VIJA
[eNA, 1966. G. ii AUGUSTS
)AKCIJA TORONTO.
AlMds VioSsIs» 508 F&lmesfstpn M ,tfilr. 5S1-4533;
' — Silvija AncSne, sasniedzama re-
' r
Rfi4«if8 Noritis, 1749 Victoria Paric 3Ugh, Oilt.; tar.
lits Portnieks, 26 Underhil) Dr., Dob B933;
ZēntiņS, 46 Lyod Ave., Toroato s,
llJA tIROPĀ: Mtiiister/Westf., von Elnem Str. 19. riptus pSc VBjadribas felnāt. Ne-ļeūzglabā, bet uz vēlēšanos sūta at> (Kanādā) vai starptautiskais \s). Ar autora vārdu vai inici^em ķtSs domas Ir rakstītāja persona atbilst arī redakcijas vledoklbn:
iū Ķanadfi --. par mēnesi ^l^;
ļiēn. Ii.»; 6 mēn* J8.60I p«ur gadu 0. Atsevišķa numura cena 20 oenfeo.
ļludinājumu da}ā $l;«o,^ bet teikstā — SC;4o par 1 collas slejas te^.
lēviš-ļtuā-
tīep-foga i^m ie'
^ti. au-ne'
■ļsa-rētu deja
re-
juši pret Apspiesto tautu nedēlu; ASV. 5) :Mtib(^š^^ iblo- : ku ABN, kura piedalās arī lat-vieši, NTS dēvē par laupītāju ; bandu, kas gribot sadalīt, nedalāmo Krieviju. 6) Pats jauiiākais ŅTS kūlenis;ir lielu troksni; sa--cēlušā rakstnieka V;^ Tai^ uzr ņemšana savos apkampienos; ar kuru organizācija,, ka. vista ar' f olu, nesās no vienas vvālsts^^^u^ otru. Kāpēc tāda aizraušanās ar VT^rsi? Tāpēc, ;ķa te at-rodas >tajās ^ašās Krievijas ne- ; ■dalāmības; pozīcijās, kādas; musi NTS. To viņš. nepārprotami apliecinājis P. Aigaram dotajā intervijā, kas iespiesta laikraksta ,Miks" š. g; >11. februāra ; numurā, intervijāitarsis teicis: ,,Jūs zināt, ka; m tautām mūsu gadsimtā neatkarība nekā ' nedod. Militārajā -un saimnieciskajā -laukā noteikšana pāļ lajam tautām. Tā ir smaga prob-lēma — pēc pārmaiņām visas 'Krievijā ietilpinātās tautas saturēt kopā.' Taču, lai iabēgtu no chāosā, tas jāpanāk." Kad irite^ ; vētāļs iemtāja: >,Tātswi, jjīs, ;ko-mī^isma opožicibiiSri^ riecinā-/ tieš: par; brī^;;Visāni:^ b^^ savai tautai?*^, V. Taršis atbildē- ■:
ja:;.,,Mēs atāstam kulturālo m saimniecisko autonomiju^ bet a^ mijai un ārpolitikai jāpaliek ; ļCrievijas federācijas rokās.'' : ■Nobeigumā jāatzīmē,' ka visas nekrievu tautu emigrācijas organizācijas un prese ir ašā opozīcijā pret NTS, kādēļ līdzāgus Meteora rakstam tajos pat ar ^guni nesamekl&ini. Beigās jā- v jautā, kāpēc Meteors izvēlējies tiešršādu segvārdu? Vai tas.ne- ' ^atgādina dzeguzi, kas, lidojot' apkārt, iedēj krievu olas svešās ligzdās?. .. J.S., Montrealā
[t; kā es būtu iekārojusi zvaigzni fcjām debesīm, manu lūgumti ļčurnova: /. ■ ■ ■ ;
li nesen uzsākāt dārbū! Kā va-^ luģt atva^pjuniu? To dabū rādāšanas." ^^^;^ .^^
pzu parasto atvaļiSjumu^^ ■^u^ manas vecmāmiņas bērērn," ^^pārliecināt: ,,MaiiVechlāmi Iniļākais cilvēks. Tādēļ man pie» ļdīt pēdējā gaitā.'' ^
ķm gaWa, Ķļučumova nepacie-
pīskas sentimentalitātes! _ „. ļmirušie^^prok mirušos^ bet te ļļiemv Vai tad nav vienalga, kas ^q Mbušku: pabāž;zem zemes? īlisiļfiam. un ar savu dar. _, padomju lekfe jums
fistu^partijas biedra Slobōvabē-Putēju -orķestrim :^ejot pa^ i vaļēja ;sāŗķanā zārkā ckin fpsētu pilsētas nomalē: Pati Ku-ķam, - tāpat k^:citi vietējie pār-ļjgi; kabatai ļakatirķi:^pie
ļnāta/un Eiizkustināta izg^
' "srigais ir •mīļš.'Man vec^ foti daUfe : . /'^A^^
ļikķo spēju turpināt: v,Tāp^t """giem biedrs Siobovš ;;. :r ļes kādu tur ^vecū bābu sālīdzi-p, kuram nopelni partijas dar-Jartrauc Kučumova. „Ja
at aujas, es jūs nodošu tiesai! fir.to beigusies.
ijujņsiseikos) v. K ■
jūs
i
Mira Celi®
Ivars Lindhergs
MTTOA AMERIKĀ
1051. gadā iznāca dzejoļu
cā;t, ,,latvi^u literārajiem centieniem trimdā?" j,Es personīgi nerakstu he trim-
grāmata «Kvintets", kurā bija ^ " , i^-^-^s^ "..«.^j.- -pārstāvēti pieci no šiem dzejnie- f . viesiem ņe kadai īpasai , iiem. to^ vidū arī Ivars Lind- latviešu :grupai vai pil^^^^^^ < berg . par spējīgāko no viņiem- f ~ ?_ ^^^^^u latviešu au-Lindbergs aSst Ināru ^6.1. '^l'^^. '^^^^^ chu,betpiezīmē,kaKārlisabele^t^^J^'^y^ ''^"^
jun. kopš tā laika, liekas, visvai-
tikai zars.
-1 r. a^^s <«„«n,ō v,n ,No tā varētu secināt, ka, laikam, rak progresējis. Agra jaunība no , , . ^
latviešu dze niekiem Lindbergs f« r.""
ciem-jl.s Frici Bārdu un Andreju "f*-!* ^f^'f
■ Un tomēr Lmdbergam bija an
.Eglīti, vēlāk uzmanību saistījis
A11 L j .-,„i,o 4acT.airfe optlmistiskss atziņas par trimdas
Aleksandrs ^al^. kura iespaids /^^^^^^^^ _ ;^ ^^^^^^^ ^ejā
Aiz upītes daiļas meitas, Krastmalā pilna salauztu Irnvii' Tuvums kļūst tāle. Aiz ezera halti bērzi, Nekad šeityVienmer aiz kaut kā Turma, augsta vai dziļa. Aiz meiiem silta saule, ^ Tumšajos mežos plēsīgi zvēri Cilvēku purniem. Jāiet caur meliem, I Jāpārpeld upeSi
Jāiebrien jūrā. Vēl aiz kalniem sapņu pūts, Jau nāvlte pie durvīm, Tāle kļūst tuvums. Vai redzēju sauli?
esot nākusi renesanse, jo uzplauv
arī manāms Lindberga agrajos
dzejoļos. Pašreiz, man likās, vi- , . .
ņa interesi stiprā m5r5 saista 1^^^ ^_ ^«f?,
VeUas dzejnieks Dilans Tomass ^ " ^ "°
„ . , ^ - . - ; „ izcilākajiem prozistiem ir Ilze
Ferlmget..IHd» «spaidi un^at-.g^jj^ zariņš un Andrejs Irbe. ^iņas Ļmdberp uzskatos^un <to- jimetoē uz lasitSjīem piemi-
jā ra(Ssies nākotnē, neviens nevar paredzēt, jo viņš pats par absolūtu atzīst tikai to; ka nekas nav absolūfs,:)ka; garīgs cilvēks atrodas - pastāvīgā maiņas stāvoklī.
nams kāds novērojums, kaš ne sevišķi glaimo: nespēja sekot uii augt: līdz ral^tniēkiem; Tis reisam izraisījis konfliktus.
NOVĒRŠAMS TRŪKUMS
PIENĀCIS LAIKS IETILPINĀT KORU PSIEDASANU TRIMDAS SKOLU. PROiGRMmA '
Latviešu- jaunatnes audzināša- līdzi cīrulim vai skumji ■ dūdot, sities, to sniegums tiešām ieprie-nas darbā ir trūkumi, ar kuriem Latvietis ir darbā, ir priekos gā- cina. Vietējās skolās kora dzie-pirmoreiz saduroties, sirdī ie- jis ar dziesmu; līksme vai bē- dāšana ir uz samērā solidas ba-griež netīksme un smalks, no- das, --^ viss atradis izpausmi zes, bērni dzied saskaņoti, izlī-žēlas asmenītis. Bet ja ar topa- dziesmās, šī dziesmu gara ietek- (^nāti pat ritmiski pagrūtas šu trūkumu nākas sadurties ga- mē izauguši kori; daudzi spēcīgi dziesmas. .Tas, iprotams, nenāk diem, pamazām sāk pie pie- kori bijuši mūsu mazajai tautai, bez darba '' ^' i^t un ar laiku tas kļūst vienai- Arī trimxiā koris ir vienības un ^^^^ ^īgs: tur jau nekā nevar darīt, latviešu gara paudējs, vidējai un j,^^^^^^. j^^^.^^^
nlL ~,.^P^^^' ^^^^ ^!^fŗ\ neatņemama ^^^^^^ J^^^ .^^^^
parastais aizbild_inajmns. Gan- dzīves sastāvdaļa tautas gara lie- ^.^^
^^If ^ •'''^« "f . Th^^" Kaut no Sirds visās pasaules ma-
fTZ"-' Saju, ar valodu_ istaba/' j,, dziesmu svētkus, ko-
Ihh. Tf. ^ ' ^^"^^^ .^J T- Pā^^ jauno dziiidātāju,
^ br dis, kad trūkums izaudzis par augumu gadaja sistemātiski, ^sa- nodrošinātu šo dižo svētku W' T ^V' tf _Pama skolu vecākajās ^^^.^^^ ^ _^ skanēt balsis no malu maļam klases macīt kora dziedāšanu. ^^^^ ie^gstot, ļ^evi šii
■ T- ^^^P"™ J'f "^"^^"^^^ ^' parādībā vainot jauniešus pašus,
bas gadu apritējis latviešu sko- mata un vidusskolu programmās -^r v. f ♦
1ām svešumā. Izaudzināta un lat- un tika mācīts tāpat kā latviešu " ' . "f^^^^ll"
viešu sabiedriskā darbā ievadīta valoda, vēsture u.c. priekšmeti. daudzveidl-
paaudze, kurai tēvzemes jēdziens 'Kora dziedāšanu mācīja, - t^f^ vecāku, apkārtnes uņ
LaifcvieSu grāmatu izdevēji sū- dotajām grāmatām aiziet sludi-dzas, ka trūkst pircēju, kādēļ dā- nājumu samaksai. Kāds ASV
vēl saistās ar miglainām agrās tad, bērnus ar to iepazīstināja un bērnības atmiņām. Viens otrs no; viņu toaļstiņas sāli veidot jau šiem svešu kultūru ietekmē sa- mazatnē. Reizē; ar to par koj-u
pastāvēšanu Latvijā nebija jābažījas. Bet ko vērojam trimdas dzoši tīrā latviešu valodā, cits skolās? Kora dziedāšana nav už-
vu gara pasauli veidojušiem jauniešiem runā labā, pat pārstei-
Starp ideoloģiskajiem un sa-biedriskaijiem jautājumierd izde-Vērpjot pašapziiiīgp Lindber-vās izritināt ari dvāra Lindberga '
gu. kas^mīL.isiņāt cM^ domas, biogrāfijas, pavediemi līdz; ļ^^^a^^^^S^^
pajaut^u W ko^ Ķti v^ iam._M3. gadā Lin^rgu^pāris ,aisa^,:'^3j^er^tas.pa. Latviešu trimdiniekiem radu-
šu^uzķoatt)iMil(mier^ uz -^enku. Pirmas^^ Tomēr da]a iz- -izp^B'^^ «ei^d 'i^. iŗ^oS
,;Kas ir ;dzeja?T Ģaŗķajamais mājvietas ibija 0^1^^^ , i i'f* +
draugii ietekme liela. Ir arī naivi domāt;; ka senču asins ibalss būs stiprāka par svešiem aicinājumiem pat tad, ja latviešu skola; un:it ipaši vecāki svešo atvaira . tikai ar pusjatidu vien, nesistēmai-nepārliecinot. Lai latviešu arī nākotnē, au-un mūziķiem pienā-kora dzie-
kā, - valodas „garu tekā" .mū- vājā vienbalsu. sniegmnā, pat "^«a"^s"zņ«iHs«.m visās, ^ļ^^^ su jaunieši dx)das atzinās mudi- daļai skolēnu uz skatuves klusē- f^: P^og^f^^. Tas gan nāti. ka .tautas locekļiem, savu jot vai: tiWco dzirdami kaut ko ^^^i^ domu paužot skaņās, tas būtu
ne
sveša gara izauklētā.
^ižde^mu g^I p4;kto^W auMrumpielo-astes grimattirģo- » fV>f ,>^te,ksmi,-^^^^
kattos) nepārdota. Daļēji,, rar-tājs«Mā.gadljumāto^^^ «r* :im.Stota,»rtJoj^ dzināKiiem un
it,;^er taisni,a. 0^ svarīgi, * uz grSmat^ ™g ™edamies vel to ^^.^ «f V la.^^
^.natās nav iespējams izpš^^^
„racot". mv„baisu"! - }qj ,sīs plānošanu un daudz labas:t|^-
teiksit. Bet -kā naas, ka ti« f '^f''^
skolēni štaipbrižOs it skali sa. '^^^ '^""^ P"'
Bet valodai līdzās Laima lat- saucas un 'kanādiešu skolās ble-
nākumus, pēc kurieni klusiba visi ilgojamies. Ir taču savādi, ka
. ir ^^i^^^ m^jvie.^.a^Mi^aga, xv^r.^iM- teinācījušiēs veidus, kā -iiļ nļmuBJŠ tipiaii BUiveriiB S9is ^""P^^^^t skaņas, tas t
. puisis atlieca galvu, izstiepa ka- bergs Ameriku, nekāda vināts^kāds vecais veids. Radu- padara pasu sentēvu:valodā,
; jas pāri raitoajalteļa^i un sa-uzskatā par se^Jķ^^ ^^^-^ katni šies atkal liet(ytu grāmatu pārde-
: kārtoja ŗvas^^^ u.u.t«zu«. xr .«uu .av.u.
speja pateikt neikdienišķā valo.; sociālo iekārtu par ideālu. To- "^^^^^ vad erāmažbu dolam" pa- drīz visi agrāk iznākušie vai pat viešiem šūpulī likusi dziņu to ži dzied koros? Pie tarn, cik ga- -ianoc dā to,;kaiir ikdien^^^ laikrakstā ^a-: Latvijas laika izdevmni. G locīt kā vālodzei, gavilēt, dījies šajos skolu koros noMau- ^^^Jf^^^^^
ir momenta iespaidi, miniatū. pasaules mālam, solījušas pie- ^. kādreizējam īpašniekam mi^-4;^^ jauimjai aut^i.^P^. ar
: ras.:.Pa.sd2^nieķs:ir^^^^^^^^ lai uz ^ tām ^pārceltos;
no parastā (Jilvēka tikai aŗ to, ka f ^,sm domu; biedra ^^āra .j. r^p-^^^ ^^^^^ latviešu tirgotājam. Citos gadīju-
lieto dzeju 5avu:iespaidu,,pā^Bredrlcha vārdiem viņam pa^^ iespējams, jo par mos latviešu draudzes vai svēt-
KULTŪRAS GHRONIKl
salīdzināmi vairāk panākumu nekā brīvajā Latvijā, tā ka varētu pat runāt par tautas deju renesansi!), latviešu gara vitālu daļu,
toojum.1 un atziņu te^ sludinājumiem jāmaksā vai to dienas «a^saņemmas^i^ cēsls 5. » miris gleznotājs tāju, sānsi^ latviešu gara vitālu daļu
Katra savu gaŗip. speju attīsti-: savām kādreizējais NacionāKs ope- stādēs. VairSM viņa d^bi ievi^ "^^^
jusa cilvēka mužaga^ms ir no^^^^ ras un Nacionālā teātra dekok-toti Cēsu vēsture un mākslas ^^^^
tumsas uz gaismu^to^^ ^^^^^^ ^ : ■ . f ^
megma fiksēt dzeja un, varbūt.^"^ m T,rn.ramma un tikai naša ne
ar mazliet asāku skatienu saska- ^avas mantas. ,,ipiiKvaga mik- tn«,ō,.t.u vai t>āšvaldiibu iestādes aizmet ^^^f^^ ^^-^ t *iu„-i»
ar mazliet asāku skatienu saskata šī gājuma ceļa zīmes."
> :,iVaiēšat^m:ēģinā jis dzejot arī SS,;!^V ^21—rH'™ imgliski?" netumu virziena. Rietumi, par
rnSS-™?^-^'v^^ f 'gads. Grāmatu cienītāji tomēr tu vai pašvaldību iestādes aizmet; pr^f, j. Kugas un L. Liberta. S^!^.^^^- ^f^*^ ^i'^^Vpriec^kpar šādu izdevis iegS- l^ā nekam nederīgu ckam;^^^^^^^^K^^^^ 1940, ^^da darhoiās r&,Ts
mā pāri-Amerikas kontinentam^-^ pasākiims.
lu programmā im tikai pašā pē-AnšlavsEgļītis nesen pabeidzis dSjā laikā šur tur apmācot pa sava romāņa „Malachīta dievs" bērnu korītim, kas tom^r tikai
is esmu,"
^«ru i • . - tu maksu,'tādēļ neprasa pēc ie-
Lindber^s Sf^-- mesliem. ; : j\iši nekā citas, fl^ļ to .W
i4naDergs jau bijis savs priekšstats, n^pier
Citi apgādi piesola atlaidi vai jums pārdevējiem izbeidzies, bet nākšanas, pasutinot un sāmaksā-
npiamh, WQ.r «,•«Y^«^a^ ofr vm\ r'"'^' ""T" kādu grāmatu par brīvu, iā pā- apgāds nav domājis otrreizēju jot iepriekš. Sādā veidā iegādā-. — —----- » ^.^------ ^
S Sbs ^āS^^Si^ ^^^^^ izdošami.:To izmanta daži ap-^^j^^^
v^dā^S dažāmdieuā^ 4 vairā.^^^^ Vienīgi tad,, ja j^ bērnos ie
'k^j^r^iT^ ^ir. ^^^^ atlaidi feot: pēdējos
nosaukumu «Jolanta iDurbe." Jau- Būtu arī vēlams pavisam maza-no lugu pirmizrādei sācis sāga- jos radīt un veicināt interesi ko-tavot ALT Vašingtonas aīisam-ru ^iedāšanā, lāi tie vēlāk lab-blis rensora. Osvalda Uršteinaprāt stātos pie vingrināšanās
jaunajā mākā.
eksera- kiem gadiem, atkarā no apgāfla <āos!es ari iumejS.
ka,-i«izē āŗ to
savu piederību latviešu- taū^^^ ___________
,»ad. esat: īsts: latvietis?"; Lm(^ergs strādā !Par 'kaitopftt okā retumu tmrdōtu'ļpS g^ kādu'grāJStu mi
es art #zinos pa:mājas^^^to arf ss^iem pastaivīgajiem pircē-^^^I^ cenu vai darba. Tā daži nepacietīgāki la-
un majestātiskāks. Ivars ^^^^^ atbalstītu igrāniatu no- «dažreiz pat ar apgāda atlaidi, lai sītāiji pat aazmirsuši, kurš ap:
,4tšķirība Starp mani un dau- ?*^^^^^^ tomēr krietni lielāku maksi: ja jau in- kuram jau samaksājis, it seviš-
i»4..^-.j;.-__ .•_ ltt ir ķimikē. Lindbergs arī iecerē- ---i .; . _ »a,«Ac<on«-{ T.sia»>n: m.ōrw,«,4... ..-jv, n Vo nr-šmat-n iimšv .ni(-x b^n^f;
dziem citiem latviešiem ir tā, ķa
. f j • neatmaksājas, jo peļņa par pār- .^eresenti vēlamo grāmaitu grib ķi, ja grāmata iznāk citā konti-
es atzīstu kiiltūrālo un etnisko J^s,f"rpināt studijas. • . ; ' / iegadāties, tad 'lai ihaķsā cenu, nentā, kādēļ pie iznāikšanas aiz-
nacionālismu, bet ne politisko." :^.^^^^ kāda tai ir pārdetveja mtverē, kaivēšaņ^ jāpieskaita samē-
..PĀRMAIŅAS . «JAUNĀS GAITAS" .■ 'REDAKCIJĀ :
audzināsim patiku dziedāt korī, vēlēšanos :cīsiesmā paust latvisko sirdsdedzi, mūsu koru pastāvēšana būs nodrošināta. Bet ja, palikdami kūtri, vienaldzīgi un: m-vārīgi kā līdz šim, paši ierobežosim niūsu kultūras devu jaunajai
Sava veida interhacionālīstsO'^ tocās, ka šlu viņš kopj ar izcilu gaumi un ne apgādā note«^^
„bava veida mtertiacionalis^?:, sanfrancis^ -
Dr. Ojārs Krātiņš, Kaliforni j^ universitātes Berkelejā mācī- / '^^^'^SnS;'"ji
^^Mberģs uz .^^ Odz šim inēs mata kļuvoisi veca vai i^
bildēja ņeWesi, ap leemot, ka gal- tu, tā un baudīt vairs necer uz tās pārdošanu par tā^ bet, mazliet novēlo-
rā ilgais pasta ceļošanas laiks, bas ^ēks, sākot ar šāgada L au, desmitu laikā 'lat-'
Nav tomēr jāgaida, kamēr grā- Nogaidot ,.īsto" acumirkli, lasī- gūstu uzņēmies žurnāla ..Jaunā aJiesmu svētkus trimcis
.Gaita" recenziju nodaļas vadī-^^^^.^^^^^
_. — ibu. Apgādi lūgti recenzēšanai pa^
vem ļreŗffbu saskata iņdivi^^^ amatieru teātra iespē- viņu kā dzejnieku. Cerēsim, ka nomiālo cenu pēc gada vai ilgā.. joties.: var arī palikt bez vēlamās redzētās grāmatas sūtīt tieši Dr.
aja^^cilveka. jam uz eksperimentālas bāzes, drīzumā pavērsies iespēja redzēt kā laika. Maidi grāmatu ieigS- grāmatas, jo citi tās izpirkuši. O. Krātiņam, ia75 San Lorehzo
,^adanozin^,^ turpināju.vai- Kaia-' Eritis Ave., Berkeļey,Calif. 94707,
S. Sniedze
TEODORS ZELTIŅŠ
■FIAGMEN":
no jaunā. 1[i6MĀM,,ANTI^^
;■;;:::^■■■:... v.' :orāimtu:draugāapcsām ^:
::v::k;':-ii:^:;::^-:-.'-:^:;;:;'--.:;- :■:
TādiLvāMu kucēnam deva |)irm kas to ha manis paņēma. Bet pēc dažiem mēnešiemf iestādamies armijas^ dienestā, viņš Skaču man atdeva atpakaļ. Ar;otm saimnieku sunim bija tāda pati laime, pareizāk sakot, nelaime — viņu iecēla par firmas pārstāvi Venecueiā,Ifn trešo saimnieku dzērāju Skačs pats necieta, rādidarns viņam zobus, kad nāca pilns mājās,"
„To suni es gŗibii redzēty" izsaucās Antiņš. „Tais-" ni tāds man būtu pa prātam, kas ne^^^^ jo es arī esmu^^^^^
;,Bet ---es jums teikšu |Odīgi, jo nemēdzu^^^ ; žoties--viņš nav tīras sugaS; kaut ari to ļoti maz ^ar manīti Sķafiā tēvs ir palicis nenoskaidrots.":
Suns, par kūru viņi runāja, vientulīgs gulēja sifir vā stiepļu pinuma I)ū0, uz gaiši pelēkajām ķepām melno purnu nolicis. Arī muguta viiiam bija tikpat tumša kā; vācu aitu suņiem; bet aste, kājas un pavēdere pelēka: kā vilkam.
:„Ģikjus par viņu prasāt-'?: jautāja Ahtiņš, kam suns pēc pirmā acu uzmetiena jau patķ^^ .: .iTā kā^ es redzu, jūs Skačam Msit labs saimnieks:— ņemiet viņu par četrdesmit pieciem dolāriem, ditam iik lēti es nepārdotu, bet jums kā;. "
Jaunais suņa īpašnieks notupas pie atvērtajām durtiņām: „Sķač, paklausies. Es zinu^ ka tev ŠisĻ dzērāju dotais vārds nepatīk. Tev turpmāk tam ari vairs nebūs jāklausa. Bet paklausi vēl šo reizīti un nāc, lai ātrāk tiekam mājās. Jā, tev tagad būs jaunas mājas, kur katram plencim, ja tāds tur gribēs gāzties iekšā, tu varēsi ķerties biksēs. Nāc nti šurp, sunīt, nāc!"
\
■ te notika brīnums ---suns:Antiņam paklausīja, uzlēca no salmiem un, asti vēdinādams, sāka vinu sirsnīgi apostīt. Nē, Skāčam: nebija nekādu lebiL dumu doties līdz kārtīgam atturībniekam, uri jau pēcMža ATiņi abi kā lieli draugi iekāpa taksītī^ lai ātrāk tiktu mājās.
- Durvis atslēdzis; Antiņš palaida Skaču sev pa priekšu un pats palika gaitenī gaidīdams, kas nu
/notiks.;:/;-: ■■■■■'■■■}'..;.:: \.
Suns, acīm redzot, pie saimnieku mainīšanas pieradis, jaunajā mitekli jutās kā savās mājās: ViS-pirins viņš ieskrēja virtuvē. Tur neko suņa ievēn-bas cienīgu neatradis, jōRagna: tagad atkal par vīra vakariņām nerūpējās, apostīja, visus dzīvojamās istabas kaktus^ pie krāsu paletes spēcīgi no^ šķaudījāsun tad pa pusviiiisvaļ yīm ielīda guļamistabā.
Antiņš ar aizttirētu elpu gaidīja, kas rm notifei: Ja Ragna tur bija, tad tūdaļ steiguma sauciens. -
::To viņš tomēr nesadzirdēja,:bet kaut ko pavisam citu --sirdīgu Ska^a riešanu; ^
Tie bija pimie, pēc vairākāin dienām viņam teiktie vārdi, un Antiņš tiem mundri atsaucās, pievilkdams suņa galvu sev pie kājām: ,^Ņebīsties;: Esi pavisain mierīga. Viņš tev nekocUs. Jūs tikai, kā nākas, vēl neesat viens ar otru iepazīstināti."
Ragna ņo lielā izbiļa kaut cik jau bija atguvusi^/ jo sāka dusmoties::,jKas tas par zvēru? Kā tās te gadījies?" '
„Tās miūsu suņuks," Antiņš, sunim blakus uz grjclas nosēdies, glāstīja Skača galvu, kas nomierinājies itin mierīgi skatījās baltajā, spocīgi noziestajā sievietes sejā.
M
Guļainistabā ieskrējis. Jērs ieraudzīja sievu pie tualetes spoguļa ar galvai aptītu dvieli uii b^tas ziedes noziestu sēju. Tā viņa allaž darījās, kad bija bijusi vannā un mazgājusi matus, tiešām izskatīdar mas tik jocīga, ka sunim gribot negribot bija jārej. Bet cik īsti pārbaidīta viņa bija, no pirmā acu uzmetiena nevarēja pateikt baltā, sejai uzķepētā smāķa dēļ, . ' i '
Vīru durvīs pamanījusi, Ragna iesaucās ar drebošām lūpām: „A-a-antiņ,glabļ"
,,Jā, es tev to nopirku, lai tū, kad esmu darbā, mājās nejustos tik vientuļa." : •
,,ru esi jucis," teica sieva, tomēr paļaudama klāt pienākušajam sunim apostīt roku. Un viņa pat iesmējās, kad Skačš sākumā stipri pakautrīgi sāfe to laizīt. Pēc brīža suņuks jau bija ar priekškājām Ragnas Mēpī ūn sāka ņo viņas sejas nolaizīt balto ziežu. „Vilkuij, trakais; ko tū dari? Vilkuk, ■riņisties!""' . -./..-i:
JĶ tas viņani ir labs, īsti piemērots suņa vārds," atzinīgi iesaucās Antiņš un priecīgs domāja, ķa niiers un saticība ir atkal mājās.
Tīrs ar sievu bija sākuši atkal runāt, un tas, bez šaubām, bija par Vilkuku kļuvušā Sķača no» pelns, par ķo Antiņš jutās tik ļoti pateicīgs, ka suni vakariņas bagātīgi pacienāja ar krējuma mērcē sutinātām vērša aknām, ko ēda arī abi cilvēki. Aknu maltīti, protams, sagatavoja Antiņš pats, kamēr Ragna spēlēj ās ar suni. "
' Tā nu šovakar sieva ari guļamistabas durvis atstāja neaizslēgtas^ un vīrs atkal varēja atgriezties sava gultā. Tāpēc Antiņš vannas: istabā, zem dušas stāvēdams, sāka pat dziedāt, un balts nomazgājies, ar karstā ūdens sāsārtinātiem vaigiem, uzvilka arī tīi'U pidžamu. Viņš daudz labprātāk būtu gulējis naKtskreklā, kā to darīja, būdams neprecējies, bet Ragna, kāzu naktī naktskreklā viņu ieraudajusi, smieties un likusi kreklu vilkt nost.
Bet Antiņam gluži plikam netikās gulēt. Viņ^ kaut kā pat zem segas tad jutās nepieklājīgi kails.;
Nospodrinājis arī zobus un muti izskalojis, viņš iznāca no vannas istabas un taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kur vēl sjndēja uguns. Tātad sieva viņu gaidīja, un vīra gaita kļuva vēl mundrāka. Bet jau guļamistabas durvīs Antiņa seja pastiepās drusku garāka nekā nupat bijā bijusi. Gultā ielecis, Ragnai blakus gulēja Vilkuks. :
. Jēram tāda suņa izlaidība nepatika, ūn viņš pat sarauca grumbās pieri: „Es nu gan domāju, ka sunim nevajadzētu ierādīt, ka viņš tāpat kā cilvēks var gulēt gultā. Galu galā suns ir tomēr suns. Vilkukv nāc uz dzīvojama istabu, tur tev ir mīksts paklājs, kur gulēt, Vilkūk, vai tu dzirdi?"
Bet Vilkuķs:tikai smaidīja, sārtu mēli izkāris, ūn šķelmīgām acīm skatījās Antiņā, it kā teikdams: guli, ja gribi pats uz sava paklājā, man te ir labi: Un ailŖagna jautra sniējās:,,Ļauj, lai sumtis pa-, guļas, lai pierod:pie jaunās mājas." ; !"
Taču Antiņam prāts nemaz nebija jautrs: „Pie labiem tikumiem jāsāk radināties jau no paša sār kuņia. Un viens no suņa tikunjiem ir — gulēt uz ■ grīdas." ,■::';:;.: :.
Viņš piegāja pie sievas gultas: un gribēja suni pats no tās izcelt laukā, lai aiznestu uz dzīvojamo istabu, bet Vilkuks apvēlās uz muguras un izsISJa gaisā visas četras kājās. ---^"7:^: „Pakasi, Antiņ,: Vilkukam vēderu. Viņam; dikti tas patīk," teica Ragna uri pati sāka kutināt suņa pakakli.'■■v;:^v:/\ . . '' ■
Antiņš sievas un suņa aicinājumam negribēja pakļausit: Ragna, suni tā nu gan" nedrīkst izlutināt, tad mēs viņu samaitāsim." '
,,Neesi nu tik cietsirdīgs. Pakasi: Redzi, cik mīlīgi viņš istiepj tev pretī ķepiņas/' ;
Vairāk sievai nekā sunimpar prieku, vīrs beidzot padevās un sāka kasīt Vilkuka izlaidīgi augšup par griezto pavēderi. Suņa acis smaidīja, un viņš ar pakaļkājām sāka airēties pa gaisu, kā kādu neredzamu divriteni atmuguriski mīdams.
(Nobeigums sekos)