Sestdiena, 1985. gada 14. decembris, 50. nr. LATVIJA AMERIKA 9
Vilciens pilns priecīgiem cilvēkiem. Virs durvīm maza gaismiņa. Kaut ko var saredzēt. Atkal ieraugu bārdaino jaunekli, ko pa ceļam nebiju redzējis. Palieku gaitenī stāvot. Resna zvejnieku sieva mani aicina apsēsties.
„Kur? Vai tavā klēpī? Noslīks!'' — Viņas kaimiņš smejas, citi piebalso.
„Ievelc savas spuras, vecais jūras bulli!" — sieva at-
Spuras ievelkas un man iznāk vieta, kur apsēsties. Sieva mani pazīst. Arī es sāku viņu atcerēties ņo„pirms° kara laikiem "i Art pārējās sejas un balsis iznirst no atmiņu miglas. Tiek pieminēts Koiitants, Timofejs un arī vieta, kur vilkuši vistreknākās doršas, ko paši gan neēdu-šivbet sūtījuši Rīgas madāmiņām. Parādās sarkapgalvīte un manas kaimiņienes platais '"")is izrādās pilns visādu jūras un zemes labumuv
kupejā karavīru grupa dzied par dzimtenes meiteni un laiž no rokas rokā dzimtenīti.
Trešajā.. .Nē, trešās vairs nav. Viss vagons saplūdis kopā dziesmās, smieklos un dzimtenītes smaržās. Kad pienāk mana reize likt dzimtenīti pie miites, es malku cen-šos nenorīt, bet — izspļaut arī nevar.
Tikai bārdainais puisis stāv piespiedies pie loga un skatās ārā, kur nekā nav ko redzēt. Viņu ievēro tikai tādēļ vien, ka nepiedalās kopējā jautrībā. Izjautā, vai vēders vai zobi sāp, ieveik pulkā un dod iedzert dzimtemti.
Puisis dzer gariem guldzieniem, apsēžas uz grīdas un nokar galvu. Kas ir? Ko tu sēro? Mīļā atstājusi? Viņu apstāj un mēģina uzmundrināt. ' ,,Un par ko jūs līksmojat?" — puisis paceļ galvu. „Kas par jautājumu?!" ~ pudele^ turētājs brīnās.,,Ja tu gribi pienkšķēt, tad pinkšķi!—-- Bet smiekli apklusto Kā pēdējie krusas graudi nokrīt kur kurais un izkūst. ;;,,Nu, kas^^^^
,,Nekā nav! Tur jau ir tā lietiņa, ka nekā nav... Un man pietiek — varat ālēties kā gribat! Man pietiek!!'' Puisis pieceļas un viņa acis spīd.
Kad vilciens pret kalnu ejot pie Ugāles mežiem samazina gaitu, viņš izlec... Dezertieris>
Neviens viņam pakaļ neskrien. Tā kā nokaunējušies klusē, un daži sāk snaust.
Klusumā dzirdu vagona otrā galā kādu vienmuļu balsi stāstām savu dzīves stāstu. Varbūt cilvēks bija runājis visu l^iku, tikai troksnī nedzirdēju. Viņš izsūdzēja savu dzīvi pats sev, troksnim vai Dievam. Arī šis vīrs izlēca no vilciena, tikai tas šoreiz skrēja stipri ātrāk.
Mēs pārējie nobraucām līdz galam un stacijā izkāpām no stāvošā vilciena noguruši, īgni un drusku paģiraini...
Aust gaisma. Stāvošā lokomotīve vēl izgrūž pa tvaika mutulim. Kvēpu, ogļu un sutas garaiņos braucēji krauj mantas pajūgos. Citi aiziet ar saiņiem apkrāvušies. Daudz .;mantu.'.. \ -
Iekāpju sedlos un braucu pie tēva uz Pārostu. Labi, ka LejiņŠ atstājis divriteni. Var pakustēties.
Smilšainais ceļš sakiss^ bet zāle gar ceļmalu vēl rasas pilna. Būs saulaina diena. Gan bus labi;..
Tēvs jau piecēlies. Izgājis apraudzīt Iķus; Māte ņā, aiz redeļu sētiņas noliekusies, šķin zirņusy Groziņā pie kājām sārti burkānu pirkstiņi un mazas kāju dūrītes. Gar sētu balti un īdzelteni zied art^^ ņu no tādām lietām. Pazīstu kā ilgi neredzētus drauguSc Tikai vārdus neatceros. Smaržo pēc rezēdēm. Laikam jau rezēdēm, jo māte tās vienmēr ir sējusio . Labrīti'V.':^^^^^^^^
,,Vai, dēls, kā tu mani sabiedēji! Tpu, tu!'' Mātei no priekšauta izkrīt zirņu pākstīteis/
,,Kur tu tik agri?— Noslauka priekšautā rokas, sa-» kārto balto lakatiņu uz galvas. Matos redzu baltus pavedienus. Gadi skrien. Cik viņai būtu aizskrējusi? 64? Jār — atceros! Māte dzimusi 1880. gada. Viegli atcerēties un izrēķināt.
Māte jautā un stāsta tai pašā laikā. Kā izskatās Rīgā? Kā ir ar kariem? Vai palikšot uz pusdienām? No kaimiņienes dabūjusi pienu. Vārīšot sakņu zupiņu pienā. Tāda man garšojot. Tāda ar pētersīļiem un dillītēm... Laikam atceras, ķa esmu bijis zupu ienaidnieks, pat tēva draudi nav līdzējuši...
Saknītes piena zupā man garšo, bet nav laika, Zūrās gaida ģimene.
,,Tad vismaz brokastis? Kādu oliņu brokastīs? Ar lociņiem, jā?'-
Ar olām mani vienmēr var iekārdināt un es esmu arī .izsalcis. :
,,V5nlu vai ceptu?" — Māte šķin lokus. ' „Vienalga... Nē, labāk ceptas!" — Zinu, ka tēvam gar šo ceptas olas ar speķi, un māte ceps olas tēva dēļ.
Tēvs pārnāk no upes ar pāris ved dēm un zuti. Mazs loms. Kāds būs šņori pārcilājis jau tumsā. Tēva bārdiņā arī jau sirmums. Ko citu var sagaidīt? Viņam tuvu septiņdesmit, bet acis dzīvas un pats spē a pilns. Kāds es būšu tai vecumā?
Olas ar speķi un saceptiem kartupeļiem ēdot, pārrunājam, kas redzas. '
Māte baidās no kariem. Redzējusi sapni, ka...
„Liecies nu mierā ai* saviem sapņiem!" — tēvs pārtrauc un pastāsta, ka kāda laiva ievesta ostā ar bēgpem, ka Rota ir jūrā pazudusi. Dzirdēts, ka jūrā esot aiī krievi, bet visu, ko ļaudis runā, jau nevarot ticēt. Pat angļu flote esot redzēta. Jāsmejas...
Tēvs grib zināt, kā man veicies Rīgā. Kad pastāstu, nogroza gal#; Uz Lailas vajadzējis dabūt kādu prātīgu cilvēku. Bet — katram sava laime vai nelaime.
Piekrītu. Rotas kapteinis bijis prātīgs cilvēks, bet neti-cis mājās. Tomēr tēva stāstītais satrauc. Krievi jūrā man pavisam nepatīk, bet jātic ir. Kādēļ lai nebūtu?
Jātie laimei, liktenim vai Dievam. Ar paša gudrību un spēku neiztiksi. Rīgas Omīte tic, ka bez Viņa ziņas mats nenokrīt. Viņas māsa, mani domādama, kādreiz itin skaudīgi teikusi: „Ko tu darīsi, kam Dievs palīdz?" Varbūt palīdzēs atkal.
Kamēr paēdam un izrunājamies, saule jau gabalā.
Novelku kreklu, lai saule redzētu manu brūno muguru, un priecīgs braucu uz Zūrām. Saule spīd, vēders pilns, putniņi čivina ceļa krūmos...
Ko tu darīsi, kam Dievs palīdz!
Zūrās mani sagaida liela ģimene: deviņi bērniņi, piecas mātes un viens „tēys" — Mellis. Alberts ir aizgājis makšķerēt, ko viņš vienmēr dara, ja atliek brīvs laiks un bērniem nav jāstāsta pasakas. Pasakas stāstot, viņš ir hercogs Gīze, kas apprecējis grāfieni Valevicu un Ariāna ir princese.
Lailiņa man krīt ap kaklu un prasa: ,,Tēt, ko tu atve-dino Rīgas?"
Neesmu nekā atvedis, pat ne savas piezīmes ne...
Valulis redz, ko esmu atvedis: tūlīt kāpj ritenim mugurā. Baidos, ka nesalauž.
Vismaz atvedu labas ziņas par Lailu, par ko manējā ļoti priecīga. Kā joku atstāsta sarunu ar Lailiņu dzimšanas dienā:
„Lailiņ, dpdnian bučiņu, man šodien dzimšanas die-
Krišjāņu Barona atceres gada zīmē veldzēsimies mūsu tautas gara mantās.
NO DAINU PŪRA
.dainu virkne
5?~ -
(TurpinSijums sekos)
Vien es Es jau slikti negribēju; Ir māmiņa labi grib Šūpodama, auklēdama.
13214 KrustpilsD.
Labam dodi, māmuliņa, Neiedodi nelabam! Nava žēl vainadziņa, Labajam noņemot
10136 Birzu Jk. i
Rāmi, rāmi es staigāju, Rāmi dores viVināju; Dažs pulkā gadījās, Kas pēc rāmas raudzījās.
10182 Skrundas Kld.
Viegli, viegli pārtecēju, Par trijiem krustceļiem; Linsēkliņas paldumiņu, Apīnīša vieglumiņu.
39605 Lubānas Md.
Lietus lija, nenoliju. Kā nomirku rasiņā; Tautas rāja, nenorāja, Kā norāja (auna diena.
9232 Vecates vīnu
Labāk būtu negājuse, Labu ļaužu nevīluse. Būt' zinājse ļaunu dienu Ar saviemi līdz eimot.
9210ĶēčuRg. /
Nosaraugu tautu dēlu Augumā, tikumā; Ir augums, ir tikums, Nava laba padomiņu.
10484 Susējas II.
Saproties, neprašiņa, Ka es tevi negribēju: Ar dziesmām Ar valodu aprunāju.
1030 Vijciema Vlk,
Ap sevīmvien dziedāju, Ap sevīm vien runāju; Neaiztiku labu ļaužu, Ne dziesmās valodās.
36484 Priekules Lp.
Kur, puisīti, būtu ņēmis Savu gudrupadomiņ*, Ja nebūtu māmuliņa Tevi gudru audzināsi?
55699 Bīriņu Rg.
Es neteicu tā vārdiņa Man ir grūt es nevaru! kas sacīja to vārdiņu, Tam darbiņis gauži dara,
55603 Dažādi iesūtītāji
Nosa — skani — gavilēji Linu druvu dagājusi: Tā bij mana tēva zeme, To ieliku pūriņā.
632 Bērzaunes Md,