka padomju jaunā paaudze gun bieži mHot džesu, ar interesi lasot rietumu auto rus, Bkatpt ārzemju filmas un stāvot rindās, lai varētu red^t Pikaso vai Leže gleznu izstS* des, bet tā tomSr ticot komlnis^ raa ideāliem un kritizējot kapi-tālisti^as kultHras triikumus', ^kai viņu redžea aploks un intereses . l^uvušas plašākas nekā agrāk. To dogmatisti negribot
Grāmatas beigās Jevtušenko ar lielu sajūsmu apraksta savu pirmo apmeklējumu Pastemaka namā, Aprakstot Pastemaku, .viņS lieto visai poētiskus salīdzi-nājiuhus: visā pasternaka būtnē bijis ,,apbrīnojams, dzirkstošs svaigums kā tikko noplūktā ceriņu pušķi, uz kuya lapām v51 ir dārza rasa". Bērnišķīgs smaids bieži parādljiesf Pastemaka sejā: bijis „apbrinojams, dzirkstošs me, lai saglabātu spēju tā smaidīt „§inl smaidiem naidīgajā laikmetā". Pastemaks mīlējis savu. zemi, bet nespējis saprast daudz lietu tanī
Tāda ir īsumā Gangnusa - Jevtušenko autobiogrāfija. Tanī uz katra BOļa pasvītrota autora komunistiskā pārliecība, kaut arī ir viena otra skarbāka padomju dzīves īpatibu kritika. Interesants fakts, ka Jevtušenko nenoliedz 2 pretēju virzienu pastāvi Sanu krievu sabiedrībā un to savstfirpSjo ciņu.
ir citiem laBOtt lemt, Bet sev iibvtsiem labu, labu
::ņemĻ
m viņa nāvi fiist, kas milu ^.
ņam sniedzis, Jusft iira maigumu ķads dai-mons viņam Uedris. Pad tad, kad veļos pats ^c gsv-diem jau ir^^^^
Vēl postu, nelateii ^^^yakiem
'Būs 3Ķ
tŗiek^
vairo viņš, ^Mf guldīts p^nlvnieks. nāve raus ua posts pa pē^m seko, skujiņām iet viņu drja-
Spedālziņojums lA m Parīzes
,;Vislabākais, ko mēs varam veikt, ir lielo viru darbu turpināšana, jo vissvarīgākais ir, lai viņu darbi dzīvotu," ar Šādiem vārdiem Iteimonds Dun-kans atklāja piemiņas vakaru, ķuŗš notika svSt^en, 8. decembri.
Dunkana Akadēm. telpiš, Slnas kreisā krastā, šīs mājas, kuŗSs vēl šobrīd māca 'krāsot, vērpt, kāst, aust un šķetināt pēc vecu vecām paražām, ir pazīstamas visiem gan PssfzS dzIvojcSJsm latviešiem, gan iebraucējiem, kuri te atrod pajumti un arvieōu laipiņu i^palīdābu, jo Šimājas dvēsele iŗ latviete Aija Bertra. na (Bertŗand) kundze. Sakarā ar viņas plašo pazīšanos un viļfls nenogurstošo aktīvitaiti Annija Vītola p^c profesora Vītola kapa apmeklējuma Libekā un vairāku nedēļu garas koncertu tur:
AK, GEtm Mmf; IK: (MKĀ
Nav
tomēr lairņlgs šiš, daudz
feaisle Stvelošāis, alkst, kad jjdgu bridis baiss.
Ir skumja patiesība: Kō Dievs mīl, to ītri aizsauc pie sevis. 'Kds liktenis ķēra ari mūsu iap-dāviimto, skanīgo teisora Valdemāru Salnu.
Jau zēna gados VentspiE viņS visu savu sirdi atdod inūzitod un dziesmai. Jau toreiz, vSl gan
pieminas
nejās Vācijā varēja sniegt se- la dzīves apceri nolasa Andi« Višķi vērt^ koncertu Parī^. Kotārs (Andre Cotard). šī bio-Tas mums visiem bija Ms ilgi graflja mums visibm vairāk vai nepiedzīvots mākslas baudījums, mazāk pazīstama, bet šodien tā Uz estrādes, aiz melnā fHiseļa, sevišķi uzsver Vītola raago no griestiem līdz zemei pUvo darba posmu Pēterpils konser-lAtvijas karogs, starp isaļiem vātorijā, kur jau 25 gadu vecu-stādi^n meistara ^etne un ļpie n^ jaunam latviešu miīziķim uz-ieejas viņa JJortrets kāda fran- ticēta- paidag(^ darbība kur ču drauga skifcētāpaUelanājuma^ piedzīvojušu krievu
«Icības goda komitejā ietilpa mūzdķu vidū viņš manto iieiz-tris Baltijas valstu lietvefi Pran- dzēšamus iespaidus visai savai cijā, ar Ķ. Berendii j^eķšgalā. tālākai dāvei. Velti būtu minēt Frandjs^ bijuSafc suti^ Latvijā kāda izcila vieta: Jāzepam Vīto' Tripjg, bijušie Francijas kara lam-^i^^ brivās Lat^Sjas mūzikai atašeji Baltijas valsfis, mācītājs davē, galvenokārt konservatori Lappuķe, franču komponisti, kā: jas dibināšanā un vadībā Pē^ Pauls Le:Plems, 2oz§ Dāvids, terpils jeb Ļeņingradas konser Parīzes konssrvitorijas ptoimt- vātorija Vītola vārds ir ierak ri un direktori stits marmorā. . '
'Punkana svētku ^epiln^^ Minētā koncerta profframms klausītāju, tuspat vai visi Par!- Vītola 4 klavieru gabaH- Camd zes latvieši un daudz franču «pub-na, op. 57, vijīgā Preiudeon ^f^' ^ - , mums tik tuvās variācijas ,0^
iA3(jas Bertrana kundzes īsi un iatviešu tautas temuonfiV^ kodolīgi uzraksttto ^Jāzepa Wo-Viļņu dziesma, op.' 4i ^^^^^■^-i^'^^^^^^f^^^ŗ^-e franču pianiste žoržete Viala^
• PHda ar taktu un prasmi T^f
^^r tik riipīgo iestudēšanu.
VĒETIGA . GRĀMATA
Man; gribētos mūsu laikraksta lasĶājlem ļoti ieteikt Zie- ■ massvētku laiki ^ iegādāides pa-z&;tanm ļ^ebkomšnisn^ . darbinieka . īk,/: ■Frēča':- ■■ švarca (Pred Sch^arz) igrāniatu„You Gan. Itet tlie' Communiats (To be Communiste)". Parasti tās cena ir |4.- i]mr iesietu ek-semplāni un 50 centi par tautas izdevumu, bet tagad, decembrī, cena i^i^tai : jr tikai : $-2| un tautas izdevumam ti-kai .25 centi. Uz velēšanos par to pašu cenu igrāinatas dabūjamas ar autora autog^ahmu.
šajā grāmatā autors ļoti veikli; argumentē ar \faktiem •un interesjmtim, a^^ salīdzinājumiem.
īParautom un viņa vadīto Christian Anti - Cbmmunism Crusade jau pagājušā gadā iaņiājās Austrumberlines lapele „Dzimtenes Balss" <un pirms nedaudz nedēļām arī i,Pravda" Maskavā.
Nopirksim šo grāmatu ne vien sev, bet ari paziņām. Par 25 centiem to taču var atļauties;': .;-
Par palētinātu cenu šī grāmata dabūdama-, vienīgi rak-stot:
OHRISfriAlN ANfn - com-MUNISM CRUSADE P. o. box 890 LONKj OBEAGH, OALIP. 9080i:
•^U/S. A.:;;^■;■;•vv-;■.'.''^;V■^^
■,■-■■■;'/: /^T..-Zieriņš.;::
decembrī Bostonā ppof. J. Kuģa saņēma pirmo IMiiidas . tautas-:l}aIviL"~"'
tez nopietnas skolas, viņa sU- Un nu mēs nonākam d£ m tais, vfeamtainais tenors ar īstu da-ša kodola, proti, pie Anniias w bidcu skamgumu, saista draugu^ tolas priekšnesumiem Ke Jda' un Uetpratēju uzmanību. Zvied- vlerēm viņu ar melstam rnW rljS, dziedot ReiteraŽ^ :Viņg pavada arvien vi^s dariSS sistemātiski sāk^ izkopt savu atsaiicīgais Jānis sucbbviš Pir mm doto talantu, mācoties mā (programmas daļā dziedātā pieievērojan^empaidagogiem. Ja mums sniedz Jāzepa Vītolā šais gados^viņS strauji progre- piecas dziesmas, komponētas ar sē, un viņa iedzimtā mtSzikSlitā- mūsu rakstnieku tekstiem • ' te un skaistā balss Rašķiŗ ceļu Maldnņa Lūgšana, Brigaderes uz koncertu skatuvēm. Baltie bērzi, Haiņa mSS
Vēlāk ASV viņa spējas veidO- Kāriītim, As^^^^ jas strauji un daudzsološi. No dziasma un Brigaderes Maria koncertiem latviešu puDlikal vi- latviešu klausītājus aižraui ņa balss aizto 1^ amerikāņu atmiņu Viļņi. Kad dzirdam sS impresāriju virīgajām ausīih, un Pazi.tamo Mēness stairusstīeo-drizi tā skan CMgas, Filadel£i^_Jā^Jca-gri balsī līdzi
jas u. c. koncertu z51& un o^'dziedāt. ļ :rii pirmo tenoru partijās. " . Otrā, programmas daļā Annija Ņu viņš ir apklusis, jo nāves Vītola, košā rucavietes i tērpā diriģējošais zizlis pēkšņi un ne- mūs aizved uz dārgo dzimteni gaidīti pieslts — silentim ar tuvām • mīļām tautās: dzies-lielajam klusuma brīdim. Ap- mām: iKais tie tādi, kas dziedā-MTisa sirds un dziesma. .ApStā- Ja^Sauļīt' tecējv tecēdama Sldra^ jās pilnajā briedumā ražīgais ^i^a upi bridu. Kur tu jāsi sēr-darbs— nepabeigts. i. ^^^m-te. Laivā gāju šūpoties Ai
Viņa dvēsele pacēlusies tā ciemiņi, ai kaimiņi; . ' KUrga augstumos — mūžīgā sar Dziesmas no bērnības dzirdē, sk^. ^ • tas, liekas t^^^^
^ Bet -r- Seit paliek sērojot viņa zīstamas. bet taisni tās mūs aiz-draugu pulks, divi braši dēli, grāba un saviļņoja: bija 1 aplau-tikko pusaud^, jau grgļu skautu «i, bija ziedi, bet bija arī dau-un daudz citu atzinības zīmju džas; asarās mirdzošas acis; bi-.nesSji,-un satriektā atralt^^^^^ ; ja klušļims, kur vārdiem nebi-
Kaut Vājas veselības dēļ viņa ja rie vietas, ne nozīmes, nespēj strādāt pastāvīgu algotu Kas par bru5š|u konc^ždzie-darbu, tā tomēr darijusi visu, dātāju. kuras "dziedā^jumā nelcas lai saglabātu Salnas balsi piemi- nav forsēts, nekas biezi pasvlt-ņai, ieguldot pēdējo lielai (12 rots, bet dziesma plūst tik da-X 12") skiuļjiu plates. iespieSsmā. biski, tik vienkārši, kā kalna ,,Dziedu •Tev'' dod mums iespēju strauts. Tā pieder augstai sko-vēlreia dzirdēt viņa .Jjrinišķo lai un lielai mākslai, balsi latvieSu dziesmās uii opera Visu Parīzes latviešu vārdā iz-ārijās. ļ saku dziļu pateicību: par šo reto
Izmantojot '16* pēdējo izde^- mākslas baudījumu ūn latvisko bu un - pasiiiM plsutl tieši no dvēseles siltumu rīkotājai Aiijai A. Salnas 4916 Wtf Kamerltog Bertrana kundzei, par izpildīju-Ave., Ģbicaso 51, lU., U.S.A., mu pianistei Viald kundzei, par mēs atbalš^im grōtībSs paliku- pavadījumu mīļam Suchovam, šo; ģimeni im palīdzēsim nep!©- bet Annijai Vītola kundzei no-suguSiem dSIiem .slisolas. ģ^tas lieku pie kājām mūsu visu .atturpinot, zinību. Elza Ābrahama
jas.
Šveices laikraksts.
■■/r,:'- '^lO.. tuipiņSiips ;■ '-^
Bet vientuļā sirds, .pisr kuras labklājību Andsm Ma-3lja bija tik ļoti norūpējusies, ka tās skumju kli^iēšan^ Mtu toijuk ar mieru upurēt pat savu vienīgo bērnu, šādu upuri nemaz vairs nekāroja. Vakar Ŗon^ vel būtu bijis ar mieru šo jautājumu iapsvērt, bet kopš .tas bija redzējis Elīnu, viņa .domas pair sieviņu vārtibas mērauklāp bija mainījušās. Varēja jau vērtēt visādi, bet 'Lilitas skaistums pret Elīnas skaistumu .nobālēja. 1^ bija tikpat, kā kad nolika blakuļs čipend©lim nobružātu virtuves krēslu .Tāpat runāšana. Ar LUiitu viņsm viss bija izrunāts jau pēc pāris teikumiem: kā iet, cik pelna, lieli nddokļi, veselība laba. iBet ar Wm viņe būtu varējis runāt stundām, un tad vēl viss nebūtu izrunāts.. Un bez tam Elīnai bija viena latoa īpašSba, kuras Lilitai nebija — Elīnai bija darbam sipējiga māt». Anderi jau bija labi cilvēki, bet ved. Ja Elīna bija jaujm un skaisk -iļad Bangas Inuidze nelzskaUjās V6(āka. Šis divas sievietes viņa uzņēmumam bija neaizstājams ieguvums. Ēlana varās darities ar pasutinStājiem — ar savu •smaidu viņa spēja apburt katru, — bet Bangas kundze •jradīt biroju. Viņām abām: dažreiz balsi ieskaisējās; pa
asākai ņotŅ, bet, ja labi {Nomāja, tas nemaz nebija ; ■'peļami. Taš ?ādija, ka abas bija sievietes, kas ūismanīs, lai viss bQtu kāctibā Ronalds atmodās no savām pārdomām, kad māte tam iegrūda dunku sānos:
—Ronlt, neguli. Nedzirdi, kā mūzika spēlē? Ej, Izdancini Lilitu.
Tas tāds... to es neprotu, — Ronalds, mēģināja atrunāties, bet Marija un pat Frediņš viņā par skatījās tādu nosoditāju skatu, ka Ronaldam citas izejas nebija. Viņš nopūtās, piecēlis, pasniedza Lilitai elkoni ua izveda viņu uz deju grīdU;
Pirmo lok« tie apdejoja klupdami, un Ronalds tikai divi reizes tai uzkāpa uz kājas, vienu reizi nomi-sīja-ritmu, un vi®nu reizi sagrūdās ar kādu citu dejotāju pāri. iUlita dejoja stivi, kā nobijusies. Otrā loka sākumā viņa Ronaldam aazrSdija:
— Ja jums nepa^, mēs varam pārtraukt.
— Kāpēc? — Ronalds apstājās; viņš nevarēja reizē runāt un dejot, — Ja reiz ballē esam; t®d jādejo. Tāpēc jau nācām.
— Jūs Jau pats nemaa negribējāt, —
— Tas vienalga. (
^^^r ¥^ dejošanu, un; Ronalds juta, ka LiUtas
ķermenis drusku atslāba, un viņu soļi kļuva saskai^gāki. Ja uzmanījās, nem^ināja mest liekas cilpas uri nosteidzās griezties pārāk ātri, bija iespējams nptuiētics ari niiizikas ritmā, un Ronalds ^^ka just pat kaut ko
■.iMMgu'.patikai.-',; /'
Dejojot viņš, protams, nevarēja :fi)Oīm mi^klSt Ellmx, un tāpēc ilgojās, lai valsim reiz pienāktu; gals un viņi
/varētu atgriezties pie galdiņa ..;:
Bet nebija jāgaida pat tik ilgi. ©ejas vidu v^ ss^ skrējās ar Mu citu dejotāju pāri, Ronaldam soļu skaitīšana pilmgi hojuifea, un viņš, Lilitu rokās turēdams, nikni skatījās uz neveiklo dejotāju, kas vii^u bija pagrūdis. Tais bija mazāks un vieglāks, un ari viņa dāma bija mazāka par Lilitu, tāpēc sadursmē ar Ronaldu un Lilitu tie bija detūši vairāk: vlrietis^^^^^ klufpis, im, sieviete ar pūlēni' to neturēja kāj^ . :
— Vai jūs gan! — č^etušads gribēja sakt ķlldĀi, b«t dāma tp: atturēja.
— Edgar! Tas taču kungs .Tailofs! ~ viņa smejāi, Tagad ;arī Ronalds pazina vainīgos. Pārsla Dunte.
Protams, kā gan citādi? Un ari Edgaru Lipstu ^ zināja. Tas bija izdarīgs puisis, ko mājās visi vērtēja par neadzstājaiņiu sanāksmēs, sarīkojumos un baUSs. Ja bija kas kārtojams, montreālieši daudz negudroja ^ gan 'Edgars Lipsts izdarīs. Vienīgā nelaime —viņš bija sīka auguma, un kaut arī viņam bija tuvu pi© .tris-desmit, visi par viņu runā'ja kā par zēnu.
— Tiešām! Tailora kungs! — Lipsta sejā īgnums j,au bija paspējis -izgaist, — Prieks jūs redzēt! Jūs ari dejojat?.^:
.Jautājums, bez šaubām, bija muļķīgs, un Edgars 'Lipsts to arī pats manīja .Lai izlabotu 'kļūdu, viņš tūlīt turpināja:
— Vai. neapmainīsim dāmas? Pārsla, tu taču —. ? tad viņš iedomāja, kā nepazīst Ronalda partneri, drusku aprāvās, bet tūlīt ari atguvās, — Protams, tikai tSdā gadījumā, ja cienītā kundze ir ar manu mazumiņu ,■ mierā.
Sd^ra Ligita acīs bija tik neviltots dzSves prieks, ka
Ulita aejautājusi atlaida Ronalida roku uņuzloka Edgara'pleca. " ■
— Es esmu mierā—, viņa teica un jau nākamajā minkll viņi aizvirpuļoja. Edgars Lipsts bija labākais Montr^lias dejotājs. ^
—Un mēs? — noskatījusies, dejotājiem, pakaļ, Pārsla atgriezās pret Ronaldu, — Ko mēs darīsim? Dejosim?
— Ko lai čitudara?— Ronalds vēlreiz pāirladda ;a(jis dejotājiem; ļ)āFtraukuma brīdi viņš bija izmantojis, lai pamatīgi visus noskatītu, ^mēģināsim. |
— Sevišķu sajūsmu jūs par šo domu neizrādāt, — Pārsla, savu roku Ronalda plaukstā likdjtma, mazliet sapīkusi konstatēja, jūs kādu meklējat?
: Es? Nē! (Kāpēc jūs tā doniājat? — Ronalds ka palaidnībā pieķerts taisnojās, — Es tiksi tāpat... skatos.;, todg ļaužu
— Tā Ir, — Pārsla bija atguvusi agrāko bezrūpību, ~ vairāk kā pie Tūkstoš salām, vai ne? - j
Ronalds saviebās,
— Gadajuniu pde Tūkstoš salām jūs gan, laikam, nekad neaizmirsLSit?
— Noteikti ne! — Pārsla smējās, — Nekad nevarēju iedomāties, ka cilvēkam peldoties var būt iik nelaimi^
■ ^Kāda tad tā lai man bijusi? Domājat, man bija liela patikšana kailam gulēt ūdenī un redzēt; ka Jūs nākat man tieši virsū?
— Būtu uzsaucis! Kāpēc nebrīdinājāt? — Uplā! Ronalds tagad skaidri redzēja, ka divus darbus reizē
nevar darit.v Viņš varēja vai nu runāties, vai dejot. Abas lietas kopā negāja.
— Vai es jums stipri uzminu? — viņš bija patiesi noskumis, ka tik nelāgi vedies, — Es neesmu nekāds labais dejotājs.
— Nē, neesat gan, — Pārsla bez kādiem aplinkiem apstiprināja, — bet toties jums veicas darbā. Gusts stāsta, ka jūs uzņēmumu paplašināšot un sākšot pat ražot senlaicīgas mēbeles.
— Gusts ir pļāpa. :
— Tā tad tas nav tiesa?
(TtiHpiaSjumfl BeķōQ}