y. GADA' 11. AUGUSTS tiJA TORONTO.
531—4B33: 1 Lija Ancān^ sasniedzama re-
Nōritis, 1749 Vicļtoria Park bnt.; tālr. 759-807 5; lieks.  26 UnderhiliDr., Doh
4S Lsmd Ave.,
rbroato 3,
kROPĀ: Br/Westf., Von Einļem Str. 19. pēc vajadzības isiaāt. Nēsā, bet uz vēlēšancs sūta at-(Kanadā) vai staiita|Utiskais autora vārdu vai inŗdāļiem lomas ir ralsstitāja personīgs ļ)ilst an redakcijas 'mloklim. _ par mēne^ $1.60;
lōft; 6 ffiēn. $8.60; ļp^ gadu ""  numu]^ cana 20 centu.
au daļā 9!L.»}, 4^ teikstfi MO j^ff 1 ooUas slfiJafS telinL
ķs 1921. gadā, nav i savas prog-^mmas, kā. tas mēdz būt citām jmūnistu partijām, jo —; kad.^ partija dibināja^ jau.pastāvē-komūnistu internacionāle, tās j-ogramma bija saistoša visām ļterniacionāles sekcijām; kāda ļtaT^ī čechu komunistu parti-ļ. Savu „uzvaru pat buržuāziju" [irtija ieguva tikai ar 1948. gada .. 3ruāŗa apvērsumu. 'ŗAKL
[ELIE -VEIKALI UN .
POLITIKA
["he Free EnteFptisers: Ken. |idy, Johnson and Busiitess stablishment", bqi'Hobart Ro-2n, G. P. Putnam's Sons (Ka-ļdā — Longmans Canada Ltd.) ievums, 319 Ip.
itors — Vašingtonas tautsaim» eks, — sniedz" interesantu ap-i [»tu parKenedija un Džonso-attieksmēm ar lielajiem vei-ļlniekiem. Aij,tors domā, ka, par īti lieliskajai liberālo tautsaim. ?ku un domātāju grupai, kas sakoncentrēta ap Kenediju, >s tomēr nav spējis īstenot Jiirākus savus mērķus. Preziden-ļra bija jārēķinās ar konservi-ļ^o kongresa'noskaņojumu. ... ?ava darba beigās autors kosa-»tē,ka Lindona Džonsona (kaut tas patapinājis vairākas Ke-iija programmas) saskaņa ar calnieku pasauli ir daudz laka. Autors domā, ka ar jauna-ļm valsts naudas tērēšanas, bu-Jta un saimnieciskās plānoša-konceptiem Džonsons var ie-īt savu zemi jaunā saimnie-ļias laikmetā; kas bija Kenedi-sākuma mērķis.- AKL
ļtda nojauta, kur slēptuve vienmēr ar Peksi stridē-JS; Liekas, ne tik daudz par likušos nodot, bet vairāk: ļilvēku, kas tikko vēl bijis ^zināmus ceļus. : ļars' runā kā pats ar sevi, lē. Atradis, kam taisnību
pt zobil, — stāv pat bibelē ļnelielu patosu līdzšinējās ļatainais Kārlis." „Ar žēlu-ļnekā nepanāksim^ Mums Mēs lielieksimies to priek-ļu zemē un- saplosa tautas ļievas, iznīcina nevainīgus ļdai jānāk. Tātad — kas
ļtsaucas vairākas balsis, klusē. Olgas vīra sejā re-
V jūs visi par .šiem iebru-„bet — mēs jau vakar ijām — vienā ziņā mūsu ļvisst dzirdētā, es vairs ne-Iķiem brīnumiem no sa-pā. Visu laiku draudzēju-ijuši to, vai nu pēkšņi ap-' btsavu draugu? Kaiit kā k : ja . taisnība izrādītos Bet ja palīdzība nāktu 1? Tad tāda veida upuris uzņemties!" 5.Iodā runājot, ir frontes ļvēŗts. Viņu ciena' un re-: ļā līdzīgi viham domā vēl ļis. Citus pārāk spārnojis pl .Valdis, enerģisks Zem-bijušā komandiera piilk-fs.. Jā, sirmais pulkvedis ļai uz acumirkli vien. sekos)
i-'
m
Trešdiena, im. ķ Vi. augusts, u. a-rs.
{?912. - 1955.)
Pagājuši desmit gadu kopš traģiskās augusta: nakts, kad pāragri izdzisa komponista Valdemāra Lindes dzīvības liesma, •četros Kanādā .pavadītos gados ■ viņš kļuva, p'dv simboki nemitīgai, latviešu mūzikas rosmei nc vien kā skaitliski lielākā vīru kora. Viesturs, diriģents, dziesmu svētku . virsdiriģents, bet arī kā . smalkjūtīgs un ga-umīgs komponists.
Valdemārs Linde dzim's .1912. gada 7. augustā jaunpils pagastā lauksaimnieka ģ-menē. Latvijas konservatorijā,   viņš ienāca 1936. gadā,. iestājoties kompozi- , cijas teorijas klasē, kur māci jās, pie prof. J. Vītola un prof. a, Ābeles. Lindem līdzi nāca kāci". veselīgs latviešu zemes smagums, lēna' noteiktība,   dziļa sar^nlba, neviltots prieks. Ar šīm tnicama- -jām 'rakstura īpašītoām apbalvots, viņš iemantoja daudz draugu    konservatorijas audzēkņu saimē. Kaut. arī materiālā ziņā . nabagi bijām' visi, tomēr vienas otras spontāni sarīkotas dzīres nepagājamums secen, kurās Linde ieņēma labsirdīga vērotāja lomu, pavisam reti paceļot, balsi kādai asprātībai vai piebildu-. mam.- Toties bieži viņu varēja pamanīt   konservatorijas gaiteņos, pētījot savu nošu burtnīcu un ne reti kaut ko labojot vai . papildinot.   Varēja   domāt, ka viņš nekad ar uzrakstīto nebija apmierināts. Tā jau no šiem laikiem palikusi prātā viņa dapb^i uzņēmība, sīkstums un noīpietnī-ba. Nedomāju, ka Linde būtu bijis visspožākais vai visapsološā-. kais Vītola skolnieks, taču viņa mūzikas gaumīgā mērenība, slaistīta ar m'erigiem meklējumiem romantiskā ■  pasaulē, vecajam Mingam" tomēr Imponēja. Lindes agrīnos darbos sastopam zināmu pazemības momentu, kas neizceļ sevi, bet kādā neizsakāmi laipnā gaismā kautrīgi" nostājas . „zvaigžņu" maliņā. Vietā būtu K. Skalbes vārdi par ziediņu,; kam Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis. 1942. gadā, konservā--toriju ibeidzot, viņa darbu mapē atrodas " klavieru sonā-ta, stīgu kvartets, .solo un kora dziesmas, šie viņa darbi pastāvētu godam ari šodienas mūzikā, ja vien pats komponists nebūtu tos pārāk la-. bojis, kādreiz pkt līdz nesalasa-
Latviešu centrā  Garezerā 14. (sūprāns)   Astra Kalniņa (sop-m svētdienu, bieži af^^^^v^ augustā beigsies bērnu nome,tJie rāns), ; Austra ;.Sīle (soprāns), mācītājiem.  iNoitietnes vadiba „Beverīna". šai sakarā nometnes; Imants . Glegke    (vijole)   in- paredzējusi dievkalpojumus ar.l vadība rīfeo plašu koncertu, ku- M un. Pē-, augustā, tāpat kā līdz šim
ŗam sekos saviesīgs valsars un teris Lielzuika (tenors), klavie^ katni svētdienu deja. pavadījumus   veicot piaiUstam^ ^^-^^^ '
,.Koncertēs 7'dziedātāji un  1 -ValdmTrdmanim. Programmā r»^^^^ gaišs kā di©^
pianists," stāsta tenors  Pēteris latviešu un Cittaiitu komponistu
Lielzuika. Visi mākslinieki pieda-, darbi. Koncerts notiks pĶ..7 ^^^^-^^^^^^^^«^^^ Ķinēns. „Nu; 1ās bez atlīdzības: vinuhonorā- vakarā, nometnes viesu zālē, tur-
ri, tāpat kā viss vakara atlikums^ pat vēlāk saviesīgais vakars. \       gnīpani ^visU |ņakti deg spul-:, , veltīts Gaŗezera tālākai izveido^   Ezera kraujā, kuplu koku ielo-        J° ieyijkam_elektrību. Vi-^   ...        šanai!" kā, jau no seniem laikiem bijusi sus matenālus gā.dāja Detroitas
dzējāmies 1955 gada junijā, un   g^^^ 1^^^^^,^^ ^^^^^ radusies meža baznīca. Jūlija   pirmajās Kristus draudze, arī darbinieki Linde stāvēja kūmas manai pas-..^^^iķa Ed. Ramata iniciatīvā, kas nedēļās to talcinieki saveda kār-^^^J^^'i^ii,^ t^arltei. Dzr.a atmiņa ga^^^^^^^^^     ..^..^ ^^,^2^0^ dienas nts. Oiema bija atnācis ^^.^..^^^ .^^     ^.^^^^^ ^^^^^^ nokr^B^ kanceli, uzcēla- ^^/^P^^^^^
'Lf ^'Sdzi~ilSes ^      koncerta atbildīgo r±o^ ;Sīli""pirmais " dievkalpojums,, ^^ēļasņog^ SnP biSf sat^fe ^^^^^^^ Koncertā  piedalās Lilija sprediķojot    teolo^asstuden-^^J^Jau ari tiešām nepi^^^^
Arī pēc desmit gadiem'nav ne ^leške    (soprāns),   Laimdota tam Mārim Ķirsōnam. Pēc,tam^^ vieglāk, ne^ sakarigāk atcerēties Gleške (soprāns), Daina Jumiķe, dievkalpojumi turpinājušies kaV 13, augusta nakts--izmisuma klie-''  ■ ' ■ - " . - ' ■ ■ ■   ■   ' '        — - ' ■ ■ ;■ /
dzienu, ko.. sadzirdēja . visas plašākās apkārtnes latviešu, centri Kanādā un ASV. Šai nakti Valdemāru Lindi nāvīgi ievainoja bezprātīga svešnieka automašīna, jo komponists strādāja nakts maiņā un uz darbu parasti devās ar divriteni. • •
Karstā un spiedīgā augusta saules svelmē simtiem latviešu
afi tuvākais kaimiņš Jānis Gīru-
bijis arī P. Lielz-jika, un viņu apaļkoka krustu..1^ 11..jūlijā tur^^^^^^^^^^^^^
koru dziesmu
is ■
ša apjoma DV. dienās Čikāgā 19.66. gada rudenī. Viens no svētku lielajiem sarilsojumiem būs viru kora koncerts. Ir taču pilni- . gi saprotams, ka mušu apstāk-los lieli svētki tikai tad sevi ~at-
ASVĪ>V GATAVO-«VIRU BALSIJ". 3. KRĀJUMU'
Par saVu plakātu pirmā pasau-
taisno, ja dod,ko jaunu mūsu
kultūras apcirkņos. VienfS šāds ies karā kritušo AustrāUjas* kaŗav
Pulcēiās-N^a^^arās bazmcā -ļai^^^ \iM "^^^
^'■e^Sto^^^ ■ nota. Goda sardze nemitīgi.mai- 1^63.-gada o^^^ . , ,
nījās Viestura vīri; Kaut arī vi- tiešais paredzētsi%6. gadā.   .   kuma bija, (iomats un par ko    Adelaides, inākslās festivāla va^;. sās otra pasaules kapa elles rū-    5r zināms, ka,  tāpat kā pir- ^^^«^^ti vairāki  komponisti,  dība aicinājusi vietēja ; :
dīti, viņu acis bija aizmiglotas miem'diviem, arī šim dziesmu ' »Kadas ir lielākas prptolemas kori «n tautas deju kopas pie. asarām, parādot pēdējo godu ša-, sakopotājs un: technisķo darbu krājumu sastādot?"--    ; j;       ■dāKtiesaustrpeŠu mākslas vam dziesmu pulkvedim. Dziedā- izkārtptajs^ i^ •-■„Apinēram tās. pašas, kādas tivāla. 19fi(). gada martā.
g        ia dui3ultkvart,6ts Kalvis, Tāli- licļzstrādnieks -griezās  pie viņa pastāv koncertu programmas sa- .\ Rakstniecei  Ilonai Lemianei y^        valdis Ķēniņš ipie ērģelēm impro-,'ar dažiem jautājumiem   attiek- stādot. Tā paaudze, kas interesē- Stokholmā drīzumā iz^^^^^^ Komponists Valdemārs Linde ( pa labi) kopā ar komponis u .Ia- ^.j^ēja sēru skaņas, mācītājs šē- smē uz iecerēto jauno krājumu jas par mūsu jaunajiem "krāju- tu grāmata ,,Dimiu top
ni CīruU un pianisti Editi Time rmani-Ozolu. jg^g ^^^^-^-^^ mūžīgāV dzīvošanas   „Kā dzirdāms, atkal gatavojas miem un kas apmeklē musukon-^Leimahe pašreiŗ strādā gar ro- .
un mīlestības vārdus. Pie kompo- jauns koru  dziesmju krājums, certus, ir uzaugusi un ieaugusi mānu par ^d^^^ mlbai.   Dažas   kora   dziesmas nai un vadīšanai, man vēl šodien  nista mūža mājokļa dziļās sērās Kādu apstākļu mudināti DV iz- romantiskās mūzikas tradicijSs. Tām izvēlējusies nosauks draugi viņam pat no rokām iz- liekas nesaprotami. iCa tas ari ^ dzīvesbiedre ar abām ma- ^od šo trešo krājumu-?" Tā arī no jaunām dziesmām ak- l^gonijs'VM^ ka TWon-
rāva, pirms tās varētu aiziet pur- butu, viri kļuva par dz esmu sui- ^ajām meitiņām. Tām bēdu sma-    ^jyy organizācija., radās 1945. ceptē tās, kuru radītāji sekoju-      igauņu apgāds izdos gatorijas vai pat iznīcības ceļu ņiem, un Lmdes personības buti- g^.^s ^neaprakstāms. Lēnām, sē-      ^g^g^   ^a mijā. Tytad. esam ši šai  tradīcijai. Bieži paceļas "Vilkaču mantinieciV tulkd^ Tā vēlākos gados  pamanījām, bai piekrita Viestura patiesam-,ru marša soli viesturiešu pleci ueias jubilejas priekšvakarā. Sa- jautājums: vai   dot laikmetīgi
Augusta sākumā Alelburnas latviešu namā, Austrālijā, uzveda Fŗ. šūberta dziesmuspēH „Trejmeitiņas". īDziesmas bija iestudējis E. Maršatis, stīgu orķes-' tri vadīja E. Smalkais^ dejas sagatavojis P. Fībigs.ļ O. Bisenieks bija gādājis par dekorācijām, re- ^ žiju vadīja Vi Stāls.
No 8. — Jfl. oktobijim Adelaidē rīko Au<strālijas latviešu 6. rakst iiieku dienas, kuru ietVaros no-4iks ar! īpašai Raiņa pēcpusdiena ar koncertu vakaŗāv Raiņa darbiem veltītajā dienā piedalīsies ar! solisti, koris lin latviešu teātra aktieri. Ņo Zviedrijas jau saņemta melodeķīamācija — Rai-
Aiz manu \»m^^zxM«^^'^^ IMediņa mū-
ziku. Ķompomsts O. Zaļup.s sim rakstnieku dienām dos dažu!^ jaundarbus — dziesmas ar Austrālijas latviešu dzejnieku tekstiem.      ' ■
ka aiz ārēji šķietami saskanīgās triumfālā koncertēšana • Toronto, iznesa savu diriģentu no baznī- j^^^^^j*'^ i^^^ ^s>v*mttx^. ca-
personības vaiga   kāds iekšējs Hamiltonā, Sv. Katrīnās, Niaga- ,,3, lai dotos pēdējā braucienā ^ f^ T un .palikt be.
muzikāls- nemiers viņu kādreiz rā u. c. Kur vēl svešumā bijis uz viņa atdusas vietu. Pats apga- ^^"^""^ ^'^^'''^ atcerēties pla- (Nobeigems «. Ipp.) ;
plosīja. Arī viņa pēcnāves atstā- turpat 120 vīru koris, strādājot "baia- šerifs vadīja ;satiksmi, jo   —■   . . ■    .-■    .. • ' •;■  —- '    ■ ■ ■—      '\ :'    : ■
to koiiipoziciju   un uzmetumu pavisam neapskaužamos apstāk-      ii©iu ļaužu pieplūdumu Nia- dītāju sirdīs. Nu mēs viņu atstā-   . . ' .
materiāls ne vienmēr   atšķeti- ļos, pulcējot dziedātājus ne vai- garas pilsēta maz redzējusi. Kāp- jām vienu un devāmies mājās,
nams un pārskatāms, bet, neno- rakām pilsētām? Izklausās neti- gētā Kalvis dziedāja, komponis- Bet kur mums ir mājas?
liedzami, svaigs un interesants, cami, bet vēlāk, sarunājoties ar ta dziesmu „Ardievas", tad vies- Būtu pārāk sentimentāli sa-
Pēc konservatorijas' ^beigšanas Viestura veterāniem, atklājās pa- turiešiem bija   p^ais   uzde- cīt. ka Lindi ne. Tnūžam Tifiai7.mir.
Zeltite Avotiņa
Linde pārgāja uz Ventspili, kur tiesība. Tīras, godīgas, nacionā- vums apklāt srailSm savu va- sīsim. Dzīves steidzīgajā (biirz-uzņemās tautas konservatorijas '1as latviešu sirds atklātība un dītāju. „Saulīt' žūžo visu mūžu" mā bieži aizmirstam visu Arī direktora pienākumus, parallēli uzņēmība, kā arī noteiktība un _ skanēja Viestura ļēdējā dzies- Viestura rindas kļuvušas daudz mācot mūz^'kas teoriju. Te viņš dzelzs stingrība panāca to, ko nia, kuru dziedātāji uzsāka, ka- retākas. Bet neteiksim ka vājā-vadīja arī kori, kur iepazinās ar muzam nepanāktu.citu personu pam ielokā apstājušies. Tā mū- kas. Jo kādu dalu no sava spēka savu nākošo dzīvesbiedri. 1945. iedomība vai pOza. Blakus tam žigā miegā aizmigušajam kompo- uzņēmības un optimisma Valde-gadā .viņš pievienojās latviešu Lmde rupigi pildīja ari erģelnie- mistam bija pāti pēdējā,-pati mī- mārs Linde mistiskā veidā atstā-bēgļiem zvejnieku laivās un no- ka pienākumus Sv. Katrmas un ^kā, dzīves draugam veltīta, jis savas dziesmotās draudzes kļuva Zviedrijā, bet 1951. gadā Niagaras latviešu draudzēs. Biju gtundu garās atvadītajos rindas dalībnieku un draugu sirdīs Tā Linde pārcēlās uz Kanādu. Ne se- pagodmāts, ka persomga drau- ar vainagiem un vasaras puķēm latviešu ^dziesmas mūžīgā mlles-Fšķi ērtos un vieglos darba ap- dziba varējam laiku pa laikam noslēdza Valdemāra Lmdes pē- tība un dzīvība, šai garā vīru ko-stākļos sākās viņa Kanādas pib- satikties un parunāties, kur ne ^ējo šīs saules ceļu. šalca tikai ris Viesturs šodien atceras un ni§ŗa gaitas. Kā viņš paspēja at- reti piebiedrojas ari vēJakie Vies- Niagaras ūdenskrituma nerimti- piemin &avu diriģentu ko nāvē rast laiku, spēku un pacietību tura diriģenti Janis Cīrulis un gais ritums, kāpa ^'asaras migla, nopļāva -/pašā zaļā dzīvībā, viru kora Viesturs organizēša- Viktors Rudāns. Pēdējo reizi re- iestājās lēnīgums dabā un pava-      '     '    .     Imants Sakss
Manu lūgšanu, varaviksne, Manu sāpju loks
'Pār .tevi.;.
Bet- debesis.neveras, Nesasalst jūra,
Un cerības laipa vispēdējā — Salūzusi. ,
Tev balodis dūdo Mūžības vārdu.
prātā viņa paša kādreiz .psaltera pavadībā dziedātie . vārdi: ■. - ■ : [ .
Bet ilgi ķēniņam nebija par stabuļu skaņu jā-\mWo, viņš ievēroja, ka no akāciju puses lēnam tuvo-liis kaut kas gaišs, kāds mazs, lielam ziedam' līdzīgs laukums, no kura pa^iazām izveidojās sievietes tēls. Tā bija meitene ar svaigu seju m gaišiem "ma-tiein.;Klusu stabulēdama, viņa lēnām tuvojās baseinam,, bet apstājās, to nesāsniegusi.. - Aiz tās redzēja Batšebu. ^
(79. turpinājums) . ^
Varbūt- ka- tās ibija ķēniņa, paša neapzinātās.ilgas, kas viņu aicināja būt plaukstošo koku un puķu starpā un klausīties putnu dziesmās, kā tas tik sen agrāk bija noticis, kad viņš ar tēva ganāmpulku klejoja Betlehemfis kalnos? Varbūt tā bija Batšebas bievišķība, kas pēc gaŗn gadu darba, zaudējumiem un iegUMimiem; "aicināja to reiz atkal tikai baudīt, baudīt,
BetU'iņš pēkšņi piecēlās:
— Lai jel. ak Batšeha. notiek, kā tu to vēlējusies savā prātā... — viņš teics,— ved mani dārzā, lai es dzirdu putn^i balsis un lai mani kauli jūt saules siltumu...
Tā nu notika, ka ķēniņš atstāja savu namu un, nedomādams par to, cik svarīgas lietas paliek neno-V-.rtntas ^^arāiu pārsteigtajai gātiešu sardzei, gāja uz šaurajiem vārtiņiem pils mūrī. kurp to, .gadīgi atbalstīdama veda Batšeba. Pēc nedaudzām minūtēm viņi bija dārzā, kur ķēniņš daudzus gadus nebija vairs
iespēris ne kāju. .   , .     ^        , „
T)ārzs tiešām bija jauks. T^o viena?; puses to apņēma au'vstais. no milzu akmins bluķiem veidotais nils pa-alma mūris, no otra<. visai augsta, rupju, ne-«ntēstu" akmeņu siena, kas pacēlās stāvas aizas malā Aizas krauja bija tik stāva, ka pa to līdz mfmm
varētu uzrāpties tikai kaķis vai vāvere. Lejā miglaina un tumša gulēja baigā Hinnona' ieleja. Tā' nu dārzs bija pilnīgi atšķirts no pārējās pasaules un-tur nedzii'dēja ne pilsētas trokšņus, ne pat cilvēku balsis no pils. Jautri čirkstēja tikai kādi mazi putni un klusi sanēja bites.
Apsēdinājusi ķēniņu apsūnojušā akmens solā ābeles paēnā, Batšeba pati novietojās turpat uz baseina malas, nemaz negaidīdama ķēniņa atļauju. Aai no pasaules atšķirtajā vietā nebija vajadzīgs ievērot galma pieklājības likumus. Pavisam gludajā baseina ūdens līmenī ķēniņš kā spogulī varēja vērot Batšebas saules apmirdzētos^' plecus:un mierīgo un laipno seju,.,No, baseina mūra plaisas izlīda liela gaiš-bmna ķirzaka, kādus mirkļu.s ar savām si-lāžaini sastingušajām acīm vēroja abus sēdētājus, tad it kā sveicinādama, pašaudīja pret tiem debeszilu mēles galu un mierīgi atvilkās atpakaļ baseina ' .spraugā. 'Acīmredzot viņai par nejaušajiem dārza' apmeklētājiem nebija ne mazākās ziņkāres. Laikam ķēniņš tō saprata. Viņš nopūtās. Likās tā, ka viņš pēkšņi atgriezies pasaulē, no kuļ-as^ bija aizgājis tik daudzus gadus atpakaļ. Jā, viņš bija aizgājis, bet šī pasaule bija palikusi arvienu vēl tā pati, kas bija toreiz. Un tas, ko viņš šais pagājušajos gados bija darījis, šai pasaulei nebija nekas. Tā dzīvoja, auga un ziedēja tā. it kā viņa, Sālemas ķēniņa, nemaz aiebūtu. Nāca
š vēroja stabulētāju kā brīŗmimu../ — Kas, Batšeba^ kasv ir Šī,, .--ķēniņš samulsis apklusa.
—: Tā ir Abišāga no Šunēmas, AbijasAruea meitas meita,—. Batšeba paskaidroja,-^ un tā mācījusies stabules spēli un prot ar to ielīksmot cilvēku sirdis. Lai ari ķēniņam ir labs prāts pie tā, ko Abišaģa pūtis ar savu stabuli. V.
—Es esmu vecs un ļoti nospiests. Caurām dienām es eju noskumis un manā miesā vairs nav daudz veselības...— ķēniņš nopūtās,— bet tu, ak Abišaga, e^i kā spožais auseklis un kā rīta gaisma... Manas V('cas acis paceļas pret tevi-kā kalpa acis uz šāva kunga rokām. Es ilgojos pēc tavas balss! Lai jel tava luāte ļauj tev palikt manā ņamājķa es varu ^ tavu i^tabuli" klausīties katru dienu- Par to tā saņems no manis Ofira zeltu, oniksa ūn safīra rotas, linu drēbes un visu citu, .ko tā vēl karos.. viņš beidzot ■l^luva lietišķs. ^ ■   .; \
— Abišāga ir tava kalpone, aķ ķēniņ,— Batšeba'teica,— un tā paliks tavā-namā, ļai tev^^^^ līksms prāts un tu baudītu savni maizi ar^ prieku...
— Mana māte ir mirusi, ak ķēniņ,— Abišaga ru-:iiāja, nometusies ceļos ķēniņa priekšā,— bet mans tēvs mani nepazīst...
lam,: tas bija ar viņas^ panākumu ļoti^^^pmierināts. .Viņš,-teica- ■' ■
—-Kur atrod gudri     ak Batšeba, un;kur,mājo' atzīšana? Un zini,;ka gņclra ciivēka priekšā ir atvērta .' pat elle. lin nāves bezdibeņiem noņemts apsegs, feet Ja gudrais skatām ūdenī,- tad sāk trīpēt visi miroņi,, kas tur nogrimusi.;.Tāpat gudrībai ^ārī nav pielīdzināms moru iemestopaza akmens un to nevali' nopirkt . par viššķīstākozeltu. Kur tad nu tā mīl, ak Batšeba?,.. ,      Tā jautādams kanclers .vēroja Batšebu, nicīgi smaidīdams un tai vajadzēja saprast, ka šis gudrais" cilvēks, stāv viņai priekšā i Batšeba to arī saprkta uii, sakrustojusi rokas virs krūtīm, atvadījās no Josa-fātaAķilūda dēla pazemības pilnā godbijība. Bet sa- < vā prātā viņa solījās:
' — Es nākšu altāra^p dedzināšu tur pa-
teicības upuri kungu Kungam. Un es upūrēsii dedzināmā aupurī; aunņs un ; kvēpināšu smaržīgas zāles, ka tās apklās taukus. Bet, ja mans dēlSālamans bi5B . .kļuvis ķēniņš un sēdēs sava tēva krēslā, tad;es upu-'., rēšu kungu. Kungam āžus un vēršus, tā ka tiem ne-i;:būs: .skaita.-. /  . ' ;v.;' ■;-.■.''■■ ^■■
,      Un Batšeba atgriezās savā mājvietā siŗvu nama h, un aicināja pie sevis ķēniņa audējus un Sidbnas gudros rakstītājus: ;
^ —. Jūs audēji, audiet manam dēlam »Sālamanam ' vissnialkāiko linu audumu un dodiet to ^ balinātajieīņ, lai tie to balina baltāku par gaismu \un snjiejru Her-mona kalriā; ::Bet jūs, krāsotāji, krāsojiet uz mana , dēla goda svārkiem vīģes, vīna koka lapās un Sārjo-nas inijas/ bet ž^m tām granātālļolus. kad tie nobrieduši un. bagāti ar sulu. Uņ jums visu to būs darīt ar gudra prātu un apķērīgām rokām, lai tas labi patīk manam dēlam .Sālamanam un lai tam pie 1 sava mēteļa uri svārkiem ir patīkami piesiet savu sirdi:,— Batr šeba pavēl
no lietus un vēja un mans nams būs tev droša, mājvieta. . .— ķēniņš Abišagai solīja.
Tā Abišaga no Šunēnias pārnāca dzīvot ^ķēiiiņa namā Sālemā un kalpoja ķēniņam ar savu skaistumu,
dziesmām un stabules spēli, i
Kad Batšeba par to ziņoja Jošafātam; Aķilūda dē-
' Visi audēju, krāsotāju iin rakstītāju meistari tad. .saprata, cik ļoti ķēniņiene Batšeba mīl savu dēlu Sā-;lanianu. un tāpēc solīja darīt visu;, kas tiem būs iespē' jams. lai ķēniņienes pasūtinājums to' apmierinātu ■ . — Ļai mūsu dienas iet mazumā ūn mūsu amalus, lai dabū citi,-— meistari skaļi zvērēja,-^ ja neturam, ko,esam: solījuši;— / .