JVIJA
ENA, 1966. G.
14. SEPTEMBRIS
REDAKCIJA TORONTO. ^ Alff«ds Vinčelu, 508 P&lm^ton
t.; tālr. Sai—4633:
— SUviJB Ancāne, sasniedzama 'Ž39;
, I RudoHs Norītis» 1749 VictOTša Par» o^ough, Oiit.; tālr. 759-8076; Ints Podnieks, 2« UnderhiU Dr.. Dok 7—6933;
'līdis Teteris, 17 Chester Hill Rd. 463-422(5. ,
OIJA EIROPĀ:
-44 :Mūiister/Westf., Von Elnem Str. 19: uskriptus pēc vajadzības īsināt. Ne-neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta at-straarka. (Kanādā) vai starptautiskais aēsļ. - Ar iB(Uto:ra vārdu vai irdčiāļiem teiktās domas ir rakstītāja personīgs 'jumā atbUst arī redakcijas viedokkm. ~y un Kanādā — par mēnesi $i.60; mēn, 14.50; 6 mēn, $8.50; par gadu 16.06. Atsevišķa numura oena 20 oentu.
Uudlnājumu daļā $l;8o, bet tekstā 3^.20 -ļ 16.40 par .1 collas slejas telpu.
LIENS
imate-- Lat-s. Tā^ romār blicpta gadā, „Tauta a refe-kis iz-■uekam 'turis-
tembr^ svei-un Bi-un
da]a nbiem. blikas!
garā a no jis at-vināja .usitā-' P&r-ļpalm's rakst-riem lsten^; a jau d jā-laslt.^ aklau^ 'jums blem em... ēlieni, dzīvā .lasī^ ziņā lakus
1
telpai iekārtotajā grāmatu galdS viņa darbi ātri «pazuda". Asprātīgajam ievadam A. Rupalnis pievienoja stāstījumu par pēdē-: jo .5 .gadu vēsturiskiem pētījumiem pār seno baltu tautu, it īpaši latviešiem, kas cittautu senrakstos nosaukti par neattīstītu, nesaticīgu un -uzmācīgu tautu, šādi negatīvi spriedumi ietekmējuši arī vēsturniekus un filologus, jo seno cilšu vārdi bieži vien atvasināti negatīvā nozīmē. A. Rupaiņa sāktā darba nolūks ir šīs nodarītās pārestības atspēkot, ņemot talkā arī astronomijas un valodas ^pētījumus.
Jānis Klidzējs bija kavēts ierasties, bet viņa. stāstu «Boņas grēks" ar atzīstamu veiksmi nolasīja jaunās paaudzes pārstāve Ilze Koroļkēviča. No dzirdētā iepriecināja Klīdzēja iejūtīgais stāstījums par mazā cUvēka Bo-ņas dvēseles šaubām un vienkāršo sirds skaidrīlbu.
Jaņiņas Babres dzejoļus lasīja Dagmāra Jaunzeme, bet dialek ta J. Leidumnīka dzejoļus T. Pui-sans, no ti^m ausij tīkami bija „Meža koncerts" , Un ,,Pusnaktī". Savus darbus dialektā lasīja arī V. Bojārs no Kalifomijas un viešņa Elēna Laurinoviča.
Kā pēdējā 'rakstnieku cēlienā savus dzejoļus skandēja Biruta Senkēviča, izskaņai sniedzot ar! veltījumu bīskapam J. Raricā-nam. Publikas atsaucība autoriem' un izpildītājiem izpaudās arilausos un ziedu veltēs.
āc ciemos pie mums, vecmeitām, būt svētdien?"
isai steidzīgi, gandrīz vai nesaka-amās klusuma vai .agrākās atklā-
omā, ķa braukšu uz Rīgu?" izlik-inām, izbrīnījusies atjautāju, aču brauksi uz specializāciju! Bet l pagaidām noslēpums. Tomēr tev audz kas maihīsies, būs drošāk, stostās, it kā kavējas visu pateikt
"umu viņas-vietfL
teikt^ ka es nu iestāšos pastijā un s trepēm uz augšu, kā tu to tai-- staigāšu kaut pa līķiem, sauk-Ikas pagalēm, ja tie nav piederē» komunistu šķirai ..."
iļaujos, jo pēkšņi atskārstu, ka es-l?ar daudz. Beļt pateikto padarīt
un, ne vārda neatbildēdama, s,- ka viņas acīs ielija asaras, bet nu maldījusies . . . Daudzie par , Tamāras atklājums, satikšanās par daudz. Nervi saspīlēti līda
steidzos^z priekšu. Pat pretim-evēroju, 1^1 tā pēkšņi atrodos Dr. stājās rokās. Viņam līdzās ir ve-
-r-lnūsu jaunā, mīļā un daudz-a Heinrikovna!" mūs sapaaistina
steigta par šo jauno toni un ne-J^a nespēju atbildēt ne vārda, ti-kātos direktorā.
tofijuiņs sekos)
1
-mii'
liii Irt
Bil'-
i
■mm.-
•Iii ■3»"
MM'
mii
ANNAS BRIGADERES „LOMTAS' BīliNUMPUTNA''^ IZEADE DV DSmĀS CnKAGA-
Mīzūbete
!§aks§;::-
Milestihūir
ugms ir liesma, pēc liesmas oglēs, pēc ogks
Rudens teatŗa izrādes ievadot, Tumsta krogu, ierašanās Lolitas sons, emocionāli noskaņo, bet , DV Milvpļ^u teātra kopa DV pilī, putna iegūšana un pārnesa- nesaglābj saraustīto izrādes Kop-
organizācijas 20 gadu jubilejas na mājās. Brīnumputns ir cilvē iespaidu, ' sviiūbu ietvaros 3. septembrī či- ka judrība atrast mūžīgās un ga- iPar lugas raksturu pārkārto-kagā M. ValteresrEinbergas re- rīgas vērtības un dalīties tajās šanu pāros jau minējām r tur ir žijā izrādīja Annas Brigaderes ar citiem.' , gudrie brāļi Poķis—Ģintis. mAĶ^^n^^^
pasaku . lugu „Lolitas brinum- Pirmajā ainā, uzskatāmi vei- nis^ūrmis, tādi ir arī karalis^, ^^^i^^ kā sapni putns". Uzveduma sagatavošanā dojot grupējumus, pārkārtojot karaliene, Sakāmītis—Tumstis, fa/iiv^nWs\)Ms piedalījušies pāri par 40 dalīb- ansambļa izspēli galvenai darbi- krogus meitenes Plēne-<5uldze ^ ,
nieku, to vidū ari čikagieši,bai, režija izceļ lugas varoņus un Lolita—brīnumputns. Sapņo par pnnci
mērojot garo ceļu uz neskaitā- viņu raksturu pretstatos. Rak-* Pār visgatavāko raksturu at- sapņo par galviu miem mēģinājumiem uz Milvo- stūri pārkārtojas pāros: gudrie zīstams Sūrmis, kuru tēlo Velta Meitene jduna, kiem. Sagataivotā izrāde, ieprie- brāļi Poķis un Cintis, labsirdī- Pelce. Viņas dzidra iznma, neda-^^^ ■ ^^^^^^ cināja kuplu skatītāju pulku un gals Abiis un ganuzēns Sūrmis. lītā uzmanība savam spēles bbr fūn ir uawn^ notika Mather vidusskolas zālē. Notikumi B®kārnīša mežā un jektam, saspēles un reakcijas ''^"-^^^ '
Vecas dziesmas ietērpšana jau- Tumsta krogu zīmē varoņu vei- pret partneriem parāda taļianta uguns trkesim nās skaņās „Lolitas brīnumput- došanos. Režija pareizi akcentē dzirksti. Profesionālu varējumuPēc^;fe na" uzvedumā velti meklējama autores vēlēšanos sirdsskaidrību raksturo spraigums un sprie- oglēm p0lni.
efektos vai jauninājumos teātra tatrastēt ar netikumainu aiz- gums, ar kādu aktieris veic savu darbā. Jaunā skaņa ir tā kuplā raušanos, pretstatos norādot uzdevftmu.
Mūsu pazīstamais mūzikas darbinieks Arnolds Kalnājs 13. septembrī atskatījās uz 60 mūža gadiem. Plaša un daudzkrāsama ir jubilāra niūziķālā darbība, jo latviešu sabiedrībā viņš parādi-jics ne vien izcils diriģents, Ijet ari kā talantīgs komponists, sekmīgs ērģelnieks un nopietns, mūzikas paidāgogs; Savā ; dzīvē un darbā Arnolds Kalnājs pie rādījis nemitīgu im centīgu aug šupeļu, cīnoties par latviešu na cionālās kultūras pastāvēšanu, stiprināšanu un nākotni, Tādēļ būs lietderīgi pakavēties pie Ar-noldaKialnāja dzīves gājuma,kas daudzējādā ziņā radniecisks latviešu censoņu per aspera ad astra.
1906. gada 13. septembrī Vai-ves (agrāk Veismaņu) pagastā
pretstatos norādot uzdevftmu. Sūrmja raksturu ***^'''''y'*>^^^^^ jauniešu saime, kuras zīmē no- raksturu maiņu pozitīvā vil ne- sniegt mākslinieciskā ģata^ibā dāmas straumes pēkšņi 1^^^
tika šī izrāde, piedaloties vecās gātīvā virzienā. Labi izceltaJ gud- koka zirdziņa skatā prasās to sprostus. Tāds spēks droši ras- kTaižu* 5"audzer"'l^Tā^^^ un vidējās paaudzes teātra dar- ro brāļu plātīšanās krogu, šī parādīt ar tīras bērnišķības naī-^ skatītāju acīs ūn saimnieka Berkholca Mmehē pie-biniekiem galvenajās lomās. Tā aina, būdama_visgatavākā' visā vumu- šī. bēmišlpba būtu Šur- ai^ī Aļņa varoņtobam piešķirtu ^ima astotais bēms^ Arnolds dēļ būsim skaidrībā, kāpēc lie- izrādē, labi kapiņa pirmo trīs mim devusi rakstura dsaļumu, lielāku spēku. Karalienes (Edīte mūsu laikos tik lielas ģimenes 1ās skatītāju saimes priekšā cel- ainu attīstību. Princeses pilī ķo skatītājs dziļāk: pārdzīvotu. Kalmte)bajāriba bija p nav vairs pazīstamas ne okupē tais^darbs'ar savu atbildību un starp meiteņu jaunības sapņu Bez šāda padziļinājuma mv sa- ma, taču vājadžētu^^^ "v^^ iieiāku tās Latvijas ciematos" he ^ri Jipzīmību kalpo nacionāliem uz- rotaļām ar ziediem un rupjo protama sakarība starp Aļņa — iekšēju cīņu, redzot saviem lu- brivo latviešu" mātās svešumā devumiem: jauniešu piesaistīša- Pnnču iebrukumu un pamatīgo. Sūrmja augšanu. tinātajiem dēliem noraujam ne- ir labi būt pastarītim ko visi vēna latviskās dzīves pārdzīvoju- izgāšanos izcelta princeses sa- Ari Aļņa tēlam PiiJūgi nepie- ļietīgās maskas, pirms pārslēdz cā^^^
mam iemācot latviešu v^l^^. j"^?^^"^^^^^ ^^ varoņa tēlu. ciešams vientiesīgas l^estfbas savu^^ n^^^^^^ ^^^^^^ ^^^^^^^^^ ^^^^ paša profesora audzēkni .
iepazīstinot ar latviešu ^ramu ^2^^""^ ■ "^T!" ^^^'^^^f^^^^^. W un; ļaunā iemiesojumi ritU kuŗal ri^miņa . kājas āva stes ģimene Ļotf dūšīgi un vīns bijuši izegān laiski savu mūz'i-
Z^.^rt.r^. T^l^TT^t^^T^ pLt..bi bradāt Kaiopado^^^^^
..„r^= A-_-,j_ xr skolti bija āTēJi stm:
nereti vecniodi-uz priekšu va-
res galvenais nopelns ir iedrīk- Princis Abiis ar savu pavadoni sirsnības un stēšanās piesaistīt jaunatni nā- ~ reizē ar putnu ieguvuši gud- ma vienkāršības.
Latvijas cntāiu ™dam ^ra^li^T^I^S T^^ZTl^M"^^^^ an t.k augstos svētkos, palīdzot sos atvelto un apspiestos attei-ta ^"^f^msMm^^ Tā ari jāmskata, ka svari:,,
jaunatne, meklēt brīnumputnu, « davmat m gak neka Spup konsekventi » „„ ^ ^ ka dzirdējis klavieru un vijoles spēli. Par pat- fomp Sra Zarinanēvs o4 «u mūzikālukogu,Am^^^^ •
^ta^ Anna Brigadere runā ^ ""^ SiSt^S^ S ''^^^ riotista da«,ibu pirmā lielinie. S'i ^pakāpes pamat- nāja per« spiedis latvie- -
nJ^f. , , Šrita " ^S£^^^h2&^:««»»teab»V»m Im laikā(WW.:g.) viņu arestēja skolā.l» gada noti^^^ Araižu šu kora dziesmas airlSentu vec-
„Im ī r R^žiia inaši akoe„t?i„,l kara SSSf aIHL^SiiS^S-T^'»^-dziesmu svētki ar «iv meistars P. JozUus. Arnolds Kal- ,
pnnfe Aļņa augšanu uz pilnību, ^jf^'^lu mek^^mffZS ^^3^ brīnumam, i^slābās. «iri^ntu Arturu , Bbb^^^^^^
V,sa pasaka ir prmca ceļojums ™" meklē urna iemantot ņu pāraugšana, vienam izaugot Šakārnitis tā da- Arnolda : bērnība bija līdzīga Dziesmu svētkos piedalījās ari b. vmāksllnieka g adu,
uz brīnumzemi atrast mistisko «putot Patonot prieks- ^ST^^ZSr-S"^ prieka AI- daudzu Latvijas, lauku bērnu .S^aSun'ptilsSakss. Jau konservatorijas laikā Kal putnu, kas aklos padara redzi- P««ejas a nas beigas, kāpinot uz-stabuli, otram izaugot^par gara ^ „ gormim, sme- priekiem un bēdām. Te lielā ,ūde: jis koncerts atstāja paliekamu nSjs vadīja Rīgas brBlu drari- , gus un bagātus. Atrast šo putnu ^^^^ STZ>C ^SS!„^X!^J& Joties pār izdevušos .diibiņu. ņu mīlestība, ganiņa nebēdība ^f^S^^^^'^m^a^ kori,, «pēc konservatori-un izvilināt vu,a dziesmu spej «f^^ot gaismu efektiem. «Itoeton skatīta s ir ar nneru ŗ^^u^ (Osvalds Bļiims): v^li un grūtības, neiztrūkstot bērņī- Arnolda Kalnāja atmiņā un jas beigšanas strādāja par dzie-ta^ kas, paturot sirdsskaidrību, ^ ļ^^"^^^^
aWod sevi VISU mērķa sasnieg- ^™,^Sot J™t Itaa ^S,*^-1».^> »^ MtmmU^i^.W»."i^fm mm> ,»e«J.. bij» Cēsis, ērģelnieks, draudzes
Ti;,^ ' ■ - m^era^L^T mLm slSvnSnlrTS^^
Bngaderes ™eto darbau "^""^ra, sima^^ pāri - Plēni un C5uldzi - vei- ti iedomāties un saprast tā lai- ,al-laikā bija leU Lat- tam ari, Kaiskuma raežsaimnie.'
ietvara reh^ izcēlusi svarīgākos ron^ vmre nav , tafus p«to T^^^^^ BzeSlempere un Sarmīte ka mazo lauta bērnu cīņu par vijas lauta, draudžu baznīcās, cibas skolas viru kopi vadītājs,
un nozimigte ^pMamm. » ZZ^SSZ SLThS^^S^;*?^ ft.»,--*»;».*!* ««rtbtt-Utvij«..ta*u sētās. Ir i^.gsass&ās Cēsu Bērzaines iKsCg
dl ir karameļu aiziešaŗ^ meklēt Kalnājs
SSAl^ir^S^ b~m£^ labfS^ ~ ^S^Tv^^-f^^^ un kla^lepi^pēli, ;
satiekoties Sakamiša, meža un Zi^.m^stl. ® mi., ^«e. ar itei,a '^|SS^i«a«^^^^^ w V skolā, un,mācīties klavieju spēli jamio.stalotSju. sagatavošanas ;
ii.«7.T«niiiM« iMtaimr™™»» No lugas' .ottfetoāla uzvedumā ļa veidotajiem ļaunajiem rakstu- ,„W^^^w^-^^'*^'^' J^' Bzirkales - Cennes. iestāde. Pirms šim. pārmaiņām
Seoti™ svītrota ceturtā aina, bet tekstā riem, pie kam pēdējam tie ni»,.&»S.t**^-'^-'*''^'>' '«^vētīšanas. mācibā„Ar- i»27. gadā Kalnājs iestSjās Lat- Kalnājs bija kļuvis arī kompo-,;
visur izdariti lietpratīgi svītroju-nas darināti, kamēr Poķlm nefcrū-^^^^^^^^^ ^Mazputniņa" 93. (septembra) mi. Traucējumi izrādē ir pārāk ka iekšēja īstuma. Cintis labi teksta skandēiumā
burtnīca iznāca 25., augstā, bet garie starpbrīži, mainot dekorā-u^^ , ^ , . , . , . . ^
94. (oktobra) burtnīca 5. sep- cijas. Ar to zudusi kopsakarība, ci ^ mlkstpēdiņu, kas turas sa- P»^^^^^^ speciālas teon- dziesmu svētkos paša autora ya-
redakcija kas tik brīnišķī.gi izauga pirmā- va skaļā brāļa ēnā. „ \ S v''^^i*^^^ (Uga Caka- šot baznīcā zvanām.:. Sēdēda: jas priekšmetos. Blakus prof. dībā. šī bija diriģenta-ko^^^^^^
jiem Karaļa tēlu Herberis Misiņš jauna nista pirmā plašākā uzsta^ana^ ■
iem. izcēla, saslienoties un nepadodo- ^j^^^ļ'^» būtu derējis vēl skatījos uz ceļu, vai tikai tēvs miūziķa karjerā atstāja ari prof. tūŗpāt 2000 dziedātāju priekšā, inās, ties dēlu gribai pirmajā ainā. ^^^^^ liriska plūdutn^ teksta" jau nebrauc 'už mācitājniāju..:" Jozuusa muzikāli nopietnā, dzi;i», dziesmu svētkos - viru kora
--■ - ■- - . ^ skandējuinā,, bet — par visu aiz- .gēt bijuši ari jautrāM un lai- ļā un nosvērtā personība. ^ „Jau-
tembri. «Mazputniņa"
atvainojas lasītājiem, ka Kana- jās tris ainās. Par spīti dotajiem
das dzelzceļu streika dēļ viņi 93. kāpinājumiem un uzsvariem
uh, varbūt, ari 94. burtnīcu sa- kas parādās pēdējās trīs ainās
ņems ar nokavēšanos. skatītāja pārdzīvojumā pāŗtrū- Nebūtu bijis par ļaunu, ja
Jānis Jauntirans ka viengabalainība. Piemērotās „Gaisma, laime!" skatiņu lugas
„Mazputniņa" izplatīšanas dekorācijas un skaņu efekti, beigās parādītu ar vēl lielāku
1 daļas vadītājs l;o mūzikā gādājis Andrejs Jan- prieku, kā tas notiek, ja nevai-
OTTO BERGMANSONS
rautīga sirsnība, ko tikai jauni- ^gā^ļ ^j^ķ kad pirmā pasau- Sūma gados viena otra autoritā-; nais rits" ieguva^ 2: godalgu; TS-basar^ priekā spēj sniegt. . ļgg*^^^
(Nobeigums 6. Ipp.)
kara laikā pēc Kurzemes te visai nievaiosi izteikusies par pat kā: tagad,,arī toreiz latvieši okupācijas Vaivē ieradās vēlākā Jozuusa nozīii latviešu mūzikā, (turpinājums fi. Ipp.)
(Nobeigums)
— Man nav .. . Nav naudas, — Jukums meklēja vārdus. '
— Jums es naudas neprasu.
Dāmas smaids atplauka kā hiacinte un, kā Jukumam skurbumā likās, vērās un plauka arvien košāks un krāšņāks. Smaidīja ne tikai ar lie^ lu rūpiķu izēnotā un uzpostā seja, bet arī'kakls, pleci, rokas — viss, kas vien bija redzams.. Neesi muļķis, Jukum, esi taču glīts zēns no vaiga mi ņuji)rkietēm patīc! Kas tur sevišķs? Izlaid vienu riksiti!- Iepazīsies ar..Ņu|orku naktī! Ir tiesa, ir. jau tiesa, — atplaiksnījās kaut kur Jukuma juceklīgās domās, —- sieviete, laikam, smaida vis jaukāk tad, kad viņai padomā kāda vilinātāja spēle. Un Betija? Neraizējies! Pie viņas tev jāiet tikai rīt. Par to taču tagad nav jādomā. Tikai ne tagad.
Jukuma, acis klejoja apkārt, kā atbalsta meklēdamas, un nejauši sastapās ar netālu sēdošā elegentā kunga skatienu, kas, redzami ieinteresēts, viņu uzlūkoja ar vieglu smaiduv tikko manāmi palokot galvu. .
Jukums novērsās, neveikli sameklēja jaunu cigareti un aizsmēķēja. Tillija pacēla glāzi un iļs-smāidīja par jaunu. Viņi dzēra. Tad viņa pieliecās Jukumam tuvāk. Sievietes plecs viegli piesKā-rās viņā plecam. Tīkams smaržu vilnis piūdā no visa viņas auguma. ■ — Kāpēc mans jaunais draugs tik domīgs? Savs laiks ir darbam, savs priekam. Pasaule tā radīta. '
Dzirdi, Jukum, nu tev ir draudzenei Un kāda vēl! Nu tu esi īsts džentlmenis, —- viņš pie sevis smēja.
ir
kaut kur dzirdētu teicienu.
Tillija jautri iesmējās, pieskandinot savējo Jukuma glāzei.
— Mums diviem, diviem vien, ta, Varbūt, būs pilnīga, mans jaunais draugs. ; ^ :
Pilnības, laikam, ir dažādas, domāja Jukums, vērodams, cik līksmi sadrebēja sievietes krūtis zem plānā tērpa.
—- Mani kāds gaida. šie vārdi Jukumam izspruka it kā paši no sevis. :
— Kas jūs gaida?
tas vi-
, — Draudzene?
— Nē. Mana māte. Es nupat - viņai Jocīgi, vai ne? ^^^^^^^^^^^^^^^^^^ v ^
— Kas gan vienkāršāks kā vēlreiz piezvanīt un pateikt, ka šonakt paliekat pie draugiem? —-Tillija lietišķi pamācīja.
Te tev nu bija, — domāja Jukums, katliņš vārās tik vareni, bet vāciņa nav. ņam kaut kas iešāvās prātā.
— Vai protat cept garšīgas pariķūķas? — viņš jautāja Tillijai, tai pašā brīdi sajuzdams spēcīgu izsalkumu.
— Es varu uzcept steku' mums abienij — at-vairīgi atbildēja Tillija.
— Aizmirstiet steku! Es runāju par pankūkām. Jukums atkal reiz jutas savā elementā,
Mana māte ir labākā pankūku cepēja, kādu es
spraukšķ, smaržo, burbuļo un čurkst, šīs skaņas ir tik tīkamas, gandrīz kā modema mūzika. Redziet, lai izceptu garšīgās pankūkas, viispirms . . .
Un Jukums turpināja savu pankūku lekciju ar aizrautību un degsmi. Pa starpām viņš pieprasīja, pudeli zeltera, pielēja glāzi sev un: Tillijai* iz-; dzēra savējo, tā sacīt, dūšas noskalbšariai, tad runāja tālāk. Bet ari runas plūdos viņu neatstāja kāda doma: kā tas gadījās, Juķum, ka tu atkal esi ūz sēkla? Kas pie tā vainīgs?
T Vainīgais drīz vien bija atrasts: Septiņi Žuburi, kas gan cits! Katram taču skaidrs; ja misters UllenmuUers nepītos ar šādām sievietēm, tad ari viņam tagad nebūtu te jāpiņķējas un jāsēž. Sasodītais UllenmuUers! .
Jukums tieši ņēmās Tillijai skaidrot par pareizas uguns nozīmi pankūku cepšanā, kad —-blauks! ^ kāds uzsita viņam uz pleca. Kad Jukums pārsteigts apgriezās, viņā aŗ platu smaidu nolūkojās mistera UUenmulļera sprogainā galva:
— Labvakar^ draugi!
Varēja manīt, ka misters UllenmuUers iereibis. Jukums veikli pavirzījās^ vienu sēdekli tālāk, un misters UllenmuUers pašap^^^ tiilīt ieņēma
'vina'
zem šīs saules esmu sastapis. Viņa cep _ katru piektdienas vakaru, un šodien ir piektciiena. Es arī pats protu cept pankūkaJs, uzskatu pat sevi par labu cepēju, bet mātes ceptās tomēr garšo labāk. Pankūkas! Kā, tās cepot, viss tik /
Kur tu liki Flekeŗšteina:^^^ jautajā jukums.
Mistera UUenmulļera seja savilkās jocīgā :grimasē
. ~ Vīrs iebi'āucis, •— viņš čukstēj a Jukumam, tad pieliecās un kaut ko teica TilUjai, lai tiijīt pēc tam pieprasītu viskiju ar sodu.
— Betļja aizmirsa cimdus. Atbraucu pievāķtv — juzd^^s m Jukums izvilka no
kabatas cimdus un rādīja misteram UUenmuļlē-ram, kas, aizsmēķēdams cigareti, pat nepaskatījās, tikai palocīja galvu. Bet nu gan man jā-iet, — Jukums norausās no sēdekļa, sagrābstīja uz bufetes atlikušos sīknaudas gabalus un sabēra kabatā. •—Māte gaida ar vakariņām. Es jau tā esmu aizkavējies.
Misters UllenmuUers pagriezās un brīdi, acis mirkšķinādams, pētīja Jukumu.:
-: — Tu esi bagāts cilvēks, Jukum! Tev ir kāds, kas tevi galda mājās. Man nav neviena, — viņš klusu noteica. '
— Nu, tad — ar labunaktil-- Jukums sarosījās/—Vēlu patīkamu vakaru.
Misters UllenmuUers pieliecās Jukumam paviršam-tuvu:-,
Neraizējies par naudu! Pirmdien to saņemsi--atpakaļ.[./■::■[ .■;::'.-'-r^:'''
-- Ko nii par tb,---- Jukums, gandrīz kā nokaunējies, norūca, tad, pamājis TiUijai, steidzīgi devās uz izeju. Garāmejot viņa skatiens atkal uz- , taustīja veco kungu, kas šoreiz, kā Jukumam likās, viņu vēroja ar tādu kā: izciUuŠu, skaņu s^^ niņu. Aizmugurē atskanēja: smiekli, smējās sieviete; Kaš gan cits kā- TUlija! Un,; protams, par viņu . . . Jilkums ierāva galvu plecos, paātrināja gaitu un viena lēcienā bija uz ielas. Viņš neapstājās, bet turpināja steigties, tikai' uz priekšu, lai ; atgūtos un sakārtotu domas. Vēl šai paš,a vakarā, pirms kādas stundas, viņš bija gājis šo ceļu jaunu soļu raitā ritmā kopā ar Betiju, Un cik viegls' bija | solis, kāds gaišums un prieks pašā!; Tagad likās, it kā kaut kas būtu izplēnējis, izdedzis; viss kas atlicis, tikai sķāņa, pliekana dūša. Kā viss tā iz- : nāca? Tur viņi palika, misters UllenmuUers un Til. ' lija. Droši vien, tagad rūriā un smejas par viņu. Tas nebūtu misters UllenmuUers, ja no visa neiztaisītu labu joku. Un TUlija? Nekas — katliņš. dabūs vāciņu, un viss būs kārtībā.: Bet ---septiņi žuburi un neviena mājās gaidītāja! Bet viņu, Jukumu, gaida .māte un rīt gaidīs Betija.
. Betija! Un atkal Jukuma acu priekšā iznira zaļa pļava ar pienenēm. Tik pUnām saules! Un zila (iebess. Tik tīri zila un spoža kā Betijas acis. Un jūra! Kā viņš visu to bija aizmirsis? Sākas taču peldsezona. Un viņi abi brauks uz jūru. Šūposies viļņos . . v ^ - ; I
Pie tuvējā avīžu kioska, kā paradis, Jukums nopirka vakara laikrakstu un, to; saujā iežmie-dzis, devās tiešā ceļā uz pazemja piestātni. Dzīve tomēr ir sasodīti sarežģīta, viņš prātoja, kāpdams lejup pa stāvajām kāpnēm, — sasodīti sarežģīta! Uh kas vainīgs? Sievietes, tikai sievietes!