■ I
,1
ii
l:
1 ;
to likālo ^otgc ļtionu rokās. 1^ ļuri par nicībnā ^ ^ rīstības ve!ei&āšami.iArīJtā ir ^ft-lliarīga no .tatraiās uii iokāps
pats fkultiiras
ļorgānļzāci J5i.|sai ļPpa^ ļuŗaaidzibasi|:v-■ I ļil-'r;ļ' ^'^ < r^. ļ Atsevišķu [infcftu' biedali^ ļ)iās vienības uztttļļēsanāļ un tau-ŗtiskās kultiiii^s' Wstībā darlios Lr ļoti daž|i^, jo^' Wtiskā aM-hia. tajos iŗ pažā^^inti^nsitāt^; Jaži to patjnoliedzļ Aktivitat© vispār ir vSja,  ļiar ko liete oieži Vien,/ ^tī][>ffļ organizā^^iD vadītāju sāŗņeklēs^Ņā ifn lidsļeSs» ļ lu"' ziedošānk^ kultjuļrāliem pasā^
kūmiem.
Ņavv;. da(i ļdz-'ļ^^^ li Idšilo •ganizācijļu staVoklžp. ^ To ial-
organizaci,
dēm arī ,^nav \[aiļa!s/ kāpēc itas :ne;-;\Tpinra|^ ,ļpieniie§ ļeālizēt ;;|entral|| l|6rto^d|ffis. dēmum^sļļ|ažrciž .^^M'paliiūM
torājotie^:||ai^; M^gsti^ nek liela aktī\iiāte t,b/^pildīšan| byttsivva||ite
Vi>5na riiļltiirajs '^Ātrs org|an!-zācijām )mi iri;^vi' uzdevlļm!,' kurus neli yienmerj tām izdodas saskaņot i ļi ivisbiJ^k katra cļļrga-nizācija ļij^' saya ^virzienār pias iīļteresējōltes p^ jienibu unļ nacionālo k|ntiiru| ļLabi ja tām is^ dodas saskaņotļļ ļ^^vu 'sarik^jumu laiku! |un vi^tes Jcopi^ 'Tā' kot valsti un. ļ ^utas r svēt
Tomēr ģļa^ās alrī'Hvi>&nlai(Sg| sar .rīkojumi; ^pie ik^ vēl tādi m kuriem ,\?enam[ uJ nacļonāl^ un otram pļrlaktisk^ KraKstursļ vai laika kaļi^ēšana * ļ ^īpla^ikas viesības &ūtu% saMkojujtna
ūtu'^lamas ideaisks
1^: '. r
cenšas, .^.-„........
starpējiļ'unļ idejiski vienot tos, kas seVi f vēl ^^Sst par tautie- " šiem. šļ ļmērķa ^(isasniegšai)» atkarājas ļ no lokāllijām irgaijizāci- ; jām u^ atsevišķam personām ' kāpēc giiīti koiļstatēt^ kaļ tāds mērķis ļiiešām jsasriiegts, lai gan par tb|)?audz itļiek-rimātsl Tas pats attiecināms (ari iļz laļ^iešis ļi kultiirasļ''attīstījis veiianā^m -[•atsaucībai un saiarbībk vaļ;ja, jo }• netrulc^tfl/uzdeviilinu, kas atseviš-ķām' p^ŗsonāih^ un dažām;.; orgsv-nizāci jām Uekas; ,a;ugstāk. i vērtē* ļti - jami ļinetjā ^taut^s^: vie|ūbaļ;lwsi^^-.^^&^^^ ^s dzīgi tļai^ niērfeiļ.   Tāda' iiostājs V attaisnoļjjaraa pifpfesionālā^ bied-1. rības, hpt to^n^Var ^tļauiies ci-i- tas ļ 6»ganiza,cip^, ip^i t^das, li kas slaļi/bs    mēi^os ^pratidušas [s latvju ļļjautas iijiterešu. aizstāvē-fs sanu 'iii' kultūtas attīitīlņ|. ļu   Mansļ^vēlējui^ —' mazāk vāff-. du,' 1 van-ak daļrbu/un iļlašākia. 1' skatu Is^istot, I žiemēram^ savas ra, - Jautri [fļikteni wf^i viņas p(!>liiisl!so ļa ncaltkkļsbu ar ļi Eiropa^ ajļvieno-ļtršanoij.;•      i';|[  v;ļ:i;|-"'^:^'h :
zīst
garīgo tsavdabību
dilvēkaļ
lis visu ditu'dzīvo'^bhtņiļ ^ipā. Pēc ^i- tās sa^edriskās'ideoloģdjp, kā-ī- da katra igadījiiiitiā dod ateismam ļiii konkļetU satĻmi'. Ir} uļierāliS' p- tiskais' ateism^„jicas^balte d&-\y>, mokrā^iskās Ibrīvība^ lideālos: p" sociālistiskais i^^isms, 'ķas tis-i'^- cas pp^ sociālf taisnības''kPlesk-ļo- tīvā jļ^ārtāi n litļionālais ^teisans, cilvēl^ļ, jēgu viSļpirmiĶ saskatot i z tautā m ti 1.1.
n .Tāļ'^ā visi ši^i ateisma 1^ tipi ir 8- scheMaliiski'^ atsķi^ atkaļrā no-dažā(J|t?m, skatijmļndem, ta/ā kpīi-krētdļ'īstenībā jrļie satļekap kopā ,ci- cits,citu. T^^acL visfepilgtāik iz-'". šķira^ trīs galvfejļiās ateisma strā-
5SV^as::4||ateriāU^ ' ■.
im kais jiļieisms, ijkksturigs ar savu &- kareifeo do^f^^tismu, partijas ■1- morālļi| optimi^isko |i radionālds-s, mu unļ scienti^niu (zinātnļes vār- -'ā dā.      pozitļL^tisk^'is ateisms, ' ā rakstU3^īgs ar ļ'(ļfļ pašu' optimistis-i n ko -SiļJientisnauf |m iradoiļalismu, , ^- ibet ļr^i^ē,— ļota fekeptļsku noslie--ti ci iļn-'iļllitierālisitļa id^em; ihu-.-.. sr māiiisļlļskais ^teismsi raksturīgs :
ar filozofisko , ļsikatijuļiii|,; noslie-•-l- ci uz^'(.traģiski'[Jdzīves vīziju^ un m irado^ali&rtiū,} ^rivībās metafizi-^ie-|.ku:;tHi|morāiMH       ■ | ^
1• Piloķofiskā jsķatijuimā' 'zimigā-iik- kaisi '\t humji^lstisļsais ^ateisms. 5 te- Tāpp(jl;p£^r šoti 'interbsēsin^ies vis-^ns pirmš^ ļ Taču jāaizmiļist, ka I le- zīmigi^s šai ļlgaiiījuļnā ^nenorā-
da avSfm ieteikumu. } , ļ ļkai   Dau(|z iefemīģāks  iij mat&-i'iii riāli;5tļski, m&rksistisk'ais ateisnfe, te^ kasļ bļ^lstās juzļ .starptautiskām' 3Jo, komunistu iuļiļ^d^ēj  ari sociā-ļ:ia.$ Jistu! ļ'partijaļ|i. 'Pol|tisM, tas ir iJvu visdisivākais, i|)^t jļdejiski — ste-ļijs- rlls.ļisevišķiijrimiiīv^ tas ir Pa.: >ds- āoīdļ\i\ feavie^ji^āj kilr pārveorsts ļj.rā- par'|>artijas ŗopi^aņdas būtisku rjas daju,:^et bnjrEjā _ pasaulē sociā-ļālis- Mistās'doīrļļals čels?mg§Sk iztei-
i--ii
m
p. I'
fdfganga Dārziņa vakm foronto
GRĀMATA PpSITIVAI
Zaite [stāsta pasakas, A^^^    ^līteš stāsļi ik
L > '      Kultūras/fcfcoJa izdmuns, 1964, gadā
i.: teļ|:    ^ ; ^ , ļ j'-' ii:::./-   ,. ...:V iJ:,.V
ši bagātīgi illustrētā t grāmata^ jiem lasītājieM šī grāmata na ti- ;,
palīdz aizpildīt trūkumuiļ 'mūsu' kai parādīs pasaku tēlus, bet an j
bāmu literatūrā. Grāmatk^ ievie-^mācīs musu ļ^^tas tikumus — ^
toti& darbi noderīgi priekša lasī-irčaMIbuļmllesiību, taupību im cM- r
šana^. Protams, tie bērr]^>ļkas la-- denumu, pp^ šī grāmata pal- '
sišanu samērā labi apglfklši,, vav> dzēs ievadīt ijaunatni dainu un
rēs ijdarijus 'lasīt patstā|i|il un tā pasakui pasaulē. Tā stiprinās m- ļ
iurpļināt attīstīt lasīšai^ māku. ^ lestību, uz tēVzemi; tā ari paH-
Grāmlatai toni dod iav?ada dze- dzēs latviešu' (tautas dz^^es mā-
joliš, ^kas .piemērots fcbēļrniemiī'kas izgaispošanā. ļ i
Stāstot' par savām bēpaķas at^-i   Aizsila l^i^ ir glessnotājs ■m\\
minām,; autore atdzīvina' paģāju-f grafiķe? ^ iāpēe patīkami, redzēž, i
šo Idienu gaisotni. Viņas-t miļās^ ka viņa pati feavus tēlojumus un
, bērnu dienu Jietas — si>ilpntiņš pasakas iļlus^ējusi. Zīmējumi irļ
un tupeiīt6s' — devumi sii^nlgus' reālistiski un skaidri, tāpēc bēr- "
tēlojumus. ļTāpat mīļi autolatstl^''; niem ļab^^^ i]
te par jiiŗu, zvirbuliļ'ļuņ savu'   Ar interesi!/jāgaida turpmākie
iziesmu prieku. Viss iei$]i]^ts lar Aizsila Zllite^ sniegumi.
^ be^tibā * un pozitīvismā.'ļJauna-'       '   ^ E,duards FreimanSs
„C<mdse Oxford DictitlttW o2i Opera" W Harold Rosenthal
John Warracls, pxfordllJniyersity, Press izcļmuns, 446 1. p., cena
'rl.
Mūzikas mīļotājiem, ļāk vēlas iepaaāties ar
m
tdzi-f wdumu fl9lĶ g.; XTās tieš| 1 vaii priekštecē bija Latviešu • opera otru oipdras problēmuļn^a,ļpce(ra'( ko Jāzepa Vitola vadībā aitiklāja mā grāinajta;ir M radīta! ļTā po- 1918, g. otrā,pusē ar R. Vagner puiārā istfeidā' sniedz in!LUi|is': ziņas ra operuļ: „SķrejoŠaas holandieti par op«ru mvedumieinļyļ|ompo-^ tis")^; i Birma ■ latviešu opera nistiem'u, t. i, iesfealtot,i:ī mū-' (neskaitot;'1890, g. Ozola amatie^ su dzimteni. '^'iVļ'     \ , ra darbu> «Spoku stunda") bija
Cita starpā; par LatWju tur Kalniņa ,ļBai;iuta" 1920. g.). Tai lafeāms: „Latvija. lrag^i'J^,S.R.Sl sekoja Medisj^a „Ugi2Kis un nakts" daļa. Operu Latvijā! ilpiiķioreiz 1921. g. m vi^ «Dievi un cilvē-uzveda 1782. g. (Monsiŗ^'ļīļa Bel- M" (ēģiptiešu tema). 1922. g. ie Arsēne), NadonMoļO^^ Rļf Katodņ ^raikstījis m vēsturis-uzsāka lar op. Tanli^i&r^     ku opeiru .^IDzimtenesl atmodis
sA\       1933. 'g. um 'kādiu «Haimleta" ver--siju 1936; g.""
I Tonija Krūka t    DAUGAVAS VANADŽU VELTĪJUMS
VAROŅIEM
Mēs mirsim un mūs aizmirsīs, Kaut vārdi kalti marmorā vai p^J^^a» Mūk Tiepieminēs vairs
Nedz saulei nmietot, nedz lecot joMnā dienā;
Bet varoņi, kas dzīvi atdeva
Par savu zemi, tautu,
Tie nemirst nāvē mirstīgā,
dmvo karogā. Tur l)Tāli tālumā Vēl vergu važās kalti, Tie Dievu lūdz, un jaunu dienu Bet Brāļu Kapu ugunīs Deg cerība it klusi Un Sēru Mātes tēls teic: „Dusi! Gaidi! Tā diena nāks, Kad mirušie un dzīvie, Kad važās sakaltie Uķ latvju dēli brīvie, :Ah vienu sirdi, dvēseli un domu Ies cīnu kopēju-r-Par brīvu Latviju " -
MĀKSLAS CHKOJ^'IKA;   mūsu ioMkas Uetpraitēju ui-
^ . ^ ^^IZ; iLm^Lcc ^ augšmmētā)... Doma ..Der Wms  State oiŗļļlsee ^- schBS „ Parts" ptanorefe
Itolia.-^ ;^.ļ. 1,        > a^gazfnentu   (uz Dorria
V- , -iL "'^ii^'/•'""S • ' ierosinājumu) un sarakstītu Cļpe* Jānis Kalmite atkal ^las jau- ^ 3.^^.. ^^^^
nai gleznu izstādei, Ķ^.soreiz no- j^kāitoja; ladlDoms aizstāj Va^-msKalama2!u-š.,^.5v6.,un7. ^^j^^ ^ ^ļ^^ ^^^^ ^^^^^^g
martā; šo izstādi rīkoĶAlamazū ^^^^^^ h^d^ no saviem kre-
' Latviešu biedrība un Mja 'būs dltoriem.f Vēl arvienu Rīgā no-
ļ redzamas 40 eļļas gļezsļ^s,' starp tiek regulāras operas sezona^,
'tām, protams, ari yisii I gleznu kurā ietelp ^ latviešu operas."
mīļotāju tik iecienītās Jirijas. 1   i   , OKL'
Pianista Ilze Štrāte • Bidrichsone
Viens no latvieēu pssJsten:^ brīnojama. Viņa doma,'ka^ ^ k Bzs StrŠle-
Mem, jbat ne pietietoMni bieži ponistam jābūt gatavam upurēt iJidrichsone, Visvalisis ĢeduHs dzirdētiem, jaāinākā laika ikcan- savu slavu ar katru jaunu darbu, un Mij^d^ Nāruna. i ponlstiem ir VoHgangs Dārziņš. i25mž^ ilcvlenā viņa kompozi- .' Dziļi nacionāls melodijā, bet mo- cijā. ' Visvaldis Ģ^ulis, kas ņujor-
derais Iztedksmes līdzekļos, viņi šo raksturigo mūsu skaņradi kiešiem ir ļoti labi'paaistanis, ir plejvērsis saviem dailbiem dzirdēsim viņam veltītajā dzles-Torooitd koņcert^ plirmoreiz. mūsu māksliniefcu lielu interesi, mu un klavieŗdarbu-vakarā š. Dziedonis mflzikas ddvei npde^ Dārziņa iediiikstēšanās jaiunu g. 6. martā, pīkst. 8.15 Latviešu vieš jau kofpš 8 g. vecuma, savas formu un itonii lietošanā ir ap- namā, Toronto. pirmās studijas šāds Sigum, pi®
Malvīnes Vīgneres - Grinibergas.
^^*''^5''^'^=^'^=^*^>'^'*^^ Vācijā n^ījles ĪJibekas mūzikas
. MDEEJA EGIišA DZEM VĀCU VALODĀ^ :
studijas   turoināijis Džuljaitla Ar šādu  virsrakstu dgauņu Eg!llša dzejas izSasi'vācu valodā ^^j^^ ^^^^^
tetoksts Tea^Ja sadedz apceri „Gelbt mir einen enderfea Eint zikas kblledžā ' ^ ■
■par Hamtoiirgā iznākušo Andreja mieil", atzamējot, ka saturā esot ' ^
dzejoļi ar mīlestības uii tēvze- Visvaldis ĢedUliiS piedaljijies mes motīviem, ļkas rakstīti lailc^" dažos operu' uzvedumos, . dzie-no 1946. — 1952;' gadam. -dājis Ņujoricas pilsētas ladiolo-
na un daudzos latviešu garīgos .'Andrejs Eglītis'', raksim Tea- un laicīgos sarStojumos. ;^a^Jodien^ ir viens^no ie^^^ : Mirdzu Nārunu toro^ ai.
r cerēsies no 1961. g. Dziesmu sv©t.
Viņa^ hrdka bieži _yien pauž ^^^^ jaundarbu vakriiĀ vi-
sapju  smel. Dz, Treimani B*sk^
dzl. Viņa dzejā ir paoitiika^^ .
vuTf^rm patosu raksturo a.pspies- gellam .un Idavierēm ^un T. Ķe-
ņjņa Diivereijas par čigānu
to likteni un viņu algas pēc brī- ^
vības. . Daejas IzlasM ..virsraksts ļo^,jgjJļ^ ņemts no dzejoļa: ^Dodiet man
. <4t®s d)&besis;%as narv^to Ilze štrj^s - Bldi^^
tautas vaimanām..." Tai pašā rontlešiem  labi ļ^zistama jiu
krājumā  dr vāirda:   „No klints 5?52- g.,Jra!d par sekmīgām
gribu Izcirst uguns šalti". Dzej- ^'^^'^J^^ karaii^a
nieks skata  dzimteiii liesmās, konservatorijā saņēma sudraba
Hesmās, kurās dzimst jauna dzī- "^^j^-   Pēc konservatorija
vība, un sauc:
Turp, tikai tuip gribu iet Kad pde varas nāks jauns Dievs, jauna valsts im kad valdīs jaunai tauta.
A. Bglīša „G©bt mir eiņen an-deren Himmel" -iždeviis Harija Eofmaņa apgāds Hamibu^
Viens no lielākiem tautas deju ansambļiem Kanādā, kas piedalīsies Dziesmu svētkos Toronto, ir Hamiltonas JaunMm pulciņa ,,Rota'Vdejotāju grupa. Uzņēmumā ,0-. bārd«. Lielie Januškas Dace Kārkliņa, Venita Ruņģenieoe, Hze Intmberga, Baiba šmlts . Kalēja, ^ ga«a (73-Ipp.) Dažus An-Ajda Mil^elsbne, Ruta Eikerte.2. rindā: kopas vadītāja Laimdota Moniss, Inga Baumane, Dai-        ^^^^a dzejoļus igauņu va ņa Trinite, Skaidrīte Darkēvica, Dace levipi, Lilita Berga, Inta Jankovska, Gundega Fronckēvi* 6a, Māre ļEzerkalne, Biruta Upīte. S. rindā: Guntis Rugājs, Kārlis Ozols, Arnolds Smiltnieks, Egils Aģis, Intis Miķelsons, Andris AģIs, Jānis Zībergs, Andrias Kalupnieks, Modris Zandberp k un Jānis Baltais Foto: Jānis Gailītis
beigšanas 1954. g. viņa daudz-, kārt koncertējusi patstāvīgi, kā arī^piedalIjusdes da^ sarikō-jumos.-.: ]
Jāpiezīmē, ka šis būs pirmais V. Dārziņa skaņdarbiem veltīts tacerts Toronto.
: ^Vaironis-BērsiņS'
lodā tulkojusi Marija Undeŗe. Gabt mir einen anderen. Himmel — jau saņēmusi atzinīgas atsauksmes zviedru presē.
Jūsu darba devēja nn dai*-ba biedri yērtēsJūB augstāk, ja viņiem uzdāvināsit prof. A.aubuja antoloģiju , Jiatvian iiterature.' *
Pēc Šī ievada vīre izstāstīja Adonjam, ka Abija Aruca meita, kaut jau būdama sieva, pametusi savu vīru Gadu Adlaja dēlu, un devusies uz Babilonu, kur palikusi uz dzīvi ilgu laiku. Bet nu tā pēkšņi atgriezusies Aāra namā kā bagātniece ar meitu Abišagu, kas. esot vēl skaistāka nekā savās jaunības dienās bijusi pati Abija Aruca meita. Eādā lati ceļā viņa ieguvusi bagātību, to vīrs neteica. Bet ka viņa to protot izmantot, tas viņam šķita saprotams, 30 dzīrās, līdzīgas šīm, Abijās mājā notiekot diezgan bieži un tās varot apmeklēt ikkatrs, kam iespējams pieklājīgi apģērbties.
—^ā,— savu stāstu beidzis, "vīrs nopūtās,— dažs mirst ar rūgtu dvēseli, .tāpēc ka nekad nav baudījis nekāda labuma. Bet citam viņa trauki ir
Adonja domāja, ka ir dusmīgā ciemiņa parādnieks par tā stāstījumu im tāpēc viņš tara teica kādus vārdus, ar kuriem domāja īgnā vīra nepatiku mazināt. Tas gan noklausījās Adonjas vārdos; bet viņa īgnums.tomēr nepagaisa:.
ran tu izvemsi mantu/ ko esi ierijusi,--, vīra pacēla dūri pret nama māti,— jo Dievs to izgrūdis no tava vēdera un tev būs jāzīž odžu žults, līdz pašg. bagātākā pilnībā tevi satvers visu apbēdināto ro-kas un iegrūdis tumsā. Tur..^ .;/
Bet nu saniknoto lāditāju satvēra namamātes sūtīts kalpotāja un tas, dažu spēcīgu dūru triecienu apklusināts, pazuda no pagalma;
Kaut burzma un sarunu troksnis pagalmā bija diezgan lieli, Abija Aruca meita tomēr redzēja: un
- |--ŗrTti, aik svešiniek, esi Abijas Aruca meitas vīra
iiamā,'Et-
t^ attei'ca,— im tur sēd viņa pati,— meite-
pilni vienumēr... Un ^Isi, kas to apskauž un vēlē   dzirdēja ^asu, kas tur notika. Viņa ari tūliņ tam lauau, tie izput tā priekšā kā rugāji un pela-   manījusi jauno, skaisto vīrieti, kurš kautrigi stāvē-ko aizpūš vējš.. .• . ia. durviu tiivnmjī Vīna
Tajos sēdēja kā vīrieši'tā siepetes dažādu krāsu tēr-   ue norādīja, uz sievieti, kas sēdēja pretī ugunskuram.
'pos \m dažāda veoumķ'. Varēja domāt,** ksl^ pagabnā Bet uļi sarunā iejaucās kāds vīrs, kurš stāvēja Adon
sapulcējusies pil8ētļas;',ļabākā   sabiedrība, "lai jautri jani blakām.
; dzīrotu. Ka tas ti^^ānīļtā ari bija, varēja spriest no '       gavās gaitās, jo tu esi kalpone,— viņš rai-
^brūnajām skuķēm,;ļnoļkiļļ'ām' kādas nesi pfftvēderai- dj^a meiteni prom,— bet tu, svešiniek, klausies, ko tov
(nus māla traukus ļuiij iepildīja no tāpļviefeu kausos teikšu'.— ' !
'Vīnu, pie kam ka'u^usļ'cilāja'ari sievietes. Citas mei. i . .      ' _
•tene; nesa virs galV^^ŗ.i^latus; lēznus kilrvjijs ar saL ^^^Jf^/^;;^ '''' ^^^^^^ ^^^^^^^ ^^^^^
f diem medus raušieiii iTh žāvētām vīģēnļ.ļ'Kaut kur no ^^^^^
' kādas nama jumta' teļļjas skanēja klii^ stabuļu un -p-Lai ješunma Dievs tevi svētī, ka viss, ko
I flautu meldija uni 'm^iļ ēzdami un tēr^iēdislmi, šūpo- tev teikšu, ieiet ļnevlen tavās ausīs, bet kļūst ari par
^ Jās tai līdz. Meiteļael Jļbija 'rotājušās roku, un kāju gaišumu ta^Vam .krātam.—
gredzeniem, bet ,p'ārļ;kailajām krūtīm ļtāA vizuļoja ^^^^g] ^^^^ -^^^^^ ^^^^.^^^ ^g^^^
spīduļu virknes. {Telp^vid^ iepretī upitoamse- gļ^^n patiesība, tāpēc  runā, lai varu klausīties,-
, dējaaPe;vairs jaim^, ļbet tomēr vēl ļpti; glJta sieviete ^^^^.^   .^^.^^ piedāvājumu,
io Sreztiā tērpā. \ Acīmredzot tā bija ,naiiiamāt^, jo >   ' I
aizpūš vējs
Bet pēkšņi stāstītājs iedegās dusmās, jo -laikam
ja dunrju tuvumā. Viņa arī tūliņ sapratai ka tas nav neyiens cits, kā Salemas ķēniņa dēls Adonja — viens
.      .    . .     ... —    uo skaitītāju virsniekiem. Un tikko Mņš bija atbrivots
piederēja tiem, ko liktenis izputmājis līdzīgi rūga- no uzmācīgā sarunu biedra, tā priekšā goddevīgi Jiem un pelavām. Viņš bez tam laikam bija baudījis   Tiolocīiās kSrls mte winn^5ic- r
ail vanu, neskaitīdams iztukšotos kausus. Tie nu tagad rādīja savu apslēpto spēku un virs kļuva ar-vienu niknāks:
: —Un kaut tava greznība, Abija Aruca meita, «55kāpt.u līdz debesīm^— viņš kliedza,— un kaut tava galva sniegtos padebešos, tu pazudīsi tāpat, kā
nolocījās kāds cits kalpotājs;
—Abijja Aruca meita t€vi sveicias, un lai tev ir labs prāts pie; tā, ko tu atradīsi viņas namā... Un viņš jau laipni bīdīja pie malas ļaudis, atbrīvodams Adonjam ceļu pie namamātes, Adonja gāja un tikko viņš bija pietuvojies Ab^ un paklanījās, pieskardamās ar labās rokas pirkstiem akmens klonam.
-Esi sveicināts Adonja, ješuruna gaišnms,-viņa runāja smaidīga un pazemīga, bet tai paSā rej-
meitenes, apstaigā^uš^^ 'viesus, atgriezās pie iii un saņēma pavēles tm norādījumus.
—Kam piederi ,lisl nams? — Adonja jautāja kādai meitenei, kfi^l! Imm dīto
ar
tavs pašas sūds un tie, kas to būs redzējuši, velti jaiitās: kur tas iri,. Bet tu būsi aizskrējusi kā sapals m iznīkusi kā nakts, sp ,       „          ^ ,
savu glazēto māla dzersmo' trauku ^^p^              «.k- arī pārliecināta, ka nav nebūt kalpone, kam būtu
^ms bruģi tā, ka tas sašķīda lausku  lauskās. Bet jākautrējas uzņemt savā namā; ķēniņa dēlu. Varēja
-jTad ,zini,— vīrs turpināja,, — ka esi, ienācis   laikam šis notikums te nebija nekāda neparasta pa- .redzēt, ka.savu izturešanoB un. vaM
namāil kur ivalda sieva ar. gudrību, ko nosMprinājusi   rādiba,.jo pārējie viesi par to tikai: pasmaidi ja ^ un oitādosA^ apstākļos nekā tie varēja būt ^ v^^^
ar pSiiesībf, pie; tam pildīdama savus kambarus W  kāds, kurš stāvēja Adonjas tuvnmāj mierīgi t^icaj Sunēmaš pilsoņu namā.'
dārg^f un U'auku bagātību. Tāpēc gods un stiprums  ~ Šis piesūcies te visu, tāpat kā zeme lietus laikā. .
tm ir,,par apģērbu un tā smejas par nākamo laiku,—   ar ūdeni... .  ;            XTuipla§jUES3 ssMc^)
v -'li?'
. m