TTs'SiMieHa, 186S. g.- 16. ■ februāris,.W. n-rs.
LATVIJA AIVIERIKA S
^^g- Alvils Vlku^s
K. GOPPERS .JiRUSTTĒVS OSKARS," ZELTA ĀBELES IZDEmmiS,
l^s ir ģenerāļa/ at- visslavenākajiem latviešu strel- žas atmiņas par Kalpaku, kas vēl-
liiiņas par Latvijas armijās pir- nieku vadoņiem, atgriezāino nav publicētasv Jāpiekrīt Pl^ mo virspavēlnieku -pulkvecH^^ Qs- Krievijas plašumiem Latvijā 1920. nēram, ka tās būtu lieti iedereju-karu Ķalpaku, kuru ne vien ģeņe- gada vasarā ar daļu no Imantas šās šai grāmatiņā, lai; papildinātu rāļa bĢrni, bet ar! pakļautie ka* pulka kaŗaivīriem. Kalpaku, ar ku- Ķalpaka personības zīmējumu. ' ŗaviri sauca par krusttēvu Osķa- ru viņš bija kopīgi vadījis dienas Kā jau teikts, ģeņ. Goppers ru, dodot nosaukumu šai mazar cara armijas miera laika nomet- rakstījis vienīgi personīgās atmi-.jai,.bet patiešām simpātiskajā? nēs un vēlāk ari frontē, ģenerā-ņas. Tādēļ grāmatiņā nav aprak-. .. ,. * grāmatiņai/ 'KS izdeviuns norā-,Us
^Nobeigums) bildis, ka tās ,,nav jau nekāds ba- na. Bez tam derētu arī jaunu apzinīgi ^atviesi, kaš vismaz ŗits, grāmatiņa, ir separāts iespie- Latvijā daudz runāja, pat jūsmo^ cionālajā armijā un nelaimīgā nā-
. V- iets" 'Tā viņš par jaunu iekļuva tautas de^^ lo gadu tnmaa vai 20 gadu dūms rio salikuma, kas gatavots ja; Kalpaks bija tautes acīs kļu-v6. Grāmatiņa tēlo Kalpaku,'kā-
Otra cēliena temats Dija ^at- ūdeņos",- §is izteiciens v. Aparjods īsos vārdos rakstu- Pavisam . veltījuši daļu sava lai- grāmatai „Ģenerālis Goppers - vis gandrīz vai - par leģendu uiv du ģenerālis viņu piedzīvoja ca-
viskās zinātnes* un mākslas. Jaun- ''"■f'"^^ ^ ^^^rf^inasannc; Hoi-Korv, ...^ . . . - - ^ <= t
nēt" nav izdevies, jo Dievs tiem >^'<^^^^^^^ v^id, xa«.o.«wj.«x.^ au^ivemsub uaiuua, uci 'T^r, ,.-x„ hi^n.n, rri- 7 "7' ^ devis lielu spīti turēties pie sa^ Piecīšiem, kas lielā mērā atgadi- das koriem techniski nav pa spē- ^ latviešu bi.drība, Klivlendas gandrs vas pārliecības un pasākumiem, ^'^ja Amerikā pazīstamu plati, kam tos izdziedāt. Vajadzētu dot , (Nobeignims Ipp.) : Oenerālis Gmi Pēc viņa domām tas arī nebūt k^?*^ kāds aizmežos uzaudzis virs komponistiem darba stipendijas, nav vajadzīgs — nav jau okupē par pirmoreiz redzētu fut- jai tie rakstītu kaut ko arī šīsdie-tār;atvija,^kr tikai partijas at-^ola . nas vajadzībām, kā to dažkārt da-
zītie darbi iegūst iespiešanas, tie-: ,Referents . bez tam salīdzināja rijis-pat Jāzeps.Vītols, pats srriie-sības. J, Bičolis apstrīdēja uzska- lirikas, prozas un lugu rakstīša- daraies, ka nu g^i esot. lietoji,
tu, ka latviešu kultūra nekas le
vērojams nebūtu radies. Sst^nī- aa un oKupeia mwua, .^p.. .c.. ^ezoers aizraaija uz apgabalā v par nope^^^^
zas karavīru Saujiņās priekšgalā jas virsnieka spējas, bet arī Ģenerālis Gcppers, viens ņo jaunās Latvijas valsts vistumšā- aukstasinību, drosmi,, taktisku iz-_ ; / _ _ _. 'r' i. -ļ: _ brīdi, ■ ļai jau drīz juristu pratniu. t. t. Visvairāk, tomēr jā-
A^^SSS^S^^^^^^^ī^^. pSrpratuma apšaudē, kad viņa priecājas, ka.ģenerālis pakavējies
kaŗ«LvIri sāka gūt pirmos lielākos pie.'Kalpaka-ar panākumus ceļā uz dzimtenes at- dodot viņa tēlam sirsnīgus cilvē-brīvošanu no Ienaidnieka i vieni- ciškus
:a- lirikas, prozas un lugu raKsusa- uaiuie», lu* uu gmi esuv, uctuji:. •..,Kultūrās dienu konfermc? N ^-Wj»tifA«*iiAc ^^vf cv;.iaw»% ■ t v^o "nvosaņu • no lenaionieka,: vieni- clskus vaibstus. Kalpakš labprāt ie- nas iespsjas un panacumus tri«v ..Mocarta laUca paņēmienu.". .ka^'^cfe/^^lS^^^^^ 1^, gandrīz bijaair viss. mū.te^^ vlņ/bi-
,5. dā un Okupēts LatvUā. tāpat test. M. Ķezbers aizrādīja u. lielo .^LL^^
'ja Stingrs pret saviem padotajiem
tji vidū, it sevišķi ar saviem zi- Latviešu daiļamatnieku saviem- sevis^i r-cL-muiiius uivu» jamius ^pļ^^ļ^^^ļ j nātniekiem un jauno paaudzi,, bas ASV pr-dis 0. Grīns referē- prozistus — R. Rīdzinieku un T. ^^^g^ gj^jņtgjļ.
bair otrāda - latvieši citu tau- ŗa tradīciju kopšanu. grāmatu, ražu pag. gadā, to vidu^^^j^šnāšanā ar goda rsisUem. "^S ģen. Goppers jau l&k gada dienesta laikā bet kā tēvs brīv
iemv sevišķi israeldams divus jaunos draud2^) Aleksandra Luce' ^^^^^^^^^ par ^ai^a nodarbēs un vaļas brīžos,
ferē-prozistus-R. Rīdzinieku un T. ^jgg^gļ^jo^^^ ; Hermīņ
sipri izvirzījušies priekšgalār jo ja par daiļamatiUecIbu kā tautas Ķiķauku. Viņš mnāja arī parBrastiņa, AiMdsBras-. (Čikāgas (^a^^ kiir A ^^^^ Kalpaku,,kas sākumā apziņa,, kas viņu nostādīja
svešumā nonālmšā tautas daļa ir kopības uzturētāju, norādot, ka rakstnieku cēlienu sabiedrisko ^-^g^gķaidri^ arī skolotājs) Lilija^-^^^ ^ ^^^^^^^ 'i^^^
izlase. Tāpat viņš domāja, ka arī Latvijā izaugušā daiļamatnieku nozīmi. Jajīgstaiinā):, Lepns Viksne, Olga Jēkabsone, Ernests Kupcis' Ras-^^'^^^^^^^^^^'^^^^^īsļatm^ virsniekiem. Kalpaks • bija vien-
Kultūras fondam saziedotie lī-paaudze pama]^ noveco, bet Dr. P. Norvilis ziņoja, ka ALAsĀbermane, Helēne ~ * ' ' ' orT^mōfs i-,,?»™ t„*a„v.:. k^rSc
r» , j """"v^r"^' *-«i/-x^, *v«« grāmatā izdeva Lētās an^ds bpt kāršs un. neuzkrītošs dienestā ci^
šne Balode, Valen- ma Ķirsone, Dagmāra Vallena ^'^'^'■^"o-^^'^^^'^^^^^ dPĶaas, oei _ _
dzek]i nebūt nav mazie: ja lēš jaunā maiņa skaitliski maza, kā^ kultūras birojs gādā, lai drīzmiiā tīne Pavloviča (Detroitā), Vo Sv. Pāvila draudzē). kla-.tu »^^^"^^^^^ Sc^fm^^^^
procintuāli, iznāktu divreiz lie^ dēļ lieti derētu kursi vai semlnā-parādītos 2 grāmatas - tēlotāj-mārs libants; Vera Pricsone, Arvīds Bolšte^^ Eduards FuV LS^^^^^^
lāka summa nekā kādreiz brīva- ri šai nozarē. Tāpat derētu iekar- mākslas vēsture un rakstu krā^naMēja, Pēteris Kļaviņš/Anna. m^^^^
jā valstī šiem mērķiem savāca tot senmantu krātuves, lai būtu jums skolotājiem un vecāMem.Mjante; Berta ^^M^^^ (Milvoku ^
ār nodokļupālīdkību.. Tā kā laik- vietas, kur jaunajiem noskatīt Viņš ar pateicību pieminēja Ādol-zentāle (Grand Rapidos), Zelma Plkv. Kalpaka skolā), Reinholds^^J^ ^az zmāja Par ^^'.^
rakstos bija parādījusies,-pēc re- rakstus un pētīt krāsu saskaņas, fa Kaktiņa mantiniekus,-kas zie- Lapsiņa, Eduards Avots, Marija Miķelsons, MaksimUiāns Kaulēns. * ,,iiaipaĶs nemaz nav
ferenta domām, pārprasta,' ziņa Bez tam 0. Grīns atgādināja, ka dojuši līdzekļus mūsu lielā māk- Lesnieca (C^andRapidu Vieni- Andrejs Bankovičs, Edgars Mau- ^ ārī nesamaksājamus vestu-, _,
par viņa it kā niecinoši izteiktu oficiālām balvām un skaistām slinieka piemiņas balvas radīša-bas, drauds^). .Eduards Kroičs, riņš. Mīda^ ^^^^^^ ^^"^ fp.h^^^^^^^^
piezīmi attieksmēūz Čikāgas Pie- dāvanām vislabāk,noder pie ļat: nai. . - Milda Daktere, Augusts Tikiņš Še (Mineapolē), Maiga Bite. te-
cīšiem, ievērojamais zinātnieks viešu daiļamatniekiem speciāli Vakarā notika ilggadējo skolo-, (indlanapoļē), Gustavs Strau-ma^^^J^^^ Valdis: Ozols. Olga
un pazīstamais literatūras kriti- pasūUnāti priekšmeti. tāju godināšana, kurā goda rak- manis. Lidiļa Aistere, Anna Brīv- Upeslāce (UnkOlnā), Arturs^^H^^ Snid/la^K !.c£i.^^^^^^
ķis nokāpa no savām mākslas un V. Dzelme aizrādīja m problē- stus saņēma 25 (pavisam ASV vi- kalne. Paula Dzelzkalne, Ksenija baJgs,: Arturs Kaugars," Ērika *^^t_gandnz^viss rakstītais pata- tn!!Ž f fi!rw f
mus, kurus devuši Kalpaka cīņu. ^^ē. Bet tas arī būtu vienīgais ie-biedri par Latvijas atbrīvošanas ^^^^^s pret šo simpātisko grā-sSkuma mēnešiem, mums jopro- ^^^^*^9"'_Par ķuŗu A. Plensners jām nebūtu daudz- zināms par i>riekšvardā saka; „Aŗ to ģenerā-mūšu nacionālās armijas pirmo celis draugam vispaliekošāko: virspavēlnieku kā cilvēku uii "lonumeņtu no savas J)uses. Rei-virsnieķu, ja nebūtu šo ģenerāļa ģenerāļa paša piemiņas
atmiņu. neizgaistošs bagātinājums."
Ir patiešām savādi, ka Kalpaks . . ..^.^ vienmēr godināts kā Latvijas ne-
atkajlbas gados, tā arī trimdā .KĻt)DU LABOJUMS.
zinātņu galotnēm pie tautas, lai mām, kas saistās ar tautas deju dienēs apgabalā piešķirti norādītu uz labvēlīgo ietekmi, kopšanu. Arī deju gTupu vadltā-kādu dažkārt atstāj laju un t. s. jiem derētu konference, ku^ vie-„tautas mākslinieku" darbošanās noties par polkas soli kopīgi vei-sabiedribā. Bet nu atkal J. Bičo- camās dejās, apmainīties ar sve-jim bija gadījies minēt Piecīšus šām un jaimdarinātām dejām. Jā-im tautas deju grupas kurniet veicina jaunu tautas deju mūzi-vienā elpas vilcienā, pie kam kas komponēšana, tāpat visu tau-par pēdējām viņš vēl bija pie- tas deju vākšana un pierakstīša-
iRītlņš. Marta šturma. Arnolds Mirdza Paūdrupe (Kalamazū).
Arnolds Apse
BALTS BIJA CEĻŠ
Balts bija reiz mans ceļš uz veco Dieva namu, un likās—katra zvaigzne Kristus vēsti pavž. • Reiz sejās rievainās es redzēju to mieru Un skaidro ticību, ko šaubas nesalauL
-rMans vecais Dieva nams, vai neesi kļuvis vientuļš? ,Tu raugies citās acīs. Vai tās tevi redz? ; Man Ziemas svētku naktī nav vairs tava miera, Jo svešas r^plcas egli svešā namā dedz.
Mans vecais Dieva nams, un tomēr vissTiav zudis! Vēl sirdī dziesma skan par balto snieddņu, Kas snieg uzskujiņām^pafdzidfām zvanu skaņām., ■Pār balto ceļīc reiz tās skaridināji tU: —
bet viņa dzīves, darbības un personības tuvākai izpētīšanai da-
Musu laikraksta 26. janvāra nu-. - , murā A. Žaļinska rakstā .,Kāda
rīts visai maz. Arī laikā, kad nia- ig^āmviela pusaudžiem vispiemē-teriālu savākšanai bija daudz lab- rotākā" ieviesusies iespiedkļūda: vēlīgāki apstākļi nekā tagad trim- Aivars Rūņģis nav piedalījies ti-
kai divu ..Jaunas Gaitas" numu veidošanā, bet ^piedalījies žur-nāla Nr. 1—21 rediģēšanā. . ca, bet tas bija pārāk maz. Ta ziņojot ailē ..Savienotajās val-pat Kalpaka biogrāfiskajās ziņās stīs"' par Kalamazū ŠV. Jāņa palikuši jūtami robi, kurus ne- draudzes dāmu komitejas. Ziern-spēj aizpildīt arī ģen.. Ģo^pera svētku tirdziņu, niūsu IS. decem-atmiņas. Kalpaks par sevi runā- numurā iespiedkļūdu velniņš ja maz, uh ģenerālis jau rakstījis tirdziņa atlikumu no ,i40d dola-. tikai atnilņas. vienīgi personīgi
pieredzēto. Lūdzam koUēgu Aivaru RAiņģi,
KS A. Plensners grāmatiņas Sv. Jāņa draudzes dāmas un rak-ASV vidienes apgabala ilggadējie latviešu skolotāji, kuri kultūras dienu konferences laikā Cika- priekšvārdā norāda, arīģen. Gōp- stu autorus šos misēkļus atvai-gā saņēma goda rakstus. : ^to: D. Tomsons ļ>era dzte^ ! \
(17. turpinājums)
S © K O >1 ;\ N S
v -
Bet otrā ista^bā jau gaidīja Imants, studenta vamzi apmainījis pret tumšpelēku uzvalku. Baiba, acis slaukot, aizg-ūtnēm pārģērbās krējuma krāsas ' tērpā ar dziļu izgriezumu- ko pati bija gatavojusi kāzām. Tās bija paredzētas tikai janvārī, bet nu • Imants taisījās prom. Varbūt tas bija tikai mazs aizspriedums, nenozīmīgs iestādījums divu cilvēku dzīvē, bet Baibai šķita, ka salaulājoties viņa Imantu piesaistīs sev ciešāk...
Sakārtojusi matus pie spoguļa, vēlreiz nosau-slnāj usi acis, viņa paņēma rokās trīs dzeltenas ro, Z6S un devās otrā istabā, lai nostātos līdzās līga- : vainim pie balti klātā g^aldiņa, uz kura stāvēja bī-bele ar zelta krustu vākā un koka svečturī dega divas sveces. Baiba saskatījās ar Imantu, viņas acīs ; bija lūgums un pārmetums. Līgavainis pats arī li-: kās samulsis,' neveikls. Viņi abi labprāt nekāptu šai āti-vilcienā, kas posās aizauļot, bet laiks negaidīja, pulkstenis steidzās.
Sveces jau dega, to gaisma zemo istabiņu piepildīja ar dīvainu puskrēslu. Uz slīpām siehām ēnojās kāzinifeku. silueti.
Aiz galda, melnā talārā tērpies, stāvēja jaunais mācītājs Vitauts Daiga. Viņš tikko bija beidzis teoloģijas fakultāti Oksfordā, pilns aņgstskolā mslitota ideālisma un ticības cilvēku laļbiem no-
domiem. Mācītāja šaurā, kalsnā seja šķita bāla, bei nopietnajās acīs zem kuplajām iizacīm tvērās neizteikts spēks. Viņš bija Imanta skolas biedrs, jauns Dieva meklētājs, ne rakstu mācītājs. . ^
Arī Baibas tēvam un mātei bija nopietnas sejas un valgas acis. Viņi bija iecerējuši vienīgās meitas kāzas dievnamā, ar kora dziesmām, ar lielu kāzinieku pulku.
Tikai Imanta māte noraudzījās iekšēja miera pilna. Viņas gaišie mati, kas jau ap deniņiem metās sirmi, bija savīti pīnēs, un tās apvītas' ap galvu, šai brīdī viņa domāja par Imanta tēvu tālajā Si-birijasHaigā, kas tur vadīja moku pilnus gadus, sirdī lolodams cerību kādreiz vēl ieraudzīt sievu un dēlu. šad un tad pa aplinku . ceļieiņ atnāca kāda vēsts no vīra. Savādi, pats atrazdainies bezcerīgā izsūtījumā, viņš mierināja sievu, ar dažiem vārdiem iedvesa tai ticību un spēku, mudināja, i^i Imants augtu savas tautas cienīgs, Tēvs bija karavīrs, sagūstīts, bet. neuzveikts. Vai viņa drīkstēja tagad dēlu atrunāt, brīdināt no briesmām? Imants bija bez vārdiem sadzirdējis tēva balsi, bija saju-, tis savas dzīves devīzi. Kaut bija sāpīgi apzināties, ka vienīgais dēls var zust, viņa kopš vīra aiziešanas karā bija pieradusi valdīt pār saviem garastāvokļiem.
Mirkļi steidzas. Mācītājam līdz pēdējam apakš-
zemes vilcienam bija jāļDeidz laulāšana, lai atgrieztos mājās, Londonas priekšpilsētā ziemeļos. :
Jaunais garīdznieks svētrunai bija savijisi kopa bibeles tekstu ar latviešu tautas dziesmu mirdzošiem epitetiem. V^^
Ies: ,,Tad nu raugāmies nopietni uz to, ka dzīvojat nevis kā negudri, bet kā gudri. Izmantojat laiku,: jo šīs dienas ir ļaunas;" ' ,
Sekoja tautas dziesma
Lērii, lēni Dieviņš gāja ^^^.f No kalniņa lejiņā; Saules meita vārtus vēra, , Zvaigžņu cimdi ro^^^
■ Gaildznieks atmeta pagaros .peiiiu^^to^^ tus, kas bija noslīdējuši uz pieres,: nolika dziesmu grāmatu līdzās bībelei starp svecēm un, raugoties laulājamiem acīs, sāka runāt par brīvības cenu un mīlestības Vērtību. Viņš mudināja labāk paļauties uz to Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem; >,Tie apstāja manikā bites, -bet tie izdzisa kā uguns ērkšķos," viņš ņēma salīdzinājumu nb Dāvida psalma, runājot par vīra drosmi un ticības spēku, Mācītāja balss; brīžam dunēja kā ērģeles un glāstīja kā vēsma. Tā bija ņepai'asta svētruna, bet neparasts āri bija notikums, kas šīs kāzas uzspieda. ;
Baiba, dodama jāvārdu Imantam, likās atraisījusies no vecāku aizbildniecības un uzkāpusi uz-kādas garas šauras laipas, kurai neredzēja gala. Vai viņai nereibs galva, pa to staigājot? Vai spēs grožot Imanta iedomās un virzīt tās, lai viņi dzīvotu nevis kā negudri, bet ķā gudri? jaunā sieva ?ināja, ka mīlestība tikai tad nes saskaņu^ ja tā sakņojas ne vien sirdī, bet ari gudrībā, ^; Imants bija satraukts, bet laimīgs. Viņš vairākus gadus bija tīkojis Baibu,' tagad tā bija viņa. Viņš vēlējās arvien dzirdēt viņas mierīgo, balsi, just viņas elpu uz sejas. Mātes maigums nespēja aizstāt līgavas un sievas piekļāvību. šai brīdī viņš
nedomāja par sasteigto kāzu iemeslienl. Tik daudz un tik dedzīgi viņš bija domājis par pasaules labošanu, tagacļ dažus mirkļus gribējās domāt par savu dzīvi... Vai tādā būs?;
Viņa svētlaimības katediālē lauzās; iekšā pasaules skaudrās skaņas, V
Lejā dārdēja lielpilsēta, ļaudis^steidzās gūt atpūtu un izklaidēšanos,.bet te, ^avu dzimteni pazaudējuši, cilvēki dedzīgiem vārdiem izlūdzās svētību jaunlaulātiem. Dzīves paisumu mētāti, tie turējās pie ticības.klints. ,;Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, ļ}āršanās un zaimi lai ir jums tālu," garīdznieks atgādināja. Un tad niāinīja gredzenus, laulības bija galā. Viņš vēlēja dievpalīgu jaunajam vīramim'"''^""' ' ' niekus.
sievai, ŗoku.dddaras, un mierināja, tuvi-
\ .; Otrā istabā, kur pie sienām, vienkāršos pelēkos logatos bija divas birzis un viens dabas skats ar Daugavu pie Staburagā, bija klāts galds kāzu .mielastan[..Ķbka lukturi tagad dega zaļas sveces. Mācītājs, saskandinājis vīna glāzes un iebaudīļis dažus kurnošus, devās prom. Pēc garīdznieka; aiziešanas iestājās negribēts klusums. | '
Imanta, mātei bija grūti> norīt: zoš« repeti ■ ,.do; mājot par vīru Sibīrijā; Baibas māte sleļpeni slaucīja asar^, Baibas tēvs bija gurds. Vienīgi jaunās sievas balss skanēja droši; viņas apņēmība atbai-spjāsarī Imantā.
. Pēteiļis Bebrups un viņa sievā KŗistīnĢ bijā lauku skolotāji, kas svešumā pelnīja iztiku, strādādami slimnīcā par vapkopējiem. Viņiem vās vairs izmācīties angļu valodu: lai dabūtu labāk atalgotu darbu. Vienīgās meitas skološanai tomēr nebija taļupījuši pūles an līdzekļus. Tag'ad meita bija pie vira, likās — rūpju būs mazāk, bet abus spieda neziņas slogs.
, ļ . (Turpinājums s®kos)